Šodienas ieguldījumi ir nākotnes attīstībai

Gaļina Kaņejeva, Ekonomikas ministrijas Valsts investīciju un finansu vadības departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Valdība ir apstiprinājusi Valsts investīciju programmas (VIP) projektu 2001. gadam. Kopsummā infrastruktūras projektu finansēšanai no valsts pamatbudžeta 2001. gadā tiek plānoti 42,673 milj. latu, tai skaitā 9,627 milj. latu mērķdotācijas pašvaldībām infrastruktūras sakārtošanai.

Valsts investīcijām plānotais apjoms tika noteikts, pamatojoties uz Finansu ministrijas izstrādāto "Makroekonomiskās attīstības scenāriju un fiskālo politiku 2001.–2003. gadam" un 2001. gadam valdībā apstiprinātajiem izdevumu "mērķa griestiem" ministrijām un budžeta iestādēm.

Makroekonomiskās attīstības scenārijs un fiskālā politika nākamajiem gadiem paredz nenozīmīgu budžeta izdevumu apjomu kopējo pieaugumu. Tas nav paredzēts attīstības pasākumiem, tai skaitā investīcijām. Valsts investīcijām atvēlētā summa ir saglabāta 2000. gada līmenī, vēl jo vairāk — līdzekļi plānoti tikai tiem pasākumiem (projektiem), kuri ir uzsākti 1999. un agrākajos gados! Jaunu investīciju projektu uzsākšanai 2001. gadā valsts budžeta projekts 2001. gadam paredz 0 latu! Arī pārejošo projektu finansēšanai pieaugums nav paredzēts. Valsts budžeta projekts 2001. gadam paredz izdevumu līmeņa investīcijām saglabāšanu 2000. gada līmenī.

Tātad, rezumējot šādas pamatnostādnes valsts naudas sadalē, nākas secināt, ka fiskālā "disciplīna" nav ekonomiskās attīstības veicinātāja. Tieši pretēji — tā ir ierobežotāja, kas ir ērta tikai viena uzdevuma realizācijai — uzskaitei, kurai seko atteikums.

Šogad, veidojot VIP 2001. gadam projektu, Ekonomikas ministrijai (EM) nācās sagatavot četrus VIP variantus, arvien vairāk attālinoties no valsts investīciju koncepcijas un programmas pamatuzdevuma: veicināt uzņēmējdarbību nodrošinošās infrastruktūras sakārtošanu visā Latvijas teritorijā. Diemžēl Ministru kabinetā pieņemts tika pats nelabvēlīgākais, pats stagnātiskākais variants. Šī programma vairs nav attīstības programma. Tā šobrīd ir kapitālieguldījumu programma desmit ministrijām un dažām valsts budžeta iestādēm (Valsts zemes dienestam, Latvijas Radio).

Pamatprincips, pēc kura tika veidots apstiprinātais VIP 2001. gadam projekts, ir 2000. gada budžetā saglabātais noteiktais investīciju līmenis, kurā nav paredzēts līdzekļu pieaugums. Šāgada budžeta likumam ir 15. pielikums "Ministriju un centrālo valsts iestāžu ilgtermiņa valsts saistību limiti 2001. un 2002. gadam un turpmākajiem gadiem valsts pamatbudžetā un valsts speciālajā budžetā", kurā jau konceptuāli ir noteikts 2001. un 2002. gada investīciju līmenis, tā sauktie mērķa griesti. Runājot par VIP, manuprāt, to nedrīkst veidot pēc budžeta veidošanas principa.

Investīciju politikas realizēšanai jāpiemēro programmu un projektu realizācijas principi. Sākotnēji jāvienojas par pasākumiem, kuri ir realizējami saskaņā ar ekonomiskās attīstības virzieniem, stratēģiju valstī un tikai pēc tam šie pasākumi (programmas un projekti) jāiekļauj finansējuma plānā atbilstoši budžeta iespējām. Pie tam VIP būtu jāapskata kopumā, piešķirot tai finansējuma kopapjomu, kurš tiek sadalīts pasākumiem (programmām).

Šogad notika atgriešanās pie "mērķa griestu" principa budžeta asignējumiem. Izjuka programmpieeja investīciju pasākumiem. Taču dziļākajā būtībā budžets ir finansu ierobežojumi šodien, bet investīcijas — tā ir attīstība nākotnei.

Pašreiz apstiprinātā VIP netiek līdzi valsts stratēģiskajiem un politiskajiem mērķiem. Piemēram, Labklājības ministrija ir atradusi privātpersonu, kura, pati slimodama ar onkoloģisku kaiti, ir gatava ziedot (uzdāvināt) Latvijas Onkoloģijas centram 750 000 latu speciālās aparatūras iegādei. Tā ir liela summa, un to uzdāvina privātpersona ar nosacījumu, ka Latvijas valsts iegulda tādu pašu summu. Taču mēs esošo budžeta likumu pārkāpt nedrīkstam. Labklājības sektors būtu ar mieru turpināt kardioloģijas programmu sašaurinātā apjomā, pārdalot sektoram atvēlēto finansējumu, uzsākot paralēli šo jauno programmu onkoloģijā. Un te rodas problēma, kas izriet no šāgada budžeta likuma 15. pielikuma: lai Latvija varētu pretī iedod nepieciešamos 750 000 latu, vajadzētu tikai viena sektora ietvaros pagrozīt finansu ceļus, veikt nelielu naudas plūsmas pārdali, taču likuma pielikums to ierobežo. Līdz ar to iespējas modernizēt onkoloģisko saslimšanu diagnostiku un ārstēšanu, kas Latvijā ir ļoti nepieciešama, nerealizēsies. Vismaz ne tik efektīvi, kā varētu. Vai tā ir attīstība? Vai attīstība ir pakļauta likumam, vai arī likumam būtu jābūt pakļautam valsts attīstībai, cilvēkiem, reālajai dzīvei un tās piedāvātajām iespējām?

Manuprāt, investīcijām nebūtu jānosaka iekšējie "mērķa griesti" ik ministrijai, bet varētu būt ierobežojoši apjomi atsevišķām programmām atbilstoši to aktualitātei. Programmas realizācijā dalībnieki būtu valsts, pašvaldība un (vai) privātais sektors. Līdz ar to pieeja investīcijām būtu brīvāka un iespējas pieņemt lēmumus — dinamiskākas.

Līdzīga situācija kā sociālajā sektorā ir izveidojusies gandrīz visos tautsaimniecības sektoros, kuri ir ministriju kompetencē. Ir jārealizē pasākumi, kuri paredzēti valdības deklarācijā, ES pirmsiestāšanās kontekstā jāpilnveido esošās sistēmas, taču darbību ierobežo budžeta noteiktie "mērķa griesti", kuri jāievēro, kaut arī tie neatbilst reālajai un dzīves diktētajai investēšanas nepieciešamībai un šābrīža iespējām.

Kā tapa 2001. gada VIP? Pirmais projekts, ko izstrādājām kopā ar ministrijām, bija attīstības variants kopsummā par 56 miljoniem latu. Tas izgāja divas pārskatīšanas stadijas — pirmajā stadijā finansējums tika samazināts. Otrajā stadijā tika domāts par investīciju pārdali starpsektorāli, piemēram, no iekšlietām uz ārlietām, kā arī tika izvirzīta informātikas attīstības prioritāte, atsakoties no neefektīvām programmām. Taču šādā variantā tomēr VIP nepalika.

