Patiesības pretrunīgā rezonanse

Antonijs Zunda, profesors, Valsts prezidentes padomnieks, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Prezentācija pastiprinātas uzmanības gaisotnē

Padomju okupanti Latvijai “atnesa” ne vien rūpniecību, bet arī kultūru. Sarkanās armijas karavīru koncerts Rīgā 1940.gada jūlijā Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999	“Latvijas darbaļaužu masas”, patiesībā neliels cilvēku pulciņš, 1940. gada 21.jūnija demonstrācijā pie PSRS sūtniecības. Skats no sūtniecības balkona Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

– Mūsu lielākās kaimiņvalsts plašsaziņas līdzekļos joprojām turpinās Latvijas apmelošanas kampaņa, kurā dažkārt tiek minēta arī gada sākumā Rīgā latviešu un krievu valodā izdotā grāmata “Latvijas vēsture. 20.gadsimts”. Jūs esat viens no šīs grāmatas autoriem, jūsu sarakstītā nodaļa par Latviju Otrā pasaules kara laikā pirmpublicējumu pērn pieredzēja “Latvijas Vēstnesī”. Kādu reakciju jūsu kopdarbs izraisījis Krievijas vēsturnieku aprindās?

– Jāteic, ka šī grāmata Krievijas akadēmiskajām aprindām ir liels notikums. To varējām redzēt mūsu grāmatas prezentācijā, ko Maskavā, Ārzemju literatūras bibliotēkā, bija organizējusi Latvijas vēstniecība Krievijas Federācijā. Man radās iespaids, ka šīs bibliotēkas direktorei Jekaterinai Genijevai pirms tam bija jāiztur liels spiediens. Tā preses konferencē pirms šīs prezentācijas Maskavas žurnālisti dzēlīgi vaicāja, kāpēc gan šajā bibliotēkā tiekot rīkota “Krievijai naidīgas” grāmatas prezentācija.
Atklāti sakot, mani pārsteidza tas, ka grāmatas prezentācijā piedalījās Krievijas Valsts domes deputāti. Kāds prezentācijas dalībnieks uzstājoties teica: “Šī grāmata ir lielākais šāda veida notikums, jo jau divas nedēļas padomju televīzija (“Sovetskoje televideņije” – krieviski),” – tā viņš pārteicās – “katru vakaru runā par šo grāmatu.” Tālāk viņš uzsvēra, ka ne par vienu citu grāmatu nav pieredzējis tādu ažiotāžu.
Prezentācijā uzstājās arī Krievijas vēsturnieks, sociālās antropoloģijas profesors Boriss Sokolovs, kurš arī uzrakstījis recenziju par mūsu grāmatu –mēs to publicēsim arī Latvijas Universitātes žurnālā “Latvijas Vēsture”. Recenzijas pamatdoma ir tāda, ka “Krievijai arī būtu laiks uzrakstīt šādu objektīvu vēstures grāmatu par notikumiem aizvadītajā gadsimtā”. Taču Boriss Sokolovs arī teica: “Es neredzu, ka Krievija būtu tam gatava.” Šī paša zinātnieka recenzija ar nosaukumu “Burnij vek Latvii” (“Latvijas vētrainais gadsimts” – krieviski) nesen bija publicēta arī ietekmīgajā Krievijas izdevumā “Poļitičeskij žurnal”.

Polārie vērtējumi

Prezentācijā uzstājās arī kāds Krievijas Valsts domes deputāts, kurš savukārt runāja visai kritiski, paužot viedokli, ka šī grāmata parādījusies par ātru, jo Krievijas sabiedrība vēl neesot gatava šādam reālistiskam, objektīvam vēstures vērtējumam. Viņš arī uzskatīja, ka grāmatā vajadzīgas atsauces uz dokumentiem un izmantoto literatūru. Mūsu vēsturnieks Inesis Feldmanis viņam atbildēja, ka grāmatai ir cits koncerts. Ka šī nav zinātniska grāmata, bet vairāk domāta kā populārzinātnisks pārskats par to, kas noticis Latvijā 20. gadsimtā. Pievienojot dokumentus un atsauces, šī grāmata kļūtu bieza, sausa un spētu ieinteresēt daudz mazāku cilvēku loku. Mēs uzsvērām, ka grāmatas mērķis bija arī apkopot to, kas Latvijas vēstures izpētē izdarīts piecpadsmit gados kopš mūsu valsts neatkarības atgūšanas. Ļoti būtiski, ka grāmatu vajadzēja izdot krievu valodā. Jo mūsu mērķis bija ar šo grāmatu objektīvi informēt arī krieviski lasošo auditoriju par Latvijas vēsturi.

Aizvien vēl jācīnās par patiesību

– Kāda kopumā bija noskaņa jūsu grāmatas prezentācijā?

– Man liekas, kopumā prezentācija bija ļoti sirsnīga. Starp citu, jau pēc prezentācijas, zinātniskās konferences laikā pie manis pienāca kāds Krievijas domes deputāts un draudzīgi teica: “Mums vakar bija Ārlietu komisijas sēde, un mēs tajā pusi dienas runājām par šo jūsu grāmatu.” Te nu man bija jāatjoko, ka tas mums, grāmatas autoriem, ir pārāk liels gods. Bet, ja nopietni, tad mani tiešām pārsteidza lielā interese Krievijā par šo grāmatu un izteikti polārie viedokļi. Iedomājieties, par šo grāmatu Krievijas Ārlietu ministrija sniedza paziņojumu. Vieni teic, ka šāda grāmata noteikti bija vajadzīga un ka tādu vajadzētu uzrakstīt arī Krievijai. Citi turpretī apgalvo, ka mūsu grāmatā esot “glorificēts nacisms”. Mums tiek arī pārmests, ka grāmatā ļoti kritiski vērtēts padomju varas periods Latvijā.

– Acīmredzot grāmatas prezentācijā, neraugoties uz draudzīgo gaisotni, jums tomēr nācās arī asi diskutēt.

– Protams, mēs kategoriski iebildām, ka mūsu grāmatā nav neviena vārda par nacisma glorifikāciju vai attaisnošanu. Grāmatā nepārprotami parādīts, cik šis okupācijas režīms bija nežēlīgs. Uzsvērts, ka vācu okupācijas laikā Latvijā tika nogalināti gandrīz visi ebreji. Taču grāmatā parādītas arī padomju režīma deportācijas un citi noziegumi.
Diemžēl pagaidām Krievijas historiogrāfijā patiesība par 1940. gada notikumiem un Baltijas valstu okupāciju tiek vērtēta ļoti saasināti. Daudz piezemētāk tiek vērtēts padomju varas perioda atspoguļojums Latvijā. Kaut arī šeit krievu zinātnieki saka, piemēram, tā: “Kāpēc jūs neparādāt lielos sasniegumus un ieguvumus, ko Latvijai deva jūsu zemes industrializācija?! Jums taču līdz 1940. gadam nebija rūpniecības, bet padomju varas gados tika uzcelti daudzi lieli rūpniecības uzņēmumi...”

– Bet par to taču mēs patiesībā varējām piestādīt Krievijai – PSRS juridiskajai mantiniecei – milzīgu zaudējumu rēķinu apmaksai. Par sagandēto dabu un izjaukto demogrāfisko līdzsvaru Latvijas pilsētās – jo mūsu zemē taču nebija brīva darbaspēka un lielie rūpniecības uzņēmumi Jelgavā, Daugavpilī, Ogrē, Valmierā un vēl citās Latvijas pilsētās bija viens no mūsu zemes rusifikācijas instrumentiem. Tieši šie uzņēmumi radīja tā saukto krievvalodīgo slāni Latvijā – sociāli un psiholoģiski dezorientētus cilvēkus, kas savā laikā “padomju rietumu” mīta vilināti, no tāliem Padomju Savienības nostūriem ieradās Latvijā un dabūja dzīvokļus, bet tagad nespēj sevi identificēt ne ar suverēno Latvijas valsti, ne seno Latvijas krievu minoritāti.

– Tieši tā! Darbaspēks un izejvielas šiem padomju okupācijas laikā uzceltajiem uzņēmumiem tika ievestas, bet gatavā produkcija izvesta. Latvijai tas nedeva neko pozitīvu, vienīgi joprojām risināmas problēmas.

Aģitācijas plakāts Rīgā pirms 1940.gada 14.jūlija “Tautas saeimas” vēlēšanām: “Balsojiet visi kā viens par Latvijas darba ļaužu bloka kandidātiem.” Citas iespējas jau nebija – alternatīva saraksta iesniegšanas mēģinājums beidzās ar arestiem, bet tos, kuri nebalsoja “visi kā viens”, vēlāk gaidīja okupantu represijas Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Quo vadis, Krievijas historiogrāfija

– Taisnību sakot, šis jūsu Krievijas kolēģu apgalvojums, ka Latvijā līdz 1940. gadam nebija rūpniecības, man šķiet viena no lielākajām muļķībām, ko esmu dzirdējis. Visa pasaule joprojām pazīst leģendārus VEF “Minox” fotoaparātus. Pasaules izstādēs pirms Otrā pasaules kara Latvijas ražotāji spīdēja ar VEF radioaparātu moderno dizainu, ar “Ķuzes” šokolādi, “Kuzņecova” porcelānu, parfimēriju... “Vairogā” ražoja elegantus limuzīnus, bet Padomju Savienības inženieri pēc Latvijas okupācijas ar vislielāko pietāti izturējās pret VEF konstruētajām sporta lidmašīnām. Vēl vairākus gadu desmitus pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība guva panākumus starptautiskās izstādēs tieši ar Latvijas ražojumiem, kas bija tapuši, pateicoties mūsu pirmskara meistaru augstajai kvalifikācijai. Manuprāt, Krievijas vēsturnieku “nezināšana” vairāk gan izskatās pēc tīšas izvairīšanās no vēsturiskās patiesības. Kādā – propagandistisku klišeju vai vēsturiskās patiesības – virzienā, jūsuprāt, attīstīsies historiogrāfija Krievijā?

– Es ceru, ka Krievijas historiogrāfija tomēr atradīs spēku attīstīt zinātnes demokrātiskās tradīcijas. Proti, raudzīties uz notikušo reālistiski, bez politiska un propagandistiska piesitiena. Ceru, ka turpmākajās konferencēs Baltijas valstu un Krievijas vēsturnieku viedoklis tuvināsies – objektivitātes vārdā. Pieredze rāda, ka labākās zāles ir laiks. Es ceru, ka tieši laika faktors ļaus mūsu Krievijas kolēģiem atbrīvoties no padomju laika impēriskajiem uzslāņojumiem.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv