Pēc tā sauktās vīzu afēras Vācijā

Joška Fišers – Zaļo partijas līderis un VFR ārlietu ministrs – ir Vācijas populārākais politiķis. To nepārprotami apliecina pēdējo gadu aptaujas. Viņa karjera ir apbrīnas cienīga. Jaunībā – ultrakreiso ideju paudējs, pat aktīvs ielu cīnītājs ar policiju, pakāpeniski kļūst mērens, pieslēdzas zaļajiem, kā šīs partijas pārstāvis sāk ieņemt arvien atbildīgākus valsts amatus, tiek ievēlēts Bundestāgā un kopš 1998.gada kopā ar Gerhardu Šrēderu veido zaļo un sociāldemokrātu valdošo koalīciju, kur kā vicepremjers ir atbildīgs par ārējo politiku. Veikls politiķis, kas labi aizstāv Vācijas ārējās intereses, asprātīgs, ar īpašu šarmu, viņš izpelnās daudzu ārzemju pārstāvju simpātijas. Tika izvirzīts kā drošs kandidāts jaunam augstam postenim Eiropas Savienībā – ārlietu ministra amatam. No šā kuluāros izteiktā piedāvājuma atteicās, jo nolēma Bundestāga 2006.gada vēlēšanās cīnīties par līdzšinējās koalīcijas trešo uzvaru.

2005.gadā Joška Fišera karjera sašķobās: viņa darbība vai bezdarbība tiek saistīta ar t.s. vīzu afēru. Opozīcija prasa ārlietu ministra atkāpšanos. Darbojas speciālā Bundestāga komisija. Uz svaru kausiem ir hamletisks jautājums: būt vai nebūt?

Foto: EPA/A.F.I.

Legālie tūristi pārvēršas par nelegāliem imigrantiem

Vīzu afēras sākumus saista vēl ar Helmūta Kola valdības rīcību. 1995.gada vasarā Šengenas vienošanās valstīs stājās spēkā Vienotā konsulārā instrukcija. Tā paredzēja, ka ceļot gribētāji var saņemt nepieciešamo vīzu tūrisma aģentūrās un neierasties attiecīgajos konsulātos uz pārrunām.
Šā paša gada augustā Vācijas Ārlietu un Iekšlietu ministrija slēdza līgumu ar Vācijas automobilistu klubu “Adac”. Saskaņā ar šo vienošanos minētajai organizācijai ir tiesības pret samaksu izsniegt speciālu apdrošināšanas dokumentu ārzemniekiem, kas tūristu statusā vēlas apciemot Vāciju. Šis dokuments (Carnet de touriste) bija jāpieņem visām vēstniecībām (konsulātiem), izsniedzot t.s. Šengenas vīzu.
Uz šīs juridiskās bāzes rīkojās arī Vācijas Ārlietu ministrija, kad 1998.gadā vara pārgāja jauno politisko spēku rokās. Par visām izmaiņām vīzu lietās tagad atbildīgs bija J.Fišera resors. Galvenais – vīzu režīms tiek liberalizēts. Tā 1999.gada 2.septembrī dzimst instrukcija, pēc kuras Vācijas konsulātiem jāizsniedz vīza arī tanī gadījumā, ja ielūdzošās puses finanšu pietiekamība nav pierādīta. Pēc pusotra mēneša Vācijas sūtniecības Austrumeiropā saņem jaunu, visai pretrunīgu instrukciju: no vienas puses, “Adac” apdrošināšanas dokuments Carnet de touriste nedod tiesības obligāti izsniegt vīzu; no otras puses, vīzas pieprasītājam ar šādu dokumentu vīza ir jāsaņem, ja tas sedz visus iespējamos materiālos riskus – no ārstēšanās apmaksas līdz pat deportācijas izdevumiem. Turklāt konsulātu darbiniekiem nebūt nav jāaprunājas ar potenciālo tūristu, nav jānoskaidro maršruts Vācijā, kādi tūrisma objekti paredzēti apskatīšanai, vai kaislīgais Vācijas apceļotājs domā atgriezties dzimtajā pusē.
2000.gada 3.martā tiek izdots “Folmera dekrēts”, ko parakstīja J.Fišers un kas kļuva par vīzu afēras galveno izraisītāju. Lietas būtība tā, ka tika atcelta jebkura kontrole pār vīzu izsniegšanu. Tam pievienojas 2001.gada 2.maija rīkojums, kas “Adac” apdrošināšanas dokumentus liek aizstāt ar ceļojuma drošības pasi, ko izsniedza kāda privātā firma. Šī pase turpmāk jāatzīst visām ārzemju pārstāvniecībām. Gribot negribot bija radīti visi priekšnosacījumi, lai legālais tūrisms bez grūtībām pāraugtu nelegālā imigrācijā. Pēc vīzas termiņa izbeigšanās tās īpašnieks paslēpās no varas iestādēm, mājās neatgriezās, bet mēģināja sev sameklēt nelegālu darbu kādā no Šengenas zonas valstīm. Nelegālā robežas šķērsošana vairs nebija vajadzīga. Pietika ar viegli iegūstamu tūrisma vai apciemošanas vīzu. Dzima organizācijas, kas par labu samaksu gan Vācijā, gan Austrumu zemēs gādāja visus nepieciešamos dokumentus vīzu saņemšanai. Vīzu pieprasītāji bija visdažādāko nozaru speciālisti, prostitūtas, kriminālnoziedznieki, kas cerēja uz veiksmi ārzemēs. Tehnika bija vienkārša: no trūcīgiem elementiem Vācijā varēja par 25 eirām saņemt iebraukšanas ielūgumu, vienoties ar tūrisma aģentūru firmā “Heinz Knebler” nopirkt ceļojuma drošības pasi – un vīza bez iebildēm bija rokās. Šādā veidā uz Vāciju visvairāk legāli iebrauca pilsoņi no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Moldāvijas.

Brīdinājumi, kas netika uzklausīti

Jau 2000.gada martā federālais iekšlietu ministrs un Bādenes-Virtembergas iekšlietu ministrs rakstiski brīdina Ārlietu ministriju, ka tās vīzu izsniegšanas liberalizācija “ir pretrunā ar visām Šengenas valstīm obligātajām konsulārajām instrukcijām”. Brīdinājums bez ievērības iegulst Ārlietu ministrijas arhīvā.
2001.gada augustā Vācijas sūtniecība Kijevā informē Federālo krimināldienestu par iespējamiem pārkāpumiem sakarā ar ceļojuma drošības pasēm. Šī paša gada novembrī minētais kriminālais dienests izveido grupu “Vostok”, lai tā īpaši izpētītu, vai ceļojuma drošības pases nesekmē kriminālo aprindu iepludināšanu.
Arī robežapsardze, daži speciāli dienesti uzstājīgi brīdina, ka Ārlietu ministrijas vīzu izsniegšanas prakse veicina nelegālo imi-grāciju, pasliktina Vācijā kriminālo situāciju, bet iepludināšanai ir prettiesisks raksturs. Ārlietu ministrija vairākos dokumentos savu rīcību pilnā mērā attaisno un paziņo, ka pozitīvo rezultātu dēļ plaši jāizmanto apšaubāmās ceļojuma drošības pases.
Vispirms Ukrainā, kur ekonomiskais stāvoklis bija visai nepievilcīgs, masveida bezdarbs vairot vairoja izceļotgribētāju skaitu. Noziedzīgiem “tūristu vervētājiem” darba bija pilnas rokas.
Kijevā izsniegto tūristu vīzu skaits auga fantastiskā ātrumā. Vēl 1999.gadā vīzas saņēma 148 tūkstoši “tūristu”, 2000.gadā – 211 tūkstoši, 2001.gadā tika sasniegts īpatnējs rekords – 297 tūkstoši, 2002.gadā – 234 tūkstoši. Četros gados Vācijā tika “iepludināti” 890 tūkstoši Ukrainas pilsoņu. Atgriezās dzimtenē tikai neliela daļa. Kijevā pie Vācijas konsulāta veidojās garum garas rindas. Dokumentu izskatīšanai konsulāta darbinieki vienam vīzas pieprasītājam veltīja ne vairāk kā divas minūtes. 2002.gada 4.martā vēstniecība informē Ārlietu ministriju, ka situācija “kļuvusi vēl haotiskāka bez jebkādas kontroles”, un pieprasa atsūtīt papildu darbiniekus. Berlīne uz šo bēdu signālu neatbild.
2002.gada 7.jūnijā ārlietu resoram kļūst zināms, ka pret firmu “Heinz Knebler” – ceļojuma drošības pasu izsniedzēju – prokuratūra sākusi izmeklēšanu. Un beidzot jūnija pašā nogalē Ārlietu ministrijas rīkojums aizliedz Ukrainas vēstniecībai atzīt minētās pases par tiesiski pamatotu dokumentu vīzu izsniegšanai. Bija nepieciešami vēl gandrīz deviņi mēneši, līdz Ārlietu ministrija ceļojuma drošības pases atzina par spēku zaudējušām. Ar to izskaidrojams, ka vīzu pieprasītāju skaits 2002.gadā gāja mazumā, bet 2003.gadā jau kritās līdz 146 tūkstošiem, 2004.gadā – līdz 70 tūkstošiem. Vīzu afērai varēja pielikt punktu.

Mūsdienu vergi

Vervētāji saviem klientiem Rietumos solīja zelta kalnus: vari sev izvēlēties tīkamu, labi apmaksātu darbu Šengenas zonas valstīs. Patiesība izrādījās visai sūra. Piedāvāja tikai smagu, nekvalificētu darbu, vispirms celtniecībā. Labākā gadījumā maksāja pusi no tā, ko par šo pašu darbu saņēma pašmāju strādnieki. Tipiski dzīves apstākļi bija šādi: 12 cilvēkiem nācās dzīvot vienā nelielā istabā. 20 cilvēkiem viena tualete.
Laimes meklētāji devās tālāk uz Portugāli. Tur kādu brīdi nelegālajiem imigrantiem, kas bija atraduši darbu, izdeva uzturēšanās atļauju. Daudzi iekrita šajās lamatās. Kad strādnieki bija mēnesi aizvadījuši fiziski smagā darbā, uzņēmēji atteicās izmaksāt nopelnīto aldziņu. Imigranti mēģināja sev sameklēt citu darbu, bet rezultāts tas pats: algu tie nedabūja. Grūti noticēt, ka šāds būtībā vergu darbs ir iespējams mūsdienu Eiropā. Bet tāda bija īstenība, jo imigranti beztiesīgi bija atstājuši neviesmīlīgo Portugāli, daļa devās uz Spāniju, arī Itāliju, bet laime viņiem nesmaidīja nekur.
Neapskaužams bija jaunu sieviešu liktenis. Viņām parasti pirms izbraukšanas no Ukrainas solīja pieklājīgu darbu: apkalpotājas vietu kafejnīcās, aukles vietu turīgās ģimenēs un tamlīdzīgi. Bet, nonākot Vācijā, solījumi bija aizmirsti. Sievietes spieda kļūt par prostitūtām, nodeva priekanamu saimnieku rīcībā. Ja nepiekrita, tad piekāva, atņēma pasi, un nebija, kur dēties. Dažas mēģināja bēgt. Nonākušām līdz robežai, viņām bez dokumentiem un naudas sākās jaunas nepatikšanas ar robežapsardzi, kas nebūt nebija mīkstčaulīgi zēni. Kamēr noskaidroja personību, to, kādā veidā katra nokļuvusi valstī, dzīvot vajadzēja aiz restotiem logiem stingrā apsardzē.
Laimīgi imigrantu likteņi bija izņēmums no kopējās likumsakarības.

Vai arī Latvijas iedzīvotājus ir skārusi vīzu afēra?

Latvijas pilsoņi vēl pirms valsts iestāšanās ES varēja doties uz Vāciju bezvīzu režīma apstākļos, uzrādot pilsoņa pasi. Uzturēšanās laiks bija ierobežots, un strādāt un šādi pelnīt bija liegts. Bija drosminieki, kas strādāja Vācijā, Šengenas zonas valstīs nelegāli. Tādi bija ierobežots skaits. Mēs jau reiz rakstījām par studentiem, kas uz mēnesi devās uz Vāciju ābolu novākšanas talkā un tad par nopelnīto naudu turpināja studijas. Viņus vīzu afēra nekādi neskāra.
Citi nosacījumi bija Latvijas nepilsoņiem. Ir zināmi atsevišķi fakti, ka dažs nepilsonis izmantoja liberālas vīzu saņemšanas kārtību, arī vervētāju pakalpojumus, lai nelegāli strādātu Šengenas zonas valstīs. Tomēr tā nebija masveida parādība. Un pēc 2003.gada tā pamatos izbeidzās.

Kāds būs vīzu afēras fināls?

Skaidrs, ka opozīcija vēlas sava politiskā pretinieka Joškas Fišera atkāpšanos. Tas būtu nopietns trieciens valdošajai koalīcijai pirms 2006.gada Bundestāga vēlēšanām. Pats J.Fišers uzņēmies politisko atbildību par savu darbinieku rīcību un vienlaikus norāda uz opozīcijas tīkojumiem panākt viņa politisko nāvi.
Atsauksmes presē rāda, ka daudzi Vācijas pilsoņi vīzu afēru raksturo kā uzpūstu ziepju burbuli un ir pret J.Fišera demisiju. Varbūt cietusi līdzšinējā Joškas Fišera popularitāte? Izrādās, ka nē! Žurnāls “Stern” kopā ar telekanālu RTL veikuši iedzīvotāju aptauju un noskaidrojuši, ka iemīļotā politiķa popularitāte sakarā ar tā saukto vīzu afēru ne par matu nav mazinājusies.
Joška Fišers ir pārāk rūdīts politiķis, lai bez nopietnas pretošanās atstātu politisko kaujas lauku. Šai ziņā nopietna cīņa vēl ir priekšā.

Georgs Lībermanis, pēc Vācijas preses materiāliem