• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par biznesu jādomā ilgtermiņa kategorijās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.09.2000., Nr. 311/312 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10409

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Likums starp ģimenes ārstu un viņa pacientiem

Vēl šajā numurā

06.09.2000., Nr. 311/312

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par biznesu jādomā ilgtermiņa kategorijās

SIA "Latvijas Mobilais telefons" prezidents Juris Binde:

Tie trīspadsmit gadi VEF bija vērtīga skola. Toreizējā ģenerāldirektora Ivara Braža piedāvājums uzņemties LMT vadību zināmā mērā bija izaicinājums, jo es zināju, ko nozīmē strādāt tādā prestižā rūpnīcā, kāda bija VEF. Pat daudz pieredzējušos ārvalstniekus pārsteidza mūsu konveijera ražošanas sistēma — ik pēc 45—50 sekundēm no konveijera noņēma gatavu radioaparātu! VEF gadā saražoja vairāk nekā 3 miljonus telefona aparātu, ar mums spēja sacensties vienīgi Permas rūpnīca. Bet starppilsētu centrāles visā Padomju savienībā ražoja tikai VEF. Rūpnīcā radīja patiešām unikālas lietas! Protams, bija padomijai raksturīgā mūžīgā problēma ar izejmateriāliem, trūka arī tehnoloģiju, tomēr tieši tas izrādījās vislabākais dzinulis — mēs iemanījāmies strādāt izdzīvošanas apstākļos, kad gandrīz no nekā kaut kas jāuztaisa. Tā ir ļoti noderīga skola.

BK5029.JPG (39007 BYTES) SIA "Latvijas Mobilais telefons" prezidents Juris Binde un Saeimas deputāts Andris Bērziņš

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Nodaļa no topošās grāmatas "Millenium. Skats uz Latviju" otrās daļas

— Jūs jau devīto gadu vadāt SIA "Latvijas Mobilais telefons". Vai nekļūst garlaicīgi?

— Nē. Šajā nozarē visu apgūt nav iespējams, pēdējos trijos gados attīstība kļuvusi vēl straujāka.

— Runā, ka nākotnē mobilais telefons varēšot aizstāt pat pasi.

— Pilnīgi iespējams. Jau tagad SIM kartes, ko mobilajā telefonā izmanto kā identifikācijas elementu, ir tehnoloģiski vislabāk aizsargātās elektroniskās ierīces. Katrai kartei ir unikālas kodu kombinācijas, kuras nav iespējams viltot, ar īpašu aizsardzības mehānismu. Tādējādi SIM karte tiek identificēta tāpat kā unikālie pirkstu nospiedumi. Protams, lai to varētu izmantot kā personas identifikācijas dokumentu, nepieciešama virkne papildpasākumu. Piemēram, ko darīt tad, ja telefonu ar visu SIM karti pazaudē?

Daudz kas vairs nav fantastika, bet jau realitāte. Iespējama mobilā telefona saslēgšana ar datoru. "Nokia" un "Ericsson" jau izmanto balss vadību. Jūs paziņojat, kam jāpiezvana, un aparāts jūs savieno.

Mobilie telefoni arvien vairāk var veikt dažādu citu iekārtu funkcijas — gan telefona, gan kredītkartes, gan televizora. Izmantojot jaunās datu pakešu pārraides tehnoloģijas (GPRS) vai pārejot uz trešo— multimediju paaudzi, piemēram, televizoru varēs skatīties arī mobilā telefona ekrānā — tas gan diez vai būs ērti. Aiz kalniem vairs nav laiks, kad katram lietotājam būs iespēja izveidot savu virtuālo informācijas vidi, kurā var ietvert mobilo, fiksēto un citus tīklus un strādāt jebkurā vietā pasaulē.

Mūsu nozare patiešām ir attīstījusies strauji. Pasaulē pirmie mobilie telefoni parādījās pēc Otrā pasaules kara, un to radīšanas iniciators bija šis karš. Strauji attīstījās bezvadu pārraides tehnoloģijas. Jau piecdesmito gadu beigās parādījās pirmās komerciālās mobilo telefonu sistēmas, kuras galvenokārt izmantoja speciālajām un glābšanas dienestu vajadzībām. Nākamais pavērsiens — astoņdesmito gadu sākumā: apmēram desmit gadu laikā tika radīta ciparu mobilo telekomunikāciju koncepcija, tagad pazīstama kā Global System for Mobile Communications (GSM). Pāreja uz trešo paaudzi gaidāma viena vai divu gadu laikā — tad darbu uzsāks trešās paaudzes tīkli Universal Mobile Telecommunications System (UMTS), ITU—2000.

— Kad šo sistēmu ieviesīs Latvijā?

— Deviņdesmito gadu sākumā Kurzemes mežos plosījās ugunsgrēks, mums palīgā ieradās Somijas ugunsdzēsības dienesti. Mums tika jautāts: vai šajā rajonā ir nodrošināti mobilie sakari? Tas savā ziņā kaut ko liecināja par Latvijas tēlu pasaulē.

Tagad esam tādā pašā attīstības pakāpē, kādā ir pasaules telekomunikāciju sistēmas mobilo sakaru jomā. Pāreju uz trešo paaudzi sāksim kopā ar Eiropas un visas pasaules telekomunikāciju sabiedrību.

Mūsu sakari ir pietiekami plaši arī starptautiskā mērogā — esam starptautisko organizāciju dalībnieki (GSM asociācijas, Eiropas Telekomunikāciju standartizācijas institūta (ETSI), UMTS foruma, WAP foruma biedri), un šajās institūcijās tiek veidota nākamās paaudzes tehnoloģiju ideoloģija.

— Lai to īstenotu, vajadzīgi augstas klases speciālisti. Kur Latvijā tos sagatavo?

— Tehniskās universitātes Telekomunikāciju institūtā, Latvijas Universitātē, arī Tehniskajā koledžā. Latvijas augstskolas dod labu pamatizglītību, tomēr jāmācās ir nepārtraukti, arī ļoti pieredzējuši inženieri turpina izglītoties gan dažādos kursos, gan ražotājfirmu organizētajos semināros. Arī es mācos dažādos īstermiņa kursos. 2000.gada rudenī vienu mēnesi mācīšos Kolumbijas biznesa skolā, tā ir augstākā mācību iestāde tieši augstākā līmeņa menedžeriem un pēc reitinga atrodas pirmajā vietā Amerikā un otrajā vietā pasaulē. No Latvijas tur ir mācījies, piemēram, starptautiskās lidostas "Rīga" direktors Dzintars Pomers un "Lattelekom" prezidents Gundars Strautmanis.

— Vai LMT investē mācību programmās?

— Protams, jo mācību politika paredz, ka jāmācās visiem darbiniekiem neatkarīgi no līmeņa. Ir izstrādāts mācību plāns, un dažādām mācību programmām ir īpašs budžets.

— Kāda ir vadības politika attiecībā uz darbiniekiem?

— Kādā Vācijas uzņēmumā bija princips: ikvienam ir pienākums gūt panākumus. Līdzīgi varētu sacīt arī par LMT. Mūsu uzņēmuma personāla politika balstās uz savstarpēju uzticēšanos. Administrācija uzticas darbiniekiem, tie savukārt — administrācijai. Darbā stingri ievērojam komandas principu. Katrs ir atbildīgs par to, kas ietilpst viņa tiešajos pienākumos.

Katrā ziņā mūsu darbinieki sevi lielā mērā identificē ar uzņēmumu.

— LMT ir attīstījies strauji. Vai 1992. gadā, kad sākāt, to paredzējāt?

— Tolaik mobilais telefons Latvijā savā ziņā bija apliecinājums turībai un sabiedriskajam stāvoklim. Tā cena un tarifi salīdzinājumā ar caurmēra maksātspēju bija ļoti augsti. Mūsu pakalpojumus izmantoja galvenokārt ārzemnieki, vēstniecības, kas Rīgā uzsāka darbu (mobilais telefons bija vienīgais sakaru līdzeklis, kas nodrošināja automātiskos starptautiskos sakarus), kā arī uzņēmēji. Īsi sakot, labi situēti cilvēki.

Tagad šķiet pat neticami, ka tolaik pats mazākais mobilais telefons bija mērena ķieģeļa lielumā un svarā, bet par to teica: "Vai, kāds foršs, maziņš!" Kuram gan varēja ienākt prātā, ka mobilo telefonu varēs nēsāt vestes kabatā un ar tā palīdzību varēs piekļūt pasaules datu bāzēm! Bet nav pagājuši pat desmit gadi!

Toreiz perspektīvajā biznesa plānā paredzējām, ka 2000. gadā "Latvijas Mobilajam telefonam" būs 40 tūkstoši abonentu. Pirmajā uzņēmuma darbības gadā priecājāmies par dažiem simtiem klientu, bet patlaban mums ir jau vairāk nekā 244 tūkstoši abonentu! Atceros, atklājot bāzes staciju kādā no Latvijas pilsētām, pēc dažiem mēnešiem pašvaldības vadītājam apjautājos, vai viņš ir apmierināts ar tīklu un aparātu. Atbilde bija: "Tā ir viena riebīga lieta! Es bez tā mobilā telefona vairs nevaru iztikt!" Tagad mobilais telefons arī Latvijā ir tikpat pierasts kā, teiksim, dators. Daudziem tas vienkārši ir darba instruments.

Tādu nozares attīstību Latvijā sekmējuši vairāki faktori. Pirmkārt, Latvija pilnībā ir iekļāvusies globālajā telekomunikāciju sistēmā. Neatkarības atgūšana bija galvenais priekšnoteikums, lai šāda attīstība vispār varētu sākties. Otrkārt, ekonomiskā aktivitāte deviņos gados, par spīti dažādiem pesimistiskiem vērtējumiem, ir fantastiski augusi. Treškārt, lielā mērā ir mainījusies cilvēku domāšana, ir izaugusi jauna paaudze, kas savu dzīvi nespēj iedomāties bez mobilā telefona.

— Vai jūsu klienti lielākoties ir turīgi cilvēki?

— Nebūt ne. Tas ir tikai mīts. Diskusija par to, kas ir dārgs un kas lēts, arī ir stipri relatīva. Piemēram, lētākie telefona aparāti maksā apmēram 75 latus. Lai pievilktu "Lattelekom" līniju, izmaksas tikai par vienu stabu ir apmēram 40–50 latu, bet ar vienu stabu jau parasti nepietiek.

Tātad — kas ir dārgi un kas ir lēti? Salīdzinot ar pasaules cenām un tarifiem, mūsējie ir vieni no zemākajiem. Lētāki tie nevar būt, jo visas iekārtas — Latvijā tādu vienkārši nav! — iepērkam par pasaules cenām.

Mīts ir arī tas, ka ārzemēs mobilie sakari ir ļoti lēti. Jā, aparāts daudz nemaksā, toties ievērojami augstāki ir sarunu tarifi. Tas ir slikti, ka daudzas valstis pieļāva aparātu subsidēšanu; tagad operatori ir nonākuši neapskaužamā situācijā, jo aparātu reālais kalpošanas laiks nepārsniedz divus gadus. Pirmkārt, tie noveco morāli, jo parādās jaunas funkcijas, kuras aparāti vairs nespēj pildīt. Otrkārt, akumulatora baterijas normāli darbojas divus trīs gadus, bet jauna baterija var maksāt līdz 30% no jauna aparāta cenas. Piemēram, Vācijā ir aprēķināts, ka aparātam tīklā jādarbojas septiņi gadi, lai tas atmaksātos komplektā ar abonēšanas paketi. Praksē tā nenotiek, un operatori cieš lielus zaudējumus. Ja operatoram rodas zaudējumi, nevar ieguldīt infrastruktūras attīstībā. Tur ir daudz dažādu modeļu, un ir klienti, kas klejo no viena tīkla uz otru, katru reizi par brīvu saņemot jaunu aparātu. Tāds tirgus nav veselīgs.

* * *

— Viens no LMT dibinātājiem bija uzņēmums VEF. Savulaik arī jūs strādājāt šajā rūpnīcā?

— 1978. gadā beidzu Radiotehnikas un sakaru fakultāti, un man bija tikai viena darba vieta — VEF. Tas bija laiks, kad VEF prestižs bija ļoti augsts. Sāku kā inženieris konstruktors, tad biju vadošais konstruktors, galvenā konstruktora vietnieks, sistēmu analīzes grupas vadītājs zinātniskās pētniecības institūtā, galvenais tehnologs… Savulaik man tika uzticēts, piemēram, stereomagnetolas "Vefonta, VEF—280" projekts. Tika izgatavoti kādi simt eksemplāri, bet dažādu iemeslu dēļ līdz konveijeram tas nenokļuva…

Tie trīspadsmit gadi VEF bija vērtīga skola. Toreizējā ģenerāldirektora Ivara Braža piedāvājums uzņemties LMT vadību zināmā mērā bija izaicinājums, jo es zināju, ko nozīmē strādāt tādā prestižā rūpnīcā, kāda bija VEF. Pat daudz pieredzējušos ārvalstniekus pārsteidza mūsu konveijera ražošanas sistēma — ik pēc 45–50 sekundēm no konveijera noņēma gatavu radioaparātu! VEF gadā saražoja vairāk nekā 3 miljonus telefona aparātu, ar mums spēja sacensties vienīgi Permas rūpnīca. Bet starppilsētu centrāles visā Padomju savienībā ražoja tikai VEF. Rūpnīcā radīja patiešām unikālas lietas! Protams, bija padomijai raksturīgā mūžīgā problēma ar izejmateriāliem, trūka arī tehnoloģiju, tomēr tieši tas izrādījās vislabākais dzinulis — mēs iemanījāmies strādāt izdzīvošanas apstākļos, kad gandrīz no nekā kaut kas jāuztaisa. Tā ir ļoti noderīga skola.

— Vai VEF būtu varējis izdzīvot?

— Jā, jo tam bija ļoti spēcīgs inženiertehnisko darbinieku potenciāls. Izstrādājot rūpnīcas attīstības programmu, Tautas frontes ietvaros bija vesela virkne piedāvājumu: pārveidot to par koncernu, kurā būtu vairāki uzņēmumi ar VEF marku, izveidot "VEF Banku" (bijām paredzējuši, ka tā strādātu kā investīciju banka, no ražošanas tiktu atskaitīti zināmi līdzekļi jaunu projektu izstrādāšanai), bija arī padomāts par personāla politiku (perspektīvo darbinieku sarakstā iekļāva tos, kuriem vajadzēja nākt veco struktūrvienību vadītāju vietā; starp citu, lielākā daļa šo cilvēku tagad strādā vadošos amatos dažādos uzņēmumos).

Taču ieceres dažādu iemeslu dēļ netika īstenotas.

— Vai tam kāds sakars ar to, ka rūpnīcā bija arī militārā ražošana?

— Informācija par VEF kā galveno militārās tehnikas ražotāju ir nedaudz pārspīlēta. Protams, zināma daļa bija, un, ražojot šo speciālo tehniku, rūpnīcai bija lielas priekšrocības.

Ticamāk, viens no iemesliem bija tas, ka nebija līderu, kas spētu mobilizēt visus spēkus. Iespējams, tas bija arī tāpēc, ka rūpnīcā pārāk stipra bija ilūzija, ka VEF kā nacionālo lepnumu neļaus nogremdēt. Otrs iemesls — valdības rīcība, vispirms liekot izpildīt neapmaksātu "valsts pasūtījumu", tādējādi "saražojot" parādus un tad par to uzrēķinot soda naudu. Šis nejēdzīgais lēmums bija pietiekams iemesls, lai izsludinātu ne tikai VEF, bet visu uzņēmumu streiku. Bet vēl bija tikai 1992./1993. gads, likās — nesen esam izcīnījuši neatkarīgu valsti, kā nu pret savu valdību streikosim. Nostrādāja iekšējās bremzes, lai gan toreiz vajadzēja protestēt pilnā balsī, un varbūt tad mūsdienu aina būtu citāda.

Žēl, protams, ka VEF neizdzīvoja, jo tam šim uzņēmumam bija visas iespējas attīstīties un pat konkurēt pasaulē. Kopā ar Starptautiskās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) valstīm jau bija veiktas pamatīgas iestrādes, un, ja nebūtu pamests projekts "Vienotā komutācijas tehnikas līdzekļu sistēma", varbūt VEF būtu varējis konkurēt ar "Nokia", "Ericsson" vai citiem uzņēmumiem un kļūt par Latvijas "Nokia".

Mainot profilu, būtu varējusi izdzīvot arī Rīgas Vagonu rūpnīca. Atbilstoši jaunajiem laikiem rīkojās, piemēram, "Radiotehnika", no agrākās ļoti daudzpusīgās ražošanas atstājot tikai akustiskās sistēmas, un tā joprojām strādā sekmīgi, produkcijai ir labs noiets.

Protams, arī man sāp sirds par mūsu valsts kādreizējo nacionālo lepnumu VEF. Toreizējais uzņēmuma ģenerāldirektors I.Bražis notiekošo uzņēma ar zemnieka pamatīgumu un bija arī viens no "Latvijas Mobilā telefona" dibināšanas iniciatoriem. Kaut arī viņš bija ļoti tālredzīgs cilvēks, ārējie apstākļi nebija labvēlīgi, lai noturētu VEF.

* * *

— Vai LMT Latvijā jūt konkurenci?

— Telekomunikāciju tirgū darbojas trīs galvenie spēlētāji — "Lattelekom", LMT un "Baltcom". Protams, kā nu bez sāncensības! Jo īpaši tāpēc, ka izzūd robežas starp dažādām tehnoloģijām, bet klientu interesē pakalpojums, nevis tas, ar kādām metodēm to panāk, vai tas ir fiksēts tīkls, mobilais, satelīts vai kāds cits.

— Vai Latvijā būs trešais mobilā tīkla operators?

— Droši vien kādreiz būs, bet joprojām domāju, ka patlaban tas nav vajadzīgs. Par to liecina arī Igaunijas pieredze. Palielinoties Latvijas iedzīvotāju pirktspējai, kādā brīdī varētu parādīties arī trešais operators.

— Vai, attīstoties mobilajiem sakariem, fiksētais tīkls Latvijā saglabāsies?

— Domāju, ka tas saglabāsies kā lielas kapacitātes maģistrālais tīkls, bet tā sauktā pēdējā jūdze starp lietotāju un tīklu būs bezvadu, vai tas būs mobilais telefons, vai kā nu to nākotnē sauks.

— Cik mobilo sakaru sistēmu pasaulē paliks?

Mobilo telekomunikāciju eksperti bija iecerējuši, attīstot trešo paaudzi, izveidot globālu sistēmu, par pamatu ņemot GSM kā tehnoloģiski visattīstītāko. Taču sadūrās valstu intereses. Lielā Amerika nekādi nespēja pieņemt to, kas ir izstrādāts Eiropā, arī japāņiem bija līdzīgs viedoklis. Un rezultātā no saulainās idejas par vienotu standartu nākas atteikties. Jaunais standarts trešajā paaudzē tiks veidots kā jumta standarts, kurā varētu būt starpstandartu viesabonēšana. Vienādi aparāti un vienādas frekvences — jau tagad ir skaidrs, ka tas diez vai neizdosies.

— Kā sadarbojaties ar mobilo telefonu izplatītājiem un dīleriem?

— Latvijā patlaban ir 110 dīleru ar 221 tirdzniecības vietu. Tik plaša tīkla izveidošana ir izcils sasniegums, jo šīs firmas ir neatkarīgas, tas ir viņu bizness. Ar mums tās saista tikai līgums, kurā noteiktas to saistības abonentu pieslēgšanai un atbildība par tīkla lietošanas noteikumu ievērošanu.

— Vai mobilo sakaru pārklājums rada problēmas?

— Reizēm rodas paradoksāla situācija, piemēram, viņgad saņēmām vēstuli no Ragaciema iedzīvotājiem ar lūgumu palīdzēt, jo neesot pietiekami labi sakari. Vēlāk tie paši cilvēki protestēja, ka pie viņiem uzstādām torni!

Nepārklāto rajonu kļūst arvien mazāk. Protams, kādi sīki plankumiņi Latvijas kartē nebūs pārklāti, jo diezin vai visos purvos un mežos tas simtprocentīgi būtu vajadzīgs. Jārēķinās arī ar to, ka tīkla būvniecība mazapdzīvotos rajonos izmaksā arvien dārgāk.

— Reizēm jums rodas problēmas, meklējot vietas jauniem torņiem, piemēram, Gaiziņkalnā.

— Šā konflikta būtība nebija saistīta ar tehniku vai veselības aizsardzību, tā bija tikai cilvēku skaudība: "Kāpēc nopirka zemi tornim no kaimiņiem, nevis no manis?"

— Vai Latvijas likumdošana pietiekami ātri reaģē uz tehnoloģiju straujo attīstību?

— Diemžēl ne. Kļūda jau tika pieļauta iepriekšējā likumā "Par telekomunikācijām", mēģinot definēt tehnoloģijas un pakalpojumus. Jaunais likumprojekts ir tehnoloģiski neatkarīgs — runa ir tikai par lietotāju un tīkla operatora attiecībām ar klientu caur pakalpojumu prizmu, bet netiek definēts nedz tas, kāds ir šis pakalpojums, nedz tas, kāda ir tehnoloģiskā vide. Manuprāt, tas ir veiksmīgs risinājums, uz ko konceptuāli balstās jaunais likumprojekts, kas iesniegts izskatīšanai Saeimā. Izstrādājot likumu, tika ņemta vērā arī Eiropas Savienības valstu pieredze, jo mūsu stratēģiskais mērķis ir iestāties Eiropas Savienībā un likumam ir jābūt saskaņotam ar attiecīgu direktīvu prasībām. Mums ir izdevies likumā iestrādāt pat veiksmīgākus un modernākus risinājumus nekā Eiropā!

— Kāpēc globālā pārklājuma kartē Latvija, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, atpaliek?

— Tāpēc, ka mēs neizskaistinām, bet rādām reālo situāciju. Man ar dziļu nožēlu jāteic, ka nepatiesības stāstīšana operatoru aprindās visā pasaulē ir ļoti iecienīta. Kādā Dienvidaustrumāzijas valstī pat izcēlies skandāls, jo operatori sistemātiski publicējuši mākslīgi paaugstinātus rezultātus par abonentu skaitu, tādējādi radot maldīgu iespaidu par tirgus apjomu un sadalījumu, un to, kurš tad īsti ir nozīmīgākais operators. Tāpat notiek daudzās Eiropas valstīs, kur parādījušās priekšapmaksas kartes, kas patiesībā ir tāda pati telekarte, tikai "telefona būdiņu" katrs nēsā kabatā. Mēs esam par godīgu un atklātu biznesu.

— Vai mobilā telefona sarunas ir iespējams noklausīties tāpat kā jebkuras citas?

— Cik mums ir zināms, un arī autoritatīvi tā ir paziņots, GSM tīklā pagaidām to nav iespējams izdarīt. Šos jautājumus risina globālā mērogā. Piemēram, GSM asociācijā tiek reģistrēta visa informācija šajā sakarā, un speciāla grupa to pārbauda un analizē. Nekādi precedenti līdz šim nav konstatēti. Bet tas, ko var iegūt ar speciālām izlūkdienesta metodēm, uz mums neattiecas.

— Vai nākotnē vēl pastāvēs jēdziens "slepena informācija"?

— Tādas īsti slepenas informācijas ir ļoti maz. Patiesībā — līdz brīdim, kamēr cilvēks atver muti… Jebkuru informāciju ir iespējams atšifrēt, jautājums tikai — cik ilgā laikā un ar kādiem resursiem. Var būt arī tā, ka ir vajadzīgs tik daudz laika un līdzekļu, ka informācija, kamēr to atšifrēs, vairs nebūs aktuāla.

Cita lieta, ka lielāko daļu informācijas, tajā skaitā arī izlūkdienesti, iegūst no atklātiem informācijas avotiem. Īpaši sistematizējot un analizējot, tiek izdarīti attiecīgi secinājumi.

— Noteikti esat dzirdējis par mobilā telefona kaitīgumu veselībai.

— Jā. Esmu dzirdējis, ka no mobilā telefona rodoties dažādas problēmas sliekām, pelēm un Dievs zina, kam vēl. Tajā pašā laikā mobilā telefona kaitīgā iedarbība uz cilvēku nav pierādīta, tieši pretēji, eksperimentāli ir pierādīts, ka tiem, kas lieto mobilos telefonus, ir labāka atmiņa un asāka uztveres spēja. Man šķiet, ka šī kaitīguma versija ik pa laikam tiek "uzsildīta". Tēma ir ļoti pateicīga, lai to savās interesēs pēc vajadzības izmantotu dažādi sabiedriski, politiski un citādi grupējumi un organizācijas.

* * *

— Vai esat domājis par savu uzņēmumu?

— Pagaidām mani pilnībā apmierina tas, ka varu vadīt šo uzņēmumu, kuram, kā zināms, ir pieci īpašnieki — "Telia", "Sonera", "Lattelekom", Radio un televīzijas centrs un Latvijas valsts — un kurš ir visspēcīgākais uzņēmums šajā nozarē. Ar tādu konkurēt būtu ļoti grūti.

Ja kādreiz vajadzētu mainīt nodarbošanos, domāju, ka no "lielās pasaules" es nepazustu — pieredzes un zināšanu man ir pietiekami daudz.

— Vai arī jūsu abiem dēliem interesē modernās tehnoloģijas?

— Tā kā viņiem attiecīgi ir 17 un 15 gadu, tad, saprotams, daudz saistošāk šķiet paklejot pa internetu, nevis pie mājas appļaut zālienu… Bet mēs kopā esam arī diezgan daudz galdnieka darbus darījuši, un puikām tas tīri labi patīk. Sieva savukārt izmanto katru izdevību, lai ciemiņiem pastāstītu, ka mūsu mājās vairākas lietderīgas lietas, arī dažas mēbeles, ir pašu darinātas.

Savā mājā vienmēr pietiek ko darīt. Mums jo īpaši, jo kopā dzīvojam visas trīs paaudzes. Attiecībā uz dēlu audzināšanu mans princips ir diezgan līdzīgs grāmatā "Emīls un Berlīnes zēni" aprakstītajam — kāda zēna tēvs, uzņēmējs, viņam sacīja tā: "Vari darīt to, kas nav nepieklājīgi vai bīstami un ko tu darītu arī tad, ja es būtu klāt."

— Pats puikas gados bijāt paklausīgs?

— Par delveri laikam gan mani nevarēja saukt. Jau kopš ceturtās klases sapņoju kļūt par radioinženieri. Vairāk nekā desmit gadus veltīju dažādiem modelisma veidiem. Pirmo uztaisīju trases automodeli. Toreiz, 1968. gadā, Rīgas jauno tehniķu stacijā sporta meistara Gunāra Dzenīša vadībā tika uzbūvēta automodeļu trase — pirmā Padomju savienībā! Tajā ir trenējušies un savus modeļus izmēģinājuši tādi tagad pasaulē pazīstami autosportisti kā Ivars Caune, Andris Dambis, Andris Šimkus.

Laiku pa laikam no skapja izvelku kādu vecāku kuģa modeli un "uzfrišinu". Nesen kā galvenais tiesnesis piedalījos Rīgas skolēnu atklātajās meistarsacīkstēs un ar prieku secināju, ka modelisma — jaunrades! — gars vēl ir dzīvs. Tā ir zēniem ārkārtīgi nepieciešama nozare. Ja vīrietis nemāk iedzīt naglu sienā vai veikt elementārus remontus, tad viņa "lietošanas vērtība" ir diezgan zema.

— Vai kādreiz jūsu vīzijās pavīd "Latvijas Nokia"?

— Tās potenciāls lielā mērā ir skaitļošanas tehnikā un programmēšanā. Ja vien būtu attiecīgais valdības struktūru atbalsts! Tas varētu būt veids, kā nopelnīt, lai attīstītu citas nozīmīgas lietas.

Bet, lai tas būtu iespējams, mums ir jāmācās, smadzenes, tāpat kā muskuļi, nemitīgi jātrenē. Tas ir tikai mīts — no avīžpuikas par miljonāru. Jā, atsevišķi tādi gadījumi ir zināmi, tomēr daudz vairāk ir to, kas miljonus saņēmuši mantojumā un ātri vien nolaiduši uz grunti. Vēl nesenā pagātnē arī Latvijā bija itin daudz bagātnieku. Kur viņi palikuši? Palūkojieties, cik daudz Rīgas apkārtnē puspabeigtu savrupmāju! Celtniecības uzrāviens bija, bet nu vairs nav kas pabeidz vai nojauc. Tāds ir rezultāts vieglajai naudai.

Nav māksla nopelnīt miljonus, gudrība vajadzīga, lai savu biznesu attīstītu, par to jādomā ilgtermiņa kategorijās. No avīžpuikas par miljonāru var kļūt vienīgi ar mērķtiecību, uzņēmību, zināšanām un smagu darbu!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!