Latvijas Pareizticīgās Baznīcas draudzes loceklis Sergejs Mirskis:

Latvijas Pareizticīgā Baznīca un sabiedrības integrācija

Referāts "Latvijas Pareizticīgās Baznīcas loma sabiedrības miera, saskaņas un integrācijas meklējumos" konferencē "Miers visiem", Rīgā, 2000.gada 4.septembrī

"Dievs nav spēkā, bet patiesībā"

(Svētais kņazs Aleksandrs Ņevskis)

Konferencē: arhibīskapi Jānis Vanags un Aleksandrs ...

... Rīgas un visas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas arhibīskaps Aleksandrs un Daugavpils apriņķa prāvests virspriesteris Georgijs Popovs ...

... arhibīskaps Jānis Pujats un bīskaps Andrejs Šterns ...

... Rīgas Svētā Aleksandra Ņevska Baznīcas virspriesteris Aleksandrs Nagla, arhibīskaps Aleksandrs, Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo baznīcas prāvests priesteris Nils Druvaskalns ...

... pareizticīgo koris

Jūsu eminence, augsti godātie konferences dalībnieki un viesi, dārgie brāļi un māsas! Savā uzrunā es gribētu pieskarties veselai virknei problēmu, kuras skar pareizticīgo draudžu locekļus, un īsumā izklāstīt pareizticīgo viedokli par sabiedrības stāvokli Latvijā.

Pareizticīgais cilvēks vienmēr saistījis savu zemes dzīvi ar Dieva nodomu. Tieši tas ļauj mums raudzīties uz šīs zemes kaislību dzīvi it kā no malas. Kungs Jēzus Kristus evaņģēlijā mums saka: "Mana valstība nav no šīs pasaules" (Jāņa 18:36), un mēs, pareizticīgie, cenšamies sevi sagatavot šai Debesu Valstībai, kuras dēļ dzīvojam un ciešam uz šīs zemes. Bet Ādama grēka dēļ esam nolemti dzīvot "ādas drēbēs", un šī iemesla dēļ mums jārūpējas arī par miesiskām lietām. Augstāko Gara un miesas vienotību mums parādīja Dieva Dēls un mūsu Kungs Jēzus Kristus, kuram sekojam vētrainajā dzīves jūrā.

Kungs mums ir dāvinājis glābšanas kuģi šajā dzīves jūrā, savu Baznīcu, "un elles vārtiem to nebūs uzvarēt" (Mat. 16:18). Kas ir Baznīca dvēseles glābšanai, zina katrs pareizticīgo draudzes loceklis, un tomēr es gribu atgādināt, ka Kristus Baznīca sastāv no trim hipostāzēm. Pirmkārt, tas ir mūsu Kungs Jēzus Kristus, kurš ir klātesošs katrā Baznīcas liturģijā ar saviem sakramentiem. Otrkārt, tie ir Kristus mācekļi, apustuļi, garīdznieki, kuri kalpo Dievam un pasniedz sakramentus cilvēkiem, un, treškārt, tie esam mēs, glābšanu meklējošie Kristus Baznīcas draudžu locekļi. Visas trīs hipostāzes kopā veido Baznīcas pilnību, bez kuras cilvēkam nav glābšanas un mūžīgās dzīvības.

Saprotot lielo Baznīcas nozīmi laicīgā pasaulē, jāatzīmē, ka Baznīcas un valsts attiecības, pirmkārt, ir Dieva gādība par valsti, otrkārt, tās ir garīdznieku attiecības ar valsti, kurā Dievs uzticējis viņiem pārvaldīt savu Baznīcu, un, treškārt, tās ir pašas tautas un Kristus Baznīcas draudžu locekļu attiecības ar laicīgo varu.

Jāuzsver, ka, lai gan Baznīca ir atdalīta no valsts, tai ir savs viedoklis par to, kas notiek sabiedrībā un pasaulē, tas ir, par nacionālo attiecību problēmām valstī, kristīgo ētiku, laicīgajām attiecībām, politiku utt. Ne mazāk svarīgs ir jautājums par sabiedrības, ģimenes un personīgo morāli, noziedzības, sodīšanas un labošanas problēmām. Baznīcu uztrauc ne tikai garīgā, bet arī sabiedrības un indivīda fiziskā veselība, ekoloģijas un bioloģiskās ētikas jautājumi. Baznīca nevar norobežoties no kultūras un izglītības problēmām mūsdienu globalizācijas procesā.

Bieži vien cilvēki, kas atrodas ārpus Svētās Pareizticīgās Baznīcas, cenšas ar prātu aptvert neiespējamo un pārveidot pasauli pēc pašu cilvēciskā prāta. Kas no tā iznāk, mēs redzam cilvēces traģiskajā vēsturē — kari, netaisnība, viltus mācības un bojāeja — garīgā un fiziskā. "Bez manis jūs nenieka nespējat darīt" (Jāņa 15:5), saka tas Kungs. Tieši tāpēc mēs, pareizticīgie kristieši, uzskatām, ka jebkura cilvēku darbošanās, vai tā būtu likumdošana vai valsts vadīšana, vai politiskās programmas un lēmumi, jāsaskaņo ar galveno likumu, kas dots cilvēkam — Dieva likumu.

Paldies Dievam, ka Latvijai ir brīnišķīga himna "Dievs, svētī Latviju!", kura kā lūgšana vēršas pie Dieva un izlūdz svētību valstij. Bet vai visi valsts pilsoņi un iedzīvotāji, dziedot himnu, atceras Dievu? Vai visi ir gatavi piepildīt bausli par mīlestību uz Dievu un savu tuvāko? Lai izpelnītos kristīgas valsts nosaukumu, katram pilsonim un iedzīvotājam, katram ierēdnim vai tautas ievēlētam pārstāvim ne tikai jāatceras, bet arī jāpiepilda Dieva baušļi.

Tas, ka Baznīca ir atdalīta no valsts, netraucē Baznīcai izlūgt no Dieva svētību valstij, bet tas nenozīmē, ka valstij un tās pilsoņiem jāattālinās no Baznīcas. Kad viens no Saeimas deputātiem savus kolēģus uzaicināja uz īsu lūgšanu pirms plenārsēdes, no simt deputātiem un vairākiem simtiem viņu palīgu atnāca tikai septiņi. Vai var valsts skaitīties kristīga, ja ievēlētie tautas pārstāvji ir vienaldzīgi pret ticību? Tā ir netikumības un mantkārības sakne, kura caurauž valsts augstāko varu. Atrodoties starp visu līmeņu politiķiem, deputātiem un ierēdņiem, es uzdodu sev jautājumu, vai viņi ir lasījuši un atceras Jēzus kalna sprediķi, kurā teikts: "Svētīgi sirdsžēlīgie, jo tie dabūs žēlastību" (Mat. 5:7). Cilvēku savstarpējās attiecības neatkarīgi no nacionalitātes, sociālā un materiālā stāvokļa nosaka ne tikai viņu zemes, bet arī mūžības likteni, "jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību" (Jēkaba v. 2:13).

Šodien Latvijas valdībai jārisina daudz problēmu — nacionālo attiecību, Valsts valodas likuma ieviešanas, sabiedrības integrācijas, sociāli ekonomiskie, kultūras saglabāšanas un citi jautājumi. Latvija var kļūt par unikālu mūsu Kunga Jēzus Kristus svētītu valsti, ja spēs šos jautājumus risināt, balstoties uz kristīgajām vērtībām. Mums, pareizticīgiem, ir savs viedoklis šo problēmu atrisināšanā, un mēs esam gatavi dalīties ar varas pārstāvjiem mūsu ieteikumos.

Starpnacionālo attiecību risināšanā mums jāņem piemērs no tradicionālajām Latvijas kristīgajām konfesijām, kuras savā starpā uztur draudzīgu dialogu, nezaudējot savas iekšējās un ārējās īpatnības. Dievs nav radījis ne latviešus, ne krievus, ne ebrejus, ne poļus, bet vienotu Ādamu. Grēks noveda cilvēkus nožēlojamā stāvoklī, un Babilonijas lepnība sadalīja viņus valodās un tautībās. No tā, vai mēs padziļināsim mūsu sadalīšanos vai pārvarēsim to, atkarīgs valsts liktenis, Latvijas iedzīvotāju materiālā un garīgā labklājība.

Diemžēl ir politiskās kustības, kuras cenšas uzkurināt starpnacionālo naidu savu partiju interesēs. Šie politiķi aizmirsuši Dieva vārdus, ka "ikviena valsts, kas (pati) savā starpā ienaidā, aizies bojā, un ikviena pilsēta un nams, kas savā starpā ienaidā, nevar pastāvēt" (Mat. 12:25). Mūsu pirmais ieteikums valsts varai — izbeigt Latvijā dzīvojošo tautu pretstatīšanu vienu otrai un veicināt maksimālu tuvināšanos, saglabājot nacionālās un individuālās īpatnības, kultūru, tradīcijas un valodu. Lai to realizētu, ir nepieciešams, pirmkārt, stingri aizliegt tiem, kas uztur starpnacionālo naidu, piedalīties politiskajā procesā. Otrkārt, jāveicina patiesa sabiedrības integrācija.

Šodien daudz runā par Latvijas sabiedrības integrāciju. Mēs, pareizticīgie, vārdu "integrācija" saprotam kā samierināšanos starp visām Latvijas tautām, pirmām kārtām starp latviešiem un krieviem. Pareizticībai ir grandioza pieredze samierināšanā, kura veidota uz Kristus baušļiem par mīlestību uz tuvāko. Pareizticīgo tradīcijā praktiski visa kalpošana sākas ar samierināšanās vārdiem. Tas ir garīdznieka sveiciens liturģijas laikā — "Miers visiem!", piedošanas izlūgšana saviem līdzcilvēkiem grēku nožēlā.

Ja integrācija tiktu veidota kā vispārēja piedošana ļaužu starpā, tad tā kļūtu vaļsirdīga un patiesa. Kas ir vispārēja samierināšanās? Tā ir māka piedot un aizmirst vēstures rūgtās lappuses, māka piedot apvainojumus, māka īsti iemācīties cienīt un mīlēt citam citu neatkarīgi no tautības, uzskatiem un politiskās piederības. Vēstures rūgtajām lappusēm jātuvina latvieši ar krieviem, nevis jāšķir. Abas tautas cietušas bezdievīgā komunistiskā internacionālā režīma spaidos. "Komunistiskā internacionālā režīma laikā gāja bojā 67 miljoni 558 tūkstoši Krievijas iedzīvotāju," raksta krievu vēsturnieks Leonīds Vladimirovs. Tāpēc krievi nevar būt atbildīgi par sātaniskā internacionālā režīma noziegumiem.

Pareizticīgajā Baznīcā neeksistē starpnacionālo attiecību jautājums — latviešu un krievu pareizticīgie lūdzas Dievam par visas pasaules mieru, par valsts varu un aizsardzību, par Šo pilsētu un Citām. Lūk, tā ir patiesa integrācija! Tāpēc mēs iesakām mūsu varām, par kurām nepārtraukti lūdzam Dievu, sākt integrāciju ar mīlestības un patiesas cieņas vārdiem. Integrācija nevar kļūt par asimilāciju. Latvijai nav vajadzīgi "ivani" un "jāņi", kas neapzinās savas saknes, tradīcijas un ticību. Latviešu un krievu kultūras saglabāšana, kas ietver sevī augstas kristīgās morāles principus, ļaus valstī audzināt jauno paaudzi — patiesus patriotus, kas spējīgi mūsdienu apstākļos sasniegt Latvijas garīgo un ekonomisko uzplaukumu.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir gatava aktīvi piedalīties integrācijas procesā un gaida atbalstu no valsts. Ar sabiedrisko organizāciju un Pareizticīgās Baznīcas piedalīšanos Naturalizācijas un integrācijas pārvaldei tika piedāvāts projekts, kas veicinātu krievu un latviešu pareizticīgo integrāciju. Projekts paredz valsts līdzekļus latviešu valodas apguvei draudžu svētdienas skolās. Projektā paredzēts skolu apmeklētājus iepazīstināt ar Latvijas vēsturi un ar pareizticības vēsturi Latvijā. Mēs ceram, ka mūsu projekts tiks atbalstīts un tuvākajā laikā varēs sākties tā realizācija.

Jautājums par valsts valodu Latvijā diemžēl pārkāpis valodas sfēras robežas, un politiskie spēki bieži to izmanto saviem mērķiem. Visu nacionālo minoritāšu pārstāvji sen atzinuši latviešu valodas mācīšanās nepieciešamību un savu finansiālo iespēju robežās cenšas šo nodomu realizēt. Ja Saeima pieņem Valsts valodas likumu un valdība sagatavo lēmumus par triju valodas prasmes kategoriju aizvietošanu ar sešām, tad jāiedala attiecīgi līdzekļi no valsts budžeta, lai radītu plašu valodas apgūšanas kursu tīklu un lai katrs cilvēks varētu paaugstināt savu valodas prasmi.

Nevar piekrist formulējumam par sestās latviešu valodas prasmes kategorijas pielīdzināšanu dzimtajai valodai. Dzimtā valoda jebkuram cilvēkam var būt tikai viena. Tā ir tava dvēseles, tava lūgšanu valoda, kurā tu atskaitīsies Dieva priekšā tiesas dienā. Apustulis Pāvils mums saka: "Kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs" (Pāvila 1.v.korintiešiem 14:14). Vai cilvēkiem ir iemesls neuzticēties apustulim Pāvilam? Vai ieklausās tie, kas meklē jaunu pieeju valsts valodas lietošanai — "Svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām es runāšu uz šo tautu, un tomēr tā man neklausīs" (Pāvila 1.v.korintiešiem 14:21). Secinājums ir viens — zināt un apgūt valsts valodu ir nepieciešams katram, arī latviešiem, no kuriem daudzi savu dzimto valodu zina vāji. Galvenais, cilvēkam jāslavē Kungs Jēzus Kristus savā mēlē, jo "visi, kam dvaša, lai slavē to Kungu!" (150.ps.6), un jānes pasaulei mīlesība, nevis šķelšanās.

Bez valodas barjeras pārvarēšanas integrācijas procesā mums jārisina arī sociālās problēmas. Darbā iekārtošana, trūcīgo medicīniskā apkalpošana, palīdzība daudzbērnu ģimenēm ir valsts uzdevums. Baznīca vienmēr savu materiālo iespēju robežās cenšas atvieglot eksistenci tiem, kas nokļuvuši galējā nabadzībā. Lielu darbu veikušas Sv.Radoņežas Sergeja Rīgas klostera mūķenes, bez maksas gatavojot un izdalot karstu ēdienu 300 trūcīgajiem. Tas viss notiek, pateicoties garīdzniecības, mūķeņu pūliņiem un draudžu locekļu ziedojumiem.

Jautājums par ziedojumiem prasa papildu skaidrojumu. Visi dievkalpojumu priekšmeti, ko saņem baznīcu apmeklētāji, piemēram, sveces, ikonas, garīgā literatūra, tiek atdota par ziedojumiem. Tāpat arī tiek veiktas kristību, laulību un bēru ceremonijas. Ikvienam trūcīgajam dievnamā iedos sveci, nabadzīgo nokristīs vai trūcīgo apbērēs bez naudas. Turīgie draudzes locekļi uzturēja, uztur un uzturēs baznīcu ar saviem ziedojumiem. Tāpēc jautājums par Baznīcas aplikšanu ar nodokļiem no valsts puses ir nekorekts. Pirmkārt, draudžu locekļi, par kuru ziedojumiem pastāv Baznīca un klosteri, jau vairākkārt samaksājuši nodokļus no ziedotās naudas. Otrkārt, Baznīca nesaņem nekādu valsts palīdzību. Visus valsts mēģinājumus aplikt Baznīcu ar nodokļiem draudžu locekļi uzskata kā Kristus Baznīcas vajāšanu. Mēs atceramies laikus, kad komunistiskā valsts vajāja Baznīcu, kad dievnami tika iznīcināti, garīdznieki un draudžu locekļi tika izsūtīti un represēti.

Sevišķi smaga problēma ir baznīcu remontēšana. No 164 dievnamiem 35 ir steidzami jāveic kapitālais remonts un 60 dievnamos — kārtējais remonts. Pēdējos gados izdevies atjaunot Rīgas Kristus Dzimšanas katedrāli, Jelgavas Simeona un Annas dievnamu un daudzus citus.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca pēdējos Latvijas neatkarības gados centusies samierināt ļaudis un atturēt tos no nelabojamām kļūdām, kas pāraug personīgos grēkos. Milzīga loma šeit ir Viņa ekselencei, Rīgas un visas Latvijas arhibīskapam Aleksandram. Viņa ekselence veltījis visu savu dzīvi kalpošanai Dievam un tuvākam. 1990.gada 23.jūlijā, kad viņš tika iesvētīts par bīskapu, viņš teica šos pravietiskos vārdus: "Jaunie laiki nes sev līdzi jaunas, dziļas pārmaiņas. Un es, necienīgais, liekot savas cerības uz visuspēcīgās Dievmātes, debesu valdnieces aizsardzību, centīšos savu kalpošanu veltīt Svētās Dieva Baznīcas stiprināšanai un saliedēšanai, lai svētās pareizticības gaisma nenodzistu dažādu nacionalitāšu — krievu, latviešu un citu etnisko grupu — ticīgo sirdīs," Tiešām, 1990.gadā mēs, ticīgie, nevarējām paredzēt šo ceļu, kuru iezīmēja Dievs, bet arhibīskaps Aleksandrs to jau iepriekš zināja.

Rakstos teikts: "Tā katrs labs koks nes labus augļus (Mat.7:17)", bet mūsu arhibīskapa darba augļi redzami visai pasaulei. Dievs nebeidz mūs svētīt — ikonas un altāra krusts Pustinkā izdala svēto miru, atdzimusi Rīgas Kristus Dzimšanas katedrāle, tiek celti dievnami un klosteri, atjaunots Rīgas garīgais seminārs, pie katra dievnama darbojas svētdienas skolas, īpašā skaistumā atmirdz arhibīskapa dievkalpojumi, izveidojušies jauni kori — tas viss notiek pēc mūsu arhibīskapa lūgšanām. Savas hirotonijas laikā mūsu arhibīskaps izlūdza Dieva svētību savai arhibīskapa kalpošanai, lai tā būtu glābjoša un auglīga. Patiesi tā tas ir — mēs esam liecinieki.

Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, arhibīskapam Aleksandram un Latvijas garīdzniecībai, un mums, draudžu locekļiem, vēl ir daudz darba. Šodien mēs atrodamies mūsu svētā, zvēriski nokautā Jāņa Pommera kanonizācijas priekšvakarā, par ko pastāstīs Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sinodes loceklis tēvs Nils (Druvaskalns).

Līdz galam nav atrisināts mūsu bērnu izglītošanas jautājums, proti, pareizticīgo skolu ar pilnu pamata un vidējo izglītību izveidošana. Mūsu bērniem nepieciešama pareizticīgā ģimnāzija, kurā garīgums un izglītība nebūs pretrunā ar mūsu ticību. Nepieciešams izveidot Teoloģijas fakultāti Baltijas krievu institūtā, tad mūsu bērniem nākotnē būs iespēja saņemt pilnvērtīgu pareizticīgu izglītību visos mācību līmeņos.

Vesela virkne problēmu rodas, dažiem politiskajiem spēkiem vēloties mainīt likumu "Par reliģiskajām organizācijām", lai atļautu reģistrēt paralēlas konfesijas ar tādu pašu nosaukumu. Arhibīskaps Aleksandrs, brālīgo kristiešu konfesiju pārstāvji, Rīgas garīdzniecība un es, necienīgais Dieva kalps, ne reizi vien esam centušies izskaidrot presē un personīgās sarunās ar Latvijas politiķiem, ka šo likumu mainīt nedrīkst. Baznīca pastāv savā zemes dzīvē saskaņā ar likumu "Par reliģiskajām organizācijām", bet savā galvenajā — garīgajā — dzīvē ir pakļauta apustuļu mācībai un Pasaules Konsilu lēmumiem. Tikai likumīga Latvijas Pareizticīgā Baznīca un arhibīskaps Aleksandrs var noteikt, kurš ir pareizticīgais valstī un kurš nav. Valsts nevar reģistrēt kādu citu Pareizticīgo Baznīcu Latvijā, kura sevi par tādu nosauc, jo valsts nevar spriest par jautājumiem, kas nav tās kompetencē. Mehāniska dažu Eiropas Savienības juridisko normu pārnešana Latvijā var novest pie nelabojamām sekām, kas ir jāsaprot visu virzienu un rangu politiķiem. Baznīca vienmēr apvieno ļaudis, tā nodrošinot stabilitāti sabiedrībā un valsts aizsardzību. Kādas paralēlas neatkarīgas baznīcas, kam nav uz to kanonisko tiesību, reģistrācija, ienesīs šķelšanos sabiedrībā un radīs valstī nesaticības un naida situāciju.

Likumdošanas jautājumi, kas skar Baznīcas un pareizticīgo dzīvi, pastāvīgi būtu jāpārdomā un jāiepazīstina ar tiem ticīgie. Latvija ātriem soļiem cenšas iekļūt Eiropas Savienībā, un pēc Dieva gribas — tā tas arī būs. Bet virkne jautājumu, kas skar mūs, pareizticīgos, izraisa zināmu satraukumu, proti, Pareizticīgās Baznīcas saglabāšana jaunajos apstākļos, morāles normu nostiprināšana un, visbeidzot, mūsu likumīgās tiesības piekopt savu ticību skaidrībā un šķīstībā. Par kādu šķīstību varam runāt, ja valstī tiks pieļauta viendzimumu laulību reģistrācija kā Rietumos, ja masu informācijas līdzekļos, avīžu lappusēs un televīzijas ekrānos tiek propagandēts seksa un vardarbības kults?

"Miesas spīdeklis ir acs, ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša" (Mat.6:22) — teikts evaņģēlijā. Šodienas apstākļos, kad televīzija strauji paplašinās un ir katrā namā, katrā ģimenē, mūsu acis ik dienas tiek pakļautas vardarbībai. No vienas puses, televīzijai ir jāveic izzināšanas funkcijas — jāinformē par notikumiem, jāiepazīstina ar kultūrām, jāraida garīgās programmas. Tas bagātina cilvēkus, bet pēdējā laikā sakarā ar televīzijas komercializāciju šī funkcija ir kardināli mainījusies. Televīzija pakāpeniski pārvēršas par agresijas līdzekli pret personību, izmantojot sabiedrības apziņas manipulācijas metodes. Bezkaunīgas reklāmas pārraidīšana, kas domāta zemapziņai un zemākā līmeņa jūtām, kas dzemdē grēku, cilvēkā praktiski iznīcina garīgās morāles principus. Vai tādu filmu kā "Pēdējais Kristus kārdinājums" un "Džoans Luijs: kādreiz pirmdienā es nākšu uz šo zemi" parādīšanās ir nejaušība? Pēdējās anotācijā norādīts, ka tā ir fantastiska komēdija par Kristus atnākšanu uz zemes, šeit darbojas arī sātans Lucifers utt. Tādas filmas ir mērķtiecīga kristietības un kristīgās morāles graušana sabiedrībā. Vardarbības un seksa plūdi, īpaši svētdienās, izlejas no televīzijas ekrāniem.

Protams, mēs, pareizticīgie ļaudis, izvairāmies pavisam vai ierobežojam šo programmu skatīšanos savās ģimenēs, bet tas nenozīmē, ka var samierināties ar esošo situāciju. Miljoniem cilvēku, kuri atrauti no kristietības Eiropas valstīs un Krievijā, ir ilūzija par šķietamo nekaitīgumu, ko nodara televīzijas pārraižu skatīšanās. Patiesībā garīgi ētisko ideālu sagraušana noved pie noziedzības pieauguma, narkomānijas, homoseksuālisma un jaunatnes izvirtības. Valstī, kas sevi uzskata par kristīgu, no morāles viedokļa jākontrolē viss, kas tiek rādīts, raidīts un iespiests masu informācijas līdzekļos. Runas par vārda brīvību ir mīts, kuru uzspiež transnacionālās korporācijas ar mērķi sagraut valstis un radīt globalizētu sabiedrību.

Jāņa Atklāsmes grāmatā mēs, pareizticīgie, un visa kristīgā pasaule tiekam brīdināti, "kam jānotiek drīzumā" (Jāņa Atklāsmes grāmata 1:1), bet mēs ceram uz Dieva žēlastību, neraugoties uz antikrista zīmju parādīšanos.

Ja runājam par tādām lietām kā sabiedrības integrācija, tad mums, pareizticīgajiem, nav vienalga, kādā sabiedrībā un valstī mēs integrēsimies — Latvijā kā kristīgā valstī, ko apliecina mūsu valsts himna, vai Latvijā, kura zaudēs savu patiesi kristīgo un nacionālo seju Eiropas integrācijā. Kungs uzticēja mums sargāt ticības patiesību līdz pēdējām dienām un liecināt pasaulei, tāpēc Latvijas valsts varai, par kuru ik dienas lūdzamies dievnamos, mēs iesakām:

— Visiem iespējamiem līdzekļiem veicināt morāli ētisko ideālu, kas balstās uz kristietību, nostiprināšanu Latvijas sabiedrībā.

— Visu kristīgo konfesiju Baznīcām Latvijā sniegt materiālu palīdzību, atsakoties no nelikumīgiem mēģinājumiem aplikt ar nodokļiem baznīcu īpašumu.

— Novērst nelikumīgu paralēlu reliģisku konfesiju reģistrācijas mēģinājumus miera un savstarpējas cieņas saglabāšanas labad ne tikai starp ticīgajiem, bet arī starp citiem valsts pilsoņiem un iedzīvotājiem.

— Ierobežot negatīvo masu informācijas līdzekļu ietekmi un nodrošināt tradicionālo kristīgo konfesiju pārstāvjiem iespēju pastāvīgi runāt ar tautu par morāles, ētiskiem un garīgiem jautājumiem sabiedrībā.

— Visus jautājumus, kas saistīti ar daudznacionālās sabiedrības dzīvi, risināt miera, savstarpējās sapratnes un saskaņas ceļā.

Kungs novēlēja mums evaņģēlijā: "Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņas taisnību, tad visas šīs lietas jums tiks piemestas" (Mat.6:33). Tikai šīs patiesības meklējumos Latvijas tautas, krievi un latvieši, un visas nacionālās minoritātes varēs iegūt mieru un saskaņu. Bet ceļu uz patiesību mums norāda mūsu Kungs Jēzus Kristus evaņģēlijā ar savas Svētās Baznīcas, Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Aleksandra un mūsu garīdzniecības palīdzību.

"Priecājieties un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs" (Mat.5:12).

            Foto: Arnis Blumbergs, "LV"