Sirdspuksti ar pārsitienu

Pirms pusotra gada lasītāju rokās nonāca rakstnieka Valda Rūjas jaunākais dokumentālais darbs “Juglas vitrāžas. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas grāmata”. Toreiz sējuma svinīgajā atvēršanā izskanēja vēlējums, lai līdzīgi pētījumi taptu arī par citām priekšpilsētām. Nupat sperts kārtējais solis novēlējuma īstenošanā. Pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā nācis klajā vēl kāds izdevums par Latvijas galvaspilsētu – “Rīgas sirds. Rīgas Centra rajona grāmata”.
“Juglas vitrāžas” bija viena autora darbs, taču “Rīgas sirds” ritmiem līdzsekojuši daudzi – arheologs Andris Celmiņš, arhitekti Jānis Krastiņš un Andrejs Holcmanis, vēsturnieks Artūrs Heniņš, zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis un citi. Kopumā tapis faktiem piesātināts, daudzpusīgs un bagātīgi ilustrēts rakstu krājums, kas lieti noderēs gan pašiem rīdziniekiem, gan viesiem. Grāmatas autori un izdevēji tik tiešām ir centušies atklāt Latvijas galvaspilsētas vēsturiskā un administratīvā centra bagāto vēsturi un piesātināto ikdienu, piedāvājot lasītājiem ļoti vispusīgu, dzīvu un informatīvi bagātu skatījumu uz Rīgas centrālo daļu.
Tikai žēl, ka šajā enciklopēdiska rakstura ziņu pārbagātībā ir ielavījusies arī kāda klaja aplamība. Kultūrvēsturnieks Mārtiņš Smilškalns apcerē “Satikšanās ar pieminekli” cita starpā raksta par Pils laukumu:
“Bet pirms P.Stučkas pieminekļa te atradās Josifa Visarionoviča Staļina piemineklis, kuru demontēja pēc “lielā vadoņa” nāves 1953.gadā. Vismaz manās ausīs savulaik nāca ziņa, ka arī šī pieminekļa autors esot bijis E.Melderis. Viņš tikai esot nomainījis Staļina galvu pret Stučkas galvu. Ej nu sazini, bet tā runāja…” (130.lpp.)
Te nu jāapgalvo pavisam noteikti, ka Pils jeb, kā toreiz sauca, Pionieru laukumā Staļina pieminekļa nekad nav bijis. Ja tāds būtu uzcelts, to noteikti varētu ieraudzīt pēckara padomju preses izdevumos. Taču pat kinožurnāla “Padomju Latvija” speciālizlaidums 1953.gada martā rāda sēru pasākumus Latvijā sakarā ar Staļina nāvi, tostarp arī ziedu nolikšanu pie Staļina krūšutēla Rīgā Kirova parkā. Šai sakarā pērn izdotajā grāmatā “Saglabāt sudrabā... Latvija staļinisma varā. Hroniku kadri 1945–1955” rakstīts: “Rīgas centrā nav Staļina pieminekļa, un cilvēkiem jāpulcējas pie krūšutēla. Labi, ka pats Vadonis vairs nevienu nevar sodīt par šādu nolaidību. Rīga ir viena no retajām PSRS galvaspilsētām, kur Staļina pieminekli tā arī neuzstādīs. Tad, kad tas būs gatavs, PSKP atzīs, ka Vadonis pieminekli nav pelnījis.”
2000.gada 9.jūnijā “Latvijas Vēstnesī” Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš plašā pētījumā “Par komunisma rēgiem bronzā, ģipsī un iedomās” izsekoja arhīvos atrodamajiem dokumentiem par J.Staļina un citu komunistu pieminekļa celtniecību Rīgā.
Jā, tautā savulaik mēļoja, ka Emīla Meldera darinātais P.Stučkas piemineklis iznācis stipri līdzīgs Staļinam, pat sejas vaibsti tikai mazliet atšķiroties… Taču tas tomēr nevar būt par pamatu, lai apgalvotu to, ko uzrakstījis Mārtiņš Smilškalns.
Tātad “Rīgas sirds” ritmā ielauzies pārsitiens. No komerciālā viedokļa tas varbūt izdevuma popularitāti tikai vairos.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv