Sabiedrību vieno kopējas rūpes par valsti

Ainars Latkovskis, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Ainars Latkovskis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Mūsu saruna notiek 16.martā, Leģionāru atceres dienā, kuru sabiedrība vērtē atšķirīgi. Vai, jūsuprāt, sabiedrībā attiecībā uz šo piemiņas dienu vispār iespējams panākt vienprātību?

– Sarežģīts jautājums. Ne velti tam uzmanību pievērš arī ārpus mūsu valsts gan Austrumos, gan Rietumos. Ministru prezidents ir aicinājis valdības pārstāvjus nepiedalīties nekādos ar šo datumu saistītos pasākumos. Zīmīgi, ka šajos vēstures notikumos tieši iesaistītie pret tiem izturas ļoti racionāli, vienkārši pieminot savus kritušos biedros. Skaļi, publiski 16.martu vēlas pieminēt tie, kam nekāda tieša sakara ar to nav. Tādējādi mazas radikālas organizācijas vēlas pievērst sev uzmanību. Patiesībā tās veģetē uz vēstures rēķina. Ja nebūtu šo izmantotāju, 16.marts būtu klusa, mierīga diena, kurā šajos notikumos iesaistītie un viņu pēcteči atcerētos tā laika upurus.

Vēlētāju izvēle un politiķu piedāvātais

– Kā jūs, būdams integrācijas lietu ministrs, vērtējat tikko noritējušo pašvaldību vēlēšanu rezultātus? Valsts prezidente runā par sabiedrības polarizāciju, politologi un sociologi – par etnisko sašķeltību.

– Jā, no sabiedrības saskaņas viedokļa rezultāti nav iepriecinoši. To mēs skaidri redzam, analizējot, kādi cilvēki ievēlēti no konkrētiem sarakstiem. To partiju rezultāti, kuras vēlējās uzrunāt gan latviešu, gan krievu vēlētājus, liecina, ka pagaidām šāda pieeja sabiedrībai nav aktuāla. Tas, ka vēl joprojām vēlētāji balso pēc etniskā principa, nav, maigi sakot, iepriecinoši. Tas ir pat bīstami. Aktuāls ir jautājums, vai tuvākajā laikā kāds politiskais spēks spēs uzrunāt visu sabiedrību.

– Kā, jūsuprāt, iespējams uzrunāt vēlētājus, tos nešķirojot pēc tautības? Vai, piemēram, sauklis “balsojiet par labējām, nacionālām partijām!” arī neveicina etnisko sašķeltību?

– Jā, iespējams, tas nekalpo etniskai saskaņai. Taču pilnīgi noteikti ir lietas, kas vieno visu tautību cilvēkus, proti, kādā valstī mēs visi vēlamies dzīvot. Piemēram, visi vēlētāji un arī tie, kam vēl nav vēlēšanu tiesību, vēlas dzīvot tiesiskā valstī, kurā būtu normāls labklājības līmenis.

– Tad kādēļ partijas tik daudz runā par nacionālo jautājumu? Vai tādēļ, ka uz šīm jūtām var spēlēt visvieglāk un visefektīvāk?

– Es teiktu, ka tā ir zināma vēsturiska ieciklēšanās. Turklāt līdz šim visas vēlēšanas pierādījušas, ka šāds partiju piedāvājums ir nostrādājis un guvis vēlētāju atbalstu. Bet vēlreiz atkārtošos – uzskatu, ka to jautājumu risināšana, kas skar tiesiskumu un labklājību, varētu vienot gan latviešus, gan nelatviešus.

– Vai šie vēlēšanu rezultāti neliecina par to, ka līdzšinējais Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) darbs cietis zināmu neveiksmi?

– Sekretariāts gan darbojas tikai nedaudz vairāk nekā divus gadus. Un tā uzdevums nav uzspiest vēlētājiem kādu politisko izvēli. Protams, Igaunijā un Lietuvā šajā ziņā situācija ir pozitīvāka, taču tāda tā sāka veidoties jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā un vidū, kas Latvijā zināmā mērā ir nokavēts. Izvēli, par ko balsot, nevar ietekmēt nekāds birokrātiskais aparāts. To nosaka piedāvājums, kas nāk no politiķiem. Un tieši no tā ir atkarīgs, vai un cik ilgi mēs balsosim pēc etniskā principa. Protams, te var runāt arī par to, ka situāciju saasināja uzkurinātās kaislības ap mazākumtautību skolu reformu.

Valsts atbalsts un pilsoņu lojalitāte

– Visi politiķi atzīst naturalizācijas nepieciešamību. Latvija, tāpat kā citas valstis, nav ieinteresēta lielā nepilsoņu skaitā. Taču aktuāls ir jautājums par jauno pilsoņu lojalitāti un motīviem, kādēļ viņi vēlējās iegūt pilsonību.

– Jā, protams, Latvijas valstij nebūtu vērts papildināt pilsoņu rindas ar nelojāliem cilvēkiem.

– Kā no tā izvairīties?

– Jāstrādā. Piemēram, sekretariāts būtiski atbalsta mazākumtautību nevalstiskās organizācijas. Atbalstot viņu kultūru un tradīcijas, mēs ļaujam cittautiešiem saprast, ka Latvijas valstij viņi ir nepieciešami un ir līdzvērtīgi sabiedrības locekļi. Domāju, ka atbildes reakcija varētu būt nelatviešu lojalitāte valstij.

– Cilvēku viedokļus un uzskatus lielā mērā ja ne veido, tad ietekmē masu mediji. Acīmredzami Latvijā ir divas informatīvās telpas: latviešu un krievu. Vai situācijā, kad plašsaziņas līdzekļi pārsvarā ir privāti, sekretariāts var šīs telpas tuvināt?

– Tā, protams, ir problēma, kas, starp citu, ietekmēja arī vēlēšanu rezultātus. Viens krievu laikraksts saviem lasītājiem nepārprotami deva norādes, par ko jābalso. Tāpat viens privātais krievu radio aģitēja par konkrētu partiju, faktiski bija tās rupors. Tāpēc jau vienā no savām pirmajām darba dienām es tikos ar Latvijas Televīzijas vadību, kā rezultātā tika izveidota darba grupa, kas izstrādā LTV7 saturisko koncepciju. Runa ir par to, lai cilvēks, kas informāciju par notiekošo Latvijā vēlas saņemt krievu valodā, to uzzinātu neizkropļotā veidā, lai tā būtu tā pati informācija, kas ir latviešu medijos. Zināmā mērā situāciju sarežģī lielā Krievijas plašsaziņas līdzekļu, piemēram, televīzijas, ietekme uz krieviski runājošo auditoriju. Bieži kaimiņvalsts kanālos raidītais ir pat naidīgs Latvijai. Tādēļ jādomā, lai, pirmkārt, ziņas LTV7 būtu izdevīgākos laikos. Otrkārt, ar jaunās koncepcijas palīdzību ceram veicināt kanāla konkurētspēju. Veiksmīgi darbojas Latvijas Radio programma “Doma laukums” krievu valodā, kurai ir liels skaits klausītāju.

– Vai jūs mēģināsit uzrunāt arī privātos krievu laikrakstus?

– Jā, kaut vai individuāli.

Minoritātes un migranti

– Cik tālu pavirzījies darbs ar Mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas ratifikāciju? Kas Latvijā būtu uzskatāmas par minoritātēm?

– Ir izveidota darba grupa ārlietu ministra Arta Pabrika vadībā, kura par šiem jautājumiem lemj un kura arī nosūtīs konvenciju uz Saeimu ratifikācijai. Sekretariāts ir izpētījis citu Eiropas valstu pieredzi šajā sakarā. Un tā liecina, ka par minoritātēm tiek uzskatītās tās tautības, kurām ir vismaz gadsimtu senas saites ar valsti, un minoritātēm piederīgie ir tikai pilsoņi. Visi pārējie ir migranti. Tāda prakse ir Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Ungārijā. Piemēram, Vācijā turki netiek uzskatīti par minoritāti.

– Vai par minoritātēm Latvijā būtu uzskatāmi šeit līdz 1940. gadam dzīvojošie un viņu pēcnācēji?

– Dalījums nav 1940. gads, bet gan viens gadsimts, tātad vairākas paaudzes. Tāda pieeja ir arī Igaunijā. Konvencijas izpratnē Latvijā klasiskas minoritātes varētu būt, piemēram, čigāni un, ja viņi tam piekristu, lībieši. Taču gribu uzsvērt, ka jau šobrīd Latvijā mazākumtautībām ir nodrošinātas visas tiesības, to atzīst arī Eiropas institūcijas.

– Eiropas Rasisma un ksenofobijas pārraudzības centra aptaujas rezultāti liecina, ka vairums “vecās” Eiropas aptaujāto iedzīvotāju uzskata, ka daudzkultūru sabiedrība ir sasniegusi savu pieļaujamo robežu. Ko par to saka jūsu kolēģi citās Eiropas valstīs, un vai politiķiem būtu jāieklausās šajā sabiedrības viedoklī?

– Es domāju, būtu gan. Neformālās sarunās mani kolēģi ir teikuši, ka 10% citu kultūru un citu rasu iedzīvotāju vienā valstī ir tā pieļaujamā robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt, lai neprovocētu sabiedrības neiecietību. Latvijā no plašas imigrācijas būtu iespējams izvairīties, vienīgi attīstot augstās tehnoloģijas un pārorientējot tautsaimniecību uz zināšanās balstītu ekonomiku.

NVO un pilsoniskā sabiedrība

– Viens no pilsoniskas sabiedrības stūrakmeņiem ir spēcīgas nevalstiskās organizācijas (NVO). Pašlaik no Latvijas aiziet ārvalstu finansējums un daudzas NVO satraukušās par savu pastāvēšanu. Vai likums par sabiedriskā labuma organizācijām situāciju atrisinās?

– Pilnībā, protams, ne. Lai gan viens no jaunās valdības panākumiem ir tas, ka ļoti ātrā tempā tika apstiprināti Ministru kabineta noteikumi un jau ar 1. februāri darbu varēja sākt Sabiedriskā labuma komisija, kura piešķir šo statusu. Taču ārvalstu finansējuma aizplūšana rada zināmu tukšumu. Valdība ir apstiprinājusi Pilsoniskās sabiedrības ieviešanas pamatnostādnes, kas paredz, ka visām ministrijām ir jāsadarbojas ar NVO. Arī šobrīd sekretariāts strādā pie tāda projekta ieviešanas, kas veicinās sabiedriskā sektora attīstību. Proti, Briselē ir ap 300 fondu, kuri finansē dažādus NVO projektus. Taču obligāts priekšnoteikums ir 20% NVO līdzfinansējums. Mēs domājam, ka valsts varētu izveidot “kabatu” pie Sabiedrības integrācijas fonda (SIF), kurā būtu nauda šim līdzfinansējumam. Un, ja NVO, piesakot savu projektu Briseles fondiem, kā partneri piesaista SIF, tas dos šos 20% līdzfinansējuma. Līdz ar to valsts dod iespēju NVO no Briseles uz Latviju atnest ievērojamus finanšu līdzekļus. Vēl viena svarīga lieta: valstij un pašvaldībām pēc iespējas vairāk savu funkciju līdz ar finansējumu būtu jādeleģē sabiedriskajam sektoram. Valsts institūciju funkciju nodošana NVO ir viena no manām prioritātēm. Tas noteikti mazinātu arī plaisu starp sabiedrību un varu.

– Vai jūs atbalstītu to, ka iedzīvotāji 1% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa pēc izvēles var ziedot kādai sabiedriskā labuma organizācijai?

– Kad tika apstiprinātas minētās pamatnostādnes, par to bija plašas diskusijas. Šobrīd šādas iespējas nav. Kā atbildīgais ministrs es to atbalstu, taču saprotu, ka valstij naudas ir tik, cik ir, un tās vienmēr trūkst.

– Kas vēl bez NVO stiprināšanas ir galvenie darāmie darbi šogad? Vai ir kāds liels izaicinājums?

– Jā, patiesi liels izaicinājums ir Čigānu atbalsta programmas sagatavošana. Lai gan Latvijas čigānu stāvoklis ir labāks nekā citviet Eiropā, tomēr problēmu vēl ir daudz – gan čigānu bērnu izglītošana, gan pieaugušo iesaistīšana darba tirgū. Izaicinājums slēpjas tajā apstāklī, ka čigānu kopiena Latvijā nav vienota, ir vairākas sabiedriskās organizācijas, kuru starpā nereti valda pretrunas. Mūsu darba panākumu atslēga būs spējā tās nosēdināt pie viena sarunu galda. Līdz šim tas nevienam nav izdevies. Būtisks darbs būtu veicams reģionālajā integrācijā un plaisas starp pilsētām un laukiem mazināšanā. Vispirms jau uzmanība jāvelta Latgales ekonomiskās atpalicības mazināšanai. Man ir ķecerīga doma nākamā gadā sākt darbu pie Latgales programmas, taču to nevar paveikt viens pats sekretariāts, tur būtu jāpiedalās visām ministrijām. Šobrīd tiek gatavotas pirmās izmaiņas attiecībā uz struktūrfondu naudu. Ja valdība atbalstīs, uzņēmēju projektiem Latgalē tiks atmaksāti 65%, visā pārējā Latvijā – 50% un Rīgā – 35%. Līdz ar to tā būs motivācija Rīgas uzņēmējiem savas ražotnes pārcelt ārpus Rīgas.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv