Čehu pētnieka latviskā stīga

Gandrīz desmit gadus Pāvels Štolls strādāja Latvijas vēstniecībā Čehijā. Pašlaik viņš lasa lekcijas Kārļa universitātē Prāgā un raksta doktora disertāciju par tēmu “Čehu literatūra Latvijā. Recepcija un tipoloģiskie salīdzinājumi”. Viņš vada arī Čehu – latviešu klubu, kurā ir ap simt biedru. Laiku pa laikam viņu var sastapt Latvijā – studentu auditorijās, konferencēs un katrā ziņā Dziesmu svētkos. “Latvijas Vēstneša” redakcijā jaunais zinātnieks viesojās pēc Liepājas Pedagoģijas akadēmijas gadskārtējās konferences par literatūras zinātnes aktuālajām problēmām, kurā viņš referēja par Latvijā tik populāro dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot” un tās saknēm čehu, slovāku, poļu un ungāru kultūrā.

Pāvels Štolls Foto: Lidija Bērziņa, “LV”

Pārsteigums

Ar latviešiem Pāvels pirmo reizi sastapies tieši pirms 20 gadiem. Toreizējā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte un Kārļa universitāte apmainījās ar studentu celtnieku vienībām, un viņam uzticēts pavadīt latviešu studentus, kam pēc nostrādātajām darba nedēļām pienācās desmit dienu ceļojums pa Čehoslovākiju.
– Līdz tam man par Latviju un latviešiem nebija nekāda priekšstata. Domāju, ka viņi ir stipri līdzīgi krieviem un arī valoda ir līdzīga. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad redzēju, ka latviešu garīgā pasaule ir pavisam cita un ļoti līdzīga mūsējai. Pārsteidza valoda, kura toreiz man likās ļoti atšķirīga no mūsu valodas. Tagad man tik atšķirīga vairs neliekas, jo ir daudzi momenti, kas čeham atvieglo valodas apguvi. Iemīlējos latviešu dziesmās. Mani pirmie vārdi latviski bija: “Pilsētā, kurā piedzimst vējš.” Sadraudzējāmies ar studentiem. Izrādījās, ka mums ir ļoti līdzīga humora izjūta. Visi pazina mūsu Šveiku un līdzīgi uztvēra viņu. Sāku interesēties par latviešu valodu.

Atklājums

– Latvijā pirmo reizi ierados 1988. gadā. Un pirmo reizi ieraudzīju padomju dzīves īstenību. Latvijā sastapos ar skaitliski mazu nāciju, kam bija laupīts valstiskums, kas bija cietusi represijas un piedzīvojusi deportācijas. Redzēju, līdz kam sociālisms bija novedis labklājības valsti. Tas bija šausmīgs satricinājums.
Biju mazliet iemācījies latviski, tāpēc piedzīvoju lielu vilšanos, kad visapkārt dzirdēju runājam krieviski. Ko tad es ar savu latviešu valodu tagad iesākšu!? Latviski varēju runāt tikai draugu ģimenēs, uz ielas – viss “po russki”. Tad nu es sāku just gandrīz vai pienākumu runāt latviski. Mums Čehijā vairāki prot latviešu valodu. Slovākijā to izcili pārvalda literatūrzinātniece Jana Tesaržova.

Mācības un darbs

Kad profesors Radegasts Paroleks Kārļa universitātē 1990.gadā iedibināja latviešu valodas un literatūras studijas, Pāvels Štolls kļuva par vienu no pirmajiem reflektantiem.
– Pabeidzu latviešu un arī lietuviešu valodas un literatūras studijas, sāku vairāk interesēties par Baltijas tautu kultūru. Pirmais Latvijas vēstnieks Čehijā Valdis Krastiņš 1993.gadā mani aicināja sadarboties, un es gandrīz desmit gadus nostrādāju vēstniecībā. Piepildījās mans sapnis runāt latviski un dzīvot latviskā vidē. Turklāt pašā Prāgas centrā, kur esmu dzimis un audzis. Tas bija ļoti jauks laiks manā dzīvē.
Profesors Paroleks 1998.gadā man nodeva savas lekcijas un pienākumus Kārļa universitātē. Biju iestājies arī doktorantūrā. Sapratu, ka nevaru sēdēt uz diviem krēsliem, tāpēc no vēstniecības aizgāju.

