Latvijas zilā krusta bruņinieku ciltskoks

Ap 3100 veterinārārstu dzīves dati līdz ar pusotru tūkstoti fotoattēlu apkopoti Latvijas veterinārārstu biogrāfiskajā enciklopēdijā (LVBE), ko laidis klajā Pārtikas un veterinārais dienests.

Gunārs Preinbergs Foto no personīgā arhīva

Fundamentālais izdevums aptver laika posmu no 1799. gada, kad dzimis pirmais akadēmiski izglītotais latviešu veterinārārsts Kārlis Muiželis, līdz Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes 2000.gada izlaidumam, tātad vairāk nekā divus gadsimtus. Lielgrāmatas autors veterinārmedicīnas zinātņu doktors Gunārs Preinbergs to veltījis savam čekas nomocītajam tēvam un mātei, kā arī cariskās impērijas un abu totalitāro režīmu represēto un nobendēto veterinārārstu piemiņai.

Cildena profesija

Būdams sabiedriski aktīvs cilvēks un viens no tiem Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja par Latvijas neatkarību, Gunārs Preinbergs bieži tiekas ar skolēniem un stāsta par tiem mūsu valsts nesenās vēstures notikumiem, kuros pats piedalījies. Par savu profesiju viņš bērniem saka tā: “Mūsu lauksaimniecības augstskolā esmu beidzis Veterinārijas fakultāti un pēc tam gandrīz četrdesmit gadus mācījis studentus. Pasniedzu govju ginekoloģiju un dzemdniecību, varētu teikt – mācīju to, kas jāzina gotiņu sieviešu ārstam.”
Kaut gan jaunībā Gunārs sapņojis ārstēt cilvēkus, viņš savu izvēli nekad nav nožēlojis un raženajā darba mūžā ir nācis pie ciešas pārliecības, ka veterinārārsta profesija ir viena no cildenākajām: “Saka, ka galvenie cilvēki pagastā ir mācītājs, skolotājs un dakteris. Te jāpiebilst, ka lauku sētā vēl svarīgāks par cilvēku ārstu dažkārt ir veterinārārsts.” Studentiem viņš pirmām kārtām centies ieaudzināt bijību pret katru dzīvu radību un cieņu pret savu profesiju: “Ārstam jāspēj saprast savu pacientu, vai tas būtu cilvēks vai lopiņš. Kad pasaulē nāk teliņš, tas ir liels brīdis, pret to nevar izturēties kā pret jebkuru ķirurģisku manipulāciju.” Topošajiem speciālistiem viņš mācījis sargāt un celt savas cildenās profesijas prestižu gan ar zināšanām un amata prasmi, gan savu sabiedrisko stāju un kultūru.

Skolas visā pasaulē

Enciklopēdija svinīgi tika atvērta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes 85 gadu jubilejas dienās, bet grāmata atspoguļo visu Latvijas veterinārmedicīnas vēsturi. Pirmie divi Latvijas veterinārārsti izglītību ieguvuši Viļņas universitātes Veterinārmedicīnas institūtā. Sākot ar 1848.gadu, kad tika atvērta Tērbatas Veterinārā skola (pēc 1873. gada – Veterinārais institūts), Tērbatā izglītojušies 119 Latvijas veterinārārsti. Tērbatas Veterinārā institūta absolventi profesori Ernests Paukuls un Ludvigs Kundziņš kļuva par pirmajiem mācībspēkiem Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē, ko atvēra 1919. gada 16.septembrī. Kaut gan līdz decembrim mācību naudu bija iemaksājuši tikai seši studenti un ar milzīgām grūtībām vēl tikai tapa mācību bāze, darbs sākās. Līdz 1944.gadam, kad fakultāti iekļāva Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas sastāvā kā Veterinārijas fakultāti, tajā studējuši 283 jaunieši. No 1945. līdz 1990.gadam Veterinārijas fakultāte sagatavojusi 2087 speciālistus.
Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas būtiskas pārmaiņas notikušas arī lauksaimniecības augstskolā. 1989.gadā tā atguva savu vēsturiski un zinātniski pamatoto nosaukumu – Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Ar 1991.gadu mainījās arī fakultātes nosaukums un mācību saturs. Tagad tā ir Veterinārmedicīnas fakultāte. Lai tā varētu nodrošināt Eiropas prasībām atbilstošu augstāko izglītību, kādreizējo sešu katedru vietā izveidoti trīs institūti, starp tiem Pārtikas un vides higiēnas institūts, kura pārziņā ir arī pārtikas higiēna – no kūts līdz patērētāju galdam.
Padomju varas gados komunistiskā režīma nežēlastībā kritušo vecāku bērniem augstāko izglītību bieži vien vieglāk bija iegūt tālāk no Rīgas un Jelgavas. Viņi mācījās Vitebskā, Kazaņā, Harkovā, Maskavā, Ļeņingradā. Savukārt Omskā un citās Sibīrijas pilsētās studēja jaunieši no deportēto ģimenēm. Tā ārpus Latvijas austrumos augstskolas beiguši 158 veterinārārsti. Otrā pasaules kara beigu cēlienā bailes no “Baigā gada” atkārtošanās latviešu tautu, īpaši inteliģenci, izkaisīja pa visu rietumu pasauli. Vācijas, Kanādas, ASV, Zviedrijas un Austrālijas augstskolās augstāko veterināro izglītību ieguvuši ap 30 speciālistu.

Visa Latvijas ģeogrāfija un vēsture

Gan studentu prakses vadītāja gaitās, gan vācot materiālus savam lielajam darbam, autors krustām šķērsām izbraukājis visu Latviju, jo – nav jau tāda pagasta vai pilsētas, kur nestrādātu kāds veterinārārsts. Šajā enciklopēdijā ir iekšā visa Latvijas ģeogrāfija. Un, kā Gunārs Preinbergs uzsver, – visa vēsture un attīstības gaita: “Veterinārārsti bijuši un ir pakļauti visām tām pašām pozitīvajām un negatīvajām politiskajām un sabiedriskajām norisēm kā visi Latvijas iedzīvotāji. Darbā – no vienkāršākajām injekcijām līdz sarežģītām operācijām, sabiedriskajā dzīvē – no ierindas pilsoņa līdz parlamenta deputātam, no pagodinājuma līdz nelietīgai iznīcināšanai vienas vai otras okupācijas represijās. Uz apkopoto biogrāfiju fona atspoguļojas visa tālaika saimnieciskā, ekonomiskā, zinātniskā un politiskā situācija. Sakot ceļavārdus šim izdevumam, profesors Jānis Stradiņš uzsvēra, ka tas ir ne vien rakstisks piemineklis visam veterinārārstu korpusam, bet arī savdabīgs latviešu tautas apliecinājums.
Kā saka autors, enciklopēdija nav tapusi tukšā vietā: “Pirmie pētījumi par visu akadēmiski izglītoto latviešu biogrāfijām bija jau 19.gadsimta nogalē. Docenta V.Brencēna vadībā tādus veica arī Latvijas Veterinārārstu biedrības vēstures komisija, kuras darbību brutāli pārtrauca padomju okupācija. Šajā enciklopēdijā izmantotas pašu rakstītas autobiogrāfijas, arhīvu (īpaši Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu arhīva) un bibliotēku materiāli, augstskolu izdevumi, publikācijas presē, studiju un darba biedru, kā arī piederīgo atmiņu pieraksti. Domāju, ka šāda rakstura darbs ir viens no retajiem Eiropā un pirmais Latvijā.”
Gunārs Preinbergs saņem pateicības vēstules no visām pasaules malām. Gan amata brāļu atsaucība, gan enciklopēdijas materiālu kārtošanas gaitā atklājušies daudzveidīgie dzīvesstāsti un to rosinātās pārdomas viņu mudinājušas ķerties pie jauna darba. Tā būs represēto veterinārārstu piemiņas grāmata. Tajā būs apraksts arī par Ādolfu Herteli, kura fragments bija publicēts “LV” 8.marta numurā.

Aina Rozeniece, LV

aina.rozeniece@vestnesis.lv