Raksti, kas nederēs miega zāļu vietā

Nākamgad Ziemsvētkos Zigmunds Skujiņš svinēs 80.dzimšanas dienu un apritēs tieši 50 gadu, kopš iznāca viņa stāstu un noveļu krājums, kam tik zīmīgs nosaukums – “Esmu dzimis bagāts”. Jo bagāts ne ar to mantu, ko rūsa un kodes bendē, bet ar gara gaismu no savas tautas un dzimtas.

Rakstnieks savos raženajos radošā darba gados latviešu literatūras bagātības vairojis ar desmit stāstu krājumiem, desmit romāniem, divām lugām, trīs atmiņu un apceru grāmatām un trīs kinoscenārijiem, rosīgi darbojies publicistikā. Viņa darbi tulkoti daudzās valodās un izdoti daudzās zemēs. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā šajās dienās tika laista tautā viņa Rakstu pirmā grāmata. Kaut gan autors ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, šie nebūšot akadēmiski kopoti raksti, bet gan “mēģinājums zem vienām debesīm sakopot labāko no tā, ko sarakstījis Zigmunds Skujiņš”. Raksti tiek veidoti kā rakstnieka daiļrades apkopojums paša autora sastādījumā, piepalīdzot viņa meitai Ingai Skujiņai un jaunajam filologam Jānim Ogam.

Momentuzņēmuma vērtība

Katrai Rakstu grāmatai būs savs nosaukums. Pirmajai tas ir “Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem”. Virsrakstu “Paralēlās biogrāfijas” rakstnieks esot aizņēmies no Plūtarha, kas to lietojis jau pirms diviem gadu tūkstošiem. Bet doma veidot šādu grāmatu radusies, savulaik ciemojoties pie Vidvuda Eglīša. Neapstādināmā kolekcionāra mājoklī starp “mākslas vēsturē noenkurotu darbu oriģinālskicēm, klasiķu rokrakstiem un retiem pirmpublicējumiem”, starp “porcelāna traukiem ar kronētu augstību ģerboņiem un eksotiskiem ieročiem, antīkām mēbelēm, vēdekļiem, mapēm, vāzēm (..) un bezdibenīgu daudzumu citādu grūti klasificējamu un vārdos nenosaucamu ūnikumu” rakstnieku visietekmīgāk piesaistījušas fotogrāfijas. Kaut vai tā, ko Rūdolfs Blaumanis pašrocīgi bija uzdāvinājis draugam un kas joprojām glabājās uz tā paša rakstāmgalda, kur savā laikā bija nolikta. “Tos četrus vai piecus fotoattēlus ar Blaumaņa atturīgā nopietnībā sastingušo seju, kas pārfotografēti klejo no vienas publikācijas uz citu jau aptuveni gadsimtu, biju atskatījies atliku likām. (..) Bet šī fotogrāfija, kurā Blaumanis, pārgalvīgi smiedamies pilnu muti, atspiedies pret izkapti vienā kreklā un atlocītās biksēs, kopā ar draugiem stāv siena vālā, bija dokuments, kas runāja aizgūtnēm un neapstrīdami. Ar izteiksmīgām sīkdaļām, bez režijas un retušas.”
Rakstnieks ir pārliecināts, ka šie šķietami nenozīmīgie momentuzņēmumi labāk par visām kulta priekšstatu klišejām spēj saglabāt pagātni, jo “apstādinātiem kustības mirkļiem piemīt īpašība liecināt negrozāmi un bezkaislīgi”.

Visi esam tikai cilvēki

Šīs pārdomas, kas izlasāmas Rakstu ievadā, Zigmunds Skujiņš nolasīja arī grāmatas atvēršanas svētkos. No savas vairāk nekā piecdesmit gadus ilgās rakstnieka prakses viņš sapulcējis “fotogrāfijas”, lai teiktu savu vārdu par iepazītajiem rakstniekiem un rakstniecību kopumā. Un savu uzdrīkstēšanos pamato pārliecinoši: “Runājot vai rakstot par citu rakstnieku, vienalga – ģēniju vai pundurīti –, es gribu rakstniekam vismaz tādas pašas skatījuma tiesības, kādas IV ekumeniskais koncils Helkedonā 451.gadā piešķīra teologiem un lajiem raudzījumam uz Jēzus Kristus personu: “(..) mēs vienprātīgi apliecinām un mācām, ka viens un tas pats Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir pilnīgs dievišķībā un pilnīgs cilvēcībā, ka viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks ar miesu un saprātīgu dvēseli, ka pēc savas dievišķības Viņam ir viena daba ar Tēvu un pēc sava cilvēciskuma Viņam ir viena daba ar mums.” Un, ja tā, tad kāpēc gan lai es savas domas paturētu pie sevis? Savā cilvēciskajā dabā mēs visi esam tikai cilvēki.”

Laikabiedri

Daļai Rakstu pirmajā grāmatā iekļauto apceru un aprakstu aizmetņi rodami grāmatās “Zibens locīšana”, “Sarunas ar jāņtārpiņiem” un “Jātnieks uz lodes”. Šajā sējumā ievietoti arī laikabiedru rakstu un recenziju fragmenti, kur viņi izteikuši savas domas par Zigmundu Skujiņu kā savu rakstniecības kolēģu portretētāju. Piemēram, Andris Jakubāns pēc grāmatas “Sarunas ar jāņtārpiņiem” iznākšanas 1993.gadā raksta: “Šo grāmatu vajag meklēt kaut vai tāpēc, ka šeit ir bezgala daudz labu latvisku teikumu. Mūkot no krievu valodas un steigā pavirši apgūstot angļu un vācu gramatiku, labs latvisks teikums mums ir vēl vajadzīgāks par maizi.”
Zigmunda Skujiņa valodas kultūru uzteicis arī Imants Ziedonis: “Par “Kurzemīti” Skujiņš teic, ka es to esmu izstaigājis. Man patīk šis darbības vārds. Skujiņš ir ļoti precīzs valodā.”
Kā var spriest no Gunāra Priedes, Alberta Bela un vēl dažu autoru rakstītā, ne tik precīzs viņš vienmēr bijis arī faktu atlasē un interpretācijā.
Zigmunds Skujiņš apliecina, ka viņš rakstījis un raksta tikai par cilvēkiem un notikumiem, ar kuriem viņu vieno kaut kas personisks vai par kuriem neviens cits tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar uzrakstīt. “Varbūt esmu kaut kur kļūdījies, bet zem visa varu parakstīties, tā ir mana pārliecība un nevis konjunktūrpolitika. Ja tu nevari izteikt savu pārliecību, tad vispār nav vērts rakstīt.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv