Latvijas Pareizticīgās Baznīcas virspriesteris Nikolajs Tihomirovs:

Baznīca demokrātiskā sabiedrībā

Referāts "Baznīca demokrātiskajā sabiedrībā" konferencē "Miers visiem", Rīgā, 2000.gada 4.septembrī

Kristus ticības gaisma spīd pasaulē jau divus tūkstošus gadus. Kristus mācība ne tikai pārveido cilvēku, bet netieši ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Ir veidotas tiesiskas normas reliģiskās darbības jomā, taču šis process vēl nav beidzies pat demokrātiskajās valstīs.

Latvijas iedzīvotāji daudzus gadu desmitus ir dzīvojuši totalitāra režīma apstākļos. Pašreiz Latvijā veidojas tiesiskais lauks cilvēktiesību jomā. Šis process skar arī reliģiskās organizācijas. Ja izlasīsim starptautisko cilvēktiesību aizsargājošo konvenciju, deklarāciju un citu normatīvo aktu pantus, kas attiecas uz reliģijas brīvību, tad konstatēsim, ka visi šie akti ne tikai deklarē reliģijas brīvību, bet konsekventi nosaka reliģiskās darbības ierobežojumus gadījumā, ja tās rezultātā tiek pārkāptas vai ierobežotas cilvēktiesības.

Patlaban sabiedrības izpratnē vēl palicis padomju laika stereotips, ka jāatļauj jebkāda reliģiskā darbība. Starptautisko normatīvo aktu noteiktie ierobežojumi nav nostiprinājušies sabiedrības apziņā. Pat daži cilvēktiesību aizstāvji ne vienmēr uztver reliģijas brīvību tās pilnībā un saiknē ar citām cilvēktiesībām.

Reliģiju savstarpējām attiecībām, kā uzskata Pareizticīgā Baznīca, no vienas puses, jābalstās uz savstarpēju iecietību, cieņu un citu organizāciju tiesību nepārkāpšanu, bet no otras puses — normāls ir teoloģiskais disputs reliģijas mācības un prakses jautājumos.

Reliģiskas organizācijas ir cilvēktiesību kolektīvie subjekti un tām ir tiesības kā cilvēktiesību kolektīvajiem subjektiem. Ticību sludināšanas brīvība ir realizējama tikai cilvēktiesību konvenciju ietvaros, nepārkāpjot citu reliģisko organizāciju tiesības, netraucējot un neizjaucot jau pastāvošo organizāciju struktūru. Tas nozīmē, ka reglamentējamas ir arī reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības. Konvencijās paredzētā reliģiskās darbības ierobežošana ir ļoti nopietna prasība cilvēktiesību aizsardzības dēļ.

Pēdējos gadu desmitos pasaulē ir nopietni cilvēktiesību pārkāpumi reliģisko organizāciju darbības dēļ. Visspilgtākie piemēri — daudzu desmitu un pat simtu cilvēku nonāvēšana Dienvidamerikā, Eiropas centrā, Āfrikā.

Pat ticības mācība var būt potenciāli bīstama.

Daudzus no pārkāpumiem praktiski nav iespējams konstatēt reliģiskās organizācijas darbības sākumā, bet psihisku ietekmi var objektīvi konstatēt tikai pēc tās sekām. Tāpēc jāveic jaunizveidoto reliģisko organizāciju darbības monitorings. Izpētes periodam jābūt pietiekami ilgam, lai varētu konstatēt visas reliģiskās darbības negatīvās sekas.

Aizsargāt valsts iedzīvotājus no iespējamās viņu cilvēktiesību pārkāpšanas reliģisko organizāciju darbības dēļ var tikai valsts institūciju mērķtiecīga darbība. Cilvēktiesību aizsargājošo starptautisko dokumentu normas tiek realizētas valsts likumdošanas ietvaros. Reliģijas brīvību Latvijā garantē Reliģisko organizāciju likums. Pateicoties šim likumamam, Latvijā reāli pastāv reliģijas brīvība un ir aizsargātas indivīda un kolektīvo subjektu cilvēktiesības.

Pašreiz tiek izvirzītas prasības mainīt šā likuma dažus pantus.

Latvijas Reliģisko organizāciju likumā noteiktā reliģisko organizāciju reģistrācija un speciālā jaunizveidoto reliģisko organizāciju reģistrācijas kārtība, kas paredz monitoringa periodu, nav nekas cits kā valsts darbība cilvēktiesību aizsardzībā. Ja jaunizveidota reliģiskā orgaizācija veic labticīgu reliģisku darbību, speciāla reģistrācijas kārtība nevar likt nekādus šķēršļus tās darbībā.

Reliģisko organizāciju reģistrēšana ir ļoti nopietns moments. Valsts institūcija pārbauda, vai organizācija tiešām ir reliģiska, vai tā atbilst savam nosaukumam, vai tās ticības mācība un reliģiska darbība nav pretrunā ar civilo un kriminālo likumdošanu un neapdraud cilvēktiesības.

Mēs uzskatām, ka jāreģistrē katra reliģiska organizācija, kuras darbības rezultātā netiks pārkāpta likumdošana, cilvēktiesību normas un jau darbojošos reliģisko organizāciju tiesības. Īpašas jaunizveidoto reliģisko organizāciju reģistrācijas kārtības atcelšana, ņemot vērā pasaules precedentus, potenciāli atvērs plašas iespējas pārkāpt cilvēktiesības, civilo un kriminālo likumdošanu reliģiskas darbības dēļ.

Dažas jaunizveidotās reliģiskās organizācijas vēlas izmantot nosaukumus, kuros iekļauti termini, kas identificē jaunizveidotās organizācijas ar konfesijām un reliģiskajām organizācijām, kas jau darbojas, neraugoties uz to, ka jau darbojošās konfesijas un reliģiskās organizācijas uzskata, ka jaunizveidotās reliģiskās organizācijas pie tām nepieder. Ja šāda organizācija tiktu reģistrēta, tad, pirmkārt, tiktu pārkāptas tiesības saņemt informāciju, jo reliģiskās organizācijas nosaukums ne tikai nes sevī informāciju par tās reliģisko piederību, bet, ja pamatreliģija ir izplatīta un labi zināma, arī par dogmātiku, kanoniem un pat par ritiem. Ja cilvēks, vadoties no nosaukuma, izvēlas reliģiju, kuras nosaukums viņu maldina, tad viņš ir saņēmis nepatiesu informāciju, un tas nozīmē, ka ir pārkāptas tiesības saņemt informāciju. Tādējādi tiktu pārkāptas "Eiropas konvencijas par cilvēka tiesību aizsardzību un brīvību" 10.panta 1.punkta normas.

Otrkārt, organizācijas reģistrācija ar nosaukumu, kas identificē jaunizveidoto reliģisko organizāciju ar jau pastāvošo, de iure piespiedu kārtā iekļauj jaunizveidotās organizācijas locekļus vai pašu reliģisko organizāciju (kā kolektīvo locekli) jau darbojošās reliģiskās organizācijas struktūrā un ticības lokā. Līdz ar to tiek pārkāpta brīvība organizēties pēc reliģiska principa, brīvi uzņemt un atdalīt locekļus. Ar to tiktu pārkāptas "Eiropas konvencijas par cilvēka tiesību aizsardzību un brīvību" 11.panta 1.punkta normas un "Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām" 18.panta 1. un 2.punkta prasības. Reliģiskajām organizācijām ir tiesības, vadoties no savas iekšējās dzīves noteikumiem, brīvi uzņemt un atdalīt ne tikai fiziskas personas, bet arī kolektīvus subjektus. Locekļu uzņemšanas un atdalīšanas kritēriji un noteikumi pastāv praktiski katrā reliģiskajā organizācijā un konfesijā un ir viens no aspektiem, kā tiek realizētas tiesības brīvi organizēties pēc reliģiskās piederības. Reliģiskās organizācijas pašas nosaka uzņemšanas un atdalīšanas kritērijus, un laicīgā vara tos nedrīkst mainīt.

Treškārt, jāapzinās, ka reliģiskās organizācijas nosaukums ir tās intelektuālais īpašums, kuru aizsargā attiecīgas starptautiskās konvencijas. Vislabāk reliģisko organizāciju nosaukumiem piemērotas normas par kolektīva zīmes aizsardzību. Reģistrējot jaunizveidotas reliģiskas organizācijas un iekļaujot to nosaukumos vārdu, kas ir citu reliģisko organizāciju intelektuālais īpašums, tiek pārkāptas tiesības uz intelektuālo īpašumu un tiek likvidēta nosaukumu atšķirtspēja. Šīs reliģisko organizāciju tiesības aizsargā Reliģisko organizāciju likums, realizējot likumu "Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm".

Reliģisko organizāciju nosaukumiem ir jāgarantē atšķirtspēja. Ja jaunizveidotās reliģiskās organizācijas nosaukums negarantē atšķirtspēju no jau esošas organizācijas, tad jaunizveidotajai organizācijai ir pienākums izslēgt no sava nosaukuma vārdus, kuru dēļ atšķirtspēja tiek zaudēta.

Nosaukuma problēma ir ļoti nopietna, un pie tās jāstrādā, lai netiktu apdraudētas jau pastāvošo reliģisko organizāciju tiesības.

Latvijas Republikas Reliģisko organizāciju likumā iekļauta norma, kas aizliedz veidot vairākus konfesionālos centrus vienai konfesijai, ja tās makrostruktūra atļauj veidot tikai vienu reliģisko konfesionālo centru valsts teritorijā. Tā ir ļoti nopietna norma, kas aizsargā reliģisko organizāciju struktūru un iekšējās dzīves pamatus. Normas neievērošana vērtējama kā iejaukšanās reliģiskās organizācijas iekšējā dzīvē un tās struktūras izjaukšana.

Viens konfesionālais centrs valsts galvaspilsētā saliedē ļaudis un veicina vienkopienas valsts veidošanu un integrāciju. Vienas konfesijas vairāku konfesionālu centru veidošana vai konfesijas dalīšana pēc nacionāla principa veicina valsts dezintegrāciju un multikopienu sabiedrības veidošanu, juridiski fiksē multikopienu sabiedrības statusu. Ļoti bīstama ir tendence veidot konfesionālos centrus ārpus galvaspilsētas, jo tas potenciāli rada teritoriālas dezintegrācijas draudus. Daži politiķi izvirza prasības veidot vienai konfesijai vairākus konfesionālus centrus. Šādi priekšlikumi vērtējami kā apzināta provokācija vai visnopietnākā nekompetence.

Vērtējot priekšlikumus mainīt Reliģisko organizāciju likumu, jākonstatē, ka tos ir apzināti izvirzījušas dažas personas, kuras vēlas veikt nelabticīgu darbību reliģijas jomā. Šīs personas apzināti maldina Latvijas un Eiropas amatpersonas, sabiedrību un cilvēktiesības aizsargājošās instances, nerēķinoties ar to, ka nodara kaitējumus Latvijas Republikas prestižam. Dažu piedāvāto likumdošanas izmaiņu realizācija potenciāli skars jebkuru (ne tikai kristīgu) reliģisku organizāciju un pilnīgi izjauks tiesisku lauku reliģijas brīvības jomā, radīs paradoksālu situāciju, kad spēkā esoša likumdošana būs par cēloni reliģiskas brīvības un cilvēktiesību ierobežošanai. Var tikt skartas ne tikai cilvēktiesības reliģiskās brīvības jomā, bet arī cilvēktiesības uz dzīvību, personīgās dzīvības neaizskaramību, verdzības nepieļaušanu, kā arī tiesības informācijas jomā un intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā.

Jāapzinās, ka pat starptautiskā mērogā daži jautājumi reliģijas brīvības un ar tās realizāciju saistītajā cilvēktiesību aizsardzības jomā vēl nav pilnīgi atrisināti. Par to liecina traģēdijas Dienvidamerikā, Eiropas centrā un Ugandā.

Reliģijas brīvību nedrīkst realizēt ārpus cilvēktiesību aizsardzības jomas un nav pieļaujams, ka nepareizi traktētas reliģijas brīvības dēļ tiek pārkāptas tiesības uz dzīvību, verdzības nepieļaušanu, personas neaizskaramību, reliģijas izvēles brīvību, informācijas saņemšanas brīvību, tiesības apvienoties un iziet no apvienības, kolektīva zīmes un savienības markas aizsardzību, tiesības uz intelektuālo īpašumu.

Reliģijas brīvība un cilvēktiesības ir vienots komplekss, un visas problēmas jārisina harmoniski.

Juristu un žurnālistu vidū nav speciālistu reliģijas jomā. To izmanto nelabticīgas personas, kas maldina žurnālistus un mēģina savtīgās interesēs manipulēt ar sabiedrības apziņu.

Reliģisko organizāciju iekšējā uzbūvē un dzīvē ir daudz īpatnību, kas ir būtiskas no reliģijas viedokļa. Bet šīs īpatnības nav iekļautas tiesiskajā lokā. Tas ir nopietns trūkums, kas ir jānovērš. Reliģisko organizāciju iekšējā terminoloģija un jēdzieni jāiekļauj tiesiskajā sistēmā un terminoloģijā. Katrai reliģiskai organizācijai ir savas identifikācijas pazīmes, daudzām reliģiskajām organizācijām ir specifiska sastāvdaļu piederību apliecinoša dokumentācija un kopienas makrolocekļu saraksti.

Pareizticībā identifikācija ietver ticības mācības pārbaudi (ņemot vērā reliģisko praksi), apustuliskas sukcesijas pārbaudi, euharistiskas vienotības un kanoniskas saites noskaidrošanu, kā arī piederības dokumentācijas pārbaudi.

Pareizticīgajā Baznīcā pastāv specifiska piederības dokumentācija, kura eksistē daudzus gadsimtus, ir atzīta un lietojama visās pasaules Pareizticīgajās Baznīcās. Tie ir tomosi — makrolocekļu piederību un statusu apliecinoši dokumenti, diptihi — Pareizticīgo Baznīcu (makrolocekļu) saraksti, izziņošanas raksti, bīskapu saraksti, apliecības izbraucošiem garīdzniekiem, kā arī strikti noteikumi pareizticības starptautiskās un valstiskās administratīvās struktūras veidošanā (kanoni).

Konfesijām, pat kristietībā, ir lielas atšķirības: Pareizticīgajā Baznīcā nav iespējamas autonomas draudzes, un ir pieļaujams tikai viens konfesionālais centrs valstī, bet dažām citām kristīgajām reliģiskajām organizācijām tādu ierobežojumu nav. Visas īpatnības ir jāzina un jāievēro valsts institūcijām. Lai tas būtu iespējams, reliģiskajām organizācijām jāsniedz attiecīgā informācija valsts institūcijām: jāsadarbojas, veidojot reliģisko organizāciju identifikācijas, reģistrēšanas un citas tiesiskās procedūras reliģijas brīvības tiesiskajā laukā. Tā ir starptautiska problēma.

Pareizticīgā Baznīca uzskata, ka pašreiz Latvijā ir ļoti satraucoša tendence reģistrēt nepareizticīgās reliģiskās organizācijas ar vārdu "pareizticīgā" nosaukumā. Pieprasījumus veikt šādu reģistrāciju Latvijā bija iesniegušas tikai organizācijas, kuras nepieder pie pareizticības, kuras Pareizticīgo Baznīcu Pasaules kopiena neatzīst par pareizticīgajām un kuras vēlas nelabticīgi izmantot nosaukumu "pareizticīgā", neatbilstot pareizticības identifikācijas pazīmēm. Šīm organizācijām nav dokumentu, kas apliecinātu viņu piederību pie pareizticības, un tās vēlas veikt nelabticīgu darbību reliģijas laukā. Neviena Pareizticīgā Baznīca, kura ir atzīta par tādu Pareizticīgo Baznīcu kopienā, nav prasījusi reģistrēt tās draudzes Latvijā.

Nosaukuma jautājums grūti saprotams laicīgajiem ļaudīm. Tāpēc tiem ne tikai jāsniedz papildu informācija, bet arī jāizmanto laicīgā terminoloģija.

Pareizticīgās baznīcas nosaukumā noteicošais ir vārds "pareizticīgā". Tikai šis vārds formē un nodrošina nosaukuma atšķirtspēju. Tas ir specifisks identificējošais termins reliģiskas organizācijas nosaukumā ar strikti noteiktu nozīmi un saturu, un tikai šis vārds nodrošina identifikācijas viennozīmību. Citi vārdi nosaukumā nozīmē tikai darbības teritoriju — Latvijas, Polijas un statusu — autokefālā, neatkarīgā, eparhija, sniedzot papildu paskaidrojošu informāciju. Katrs cilvēks, kurš vēlas realizēt savas cilvēka tiesības brīvi sludināt pareizticību, izvēloties reliģisku organizāciju, vadās tikai pēc šā termina.

Termins "pareizticīgā" veidojies Pasaules Pareizticīgo Baznīcu kopienā, un tā lietošana reliģiskas organizācijas nosaukumā ir uzskatāma par Pareizticīgās Baznīcas kopienas intelektuālu īpašumu. Tiesības to lietot savā un struktūrvienību nosaukumos teritoriālā makrovienība iegūst līdz ar "tomosa" saņemšanu. Termins lietojams un aizsargājams kā intelektuālais īpašums — kolektīva zīme, jo Pareizticīgās Baznīcas sakramenti un trebas laicīgajā terminoloģijā atbilst jēdzienam "pakalpojumi" un to atšķirtspēja balstās uz termina "pareizticīgā" lietošanu.

Ja Latvijā būtu reģistrēta nepareizticīgā reliģiskā organizācija, kurai nosaukumā būtu vārds "pareizticīgā", reģistrācijas akts de iure piespiedkārtā iekļautu jaunreģistrētu organizāciju Pasaules Pareizticīgās Baznīcas administratīvajā struktūrā, izjaucot šo struktūru, identifikācijas pazīmes un kanonisko sistēmu, nodarot kaitējumu visām Pareizticīgajām Baznīcām pasaulē, ierobežojot to tiesības brīvi veidot savu struktūru, uzņemt un atdalīt locekļus, brīvi organizēties pēc reliģiska principa.Tādējādi tiktu pārkāptas Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 18., 19. un 22. panta, Eiropas cilvēku tiesību un brīvību aizsardzības konvencijas 9., 10, un 11. panta, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. un 29. panta, Deklarācijas par jebkuras neiecietības un diskriminācijas, kas balstās uz reliģiju vai pārliecību, izskaušanu" 1.panta prasības.

Pareizticīgā Baznīca kā konfesija pastāv jau daudzus gadu simteņus, un jaunizveidotās reliģiskās organizācijas nedrīkst nedz ierobežot tās darbību un brīvību, nedz izjaukt Pasaules Pareizticīgo Baznīcu kopienas iekšējo uzbūvi.

Notikumi Latvijā tad tiktu vērtēti Pasaules Baznīcu kopienā, un uz tiem obligāti būtu adekvāta reakcija kā uz cilvēktiesību pārkāpšanu un ierobežošanu.

Viens no situācijas veidotājiem — Kontuzorova kungs — ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Koncila lēmumu ir kanoniskā kārtā izslēgts no Pasaules Pareizticīgās Baznīcas. Šis lēmums adaptēts visās Pareizticīgajās Baznīcās pasaulē. Viņš pats bija izstājies no Pareizticīgās Baznīcas, Pareizticīgā Baznīca atzinusi, ka viņš nav tās loceklis, un līdz ar to Kontuzorova kungs automātiski ir zaudējis tiesības izmantot identificējošo terminu "pareizticīgā". Nebūdams Pareizticīgās Baznīcas loceklis, viņš nevar organizēt pareizticīgo reliģisko organizāciju. Kontuzorova kungs pasludinājis, ka viņš pieder pie tā sauktās Krievijas brīvās pareizticīgās baznīcas, bet arī šī reliģiskā organizācija nepieder pie pareizticības un tikai nelabticīgi izmanto vārdu "pareizticīgā" nosaukumā, tās vadītājs arī ir izslēgts no Pareizticīgās Baznīcas. Kontuzorova reliģiskās organizācijas reģistrēšana ar nosaukumu "pareizticīgā" ignorētu visu Latvijas pareizticīgo ļaužu lēmumu — nebūt ar Kontuzorova kungu vienā reliģiskajā organizācijā. Šāda reģistrācija būtu bezprecedenta gadījums pasaules mērogā.

Uzskatām par nepieciešamu atzīmēt, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca iekļauj sevī visu tautību pareizticīgos ļaudis, kuri dzīvo Latvijas Republikā, vajadzības gadījumā notur dievkalpojumus dažādās valodās, nodrošinot iespēju visiem sludināt pareizticību. Vadoties pēc Pasaules Pareizticīgās Baznīcas kanoniem, Latvijas Republikā citas vietējas Pareizticīgās Baznīcas var turēt tikai pārstāvniecības draudzes ("podvorje"), kurām piemīt vēstniecību statuss.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sinode atzīst, ka pašreiz Latvijas Republikā reāli pastāv brīvība katram cilvēkam sludināt pareizticību pilnā apjomā bez jebkādiem ierobežojumiem, jo Latvijas Republikā ir reģistrēta Latvijas Pareizticīgā Baznīca, kura ir Pasaules Pareizticīgās Baznīcas kanoniska sastāvdaļa un ir šīs tiesības realizācijas garants.

Pareizticīgā Baznīca konsekventi uzstājas par reliģijas brīvību un cilvēktiesību kompleksu ievērošanu un nekad nevarēs piekrist šo tiesību pārkāpšanai.

Mums nav iebildumu reģistrēt Kontuzorova kunga reliģisko organizāciju, bet mēs uzstājam, ka tās nosaukumā nevar būt vārds "pareizticīgā", jo tādējādi tiktu zaudēta Latvijas Pareizticīgās Baznīcas nosaukuma atšķirtspēja. Kontuzorova organizācija būtu jau sen reģistrēta bez vārda "pareizticīgā" nosaukumā. Bet viņš pats atsakās no reģistrācijas un cenšas ierobežot Latvijas Pareizticīgās Baznīcas brīvību.

Mums nav saprotams, kāpēc Kontuzorovam ir tik liels atbalsts politiskajās aprindās, kas pat atbalsta centienus apspiest Latvijas Pareizticīgās Baznīcas brīvību, ja kontuzoroviešu skaits nepārsniedz divdesmit cilvēkus.

Ja tie, kas veic nelabticīgu darbību un apspiež cilvēktiesības, klaigā, ka it kā tiek pārkāptas viņu tiesības, mums jo vairāk jāpievērš sabiedrības uzmanība cilvēktiesību problēmām, jo veidojas tendence apspiest mūsu tiesības.

Ļoti satraucoša ir tendence aplikt ar nodokļiem reliģisko organizāciju nekustamos īpašumus. Draudzes nevarēs nomaksāt nodokļus un būs spiestas atteikties no saviem īpašumiem. Rezultātā daudzi dievnami būs slēgti un cilvēki zaudēs iespēju veikt reliģisko darbību. Būs apspiesta iespēja brīvi sludināt reliģiju un notiks apslēpta netieša reliģisko organizāciju īpašumu nacionalizācija.

Mēs nekad nevarēsim piekrist reliģijas brīvības, mūsu un citu Latvijas vēsturisko konfesiju tiesību ierobežošanai.

Jābūt kompleksai un harmoniskai pieejai ticības brīvībai un citu cilvēktiesību aizsardzībai — jāievēro visas cilvēktiesības, ja kaut viena no tām nav ievērota vai tiek apspiesta, nevar runāt par tiesisku un demokrātisku iekārtu.