Laulība un ģimene – spārni, kas tautu ceļ

Ārija Vitte, dipl.iur., Mg.paed., Biznesa augstskolas “Turība” Privāto tiesību katedras lektore

Stabilas laulības ir jebkuras sabiedrības labklājības pamats. Tādēļ noturīgu un ilgstošu laulības attiecību izveidošanā un pastāvēšanā ir ieinteresēta gan valsts, gan sabiedrība. Savukārt laulības šķiršana ir jāuzskata par šīs labklājības izjaukšanu. Arī svētie raksti māca, ka šķiršanās ir grēks. Taču pašreizējā prakse rāda, ka laulības šķiršana parasti ir optimālākais risinājums, ar kuru var nodrošināt divu savstarpēji nesaderīgu cilvēku turpmāku pilnvērtīgu dzīvi.

Jaunlaulātie Kristīne Rastorgujeva un Valdemārs Eklons piedalās “Kāzu aģentūras” atklāšanai veltītajā preses konferencē Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Laulības noslēgšanu un šķiršanu pašlaik Latvijā regulē 1937.gadā pieņemtais un deviņdesmito gadu sākumā atjaunotais Latvijas Republikas Civillikums, kā arī citi normatīvie akti.
Saskaņā ar šiem dokumentiem Latvijā var laulību noslēgt gan dzimtsarakstu nodaļā, gan baznīcā, bet izšķirt – tikai tiesā.
Īpaši augsts laulību šķiršanas līmenis Latvijā bija no 1975. līdz 1985. gadam, kad tas sasniedza 11 000–13 000 šķiršanās gadījumus gadā.
Taču maksimālais šķiršanās gadījumu skaits tika fiksēts 1992.gadā, kad reģistrēja 14 553 šķiršanās gadījumus. To var izskaidrot ar tolaik notiekošo pilsonības dokumentu sakārtošanu, jo tika nomainītas vecās PSRS izdotās pilsoņu pases pret Latvijas valsts pilsoņu pasēm. Tādēļ, šos dokumentus kārtojot, tika uzskaitītas arī agrākajos gados šķīrušās ģimenes, kurām šis šķiršanās fakts vēl nebija oficiāli reģistrēts.
Savukārt turpmākajos gados šķirto laulību skaits strauji samazinājās, stabilizējoties ar aptuveni 6000 gadījumiem gadā. Izņēmums ir 2003.gads, kad atkal vērojama šķiršanās skaita samazināšanās. Tas saistīts ar laulību skaita samazinājumu (1.att.), kā arī pēdējos gados radušos tendenci, ka jaunie pāri mēdz dzīvot bez oficiālas attiecību reģistrācijas vai arī to izdara tikai pēc daudzus gadus ilgstošas kopdzīves.
Pastāv arī uzskats, ka latviešu ģimenes ir stabilākas nekā citu tautību pārstāvjiem. Tādēļ deviņdesmito gadu sākumā pēc daudzu citu tautību iedzīvotāju aizbraukšanas no Latvijas arī samazinājās šķirto laulību skaits. Taču, kā redzams no 1.attēla, pēdējos divdesmit gados Latvijā ir arī aptuveni divas reizes samazinājies noslēgto laulību skaits. Tādēļ kopš 1980.gada šķirto laulību skaits ir stabili saglabājies 45–65% līmenī, rēķinot no reģistrēto laulību skaita.
Par laulību stabilitāti un iedzīvotāju labklājību var spriest arī pēc vidējā laulības ilguma. Šis rādītājs bija minimāls laikā no 1980. līdz 1991.gadam, kad vidējais laulības ilgums bija aptuveni 9 gadi. Taču turpmākajos gados tas ir regulāri palielinājies, 2003.gadā sasniedzot 13,2 gadus.
Kritiskais vecums, kurā visbiežāk notiek šķiršanās, ir atkarīgs no dzimuma (2.att.).
Sievietēm tas pārsvarā notiek 25–29 un 30–34 gadu vecumā (attiecīgi 24% un 23% gadījumu), bet vīriešiem – 30–34 gadu vecumā (25% gadījumu). Taču salīdzinoši bieži vīrieši šķiras arī 25–29 un 35–39 gadu vecumā (19% un 20% gadījumu). Turklāt sievietes biežāk nekā vīrieši šķiras jaunībā, pirms pusmūža sasniegšanas, bet vīrieši mūža otrajā pusē. Šāda nobīde ir daļēji saistīta ar dažādo laulībā stāšanās vecumu, kurš vīriešiem ir dažus gadus lielāks.
Jāpiezīmē, ka pilsētās šķirto laulību skaits ir ievērojami lielāks nekā lauku teritorijās. Tā, piemēram, 2003.gadā no 4828 šķirtajām laulībām 3774 šķiršanās gadījumi (jeb 78%) bija pilsētās dzīvojošām ģimenēm un tikai 1054 gadījumi (22%) – laukos dzīvojošām ģimenēm. Tādējādi, rēķinot uz 1000 pilsētās un laukos dzīvojošiem cilvēkiem, sanāk attiecīgi 2,4 un 1,4 šķiršanās gadījumi.
Viena no laulības šķiršanas galvenajām problēmām ir saistīta ar laulības laikā dzimušiem bērniem, t.i., viņu materiālo nodrošinājumu, izskološanu un audzināšanu. Šādas rūpes atkrīt bezbērnu ģimenēm, bet tādu ir tikai 36% no šķirto ģimeņu skaita (3.att.).
Kā liecina statistikas dati, 44% gadījumu šķirtajās ģimenēs ir viens bērns, taču attiecīgi 17% un 3% gadījumu ir divi un trīs nepilngadīgi bērni, kuriem vecāku šķiršanās ir nopietna trauma, kas var atstāt arī ilgstošas sekas.
Laulības šķiršanai ir dažādi iemesli. Latvijas Universitātes demogrāfu veiktie pētījumi rāda, ka, vadoties pēc nozīmīguma, laulības šķiršanas faktori ir grupējami šādā secībā: alkoholisms, dzīvesbiedru savstarpējā neuzticība un raksturu nesaderība, uzskatu atšķirība par lomu sadalījumu ģimenē, ekonomiskie apstākļi, sociālā spriedze utt. Latviešu sievietes biežāk nekā krievietes laulības šķiršanu motivē ar alkoholismu un dzīvesbiedra neuzticību, retāk – ar atšķirīgām garīgām vērtībām un dzīves pozīciju, dzīvesbiedra nerūpēšanos par ģimenes labklājību un seksuālo disharmoniju.
Savukārt Rietumeiropas valstīs galvenais šķiršanās faktors ir vardarbība ģimenē. Tam seko komunikācijas trūkums, otra laulātā neuzticība, raksturu nesaderība, narkotiku atkarība un finansiālās nesaskaņas. Citiem laulības šķiršanas faktoriem, kā, piemēram, mīlestības zudumam, seksuālai disharmonijai, domstarpībām bērnu audzināšanā utt., Rietumeiropas valstīs ir jau daudz mazsvarīgāka loma.
No Eiropas valstīm visvairāk šķiršanās gadījumu, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, pēdējos gados bijis Igaunijā un Lietuvā.
Igaunijā šķiršanās skaits strauji palielinājās jau kopš sešdesmitajiem gadiem un stabilizējās astoņdesmito gadu beigās, kad puse laulību beidzās ar šķiršanos. Īpaši liels laulību šķiršanās gadījumu skaita pieaugums Igaunijā bija vērojams 1995.gadā – 5,2 gadījumi, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem. Tas skaidrojams ar izmaiņām valsts likumdošanā, ar kuriem tika atvieglota laulības šķiršanas procedūra. Taču pēc tam šķiršanās skaits atkal nedaudz samazinājās, bet pašlaik tiek šķirtas vidēji trīs no katrām četrām laulībām.
Lietuvā šķirto laulību skaits ir pieaudzis galvenokārt tieši pēdējos gados, šajā jomā apsteidzot Latviju. Tas nenoliedzami saistīts ar valstī notiekošajiem straujajiem industrializācijas tempiem.
Turpretim vismazāk šķirto laulību ir Īrijā, Itālijā, Grieķijā un Spānijā, kur viens no biežākiem laulības izbeigšanās iemesliem bija otra laulātā nāve. Taču pēdējos gados arī šeit vērojams pakāpenisks šķirto laulību skaita pieaugums.
Salīdzinoši saliedētas ģimenes ir arī Polijā, Slovēnijā un Slovākijā, ko daļēji var izskaidrot ar tur iesakņojošos dzīvesveidu, tradīcijām un salīdzinoši lielo ticīgo cilvēku īpatsvaru.
Taču ģimenes tradīcijām šajā ziņā ne vienmēr ir noteicošā loma. Tā, piemēram, Vācijā un Lielbritānijā pašlaik ir aptuveni tāds pats šķiršanās līmenis kā Latvijā, kaut gan vāciešus mēdz raksturot kā ģimenes cilvēkus. Turklāt bērnu kopšana un audzināšana tur ir ar likumu noteikts vecāku pienākums, kuru uzrauga sabiedrība. Tādēļ šādiem augstiem šķiršanās rādītājiem it kā nav loģiska pamata. Savukārt angļu jaunieši ir patstāvīgāki, jo parasti nepavada daudz laika kopā ar savu ģimeni. Tiklīdz pagājis bērnības posms, viņi uzsāk patstāvīgu dzīvi, dibinot savas ģimenes, un neliekas traucēti ar brāļu un māsu esamību.
Tādēļ var secināt, ka īpaši stabilas laulību attiecības ir galvenokārt tajās valstīs, kurās ģimeņu kopība balstās uz reliģiju, kā tas ir Tuvajos un Tālajos Austrumos un arī Āfrikā. Šajās zemēs laulība tiek uzskatīta par svētu, tādēļ šķiršanās ir aizliegta vai krietni ierobežota. Taču pakāpeniski arī tur notiek izmaiņas. Tā, piemēram, Nigērijā sievietēm par laulības pārkāpumu vairs nepiespriež nāvessodu, bet Ķīnā ir vienkāršota gan laulībā stāšanās, gan arī tās šķiršanas procedūra.
Latvijā šīs problēmas būtu risināmas, nodrošinot valsts finansiālo, sociālo un psiholoģisko atbalstu ģimeņu stiprināšanai. Šāda valsts funkcija jau ir noteikta ar Latvijas Republikas Satversmes 110.pantu, kurā atzīmēts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības. Jāatzīst, ka tas arī pakāpeniski tiek darīts, pieņemot likumus un izdarot to grozījumus, saistītus ar ģimenes tiesībām.