1990.gada 27.novembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūdzu deputātiem ieņemt savas vietas. Pulksten 10.04 mums būtu jāsāk darbs. Lūdzu reģistrēties. Rezultāts: 151 deputāts.

Mums jāturpina vakar neuzsāktais likumprojekts. Tas ir ceturtais punkts, kas bija 26.novembra plenārsēdē paredzēts par peļņas nodokli. Lūdzu ziņotāju tribīnē.

Man ir jāatvainojas Einaram Repšem, vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Man ir ierosinājums par visu aplikšanai ar nodokļiem veltīto likumu izskatīšanas procedūru./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

L.Kurdjumovs: */Pirmkārt, es atbalstu Jura Bojāra viedokli, kurš kādā no sēdēm runāja par nepieciešamību iesniegt visus likumus par aplikšanu ar nodokļiem vienotā paketē. Bet es atļaušos domu attīstīt un palūgt rast tādu iespēju. Ekonomikas ministrija var, piemēram, iesniegt dažādām nozarēm, tai skaitā lauksaimniecībai, tipisku uzņēmumu sarakstu, ievērojot nodokļus, kādus mēs pieņemam šodien, pēc, teiksim, 1989. vai 1990.gada pirmās puses rezultātiem, lai konkrēti pārliecinātos, kādā stāvoklī atradīsies šie uzņēmumi, ieskaitot privatizētos. Tiem nekādas izmaiņas aplikšanā ar nodokļiem nav paredzētas. Kā izskatīsies viss republikas rūpniecības komplekss 1991.gadā? Manuprāt, patiešām būtu interesanti saņemt tādu ilustratīvu un informatīvu materiālu./

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka priekšlikums ir ļoti vērtīgs. Mēs varēsim uzdot Ekonomikas ministrijai nodokļu likumprojekta trešajam lasījumam sagatavot šādu ilustratīvu un informatīvu materiālu.

Likumprojekts “Par peļņas nodokli”. Vārds ziņotājam Einaram Repšem.

E.Repše: Godātie kolēģi! Vispirms es atgādināšu, ka mums ir izdalīti divi dokumenti: pats peļņas nodoklis, kas sagatavots otrajam lasījumam, dokuments Nr.234 un otrs dokuments Nr.242, kur ir pirmajā lasījumā pieņemtais likuma teksts un visi iesniegtie labojumi. Strādājot pie peļņas nodokļa likumprojekta, sagatavojot to otrajam lasījumam, ņēmām vērā ne tikai citu deputātu iesniegtos priekšlikumus, bet darba grupa arī pati izteica ļoti daudzus priekšlikumus, un daudzi no tiem pēc apspriešanas ir ņemti vērā. Līdz ar to likumprojekta otrajam lasījumam sagatavotais teksts bieži vien būtiski atšķiras no pirmā lasījuma teksta, taču pati koncepcija nav mainīta.

Sāku savu ziņojumu par pašu nodokļa likuma tekstu. Mēs nolēmām, ka 1.pantā vispareizāk būtu definēt, ka nodokļu maksātāji ir fiziskas un juridiskas personas, kas gūst peļņu no Latvijas Republikas teritorijā esoša uzņēmuma. Pirmajā lasījumā projektā figurēja gan uzņēmums, gan uzņēmējs, gan fiziska, gan juridiska persona un tamlīdzīgi, nebija īsti skaidrs, tāpēc mēs, sagatavojot projektu otrajam lasījumam, nolēmām iziet no nodokļa objekta, proti, no Latvijas Republikas teritorijā esošo uzņēmumu peļņas. Šī peļņa visa tiek aplikta ar nodokli. Kādā veidā, kurā gadījumā maksā fiziska persona– uzņēmējs, kurā gadījumā maksā juridiska persona– uzņēmējs, kurā gadījumā maksā juridiska persona– uzņēmums, tā visa ir tehniska lieta, kas vēlāk būs paredzēta attiecīgajās instrukcijās par nodokļa maksāšanas kārtību. Tāpēc šeit likumprojektā mums ir skaidri ierakstīts, ka peļņas nodokli maksā kā fiziskas, tā juridiskas personas, kas gūst peļņu no uzņēmējdarbības Latvijas Republikas teritorijā.

Arī ārvalstu kopuzņēmumi šeit ir ietverti. Tātad, ja kādam kopuzņēmumam vai ārvalstu uzņēmumam ir filiāle Latvijā, tas šeit ir ietverts.

Sarežģītāka situācija veidojas ar filiālēm uz vietas Latvijas Republikas teritorijā. Šis jautājums nav atrisināts. Mēs vienkārši nepratām. Neviens no iesniegtajiem projektiem, priekšlikumiem nebija gatavs pieņemšanai, un šī problēma vēl arvien pastāv. Varbūt es lūgtu izteikties par to deputātus debatēs. Ja izveidojusies situācija, ka Kuldīgā reģistrēts uzņēmums faktiski darbojas Sabilē, vai kāda cita situācija, mēs neatradām algoritmu, kā noteikt procentuāli sadalāmo nodokli vietējos budžetos. Te varētu būt dažādas pieejas: pēc strādājošo skaita, pēc produkcijas īpatsvara. Bet tādu īsti lietojamu kritēriju mēs izstrādāt vienkārši nepaspējām. Šī problēma paliek.

Tālāk, protams, mēs izgājām no koncepcijas. Šī koncepcija vakar tika, kā jūs dzirdējāt, pat iestrādāta iedzīvotāju ienākuma nodoklī, ka cilvēki maksā vai nu peļņas nodokli, vai nu iedzīvotāju ienākuma nodokli. Proti, ja uzņēmējs ir fiziska persona, viņam pieder uzņēmums un viņš no uzņēmuma darbības gūst peļņu, tādā gadījumā par peļņas daļu, ko viņš saņem no uzņēmējdarbības, uzņēmējs maksā peļņas nodokli. Turpretī, ja šis uzņēmējs vienlaikus strādā arī kaut kur algotā darbā un saņem algu jeb ja viņa paša vai viņa kā līdzīpašnieka ienākums viņam piederošajā uzņēmumā ir noformēts kā darba alga, tādā gadījumā viņš maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Lai šeit būtu pilnīgi skaidrs un nebūtu iespējama divkārša nodokļu aplikšana, mēs iekļāvām normu, ka fizisku personu peļņa, par kuru tiek maksāts peļņas nodoklis, ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikta, lai vienkārši šeit nebūtu nekādu diskusiju.

Tālāk mums radās ļoti daudz problēmu ar 2.pantu. Kas tad īsti ir tā peļņas daļa, kuru apliek ar nodokli? Šeit pirmā lasījuma tekstā bija tādas frāzes, ka par pamatu ņem bilances peļņu, bet, kā mēs darba grupā noskaidrojām, tad viņu gan par pamatu it kā var ņemt, taču precīzi viens pret vienu nevar ņemt. Palika neskaidrs, ko tad īsti skaita klāt ar nodokli apliekamajai peļņai un ko skaita nost. Šeit mēs mēģinājām ļoti precīzi izrakstīt visas tās lietas, kuras ieskaita ar nodokli apliekamajā peļņā, un nosaucām tos par uzņēmējdarbības ieņēmumiem, kā arī visas tās lietas, kuras izskaita laukā no ieņēmumiem, pirms aprēķina peļņas nodokli. Tos mēs nosaucām par uzņēmējdarbības izdevumiem. Ar nodokli apliekamā peļņa veidojas kā starpība starp uzņēmējdarbības ieņēmumiem un izdevumiem.

Piedevām mēs 2.panta 4.punktā uzrakstījām precīzi, ko nedrīkst pieskaitīt pie uzņēmējdarbības izdevumiem. Nedrīkst pieskaitīt kā izdevumus pamatlīdzekļu iegādei un banku ilgtermiņa kredīta atmaksai samaksātās ekonomiskās sankcijas un soda naudas, kā arī dividendes, kuras izmaksā akciju un paju turētājiem. Šīs naudas tiek maksātas no tās peļņas daļas, kuru apliek ar nodokli. Pieļauju gadījumu, ka 2.pantā minētais uzskaitījums nav pilnīgs, proti, ka varētu atrasties vēl kādi ieņēmumi un vēl kādi izdevumi, bet tādā gadījumā lūdzu tos arī uzrādīt, un līdz trešajam lasījumam mēs tos iestrādāsim precīzi šajā izsmeļošajā sarakstā, lai likumā par peļņas nodokli būtu precīzi pateikts, ko tad īsti skaitīt par peļņu, kas apliekama ar nodokli.

Tālāk es pievērsīšu uzmanību tādām frāzēm, kas man pašam ļoti nepatīk, bet mēs neatradām vienkārši nekādu citu risinājumu, proti, 2.panta 3.punktā šeit ir “amortizācijas atskaitījumus ražošanas pamatfondu pilnīgai atjaunošanai un remontam valdības noteikto normatīvu ietvaros”. Kādi būs šie normatīvi, kādi tie ir tagad, kādi tie būs vēlāk– tas acīmredzot paliek nevis šā likuma kompetencē, bet valdības kompetencē. Citādāk mēs to problēmu atrisināt nevarējām.

Tālāk šā paša punkta beigās ir fiksēts: “Ja ar likumu noteiktas normas atsevišķu izdevumu veidiem, tad izdevumos ieskaita summas šo normu robežās.” To mēs ielikām tādēļ, lai, no vienas puses, nebūtu iespējams nepamatoti kaut kādos izdevumos norakstīt lielāko daļu peļņas, bet, no otras puses, lai tikai ar likumu varētu noteikt šīs normas un lai to patvaļīgi nedarītu kādas citas iestādes.

Visbeidzot: “Atsevišķās tautas saimniecības nozarēs uzņēmējdarbības izdevumu sastāva īpatnības tiek noteiktas Latvijas Republikas Ministru padomes paredzētajā kārtībā.” Ar šādu frāzi mēs it kā iekļāvām tos gadījumus, kas mums šobrīd vienkārši nav paredzēti. Ja nu sāk te nodarboties kāds uzņēmējs ar ļoti neparastu uzņēmējdarbības formu un izrādās, ka tur šie izdevumi un ieņēmumi nedaudz mainās, tādā gadījumā mēs atstājām iespēju atsevišķās tautas saimniecības nozarēs mazliet variēt.

Pie 2.panta 4.punkta gribu paskaidrot, kāpēc dividendes tiek maksātas no peļņas, kura ir aplikta ar peļņas nodokli. Loģiskāk būtu, un to mēs arī apspriedām ar darba grupu, kas strādāja pie iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ka par ienākumu iedzīvotājs samaksā tad, kad šī dividende ir nonākusi pie viņa, vai, ja uzņēmums ir akciju īpašnieks, tādā gadījumā uzņēmums samaksā par dividendēm tad, kad viņš tās ir saņēmis it kā par savu peļņu. Taču, ja mēs šādu koncepciju ieviestu, tad gluži tehnisku iemeslu dēļ nākamajā gadā finansu inspekcija un attiecīgās valsts iestādes netiktu galā ar nodokļu deklarāciju lavīnu, jo šādas lietas var aplikt tikai deklarācijas kārtībā. Tādēļ tika nolemts dividendes par akcijām un pajām aplikt ar nodokli pirms to izmaksāšanas. Šādā veidā tas ir izdarāms vieglāk. Tāpēc arī šī norma.

3.pants ir izlaists likumprojekta reorganizācijas dēļ. Tur nekas nav zudis, bet mēs to esam apvienojuši 2.pantā.

Atsevišķa runa ir par 4.pantu, kur ir nodokļu likmes. Šeit ir pirmais variants un otrais variants. Jautājums ir ļoti svarīgs. Es uzreiz arī varu pateikt, ka komisijas vairākuma atbalstu guva pirmais variants ar 35 procentu augstāko likmi. Otro variantu arī es atbalstīju– un vēl viens deputāts– kā teorētiski pareizu, bet šinī brīdī varbūt mazāk tieši lietojamu, jo diemžēl peļņas nodoklis mums šobrīd ir vienīgais ieņēmuma avots no valsts uzņēmumiem. Šeit ir tā situācija, par ko mēs runājām, apspriežot likumprojektu par valsts uzņēmumu: valsts uzņēmums maksās valsts budžetā tikai nodokļus un visu pārējo it kā paturēs uzņēmuma vajadzībām, turpretī jebkurš privātuzņēmējs, privātuzņēmums maksās nodokli valstij, viņš, protams, maksās daļu peļņas uzņēmējam, un pārējais paliks viņam pašam. Līdz ar to šī situācija nav līdzvērtīga. Bez tam 35 procentu nodokļu likme ir stipri augsta. To varbūt izturēs jau esošie uzņēmumi, kuri stabili ražo un strādā, bet to neizturēs jaunie topošie uzņēmumi.

Par to arī aizrādīja eksperts no Amerikas Savienotajām Valstīm, norādot, ka tur pirmajos darbības gados uzņēmumi vispār tiek atbrīvoti no nodokļiem, lai tie varētu sākt strādāt, un tikai kaut kad otrajā vai trešajā gadā tie sāk maksāt nodokļus. Šeit tā doma ir arī tāda, ka mums vajag stimulēt uzņēmējdarbības attīstību. Cenšoties nodrošināt valsts budžetu, uzliekot šo 35 procentu nodokļu likmi, mēs būtībā “iebraucam sēklas tiesā”. Pēc gada mums var izrādīties vēl sarežģītāk šo pašu budžetu aizpildīt, jo uzņēmējdarbība sašaurināsies.

Tātad valdība aizstāv, protams, pirmo variantu, 35 procentu nodokli, komisija vairākumā arī aizstāv pirmo variantu, tāpēc ka šobrīd likumā par valsts uzņēmumu nav paredzēta nekāda cita kārtība, kā no valsts uzņēmumiem ieņemt daļu peļņas, piemēram, nomas maksas veidā. Bet tomēr mēs vienojāmies par to, ka šos divus variantus nobalsos plenārsēdē. Lūdzu, izsakieties arī debatēs.

Tālāk par valūtu. Pēc Ārējo ekonomisko sakaru departamenta ģenerāldirektora vietas izpildītāja Zīverta kunga parakstītās vēstules un arī viņa pārstāvju piedalīšanās mūsu sēdēs tika nolemts atstāt 15 procentus gadījumā, ja ārvalstu dalībnieku daļa statūtu fondā konvertējamā valūtā pārsniedz 30 procentus no statūtu fonda. Šāda likme esot nepieciešama ne tikai, lai stimulētu ārzemju kapitālu ieguldīšanu tieši Latvijā, bet arī tāpēc, ka igauņu un lietuviešu nodokļu likumos esot šī zemā 15 procentu likme. Ja mēs pacelsim likmi augstāk, tādā gadījumā sagaidāms, ka visi ārzemnieki Baltijas teritorijā drīzāk izvēlēsies Lietuvu un Igauniju.

Man pašam pavisam nesaprotama palika 4.panta 3.punkta augstā likme– 65 procenti. Kāpēc tieši 65? Kāda ir pasaules pieredze šajā jautājumā, proti, kad ir runa par azarta spēlēm, kazino spēļu automātiem un citām lietām, kur tiek izmaksāti laimesti? Šeit mēs arī nemainījām valdības ieteikto pirmā lasījuma variantu.

Tālāk par 4.panta 4.punktu par nodokļu sadalījumu budžetos. Šeit uzreiz jāsaka, kad pati darba grupa ir neapmierināta ar to variantu, kas šeit ir ierakstīts. Arī darba grupa uzskatīja, ka pareizāk būtu tieši likumā par peļņas nodokli norādīt sadalījumu starp valsts, rajonu un pagastu budžetiem. Tā kā mēs nejutāmies stipri pašvaldību jautājumos un nepratām paši izvēlēties starp vairākiem, mūsuprāt, derīgiem priekšlikumiem šajā jautājumā, kā arī tāpēc, ka formāli likumprojektā, likumā par budžeta tiesībām ir paredzēts šeit fiksētais variants (jeb mēs pie tā stingri neturamies?), nolēmām atstāt punktu šādā redakcijā līdz debatēm plenārsēdēs.

No savas puses varu pateikt, ka ļoti derīgs šķiet priekšlikums, ko ir izteikusi Rīgas Centra rajona tautas deputātu padome. Arī priekšlikums, kuru ir izteicis deputāts Buls, ir līdzīgs. Abi šie priekšlikumi ir samērā līdzīgi, viņi atšķiras detaļās. Ļoti lūgtu izteikties debatēs, kurš no tiem būtu vērā ņemams prioritāri.

Visbeidzot galvenās grūtības bija ar nodokļu atvieglojumiem. Šeit, protams, ieinteresētība bija vislielākā. Nāca dažādu organizāciju pārstāvji, kā arī atsevišķi deputāti un aicināja ieviest tādus un citādus nodokļu atvieglojumus. Mēs, neiebilstot pret atvieglošanas principu, tomēr visu laiku domājām par to, ka šis ir nodokļu likums, šeit darīšana ir ar lielām naudas summām. Kā jau tas pasaules praksē ir parasts, tad ieinteresēti un varbūt ne pārāk godīgi uzņēmēji meklēs juristu palīdzību, kuri rūpīgi studēs likumus un pētīs, kādā veidā šos nodokļus nemaksāt, kādā veidā legāli apiet nodokļus.

Viens piemērs. Šeit ir paredzēti atvieglojumi gadījumā, ja uzņēmumā strādā invalīdi. Bija priekšlikums noteiktus atvieglojumus piešķirt tad, ja invalīdu īpatsvars ir lielāks par 30 procentiem no uzņēmumā strādājošiem. Bet mēs uzreiz domājam, ka nevienam nav liegts algot šos invalīdus fiktīvā darbā par kādu ļoti nelielu simbolisku atalgojumu, lai invalīdu būtu pietiekami daudz un lai viņu uzņēmums nokļūtu šajā atviegloto kategorijā.

Tāpat ir arī ar labdarību un dažādiem labdarības fondiem. Piemēram, vai maksājumi labdarības fondā, kura galvenais uzdevums ir pabalstīt nelielu peļņu gūstošos uzņēmējus, skaitās labdarība vai ne? Tāpēc mēs šeit esam mēģinājuši maksimāli ņemt vērā lūgumus pēc atvieglojumiem, bet uzlikt, mūsuprāt, tādus loģiskus ierobežojumus, kas traucētu varbūt izlietot šos atvieglojumus negodīgi. Tā, piemēram, par labdarības pasākumiem ir iestrādāta norma, ka ar nodokli apliekamā peļņa tiek samazināta par to peļņas summu, kas ir izmaksāta labdarības pasākumiem, fondiem un programmām, bet šo fondu, programmu un pasākumu saraksts jāapstiprina Latvijas Republikas Augstākajai padomei. Tātad, ja Bērnu fondu, Kultūras fondu, Sarkanā Krusta biedrību vai kādus citus pasākumus, programmas, fondus mēs atzīsim par patiešām labdarīgiem, tādā gadījumā maksājumi šajos fondos tiks atviegloti nodokļu ziņā.

Bez tam pēc deputāta Teodora Eniņa priekšlikuma ir iestrādāts šajā pašā apakšpunktā arī tas veicināšanas un mecenātisma princips, ka ne tikai peļņas daļa, kas tiek ziedota labdarībai, tiek atbrīvota no nodokļa, bet noteiktā kārtībā tiek samazināts arī atlikušās daļas nodokļa procents, tādējādi stimulējot šo labdarību.

Vienīgais, kam piekrīt darba grupa, ir tas, ka šī nodokļa trepīte (trīs procenti, četri procenti un pieci procenti) vēl nav uzskatāma par līdz galam izstrādātu. Mēs labprāt uzklausītu iebildumus, priekšlikumus un sagatavotu to uz trešo lasījumu rūpīgāk.

Ko vēl gribu uzsvērt? 5.lappuses sākumā ir punkts, ka no peļņas, ko apliek ar nodokli, tiek izskatīta summa 30 procentu apmērā no tās preču realizācijas peļņas, kas gūta saskaņā ar valsts pasūtījumu. Šeit man ir jāsaka, ka darba grupa vairākumā bija pret šo punktu, uzskatot, ka valsts pasūtījumu nevajag īpaši atvieglināt vai stimulēt, ka par valsts pasūtījumu valsts var samaksāt. Bez tam valsts pasūtījums vienmēr un visur ir bijis viens no izdevīgākajiem pasūtījumiem, jo tas nozīmē vismaz garantētu samaksu. Taču valdības viedoklis– darba grupā piedalījās arī valdības pārstāvis– bija, ka viņi noteikti pastāv uz šo punktu par valsts pasūtījuma atvieglošanu kā zināmu regulējošu, valdības rokās atstājamu iespēju. Par šo punktu lai lemj deputāti, balsojot plenārsēdē.

Viens no deputātiem Ekonomikas komisijas sēdē, ja nemaldos, tas bija Aivars Lembergs, teica, ka formulējums par summu 30 procentu apmērā no dabas aizsardzības pasākumiem neesot pietiekami precīzs, ka esot iespējams zem šī formulējuma dabūt apakšā pat starpkontinentālo raķešu būvi. Cik tas ir taisnība, cik ne, lūdzu, izsakieties! Bet jāpiekrīt tam, ka šī atvieglojumu nodaļa ir viena no visbīstamākajām nodokļu piemērošanas ziņā.

Tas faktiski ir viss, ko es varu jums ziņot šobrīd, jo tālākie panti, kas attiecas uz nodokļu iekasēšanas kārtību, ir atstāti likuma par nodevām un nodokļiem Latvijas Republikā kompetencē, par kuru arī šeit viens teikums 6.pantā.

Priekšsēdētājs: Jautāt pierakstījušies pagaidām četri deputāti. Pirmajam vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: 2.panta 2.punkta pašas beigas: “Ieņēmumi procentu veidā par naudas glabāšanu kredīta iestādēs”. Tiešām, to mēs varētu uzskatīt par ieņēmumiem, jo, ja nestāv priekšā izdevumi, tādā gadījumā visi šie ieņēmumi nonāk peļņā un tiek aplikti ar nodokli. Es baidos, ka tādā gadījumā juridiskās personas– uzņēmēji– vienkārši neturēs naudu bankas iestādēs. Turēs zeķē un kaut kur citur, lai to nevarētu izskaitļot. Man liekas, ka tas nebūtu pareizi. Kā jūs domājat?

E.Repše: Es varu piekrist jūsu argumentiem tajā daļā, ka tas tiešām stimulēs naudas glabāšanu zeķē. No otras puses, uzņēmums kapitālu var lietot divos veidos. Var to tieši nodarbināt ražošanā un gūt no tā peļņu, bet var atdot citam ražošanai, proti, bankai, un gūt procentus. Darba grupas viedoklis bija tāds, ka šie procenti ir uzskatāmi par ieņēmumiem no kapitāla, tātad pieskaitāmi pie peļņas. Bet, ja jūs uzturēsiet savu prasību, tādā gadījumā izsakiet savus argumentus debatēs un balsosim.

S.Dīmanis: Tādā gadījumā vēl 2.panta 3.punkts pašās beigās: “Nodokļu un nodevu maksājumus, izņemot iedzīvotāju ienākuma un peļņas nodokli”. Tas nozīmē, ka no peļņas tiek maksāts tikai peļņas nodoklis un visi pārējie, cik te viņu ir, pāri desmitam, iet uz pašizmaksu? Tādā gadījumā tas viss ietekmēs cenu pieaugumu. Vai ir izskaitļots, kāda būs līdz ar to cenu dinamika, kā saruks peļņa un kā beigu beigās saruks arī peļņas nodoklis?

E.Repše: Tas nav izskaitļots, bet mēs šeit vadījāmies no tā, ko atradām par vispārpieņemtu praksi, ka visi nodokļi, izņemot šos divus, parasti tiek izmaksāti no peļņas pirms nodokļu aprēķināšanas. Šinī gadījumā es, nebūdams precīzs ekonomikas terminoloģijā, nevaru apgalvot, piekrist vai noraidīt, ka tas ies uz pašizmaksu vai neies. Šinī gadījumā pavisam noteikti, mūsuprāt, šie nodokļi būtu izskaitāmi. Tātad tie būtu izskaitāmi no peļņas pirms nodokļu aprēķināšanas. Tāda ir tā jēga.

S.Dīmanis: Vēl trešais jautājums par 4.2.punktu. Ja ārvalstu dalībnieka daļa statūtu fondā pārsniedz 30 procentus konvertējamā valūtā, kā tādā gadījumā vērtēt, vai tā ir konvertējama vai nekonvertējama?

E.Repše: Šeit acīmredzot būtu jāprecizē tā lieta varbūt instrukcijā par nodokļu piemērošanu. Bet mans uzskats, improvizējot uz vietas, ir tāds, ka, ja mantai ir noteikta cena konvertējamā valūtā, par ko šo mantu var realizēt, tādā gadījumā šī vērtība ir ieskaitāma konvertējamā valūtā.

S.Dīmanis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Man vienlaicīgi jautājums par 2.punktu priekšsēdētājam. Jūs teicāt “būtiskas” izmaiņas, bet nevis “konceptuālas”. Manuprāt, “konceptuālas” izmaiņas likumā radās pirms otrā lasījuma. Tomēr, kas izsaucis tādas izmaiņas– konceptuālas, faktiskas– likuma saturā. Un jautājums priekšsēdētājam: mēs nevaram uzskatīt likuma apspriešanu kā otro tā lasījumu, ja ir izmaiņas tā koncepcijā. Mēs to varam uzskatīt kā pirmo lasījumu./

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka debatēs par to izteiksies deputāti.

E.Repše: Var būt, ka jums ir taisnība, bet tādā gadījumā vajadzētu arī argumentēt, jo šobrīd patiešām mēs konceptuālas izmaiņas, it sevišķi 2.pantā, neredzam. Mēs vienkārši mēģinājām skaidrā latviešu valodā uzrakstīt to, kas līdz šim 2.pantā bija minēts. Proti, es citēju 2.panta pirmā lasījuma variantā pirmo apakšpunktu: “Ar nodokli apliekamā peļņa tiek aprēķināta, ņemot par pamatu bilances peļņu.”

Kas ir bilance? Mēs mēģinājām šeit uzrakstīt, kas vienā pusē, kas otrā. Arī tālāk ir skaidri rakstīts, ka produkcijas, darba, pakalpojumu realizācijas peļņu nosaka kā starpību starp produkcijas realizācijas ieņēmumiem spēkā esošajās cenās un tā tālāk. Realizācijas izmaksas ietvertas produkcijas, darbu, pakalpojumu pašizmaksā. Mēs vienkārši mēģinājām šeit 2.pantā izvairīties no nekonkrētiem formulējumiem, piemēram, “par pamatu ņemta bilances peļņa”, abstrahējoties no fakta, ka daudziem likuma lasītājiem nebūs īsti skaidrs jēdziens “bilances peļņa”. Šeit pastāv vēl tas vārds– pamatā tiek ņemta. Ja tiek ņemta tikai pamatā, tātad– ne visa? Kura daļa tiek ņemta un kura netiek ņemta? Gavrilova kungs, ja jums ir iebildumi pret kaut kādu konkrētu rindiņu 2.pantā vai gribat papildināt to ar kādu konkrētu rindiņu, lūdzu, izsakieties!

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide uzdod jautājumu.

E.Kide: Man tāds sarežģīts redakcionāls jautājums par 5.panta 3.punktu. Kā to saprast? No nodokļu maksāšanas tiek atbrīvoti invalīdu biedrības uzņēmumi, mācību kombināti un amatnieku uzņēmumi. Sakiet, vai invalīdu biedrību uzņēmumi, pēc tam mācību kombināti attiecas uz invalīdu biedrībām un amatnieku uzņēmumiem vai tās ir atkal jaunas struktūrvienības?

E.Repše: Jaunas struktūrvienības. Piekrītu, ka šeit vajadzētu varbūt piestrādāt redakcionāli, tās ir dažādas struktūrvienības.

E.Kide: Tātad redakcionālas dabas labojumam vajadzētu būt. Man tad jautājums tālāk. Amatnieku uzņēmumu būs daudz. Es saprotu, ka Černaja kungs ierosināja tos uzskatīt kā mācību amatnieku uzņēmumus.

E.Repše: Gluži taisnība.

E.Kide: Tad te vajadzētu rakstīt– mācību amatnieku uzņēmumam.

E.Repše: Tā kā mēs nebijām īsti skaidrībā, vai ar mācekļu apmācību var nodarboties tikai šie mācību amatniecības uzņēmumi vai arī jebkurš, tad mēs atstājām to tādā atvērtā veidā un precizēsim pēc Ministru padomes sastādīta un Augstākās padomes apstiprināta saraksta. Tās instances tad būtu tās, kuras katrā konkrētā gadījumā lemtu, vai konkrētais uzņēmums ir atbrīvojams vai ne.

E.Kide: Pēdējais no šā jautājuma. Jums vēl ir arī 5.panta 1.punktā 8.apakšpunkts par invalīdu biedrību mācību ražošanas uzņēmumiem. Kādēļ jūs divas reizes liekat mācību ražošanas uzņēmumu un invalīdu uzņēmumu?

E.Repše: Jā, pilnīgi pareizi. Tur, kur mums ir par invalīdu biedrību mācību ražošanas uzņēmumiem, mēs neriskējam dot vairāk par 50 procentiem atvieglojumu. Šis noteikums ir spēkā, ja gada vidējais invalīdu īpatsvars šajos uzņēmumos ir lielāks par 30 procentiem no strādājošo kopskaita. Mēs baidījāmies no tā, ka parādīsies uzņēmumi, kas formāli tiks piesaistīti kādām invalīdu biedrībām, dos varbūt tām daļu peļņas, bet faktiski par lielāko tiesu peļņas tiks atbrīvoti no nodokļa. Lai no tā izvairītos, mēs šeit atbrīvojam tikai par 50 procentiem, turpretī tos invalīdu biedrību uzņēmumus, kuri iekļūst Ministru padomes sastādītajā jaunajā apstiprinātajā sarakstā, mēs atbrīvojam pilnībā.

E.Kide: Bīstami, jo katrs invalīdu uzņēmums veidojas vispirms no mācību uzņēmuma un visur ir mācekļi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Cienījamo referent! Kopš pirmā lasījuma mums ir izsniegti divi dokumenti– Nr.234 un 242. Abi tie satur likumprojektu par peļņas nodokli. Ar ko tad mums būtu īsti jāstrādā?

E.Repše: Tad man jāatvainojas. Es laikam pašā sākumā neprecīzi izteicos. Protams, ka ar projektu otrajam lasījumam– Nr. 234.

G.Preinbergs: Tādā gadījumā 242. ir nācis pēc 234. un kreisajā pusē
uzrakstīts– likumprojekts. Pie tam teksti pirmajam un otrajam nesaskan.

E.Repše: Pilnīgi pareizi. Tātad šeit ir jāatvainojas, te ir tehniska kļūda. Vajadzēja būt tāpat, kā tas bija iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā. Šai ailei vajadzēja saukties– likumprojekts, kāds tika pieņemts pirmajā lasījumā. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa gadījumā tā arī bija. Es neriskēju jūs traucēt ar šādu atgādinājumu, man likās, ka tas būs saprotams. Bet atvainojos, ka tas ir radījis pārpratumus.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe.

G.Grūbe: Man tomēr nav pieņemama šī prakse, ka uz deputātu iesniegumiem netiek dota atbilde, vai priekšlikums būs iestrādāts citā likumprojektā vai arī viņš ir noraidīts. Kāpēc šāda prakse ir?

E.Repše: Jā. Ļoti daudziem priekšlikumiem mums būtu bijis jāraksta klāt aptuveni tāds komentārs– pieņemts vai daļēji pieņemts, tikai iestrādāts citā redakcijā. Jāsaka tā, ka laika trūkuma dēļ (mēs šo likumprojektu gatavojām uz pagājušo pirmdienu; tas tika iekļauts plenārsēdē pagājušo trešdien) mēs nepaspējām izveidot šo aili ar komentāriem. Es esmu gatavs par katru labojumu dot šobrīd mutisku paskaidrojumu.

G.Grūbe: Otrs jautājums man tāds. Vai jūs neuzskatāt, ka arī peļņas nodoklis zināmā mērā varētu ietekmēt to, ka attiecīgas organizācijas– es šeit domāju servisa un celtniecības organizācijas uz laukiem– ar peļņas nodokļa lielumu vai arī atlaidēm varētu virzīt vēlamā virzienā. Teiksim, Latgales rajonu atpalikušajās saimniecībās, kur veidojas zemnieku saimniecības un tā tālāk. Pašreiz šādu virzību no nodokļiem kopumā neredzu. Vai jūs tam piekrītat?

E.Repše: Vārdu sakot, ja es pareizi saprotu, šeit ir jautājums par atvieglojumiem gadījumā, ja darbi tiek izdarīti vēlamā virzienā. Nu, bet atkal tas pats jautājums: vai to nevarēs izmantot negodīgi, vai tie nebūs pārāk lieli un visaptveroši atvieglojumi? Galarezultātā es jums varu tieši teikt, ka pēc atvieglojumiem prasību bija ļoti daudz. Tā bija arī galvenā priekšlikumu masa šim likumprojektam. Šo to mēs te ietvērām, bet, ja jūs uzskatāt, ka kāds no priekšlikumiem vēl būtu vērts, lai to ietvertu šeit, lūdzu, izsakiet debatēs argumentus, nobalsosim un uz trešo lasījumu iestrādāsim.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zatuliviters.

V.Zatuliviters: */Man ir trīs nelieli jautājumi, ja priekšsēdētājs atļaus. Paldies. Pirmais jautājums: 4.2.punktā, kur runa ir par nodokli uz kopuzņēmumu peļņu. Mani interesē konkrēts jautājums: nodoklis ir paredzēts rubļos?/

E.Repše: Šeit mums ir ietverta, ja nemaldos, pašā 2.panta sākumā norma, ka peļņa valūtā tiek pārrēķināta pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa, pēc tā kursa, pēc kura šo valūtu var brīvi iepirkt un pārdot. Mēs palikām pie šīs koncepcijas.

V.Zatuliviters: */Paldies, es sapratu. Otrais jautājums. Vai pirmās un otrās tabulas aprēķini ir balstīti uz kaut kāda konkrēta ienākuma, konkrēta uzņēmuma piemēra?/

E.Repše: Nē, netik?.

V.Zatuliviters: */Paldies. Un pēdējais jautājums, visgrūtākais. Pirmajā apspriešanā, kad mēs runājām konceptuāli, man izteica nelielu piezīmi par to, ka es sāku runāt konkrēti par dažiem pantiem. Un tad es pēc konceptuālās sarunas iesniedzu sekretariātā trīs priekšlikumus rakstiski. Pēc apspriežamā dokumenta es jūtu, ka neviens no maniem priekšlikumiem nekur nav ievērots. Vai šie priekšlikumi nonāca līdz dokumentu izstrādātājiem?/

E.Repše: Jā, bija. Es pilnīgi noteikti atceros. Mēs tos redzējām un izskatījām. Es mazlietiņ brīnos šobrīd, kāpēc es tos neredzu šeit nodrukātā veidā. Tie tika noteikti atdoti pat uz drukāšanu. Tika izskatīti. Žēl, ka jūs nebijāt klāt.

V.Zatuliviters: */Sapratu jūs. Paldies, es visu sapratu./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Marjašai.

R.Marjaša: Vai jūs nebūtu tik laipns un nepamatotu, kādēļ komisija nepiekrita tiem papildinājumiem pēc 5.panta, ko ir iesniegušas radošās savienības un Kultūras fonds attiecībā uz to uzņēmumu un organizāciju ienākumu daļu, kas ziedota visu veidu kultūras, mākslas un izglītības atbalstam?

E.Repše: Jā. Nepiekrita. Ļoti grūti ir pateikt, vai uzņēmējs, nopērkot gleznas personiskajai galerijai, ir izmaksājis naudu kultūras un mākslas atbalstam vai ne. Lai nebūtu šādas te neviennozīmības, bet tajā pašā laikā lai jūsu priekšlikums un Kultūras fonda priekšlikums tiktu ietverts, mums ir tas punkts, ka, lūk, “par peļņas summu, kas izmaksāta labdarības pasākumiem, fondiem, programmām pēc Augstākās padomes apstiprināta saraksta”. Es domāju, ka vismaz Kultūras fondam nebūs nekādu problēmu šajā sarakstā iekļūt. Tādā gadījumā visi maksājumi Kultūras fondā noteikti tiks atbrīvoti no nodokļa.

R.Marjaša: Es biju iesniegusi arī savu papildinājumu konkrēti par kultūrnacionālās autonomijas nodrošināšanu, ka tā peļņas daļa, kas tieši tiek vērsta uz kultūru... Bet tas nav ietverts jūsu pārskatā.

E.Repše: Jā, Marjašas kundze, mūsuprāt, jums vienkārši vajadzētu parūpēties par to, lai šīs programmas, šie pasākumi tiktu atzīti no Augstākās padomes puses par patiešām tādiem, kas veicina jūsu mērķu sasniegšanu un kas pelna nodokļu atvieglojumus. Tādā gadījumā nebūs nekādu problēmu.

R.Marjaša: Katrā konkrētā gadījumā?

E.Repše: Katrā konkrētā gadījumā. Tas ir šis saraksta veidošanas darbs.

Priekšsēdētājs: Deputāts Drobots.

J.Drobots: */Man ir trīs jautājumi. Pirmais attiecas uz 2.3.punktu. Uzņēmējdarbības izdevumos tiek iekļauti “atskaitījumi valsts sociālajai un medicīniskajai apdrošināšanai”. Paskaidrojiet, lūdzu, ko nozīmē “medicīniskā valsts apdrošināšana”. Cik man zināms, pagaidām mums ir tikai “sociālais nodoklis”, kurš ietilpst nodokļos un nodevās. Attiecīgi mums ir pants “nodokļu un nodevu maksājumi, izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli “ utt. Vai šis punkts nav lieks?/

E.Repše: Jā, jums ir taisnība tai daļā, kur jūs konstatējāt esošo stāvokli, taču vistuvākajā laikā acīmredzot mēs iesim uz sociālo apdrošināšanu un uz medicīnas apdrošināšanu. Lai tad, kad mēs pieņemsim attiecīgos likumus un ieviesīsim šos institūtus, nebūtu jāpārskata nodokļu likums. Tāds ir mūsu viedoklis.

J.Drobots: */Saprotams, bet tad tas tomēr ir nodokļi un nodevas, bet tie ir jau tālāk rakstīti.

Nākošais jautājums. 4.3.punkts. Lūdzu skaidri paskaidrot, ko nozīmē pēdējais teikums: ”Nodokļa aprēķināšanai no ienākumiem tiek atskaitītas izmaksas, kas saistītas ar ienākumu gūšanu.” Ja pareizi pārtulkots krievu valodā, tad vienkāršoti šo frāzi var lasīt tā: “Nodokļa aprēķināšanai no ienākuma tiek atskaitīti ienākumi”. Es šo frāzi galīgi nesaprotu./

E.Repše: Es tūliņ paņemšu krievu eksemplāru, lai novērstu jebkurus iespējamos pārpratumus. Manuprāt, šeit ir skaidrs, ka no ieņēmuma, kas saistīts ar spēļu automātu un citu azarta institūtu ekspluatāciju, tiek izskaitīti visi ar tā iegūšanu saistītie izdevumi, tātad izdevumi par pašu šo aparātu uzturēšanu, par telpu uzturēšanu, varbūt izmaksāto laimestu summas, kā šeit ir iestrādāts, izņemot darba algas. Acīmredzot ir bailes, ka šinī gadījumā darba algās varētu izmaksāt visu iegūto ieņēmumu. Mūsuprāt, šī frāze ir korekta, jo katrā darbībā ir ieņēmumi un izdevumi.

J.Drobots: */Es atļaušos nepiekrist, ka tā ir korekta./

E.Repše: Labi, lūdzu, iesniedziet priekšlikumus.

J.Drobots: */5.2.punkts. “No jauna radītie uzņēmumi pirmajā darbības gadā tiek atbrīvoti no maksas, bet otrajā gadā tie maksā 50 procentus no valsts budžetā paredzētās iemaksājamās peļņas nodokļa summas.” Es saprotu un, vēl vairāk, atbalstu, ja tiek radīti uzņēmumi ar sarežģītu tehnoloģisko ķēdīti. Pieņemsim, tiek atvērts videosalons. Uz kāda pamata tāds uzņēmums tiks atbrīvots pirmajā gadā, bet otrajā maksās 50 procentus no peļņas nodokļa? Te es pamatojumu neredzu. Vai ir vērts tā pieiet?/

E.Repše: Jā, attiecībā uz videosalonu šobrīd man ir tendence jums piekrist, bet arī tikai šobrīd, jo, manuprāt, nenormāli augstās cenas par videopakalpojumiem šobrīd ir tikai tādēļ, ka šo pakalpojumu trūkst, konkurences dēļ nav nostabilizējusies cena reāli sniedzamā pakalpojuma ietvaros. Kurpretī pēc tam, kad viss nostāsies savā vietā, arī videodarboņiem tik viegli nemaz savu maizīti nopelnīt neizdosies. Tas ir tirgus princips. Taču šis punkts ir pilnīgi nepieciešams, lai aizsargātu topošos jaunos uzņēmumus, kas nevis rādīs filmas, bet, teiksim, gribēs ražot kurpes vai kādas citas cilvēkiem nepieciešamas preces. Mums darba grupā pašiem nepatika šis punkts kā diezgan nenoteikts. Te parādās briesmas, ka pēc šiem trim gadiem veidosies meitasuzņēmumi, kuros pārsūknēs galveno daļu mantas, un tie tiks nosaukti par jauniem uzņēmumiem. Tātad atkal šie veiklie juristi meklēs visas iespējas atbrīvoties no nodokļa. Bet, ja tiek pieņemta nodokļu likme pirmajā variantā, proti, šie 35 procenti, tādā gadījumā šī norma ir vienkārši nepieciešama, lai mēs nenožņaugtu savus topošos uzņēmumus. Tādā gadījumā ar negatīvajām sekām un juridiskajiem caurumiem cīnīsimies pēc tam darba gaitā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Muciņš.

L.Muciņš: 2.2. un 2.4. Summas, kas saņemtas ekonomisko sankciju veidā, pie ieņēmumiem un samaksātās ekonomiskās sankcijas un soda naudas pie izdevumiem nepieskaita. Kādēļ šāda konstrukcija? Vispārzināmā klasiskā konstrukcija ir tāda, ka uz peļņu attiecina soda naudu un sankciju starpību ar plusa vai mīnusa zīmi.

E.Repše: No kā mēs vadījāmies, šo jautājumu apspriežot? Tās sankcijas un soda naudas, kuras uzņēmums samaksā citam uzņēmējam, uzņēmumam vai līguma dalībniekam, viņš samaksā par kaut kādu neizpildītu darbu, tātad samaksā kā sodu pats par savu neizdarību. Šinī gadījumā nebūtu pamata atbrīvot no nodokļa šos maksājumus. Tie būtu maksājami no tās peļņas daļas, kura tiek aplikta ar nodokli. Turpretī, ja uzņēmums par cita vainas izdarīto pārkāpumu saņem viņam adresētas sankcijas un summas, tad šīs summas var vispār traktēt divos veidos. Viens veids, ka tās ir tikai samaksa par reālo zaudējumu, piemēram, nodedzināto cehu vai sabojāto produkciju. Tādā gadījumā, protams, tā ir tikai kompensācija. Bet gadījumā, ja šīs sankcijas ietver arī negūto peļņu, tās būtībā uzskatāmas par peļņas aizvietotāju. Tādā gadījumā savukārt šīs summas būtu apliekamas ar nodokli.

L.Muciņš: Atļausiet vēl vienu jautājumu. Privātuzņēmējs, kas samaksājis 25 vai 35 procentus peļņas nodokli, no peļņas pārpalikuma izveidos ražošanas attīstības rezerves un riska fondus un pārējo peļņas daļu sadalīs kā dividendes. Kur paliks valsts uzņēmuma gadījumā šīs naudas summas, kas paliks pēc nodokļa samaksas un fondu veidošanas?

E.Repše: Es mazliet esmu neizpratnē, kāpēc šis jautājums tiek uzstādīts man, jo likums par peļņas nodokli garantē to, ka valsts uzņēmums samaksās nodokli no savas peļņas. Kā viņš tālāk sadalīs šo peļņu un kur paliks daļa naudas,– tā faktiski ir problēma pie likuma par valsts uzņēmumu apspriešanas. Cik es atminos, tur šī problēma netika atrisināta.

L.Muciņš: Tātad abi šie likumi ir jāsaved kopā.

E.Repše: Jā, es tam varētu piekrist.

L.Muciņš: Vēl viens jautājums. Šeit varbūt es deputāta Dīmaņa jautājumu gribētu turpināt. Kāds bija iemesls tam, ka 2.punktā komisija uzskatīja par nepieciešamu atšķirībā no valdības iesniegtās koncepcijas, kur bija padomju ekonomikas klasiskā pieeja, tātad izdevumi, ieņēmumi, pašizmaksa un pēc tam neražojošie izdevumi, un pēc tam tikai peļņa, ierakstīt vienkāršotu shēmu? Ar ko tā ir dibināta un vai tā nevar radīt bīstamu situāciju vēlāk?

E.Repše: Mūsuprāt, bīstama situācija varētu būt tieši tajā gadījumā, ja mēs mēģinātu konstruēt šo nodokli pēc klasiskajiem sociālisma ekonomikas atslēgas vārdiem un terminiem. Jo šī peļņa, pašizmaksa, bilances peļņa un tamlīdzīgi– likās –neietver precīzi to izdevumu un ieņēmumu loku, kas mums ir šeit jāapliek ar nodokli. Tāpēc mēs nolēmām, ka šeit vārds “pašizmaksa” vispār nav jājauc iekšā. Šis nodokļa likums neregulēs pašizmaksas veidošanās kārtību. Tas lai paliek ekonomistiem, tas lai paliek pavisam citiem dokumentiem un normām. Šis likums nosaka tikai un vienīgi to, kādā kārtībā aprēķināt ar nodokli apliekamo peļņas daļu. Tāpēc mēs izvēlējāmies iet pa šādu skaidri latviešu valodā uzrakstītu ieņēmumu un izdevumu uzskaitījumu, nevis lietot varbūt patiešām pierastus ekonomikas terminus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaščerinskis.

J.Zaščerinskis: Šī likumprojekta realizācija prasīs kardinālas izmaiņas pašreizējā grāmatvedības uzskaites sistēmā. Sakiet, lūdzu, vai, izstrādājot un precizējot likumprojektu, jūs esat konsultējušies ar grāmatvedības darbiniekiem, uzskaites speciālistiem?

E.Repše: Jā. Mums darba grupā visu laiku līdzi strādāja gan valdības pārstāvji, kas bija pirmā likumprojekta autori, gan arī Finansu ministrijas pārstāvji. Visas šīs normas un redakcijas ir ar viņiem saskaņotas. Finansistu viedoklis ir, ka šādā veidā viņiem nodokļa iekasēšana netiks traucēta un ir pieņemama.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Cienījamais Repšes kungs! Man ir ļoti konkrēts jautājums. 4.4.punktā jūs paredzat šī nodokļa summas sadalījumu. Sakiet, lūdzu, vai ir veikti aprēķini, cik lielu peļņas daļu lauksaimnieciskajos uzņēmumos ieņem rūpnieciskā un pārstrādājošā palīgražošana, kura pēc šī likuma tiks aplikta ar nodokli? Vai viss šis nodoklis aizies garām vietējās pašpārvaldes budžetam, vietējiem pagastiem, nonākot jau tā trekno pilsētas budžetu un republikas budžetu rokās?

E.Repše: Jūs runājat par pārstrādājošo rūpniecību?

Z.Ziediņš: Es runāju par rūpniecisko pārstrādājošo un rūpniecisko palīgražošanu laukos, lauku uzņēmumos. Šie uzņēmumi laukos tiek aplikti ar nodokļiem. Nodokļu sadalījums mums, lauksaimniekiem, vispār ir nepieņemams, jo 70 procenti aiziet republikas budžetā, 30 procenti– rajona. Vai ir veikti aprēķini, cik lielu peļņas daļu kolhozos līdz šim sastādīja šī ražošana, no kuras nodoklis aizies garām pagastam?

E.Repše: Aprēķini nav veikti. Man tiešām nepatīk to teikt, bet tā ir patiesība. Es baidos, ka aprēķini nav veikti arī daudzos citos gadījumos. Vienkārši šādā steigā tas nav izstrādāts. Es jūs patiešām lūdzu, Ziediņa kungs, iesniedziet priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Kā pēdējais jautājumu uzdod deputāts Blumbergs.

O.Blumbergs: Es vēlreiz gribētu atgriezties pie 2.punktā uzrādītās soda sankcijas iekļaušanas tajā summā, ko skaita pie ieņēmumiem. Soda sankcija pie mums līdz šim nekad nav kompensējusi pat desmito daļu no zaudējumiem un nekādi nevar dot arī. Turklāt mehānisms, kādā veidā tas pašreiz darbojas, vispār nenodrošina uzņēmumam neko citu kā tikai zaudējumus no kooperatīvā kārtā neizpildītām piegādēm, neizpildītiem pakalpojumiem utt. Tad jau iznāk, ka, ja mēs zaudējam, teiksim, pirtī nozagtās garās bikses, mēs jau tās šodien varam nomainīt tikai ar šortiem, bet, ja vēl apliekam ar nodokli, tad iznāk, ka mēs varam aiziet uz mājām vienīgi peldbiksītēs. Diez vai tāds paņēmiens būtu pieņemams tirgus ekonomikai? Tāpēc es domāju, ka vajadzētu izslēgt ārā 2.2., 2.3. un 2.4.punktā visu, kas saistīts ar soda sankcijām.

E.Repše: Mums darba grupā bija tāds sapņains kolēģis Repše, kurš vairāk skatījās uz to nākotni, kas viņam nelikās nemaz tik tāla, proti, uz tirgus ekonomiku, kad ir normāli likumi, kas piedzen zaudējumus, piedzen sankcijas par negūto peļņu un tamlīdzīgi. Mēs orientējāmies uz to. Man šobrīd nav iespējas konsultēties ar darba grupu, bet mēs apsvērām. Es pilnīgi piekrītu jums, ka šobrīd tās soda naudas un sankcijas nesedz pat faktiskos izdevumus un šobrīd tās nav apliekamas ar nodokli. Mēs gan cerējām, ka visā drīzumā šeit likumdošana tiks labota, bet šobrīd, tā kā mans viedoklis tiek prasīts, es piekrītu jums, un drīzāk to vajadzētu pagaidām svītrot. Bet nu tad izteiksimies un balsosim.

Priekšsēdētājs: Vēl deputāts Buka vēlas uzdot jautājumu.

S.Buka: */Mans pirmais jautājums Repšes kungam kā Budžeta komisijas loceklim. Ministru padomes rakstā teikts, ka 1991.gadā peļņas nodokļa maksājumu summa pie likmes 35 procentu apmērā tiek paredzēta 423,9 milj. rubļu. Vai šī jaunā redakcija (bet tā diezgan būtiski atšķiras no Ministru padomes ierosinātā likuma par peļņu) izmainīs peļņas nodokļa summu budžetam, un, ja izmainīs, vai jūs aprēķinājāt kā darba grupas vadītājs šīs izmaiņas?/

E.Repše: Vai jūs uzskatāt, ka tikai šie divi likmes varianti varētu izmainīt, vai arī jūs uzskatāt, ka 2.panta jaunā redakcija varētu kaut kādā veidā mainīt summas?

S.Buka: */Nu, pirmkārt, jums ir vēl 4.4.pants, kurā mainīta attiecība starp valsts un pašvaldību budžetiem. Piekrītat?/

E.Repše: Man diemžēl jāatbild atkal ar tiem pašiem vārdiem, ko man tik ļoti negribas teikt, proti, nekādi aprēķini nav izdarīti. Bet te man pašam sev arī ļoti grūti pārmest, jo vienkārši laika un darbaspēka resursu tam nepietiek.

S.Buka: */Jautājums par 5.1.punktu tajā daļā, kas attiecas uz labdarības organizācijām, fondiem un programmām. Te rakstīts, ka šo fondu, programmu un pasākumu sarakstu apstiprina Latvijas Republikas Augstākā padome. Tad tā ir Augstākās padomes labdarība, bet ne uzņēmumu un organizāciju. Nevienā pasaules valstī labdarība taču netiek noteikta pēc saraksta, bet pēc mērķiem. Kāpēc mēs šeit tomēr nosakām “tiek apstiprināts Augstākajā padomē”?/

E.Repše: Tas tika darīts tādēļ, lai es un vēl trīs uzņēmēji nenodibinātu fondu nabadzīgo uzņēmēju pabalstam un nemaksātu savu peļņu šajā labdarības fondā. Tātad, ja jūs piedāvāsiet citu kritēriju, kā atšķirt pamatotus atvieglojumus labdarības mērķiem no nepamatotiem, tad mēs labprāt to iestrādāsim. Pagaidām mēs šādu mehānismu neredzam un tāpēc nolēmām, ka labāk, ka tomēr to sarakstu apstiprina Augstākā padome kā likumdevējs. Tas nenozīmē, ka viņa konkrēti nodarbosies ar labdarību. Viņa norādīs, ka Kultūras fonds, kādi citi fondi, kādi citi pasākumi vai mērķprogrammas skaitās īstas. Maksājumi šajos fondos būs brīvprātīgi.

S.Buka: */Jā, paldies, bet mums oficiālā labdarība jau bija…/

Priekšsēdētājs: Man jāatvainojas deputātam Endelem, bet pirms viņa ir pierakstījies deputāts Gerasimovs.

V.Gerasimovs: */Šodien vēl nav atrisināts jautājums par dzelzceļniekiem. Saskaņā ar ienākušajām ziņām, dzelzceļnieki jāapliek ar nodokli 45 procentu apmērā, no tiem 23 procenti paliek republikas budžetā, 22 procenti tiek ieskaitīti Savienības budžetā. Kādā veidā savstarpēji iedarbosies šie nodokļi un kādā veidā tie izplatīsies uz dzelzceļniekiem? Ja tiks noteikti, tāpat kā visām tautsaimniecības nozarēm, 35 procenti, tad iznāks kolosāls nodoklis. Tas viss atsauksies uz pārvadājumu izmaksām, vēl jo vairāk, tas ir vienkārši nepieciešams, 1991.gads jau ir tuvu./

E.Repše: Šis acīmredzot ir jautājums vairāk nevis pie šā likuma, bet par vissavienības pakļautībā esošo uzņēmumu pārņemšanas programmu. Mans viedoklis šeit ir skaidrāks. Jebkurš Latvijas Republikā esošs uzņēmums, tai skaitā arī dzelzceļi, Savienības budžetā nemaksā neko un maksā šos noteiktos 35 procentus Latvijas Republikas budžetos. Rezultātā summārais nodoklis samazinās. Jūs teicāt 45, tagad paliek tikai 35.

V.Gerasimovs: */Tas ir, visi pārējie aprēķini tiks veidoti pa vertikāli, ja? Visi savstarpējie rēķini? Jo pašlaik līguma nav un vēl nekas nav noteikts, bet gads jau sākas./

E.Repše: Tas ir risināms jautājums, bet Savienības budžetā nav maksājumu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele noslēdz jautātāju rindu.

J.Endele: Man ir jautājums par to pašu 51.pantu par labu mērķiem. Vai jūs esat izdarījuši aprēķinus, kas apliecinātu, kam ir izdevīga un kam galu galā nav īpaši izdevīga šī norma attiecībā uz trīs, četriem, pieciem procentiem?

E.Repše: Te mēs tā viegli tiešām rēķinājām. Mūsu rēķinu rezultāti bija tādi, ka šī tabula tomēr prasās pēc piestrādāšanas. Par to, kam tā ir izdevīga, kam nav, aprēķinu mums nebija, un to mēs neanalizējām.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Einaram Repšem. Veselu stundu viņš ir izturējis, sniedzot ziņojumu, un jautājumu krustugunīs. Tagad debates. Tajās pierakstījušies uz šo brīdi 13 deputāti. Lūdzu godājamos kolēģus debatēs izteikties īsi, konkrēti un, kā tas noteikts otrajā lasījumā, tikai par pantu formulējumiem un šiem pantiem.

Cik es saprotu, deputāts Gavrilovs vēlēsies arī pamatot to. To viņš, protams, var darīt. Debatēs vārds deputātam Ozolam.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es gribētu apskatīt šo likumu kā potenciāls darbonis, kurš gribētu uzsākt uzņēmējdarbību un domā, kā šo likumu varētu apiet, kā es varētu minimāli ciest zaudējumus. Viena no formām, ko man apstiprināja arī Zemgales rajona un Centra rajona vadība, ir šāda. Es organizēju uzņēmējdarbību kā agrofirmas vai kolhoza juridiskās personas statusā esoša filiāle. Rīgā tādu mums ir tuvu pie pustūkstoša. Visa mana peļņa tiek pakļauta attiecīgajam lauksaimniecības produkcijas ražošanas statusam, jo praktiski mana uzņēmējdarbība nav reģistrēta atrašanās vietā, mani nekontrolē attiecīgā rajona finansu inspekcija un, kā es noskaidroju, šajā gadījumā pat neparedz aplikt ar peļņas nodokli. Tāda ir agrofirma “Lāčplēsis”, “Uzvara” un daudzi citi lauksaimniecības uzņēmumi, kuri ir izvērsuši faktiski nevis pašu saražotās lauksaimniecības produkcijas realizāciju, bet komercdarbību, saņemot produkciju no dienvidiem– riekstus, dienvidu augļus. Faktiski tā ir īsta komercdarbība. Tā ir viena forma, kādā veidā varētu ļoti mērķtiecīgi apiet šo likumu.

Otra forma. Es organizēju vissavienības uzņēmuma filiāli, kura kā juridiska persona reģistrēta Ļeņingradā un Maskavā. Kā izrādās pēc neoficiālās informācijas, ko man sniedza Ministru padome, Latvijā ir apmēram 3000 uzņēmumu, kuri pelna pie mums, bet kārto visas savas finanses un nodokļu darījumus reģistrācijas vietā– Maskavā, Ļeņingradā un citās Padomju Savienības pilsētās vai novados.

Es neņemos apgalvot, ka esmu atklājis visas iespējamās aplikuma formas, bet tās ir tādas apejas formas. No tā ir viens konkrēts secinājums. Mēs konsultējāmies ar rajonu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, ka ar peļņas nodokli jāapliek tieši tur, kur šī peļņa tiek iegūta. Praktiski īres līgumu nedrīkst atļaut slēgt par telpu izmantošanu komerciālai vai uzņēmējdarbībai ar juridisku personu, kas nav reģistrēta attiecīgā peļņas iegūšanas vietā un nav pakļauta līdz ar to attiecīgā rajona finansu inspekcijai. Tas ir viens secinājums.

Otrs ir attiecībā uz Savienības uzņēmumiem. Ja mēs šādu normu attiecinātu arī uz tiem, tad tiem nebūtu iespējams noslēgt īres līgumus par telpu izmantošanu, ja tie nav kā juridiska persona reģistrējušies attiecīgajā atrašanās vietā un izslēguši sevi no attiecīgā rajona finansu inspekcijas uzraudzības. Līdz ar to praktiski grūti pat aprēķināt to peļņas nodokļa atskaitījumu republikas budžetā, ko mēs varētu iegūt, ja iedarbinātu šo mehānismu. Es domāju, ka neviens arī no Ekonomikas ministrijas nav varējis un nav spējis to aprēķināt.

Otrs jautājums, pie kā es gribētu pakavēties, tieši attiecas uz sociālo sfēru. Pašreizējā redakcijā peļņas nodoklis paredz arī sociālās sfēras, izglītības iestāžu aplikšanu ar peļņas nodokli. Ir gan profesora Torgāna ierosinājums, ko mēs noteikti atbalstām, ka 1.pantā pēc vārdiem “juridiskas personas” būtu jāseko tekstam “kas veic uzņēmējdarbību”, jo pretējā gadījumā nodokli nāksies maksāt arī budžeta iestādēm. Noteikti atbalstām.

Es gribētu šeit vēl tālāk iet. Tika jau izvirzīts Repšes kungam jautājums, vai ir saskaņota ar grāmatvedības ekspertiem un speciālistiem grāmatvedības dokumentācijas atbilstība šā peļņas nodokļa realizācijai dzīvē. Pašreizējā mirklī republikas Valsts bankas sistēmā un visas Padomju Savienības banku sistēmā ir spēkā šā gada 15.februāra cirkulārā vēstule, kur ir noteikts, ka visas budžeta, izglītības sistēmas un sociālās sfēras iestādes pāriet uz vienādu norēķinu kontu. Šinī kontā tiek ieskaitīti kā budžeta līdzekļi, tā arī jebkura uz līguma pamata sniegtu pakalpojumu apmaksa gan iedzīvotājiem, gan organizācijām un uzņēmumiem. Līdz ar to tie nonāk vienā kopējā kontā. Praktiski šeit jau vairs nav iespēju kontrolēt nevienai finansu inspekcijai, kur ir budžeta daļa un kur– peļņas daļa.

Ņemot vērā to, ka visi šajā vienotajā kontā ienākušie līdzekļi tiek viennozīmīgi izmantoti vienīgi attiecīgā sociālā objekta finansēšanai, un to, ka mēs virs 3,2–3,4 procentiem no nacionālā ienākuma sociālajai sfērai nevaram nodrošināt, kas sastāda apmēram 30 procentus no bijušajās Āfrikas kolonijās sociālajai sfērai izdalītiem līdzekļiem, patiešām būtu mērķtiecīgi arī aplikt visus budžeta sistēmas finansiālos objektus– izglītības iestādes, sociālās sfēras objektus, slimnīcas, poliklīnikas, veco ļaužu pansionātus– ar ienākuma nodokli.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka mums ir iestrādāta norma 5.panta 3.punktā, ka no nodokļiem daļēji jāatbrīvo mācību kombināti. Mēs konsultējāmies ar kolēģiem no Tautas izglītības komisijas un no Budžeta komisijas, ka mācību kombināti ir obligāti jāizslēdz, jo, par nožēlošanu, šajos mācību kombinātos uz nepilngadīgo vergu rēķina, es atvainojos, ka es viņus tā godāju, parazitē cilvēki, kuri praktiski atbrīvo sevi no nodokļiem. Praktiski šie bērni viņiem pelna algas. Viennozīmīgi šie mācību kombināti kā uzņēmumu kategorija izglītības sistēmā ir jālikvidē.

Bez tam manī zināmu neizpratni rada tas, ka blakus “Casino” es neredzu tādas firmas kā Videocentrs, videotēkas, kas, faktiski spekulējot ar konjunktūras pieprasījumu pēc dažādām erotiskām un asa pārdzīvojuma videofilmām, gūst grandiozu peļņu. Šī peļņa grozās, jūs piedodiet, miljonos. Tā šodien neaiziet absolūti nekur, tā visa paliek Videocentrā vai arī firmā “Forums”. Pašreizējā mirklī mēs neredzam nekādu mehānismu, kā šīs firmas aplikt ar nodokli proporcionāli tai peļņai, ko tās faktiski iegūst. Dotajā mirklī mēs no šī peļņas nodokļa iegūtu teorētiski aprēķinātus 600 miljonus rubļu. Salīdzinājumā ar šā gada budžeta asignējumiem bez cenu paaugstinājuma mēs jau esam kaut kur mīnus 0,8 vai mīnus 0,9 miljardi deficītā projektētajā 1991.gada budžetā, tādēļ mums būtu ļoti mērķtiecīgi un ekonomiski pamatoti jāizmanto visas iespējas, lai būtu objektīvi aplikti ar nodokļiem visi uzņēmējdarbības uzņēmumi un, lai iespējas apiet šo likumu būtu minimālas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Latvijas Republikas finansu ministra vietniekam Blektes kungam.

J.Blekte, finansu ministra vietnieks: Godātais priekšsēdētāja vietniek! Godājamie deputāti! Finansu ministrija atbalsta valdības iesniegto priekšlikumu par nodokli no peļņas un lūdz izskatīt šādus jautājumus.

Pirmais. Papildināt 4.panta 1.punkta pirmo variantu, kur paredzēta augstākā likme– 35 procenti, ar šādu tekstu: “Ja uzņēmuma rentabilitāte pārsniedz 40 procentus pret izdevumiem vai pašizmaksu (šeit mēs varam vienoties par terminu, ja mēs negribam lietot veco sociālistisko terminu), tad peļņas daļa, kas pārsniegs 1991.gadā, apliekama ar nodokli 80 procentu apmērā 1992.gadā.” Kāpēc mēs pastāvam uz šādu ierakstu? Lai vismaz no sākuma varētu ekonomiski kaut cik bremzēt iespējamo cenu paaugstinājumu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku peļņu.

Otrs, ko mēs lūgtu izskatīt 4.panta 2.punkta pielikumā. Proti, ja ārvalstu dalībnieku daļa statūtu fondā pārsniedz 30 procentus, valūta tiek aplikta ar nodokli 25 procenti no ar nodokli apliekamās peļņas. Kāpēc? Šeit minēja, ka šādu nodokli– 15 procentus– liek priekšā Lietuva un Igaunija. Jā, Lietuvā tiešām tāds procents ir pieņemts. Igaunijā vēl šāds procents nav pieņemts.

Bet es turpmāk runāšu par lauksaimniecības nodokli. Lietuvā ir pieņemts lauksaimniecības nodoklis, ir pieņemts peļņas nodoklis. Lauksaimnieciska rakstura uzņēmumos mēs izejam no šā momenta. Tāpēc šie divi jautājumi būtu jāskata kopā vispirms. Otrkārt, vadoties no tā, kādus šos nodokļus pieņems Lietuvas Republikā un Igaunijas Republikā. Es domāju, ka trešajā lasījumā šeit varētu rasties skaidrība. Līdz ar to, kā jau es teicu, attiecībā uz peļņas daļu, kas gūta no lauksaimniecības produkcijas ražošanas un tiek aplikta ar nodokli, mēs ierosinām 10 procentus, kā tas ir Lietuvā. Kāpēc? Tam ir arī ekonomisks pamatojums. Kad tika aprēķinātas iepirkuma cenas, kuras jau ir apstiprinātas un kuras gaļas iepirkumā jau darbojas kopš 15.oktobra, tika ņemts vērā, ka nodokļu maksājumi būs 200 miljoni rubļu. Cik zināms, tiks pieņemts pēc deputātu ierosinājuma pagaidām tikai lauksaimniecības nodoklis, tas ir, zemes nodoklis. Zemes nodoklis veido apmēram 65–70 miljonus rubļu. Tātad iepirkuma cenās jau ir ielikti 200 miljoni rubļu, no kuriem praktiski pēc tiem likumiem, kas tagad tiek lasīti, maksās 70 miljonus rubļu. Ko nozīmē 10 procenti no peļņas, no lauksaimnieciska rakstura peļņas? Tas nozīmē 80 miljonus. Tātad 70 plus 80 būs 150 miljoni, bet ielikts ir 200 miljoni rubļu.

Pats pēdējais, pie kā es gribētu apstāties, proti, pie priekšlikumiem attiecībā uz 5.panta 1.punktu. Respektīvi, ja mēs apliekam lauksaimniecības peļņu ar nodokli 10 procentu apmērā, tādā gadījumā ir jāizslēdz 5.panta 1.punktā vārdi: “Šajā gadījumā atlikusī ar nodokli apliekamā peļņas daļa, kas gūta no lauksaimniecības produkcijas ražošanas, tiek aplikta ar nodokli pēc 10 procentu likmes.” Līdz ar to 5.panta 5.apakšpunktā izslēgt otro rindkopu.

Pēdējais, pie kā es gribēju apstāties, ir attiecībā uz “atvieglinājumiem labdarīgiem mērķiem”. Šajā projektā, ko iesniedza komisija, tiek paredzēts, ja labdarības mērķiem novirza 0,3 procentus, tad atlikusī apliekamā peļņa ir jāsamazina par trīs procentiem. Ja 0,3 līdz vienam procentam, tad– par četriem procentiem, ja vairāk par vienu procentu– līdz pieciem procentiem. Finansu ministrijā ir izdarīti aprēķini, un šie aprēķini rāda– ja novirza labdarības mērķiem 0,3 procentus un samazina sākotnēji ar nodokli apliekamās peļņas daļu par trīs procentiem, budžets zaudē trīskārtīgi. Ja apliekamā peļņa, tas ir, ar nodokli apliekamā daļa no sākotnējās peļņas labdarības mērķiem sastāda vienu procentu un tiek likts priekšā samazināt ar nodokli apliekamo peļņu par četriem procentiem, budžets zaudē apmēram 30 procentus no tās summas, kas tiek novirzīta labdarības mērķiem. Tikai pie 1,5 līdz 1,8 procentiem sāk izlīdzināties. Tāpēc mēs ierosinām šādu variantu. 5.panta 1.punktā ir teikts: šajā gadījumā atlikusī ar nodokli apliekamā peļņas daļa samazināma pirmajā gadījumā par vienu procentu, ja labdarībai izmaksāts līdz 0,3 procentiem no sākotnējās ar nodokli apliekamās peļņas, par trīs procentiem, ja labdarībai izmaksāts no 0,3 līdz vienam procentam no sākotnējās ar nodokli apliekamās peļņas. Šajā gadījumā, bez šaubām, joprojām budžets zaudē, taču zaudē minimāli. Attiecībā uz pieciem procentiem šeit mēs neiebilstam par to, ka atstātu šeit visus procentus. Cik man ir zināms, mūsu republikā laikam netiks pieņemts patēriņa nodoklis. Ar šo nodokli tikai laikam būtu iespēja kaut kādā veidā regulēt to naudas daļu, kas varētu aiziet patēriņam.

Varbūt izskatīt jautājumu par ar nodokli apliekamās peļņas summas palielināšanu tik lielā mērā, kādā darba alga pārsniedz vidējo darba algu virs 400 rubļiem? Tāpēc ka šodien vidējā kooperatoru mēneša alga ir 371 rublis. Pēc tam viņu varētu indeksēt atkarībā no ražošanas apjoma pieauguma, kā arī no cenu izmaiņām. Bet tomēr par to summu, kas pārsniedz vidējo algu, būtu jāpalielina peļņas apliekamā daļa, jo pretējā gadījumā, pēc mūsu ieskatiem, inflācijas pieauguma process kļūs neprognozējams.

Dīmaņa kungam bija priekšlikums par ar nodokli apliekamās peļņas procenta izslēgšanu. Nu, ziniet ko. Viņš saņems gan procentu ieņēmumos, bet šeit pieci procenti viņam atliks un paliks viņa rīcībā. Ja viņš turēs zeķē, tad nebūs ne budžetam, ne viņam pašam.

Par sadalījumu starp budžetiem. Es nepierakstīju, atvainojiet, to, ka vajadzētu atstāt tādus kā lauku apkopes uzņēmumus, lai tie maksātu vietējos budžetos. Manuprāt, ja mēs sāksim iet tādā veidā, mēs nonāksim ļoti lielās grūtībās. Būs tehniski neiespējami apskatīt budžetus. Es esmu par to priekšlikumu, ko ir iesniegusi komisija, proti, lai visu pakļautību uzņēmumiem peļņas nodokļa procents būtu vienāds, jo pretējā gadījumā tas nav prognozējams. Tur ir tirdzniecības uzņēmumi, tur ir sadzīves pakalpojumu uzņēmumi, un tie arī prasīs, lai 100 procentus... Tur ir komunālie uzņēmumi, turpat nodos vēl citus uzņēmumus vietējām padomēm. Tā ka, manuprāt, jāpiekrīt būtu komisijas priekšlikumam.

Priekšsēdētājs: Vārds īsam paziņojumam deputātam Jurim Cibulim.

J.Cibulis: Latgales darba grupas deputātus starpbrīža laikā lūdzu pulcēties blakuszālē.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie Rīgas rajona deputāti! Ienāciet, lūdzu, pārtraukumā sekretariātā.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Lūgums deputātiem, ņemot vērā mūsu rīta sēdes pieredzi: varbūt tie deputāti, kas tik aktīvi neseko līdzi šā likumprojekta pieņemšanai, nav sagatavojušies uzstāties, sarunas un konsultācijas var izdarīt kaut kur citur, jo ļoti apgrūtinoši ir runātājiem un jautājumu uzdevējiem, kā arī Einaram Repšem, kam vajadzēs visu to savilkt kopā, jo visu laiku zālē ir ļoti liels troksnis.

Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti! Cienījamais Prezidij! Vispirms es teikšu, ka jau uzdevu jautājumu (manuprāt, mikrofons nestrādā). Sākšu ar to, ka mums notiek likuma par peļņas nodokli otrais lasījums. Bet faktiski mums jau ir nevis atsevišķi labojumi, bet izmaiņas pašā likuma koncepcijā. Šīs izmaiņas attiecas pirmām kārtām uz 2.punktu, uz ko es lūdzu vērst uzmanību, jo šajā gadījumā es runāšu no teksta. 2.pants– “Peļņas aprēķināšana”. Šī panta preambulā (un punkts mums pazuda) rakstīts: “ar nodokli apliekamā peļņa tiek aprēķināta kā starpība starp uzņēmējdarbības ienākumiem un izdevumiem”. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka peļņu vispār tā neskaita. Ir divi jēdzieni: bilances peļņas aprēķins– tas ir viens mehānisms, viens aprēķins, un ir otrs mehānisms– uzņēmuma ienākumu un izdevumu bilance. Un, lai kā mēs gribētu rakstīt, tad tomēr, kad runā “uzņēmuma ienākumi un izdevumi”, labajai un kreisajai pusei ir jāsakrīt, un tāpēc, no, tā sakot, dokumentu viedokļa, kuri tiek sastādīti uzņēmumos, tāds ieraksts kā “ienākumi pārsniedz izdevumus” ir vienkārši bezjēdzīgs. Šiem rādītājiem jābūt vienādiem pēc bilances. To varētu uzskatīt par drukas kļūdu, bet, ja skatām 2.2 un 2.3.punktu, tad redzam, ka panti ieiet tieši bilances loģikā. Tātad ne starpība starp ienākumiem un izdevumiem, bet kā tad? Mums ir jēdziens “paš­izmaksa”– ražošanas izdevumi, patēriņš, tas, kas Rietumos jau sen zināms un neviens to neapstrīd. Izbrīnu rada divu pilnīgi dažādu terminu– “izdevumi” un “patēriņš”– sajaukšana. Tie ir pilnīgi dažādi ekonomiskie termini.

Tālāk. Interesants ir pants “Amortizācijas atskaitījumi” pil­nīgai ražošanas pamatfondu atjaunošanai un remontam pārstāvības noteiktajos normatīvos ietvaros. Šis pants mums ieskaitīts “izdevumos”. Ja paskatāmies ienākumu un izdevumu bilancē, tad tas vienmēr attiecas uz ienākumiem. Precizēsim, kā mēs to skaitām. Ienākumu un izdevumu bilancē peļņa vienkārši tiek ierakstīta pēc tās aprēķināšanas, bet ne tā, kā šeit: tiek piedāvāta kā balansējošs lielums– visu atskaitīja un dabūjām bilances peļņu. Tā pēc ienākumu un izdevumu bilances šī peļņa netiek rēķināta.
Visu šo pieeju varētu arī attaisnot ar to, ka mums te ir tāds pants– nodokļu un nodevu maksājumi, izņemot iedzīvotāju ienākuma nodokli un peļņas nodokli, tas ir, tāda konstrukcija it kā ļauj noslēpt šos nodokļus tieši izdevumos, bet ne patēriņā. Vai zināt, nodokļu mums vesels desmits, ne mazāk. Katrā ziņā tāda motivācija arī dīvaina– iedzīt izdevumos šo kategoriju. Izdevumos to var ieskaitīt (izlikties, ka tie ir izdevumi). Patiesībā tas ir “patēriņš”.

Tālāk. Kaut kāds balansējošs 24.pants. Ievērojiet, šeit pie izdevumiem netiek pieskaitīti uzņēmējdarbības izdevumi. Nu, kā nepieskaitīt tos izdevumiem, kad tie arī ir izdevumi. Tā nedrīkst rakstīt, jo īpaši likumā. Tie ir izdevumi pamatlīdzekļu iegādei, izdevumi ilgtermiņa kredītu atmaksai, tas ir, faktiski investīciju izdevumi. Iznāk, ka mēs nezinām, kāpēc tas tiek darīts. Mēs faktiski atsevišķi aprēķinājām visus nodokļus, bet, tā kā tie tieši nav saistīti ar peļņu, ar īpašuma, ar zemes nodokļiem, tad pieskaitīja tos pie izdevumiem, un ar to samazināja atlikumu, kurš faktiski tiek aprēķināts kā peļņa.

Izbrīnu izsauc tas, ka šajos izdevumos, piemēram, iekļauti izdevumi pamatlīdzekļu iegādei. Ja runājam par pamatlīdzekļiem, sevišķi apstākļos, kādi būs pie mums, tad, kā te pareizi norādīts, amortizācija– izdevumu pants, tas ir, šie līdzekļi iet uz izdevumiem. Tādā kārtā ievērojama peļņas daļa tiek aprēķināta no īpašuma objekta. Ar šo mēs samazinām peļņu kā nodokļu bāzi. Vai pie tam samazinās budžeta ienākumi pēc ieteiktās formulas? Protams, samazinās, jo šajā gadījumā nodokļu bāze un ienākumi ievērojami samazinās (ne mazāk kā par trešdaļu). Atskaitot no ienākumiem visus šos izdevumus, paliek tikai faktiskie izdevumi par investīciju izmaksām ekonomisko sankciju, dividenžu veidā, paliek vēl atlikums peļņai, atlikums, kurš skaitās peļņa. Un, lūk, tas tiks aplikts ar nodokli. Vispār es nevaru šeit motivēt tāda sarežģīta mehānisma ieviešanu. Iespējams, šeit ir zināmas priekšrocības, bet, man šķiet, tieši šeit noslēpti visi daudzie nodokļi, lai atbrīvotu peļņas nodokļa bāzi, samazinot to. Te skaidri parādās nodokļu prese– investīciju izdevumi, tas ir, tas, ko tieši vajag stimulēt. Un, ja mēs vēl palielināsim likmi uz to atlikušo peļņas daļu, tad pēc šī formulas varēs slēgt uzņēmumus. Tāpēc, rezumējot, man šķiet, ka šis likums, reiz tas nonācis pirmajā lasījumā, jāatgriež atpakaļ uz pirmo lasījumu. Es nezinu, valdība var iesniegt arī savus variantus, bet es nezinu, kādas tur attiecības, jo tādā veidā to pieņemt ir vienkārši bīstami. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds Āboltiņa kungam.

J.Āboltiņš, ekonomikas ministrs: Cienījamie deputāti! Es gribētu vispirms sākt ar to, ka jau veselu mēnesi valdība izjūt spiedienu, ka nodokļi ir par lielu. Visu laiku ir jautājums par to, ka 35 procentu nodoklis it kā nogremdēs kādus tur ražotājus. Es šeit gribētu, cienījamie deputāti, vērst jūsu uzmanību uz to, ka nodokli nekad nenoraksta tikai uz patērētāju rēķina, tas ir, 35 procentu nodoklis nedrīkst būt norakstīts uz mana kā patērētāja rēķina, vismaz puse ir jānoraksta uz ražotāju rēķina. Ražotājam ir jāsāk domāt, kā strādāt racionālāk.

Valdības vārdā es šeit vēlreiz gribētu uzsvērt, ka 35 procentu nodoklis šodien ir tā minimālā saprāta robeža, zemāk par kuru nevar nolaisties, ja grib vispār budžetam savilkt galus kopā. Ja mēs šodien esam gatavi cilvēkiem pateikt, ka izglītība, veselības aizsardzība, kultūras iestādes pilnīgi strādās uz viņu rēķina un viņi maksās par visu, tad tas ir otrs jautājums. Tad var iet tālāk. Man ir lūgums, apspriežot 35 procentu likmi, visu laiku turēt otrā rokā budžeta projektu, kurš jums arī ir jau zināms.

Jautājumā par labdarības veicināšanas pasākumiem 5.lappusē. Es atvainojos, tādā variantā kā šeit zem spiediena darba grupā tika panākta šī formula, ka es 0,3 procentus iemaksāju un saņemšu trīs procentu atvieglojumu. Atvainojiet, tā jau vairs nav labdarība. Tā jau ir papildu peļņas darbība zem labdarības izkārtnes. Labdarība ir tad, ja es pusi ziedoju un pusi no saviem zaudējumiem norakstu uz tā, ka par manu labdarību kļūst zināms citiem. Un strādā šī emocionālā puse. Mēs esam ziedojuši, bet jūs parēķiniet, lūdzu, uz papīra,– ziedojuši vienu tūkstoti, mēs nopelnām divus tūkstošus. Tā jau ir pelnīšana, tā vairs nav nekāda labdarība, tādēļ nesauksim to par labdarību.

Jautājumā par šeit jau minēto 5.panta 3.punktu man būtu lūgums atgriezties tomēr atpakaļ pie pirmā lasījuma un valdības varianta, kur bija teikts: “...peļņa, kas izmaksāta labdarības pasākumiem”. Atvainojiet, es negribu piedalīties šajā birokrātijas spēlē, kad Ministru padome sastādīs kaut kādu sarakstu, katru dienu nāks cilvēki strīpām, kas gribēs iekļūt tajā sarakstā. Es tam neredzu nekādu vajadzību. Ir apstiprināti fondi, ar to ir pavilkta svītra, un tālāk viss, kas tiek ziedots šajos labdarības fondos– kultūras, veselības aizsardzības, izglītības vajadzībām,– tas tur ir iekšā. Man šķiet, ka mēs šeit atkal radām pilnīgi nevajadzīgu staigāšanu.

Jautājums par 5.panta 1.punktu. Kad kolēģis Blekte pieminēja, ka arī lauksaimnieki maksā peļņas nodokli, zālē atskanēja rūkšana. Šeit ir tikai viens variants, par ko jau tika teikts. Ja šodien mēs maksājam tikai minimālo zemes nodokli, nemaksājot lauksaimniecības nodokli, kurš tika sagatavots, tad ir jāmaksā arī pelņas nodoklis. Tas korespondējas šeit ar jautājumiem, kuri tiks uzdoti Repšem par to, vai peļņas nodoklis paredz kaut kādas teritoriālās regulēšanas sviras. Es atvainojos, šīs teritoriālās regulēšanas sviras bija iekšā kompleksajā lauksaimniecības nodoklī. Ja nemaksā peļņas nodokli, bet maksā tikai zemes nodokli, tad vispār teritoriālā regulēšana kļūst visai problemātiska. Vēl, par lauksaimniecību runājot, manuprāt, vārds “lauksaimniecība” ir jāatšifrē konkrētā sarakstā. Kas tad ir lauksaimniecība? Rožu piķējamie stādiņi, sēklas, tulpju audzēšana arī ir lauksaimniecība. Ir jāuzraksta tādā gadījumā, tieši kādas lauksaimniecības nozares, ja mēs skatāmies uz to, ka lauksaimniecībā jābūt kaut kādiem atvieglojumiem.

Vēl viens jautājums par kopuzņēmumiem. Es gribētu lūgt 4.panta 2.punktu atstāt šodien atklātu, jo šajā jautājumā mums ir jākorespondē sava darbība ar abiem kaimiņiem. Apgalvojums, ko Zīverta kungs bija izteicis, it kā Igaunijā vai Lietuvā būs 15 procenti, šodien nav atradis dokumentētu apstiprinājumu. Mēs vēl šorīt runājām ar vienu un otru kaimiņu, esot tikai tāda doma. Tā ka šeit trešajā lasījumā mums acīmredzot pie tā jāatgriežas.

Vēl pēdējais variants. “Galvas” likumā jeb “jumta” likumā, kad valdība iesniedza pirmo variantu, bija ieraksts, ka nodoklis tiek maksāts tajā valūtā, kādā veikta attiecīgā saimnieciskā operācija. Tur mēs viņu iztīrījām veiksmīgi, uzskatot, ka mums jau 1.janvārī Latvijas Banka pēc kursa brīvi pārdos valūtu. Vietējā valūta līdz ar to pēc burvja mājiena kļūst konvertējama, aizmirstot, ka ar vienu rāvienu mēs republikas valdībai un vispār pārvaldei izsvītrojam jebkādus valūtas ienākumu avotus. Jūs zināt, ka pēc PSRS likumdošanas šodien darbojas valūtas izpirkšanas principa sava veida nodoklis. Par rubļiem izpērk valūtu, un šī valūta paliek republikas valūtas budžetā. Tagad pēc šā kursa, vai nu komerciālā vai cita, apmainīs ieņemtos dolārus pret rubļiem, mums nomaksās tos bieži lamātos rubļus, un valdībai vispār nebūs nekādu iespēju tikt pie valūtas fondiem. Es domāju, ka šajā jautājumā mums tas ir jāpatur prātā un trešajā lasījumā noteikti jāatgriežas pie šā formulējuma, ka tiek maksāts tajā valūtā, kādā tiek veikta attiecīga saimnieciskā darbība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Dīmanim.

S.Dīmanis: Likumprojekts tiešām uzrakstīts izcilā latviešu valodā, bet ar ekonomisko terminoloģiju tā ir, kā ir. Tā, piemēram, 2.2.– 1. lappuses pašās beigās– “ieņēmumus no vērtspapīriem, izņemot ieņēmumus no akcijām un pajām, ja tiek aplikti ar peļņas nodokli izmaksas vietā”. Te, pirmkārt, šajā gadījumā acīmredzot ir runa par dividendēm. Dividendes netiek apliktas ar peļņas nodokli. Acīmredzot vajadzēja uzrakstīt tīrā latviešu valodā šādi: “ieņēmumus no vērtspapīriem, izņemot dividendes no akcijām un pajām, ja peļņa, no kuras aprēķina dividendes, agrāk aplikta ar peļņas nodokli.” Citādi es vienkārši nesaprotu, par ko ir runa.

Tāpat arī 4.panta 3.punktā. Ir ienākumi– peļņa plus darba alga, ko sauc par tīro ienākumu. Tas ir bruto ienākums. Ir ienākumi, kas ir tikai peļņa. Tas ir tīrais ienākums. Es domāju, ka terminoloģiju šeit vajadzētu izmantot, citādi tiešām mēs netiekam skaidrībā. Interesanti, kāpēc tieši kazino mēs apliekam bruto ienākumu, nevis tīro ienākumu, bet visiem pārējiem tiek aplikts tīrais ienākums uz peļņu.

Pēc manām domām, šeit ir krietni jāpadomā par ekonomisko terminoloģiju. Citādi ieņēmumu procentu veidā par naudas glabāšanu un kredīta piestādīšanu nevarētu skaitīt pie ieņēmumiem, jo tādā gadījumā mēs vienkārši paliksim bez kredīta resursiem. Es domāju, ka, ja ražotāji pelna naudu banku sistēmā, tad viņi izdara sabiedrībai lielu pakalpojumu, jo šī nauda, ja mēs tiešām pārejam uz tirgus ekonomiku, sāk apgrozīties. Tādā gadījumā mēs veidojam pietiekami stabilus kredīta resursus ar ļoti pozitīvu ekonomisko rezultātu.

Vissmagākais jautājums ir 2.panta 3.punktā, kur pašās beigās teikts, ka izdevumos mēs ieskaitām “nodokļu un nodevu maksājumus, izņemot iedzīvotāju ienākuma un peļņas nodokļus”. Bez šaubām, 35 procentu nodoklis no peļņas tas nav, ja nav citu nodokļu.

Kad mēs apspriedām nodokļus pirmajā lasījumā, tad visi pamatnodokļi bija no peļņas. Līdz ar to bija iespējams saskaitīt šos nodokļus un šausmināties, jo uzņēmumam, kas kaut ko gribēja panākt, kas kustējās, kas virzījās, tādā gadījumā nodoklis, kopā ņemot visus pārējos, izvērsās kaut kur ap 60, 70 procentiem. Bet tagad komisija ir izdarījusi ļoti interesantu salto mortale. Praktiski tagad visi nodokļi aiziet paš­izmaksā, peļņā paliek, bez šaubām, tikai 35 procenti.

Bet kas būs ar cenām, ja visus pārējos 10 nodokļus mēs ieskaitīsim pašizmaksā vai izdevumos, kā šeit rakstīts? Es domāju, ka mēs pat nevaram iedomāties, kāda līdz ar to būs inflācija.

Praktiski komisija ir nolēmusi pāriet no tiešajiem uz netiešajiem nodokļiem. Lai noslēptu valdības fiskālos noskaņojumus, noslēpj nodokļus netiešajos nodokļos, tas ir, tajos nodokļos, ko maksā patērētājs, nevis ražotājs.

No tā jau nekas nemainās, jo jebkurš ražotājs ir arī patērētājs, un, ja viņam būs jāpērk ļoti dārgas izejvielas un komplektā, turklāt, ja tur iekšā būs neskaitāmie nodokļi, tādā gadījumā ražotājs nonāks tādās pašās sprukās, it īpaši ņemot vērā to, ka tirgus diktēs dažādu cenu līmeni dažādiem izstrādājumiem. Es šaubos, vai mēs tik vienkāršoti varam šim jautājumam pieiet. Vienīgā iespēja ir tomēr modelēt tādu situāciju, kur galvenā nodokļa daļa aiziet pašizmaksā. Tas būs daudz grūtāk modelējams, nevis vienkārši tad, ja mēs saskaitītu nodokļus no peļņas, kā to darījām agrāk. Bet tomēr to vajag modelēt, citādi mēs šo likumu nedrīkstam pieņemt.

Vēl viena šā likumprojekta nelaime ir tā, ka nav ievērota nepieciešamā daudzveidība. Nepieciešamā daudzveidība nozīmē to, ka mēs nedrīkstam pieiet vienādi dažādiem objektiem. Es ļoti labi saprotu, ka nodokļu sistēmai ir jābūt vienotai, bet tajā pašā laikā ir tomēr jāatšķir. Ir komercuzņēmumi, uzņēmējdarbība, ir valsts uzņēmumi ar daudz zemāku uzņēmējdarbības tonusu. Turklāt ļoti daudzi no šiem uzņēmumiem būs absolūti monopoli. No vienas puses, tas nozīmē, ka tur, ja valdība cenu nekontrolēs, var būt ļoti augsta peļņa. No otras puses, var būt valsts uzņēmumi ar ļoti zemu peļņu, bet valdība uzturēs šos uzņēmumus, jo viņu produkcija ir vajadzīga, bet tirgus neapliecina šo uzņēmumu produkciju ar augstu cenu. Līdz ar to 35 procenti viņiem būs par maz. Es domāju, ka šeit vajadzētu pieiet diferencēti un tomēr paredzēt dažādu nodokļu skalu atkarībā no tā, kādā sfērā darbojas uzņēmums. Es domāju, ka citādi mēs putināsim vienus ar 35 procentiem un ļausim iedzīvoties citiem. Turklāt tas neliecinās par vajadzību un nevajadzību, par atsevišķas ražotnes nevajadzību sabiedrībā.

Es domāju, ka nepieciešamās daudzveidības princips nav ievērots arī tādējādi, ka šeit ir ļoti neliels nodokļu atvieglojumu uzskaitījums. Praktiski tas nozīmē, ka ar nodokļu likumu valdība nespēs regulēt ražošanu ar nodokļiem. Nodokļu politika ir viens no galvenajiem regulēšanas veidiem tirgus ekonomikā, bet, ja mums būs tikai desmit dažādi atvieglojumi, praktiski tas nozīmē, ka valdība nespēs neko darīt. Praktiski šie atvieglojumi ir uzskaitīti, vadoties no sociāliem, nevis ekonomiskiem aspektiem. Līdz ar to, man liekas, šajā nodokļu likumā vajadzētu paredzēt arī iespēju valdībai veidot nodokļu atvieglojumus pa darbības sfērām nākošajam plāna periodam, vadoties no kārtējā tautsaimniecības plāna. Ja katru reizi mēs nodarbosimies ar nodokļu atvieglojumiem, mēs varēsim uztvert tikai, lūk, šos sociālos momentus. Šaubos, vai mēs uztversim ekonomisko nepieciešamību.

Pēdējā šā likuma nelaime, par kuru es gribētu runāt, ir tā, ka šis likums ir akls. Es arī esmu redzējis visus tos nodokļu likumus, ko pieņem ārzemēs, un tās tiešām ir ļoti biezas grāmatas, veseli folianti, jo tur viss ir uzskaitīts līdz pēdējam sīkumam. Šeit mēs neko neredzam. Tā, piemēram, kā mēs iekalkulēsim izdevumos darba algu, kādā veidā? Kā mēs iekalkulēsim izmaksās amortizācijas atskaitījumus? Es saprotu, ka to varbūt nevajadzēja rakstīt šajā likumā, bet, iekams mēs pieņemam likumu, mums ir jābūt par to konkrētam priekšstatam. Ja valdība mums nesniedz attiecīgo instruktīvo materiālu, es domāju, ka mēs pēc tam varam iebraukt peļķē. Kad izrādīsies, ka reāli nepieciešamā instrukcija tiešām ir pretrunā ar likumu, mums nekas cits neatliks, kā jau pieņemtajā kārtībā vēlreiz atgriezties pie pieņemtajiem likumiem un kaut ko mainīt.

Man jau bija izdevība strādāt pie nodokļu likuma, kad mēs pirms gada gribējām izveidot savu likumu, lai apliktu ar nodokļiem kooperatīvus. Es pārliecinājos par vienu lietu: mēs nedrīkstam pieņemt likumu, pirms neesam piestrādājuši pie nodokļa deklarācijas, jo pēc tam izrādās, ka visu to, ko mēs esam iekļāvuši likumos, nekādi nevaram iezīmēt deklarācijā. Deklarācija kļūst sarežģīta, acij netverama utt. Tā ka es ļoti baidos, ka, strādājot konkrēti pie šā likuma pieņemšanas, mums vajadzēs pie tā vēl un vēlreiz atgriezties. Es domāju, ka šo likumu var pieņemt tikai tad, ja mēs izmodelēsim kopējo finansiālo slodzi ražotājiem, pieņemot visu likumu paketi, bet ne agrāk.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Belam.

A.Bels: Ziemassvētki ir pavisam tuvu. Varbūt tāpēc Latvijā dzirdamas balsis, kas sauc, lai apžēlojas par nabaga nodokļu maksātājiem. Vai viņiem ir taisnība? Valsts ir pirmajā vietā vai tās iedzīvotāji?

Par tām normām šajā likumā, kas tieši skar kultūru. Salīdzinot ar pirmo lasījumu, šajā projektā neskaidrākas kļuvušas tās normas, kas daļēji garantētu kultūras sponsorēšanu, atbalstīšanu un finansēšanu. Konkrēti, 5.panta sestajā rindkopā patlaban pazuduši vairāki vārdi, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski. Sestajā rindkopā pie atvieglojumiem minēto izmaksu summa, kas tiek izlietota veselības aizsardzības objektu, veco ļaužu un invalīdu pansionātu un tā tālāk uzturēšanai. Bet pazuduši ir vārdi: “kultūras un sporta objektu uzturēšanai”. Kultūras un sporta objekti ir izkrituši ārā. Lai būtu skaidrība, es tomēr iesaku atjaunot šos vārdus tekstā tā, kā bija pirmajā lasījumā, jo citādi ierēdņi vienmēr skaidros likumu kultūrai par sliktu.

Šajā likumā, manuprāt, ir vērojama tehnokrātiska pieeja. Varbūt tas ir labi? Tā domā tehniskie cilvēki, bet kultūra no tā var smagi zaudēt.

Skatoties šo pantu tālāk, redzams, ka te ir notikuši vēl interesantāki saīsinājumi. 5.panta septītajā rindkopā ir pazudis diezgan būtisks teksts pēc vārdiem “par peļņas summu, kas izmaksāta labdarības pasākumiem”. Pirmajā lasījumā bija tālāk teksts “labdarības, kultūras, veselības aizsardzības, izglītības”, ko mēs vēl papildinājām ar vārdu “zinātnes, radošo savienību” pasākumiem, mērķa fondiem un mērķa programmām. Es lūdzu tomēr atgriezties pie šā teksta, lai nebūtu divdabīgi skaidrojumi un ierēdnieciskas patvaļas. Motivācija būtu tāda– ja kultūrai neko nevar iedot, tad vismaz nevajag ņemt nost. Vai ierobežot niecīgo pašfinansēšanās iespēju, ko kultūra sev ir sarūpējusi? Gribētu teikt tā– vai jūs domājat, ka, atraujot kultūrai to plāno finansu šķēlīti, varēs pabarot milzīgo budžeta deficīta āmriju?

Te jautājums– kādu valsti mēs veidojam? Analizējot šo nodokļu sistēmu, kas mums tiek ieteikta, man radās iespaids, ka lielākā daļa cilvēku, kas pie tās strādāja, grib Latvijā izveidot ne ļoti skaistu brīvvalsti, bet tādu maziņu padomju savienībiņu. Tāpat, bet ļoti maziņu. Bet tas ir saistīts, manuprāt, ar lielām grūtībām, jo lielam organismam ir citāda finansu elpošana, bet mazam tomēr drusku tas naudas gaiss jāsūc iekšā caur citu nāsi, citādi var iestāties pavisam bēdīga situācija, ka nebūs nemaz ko pūst ārā.

Vēl par konkrētiem punktiem. Tieši par šo procentu. Tieši šīs pirmīt izteiktās domas gaismā es sliecos domāt, ka maksimāli augstākais tomēr būtu 25 procenti. Manuprāt, tas plānotais budžets saies dēlī tā kā tā. Un jums, cienījamie valdības kungi, būs jāstrādā no mēneša uz mēnesi, no rokas rokā. Es, ar visstingrāko kritiku pētīdams, nevaru redzēt, kā savilks galus kopā. Te nu ir jāiet uz risku. Bet, ja jūs nospiedīsiet privāto iniciatīvu, tad viss apstāsies. Mans viedoklis ir, ka tikai privātā iniciatīva var izvilkt mūs kaut kādos plašākos ekonomikas laukos.

Kādā veidā regulēt šo budžeta piepildījumu? Te sēž Edmunds Krastiņš, viņam kuluāra sarunās bija interesants priekšlikums, varbūt viņš pats to izteiks. Manuprāt, jādomā ir nemitīgi un jākustina smadzenes, lai mēs kaut kā varētu tikt uz priekšu. Bet jārēķinās ar to, ka cilvēks tiešām ir iekāpis tagad tajā brīvvalstī pilnīgi pliks un nabags. No plika un no skrandaiņa jūs neko vairāk nevarēsiet noplēst kā vienīgi viņa ādu. Un tad viņš drausmīgi kauks un, manuprāt, metīsies projām, kur viņam var piedāvāt pat kažoku. Ticiet man, ka kaimiņš to kažoku uzgrūdīs mugurā uzreiz.

Vēl par šo Eniņa ieteikto variantu, ko labi nokritizēja Āboltiņa kungs. Es piekrītu, ka tur ir iespēja iedzīvoties uz labdarības rēķina, bet arī labdarība mazliet iegūs. Manuprāt, tomēr jādod iespēja cilvēkiem kaut kā grozīties.

Šīs ir tomēr, manuprāt, progresīvas kāpnes, kas ir šā 5.panta punktā par procentiem. Būtībā teikšu tā, kungi: enciklopēdiskais skaidrojums vārdam “kultūra” ir saistīts ar latīņu vārdu “apstrādāšana”, “kopšana”. Kultūra ir viss, kas sasniegts ar cilvēku pūlēm, lai uzlabotu dzīvi, izteiktu sevi un izkoptu sevi kādos objektīvos veidojumos.

Repšes kungs ir padarījis ļoti lielu darbu. Viņš minēja tādu jēdzienu kā loģiskos ierobežojumus. Arī es vēlētos šajā likumā redzēt precīzas līdzsvarotas normas, kas uzliktu loģiskus ierobežojumus kultūras jau tā trūcīgo iespēju aplikšanai ar nodokli, ko var nest tikai stiprs un bagāts. Ziemassvētki ir pavisam tuvu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Cienītie deputāti! Strādāju Budžeta komisijā. Mums ir ļoti lielas grūtības ar sociālās sfēras nodrošināšanu ar budžeta līdzekļiem, tai skaitā arī ar izglītības nodrošināšanu ar budžeta līdzekļiem. Ieejot tirgus ekonomikā, faktiski tiek iesaldētas sociālās sfēras algas, arī skolotāju algas. Izglītības ministrijas piedāvātais priekšlikums par algu pacelšanu skolotājiem budžetā vien prasa ap 80 miljoniem rubļu. Bet jūs droši vien dzirdējāt un lasījāt avīzēs, it kā gatavojoties streikot skolotāji, kas prasa lielākas algas, ieejot tirgus apstākļos un augot inflācijai.

Saprotiet, cik liels ir budžeta trūkums. Valdība, lai atvieglotu budžetu, savā programmā bija paredzējusi, manuprāt, progresīvu lietu, proti, likt Latvijas daudzajām arodskolām un tehnikumiem, kur ir lieli cehi un saimniecības, pašiem daļēji šos līdzekļus saražot, forsējot šo cehu un ražošanas attīstību. Tā tas ir valdības perspektīvajā programmā paredzēts. Šādu skolu ir daudz, un tas būtu liels atvieglojums budžetā– šādi papildu ienākumi izglītības sfērā. Lai forsētu šādas ražošanas attīstību skolās, kopā ar Labklājības departamentu piedāvājam ienest 5.pantā, kur ir nodokļa atvieglojumi, šādu punktu: “No nodokļu maksāšanas Ministru padomes noteiktajā kārtībā tiek atbrīvotas mācību iestādes par peļņas summu, kura tiek iegūta mācību ražošanas procesā un par iedzīvotājiem sniegtajiem pakalpojumiem.” Bez kaut kādas argumentācijas komisija ir noraidījusi šo priekšlikumu. Tā kā šādi cehi, kur strādā audzēkņi, ir nerentabli un prasa dotāciju, tad aplikšana ar pilnu nodokli faktiski šādu cehu attīstību izslēgs un vajadzēs vēl lielākas dotācijas no valsts budžeta. Tāpēc Izglītības komisijas vārdā un Labklājības departamenta vārdā, kā arī savā vārdā lūdzu komisiju trešajā lasījumā pārskatīt šo punktu un priekšlikumu iestrādāt.

Otrs jautājums. Budžetā, kas pārnācis no ekstensīvās saimniecības, gandrīz nav paredzēti līdzekļi vai ļoti maz to paredzēts kadru pārkvalificēšanai. Ieejot tirgus apstākļos, mainīsies tautsaimniecības struktūras un sāksies bezdarbs. Lai atvieglotu budžetu un lai ieinteresētu pašus uzņēmumus izdalīt līdzekļus kadru pārkvalificēšanai, Labklājības departaments, mūsu Izglītības komisija un es ienesam vēl vienu punktu priekšlikuma veidā, proti, samazināt uzņēmumiem nodokļus par peļņas daļu, kura gada laikā tiek izlietota kadru sagatavošanai, pārkvalificēšanai un kvalifikācijas paaugstināšanai vai šiem mērķiem paredzētas mācību materiālās bāzes attīstībai jebkurā izglītības iestādē, tādējādi veidojot izglītības mērķfondu. Ja pati iestāde neizmanto šos līdzekļus, tad tie ieiet Izglītības ministrijas mērķfondā. Izglītības ministrija var papildināt budžetu dažādām vajadzībām. Arī šis priekšlikums kā sociālās sfēras punkts neatrada nekādu ievērību un netika pieņemts bez argumentācijas. Es ļoti lūgtu pie trešā lasījuma to iestrādāt.

Ozola kungs runāja par mācību kombinātiem. Manuprāt, tā ir novecojusi forma. Vajadzētu Izglītības ministrijai pārskatīt šo formu. Mācību kombinātus neatbrīvo no šiem nodokļiem, jo tur patiešām kādreiz notiek arī iedzīvošanās uz bērnu rēķina.

Bet nobeigumā gribu ļoti atbalstīt Āboltiņa kunga teikto, ka 5.panta 3.punkts galīgi nav izstrādāts un, es gribētu teikt, neder. Arī es piekristu, ka Ministru padome ļoti prātīgi izstrādātu mērķfondus, mēs šeit Augstākajā padomē tos izskatītu un, ja tie būtu apstiprināti, lai tie paliktu pastāvīgi. Tas atļautu šajos mērķfondos ieslēgt izglītības mērķfondus un atrisināt gan skolotāju algas, gan visas tās grūtības, ar kurām mēs komisijā pašlaik saskaramies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi, man būtu tāds vispārējs aizrādījums visai mūsu likumdošanai, kas pašlaik attiecībā uz daudziem likumiem izskatās tāpat kā agrākie kopējie cekas un Ministru padomes lēmumi, ņemot vērā šo likumu metodoloģiju. Jūs paskatieties uz šo likumu! 2.pants velkas divas lappuses. Kur jūs normālā pasaules valstī esat redzējuši likumu, kas velkas apmēram divu lappušu garumā?! Līdz ar to, es uzskatu, mums ir absolūti neatliekams uzdevums sanākt kopā Tieslietu ministrijai, ministrijas pārstāvjiem un Likumdošanas komisijas pārstāvjiem. Jāizstrādā vienota normāla likuma struktūra un metodoloģija. Vai jūs varat pēc šāda stila pateikt, kur te dispozīcija, kur sankcija, kur ir normālas likuma normas sastāvdaļas? Tā, atvainojiet, cienījamie kolēģi, likumus neraksta. Par šo mums jāvienojas reizi par visām reizēm, lai būtu vienota, skaidri saprotama struktūra, lai jūs varētu atsaukties. Pamēģiniet šajā 2.pantā uz kaut kādu normu atsau­kties! Tas ir tikpat kā neiespējami. Otrais, 2.1.punkts, strīpiņa– 1., 2., 3., 4., 5., 6., 7., 8., 9., 10.rindkopa tādā un tādā lappusē. Ar tādiem likumiem nevar strādāt, cienījamie kolēģi! Tas tāds vispārējs aizrādījums. Tas mums obligāti kā juristiem un kā likumdevējiem jāņem vērā.

Tagad par saturu. Paskatieties 2.panta 2.punktu, tas jau laikam atkal būs otrā lappusē vai Dievs viņu zina kur. Ir jāpievieno vairākas normas un vairāki nodokļu aplikšanas objekti. Mums šeit izkrīt pakalpojumu aplikšana ar nodokli. Mums izkrīt starpniecības aplikšana ar nodokli. Mums izkrīt mākleru darbība, mākleru aģentu firmu darbība, kura būs ļoti izplatīta tad, kad būs normāla tirgus saimniecība. Pie kam šie mākleri un aģenti var būt absolūti individuāli– viens cilvēks strādā, un tā nav nekāda firma, kuru veido viens cilvēks. Tas mums izkrīt. Tāpēc es lieku priekšā ielikt vēl divas rindkopas 2.panta 2.punktā “ieņēmumus par jebkura veida pakalpojumiem, ieskaitot starpniecību”. Ieņēmumus par jebkura veida pakalpojumiem. Mums pakalpojumu sfēra šeit pavisam izkrīt.

Vēl viena rindkopa, ja nu mēs tā esam sākuši formēt šo likumu,– “ieņēmumus, kas rodas, pērkot un pārdodot īpašumu”. Jūs atceraties, ka par iepriekšējo likumprojektu man bija tas pats aizrādījums. Lielu, dārgu īpašumu pirkšana un pārdošana un ienākumu iegūšana uz šīs pirkšanas un pārdošanas rēķina, respektīvi, spekulācija ar dārgiem īpašuma veidiem, sevišķi ar nekustamo īpašumu, ar automašīnām, pilnīgi izkrīt. Tātad vajag vai nu šajā likumā, vai tajā likumā, bet šādam peļņas iegūšanas veidam kaut kur ir jāparādās.

Tālāk. Peļņas aplikšanas likmes 3.pantā, manuprāt, ir pārāk maz diferencētas. Es skatījos Rietumvalstu likumdošanu, tur ir lielas un plaši izvērstas tabulas, kurās ir ne mazāk kā sešas, septiņas, astoņas iedaļas. Mums te ir trīs kaut kādas, un pie tam ļoti krasas tās pārejas. Ne jau viens vien izteicās, ka šīs tabulas jāizvērš diferencētāk un sīkāk jāsadala.

Likumprojektā nav nekādu pasākumu normu, kas būtu vērstas uz PSRS uzņēmumu filiāļu kontrolēšanu. Te jau pareizi aizrādīja Ozoliņa kungs. Tā, piemēram, uz armijas nodarbošanos ar uzņēmējdarbību, cienījamie kungi un dāmas. Kā zināms, tagad, piemēram, lidotāji pārvadā civilās kravas. Es uzskatu, ka tas ir ļoti labi, ja viņiem ir kravas lidmašīnas un viņi pārvadā civilās kravas. Bet kas to kontrolē no komercijas un nodokļu aplikšanas viedokļa šeit, Latvijā? Un kā viņi tiks aplikti ar nodokli? Es uzskatu: ja kāda lidotāju karaspēka daļa pie mums atrodas un nodarbojas ar komercdarbību, tas ir labi, es vēlreiz atkārtoju, bet tā ir jāapliek ar nodokli. Līdz ar to 4.pantā nepieciešama šāda daļa: “PSRS uzņēmumu filiāles, militāros uzņēmumus ieskaitot (neaizmirsīsim “Vikingus”, atvainojiet, kas arī nodarbojas ar komercdarbību zināmā mērā, ar pakalpojumiem, kaut gan tie notiek ar automātu palīdzību), maksā nodokļus par uzņēmējdarbību Latvijas Republikā saskaņā ar šajā likumā noteikto kārtību.” Tā, lai viss būtu skaidrs un savās vietās.

Tālāk 4.panta 2.punktā ir ietilpināti divi termini, kuru nozīme mūsu civilajā likumdošanā vispār nav atšifrēta un pret kuriem šeit sēdošie juristi, vismaz daži no viņiem, nesekmīgi cīnās. Tās ir juridiskās un fiziskās personas. Acīmredzot šie divi termini ir aizvietojami ar sekojošu terminu: “ārvalstu firmu filiāles” un “ārvalstnieki, kas nav ne Latvijas Republikas pilsoņi, ne pastāvīgie iedzīvotāji”. Viss tad būtu skaidri un savās vietās. Šī norma bez tam dod iespēju maksāt vairāk nekā divas reizes mazāku nodokli, respektīvi, piešķir nepamatotas priekšrocības ārvalstniekiem un ārvalstu firmām salīdzinājumā ar Latvijas Republikas firmām. Apskatieties uzmanīgi!

Ja šīs normas ilgstoši darbosies, tad praktiski ārvalstniekiem būs iespējams pārņemt Latvijas Republikas tautsaimniecību, jo viņiem būs priekšrocības, turklāt, manuprāt, nepamatotas. Ārvalstīs stimulē šādus kapitālieguldījumus ar tā saucamajām nodokļu brīvdienām – tās ilgst normāli divus gadus. Ne vairāk par diviem gadiem pēc pirmā reģistrētā ienākuma. Līdz ar to beigu pantu, kur mums šīs “nodokļu brīvdienas” ir noteiktas, vajadzēs arī zināmā mērā reducēt un pārveidot. Tātad ārvalstu kapitālam pilnīgi pietiek ar vienu vai divus gadus ilgām “nodokļu brīvdienām”, pēc tam viņi maksā nodokļus tāpat kā visas pārējās firmas.

5.panta 1.punktā nevar galīgi piekrist nekonkrētajam pirmās rindkopas noteikumam, kas varētu būt attiecināms vienlaicīgi uz kolhoziem miljonāriem, uz fermeriem un arī uz miljonāriem tulpju sīpolu audzētājiem un rožu stādu audzētājiem, kuri vispār apiet jebkādu nodokļa maksāšanu. Tam nevar nekādā veidā piekrist. Acīmredzot šeit ļoti uzmanīgi jāizstrādā diferencēts pants dažādiem lauksaimniecības ražošanas veidiem.

Nav apmierinoša un ir neskaidra arī tā peļņas daļas aplikšana ar nodokli, ko firma izdala žēlsirdības mērķiem un ne peļņas mērķiem. Tāpēc es lieku priekšā 5.panta 1.punktā, 5.lappusē paskatīties. Jā, redziet, ļoti grūti strādāt ar šo likumu, atsaukties uz normām grūti. Tā būs 1.punkta 6.rindkopa 5.lappusē. Lai visu vienkāršotu, es iesaku, šo, atvainojiet, garo penteri pateikt šādi: apvienot 5. un 6.rindkopu “šiem mērķiem izdalītās summas atbrīvot no peļņas nodokļa vispār”. Nākošās trīs rindkopas tad vispār nav vajadzīgas un bez viņām var iztikt. Pret viņām, kā jūs dzirdējāt, bija ļoti lielas iebildes. Kapitālistiskajās valstīs vienkārši atbrīvo no nodokļiem šīs sfēras.

Tālāk. 6.lappusē trešajā rindkopā ir frāze “invalīdu gada vidējais īpatsvars”. Manuprāt, tas ir vienkārši nesolīdi. Ja mēs sāksim gadā vidēji svērt invalīdus kā sivēnus, atvainojiet, tas nekur neder. Tas ir jākoriģē no latviešu valodas viedokļa. 6.lappusē 5.panta 2.punkta norma nepietiekoši sakrīt ar pasaulē pieņemto praksi, tas ir, atkal es vēlreiz gribu atgriezties pie tā saucamajām “nodokļu brīvdienām”.
Es lieku priekšā formulēt sekojoši. Divas rindkopas jāpārveido. Pir­majai rindkopai nedaudz jāpārveido sākums, un nākamā rindkopa jāizveido no jauna. Pirmajai rindkopai vajadzētu skanēt šādi: “Topošie jaunie tirdzniecības (šeit arī jādiferencē– tirdzniecības uzņēmumi dod ātrāk ienākumu, un tur ir mazāki kapitālieguldījumi) un pakalpojumu uzņēmumi pirmajā darba gadā tiek atbrīvoti...” Un tālāk normas daļa, manuprāt, ir apmierinoša. Tālāk viss varētu būt tā, kā ir.

5.panta 2.punktā vajadzīga jauna sekojoša satura rindkopa, kā tas ir kapitālistiskajās valstīs: “Jaunizveidotie sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumi, kas uzstādījuši dārgas iekārtas, un jaunizveidotie rūpniecības uzņēmumi tiek atbrīvoti no peļņas nodokļa pirmajos gados pēc pirmās peļņas deklarācijas.” Atvainojiet, rūpniecības uzņēmums tiek dibināts tad, kad viņu sāk būvēt, tad viņš jau ir rūpniecības uzņēmums. Normāli kapitālistiskajās valstīs uzņēmumu būvē divus gadus. Pēc diviem gadiem tam jāsāk strādāt. Pēc tam paiet gads vai divi, kamēr parādās pirmie ienākumi. Viss. Pašās beigās vajadzīgs pants par sankcijām, atvainojiet, tiem, kas izvairās maksāt nodokļus. Sankcija pelna šeit naudu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Grūbem.

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Gribu izteikt savas pārdomas par šo likumprojektu, salīdzinot ieņēmumus, ko valdība paredz ieņemt par nodokļiem, tas ir, 2,9 miljardus, tai skaitā, pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, kopā varētu būt lauksaimniecībā ieņemti 1,5 miljardi vai precizējot varbūt ap vienu miljardu rubļu. Tai pašā laikā budžeta projekts paredz lauksaimniecībai atdot apmēram 400 miljonus. Salīdzinot šos 2,9 miljardus un vienu miljardu, katrā gadījumā gribas jautāt uzreiz, kur tad ir mūsu izslavētā rūpniecība, kura šajos piecdesmit gados ir vairāk nekā 50 reizes palielināta un tā tālāk. Izrādās, ka no šiem budžeta līdzekļiem, no šī viena miljarda liela daļa jāatdod arī pilsētai.

Man ir liels jautājums par to, ko teica finansu ministra vietnieks Blektes kungs un arī Āboltiņa kungs, proti, vai tad vēl papildus no lauksaimniekiem tie 80 miljoni par katru cenu jāizņem. Varam izņemt tos, bet tomēr paskatīsimies, kas tad pēc tam notiks. Te runāja, ka tas esot, lai regulētu pilsētas un lauku attīstību, tas ir, lai regulētu tos, kuri ir vairāk attīstīti un mazāk attīstīti. Es varu pateikt, ka, izņemot šos 80 miljonus, lauki ir visai neattīstīti. Tad arī, bez šaubām, gaidīsim kaut kādas dāvanas, lai mēs attīstītos laukos uz priekšu. Var jau būt, ka es esmu par asu pateicis, bet arvien vairāk rodas tādas pārdomas. Mēs katrā gadījumā visās vietās un nevietās uz šo brīdi runājam par to, ka lauksaimniekiem ir iedotas šīs augstās cenas un tāpēc viņiem ir jāmaksā augsti nodokļi. Atvainojiet, līdz šai cenu pacelšanai praktiski lauksaimniecība bija uz izputēšanas robežas, un es arī negribu dalīt zemniekus, lielsaimniekus un tā tālāk. Tā ka vajadzētu arī par to padomāt. Katrā gadījumā celsies kā pakalpojumu cenas, tā degvielas cenas un visi pārējie izdevumi lauksaimniecībā. Es nebūt nedomāju, ka lauksaimniecība nākošajā gadā dzīvos tādā situācijā, kad visi no pilsētām pārbrauks uz laukiem. Ja tā būtu, tad būtu apsveicami, mums zemes ir pietiekami, ko apstrādāt, bet nebūt tā nenotiks.

Otrs jautājums. Katrā gadījumā es piekrītu tam, ka vajag atbrīvot lauksaimniecisko ražošanu no peļņas nodokļa, bet šeit es patiešām gribētu lūgt darba grupas paskaidrojumu, kas ir šī lauksaimnieciskā ražošana, lai tā būtu sadalīta un atdalīta no rūpnieciskās palīgražošanas un palīgražošanas, kas arī ir laukos. Šeit es vēlreiz domāju, ka no peļņas nodokļa atbrīvojama tieši lauksaimnieciskā ražošana, tātad zemes kopšana, lopu kopšana un tā tālāk, bet nekādā gadījumā korķīšu ražošana vai kaut kas cits, kas laukos ir. Šeit es piedāvāju variantu, ka tādā gadījumā, ja grāmatvedības uzskaite netiek nodrošināta atsevišķi lauksaimnieciskajai ražošanai, tas ir, tieši ražošanai uz zemes un rūpnieciskajai vai palīgražošanai, ja saimniecība vai uzņēmums to nenodrošina, tad viņi maksā rūpnieciskos nodokļus, kas ir visiem kopēji. Tad nebūs nekādu pretrunu un nebūs runāšanas par to, ka lauksaimnieks var slēpt savu peļņu.

Es katrā gadījumā piekrītu Dīmaņa kungam, ka nodokļi ir galvenais regulators tirgus ekonomikā. Tāpēc arī, kad runājām par nodokļu “jumta” likumu, es izteicu priekšlikumu– paredzēt, ka kopējiem nodokļiem ir jābūt samērā augstiem, bet šī regulēšana jāpanāk ar atsevišķiem atvieglojumiem. Mēs esam šos punktus gandrīz vai pilnīgi izmetuši ārā. Es nezinu, kāpēc.

Tagad man ir konkrēti jautājumi nodokļu autoriem kopumā– kādā veidā mēs organizēsim, lai laukus apkalpotu servisa organizācijas, kādā veidā, lai laukos varētu uzbūvēt zemnieku saimniecības vai vispār objektus, ko pašlaik vajag Latgalē būvēt, sociālos objektus, kultūras objektus un visus pārējos. Es neredzu šeit mehānisma. Tāpēc es tomēr lūdzu atgriezties pie šīs tēmas un konkrēti ierosinu, ka nepieciešami nodokļu atvieglojumi agroservisa organizācijām, un uzskatu, ka jābūt nodokļu atvieglojumiem arī organizācijām, kuras veikušas celtniecības un montāžas darbus zemnieku saimniecību būvniecībā un tātad izpilda Latgales programmu. Arī par šo jautājumu mums ir nopietni jādomā, jo Latgales apgūšana mums ir, es domāju, ne tikai ekonomisks jautājums, bet arī politisks, kurā praktiski, kā saka, mēs vēl neesam iedziļinājušies. Tāpēc es ļoti lūgtu šos jautājumus precizēt šajā nodoklī un trešajā lasījumā arī par tiem konkrēti runāt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bulam.

A.Buls: Cienījamie deputāti! Sākumā es runāšu par 4.panta 4.punktu, par ko bija rakstisks iesniegums. Tas pēc būtības pilnīgi sakrīt ar Rīgas pilsētas Centra rajona iesniegumu. Tas ir sadalījums pa budžetiem, 70 procenti– republikas budžetā, 10 procenti– rajona vai, kā Rīgas Centra rajons saka,– Rīgas pilsētas, un 20 procenti– pašā zemākā līmeņa, tas ir, vietējos budžetos. Līdz ar to es par savu priekšlikumu balsošanu neprasu un atdodu savu balsi par Rīgas pilsētas Centra rajona Tautas deputātu padomes iesniegumu.

Tālāk par likmēm. 4.panta 1.punktā, protams, labi jau ir, ka mēs esam kaut kur mēģinājuši sasaistīt iedzīvotāju ienākuma nodokli ar peļņas nodokli pie tiem mazajiem peļņas apjomiem. Bet no praktiskā viedokļa, no uzskaitīšanas viedokļa un vispār no praktiskas jēgas, vai ir vajadzība minēt tos tūkstoš piecsimt rubļus plus 25 procenti, 6500 plus 35 procenti. Pie peļņas nodokļa būtu jāatsakās. Jānosaka konkrēts ar nodokli apliekamās peļņas procents tā, kā priekšlikumos Ekonomikas komisija ir parādījusi. Vispirms ir 13 procenti, tad nākošais– un tā līdz 35 procentiem, kad summa jau virs 25 000. To arī atstāt. Šoreiz tas praktiski neattaisno sevi.

Atbalstu finansu ministra vietnieka teikto, ka vajadzētu vismaz pagaidām šajā nodoklī iestrādāt lielāku likmi tiem, kam ir augsta rentabilitāte. Varētu, protams, apspriest, vai 80 procenti vai varbūt 50, bet visādā ziņā paaugstinātu nodokļa likmi virs 35 tiem, kam ir augsta rentabilitāte. Tas ir pagaidām attaisnojams un arī kaut kur bremzēs cenu kāpumu.

Tālāk es pievērsīšos, manuprāt, pašam galvenajam, kā es saprotu, kā es domāju, tas ir, 2.pantam. Jau pirmajā lasījumā, kad nāca izskaidrojums pie bilances peļņas un atšifrējums, vēl nebija tik ļoti viss salikts pa plauktiņiem. Šoreiz ir cenšanās salikt pilnīgi pa plauktiem izdevumus un ienākumus. Jautājums– vai vispār ir vajadzīga šī plauktos salikšana un kāds no tās labums?

Pirmkārt, es teikšu, ir sliktums. Parādās otrā grāmatvedība. Mums ir jārēķinās ar to, ka pašreiz pastāv grāmatvedības uzskaite, kura uzskaita caur pašizmaksu, no realizācijas ieņēmumiem norēķinot pašizmaksu, dabū peļņu. Mēs dzirdam, ka tas ir sociālisma princips vai padomju princips. Nezinu, varbūt sociālisma un varbūt padomju, bet paskatīsimies, kā rēķina brīvā tirgus zemēs! Man bija iespēja divu firmu dokumentus analizēt, ne tikai skatīties. Es redzēju to pašu principu, ka no realizācijas ieņēmumiem norēķina, lūk, šos izdevumus. Paliek peļņa. Savukārt šo peļņu attīra no tās daļas, kura nav apliekama ar nodokli. Lūk, šis lielums, kurš ir attīrīts no atvieglojumiem vai kā citādi, tiek aplikts ar vienotu nodokli. Vai tad mēs nevarētu tik tiešām iet šo pasaules grāmatvedības uzskaitē vispārpieņemto, pasaules finansu darījumos pieņemto kārtību un runāt par peļņu, ja reiz tas ir peļņas nodoklis? Ja mēs šajā traktējumā, no vienas puses, liekam ieņēmumus, ienākumus, kā mēs sakām, no otras– izdevumus, kur izdevumi ir sajaukti, jo tur ir gan pašizmaksas posteņi, gan pēdējā rinda runā par nebūt ne pašizmaksas posteni, tie ir pārējie nodokļi, kurus maksāsim no peļņas.

Tagad mums rodas kaut kur nesaprašana. Es klausījos, kā kolēģis Dīmanis saka, ka tas it kā palielinot pašizmaksu. Tāpat kolēģis Gavrilovs arī to uzskata par pašizmaksas palielinājumu. Es tā nesaprotu. Tas nebūs pašizmaksas palielinājums, bet sajaukums– pašizmaksa plus kaut kādi izdevumi no peļņas. Vajadzētu tomēr būt konsekventiem un runāt šoreiz par peļņu, ja tas ir peļņas nodoklis, un attīrīt to peļņu no ar nodokli neapliekamās peļņas. Tādā sakarībā arī varētu izmest visu šo instrukciju, kas ir 2.pantā. Tā ir instrukcija, tas nav likums. Likumā būtu jāparedz, ka, ja reiz peļņa, tad no peļņas sāksim, to nosaka daudzas instrukcijas, gan pašizmaksas aprēķins, gan bilances peļņas noteikšana, gan visi pārējie. Vajag pateikt skaidri un gaiši, ka peļņa, atskaitot visu neapliekamo daļu, tiek aplikta ar nodokli 35 procentu apmērā un vēl paaugstināta par augstas rentabilitātes procentu.

Vēl es gribētu precizēt dažas lietas par topošajiem uzņēmumiem un par viņu neaplikšanu. Varbūt arī lietosim ārzemju praksi. Kā jau mēs dzirdējām no kolēģa Bojāra, divus gadus vispār neapliek ar nodokli. Bez tam ārzemnieki iet vēl tālāk. Viņi saka tā: ja deklarēja savu peļņu, tad nebūt vēl nav jāmaksā nodoklis. Pirmajā gadā radīsies zaudējumi, jo neizbēgami pirmais gads jaunam uzņēmumam būs ar zaudējumiem. Tad, lūk, šos zaudējumus vēl jānorēķina no tā gada, kad tu esi deklarējis peļņu, tad sāksim maksāt nodokli. Lūk, šis princips, kas pastāv brīvā tirgus zemēs, ar ko es esmu pats iepazinies, strādājot pie kopuzņēmuma biznesa plāna! To pats arī centos iestrādāt, tāpēc arī noder šī pieredze. Lūgtu viņu iestrādāt arī mūsu likumā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Zatuliviteram.

V.Zatuliviters: */Kolēģi deputāti! Jums neapstrīdami visiem zināma paruna vai līdzība, pat ābecē tā kādreiz bija minēta: “Viens ar arklu, septiņi ar karoti.” Vai jums nešķiet, kolēģi deputāti, ka, apspriežot šodien likumprojektus par nodokļiem, mums iezīmējas tieši tāda situācija? Ar arklu– tie ir uzņēmumi, bet septiņi ar karotēm– tie ir visi, kuri vēlas kaut ko dabūt. Es domāju, ka mēs šeit līdz ar izstrādātājiem pieļaujam vienu ārkārtīgi svarīgu stratēģisku kļūdu, ka mēs neattapāmies laikam saskaitīt summāros nodokļus, ņemt visu nodokļu sistēmu un sintezēto nodokļu sistēmu piemērīt konkrētam uzņēmumam. Vakar mēs ar kolēģi Priščepovu rēķinājām, rēķināja kolēģis Kurdjumovs. Šodien es piegāju pie šeit sēdošā deputāta saimnieciskā darbinieka un sarunājos ar viņu. Un, lūk, visu summējot, iznāk interesanta aina– uzņēmums ir rīcības nespējīgs Tas nav spējīgs realizēt pat vienkāršo atražošanu, nerunājot par paplašināto. Tātad viens ceļš viņam ciet. Otrais ceļš. Var izdzīvot. Bet kā? Var izdzīvot uz cenu rēķina, bez šaubām, un cenas kāps uz augšu. Ja uzņēmums grib izdzīvot šajos nodokļu presinga apstākļos, tas paaugstinās cenas. Caur cenām šajā gadījumā, ar nodokļu palīdzību mēs lienam patērētāja kabatā. Kā var šajā situācijā apgalvot, ka patērētājs te neskaitās? Mēs taču tieši uz viņu iznākam. Šajā gadījumā, par lielu nožēlu, šis likumprojekts sit pa darba motivāciju, pa uzņēmuma ekonomiskajām interesēm. Tas neveicina ražošanas efektivitātes paaugstināšanu, un neredzēt to vienkārši nedrīkst.

Es pacentīšos to ilustrēt ar dažiem piemēriem. 2.2.punkts, pēdējā rindiņa pirms 2.3.punkta:“Ienākumi kā procenti, naudas glabāšana kredītiestādēs”. Nu, vai tad tā var rakstīt? Protams, nē. Es gribu vērst uzmanību uz to, ka tiek ierosināts tos iekļaut ienākumos un novest zem nodokļa. Viss skaidrs. Bet likumā par ienākuma nodokli, kuru mēs apspriedām, skaidri rakstīts, ka ar ienākuma nodokli netiek apliktas valsts kredīta organizācijas. Tad kur mēs apliekam un kur neapliekam? Nav saprotams.

2.3.pants “Amortizācijas atskaitījumi”. Tā kā tie ieiet izdevumos, tad tātad nokļūst zem nodokļu preses. Bet paskatīsimies uz Rietumu praksi. Jā, ir valstis, kuru likumos amortizācijas atskaitījumi nokļūst zem nodokļa. Taču vadošās kapitālistiskās valstis, kurās amortizācijas atskaitījumi, ja arī tiek aplikti, tad tikai ar ārkārtīgi atvieglotu nodokli, uzstāda turklāt kā vienīgo mērķi– zinātniski tehnisko progresu. Bet pie mums nav zinātniski tehniskā progresa, vēl vairāk, mēs pat neplānojam zinātniski tehniskā progresa stimulēšanu.

Tālāk es gribētu pievērst uzmanību tabulai, kuru var tulkot divējādi. No vienas puses, liekas, nodoklis neliels. Es parēķināju, ja peļņa ir 100 tūkstoši, tad nodoklis– 24,5 tūkstoši. Bet, lūk, ja peļņa miljons, tad nodoklis jau ir 339,5 tūkstoši, tālāk– plus 35 procenti virs 30 tūkstošiem un pietiek. Bet vai nav šajā pastāvīgajā nodokļa likmē ielikta ideja par monopola veicināšanu? No otras puses, nav jau tik nekaitīga pēc izskata šī summa, ja ievēro, ka uz uzņēmumu veļas ne tikai šis nodoklis.

Vēl es gribu teikt, ka šajā likumprojektā diezin kāpēc nav atspoguļoti priekšlikumi, tai skaitā arī manis iesniegtais, par nepieciešamību fiksēt mūsu attieksmi pret peļņu, kuru iegūs kultūras biedrību ietvaros funkcionējošie uzņēmumi kultūras sfērā, kura pie mums turpina palikt pie atlikuma principa. Vēl vairāk, mēs cenšamies arī šeit manipulēt. Man šķiet, likumprojektā ir skaidri jāieraksta: “Uzņēmumi, kuri darbojas kultūras sfērā (vai kultūras biedrību sfērā), pat ja tie gūst peļņu, ar nodokli netiek aplikti ar noteikumu, ka šī peļņa iet uz kultūras attīstību.” (No zāles: “Pareizi!”)

Tālāk. Man šķiet, likumprojektā precīzāk jāformulē arī tāda tēze kā 5.2.pantā. No jauna radītie uzņēmumi pirmajā darba gadā tiek atbrīvoti no nodokļa, pēc tam– 50 procenti. Bet, ja tiek radīts jauns uzņēmums, tad šeit sēdošajiem saimnieciskajiem darbiniekiem saprotams, ka viena gada laikā šis uzņēmums nenostāsies uz kājām– tas tikai mācīsies staigāt. Es jau iesniedzu priekšlikumu un pastāvu uz to: nevis vienu gadu, bet trīs, par ceturto gadu– 75 procenti nodokļa likmes.

Un pēdējais. Par ekonomikas ministra uzstāšanos. Skaidrāk jāizteic 5.2. panta 5.lappusē ideja: “Daļu peļņas, kura iegūta no lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas…” Kādas lauksaimnieciskās produkcijas? Kāds lauksaimniecības uzņēmums tādu dod? Tas, kurš audzē ziedus, tas– viens, bet, ja šis lauksaimnieciskais uzņēmums dod produkciju, kas nepieciešama kā laukiem, tā pilsētai,– tas ir kas cits.

Un pēdējais. Protams, likumprojekts nav bez neizprotamiem secinājumiem, bez veselas virknes neizprotamu ierakstu. Piemēram, 5.3.punktā: “No nodokļa samaksas atbrīvojami invalīdu biedrību uzņēmumi, mācību kombināti utt. pēc saraksta, kuru sastāda Ministru padome un apstiprina Augstākā padome”. Kamdēļ tas? Es domāju, likumprojekts ir dokuments, kurš prasa ļoti nopietnu attieksmi, kuru nedrīkst apgrūtināt ar nevajadzīgām lietām.

Ar vienu vārdu, laikam, jāsaka paldies, ka likumprojekts parādījies pasaulē, bet tas vēl prasa nopietnu darbu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Marjašai.

R.Marjaša: Cienījamie deputāti, jautājums, par kuru es pašlaik runāšu, izskan šeit no tribīnes jau trešo reizi. Šā likumprojekta pirmajā lasījumā par to jau runāja nelaiķe Ita Kozakeviča. Viņa iesniedza savu rakstisku priekšlikumu. Otrajā lasījumā runāju es un iesniedzu savu rakstisko priekšlikumu. Diemžēl mūsu priekšlikumi nav pat iekļauti šajā lielajā priekšlikumu sarakstā. Kad es šorīt jautāju cienījamam Einaram Repšem par to, kāds liktenis ir mūsu priekšlikumiem, tad Einars Repše pateica, ka tas ir formulējumā par peļņas summu samazināšanu, kas iemaksāta labdarības, tajā skaitā arī kultūras utt., pasākumiem, mērķfondiem un mērķprogrammām.

Es nezinu, kā jūs, cienījamie deputāti, bet es nevaru piekrist pašam apgalvojumam, ka kultūra ir labdarības daļa. Turklāt, ja attiecībā uz kultūru valsts budžeta projektā ir paredzēti izdevumi, tad attiecībā uz kultūrnacionālās autonomijas programmu tur nav ne vārda. Slikti, es jums piekrītu, slikti.

Man tomēr gribētos atgādināt, cienījamie deputāti, ka 4.maija Deklarācijas 8.punktā ir noteikts, ka valsts garantē minoritāšu kultūras attīstību. Kādā tad praktiskā veidā šīs garantijas tiks īstenotas? Mēs ar lielām grūtībām 1988.gada decembrī šeit, šinī namā, Latvijas tautu forumā dabūjām cauri rezolūciju par kultūrnacionālo autonomiju. Es gribu atgādināt un varbūt pateikt tiem, kas to nezina, ka jēdziens “kultūrnacionālā autonomija” 70 gadus PSRS bija aizliegts. Tas ir jēdziens, par kuru gadsimta sākumā rakstīja un runāja labākie cilvēces gari. Tam bija uzlikts tabu. Šeit, Latvijā, 20 gadu patstāvības laikā šīs tradīcijas un šī kultūrnacionālā autonomija bija garantēta. Vai mēs šodien gribam atgriezties atkal pie totalitārisma principiem, ka tikai to, ko valsts dod, to ņemsim pretī? Bet cilvēki vēlas paši ar savām rokām un ar savu galvu nodrošināt savu autonomiju.

Kas tad tā ir par kultūrautonomiju, ja tā pilnīgi atkarīga no tā, kā Ministru padome apstiprinās un izskatīs mērķprogrammu katrā konkrētā gadījumā! Tā jau tad vairs nav autonomija. Par ko vispār šeit ir runa? Runa ir vispirms par sīkiem uzņēmumiem apkalpošanas sfērā, par ēdnīcām, varbūt kafejnīcām, amatniecības darbnīcām. Tā, piemēram, lībieši gribēs izveidot kaut kādu amatnieku biedrību dzintara apstrādei. Viņiem tad tie līdzekļi ir vajadzīgi savas nacionālās identitātes saglabāšanai. Vai mēs uzliksim šai peļņai nodokli? Kāda tur loģika? Jeb atkal, ja jūs vēlaties, tad nākat katrreiz ar konkrētu programmu un ar izstieptu roku pie Ministru padomes. Tas būs atkarīgs atkal nevis no likumā noteiktā, bet no konkrēta ierēdņa viedokļa, simpātijas vai antipātijas. Kas tad tā ir par kultūrnacionālās autonomijas nodrošināšanu!

Piedodiet, bet, ja kāds liels uzņēmums gribēs savu peļņas daļu nodot, lai tiktu radīta poļu vidusskola, kas tur slikts? Tikai labs. To tikai vajag veicināt. Viss tas ir ļoti labi izkontrolējams. Tur nekādu mahināciju principā nedrīkst būt, jo tas viss ir pakļauts Finansu ministrijas kontrolei.

Cienījamie deputāti, mēs esam iesnieguši šoreiz jau ar deviņu deputātu parakstiem rakstisku atkārtojumu tam, kas bija iepriekš. Šis papildinājums ir trešo reizi viens un tas pats. Es jūs ļoti lūdzu vērst uz to savu uzmanību un balsojot piekrist maniem argumentiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endelem.

J.Endele: Kolēģi, man ir ļoti īsa replika par kolēģa Bela teikto, kas attiecas uz labdarību. Šeit jau cienījamais ziņotājs teica, ka nodokļus uzņēmēji, dabiski, centīsies nemaksāt, viņš pat ieminējās par negodīgiem līdzekļiem. Arī es domāju, ka ir ļoti neprātīgi maksāt maksimālo nodokli, ja var maksāt kaut kādu mazāku nodokli. Katrs nodokļu maksātājs centīsies atrast likumā likumīgas normas, ar kurām nemaksāt šo nodokli tik lielu.

Tātad runa ir šobrīd par 5.panta 1.punkta divām pēdējām rindkopām. Tajās teikts: “Šajā gadījumā atlikusī ar nodokli apliekamā peļņas daļa samazināma par trīs procentiem, ja labdarībai izmaksāts līdz 0,3 procenti no sākotnējās ar nodokli apliekamās peļņas.” Diemžēl mums atkal kārtējo reizi likuma taisītāji nav iedevuši tādas tabulas, lai mēs varētu paskatīties, paanalizēt, ko tad tas dod. Doma ir laba, bet kā tas realizēsies dzīvē?

Tātad, ja mēs izdarām aprēķinu, tad tas izskatās šādi: vispirms, ja uzņēmējs gribēs paņemt sev tos trīs procentus un maksāt līdz 0,3 procentiem, tad viņš praktiski var maksāt 0,001 procentu labdarības mērķiem, faktiski neko, par to iegūstot sev tīrus trīs procentus. Tātad šeit obligāti ir jābūt apakšējai robežai. Pretējā gadījumā šī normiņa ir bezjēdzīga.

Tālāk nākošais. Es, piemēram, paņemu peļņu 100 000 un izrēķinu gan priekš četriem, gan priekš pieciem procentiem, par ko teikts 6.lappusē. Kas tur sanāk? Tātad, ja no 100 000 pēc šā te likuma maksās pašu apakšējo robežu, 0,3, tad viņš labdarības mērķiem samaksās 300 rubļu. No peļņas 100 000– 300 rubļu. Tajā pašā laikā pats savā kabatā iebāzīs 3793? Tātad šī attiecība starp labdarības mērķiem un savu kabatu ir vairāk nekā desmitkārtīga.

Izejot no nākošās rindkopas par pieciem procentiem, šie skaitļi uz 100 000 sanāk sekojoši– samaksā labdarības mērķiem 1000 un pats priekš sevis iekasē 4300. Tātad, ja mēs likumu pieņemsim tieši ar šādiem skaitļiem, ar šādiem procentiem, tad mēs būsim izdarījuši it kā ļoti labu žestu, bet faktiski labdarībai nekas prātīgs tur nebūs ticis. Tāpēc man ir ierosinājums šodien balsojot pašu ideju atstāt, taču skaitliski viņa ir jāpārstrādā, ir jāpiestrādā klāt tabuliņas, lai katrs no mums redzētu, ko mēs tiešām labdarības mērķiem esam labu nobalsojuši un ko tajā pašā laikā arī ražotājs sev gūst. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endziņš lūdz vārdu paziņojumam pirms pārtraukuma. Es lūdzu deputātus palikt vēl zālē.

A.Endziņš: Cienījamie pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji! Atcerieties, ka bija Augstākās padomes Prezidija lēmums ar priekšlikumu līdz 26.novembrim iesniegt savus priekšlikumus ar nepieciešamiem grozījumiem Darba likumu kodeksā. Šodien ir 27.datums. Mums ir jāsāk apkopot, nevis jārunā par atsevišķiem labojumiem. Blokā varētu dot.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Izbraukšana uz Lietuvu piektdien,
30.novembrī pulksten 17.00 no Latvijas Republikas Augstākās padomes. Atgriešanās ir katra paša darīšana.