Svarīgi bija saglabāt attīstības tendences. Tas nozīmē — iekšēju investīciju pārdali programmu ietvaros, jaunajiem projektiem paredzot 15 procentus no investīciju kopsummas, ISPA (ES strukturālais fonds) projektu finansēšanai — 6 procentus, ilgtermiņa jeb no gada gadā pārejošajiem projektiem — arī 6 procentus, finansējumu jau esošajiem projektiem palielināt par 24 procentiem, samazināt finansējumu jau esošajiem projektiem par 16 procentiem. To varētu izdarīt, un investīcijas būtu tendētas uz attīstību, turklāt nepalielinot nepieciešamo finansu apjomu, ja vien... mūs nesaistītu 2000. gada budžeta likums un tā pielikums ar ierobežojumiem.

ISPA ir pirmā prioritāte, un tai ir nepieciešams finansējums uzlabojumiem "Via Baltica" maršrutā un Rietumu–Austrumu koridorā par summu 2,44 miljoni latu. Nākamā prioritāte, ko definēja valdība, ir visi tie projekti, kuri ietver līdzfinansējumu. Trešā prioritāte — neatliekamie pasākumi, lai pildītu valdības deklarāciju, valdības saistības.

1999. gadā, laikā, kad veidoja VIP 2000. gadam, ES ISPA fonds Latvijai vēl bija nepieejams un projekti neidentificēti, tātad — 15. pielikumā šāda veida attīstības projekti netika ierakstīti. Bet 2000. gadā ISPA programma un projekti ir prioritāte nākotnē. Lai nodrošinātu ISPA nepieciešamo finansējumu 2,44 milj. latu, nācās samazināt finansējumu citām programmām, jo kopējā summā 2001. gadam pieaugums jaunu projektu uzsākšanai nav paredzēts un ir jāiekļaujas Valsts budžeta projekta 2001. gadam veidotāja nosacījumos. Rezultātā visiem sektoriem, izņemot aizsardzību, tika samazināts finansējums par 8,1 procentu no sektora finansējuma īpatsvara, atstājot prioritāšu izvēles iespējas ministrijām.

Tātad nākamajā 2001. gadā netiks uzsākts neviens jauns projekts.

Jau šobrīd ir zināmi neaktuāli projekti 2 miljonu latu apmērā, kuru finansējums dažādu iemeslu dēļ netiks izlietots. Bet tie tomēr būs jārealizē, jo to paredz 2000. gada budžeta likuma saistības. Visticamāk, ka šī nerealizētā nauda paliks budžetā kā neizņemta un to nedrīkstēs ieguldīt citos projektos, jo tas nav atbilstoši paredzētajiem mērķiem. Tātad — vienkārši dzēsīs deficītu.

Diemžēl 2001. gada VIP, vismaz trešā tās daļa, noteikti ir nevis investīcijas, bet gan kapitālieguldījumi. Ir izzudusi investīciju ekonomiskā, sociālā, finansiālā un arī institucionālā efektivitāte.

VIP 2001. gadam ietvaros netiks realizēti šādi valsts mērogā būtiski projekti, kuri mehāniski ir izzuduši, jo nav iekļauti 2000. gada valsts budžeta 15. pielikumā: neturpināsies valsts kartogrāfijas sistēmas izveides projekts, netiks papildināta Latvijas Jūras akadēmijas mācību bāze Daugavgrīvā, neīstenos Cietvielu fizikas institūta projektu siltināšanai 60.–70. gados celtajām ēkām, adrešu reģistra izveides projektu, Katastrofu medicīnas centra vienotās sakaru sistēmas projektu, Asinsdonoru centra pārveidošanas projektu, HIV/AIDS profilakses projektu, Jaunās Ģildes rekonstrukcijas projektu, Latvijas vēstniecības Vašingtonā iegādi, pārtrūks vides monitoringa pasākumi, samazināsies finansējums muitas posteņiem, tāpat par 460 000 latu samazināsies finansējums Latvijas izglītības informācijas sistēmas izveidošanai utt. Tie ir projekti, kuru atlikšana uz vēlāku laiku patiesībā ir nepiedodama, jo laiks un vilcināšanās tos stipri sadārdzina kā jebkuru informācijas tehnoloģiju pasākumu.

Labus vārdus gribu teikt par pašvaldībām. Katrs lats, ko valsts iegulda investīcijās pašvaldībā, nes sev līdzi trīs latus cita finansējuma — vai nu dāvinājumu, vai kāda fonda līdzekļu. Tajā pašā laikā investīcijās valsts sektorā viens lats piesaista tikai vienu latu cita finansējuma. Šī situācija man šķiet nedaudz paradoksāla gan no ekonomiskās, gan no menedžmenta organizācijas viedokļa. Kā to var izskaidrot? Ļoti vienkārši: ir jābūt motivācijai. Pasākumu "piesienot" konkrētam finansu ciparam, izzūd motivācija meklēt un piesaistīt naudu savam projektam. Iestājas paralizējošā drošības sajūta: man paredzēts, un būs. Taču, ja pasākums tiek akceptēts bez to pavadošā finansējuma, bet ar noteikumu: ja būs atrasta tāda un tāda naudas summa, tad valsts piedalīsies ar savu līdzfinansējumu, un, ja pašu atrastais finansējums būs lielāks, tad lielāks būs arī valsts atbalsts,— tad ir nepieciešamā motivācija censties un meklēt, un sarūpēto tērēt ar atbildības sajūtu.

Manuprāt, arī investēšanā būtu jāparedz tas, kas ir kultūras sektorā. Proti, ja uzņēmējs investē pasākumā, tad šai finansu daļai būtu jābūt nodokļu atvieglojumiem. Tas gan stimulētu investīciju ieguldīšanu, gan arī parādītos lielāka to ieņēmumu daļa, no kuriem diemžēl nodokļi pašlaik tiek maksāti diezgan negribīgi. Nodokļu politika būtu motivācija privātajam uzņēmējam.

Esmu pētījusi, kā notiek budžeta sastādīšana attīstītās ekonomikas valstīs, piemēram, Skandināvijā, Lielbritānijā, Kanādā. Tieši uzņēmēji ir tie, kuri nāk pie valdības un piedāvā nepārtrauktās instrukcijas, ierobežojumus un aizliegumus aizstāt ar atklātību valsts programmās, lai sabiedrībai būtu redzams, kādi pasākumi valsts mērogā un par kādiem nodokļu maksātāju līdzekļiem tiek realizēti, lai uzņēmēji varētu novērtēt valsts attīstības nākotnes vīziju un piedalīties tās realizācijā jomās, kuras tiem ir svarīgas. Rezultātā tās valstis, kuras budžeta sastādīšanā ir pārgājušas uz programmu finansēšanu, ļoti atbalsta uzņēmēji un privātais sektors. Uzņēmēji saka: šī programma ir svarīga, un, ja es redzu, ka mani nodokļi aiziet šās programmas finansēšanā, man arī ir motivācija maksāt nodokļus. Domāju, Latvija vēl ir tālu no tā gan no uzņēmēju, gan no valdības puses, un mēs attālināmies vēl vairāk, plānojot valsts attīstību "mērķa griestu" kategorijās.

VIP darba grupai septembrī jādodas uz Ministru kabinetu ar priekšlikumiem par to, kā izstrādājama un Valsts budžeta projektā iekļaujama investīciju programma. Šie priekšlikumi tiešā veidā būs saistīti ar investīciju koncepciju un būtību. Jau šā gada janvārī mēs sagatavojām un valdībā iesniedzām investīciju programmēšanas koncepciju, kurā bija paredzēta vispārējā investīciju orientēšana uz nacionālo attīstības plānu un uz integrāciju Eiropas Savienībā. Līdz ar to investīcijas būtu jāveic ne tikai "taustāmajā", tā sauktajā bāzes infrastruktūrā, bet arī ražošanā un cilvēkresursos. Mēs vēlamies VIP tuvināt uzņēmējdarbībai (neizslēdzot iespējas valstij investēt ļoti labos privātos infrastruktūras projektos) un, protams, dot iespēju investēt cilvēkos, labos perspektīvos speciālistos, arī darbaspēka sagatavošanā, pārkvalificēšanā, ko aktīvi dara un atbalsta Eiropas Savienības valstis.

Runājot par valsts investīcijām privātajā sektorā, gribu minēt divus interesantus privātos projektus, kuri piedāvāti Ekonomikas ministrijā atzinuma sniegšanai: viens — etanola ražošanai, otrs — nacionālās biodegvielas ražošanai no rapša un tās pielietošanai Latvijā. Tie ir noslēgtā cikla — ražotājs, pārstrādātājs, realizētājs — projekti. Taču valsts Latvijā nedrīkst dot savu galvojumu privātajam biznesam, jo to neparedz valsts investīciju politika, kaut arī valsts galvojums samazinātu šo Latvijai vajadzīgo un labvēlīgo projektu izmaksas par aptuveni 20 procentiem. Bet ieguvēja būtu visa sabiedrība, jo rastos ekonomiskā rosība valstī: strādātu zemkopji, lopkopji, mehanizatori, pārstrādātāji, tirgotāji. Tiktu maksāti nodokļi, attīstītos ilgi gaidītā kooperācija.

Vēl kāda lieta, ko gribu minēt. Ir stājies spēkā koncesiju likums, un vajadzētu uzsākties koncesiju līgumu kustībai. Koncesijas līgums ir saistīts ar ilgtermiņa saistību reģistrēšanu Valsts kasē. Valstij tas ir izdevīgi gan no makroekonomiskā, gan finansu vadības viedokļa, jo finansēšanas slogs tiek pārnests uz ilgtermiņa (līdz pat 30 gadiem) saistībām, proti, privātais sektors kreditē valsti ilgtermiņā. Ir pasludināta ilgtermiņa saistību reģistrēšana valsts un pašvaldību sektorā, bet vēl joprojām pastāv saistību ierobežojoši nosacījumi, nav izstrādāts mehānisms, kā motivēt privātuzņēmēja iesaistīšanu koncesiju darījumos.

Finansu resursu optimālai izmantošanai nepieciešams veikt arī citus pasākumus, piemēram, starpsektoru projektu realizāciju. Šobrīd VIP ietvaros pastāv paralēlie projekti, proti, līdzīga rakstura pasākumi dažādos sektoros. Piemēram, informātikas tehnoloģijās. Katrā sektorā ir kāds informatizācijas projekts, kas sasaucas ar līdzīga rakstura projektu citā sektorā. Ja sektoru ministrijas sazināsies un līdztekus projekta vertikālajam griezumam savstarpēji izveidos arī horizontālo sasaisti, atradīs vienādos elementus un tos vairs nedublēs,— samazināsies nepieciešamo investīciju, apkalpošanas un uzturēšanas maksa.

Situācijā, kad valstī akūti trūkst naudas, kad tiek ieviesta stingra fiskālā politika, tiek stiprināta Valsts kases loma uzraudzības funkciju veikšanai, protams, atteikšanās izvēle krīt uz investīciju apjomu samazināšanu. Tomēr dzīve pierāda EM gadiem pausto nostāju: programmpieeja un to ilgtermiņa finansēšana ir ceļš uz optimālu resursu sadali, ja vien valstī skaidri ir noteikti sasniedzamie mērķi un gaidāmie rezultāti. Lielas cerības tiek liktas uz Nacionālā attīstības plāna un ilgtermiņa attīstības stratēģijas apstiprināšanu valdībā šā gada rudenī. Šādu stratēģisko dokumentu nākšana klajā varētu ieviest skaidrību ne tikai valsts ierēdniecībā, reģionālo reformu procesos, bet arī privātajā sektorā, kurš neapšaubāmi iesaistīsies sabiedrības labklājības celšanā uz partnerattiecību principu pamata, ja vien gudri un pārdomāti tērēsim to mazumiņu, kas šobrīd ir pieejams.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore