Slimnīcu lielākā problēma – valsts dempings

Jevgēņijs Kalējs, Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Jevgēņijs Kalējs Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

– Ar kādām lielākajām problēmām veselības aprūpē saskaras slimnīcas?

– Tās pamatā ir saistītas ar finanšu trūkumu stacionāriem. Galvenais iemesls – valsts nemaksā pilnu cenu par slimnīcu sniegtajiem pakalpojumiem. Pat vēl vairāk – tā maksā cenu, kas ir zemāka par pakalpojuma pašizmaksu. Tas rada nepārtrauktu spriedzi. Ārstniecības iestādei jādomā, kā kompensēt valsts nesamaksāto daļu. Pašlaik valsts vienam slimniekam slimnīcā medikamentiem vienai dienai atvēl latu. Tāds Latvijas farmācijas korifejs kā Valdis Jākobsons (a/s “Grindex” – aut.) atklāti ir teicis, ka nav medikamentu par tik zemu cenu. Valsts arī atzīst, ka vidēji par pakalpojumiem tā maksā 50% no to reālās cenas. Slimnīcu amortizācijas izdevumiem valsts finansējuma vispār nav (to Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē atzina arī Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) direktore Lūcija Akermane – aut.).

– Kā slimnīcas mēģina risināt šo situāciju?

– Tās cenšas sniegt dažādus maksas pakalpojumus. Diemžēl slimnīcām nākas valsts radītos zaudējumus kompensēt arī uz pacientu vai trešās personas, proti, apdrošinātāju, rēķina. Problēma ir arī tā, ka privātie apdrošinātāji ļoti labi zina valsts maksātās pakalpojumu cenas un negrasās maksāt īpaši vairāk. Ja valsts nodarbojas ar dempingu, kādēļ lai to nedarītu privātie. Līdz ar to tirgus ir absolūti izkropļots.

Struktūrplāns visu nerisina

– Kā jūs vērtējat struktūrplānu, kādas problēmas tas atrisinās un kādas ne?

– Slimnīcu biedrība noteikti šo plānu atbalsta. Ļoti daudzi mūsu kolēģi piedalījās tā izstrādē. Struktūrplāns gan tapa pirms sešiem gadiem un bija atbilstošs tālaika situācijai – saslimstības statistikai, prognozēm utt. Taču pa šiem gadiem lietas ir dramatiski mainījušās. Vispirms jau personāla ziņā. Pašlaik katastrofāli trūkst ārstu un medmāsu, īpaši laukos. Liela daļa no mediķiem dodas strādāt uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas nebija aktuāli pirms gadiem sešiem. Kopš 2004.gada 1.maija mums ar to jārēķinās. Struktūrplāns gan paredz personālu no mazajām lauku slimnīcām, kuras tiks pārprofilētas, piesaistīt darbam lielajās ārstniecības iestādēs. Taču diezin vai tas izdosies.

– Kādēļ?

– Es šaubos, vai ārsts, kurš visu dzīvi pavadījis, piemēram, kādā Latgales pilsētā, kur bērni iet skolā, kur, iespējams, ir sava māja, būs ar mieru pārcelties uz Kuldīgu. Tas nav tik vienkārši.

– Tad jūs uzskatāt, ka plāns ir novecojis?

– Nē, es tā negribētu teikt. Un, kad tas tika skatīts Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē, mēs to atbalstījām. Taču tajā pašā laikā uzskatām, ka, ieviešot struktūrplānu, personāla problēma netiks atrisināta, īpaši laukos. Kas uzlabosies? Piemēram, medicīniskās aparatūras izmantošana kļūs efektīvāka. Blakus esošās slimnīcas nepirks vienādas iekārtas.

– Vai varētu tikt palielinātas valsts noteiktās pakalpojumu cenas?

– Ekonomiskais efekts no struktūrplāna ieviešanas būs visai niecīgs un tikai pēc pāris gadiem. Ietaupītas tiks vienīgi administratīvās izmaksas.

– Pacientiem sāpīga problēma ir rindas slimnīcās. VOAVA pārstāvji uzskata, ka šeit vainīga ir gan valsts, gan pakalpojumu sniedzēji – ārstniecības iestādes. Vai jūs tam piekrītat?

– To, ka pie visa vainīga ir iestāžu vadītāju neprofesionalitāte un neprasme organizēt darbu, mēs dzirdam jau vismaz gadus piecus. Taču lieta ar rindām ir ļoti vienkārša. Cik pacientiem valsts samaksā, tik saņem pakalpojumus, pārējie spiesti gaidīt rindā. To samazināt ir tikai un vienīgi valsts kompetencē. Jā, ir atsevišķi privātie apdrošinātāji, kuri apdrošina rindas, un pacientiem ar šādām polisēm nav jāgaida, taču tās ir dārgas, tādēļ reti izplatītas (piemēram, rindas kardioķirurģijā un endoprotezēšanā apdrošinātas netiek, jo tas ir pārāk dārgi – aut.). Ir slimnīcas, kas sniedz, piemēram, kokzāģēšanas pakalpojumus un tādējādi var vairāk palīdzēt pacientiem, nekā valsts apmaksā. Bet vai tas ir loģisks un normāls risinājums? Tā nav arī VOAVA kompetence, tas ir mūsu, vēlētāju, ziņā, kādus politiķus mēs ievēlam un cik viņi gatavi atvēlēt veselības aprūpei. Pie pašreizējā veselības aprūpes valsts finansējuma – nedaudz vairāk par 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – rindas ir neizbēgamas. Tās nevar nebūt.

– Veselības ministrs Gundars Bērziņš teica, ka 7% no IKP finansējums veselībai ir izsapņots sapnis. Ar pašreizējo nodokļu slogu tas nav iespējams.

– Jā, es tam piekrītu. Taču izbrīna tas, ka pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, tiekoties ar Bērziņa kunga pārstāvēto partiju, esam saņēmuši solījumus to izdarīt.

– Kā jūs vērtējat to, ka lielākā daļa slimnīcu ir pārtapušas par komercsabiedrībām? Pret to ļoti iebilst mediķu arodbiedrības, uzskatot, ka slimnīcu juridiskajam statusam jābūt aģentūrai.

– Jāsaka, pašas slimnīcas par šo komercsabiedrību statusu nebūt neskumst. Mēs uzskatām, ka medicīnā ir jāveidojas sava veida tirgus attiecībām, lai pakalpojumu sniedzējs būtu finansiāli ieinteresēts uzlabot savu kvalitāti un censtos piesaistīt pēc iespējas vairāk pacientu. Komercsabiedrība, kura drīkst strādāt ar peļņu, protams, būs ieinteresēta to gūt un vairāk domās par pacientiem. Princips “nauda seko pacientam” tika deklarēts tūlīt pēc neatkarības atgūšanas.

– Kādam tad būtu jābūt slimnīcu finansēšanas principam – maksa par pakalpojumu vai tāmes finansējums?

– Tas ir atkarīgs no tā, ko valsts vēlas panākt. Ja tā vēlas, lai kādā attālākā nostūrī tomēr būtu liela slimnīca, kas pati sevi nevar atpelnīt, tad nepieciešams tāmes finansējums. Piemēram, Rīgā, kur ir vairākas slimnīcas, kurām savā starpā jākonkurē, būs maksa par pakalpojumu. Neatliekamajā palīdzībā gan, manuprāt, jābūt tāmes finansējumam.

Nepalielinot cenu, algas nepieaugs

– Ārstu algas ir iekļautas pakalpojuma cenā. Valsts samaksā par pakalpojumu, un slimnīcu vadība no tās tad maksā par komunālajiem pakalpojumiem, algas un citus izdevumus. Līdz ar to ārsti sūdzas, ka ministrijas it kā piešķirtais algas pielikums nemaz nenonāk līdz ārsta maciņam. Vai tas, kādas ir algas, lielā mērā tomēr nav atkarīgs no slimnīcas vadītāja? Piemēram, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā anesteziologu algas ir krietni lielākas nekā citās slimnīcās.

– Jā, no vienas puses, tā ir. Taču, no otras, bieži slimnīcas vadītajam nākas izšķirties, vai izmaksāt ārstam it kā paaugstināto algas daļu un palikt parādā par elektrību vai tomēr vispirms norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem. Tā ir dilemma. Un mums ir bijušā veselības ministra Rinalda Muciņa vēstule, kurā norādīts, ka pēdējais pielikums pie pakalpojuma cenas nav domāts tikai un vienīgi algām. Jo, lai ārstētu pacientu, ārstniecības iestādei vispirmām kārtām jāiegādājas medikamenti. Mēs, izanalizējot situāciju slimnīcās, redzējām, ka tur, kur mediķiem ir lielākas algas, ir lielāki parādi par komunālajiem pakalpojumiem. Domāju, situāciju var atrisināt tikai tad, ja slimnīcas par sniegtajiem pakalpojumiem saņems pilnu cenu. Absurds ir arī tas, ka slimnīcas nevar sniegt tik pakalpojumu, cik tās spēj, bet gan to apjomu nosaka kvotas.

– Vai struktūrplāna ieviešana ļaus palielināt kvotas?

– Teorētiski jā, kā tas būs praktiski – grūti pateikt. Pārprofilējot mazās lauku slimnīcas, tām piešķirtās kvotas nonāks centrālajās slimnīcās.

– Veselības ministrija ir izstrādājusi ārstu algu palielinājuma grafiku. Kāda ir garantija, ka ārsti šos pielikumus arī saņems un nauda neaizies elektrības nomaksai?

– Ikviens iestādes vadītājs vēlas saglabāt savu personālu. Nemaksājot to būs grūti izdarīt. Taču es gribu pateikt pilnīgi skaidri: ja Veselības ministrija nepalielinās visu pakalpojuma cenu, tad ārstu algu palielināšanas grafiks dzīvē nedarbosies.

– Kā, jūsuprāt, būtu iespējams izskaust “aplokšņu” algas, kas ir visizplatītākās tieši stacionārajā aprūpē?

– Tikai palielinot algas. Ja ārstam būs adekvāti ienākumi, viņš nebūs ieinteresēts piepelnīties šādā nelegālā veidā.

– Bet varbūt tomēr būtu jānosaka kriminālatbildība?

– Ja tiek pārkāpts likums, tad jā.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv