Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. ? 1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03.2005.

Latvijas diplomāti protestē

Latvijas ārkārtas pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš Latvijas pārstāvniecībām izvirzīja uzdevumu panākt, lai padomju režīma īstenotā okupācija, aneksija un inkorporācija starptautiski netiktu atzīta. Latvijas sūtņi Rietumos šādā situācijā sāka iesniegt protestus pret padomju okupāciju valstīs, kurās tie bija akreditēti. Iesniegtajos protestos pamatā bija akcentēta viena doma: PSRS veiktās politiskās pārmaiņas Latvijā neatbilst starptautisko tiesību normām.
1940.gada 23.jūlijā K. Zariņš ieradās pie Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Halifaksa un iesniedza viņam memorandu. Dokumentā bija uzsvērts, ka Latvija jau kopš sava valstiskuma nodibināšanas ir centusies veidot labas attiecības ar visām valstīm, vispirms ar tuvākajiem kaimiņiem, tajā skaitā ar PSRS. Bet lielā kaimiņvalsts 1940.gada 15.jūnijā, pārkāpjot agrāk noslēgtos abu valstu līgumus, iesniedza ultimātu ar prasību ielaist Latvijā neierobežotā daudzumā savu karaspēku un nomainīt valdību. K. Zariņš atzīmēja, ka šādu prasību izvirzīšanu nevar vērtēt citādi kā suverenitātes pārkāpšanu un Latvijas okupāciju.

Faktos paustā vēstures patiesība

Britu ārlietu ministram iesniegtajā dokumentā tika konstatēts: “14. un 15.jūlijā Latvijā tika realizētas parlamenta vēlēšanas. Tās notika zem draudiem, stipru ārvalstu bruņoto spēku klātienē un augsta padomju ierēdņa, Tautas komisāru padomes viceprezidenta A. Višinska uzraudzībā, kas bija izdarījis vairākus publiskus paziņojumus, izsacīdams savus ieskatus par Latvijas iekšējām lietām. Arī šis fakts jāuzskata par suverenitātes laušanu.
Jauno padomju prasību rezultātā Latvijā nodibinātā valdība vienā no savām pēdējām deklarācijām, sekojot padomju prasībām, nosauca sevi par Padomju Latvijas valdību, ar to skaidri norādīdama, ka tā sevi par tādu uzskata jau kopš tās eksistences pirmās dienas.
Visus šos nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktiem, nedz arī uzlūkot nesenās vēlēšanas par tautas brīvas gribas izteikumu. Gluži pretēji: tie jāuzskata par tādiem, kas izdarīti zem spiediena, jo tie notikuši sveša karaspēka un augstu svešas valdības ierēdņu klātbūtnē. Tādā veidā izvēlētais parlaments pieņem rezolūciju pievienoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Latvijas 1922. gada Satversme, kura savā būtībā vēl bija spēkā un kuras vārdā, kā tiks rādīts, šīs vēlēšanas esot izdarītas, parlamentam šādas tiesības nedod. Ievērojot visu iepriekš sacīto, es, kā neatkarīgas Latvijas valdības pārstāvis, kas pēc prezidenta A. Kvieša izvēles akreditēts Londonā 1933.gadā un kopš 1936.gada pārstāvu prezidentu K. Ulmani, ko 1940. gada 19. jūlijā patvarīgi atcēla no amata, laipni lūdzu Viņa majestātes valdību uzskatīt šīs nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas zem spaidiem, un atļaujos izteikt cerību, ka Viņa majestātes valdība sapratīs manu stāvokli un neatzīs Latvijas inkorporāciju PSRS.”

Latvija tiek uzklausīta

Britu ārlietu ministrs lords Halifakss ar interesi uzklausīja Kārļa Zariņa paskaidrojumus un norādījumus par politisko situāciju Latvijā. Viņš atzina, ka PSRS rīkojusies blēdīgi, bet, atšķirībā no ASV, padomju akcijas Baltijas valstīs oficiāli nenosodīja. Halifakss paziņoja, ka Latvijas pārstāvniecības statuss Anglijā netiek mainīts un ka sūtnis K. Zariņš var brīvi turpināt darbu, saglabājot diplomātiskās privilēģijas.
1940. gada 26. jūlijā lords Halifakss sagatavoja savu memorandu britu valdībai, kurā, analizējot situāciju Baltijas valstīs, atzīmēja, ka to aneksija notikusi kara laika radušos apstākļu dēļ un tādēļ nav uzskatāma par paliekošu. Viņš arī uzsvēra, ka Vācijā valda kritisks noskaņojums par šādiem PSRS soļiem. ASV valdība un sabiedriskā doma strikti nosoda padomju veikto aneksiju un būtu ļoti kategoriska, ja briti to atzītu par likumīgu. Šāda rīcība noteikti grautu Lielbritānijas statusu neitrālajās valstīs. Halifakss dokumentā diezgan vispusīgi analizē pozitīvos un negatīvos faktorus, kādi parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu aneksiju. Britu ārlietu ministrs ieteica valdībai nedot oficiālas rakstiskas atbildes Baltijas valstu sūtņiem uz to iesniegtajiem memorandiem, bet, tiekoties ar viņiem, tikai paskaidrot Anglijas pozīciju. Tā bija šāda: Lielbritānijas valdība varētu atzīt PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt to de iure. Lords Halifakss ieteica turēties pie ASV nostājas, kas paziņoja, ka visas kara laikā notikušās teritoriālās izmaiņas juridiski netiks atzītas līdz pēckara miera konferencei. Ministrs arī ieteica sagatavot Anglijas valdības finansiālās pretenzijas PSRS par nodarītajiem zaudējumiem Baltijas valstīs. 26.jūlijā Anglijas valdība ārlietu ministra izstrādātās rekomendācijas Baltijas jautājumā akceptēja. Lielbritānija 1940.gada augustā noraidīja Maskavas prasību slēgt Baltijas valstu pārstāvniecības Londonā.

Okupantu atnesta, brīvajā Latvijā nepazīta parādība – rindas pie veikaliem Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Latvijas sūtņi nostiprina pozīcijas

1940.gada jūlijā K. Zariņš informēja Lielbritānijas valdību par viņam piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām. Sūtnis bija pārliecināts, ka tagad viņš ir diplomātiskā dienesta vadītājs rietumvalstīs un var pārstāvēt valsti starptautiskos forumos. Ārkārtējo pilnvaru norakstu K. Zariņš iesniedza arī citām rietumvalstīm, tādējādi leģitimizējot tajās savu statusu. Daudzas valstis Otrā pasaules kara gados atzina K. Zariņa pilnvaras. Līdz ar to viņš varēja aizstāvēt Latvijas pilsoņu un valsts intereses Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Īrijā, Dienvidāfrikā un citās zemēs.
Aktivitātes izvērsa arī Latvijas sūtnis ASV Alfreds Bīlmanis. 1940.gada 13.jūlijā viņš Valsts departamentam iesniedza dokumentu, kurā paziņoja, ka PSRS armijas kontrolētajā Latvijā gatavotās Saeimas vēlēšanas neatbilst Satversmei un spēkā esošajam parlamenta vēlēšanu likumam. A. Bīlmanis arī lūdza ASV valdību neatdot Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašumus Padomju Savienībai. 21.jūlijā iesniegtajā deklarācijā A. Bīlmanis centās paskaidrot Latvijas reālo politisko stāvokli. ASV, atsaucoties A. Bīlmaņa lūgumam, jau 15.jūlijā bloķēja visus Baltijas valstu īpašumus, atvēlot tomēr regulāras summas sūtniecību un konsulārās darbības nodrošināšanai.

Okupantu diplomātiskais cinisms

Vērtējot šādu ASV valdības lēmumu, PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940.gada 1.augustā Maskavā paziņoja, ka tas ir nelikumīgs, jo Padomju Savienības Valsts banka bloķētos līdzekļus pavisam nesen esot nopirkusi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bankām. V. Molotovs arī uzsvēra, ka pavisam drīz PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju būtiski mainīsies, jo šo valstu parlamenti paziņojuši par padomju varas izveidi. Tuvākajā laikā Baltijas valstis tiks uzņemtas PSRS sastāvā, un tādējādi Padomju Savienības robeža būs Baltijas jūras austrumu krastā. Tas esot liels PSRS ārpolitikas panākums, jo šīs “izmaiņas” esot notikušas mierīgā ceļā.
1940.gada 7. un 15.augustā, jau pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā, PSRS vēstnieks ASV Konstantins Umanskis pieprasīja slēgt Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Viņš atkārtoti izvirzīja prasību nodot visus ASV esošos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus Padomju Savienībai. Valsts sekretāra vietnieks S. Velless un viņa palīgs Loijs Hendersons šīs padomju prasības noraidīja, paziņojot, ka neatzīst Baltijas valstu sagrābšanu par likumīgu. A. Bīlmanis saistībā ar 5.augusta notikumiem Maskavā (Baltijas valstu oficiālu iekļaušanu PSRS) publicēja paziņojumu, kurā uzsvēra Padomju Savienības realizēto soļu neatbilstību starptautiskajai likumdošanai.

Turpinājums sekos

PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis, Staļina inspirēto politisko prāvu “lielinkvizitors”, 1940.gada 5.jūlijā okupācijas armijas klātbūtnē uzrunā improvizētās “Latvijas darbaļaužu” demonstrācijas dalībniekus Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999	1940.gada 5.augusts Maskavā. Diktators Staļins un Ņikita Hruščovs PSRS Augstākās Padomes VII sesijā Kremlī klausās “Padomju Latvijas” delegācijas pazemīgo lūgumu iekļaut mūsu zemi Padomju Savienībā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999