Likumprojekts

Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likums

Saeimas dok. Nr. 2170; likumprojekts Nr. 642

Labklājības ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta 2000.gada 15.augusta sēdē

akceptēts (prot. Nr. 37, 27.§) un 17. augustā iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu un nodrošinātu jebkuras personas tiesības uz seksuālo un reproduktīvo veselību.

2.pants. Seksuālā un reproduktīvā veselība

Seksuālā un reproduktīvā veselība ir ar cilvēka seksuālo un reproduktīvo sistēmu saistīta fiziska, garīga un sociāla labklājība.

3.pants. Seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpe

Seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpe ir dzemdībpalīdzības, seksuāli transmisīvo slimību, cilvēka imūndeficīta vīrusa infekcijas (HIV) un AIDS, reproduktīvo orgānu slimību un neauglības profilakses, diagnosticēšanas, ārstēšanas un novēršanas, dzimstības regulēšanas, grūtniecības pārtraukšanas un medicīniskās apaugļošanas pasākumu kopums, ko veic ārstniecības persona.

4.pants. Seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes principi

(1) Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpe tiek sniegta, pamatojoties uz dzemdībpalīdzības prioritāti, ievērojot konfidencialitāti, kā arī tiek nodrošināta informācijas pieejamība par seksuālo un reproduktīvo veselību.

(2) Valsts realizē seksuālās un reproduktīvās veselības principus, nodrošinot bezmaksas dzemdībpalīdzību un veselības veicināšanas un aprūpes pamatzināšanu apgūšanu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā ārstniecības un izglītības iestādēs.

5.pants. Valsts un pašvaldību kompetence seksuālās un reproduktīvās veselības jomā

(1) Ģimenes veselības, neauglības izmeklēšanas, diagnostikas un ārstēšanas, seksuāli transmisīvo slimību, imūndeficīta vīrusa infekcijas (HIV) un AIDS un reproduktīvo orgānu slimību profilakses, diagnostikas un ārstēšanas programmas, kā arī instrukcijas par kārtību, kādā izdarāma medicīniskā apaugļošana un grūtniecības pārtraukšana (pēc sievietes vēlēšanās un medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ), apstiprina labklājības ministrs.

(2) Neauglīgo ģimeņu un medicīniskās apaugļošanas reģistru un valsts vienotu cilvēku dzimumšūnu donoru datu banku izveido Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Krīzes situācijā nonākušām grūtniecēm un nedēļniecēm pašvaldība var nodrošināt iespēju saņemt sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra pakalpojumus.

6.pants. Iedzīvotāju pienākumi un tiesības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā

(1) Katra iedzīvotāja pienākums ir:

1) apgūt seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšanas un aprūpes pamatzināšanas, rūpēties par savu un ģimenes locekļu seksuālo un reproduktīvo veselību, plānot dzimstību, pārbaudīt veselību pirms bērna ieņemšanas, izvairīties no grūtniecības pārtraukšanas un izvēlēties reproduktīvai veselībai drošus dzimstības kontroles līdzekļus;

2) sargāt savu bērnu un citu bērnu seksuālo un reproduktīvo veselību.

(2) Katra ar seksuāli transmisīvo slimību inficēta iedzīvotāja pienākums ir informēt savu partneri(—us) par inficēšanās iespējamību un ieteikt pārbaudīt veselību.

(3) Katram ir tiesības ārstniecības iestādēs saņemt informāciju par kontracepciju kā dzimstības regulēšanas pamatveidu.

7.pants. Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes samaksas kārtība

(1) Izdevumus par pakalpojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības jomā sedz no valsts budžeta un pakalpojuma saņēmēja līdzekļiem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2) Izdevumus par grūtniecības pārtraukšanu, kas tiek izdarīta pēc sievietes vēlēšanās, sedz pacients.

(3) Izdevumus par kontraceptīvajiem līdzekļiem un to ievadīšanu sedz pacients.

(4) Izdevumus par medicīnisko apaugļošanu sedz pacients.

II nodaļa. Dzemdībpalīdzība

8.pants. Dzemdībpalīdzība

Dzemdībpalīdzība ir ģimenes reproduktīvās veselības aprūpes un sievietes veselības veicināšanas pasākumu kopums grūtniecības un dzemdību periodā, kā arī sievietes un zīdaiņa aprūpe pēcdzemdību periodā.

9.pants. Dzemdībpalīdzības nodrošināšana

Grūtnieces un nedzimuša bērna klīnisku novērošanu, izmeklēšanu, veselības veicināšanas un ārstniecības pasākumus līdz dzemdībām, ārstniecības pasākumus dzemdību laikā un pēcdzemdību periodā līdz 42.pēcdzemdību dienai veic ginekologs, vecmāte vai ģimenes ārsts labklājības ministra noteiktajā kārtībā.

III nodaļa. Seksuāli transmisīvās slimības

10.pants. Seksuāli transmisīvo slimību profilakse un ārstēšana

(1) Seksuāli transmisīvo slimību profilaksi, diagnostiku, novērošanu un ārstēšanu (izņemot HIV vīrusa infekcijas un sifilisu) veic dermatovenerologi vai ginekologi labklājības ministra noteiktajā kārtībā.

(2) Seksuāli transmisīvo slimību diagnozi apstiprina ar laboratorijas izmeklējumiem.

11.pants. Sifilisa un HIV/AIDS pacientu novērošana un ārstēšana

(1) Sifilisa pacientus novēro un ārstē dermatovenerologi.

(2) HIV/AIDS pacientus novēro un ārstē AIDS un Infektoloģijas centrā.

IV nodaļa. Neauglība

12.pants. Neauglības profilakse, diagnostika un ārstēšana

(1) Neauglība ir dzimumbriedumu sasniegušu divu pretējā dzimuma personu (turpmāk — heteroseksuāls pāris) nespēja radīt bērnu gada laikā, dzīvojot regulāru dzimumdzīvi bez kontracepcijas.

(2) Neauglību diagnosticē un ārstē ginekologi, seksopatologi vai ģenētiķi labklājības ministra noteiktajā kārtībā.

13.pants. Medicīniskā apaugļošana

(1) Medicīniskā apaugļošana ir ginekologa veikta mākslīga (vīrieša spermatozoīdu ievadīšana sievietes dzimumorgānos) vai ārpusķermeņa (olšūnas un spermatozoīda instrumentāla ievietošana mēģenē ar barotni) apaugļošana.

(2) Medicīnisko apaugļošanu izdara pēc heteroseksuāla pāra vai sievietes brīvprātīgas izvēles, pamatojoties uz ārstniecības iestādē iesniegtu heteroseksuāla pāra vai sievietes iesniegumu.

(3) Potenciālie vecāki ir heteroseksuāls pāris, kas iegūst bērnu medicīniskās apaugļošanas rezultātā vai kuru labā bērnu iznēsā sieviete pēc medicīniskās apaugļošanas (turpmāk – augļa iznēsātāja).

(4) Pirms medicīniskās apaugļošanas ginekologa pienākums ir informēt potenciālos vecākus par medicīniskās apaugļošanas būtību un iespējamiem sarežģījumiem, kā arī par iespējamiem ģenētiskiem un medicīniskiem sarežģījumiem bērnam.

(5) Dzimumšūnu donors vai donoru banka slēdz līgumu ar ārstniecības iestādi, kas veic medicīnisko apaugļošanu labklājības ministra noteiktajā kārtībā.

(6) Ginekologs var veikt medicīnisko apaugļošanu augļa iznēsātājai, ja augļa iznēsātāja un potenciālie vecāki līgumā ar ārstniecības iestādi rakstiski apliecina, ka bērnu pēc dzimšanas reģistrēs kā dzimušu potenciāliem vecākiem un viņu audzinās potenciālie vecāki.

(7) Medicīniskās apaugļošanas procesā atļauta selektīva grūtniecības pārtraukšana – medicīniskās apaugļošanas rezultātā radušos embriju (dzimumšūnu saplūšanas rezultāts un tā attīstība līdz augļa stadijai) dzīvības procesu pārtraukšana izlases veidā, lai embriju skaits sievietes organismā nepārsniegtu trīs.

14.pants. Medicīniskās apaugļošanas noslēpums

Aizliegts izpaust medicīniskās apaugļošanas dzimumšūnu donora (personas, kas savas dzimumšūnas vai embriju atļauj izmantot potenciālo vecāku labā) un mātes datus, izņemot informāciju par dzimumšūnu donora ģenētiskajiem un antropometriskajiem datiem, — rasi, tautību, augumu, svaru, acu krāsu, ģimenes stāvokli, izglītību un paradumiem.

15.pants. Ierobežojumi medicīniskajai apaugļošanai

Aizliegts:

1) sapludināt cilvēka un dzīvnieka dzimumšūnu kodolus apaugļošanas nolūkā;

2) cilvēka embriju ievadīt primāta vai citas klases dzīvnieka organismā;

3) iegūt cilvēka embriju medicīniskās apaugļošanas rezultātā tikai zinātniskiem pētījumiem;

4) izmantot dzimumšūnu donora bioloģisko materiālu vai embriju komerciālos nolūkos;

5) importēt vai eksportēt dzimumšūnu donora bioloģisko materiālu un embriju, izņemot Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktajos gadījumos;

6) izvēlēties bērna dzimumu medicīniskās apaugļošanas rezultātā, izņemot gadījumu, ja ar dzimumu saistīta ģenētiski pārmantojama slimība.

16.pants. Dzimumšūnu donora un augļa iznēsātājas atlases noteikumi

(1) Par dzimumšūnu donoru var būt vīrietis vecumā no 20 līdz 45 gadiem un vesela sieviete vecumā no 20 līdz 35 gadiem.

(2) Pirms bioloģiskā materiāla paņemšanas potenciālajam dzimumšūnu donoram veic medicīnisko izmeklēšanu labklājības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Par augļa iznēsātāju var būt vesela sieviete vecumā no 20 līdz 40 gadiem.

17.pants. Dzimumšūnu donora tiesības

(1) Dzimumšūnas vai embrija izlietošana medicīniskajai apaugļošanai var notikt tikai ar donora piekrišanu.

(2) Donors var atsaukt piekrišanu savu dzimumšūnu izmantošanai līdz medicīniskās apaugļošanas uzsākšanai.

18.pants. Ierobežojumi donora dzimumšūnu izmantošanā

Medicīniskās apaugļošanas rezultātā no viena donora dzimumšūnām dzimušo bērnu skaits valstī nedrīkst pārsniegt trīs.

19.pants. Donoru bankas dzimumšūnu iznīcināšana

Donora dzimumšūnas tiek iznīcinātas:

1) ja tās tiek uzglabātas dzimumšūnu bankā ilgāk par 10 gadiem;

2) ja medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimuši trīs veseli bērni;

3) ja dzimumšūnas uzglabājot kļuvušas nederīgas;

4) ja dzimušam bērnam vai auglim, kas radies medicīniskās apaugļošanas rezultātā, konstatēta ģenētiska slimība;

5) ja donors ir miris, izņemot gadījumus, ja donors ir devis piekrišanu dzimumšūnu izmantošanai pēc viņa nāves;

6) pēc donora lūguma.

20.pants. Medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimuša bērna juridiskais statuss

(1) Medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimušais bērns ir uzskatāms par dzimušu laulībā, ja medicīniskās apaugļošanas brīdī potenciālo vecāku laulība ir reģistrēta.

(2) Ja medicīniskās apaugļošanas vai bērna piedzimšanas laikā potenciālo vecāku laulība nav reģistrēta, bērna statuss tiek noteikts Civillikumā noteiktajā kārtībā.

21.pants. Paternitātes tiesību neatzīšana

(1) Sievietei, kas ieņēmusi bērnu ar donora spermu medicīniskās apaugļošanas rezultātā, nav tiesību prasīt medicīniskās apaugļošanas rezultātā ieņemta bērna paternitātes atzīšanu.

(2) Ar donora dzimumšūnām medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimušam bērnam, bērna vecākiem vai aizbildņiem nav tiesību prasīt donora paternitātes atzīšanu.

(3) Dzimumšūnu donoram nav tiesību pašam atzīt paternitāti vai iesniegt prasību par paternitātes noteikšanu medicīniskās apaugļošanas rezultātā dzimušam bērnam, izņemot gadījumus, ja donors un potenciālais vecāks ir viena un tā pati persona.

V nodaļa. Dzimstības regulēšana

22.pants. Kontracepcija

(1) Kontracepcija ir medicīnisku līdzekļu un metožu kopums, lai novērstu grūtniecības iestāšanos.

(2) Ķirurģiska kontracepcija ir grūtniecības iestāšanās novēršana, izmantojot operāciju.

(3) Ārstniecības personas pienākums ir viņa aprūpē esošām reproduktīva vecuma personām izskaidrot kontracepcijas nozīmi dzimstības regulēšanā un reproduktīvās veselības saglabāšanā un ieteikt kontracepciju kā izsargāšanās veidu no nevēlamas grūtniecības.

23.pants. Kontracepcijas izvēle un nodrošināšana

(1) Kontracepcijas lietošana ir personas labprātīga izvēle.

(2) Nozīmēt kontraceptīvus vai lietot kontracepcijas medicīniskās tehnoloģijas (izņemot ķirurģisko kontracepciju) un sekojošu pacienta medicīnisko novērošanu drīkst tikai ginekologs un ģimenes ārsts.

(3) Hormonālos kontracepcijas līdzekļus izsniedz pret ārsta recepti, izņemot neatliekamo hormonālo kontracepciju (hormonālo preparātu lietošana, lai novērstu grūtniecības iestāšanos).

(4) Ķirurģisko kontracepciju drīkst izdarīt:

1) pacientam, kurš ir vecāks par 25 gadiem, ar pacienta rakstisku piekrišanu;

2) medicīnisku indikāciju dēļ pacientam (arī jaunākam par 25 gadiem) ar ārstu konsīlija apstiprinājumu (konsīlija sastāvā ir ginekologs un divi ārsti – attiecīgās medicīnas nozares speciālisti) un personas rakstisku piekrišanu (personas rīcībnespējas gadījumā — ar aizgādņa rakstisku piekrišanu) labklājības ministra noteiktajos gadījumos.

(5) Ķirurģisko kontracepciju pacientam drīkst izdarīt ginekologs vai urologs.

VI nodaļa. Grūtniecības pārtraukšana

24.pants. Grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās

(1) Grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes vēlēšanās ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana pēc sievietes lūguma līdz grūtniecības 12.nedēļai, skaitot no pēdējo menstruāciju pirmās dienas (pēc korekcijas).

(2) Norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc sievietes vēlēšanās drīkst izsniegt ginekologs vai ģimenes ārsts, izskaidrojot pacientei grūtniecības pārtraukšanas iespējamos sarežģījumus.

(3) Pārtraukt grūtniecību pēc sievietes vēlēšanās drīkst ginekologs slimnīcā vai ambulatorās ārstniecības iestādes stacionārā nodaļā.

25.pants. Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ

(1) Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ ir grūtniecības mākslīga pārtraukšana, pamatojoties uz medicīniskām vai sociālām indikācijām, līdz grūtniecības 22.nedēļai, skaitot no pēdējo menstruāciju pirmās dienas (pēc korekcijas).

(2) Grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ pieļaujama labklājības ministra noteiktajos gadījumos, ja ir ārstu konsīlija apstiprinājums un sievietes rakstiska piekrišana, sievietes rīcībnespējas gadījumā – aizgādņa rakstiska piekrišana.

(3) Pārtraukt grūtniecību medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ drīkst tikai ginekologs slimnīcā.

26.pants. Grūtniecības pārtraukšana, ja grūtniecība iestājusies pacientei, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu

(1) Ja grūtniecība iestājusies pacientei, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ārsts, kurš konstatējis grūtniecību, par to informē grūtnieces vecākus un bāriņtiesu (pagasttiesu).

(2) Pacientei, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu, norīkojumu uz grūtniecības pārtraukšanu pēc pacientes vēlēšanās drīkst izsniegt, ja grūtniecības pārtraukšanai piekrīt vismaz viens no pacientes vecākiem vai aizbildnis un to apstiprina ar parakstu medicīniskajā dokumentācijā un norīkojumā uz ārstniecības iestādi.

(3) Pacientei, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu, grūtniecības pārtraukšana medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ pieļaujama labklājības ministra noteiktajos gadījumos, ja ir ārstu konsīlija apstiprinājums un vismaz viena no pacientes vecākiem vai aizbildņa rakstiska piekrišana.

(4) Ja pacientei, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu, radusies konfliktsituācija ar vecākiem vai aizbildni, grūtniecības pārtraukšanai medicīnisku indikāciju vai sociālu apstākļu dēļ nepieciešams bāriņtiesas (pagasttiesas) lēmums (atzinums bērna interesēs).

Likums stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

 

Par likumprojektu

1. Kādēļ likumprojekts ir vajadzīgs?

Pašreiz Latvijā seksuālās un reproduktīvās veselības nozares normatīvais regulējums ir nepilnīgs. Tāpat arī šīs nozares tiesību normas nav sistematizētas. Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likums sistematizēs seksuālo un reproduktīvo veselību regulējošās tiesību normas un noteiks seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes principus, sistēmu un tās dalībnieku tiesības un pienākumus.

2. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz tautsaimniecības attīstību?

Likumprojekts šo jomu neskar.

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu?

Ja likums stāsies spēkā 2001. gada 1.janvārī, tad valsts budžeta izdevumi pieaugs par Ls 16 800.

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu, un vai ir nepieciešami grozījumi citos normatīvajos aktos?

Vienlaikus ar "Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likuma" pieņemšanu Saeimā nepieciešams izdarīt grozījumus 1999. gada 12. janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.13 "Veselības aprūpes finansēšanas noteikumi" un 1995. gada 6. novembra likumā "Par bāriņtiesām un pagasttiesām". Līdz ar "Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likuma" pieņemšanu Saeimā Labklājības ministrija iesniegs Valsts kancelejā Ministru kabineta noteikumu projektu "Par vienotu dzimumšūnu donoru banku" un "Par medicīniski veiktas apaugļošanas reģistru".

5. Vai likumprojekts atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām?

Likumprojekts atbilst 1996. gada 19. novembra Eiropas Padomes "Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā" 4., 5., 6., 9., 10., 12., 14., 18.2. un 21.pantam. (Latvija ir pievienojusies, bet vēl nav ratificējusi.)

6. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Lai nodrošinātu likuma izpildi, jārada vienota dzimumšūnu donoru banka un medicīniski veiktas apaugļošanas reģistrs. (Labklājības ministrijai jāizstrādā Ministru kabineta noteikumu projekti "Par vienotu dzimumšūnu donoru banku" un "Par medicīniski veiktas apaugļošanas reģistru".) Tāpat arī likuma izpildes nodrošināšanai jāizstrādā šādi Labklājības ministrijas normatīvo aktu projekti: 1)"Instrukcija par kārtību, kādā veicama seksuāli transmisīvo slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana"; 2)"Instrukcija par nedzimuša bērna klīnisku novērošanu, veselības veicināšanas un ārstniecības pasākumiem līdz dzemdībām, ārstniecības pasākumiem dzemdību laikā un pēcdzemdību periodā"; 3)"Instrukcija par neauglības diagnostiku un ārstēšanu, par kārtību, kādā veicama medicīniski veikta apaugļošana"; 4)"Instrukcija par kārtību un indikācijām grūtniecības pārtraukšanai medicīnisku un sociālu indikāciju dēļ"; 5)"Instrukcija par grūtniecības mākslīgu pārtraukšanu un nevēlamas grūtniecības novēršanu".

Labklājības ministra pienākumu izpildītājs V.Makarovs