Eiropas valodu māja

Tradicionāli to sauc par Filozofijas fakultāti, bet tā aptver arī daudzas citas humanitārās jomas – kā filoloģiju, vēsturi, psiholoģiju un vēl citas. Pāvels Štolls strādā te izveidotajā Slāvistikas un Austrumeiropas studiju institūtā un ir iecelts par institūta vadītāja vietnieku.
– Nesen par pārsteigumu sev pašiem konstatējām, ka mūsu fakultātē tiek mācītas visas oficiālās Eiropas Savienības dalībvalstu valodas. Tas nav sācies šodien vai vakar, tā ir tradīcija! Māca pat slovēņu valodu un maltiešu valodu, kurās ir tik maz runātāju. Šajā ziņā varbūt esam vienīgā augstskola Eiropā. Tas mūsu fakultātes vadībai bija liels atklājums. Patlaban tiek gatavota ļoti respektabla ilustrēta grāmata ar tekstiem visās šajās valodās un rakstiem par to pētniecības vēsturi. Sauksies šī grāmata apmēram tā: “Kārļa universitāte – ES valodu pirmā māja”.

Studenti

Pāvels ļoti lepojas ar savu universitāti, savu fakultāti un saviem studentiem.
– Pērn mūsu universitāti latviešu valodas un literatūras specialitātē beidza seši jaunieši. Patlaban man ir divas grupas – I un III kurss. Interesanti ir tas, ka sākumā viņi par Latviju nekā nezina un parasti nav te bijuši. Viņiem tā ir tāda mazliet azartiska izvēle, nedomājot par to, ko viņi vēlāk darīs. Bet mana pieredze ir tāda, ka pietiek vienreiz atbraukt uz Latviju, dzirdēt dzīvo latviešu valodu un sākt mazliet iedziļināties latviešu literatūrā, lai tas viņiem kļūtu ja ne par darbu, tad aizraušanos uz visu mūžu.
Esmu lepns, ka mani studenti atrod arī darbu savā specialitātē. Piemēram, Denisa Šeleliova strādā Latvijas vēstniecībā. Divi citi veidojas par tulkotājiem. Viņi līdztekus latviešu valodai un literatūrai nodarbojas ar čehu valodu un literatūru, jo tulkotājam, kā zināms, vissvarīgākais ir labi zināt dzimto valodu. Mihals Škrabals ir iztulkojis Sandras Kalnietes grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Un man šķiet, ka tulkojums ir ļoti labs. Lenka Matouškova gatavojas tulkot Alberta Bela “Bezmiegu”. Viņš Čehijā ir viens no visplašāk pazīstamajiem pēckara latviešu rakstniekiem.

Zelta burtiem

Pāvels atzīst, ka latviešu literatūras tulkošanas ziedu laiki bijuši pagājušā gadsimta 70. un it īpaši 80.gadi. Profesora Radegasta Paroleka atdzejā čehu valodā tika izdotas dainas, Raiņa dzeja, Kārļa Skalbes pasakas, Andreja Pumpura “Lāčplēsis”, kā arī latviešu dzejas antoloģija un citi darbi. Vojteha Gajas tulkojumā iznāca, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, Marģera Zariņa, Regīnas Ezeras un Alberta Bela stāsti un romāni. Jana Tesaržova vairāku ievērojamu latviešu autoru darbus pārtulkojusi slovāku valodā, ko arī čehi labi saprot.
– Diemžēl 90.gados Čehijā tika izdoti tikai daži agrāk tulkoti darbi, jo jauni tulkojumi neradās. Līdz šim čehu valodā izdotas gandrīz 40 latviešu autoru grāmatas, kamēr Latvijā izdoto čehu grāmatu skaits ir divas reizes lielāks. Protams, daļēji tas ir tāpēc, ka arī čehu ir vairāk, bet jāsaka, ka Latvijā arvien ir bijuši ļoti labi čehu literatūras tulkotāji. Pēckara gados tāda bija Anna Bauga, tagad – Vinifreds Kraučis, arī Jānis Krastiņš un citi.
2005.gads mums jāraksta zelta burtiem, jo šis ir jaunās latviešu literatūras tulkotāju paaudzes ienākšanas gads. Interese ir liela, tāpēc var cerēt, ka mūsu lasītāji saņems aizvien vairāk labu latviešu grāmatu labā čehu valodā.

Fenomeni un paradoksi

Pirms pāris gadiem Pāvels Štolls zinātniskā konferencē Rīgā referēja par Jaroslava Hašeka “Šveika” izdevumiem latviešu valodā, bet tikko Liepājā notikušajā konferencē nāca klajā ar jaunatklājumiem bagātu pētījumu par dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot”, kuras radurakstus viņš sameklējis piecu tautu kultūrā.
– Latvieši bija pirmā mazā tauta, kas ķērās pie “Šveika” tulkošanas. Pavisam ir seši tulkojumi, un grāmata izdota deviņas reizes. Ņemot vērā potenciālo lasītāju skaitu, tas ir tiešām unikāls gadījums pasaules literatūras vēsturē. “Šveiks” katrā ziņā arī pašu mājās ir ļoti populārs, bet to nevar teikt par dzejoli “Nevis slinkojot un pūstot”, kas Latvijā ieguvis melodiju un kļuvis gandrīz vai par otru himnu. Latvijā ne visi zina, ka dzejoļa autors ir čehu dzejnieks Františeks Ladislavs Čelakovskis, savukārt Čehijā tikai šauram speciālistu lokam ir zināms par dziesmas lielo popularitāti Latvijā. Bija ļoti interesanti meklēt pavedienus, kas šo dzejoli saista ar līdzīga satura dzejas darbiem slovāku, poļu un ungāru dzejā.
Tas parāda, ka 19.gadsimtā visu mazo tautu nacionālās atmodas kustībai bija ļoti līdzīgi uzdevumi un līdzīgi ideāli. Pie dziesmas šūpuļa stāvējuši trīs jaunlatvieši – no čehu oriģināla tulkoja Juris Alunāns, ceturto pantu sacerēja Auseklis, bet balsi dziesmai deva Jurjānu Andrejs. Tas tikai liecina, ka jaunlatvieši nebija provinciāli, šauri nacionāli orientēti. Viņi pazina arī krievu un citu tautu kultūru, viņiem bija plašāks eiropeisks redzējums.

Kā mākslas templī un dievnamā

Pāvils kopš 1990.gada bijis visos Dziesmu svētkos. Arī pats viņš dzied ar prieku, bet latviešu kordziedāšanas tradīcijas uzskata par kaut ko sevišķu.
– Tā ir liela māksla, bet ne tikai tas. Man tas ir liels personisks pārdzīvojums. Sevišķi tajos pirmajos svētkos pēc Atmodas, kad visi latvieši atkal dziedāja kopā. Šajos svētkos es negribu būt kopā ar čehiem, kas neprot latviešu valodu, nezina par dziesmu svētku vēsturi. Daži pat domā, ka tie ir kaut kas līdzīgs sociālisma laiku spartakiādēm, kad arī bija lielas masas un visiem bija jāvingro. Bet dziesma taču ir pavisam kas cits! Viņi ir nākuši no visām Latvijas malām, no visām pasaules malām, un viņi visi dzied no sirds. Es jūtos gandrīz kā dievkalpojumā.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv