Simt dienas ārlietās pēc četru mēnešu darba

Artis Pabriks, ārlietu ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Artis Pabriks Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ko šajā laikā izdevies panākt

– Mūsu intervija notiek laikā, kad jaunajai valdībai apritējušas pirmās simt dienas. Jūs amatā esat ilgāk, jo ārlietu ministrs bijāt arī iepriekšējā valdībā.

– Pirmkārt, jāatzīst, ka šīs valdības sastāvā man kā ārlietu ministram ir vēl lielāka atbildība, jo es piederu pie premjerministra partijas un tas man uzliek lielāku personisko atbildību. Otrkārt, es jau skaitos vecais ministrs, kaut šajā amatā esmu tikai septiņus mēnešus, un man tomēr jau uzkrājusies lielāka pieredze.
Vispirms gribu pateikt: pēdējos trīs mēnešos esam izdarījuši to, ko līdz šim Ārlietu ministrijā nebija izdevies panākt. Varbūt tas ir tīri simbolisks solis – mēs pirmo reizi esam aizveduši Krievijas vēstnieku uz Latvijas Okupācijas muzeju. Šo tradīciju arī centīsimies turpināt. Es visu ārvalstu ministru vizītēs pats piedalos Okupācijas muzeja apmeklējumā, lai tā pastiprināti paustu pasaulei patiesību par Latvijas jaunāko vēsturi.
Esmu šajos mēnešos apmeklējis topošo Latvijas vēstniecību Turcijā, ko jau pēc pusotra mēneša svinīgi atklās Vaira Vīķe-Freiberga savas valstsvizītes laikā. Esmu tātad sagatavojis šo projektu. Bija arī nopietnas diskusijas pēc manas lekcijas Turcijas universitātē. Izvēlējāmies arī vēl vienu goda konsulu Turcijā, lai aktivizētu ne vien politiskās, bet arī ekonomiskās attiecības ar Turciju. Goda konsula izraudzīšanās arī bija ļoti simboliska; šī dāma, viesnīcas īpašniece, bija klāt un daudz palīdzēja brīžos, kad pasaulē nāca jauns Latvijas pilsonis. Tā nu iegadījās, ka kādai Latvijas tūristei atpūtas laikā Turcijā sākās dzemdības. Bet viss, paldies Dievam, beidzās labi. Esmu saņēmis arī mutisku Ministru prezidenta Aigara Kalvīša piekrišanu, ka šogad atvērsim Latvijas vēstniecību Japānā. Tas ir mūsu goda pienākums, jo Latvija solīja šo vēstniecību Tokijā atvērt jau pirms desmit gadiem.

Pretēji Bismarka teorijai

– Laba sadarbība man ir ar Latvijas ārlietu padomi. Arī mūsu intervijas dienā bija viena no sēdēm, kurā es apspriedos ar padomi par tālākajiem soļiem Latvijas interešu aizstāvībai gan austrumu, gan rietumu frontē. Runājot par austrumu fronti, tās ir attiecības ar Krieviju.

– Ministra kungs, te vietā būs precizēt, ka runa bija par diplomātisko fronti.

– Nu jā, protams! Bismarks teica, ka nedrīkst karot divās frontēs. Bet sadarboties divās frontēs noteikti var. Sadarbība rietumu frontē ir bijusi visnotaļ aktīva. Austrumu frontē tā diemžēl ir mazāk aktīva. Taču šeit pozitīvais ir tas, ka Latvijas pozīciju attiecībās ar Krieviju pilnībā atbalsta pārējās ES dalībvalstis. Piemēram, jautājumā par nepieciešamību Krievijai noslēgt robežlīgumu bez kādiem priekšnoteikumiem. Šis nosacījums pēc manas runas 31.janvārī ES ārlietu ministru sanāksmē Briselē ir iekļauts pastāvīgajos ES dokumentos sarunās ar Krieviju. Tātad tā ir ES pozīcija. Šeit mums arī daudz palīdzēja Eiropas Komisija un ES prezidentūra. Tātad mēs lēnām sākam plūkt augļus, ko mums pēc pērnā gada 1.maija piedāvā jaunās diplomātiskās iespējas.
Varētu minēt vēl daudzas citas aktivitātes ES ietvaros, piemēram, mūsu interešu aizstāvību finanšu perspektīvas jautājumos, kas ir ļoti būtiski. Arī jautājumā par nākamo ES paplašināšanos: šeit mēs veidojam kopīgas pozīcijas ne vien starp trim Baltijas valstīm, bet arī ar ES dalībvalstīm Ziemeļeiropā un visām ES dalībvalstīm.
Sestdien Rīgā pēc mana uzaicinājuma bija ieradušies Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri, un mēs bijām vienisprātis, ka mācāmies no pagātnes kļūdām. Ka pēc iestāšanās ES un NATO mēs gribam parādīt – Baltijas valstu sadarbība ir ļoti svarīga mūsu ārpolitikai, un šī sadarbība nebūt nav tik slikta, kā pēdējos mēnešos un pēdējās nedēļās daži cenšas to iztēlot. Arī sadarbība starp ārlietu resoriem ir ļoti laba. Par to liecina arī jaunā Igaunijas ārlietu ministra atkārtotais zvans man sestdien brokastu laikā, lai konsultētos par sarunām ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, jo man bija tikšanās ar viņu iepriekšējā dienā.
Taču mūsu sadarbībai ir labs pamats, un viena no mūsu kopīgajām tēmām ir ne tikai Krievija, bet arī citas ES kaimiņvalstis – Ukraina, Moldova, Gruzija... – reģions, kurā varam dot savu ieguldījumu un kuru mēs esam arī gatavi nopietni aizstāvēt ES.

Valsts prezidentes lēmuma ģenēze

– Runājot par šīm simt dienām, jūs noteikti varējāt minēt arī Valsts prezidentes lēmumu piedalīties 9.maija pasākumos Maskavā. Domāju, prezidentes lēmums bija balstīts arī Ārlietu ministrijas analīzē.

– Jā, viņa pirms tam mums bija lūgusi situācijas analīzi. Mēs izanalizējām visus par un pret un iesniedzām viņai savu analīzi ar dažādiem variantiem, kas Latviju sagaidītu, ja tiktu pieņemts šāds lēmums, un kas – ja cits lēmums. Protams, savu izvēli Valsts prezidente izdarīja pati, taču mēs viņai sniedzām, manuprāt, vērtīgu un izsvērtu informāciju. Man liekas, raugoties no šodienas perspektīvas viedokļa, Latvija un Valsts prezidente ir izdarījusi ļoti pareizu izvēli. Ņemot vērā arī pagājušās nedēļas paziņojumus Tallinā un Viļņā. Tagad uz Latvijas ārlietu resoru gulstas vēl lielāka atbildība – ne tikai skaidrot mūsu sarežģīto vēsturi un sarežģītos politiskos pieturas punktus, bet arī šī unikālā iespēja, kas ļauj mums izvirzīties priekšgalā.

– Vai, jūsuprāt, Latvijai ir tikai guvumi no lēmuma par 9.maiju?

– Teiksim tā: vēl jau šī sportiskā sacensība, ja ar to domājam sarunas starp Latviju un Krieviju, nav galā. Es domāju, pirmajā periodā mēs esam sevi samērā veiksmīgi parādījuši. Uzskatu, ka mēs esam samērā labās pozīcijās. Ja mums tās izdosies paturēt un nostiprināt, tad viss būs labi.

Taktikas maiņa Krievijas pusē

– Krievijas pusē pat ar neapbruņotu aci redzama kardināla attieksmes maiņa. Vēl Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas 60.gadadienas pasākumos Polijā prezidents Vladimirs Putins asiem vārdiem nosodīja “mēģinājumus pārrakstīt Otrā pasaules kara vēsturi”, bet pirms pāris nedēļām Bratislavā preses konferencē jau deklarēja, ka cienot arī Baltijas valstu viedokli. Vai piekrītat plaši izplatītajam spriedumam, ka šādu Krievijas prezidenta attieksmes maiņu izraisīja Putina tikšanās ar ASV prezidentu Bušu?

– Es domāju, tikšanās ar Bušu noteikti atstāja iespaidu. Tāpat kā iespaidu uz Krievijas prezidentu un arī mūsu kaimiņvalsts ārpolitiskajām aktivitātēm atstāja iekšpolitiskie notikumi Krievijā. Taču es būtu piesardzīgs pašreiz vērtēt, cik šis iespaids bijis liels un ko tas nozīmē. Tas, ko man gribētos dzirdēt no Krievijas valstsvīriem, ir nevis aizplīvuroti izteicieni, bet vārdi, kurus nevajag interpretēt trīs dažādos veidos. Ja kas jāpasaka, tad lai pasaka tā, ka viss ir skaidrs arī vienkāršajai tautai.

– Domājot par Krievijas vienkāršo tautu, mani kā žurnālistu joprojām satrauc kaimiņvalsts mediju, vispirms jau Krievijas televīzijas kanālu, meli, apgalvojumi par Baltijas valstīm. Būtībā jau gadiem rit psiholoģiskais karš pret Latviju, kurā dezinformācijas upuri ir pašas Krievijas pilsoņi un, protams, arī “krievvalodīgie” Latvijas iedzīvotāji, kuriem mūsu valsts valodas nemācīšanās dēļ nav pieejami Latvijas informācijas avoti. Kāpēc, jūsuprāt, Krievijas masu medijos neparādās saprātīgākas iezīmes, kā tas pēdējā laikā it kā parādās mūsu kaimiņvalsts politikā?

– Es domāju, jāraugās uz demokrātijas pakāpi mūsu kaimiņvalstī. Ne velti Krievijas demokrātijas jautājumiem 21. un 22.februārī Briselē bija veltīta tik liela uzmanība. Mediji šajā valstī nav īsti brīvi. Līdz ar to – ja būtu īsta politiskā vēlme, es pieļauju, arī mediji rūpīgāk paraudzītos, ko saka.

Un atkal neadekvāti par Latviju

– Pagaidām dezinformācija atstāj iespaidu uz vienkāršajiem cilvēkiem, un veidojas acīmredzot arī agresīva pūļa attieksme – jo kā gan citādi izskaidrot atkārtotās provokācijas pie mūsu valsts diplomātiskajām pārstāvniecībām, vispirms jau pie Latvijas vēstniecības Maskavā? Varbūt mūsu valdībai vajag piešķirt papildresursus vēstniecības personāla apsargāšanai?

– Mēs esam iesnieguši Krievijas pusei protestu. Esam informējuši un turpināsim informēt arī ES un starptautisko sabiedrību par to, ka Krievijā mūsu diplomāti un vēstniecība nav pietiekamā drošībā. Atbildība par to saskaņā ar Vīnes konvenciju pil-nībā jāuzņemas Krievijas pusei, un mēs ceram, ka nākotnē šādi incidenti vairs neatkārtosies. Ja tie tomēr notiek, tad mēs apšaubām Krievijas puses sperto soļu efektivitāti.

– Runājot par Latvijas mediju un sabiedrības pilsoniskās atbildības sajūtu: kā jūs raugāties uz situāciju Latvijā 16.marta kontekstā? Protams, Latvija ir demokrātiska valsts, un var arī saprast to leģionā karojušo cilvēku jūtas, īpaši to, kuri karoja, lai aizsargātu Latviju no otrreizējas padomju okupācijas. Taču ir derdzīgi ik gadu pēc 16.marta lasīt demagoģiskos apgalvojumus par “fašisma atdzimšanu” Latvijā.

– Diemžēl leģionāru jautājums jau sen vairs nav tikai leģionāru lieta. Dažādas organizācijas un mediji gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, arī dažādas valdības un politiķi šo faktu izmanto savā labā – un ne jau leģionāru vai valsts labā. Līdz ar to es 16.marta sakarā aicinātu nodalīt graudus no sēnalām. Jo starp cilvēkiem, kas piedalās savos atceres pasākumos, es neesmu redzējis nevienu noziedznieku. Bet organizācijas, kas šos vecos cilvēkus grib izmantot savas politiskās kampaņas labā, un arī valstis, kas šo situāciju gribētu izmantot Latvijas nomelnošanai, es aicinātu piebremzēt savu darbību. Jo tā viņiem godu nedara.

– Dīvaini, bet arī Rietumu medijos dažkārt vēl parādās apgalvojumi, ka Latvijā “atdzimstot fašisms”. Vai, sastopoties ar tik galēju absurdu, maz kas būtu skaidrojams?

– Skaidrot – tā ir mana pilsoniskā un arī mana ministra atbildība. Un to mēs darām un darīsim. Diemžēl šādi apgalvojumi parādīsies, mēs tos nevaram izskaust. Mums vienkārši jāstrādā vēl gudrāk savas valsts labā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv