Eslingene dzīvē un uz skatuves

Aizvadītajā nedēļā Nacionālajā teātrī pazīstamais mūziķis Alberts Legzdiņš rīkoja preses konferenci sakarā ar dziesmuspēles “Eslingene” izrādēm Latvijā.

Mazā Latvija Vācijas zemē

Otrā pasaules kara laikā, sarkanarmijai tuvojoties Latvijai, ap 200 tūkstoši latviešu devās bēgļu gaitās. Daudzi armiju sadursmēs kā starp dzirnakmeņiem zaudēja dzīvību, ne viens vien pēc vāciešu sakāves atgriezās komunistu okupētajā dzimtenē. Tomēr lielais vairums izceļotāju nokļuva kara izpostītajā Vācijā, kur rietumu sabiedrotie tos izvietoja bēgļu nometnēs, sagādājot vismaz apstākļus izdzīvošanai. Latvieši mitinājās daudzās nometnēs, lielākā no tām bija netālu no Štutgartes Eslingenē, nelielā pilsētā Nekāras krastā.

Alberts Legzdiņš Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Kā atceras bijušie bēgļu nometņu dalībnieki vai pārvietotās personas jeb DP, no turienes radies arī vārds “dīpīši”, dzīve tajās nebūt nebija viegla. Tūlīt pēc kara vairums gan cerēja, ka nometnes ir īslaicīgas apmešanās vietas, ka drīz visi varēs atgriezties savā brīvā un neatkarīgā valstī. Ieva Martinsone no Kalifornijas atceras: “...Mēs, nometnes bērni, gājām ar katliņu uz kopējo virtuvi pēc zirņu viras –“zaļajām briesmām”. Par iztikšanu nācās gādāt dažādi, sevišķi tiem, kam bija bērni.” Daudzi pieaugušie mēģināja spekulēt. Var jau saukt to arī smalkāk – par maiņas tirdzniecību. Daudziem nekas neizdevās, bet citi atklāja sevī jaunus talantus, kas noderēja arī vēlāk. Darba nebija. Vislabākā valūta bija cigaretes, degvīns, kas tika iemainīti pret daudz vajadzīgākām mantām. Dažādās nometnēs bija daudz kopīga, bet bija arī atšķirības katrā sabiedroto zonā. Franču zonā, piemēram, bēgļiem bagātīgi deva vīnu, kas noderēja maiņai pret ko citu. Eslingene tika dēvēta par mazo Latviju, ļaudis te ieradās no malu malām.
Daudzi vēl neapjauta, ka līdz ar ierašanos nometnē kļuvuši līdzīgi – vienkārši bēgļi, jo, kā atceras Ģertrūde Blūma, sākumā pie istabu durvīm parādījās uzraksti: ministra ... kundze, ģenerāļa ... kundze utt. Drīz vien tika ierīkota pirts, kuru pārzināja Jānis Krastiņš. Viņš uz durvīm uzrakstīja: Jānis Krastiņš – pirtnieks. Pie viņa varēja dabūt siļķes un ... kosmētikas piederumus.

Kur latvieši, tur Dziesmu svētki

Eslingenē saplūda dažāda vecuma bēgļi. Nometne kļuva par savdabīgu latviešu kultūras centru, jo liela tās iemītnieku daļa bija radoši cilvēki. Kad kļuva skaidrs, ka mājās braukšana var aizkavēties, sākās izglītošanās un arodu mācīšanās. Plinsavas skolas ēkā Plašajā (Breite) ielā mācības uzsāka latviešu pamatskola, Pilsskolā – ģimnāzija, darbu sāka aušanas, šūšanas, kokgriešanas, rotkaļu, skaistumkopšanas, zobu tehniķu, mūrnieku un daudzu citu arodu kursi. Kā savās atmiņu piezīmēs raksta mūzikas skolas vadītāja dziedātāja Elza Mekša, skolā mācījās 250 skolēni un arī pieaugušie. Skolā strādāja 24 skolotāji. 1947.gada 25.maijā Eslingenē tika sarīkoti Dziesmu svētki ar virsdiriģentiem Haraldu Luidemani, Volfgangu Dārziņu un Jāni Austrumu. Tie bija pirmie Dziesmu svētki ārpus Latvijas ar sešsimt dziedātājiem dažādu novadu tautastērpos.
Un kā nu latvieši dzīvotu bez teātra spēlēšanas, ja Eslingenē bija ieradušies vairāk nekā sešdesmit pazīstamu aktieru ar pašu Liliju Štengeli. Tika izrādītas “Minhauzena precības”, “Skroderdienas Silmačos” un “ Trejmeitiņas”, vēlāk arī citas lugas. Eslingenes Latviešu teātrī kā jauna aktrise savu mākslas ceļu sāka vēlāk Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansambļa daudzu galveno lomu atveidotāja Mirdza Melkerte. Eslingenē nonāca arī daudzi izglītoti mūziķi, kas citiem mācīja klavierspēli un dziedāšanu. Baletdejotājs Jānis Ērglis nodibināja savu baleta skolu.
Bet Vācijā visiem no milzīgā bēgļu pulka nebija palikšana. No Eslingenes un pārējām nometnēm pa visu plašo pasauli izklīda “mazās Latvijas” pagaidu iemītnieki, paņemot līdzi atmiņas, pārdzīvoto un iegūto. Pēc ilgiem gadiem daudzi no viņiem var satikties izrādē “Eslingene”.

“Čikāgas piecīšu” šefa ideja

XII Latviešu dziesmu svētkos Toronto 2004. gada jūlijā notika dziesmu spēles “Eslingene” četras izrādes, kuras ar lielu sajūsmu uzņēma trimdas latvieši. Šovasar no 8. līdz 16. jūlijam “Eslingene” tiks spēlēta Rīgā uz Nacionālā teātra skatuves.
Stāsta izrādes ieceres un libreta autors Alberts Legzdiņš: “Ideja par šādas izrādes veidošanu man radās tāpēc, ka pats esmu bijušais eslingietis, jo sešus gadus tur pavadīju, dzīvodams trīs gadus nometnē un tikpat – vācu sabiedrībā. Pirms dažiem gadiem sadarbojos ar Andreju Jansonu “Lolitas brīnumputna” izrādes veidošanā. Tad man ienāca prātā doma – ja var atrast tik talantīgus dziedātājus un tēlotājus, kāpēc neiestudēt kaut ko lielāku un interesantāku par pasakām, par velniem un raganām, ko mēs satiekam katru dienu? Tā soli pa solim, iesaistot Lolitu, Brigitu, Andri Ritmaņus, sākām darbu, lai gan realizēt tik lielu projektu nebija viegli. Pārsteidzoši, cik daudz trimdā talantīgu un izskatīgu tēlotāju izauguši, kuri labi prot latviešu valodu. Galvenais, ka viņi jūtas kā latvieši, kas trimdā nemaz nav viegli. Man bija prieks redzēt, ar kādu degsmi piedalījās vairāk nekā trīsdesmit jauniešu no ASV un Kanādas latviešu skolām, kuri daudzus gadus tās apmeklēja. Viņi ir tie, kas izrādei piedod to gadu sajūtu, jo mēs nometnēs arī bijām jauni. Kā izrādi uzņems Latvijas skatītājs, grūti paredzēt, jo daudzi to nav piedzīvojuši, daudzi varbūt vispār nezina par mūsu dzīvi nometnēs. Pat tiekoties ar radiem padomju gados, par to nerunājām. Man reiz jautāja – kāpēc jūs tos nēģerus apspiežat? Atskatoties uz nometnēs pavadīto laiku, uzskatu: ja to nebūtu, mēs nekad nebūtu tik ilgi izturējuši kā latvieši, nebūtu izveidojuši tik spēcīgas kopienas. Nometnes dzīve pirms izceļošanas uz dažādām zemēm deva mums līdzi pēdējo ceļamaizi no dzimtenes. To ievīstīja skolotāji, mākslinieki, kultūras darbinieki, mūsu vecāki, un no tās mēs nolauzām pa gabaliņam turpmākajā dzīvē.”

Gan pasmieties, gan noraust asaru

Kad Albertam Legzdiņam jautā, kāpēc izvēle kritusi uz dziesmuspēli par nebūt ne priecīgo dzīvi nometnēs, “Čikāgas piecīšu” vadītājs smaidīdams atbild: “Jo mēs esam dziesmota tauta, un bēgļu nometnēs latvieši dziedāja, spēlēja teātri, mīlēja. Mūzika palīdz izteikt emocijas, padara stāstu krāšņāku un interesantāku.”
Mūziku komponējuši Lolita Ritmane un Alberts Legzdiņš. Lolita ir apdāvināta profesionāla komponiste un aranžētāja. Viņa ir galvenā spēles muzikālā līmeņa sasniegumu “vaininiece”, lai gan dažām dziesmām melodijas sacerēja A. Legzdiņš, bet dažas tika rakstītas kopīgi. Izrādes muzikālā vadītāja ir Vizma Maksiņa.
Izrādes horeogrāfe ir Tamāra Ēķe no Latvijas: “Izrādē ir daudz humora. Tā, pateicoties aktieriem, uzplaukst, tā ir interesanta, tajā var smieties, bet pēc brīža noraust pa asarai. Jaunieši, kas spēlē izrādē, paši teic, ka tagad labāk saprotot vecāku un vecvecāku tā laika sajūtas. Daži, kas vēl nav bijuši Latvijā, teic, ka tagad ļoti vēlas atbraukt uz vecāku dzimteni.”
Viens no spekulantu lomas tēlotājiem, jauns filozofijas profesors no Kanādas Atis Zakatistovs: “Es neesmu profesionāls aktieris, gandrīz visi mēs nākam kopā šajā izrādē no dažādiem ikdienas darbiem un profesijām, bet mums sirdī ir tā aktiera stīga. Pašlaik esmu Latvijā un nodarbojos ar cilvēku konsultēšanu uzņēmumu vadībā. Izrādē piedalās arī vizuālās mākslas profesionāļi, piemēram, Holivudas producents Artūrs Rūsis. Viņš ir galvenās lomas tēlotājs un reizē izrādes vizuālā papildinājuma veidotājs. Artūrs ar savu izdomu un izglītību palīdz ieskatīties bēgļu nometnes vēsturē. Lomas tēlo cilvēki, kas ilgus gadus nesuši latvietības saglabāšanas ideju mūsu sabiedrībā, – profesionāli advokāti, datorzinību speciālisti, studenti.
Bet pievērsiet uzmanību dziesmu tekstiem, kuru autori ir Alberts Legzdiņš un Andris Ritmanis! Kas labāk pazīst Albertu Legzdiņu, zina viņa humora izjūtu, bet zina arī kādu viņa vājību – kulināriju. Izrādē ir aina ar kaucmindietēm. Tur nu Legzdiņš var izvērsties, apdziedot zušus, desas, štopētas līdakas un štovētus kāpostus. Man patīk, ka humors mijas ar aizkustinājumu. Legzdiņa humors un Ritmaņu emocionālais aizkustinājums. Mēs visi vēl atceramies Atmodas laika dziesmu “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai!”.”
Droši var sacīt, ka izrādes veidošanas ideju atbalstīja visa rietumu latviešu sabiedrība. Alberts Legzdiņš stāsta, ka pēc sludinājumu ievietošanas laikrakstos par foto atsūtīšanu no nometņu dzīves atsaucība bijusi tik liela, ka grūti bijis tās izskatīt. Konkrētu prototipu, piemēram, dziedātāja Ilmāra Dzeņa, neesot, bet tas netraucējot daudziem saskatīt sevi vai, piemēram, apgalvot, ka viens no spekulantiem noteikti esot viņa vectēvs.
Ap sešdesmit aktieru plašās izrādes režisors ir no Monreālas – Gunārs Vērenieks, kurš pazīstams arī Latvijā ar izrādes uzvedumu Dailes teātrī.
Vasaras vidū izrāde “Eslingene” daudziem Latvijā uzjundīs atmiņas par piespiedu šķiršanos un tuvu cilvēku pārdzīvoto svešumā, daudziem tā būs priecīga tikšanās ar radiem un draugiem, bet ne mazāk interesanta tā būs tiem, kam tuvu sirdij mūsu tautas vēsture un latviešu likteņi.

Andris Kļaviņš