Projekts: Pacientu tiesību likums

Saeimas dok.Nr.3867; likumprojekts Nr.1137

Veselības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta 2005.gada 22.februāra sēdē akceptēts (prot.Nr.10, 56.§) un 8.martā iesniegts Saeimas izskatīšanai

1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
1) pacients – persona, kura saņem ārstniecības pakalpojumus vai vēršas pēc tiem un nonāk tiesiskās attiecībās ar ārstniecības personu vai ārstniecības iestādi;
2) pacienta medicīniskie dokumenti – jebkurā veidā un materiālā ierakstīta informācija, kas satur ziņas par attiecīgo pacientu, viņa veselības stāvokli, lietotajām diagnostikas un ārstniecības metodēm, kā arī diagnostikas un ārstniecības rezultātiem;
3) klīniskā apmācība – saskaņā ar valsts akreditētu izglītības programmu veikta personas (kura iegūst medicīnisko izglītību vai kvalifikāciju) apmācība ārstniecības iestādē, kam šādas tiesības piešķirtas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par rezidentu sadali un rezidentūras finansēšanu.
2.pants. Likuma mērķis
Likuma mērķis ir nodrošināt un aizsargāt pacientu tiesības atbilstoši vispārējiem cilvēktiesību principiem, nosakot viņu tiesisko stāvokli un likumīgās intereses attiecībā uz ārstniecību un pienākumus ārstniecības procesā, kā arī veicināt labvēlīgas attiecības un iejūtīgu attieksmi starp pacientiem, ārstniecības personām un ārstniecības iestādes darbiniekiem un sekmēt pacientu aktīvu līdzdalību ārstniecības procesā.
3.pants. Vispārīgie noteikumi
(1) Pacienta tiesības aizliegts ierobežot viņa dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, ģimenes stāvokļa vai seksuālās orientācijas dēļ. Pacienta ārstniecībā atbilstoši ārstniecības iestādes un ārstniecības personas iespējām ņem vērā pacienta dzimto valodu, personīgās intereses un kultūru.
(2) Atšķirīga attieksme pret pacientu pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja piederība pie noteiktas grupas ir attiecīgo tiesību īstenošanas vai pienākumu pildīšanas objektīvs un pamatots priekšnoteikums, kas ir samērīgs ar sasniedzamo tiesisko mērķi.
(3) Katrai personai ir tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību. Ārstniecību nodrošina Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā.
(4) Pacientam ir tiesības uz aktīvu līdzdalību ārstniecības procesā.
(5) Pacientam ir tiesības uz ģimenes, radinieku un citu personu atbalstu un padomu visā ārstniecības procesa laikā.
(6) Pacientam ir tiesības uz viņa ciešanu atvieglošanu atbilstoši pašreizējām zināšanām medicīnas jomā.
(7) Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu pirmsnāves aprūpi un tiesības nomirt ar cieņu.
4.pants. Tiesības uz ārstniecību
(1) Pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no slimības rakstura un smaguma pakāpes.
(2) Pacientam ir tiesības uz savlaicīgu ārstniecību. Ja savlaicīga ārstniecība nav iespējama, pacientam ir tiesības saņemt no ārstniecības personas, pie kuras pacients vērsies pēc palīdzības, vai ārstniecības iestādes informāciju par iemesliem, kādēļ nepieciešamo palīdzību konkrētajā iestādē nav iespējams saņemt nekavējoties, kā arī par laiku, kad to varēs saņemt.
(3) Pacientam ir tiesības saņemt no visām ārstniecības personām, ārstniecības iestādes darbiniekiem un ārstniecības iestādēm, kas iesaistītas ārstniecībā, nepārtrauktu ārstniecību.
(4) Ja ārstniecības iespējas ir ierobežotas vai iespējama vairāku veidu ārstniecība, pacientam ir tiesības uz ārsta nediskriminējoši un taisnīgi veiktu izvēli, kuras pamatā ir medicīniski kritēriji.
(5) Pirms izrakstīšanas no ārstniecības iestādes pacientam ir tiesības saņemt attiecīgā lēmuma pamatojumu.
(6) Pacientam ir tiesības uz ārstniecību mājas apstākļos, ja viņa veselības stāvoklis to atļauj.
5.pants. Piekrišana ārstniecībai
(1) Ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients par to ir informēts un devis savu piekrišanu.
(2) Ja pacients pats nespēj pieņemt lēmumu par ārstniecību, lēmumu pieņem pacienta laulātais. Ja pacientam nav laulātā, tiesības pieņemt lēmumu par ārstniecību ir pacienta pilngadīgajiem lejupējiem radiniekiem taisnā līnijā. Ja pacientam nav pilngadīgu lejupējo radinieku taisnā līnijā, tiesības pieņemt lēmumu par ārstniecību ir augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā.
(3) Ja pacienta pilngadīgie lejupējie radinieki taisnā līnijā vai attiecīgi augšupējie radinieki taisnā līnijā nevar pieņemt lēmumu par ārstniecību, lēmumu pieņem ārstējošais ārsts, pēc iespējas ņemot vērā pacienta intereses.
(4) Ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, lēmumu par ārstniecību pieņem pacienta likumīgais pārstāvis, pēc iespējas ņemot vērā pacienta gribu.
(5) Ja vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt pacienta, viņa laulātā, pilngadīgo lejupējo vai augšupējo radinieku taisnā līnijā vai likumīgā pārstāvja piekrišanu, ārstniecības persona atbilstoši kompetencei veic neatliekamus nepieciešamos pasākumus. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsilijs, izņemot gadījumu, ja jāsniedz pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība. Lēmumu pieņem, pēc iespējas ņemot vērā pacienta intereses.
(6) Pacientu aizliegts ārstēt pret viņa gribu, ja veselības aprūpes jomu regulējošajos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.
6.pants. Tiesības atteikties no ārstniecības
(1) Pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības vai ārstniecībā izmantojamās metodes vai pārtraukt ārstniecību vai ārstniecībā izmantojamo metodi.
(2) Ja pacients pats nespēj pieņemt lēmumu par atteikšanos no ārstniecības, attiecīgo lēmumu pieņem pacienta laulātais. Ja pacientam nav laulātā, lēmumu par atteikšanos no ārstniecības pieņem pacienta pilngadīgie lejupējie radinieki taisnā līnijā. Ja pacientam nav pilngadīgu lejupējo radinieku taisnā līnijā, lēmumu par atteikšanos no ārstniecības pieņem pacienta augšupējie radinieki taisnā līnijā.
(3) Ja pacienta pilngadīgie lejupējie vai augšupējie radinieki taisnā līnijā nevar pieņemt vienotu lēmumu par atteikšanos no ārstniecības, lēmumu pieņem ārstējošais ārsts, pēc iespējas ņemot vērā pacienta intereses.
(4) Ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, lēmumu par atteikšanos no ārstniecības pieņem pacienta likumīgais pārstāvis, pēc iespējas ņemot vērā pacienta gribu.
(5) Ārstējošais ārsts izskaidro pacientam, attiecīgi pacienta laulātajam, pilngadīgajiem lejupējiem vai augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā vai likumīgajam pārstāvim pieņemtā lēmuma iespējamās sekas, kā arī izdara pacienta medicīniskajos dokumentos ierakstu par pieņemto lēmumu. Pacients, attiecīgi viņa laulātais, pilngadīgie lejupējie vai augšupējie radinieki taisnā līnijā vai likumīgais pārstāvis ierakstu apstiprina ar parakstu.
(6) Pacientam ir tiesības saņemt citu – pēc iespējas līdzvērtīgu – ārstniecībā izmantojamo metodi, ja viņš atsakās no noteiktas ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā.
7.pants. Tiesības izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi
Pacientam ir tiesības izvēlēties, kā arī mainīt ārstējošo ārstu un ārstniecības iestādi.
8.pants. Tiesības uz informāciju
(1) Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecību un ārstniecības pakalpojumu saņemšanas iespējām, kā arī iespējamo samaksas kārtību par ārstniecības pakalpojumu. Minētā informācija ir publiski pieejama.
(2) Pacientam ir tiesības zināt ārstējošā ārsta un citu ārstniecības procesā iesaistīto ārstniecības personu vārdu, uzvārdu, amatu un kvalifikāciju.
(3) Pacientam ir tiesības saņemt no ārstējošā ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, slimības diagnozi un prognozi, ārstniecībā izmantojamo metodi un iegūtajiem rezultātiem, par iespējamo risku un blaknēm ārstniecības procesā, ārstniecībai izrakstīto medikamentu analogu izvēles iespējām, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu. Informāciju sniedz pacientam saprotamā veidā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un pieredzi.
(4) Atbilstoši savām profesionālajām zināšanām ārsta pienākums ir sniegt pacientam informāciju par iespējām saņemt ārstniecību pie citas ārstniecības personas.
(5) Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecības procesu arī no citām ārstniecības procesā iesaistītām ārstniecības personām atbilstoši to kompetencei.
(6) Pacientam informāciju var nesniegt tikai tādā gadījumā, ja informācijas saņemšana būtiski apdraud pacienta vai citu personu veselību vai dzīvību.
(7) Pacientam ir tiesības atteikties saņemt šajā pantā minēto informāciju. Minētajā gadījumā viņš attiecīgo lēmumu apliecina ar parakstu pacienta medicīniskajā dokumentā.
9.pants. Informācijas saņemšanas veids
(1) Pacientam ir tiesības iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem. Pacientam ir tiesības pieprasīt izrakstus un norakstus, kā arī saņemt minēto dokumentu kopijas atbilstoši ārstniecības iestādē apstiprinātam cenrādim. Izrakstus un norakstus pacients saņem triju darbdienu laikā pēc to pieprasīšanas.
(2) Pacientam ir tiesības ārstniecības personas vai ārstniecības iestādes darbinieka klātbūtnē ierakstīt piezīmi medicīniskajos dokumentos tam īpaši atvēlētā vietā, ja viņš uzskata, ka informācija attiecīgajos dokumentos ir kļūdaina vai neprecīza.
(3) Ārstējošais ārsts izskaidro pacientam viņa medicīniskajos dokumentos izdarīto ierakstu satura nozīmi.
10.pants. Tiesības uz privātuma neaizskaramību
(1) Pacientam ārstniecības iestādē nodrošina privātuma neaizskaramību, īpaši laikā, kad pacientu izmeklē vai ārstē.
(2) Ārstniecību atļauts veikt tikai to personu klātbūtnē, kuras ir tieši iesaistītas ārstniecības procesā. Pacients var piekrist citu personu klātbūtnei ārstniecības procesā vai pieprasīt citu personu klātbūtni, ja tas netraucē ārstniecības procesu.
11.pants. Pacienta datu aizsardzība
(1) Visa informācija, pēc kuras var identificēt pacientu, ir aizsargājama saskaņā ar fizisko personu datu aizsardzības jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem.
(2) Informācija par pacientu nav izpaužama. Šī informācija nav izpaužama arī pēc ārstniecības procesa vai darba attiecību izbeigšanās, kā arī pēc pacienta nāves, izņemot veselības aprūpes jomu regulējošajos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.
12.pants. Citu personu pieejas tiesības informācijai par pacientu
(1) Informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar pacienta rakstveida piekrišanu vai gadījumos, kas noteikti veselības aprūpes jomu vai fizisko personu datu aizsardzības jomu regulējošajos normatīvajos aktos.
(2) Pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstiskas atļaujas saņemšanas informāciju par pacientu (izņemot šā panta pirmajā daļā noteikto) sniedz šādām personām un institūcijām:
1) ārstniecības personām ārstniecības mērķu sasniegšanai;
2) Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai;
3) Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijai;
4) tiesai, prokuratūrai, policijai, valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem, bāriņtiesai (pagasttiesai), kā arī institūcijām, kuras veic izziņu;
5) Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai veselības aprūpes pakalpojumu administrēšanai;
6) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam – statistikas ziņas par ugunsgrēka bīstamo faktoru iedarbībā nodarītajiem kaitējumiem personas veselībai un statistikas ziņas par gadījumiem, kad ugunsgrēka bīstamo faktoru iedarbības dēļ iestājusies personas nāve. Ārstniecības iestādes Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam nedrīkst izpaust personas datus.
(3) Nepilngadīgā pacienta likumīgajam pārstāvim ir tiesības saņemt informāciju par pacientu, izņemot gadījumus, ja ārsts pamatoti uzskata, ka šādas informācijas izpaušana var kaitēt pacientam. Ārsts pieņemto lēmumu ieraksta pacienta medicīniskajos dokumentos.
(4) Nepilngadīgā pacienta (no 16 gadu vecuma) likumīgajam pārstāvim ir tiesības saņemt informāciju par nepilngadīgo pacientu tikai ar viņa piekrišanu, izņemot gadījumu, ja ārsts pamatoti uzskata, ka informācijas saņemšana varētu veicināt ārstniecības procesu.
13.pants. Pacienta līdzdalība klīniskajā pētījumā un klīniskās apmācības procesā
(1) Pacientu iesaista klīniskajā pētījumā, kas apstiprināts normatīvajos aktos par klīniskajiem pētījumiem noteiktajā kārtībā, ja ir saņemta pacienta rakstiska piekrišana un klīnisko pētījumu veic viņa interesēs.
(2) Pacientu, kurš nespēj paust savu gribu, var iesaistīt klīniskajā pētījumā, ja ir saņemta pacienta laulātā rakstiska piekrišana.
(3) Ja pacientam, kurš nespēj paust savu gribu, nav laulātā, pacientu iesaista klīniskajā pētījumā, ja ir saņemta rakstiska piekrišana no pacienta pilngadīgajiem lejupējiem radiniekiem taisnā līnijā.
(4) Ja pacientam, kurš nespēj paust savu gribu, nav pilngadīgu lejupējo radinieku taisnā līnijā, pacientu iesaista klīniskajā pētījumā, ja ir saņemta rakstiska piekrišana no pacienta augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā.
(5) Ja pacients nespēj paust savu gribu un viņa pilngadīgie lejupējie vai augšupējie radinieki taisnā līnijā nevar pieņemt vienotu lēmumu par pacienta iesaistīšanu klīniskajā pētījumā vai pacientam nav laulātā, pilngadīgu lejupējo un augšupējo radinieku taisnā līnijā, pacientu aizliegts iesaistīt klīniskajā pētījumā.
(6) Ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, rakstisku piekrišanu par pacienta iesaistīšanu klīniskajā pētījumā dod pacienta likumīgais pārstāvis, pēc iespējas ņemot vērā pacienta gribu.
(7) Pirms iesaistīšanas klīniskajā pētījumā pacientam sniedz informāciju par klīnisko pētījumu, tā mērķi, metodēm, ilgumu, paredzamo ieguvumu un risku.
(8) Ja pacients nespēj paust savu gribu, šā panta septītajā daļā minēto informāciju sniedz pacienta laulātajam. Ja pacientam, kurš nespēj paust savu gribu, nav laulātā, šā panta septītajā daļā minēto informāciju sniedz pacienta pilngadīgajiem lejupējiem radiniekiem taisnā līnijā. Ja pacientam, kurš nespēj paust savu gribu, nav pilngadīgu lejupējo radinieku taisnā līnijā, šā panta septītajā daļā minēto informāciju sniedz pacienta augšupējiem radiniekiem taisnā līnijā. Ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, šā panta septītajā daļā minēto informāciju sniedz pacienta likumīgajam pārstāvim.
(9) Ja ārstniecības iestāde vai ārstniecības persona, kura nodrošina pacienta ārstniecību, ir iesaistīta klīniskās apmācības procesā, pacientu par to informē. Pacientu iesaista klīniskās apmācības procesā tikai tad, ja saņemta viņa piekrišana.
(10) Pacientam ir tiesības atteikties no piedalīšanās klīniskajā pētījumā vai klīniskās apmācības procesā, kā arī jebkurā laikā pārtraukt piedalīšanos. Atteikšanās piedalīties vai piedalīšanās pārtraukšana nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt pacienta turpmāko ārstniecību.
(11) Klīniskajos pētījumos un klīniskās apmācības procesā iegūtās ziņas par pacientu atļauts izmantot, ja ir saņemta pacienta piekrišana un garantēta viņa anonimitāte.
14.pants. Nepilngadīgo pacientu tiesības
(1) Nepilngadīgā pacienta – līdz 14 gadu vecumam – ārstniecība ir pieļaujama, ja viņa likumīgais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu. Nepilngadīgajam pacientam ir tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par ārstniecību.
(2) Nepilngadīgā pacienta – no 14 gadu vecuma – ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana.
(3) Nepilngadīgajam pacientam ir tiesības saņemt no ārstniecības personas savam vecumam saprotamu informāciju.
(4) Ja nepilngadīgā pacienta likumīgais pārstāvis atsakās dot savu piekrišanu ārstniecības uzsākšanai, bet ārsts uzskata, ka ārstniecības uzsākšana ir nepilngadīgā pacienta interesēs, lēmumu par ārstniecību, pamatojoties uz ārsta iesniegumu, pieņem bāriņtiesa (pagasttiesa), izņemot šā panta piektajā daļā minēto gadījumu.
(5) Ja ārsts uzskata, ka nepilngadīgā pacienta interesēs nepieciešams nekavējoties uzsākt ārstniecību, bet nepilngadīgā pacienta likumīgais pārstāvis atsakās dot savu piekrišanu vai likumīgie pārstāvji nespēj vienoties par ārstniecības uzsākšanu, vai ārstam nav zināma nepilngadīgā pacienta vecāku vai aizbildņa atrašanās vieta, lēmumu par ārstniecības uzsākšanu pieņem ārstu konsilijs. Ārstu konsilijs 24 stundu laikā par pieņemto lēmumu informē bāriņtiesu (pagasttiesu).
15.pants. Pacienta pienākumi
(1) Pacients sniedz ārstam ārstniecībai nepieciešamo informāciju, kā arī nekavējoties informē ārstu par jebkurām izmaiņām, kas notikušas ārstniecības laikā.
(2) Pacientam ir saistoši ārstniecības personas norādījumi un ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.
(3) Persona, reģistrējoties ārstniecības iestādē vai saņemot ārstniecību, pēc ārstniecības personas pieprasījuma uzrāda personu apliecinošu dokumentu.
16.pants. Tiesības iesniegt iesniegumu
(1) Šajā likumā noteikto tiesību aizskārumu personai ir tiesības apstrīdēt, iesniedzot Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā attiecīgu iesniegumu ne vēlāk kā divu gadu laikā no tiesību aizskāruma dienas. Pacienta iesniegumu izskata un lēmumu pieņem mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas.
(2) Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas lēmumu persona var pārsūdzēt tiesā mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

 
Pārejas noteikums

Likuma 9.panta otrā daļa stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.

Par likumprojektu

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums.
Pacienti, paļaujoties uz veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes profesionāļiem, kļūst neaizsargāti un tiesiskajās attiecībās ar ārstniecības personu nav uzskatāmi par līdzvērtīgu pusi, tādēļ tiem ir nepieciešami mehānismi, lai veicinātu un aizsargātu pacientu tiesības. Daudzas Eiropas valstis ir iekļāvušas sociālās un pacientu tiesības veselības aprūpes likumdošanā. Kā piemēru var minēt Dāniju, Somiju, Islandi un Lietuvu, kur pacientu tiesības ir apvienotas vienā normatīvajā aktā, savukārt Francijā, Portugālē un Čehijā pacientu tiesības reglamentē Pacientu harta.
Latvija ir pievienojusies vairākām starptautiskajām konvencijām un atzinusi citus starptautiskos tiesību aktus veselības aprūpes jomā. Vienotas un pārskatāmas tiesību aktu sistēmas radīšanai veselības aprūpes jomā nepieciešama pakāpeniska starptautisko normu saskaņošana ar nacionālo likumdošanu. Pacientu tiesību normatīvais regulējums Latvijā ir nepietiekams, jo spēkā esošais Ārstniecības likums un likums “Par prakses ārstiem” vairāk reglamentē veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju darbību, tiesības un pienākumus, mazākā mērā skarot aktuālos pacientu tiesību jautājumus kā vienu no cilvēktiesību sastāvdaļām. Pacienta kā veselības aprūpes pakalpojuma saņēmēja tiesības reglamentē Patērētāju tiesību aizsardzības likums un Civillikums.
Pēdējo gadu laikā jautājums par pacientu tiesībām ir piesaistījis palielinātu uzmanību gan valstī, gan starptautiskajā sadarbībā.
Saskaņā ar Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas sniegto informāciju 2003.gadā inspekcija ir izskatījusi 486 sūdzības. Visvairāk ir saņemtas sūdzības par primārās aprūpes un ģimenes ārstu darbu – 100 (20,5% no visiem iesniegumiem) iesniegumi, t.sk., par laukiem 60 iesniegumi un par Rīgu 40 iesniegumi, 80 iesniegumi (16,5%) par medicīniskās aprūpes jautājumiem ieslodzījuma vietās, 79 iesniegumi (16,2%) par ķirurģisko un traumatoloģisko pacientu aprūpi, 31 iesniegums (6,4%) par psihiatriskā dienesta darbu, 28 iesniegumi (5,7%) par dzemdniecības un ginekoloģijas jautājumiem, 18 iesniegumi (3,7%) par zobārstniecības jautājumiem un 16 iesniegumi (3,2%) par alkohola ekspertīžu un transportlīdzekļu vadītāju pirmstermiņa pārbaužu veikšanu.
Kā galvenās problēmas saistībā ar pacientu tiesību pārkāpumiem tiek norādīts, ka pacienti nesaņem no ārstējošiem ārstiem pilnīgu un saprotamu informāciju par ārstēšanas un izmeklēšanas gaitu, citām iespējamām ārstniecības metodēm; vairākās iestādēs nav iespējams saņemt medicīniskās dokumentācijas kopiju pēc pirmā pieprasījuma; apgrūtināta traumatologa pieejamība ambulatorajā posmā vairākos rajonos (Alūksne, Dobele, Jēkabpils, Daugavpils u.c.); uzņemšanas nodaļās, nepilnīgi izmeklējot un neizvērtējot pacientu stāvokli, nepamatoti tiek atteikta stacionēšana; ģimenes ārsti nelabprāt izpilda mājas vizītes; ģimenes ārsti ne vienmēr laikus dod nosūtījumus uz nepieciešamajiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām.
Veselības ministrijas izveidotā darba grupa, kurā piedalījās Latvijas Pacientu tiesību biroja un citu institūciju pārstāvji, izstrādājot pacientu aizsardzības tiesisko reglamentāciju, pētīja šī jautājuma regulāciju Lietuvā, Somijā, Norvēģijā un Nīderlandē. Likumprojektā ietvertās normas ir saskaņotas ar 1994.gada Amsterdamas Deklarāciju par pacientu tiesību veicināšanu Eiropā.
2. Normatīvā akta projekta būtība.
Likums iecerēts kā pamatdokuments pacientu tiesību aizsardzības jomā, nodrošinot pacientu tiesību un likumīgo interešu ievērošanu ārstniecībā. Likumprojektā ietvertās normas saskaņotas ar 1994.gada Amsterdamas Deklarāciju par pacientu tiesību veicināšanu Eiropā.
Likumprojekta “Pacientu tiesību likums” izdošanas mērķis ir pacientu tiesības regulējošu speciālo normu ietveršana vienotā normatīvā aktā. Likums noteiks pacientu tiesības uz ārstniecību, vai nu piekrītot, vai atsakoties no tās, tiesības izvēlēties ārstniecības personu un ārstniecības iestādi, tiesības uz informāciju un pašnoteikšanos, kā arī aizsargās pacienta intereses, iesaistoties klīniskā pētījumā un klīniskās apmācības procesā. Likumprojektā ietvertas nepilngadīgo pacientu tiesības uz ārstniecību, kā arī personas tiesības iesniegt sūdzību par likumā noteikto pacienta tiesību aizskārumu trīs gadu laikā pēc likumā noteikto tiesību aizskāruma.
3. Cita informācija.
Ārstniecības likumā pašreiz jau ir ietvertas pacientu pamattiesības, piemēram, pacienta tiesības izvēlēties ārstniecības iestādi un ārstniecības personu, tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi, tiesības saņemt informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanu, ārstēšanas plānu, ārstēšanas metodēm un prognozi, saņemt informāciju no citām ārstniecības personām to kompetences līmenī, atteikties no ārstēšanas, kā arī likums nosaka, ka pacienta ārstēšana ir pieļaujama tikai ar pacienta piekrišanu, nepilngadīgā interešu aizstāvēšanai nepieciešamības gadījumā ārsta pienākums ir ziņot bāriņtiesai vai pagasttiesai. Likumā “Par prakses ārstiem” līdzīgi kā Ārstniecības likumā ir ietvertas pacienta tiesības. Savukārt Fizisko personu datu aizsardzības likums nosaka: lai aizsargātu personas intereses, personas datu apstrādi nodrošina tikai atbilstoši paredzētajam mērķim un tam nepieciešamajā apjomā, datu subjektam ir tiesības iegūt visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, ja vien šo informāciju izpaust nav aizliegts ar likumu, nacionālās drošības, aizsardzības un krimināltiesību jomā.
Likumprojekts “Pacientu tiesību likums” ir izstrādāts, lai apvienotu dažādos likumos ietvertās pacientu tiesības vienā tiesību aktā un vienlaikus rosinātu sabiedrībā diskusiju par pacientu tiesībām, un papildus informētu pacientus par viņu tiesībām.
Likumprojekts detalizētāk izskaidro pašreiz spēkā esošās pacientu tiesības, liekot lielāku uzsvaru uz pacienta aktīvu līdzdalību ārstniecības procesā, ģimenes, radinieku un citu personu atbalstu un padomu visā ārstniecības procesa laikā. Jāatzīmē, ka likumprojekts īpaši atrunā nepilngadīga pacienta tiesības. Atsevišķi jautājumi, līdz šim regulēti ar Ministru kabineta noteikumiem, tiks regulēti ar likumu: piemēram, pacienta iesaistīšana klīniskā pētījumā, tiesības iesniegt sūdzību.

 II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi.
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu.
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
3. Sociālo seku izvērtējums.
Vienota pacientu tiesības regulējoša normatīva akta pieņemšana nodrošinās pacientu informētību par savām tiesībām un veicinās ārstniecības (veselības aprūpes jomas) uzlabošanos.
4. Ietekme uz vidi.
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

 III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

 IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Kādi normatīvie akti (likumi un Ministru kabineta noteikumi) papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.
Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un satura galvenos punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.
 Valsts sekretāru sanāksmē 2004.gada 10.jūnijā (prot.Nr.23, 32. un 35.§) tika izsludināti grozījumi Ārstniecības likumā un likumā “Par prakses ārstiem”. Likumu grozījumos tiek svītrotas pacientu tiesības regulējošas normas.

 V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību.
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām.
Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.
3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.
Likumprojektā iekļautās normas atbilst 1966.gada Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 1989.gada Konvencijai par bērna tiesībām, kā arī 1994.gada Deklarācijai par pacientu tiesību veicināšanu Eiropā un Pasaules veselības organizācijas statūtos noteiktajam.
Likumprojektā iekļautās normas atbilst 1997.gada Konvencijai par cilvēktiesībām un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: konvencija par cilvēktiesībām un medicīnu, kura pēc izskatīšanas Saeimā 1.lasījumā atgriezta atpakaļ Ministru kabinetā, lai novērstu pretrunu starp Konvencijas 18.pantu un Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu. Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma grozījumi ir pieņemti Ministru kabinetā.

 VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskām organizācijām ir notikušas konsultācijas.
Konsultācijas ir notikušas ar cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju “Sustento”, Latvijas Ārstu biedrību, Veselības aprūpes vadības speciālistu asociāciju un Latvijas Māsu asociāciju.
2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta).
Nevalstisko organizāciju sniegtie priekšlikumi ir iestrādāti likumprojektā.
3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti, un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis.
2003.gada 3.oktobrī notika likumprojekta “Pacientu tiesību likums” sabiedriskā apspriede. Interesenti ar likumprojektu 2003.gada oktobrī varēja iepazīties Veselības ministrijas un Latvijas Pacientu tiesību biroja mājas lapā un izteikt savu viedokli par likumprojektu. Veselības ministrija aicināja ārstniecības iestādes izteikt savu viedokli par sagatavoto likumprojektu.
Kopumā tiek pausts viedoklis par likumprojekta “Pacientu tiesību likums” nepieciešamību veselības aprūpes jomā.
4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.
Konsultācijas nav notikušas.

 VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses – vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas.
Jaunu valsts institūciju radīšana nav nepieciešama.
2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu.
Normatīvais akts pēc tā pieņemšanas tiks publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, Normatīvo aktu informatīvajā sistēmā (NAIS) un Veselības ministrijas interneta mājas lapā.
3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja tiesību akts viņu ierobežo.
Attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas izriet no normatīvā akta, piemērojami vispārējās tiesvedības noteikumi.

 Veselības ministrs G.Bērziņš