Zemkopības ministrijas instrukcija Nr.7

Rīgā 2005.gada 24.februārī

Kārtība pārtikas paraugu ņemšanai, sagatavošanai un laboratoriskai testēšanai aflatoksīnu koncentrācijas noteikšanai un testēšanas rezultātu izvērtēšanai

Izdota saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 334 “Noteikumi par pārtikas piesārņojumu un prasībām kodīgas ķīmiskās vielas saturošas pārtikas iepakojumam un marķējumam” 14.punktu

I. Vispārīgais jautājums

1. Instrukcija nosaka:

1.1. kārtību, kādā Pārtikas un veterinārā dienesta (turpmāk — dienests) pilnvarotas amatpersonas oficiālās kontroles veikšanai ņem pārtikas paraugus, sagatavo nosūtīšanai uz akreditētu laboratoriju (turpmāk — laboratorija) un izvērtē testēšanas pārskatus aflatoksīnu koncentrācijas noteikšanai;

1.2. aflatoksīnu laboratoriskās testēšanas kritērijus.

 II. Paraugu ņemšana un sagatavošana

2. Paraugu ņemšanas un sagatavošanas laikā dienesta amatpersona veic drošības pasākumus, lai novērstu izmaiņas, kas var padarīt paraugu nereprezentatīvu.

3. Sākumparaugus atlasa no katras novērtējamās partijas vai partijas daļas dažādās partijas vietās. Paralēlo paraugu ņem vienlaikus ar paraugu oficiālai kontrolei un pēc vienādas metodikas.

4. Sākumparauga svars ir 300 grami (izņemot, ja šīs instrukcijas 8. un 9.punktā noteikts citādi). Garšvielām sākumparauga svars ir 100 grami. Ja partijā produkti ir mazumtirdzniecības iepakojumā, tad sākumparauga svars ir vienāds ar mazumtirdzniecības iepakojuma svaru.

5. Iepakotām pārtikas partijām sākumparaugu skaitu (izņemot šīs instrukcijas 7., 8., 9., 10., 11., 12. punktā noteikto gadījumu) var noteikt ar formulu (desmitdaļas noapa­ļo līdz veselam skaitlim):

6. Partijām, kuru svars nepārsniedz 15 tonnas, ņem šādu sākumparaugu skaitu (izņemot šīs instrukcijas 7., 8., 9., 10., 11., 12. punktā noteiktos gadījumus):

7. Zemesriekstu, pistāciju, žāvētu augļu un vīģu, garšvielu, Brazīlijas riekstu un citu riekstu partijas, kuras ir lielākas par 15 tonnām un graudaugu partijas, kuras ir lielākas par 50 tonnām, sadala apakšpartijās. Katra apakšpartija ir fiziski nodalīta un identificējama. Apakšpartijas svars nedrīkst pārsniegt šajā punktā noteikto vairāk par 20%. Partijas apakšpartijās dala un paraugus ņem no katras apakšpartijas atsevišķi saskaņā ar šīs instrukcijas pielikumā noteiktajām prasībām.

8. Graudaugu partijām līdz 50 tonnām ņem šādu sākumparaugu skaitu (sākumparaugu svars 100 grami):

9. Paraugu ņemšanu pienam un piena produktiem veic, izmantojot šādas prasības:

9.1. minimālais sākumparaugu skaits — 5;

9.2. minimālais kopējā parauga svars — 0,5 kg vai 0,5 l.

10. Pārstrādes produktiem ar ļoti maziem daļiņu izmēriem (piemēram, milti, vīģu pasta, zemesriekstu sviests):

10.1. paraugu atlasi partijām līdz 50 tonnām veic saskaņā ar šīs metodikas 8.punkta prasībām;

10.2. ja pārtika iepakota mazumtirdzniecības iepakojumā, tad sākumparauga svars ir vienāds ar mazumtirdzniecības iepakojuma svaru. Kopējā parauga svars 1–10 kg;

10.3. lielas partijas sadala apakšpartijās saskaņā ar šīs instrukcijas 7.punkta prasībām graudaugiem. No katras apakšpartijas paraugus ņem atsevišķi.

11. Paraugu ņemšanu pārstrādes produktiem ar relatīvi lielu daļiņu izmēriem veic saskaņā ar šīs instrukcijas 7. un 8. punktā noteikto kārtību neapstrādātiem lauksaimniecības produktiem.

12. Paraugu skaits zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētai pārtikai noteikts šīs instrukcijas 9. punktā.

13. Mazumtirdzniecībā sākumparaugus ņem saskaņā ar šīs instrukcijas prasībām. Ja tas nav iespējams, sākumparaugus ņem tā, lai tie raksturotu partiju.

14. Ņemtos sākumparaugus apvieno un izveido kopējo paraugu, kas vienlaikus ir arī laboratorijas paraugs.

15. Laboratorijas paraugu ievieto tīrā, ķīmiski neaktīva materiāla iepakojumā, kas nodrošina aizsardzību pret piesārņošanu un parauga īpašību izmaiņām.

16. Dienesta amatpersona laboratorijas paraugu identificē, marķē un noplombē paraugu ņemšanas vietā.

17. Laboratorijas paraugu līdz trans­portēšanai un transportēšanas laikā pasargā pret parauga īpašību izmaiņām. Laboratorijā veic laboratorijas parauga homogenizāciju.

18. Testējamā parauga sagatavošanai izmanto visu laboratorijā saņemto materiālu.

19. Aflatoksīnu koncentrāciju riekstiem nosaka to kodolos. Noteikšanu izdara:

19.1. riekstu paraugus izlobot un tieši nosakot aflatoksīnus riekstu ēdamajā daļā;

19.2. vai homogenizējot riekstus čaumalās, iepriekš nosakot riekstu kodolu masas daļu laboratorijas parauga daļā. Riekstu kodolu masas daļu nosaka:

19.2.1. pēc nejaušas izlases principa ņemot 100 veselus riekstus;

19.2.2. nosver veselus riekstus, tad tos izloba;

19.2.3 nosverot čaumalas un kodolus, aprēķina čaumalu un kodolu attiecību.

 III. Laboratoriskās testēšanas kritēriji

20. Aflatoksīnu testēšanas metodes atbilst šādām prasībām:

 — Vērtības attiecas uz B₁ un summu B₁+B₂+G₁+G₂,

— norādot atsevišķo aflatoksīnu summu B₁+B₂+G₁+G₂, jābūt zināmai katra aflatoksīna ietekmei uz analītisko sistēmu,

— ja nav zināmas metožu noteikšanas robežas, precizitātes vērtības uzrāda pie noteiktas koncentrācijas,

— precizitātes vērtības aprēķina pēc Horvica vienādojuma, t.i.:

RSD_R = 2 ^{(1–0,5 logC)},

kur:

RSD_R = relatīvā standartnovirze, ko aprēķina no reprodukcijā iegūtiem rezultātiem [(s_R/x) ^x 100],

C ir koncentrāciju attiecība (t.i., 1 = 100 g/100 g, 0,001 = 1 000 mg/kg).

21. Testēšanas rezultātu protokolē ar atgūstamību. Protokolā norāda rezultātu izteiksmes veidu un atgūstamību.

IV. Testēšanas rezultātu izvērtēšana

22. Zemesriekstu, riekstu, žāvētu augļu un kukurūzas, kas ir šķirojama vai citādi fizikāli apstrādājama, un garšvielu partijas atzīst par pieņemamām, ja kopējā parauga vai apakšparaugu vidējā aflatoksīnu koncentrācija atbilst Komisijas 2001. gada 8. marta regulā (EK) Nr. 466/2001, ar ko nosaka atsevišķu piesārņotāju maksimālos pieļaujamos līmeņus pārtikas produktos (turpmāk — Komisijas regula Nr.466/2001), maksimāli pieļaujamajai aflatoksīnu koncentrācijai, ņemot vērā mērījuma nenoteiktību un atgūstamību.

23. Zemesriekstu, riekstu, žāvētu augļu un labības partijas, kas paredzētas tiešam patēriņam cilvēku uzturā, un labības partijas, izņemot kukurūzu, kas ir šķirojama vai citādi fizikāli apstrādājama, atzīst par pieņemamām, ja aflatoksīnu koncentrācija nevienā no apakšparaugiem nepārsniedz Komisijas regulā 466/2001 noteikto, ņemot vērā mērījuma nenoteiktību un atgūstamību.

24. Ja kopējais paraugs sver mazāk par 10 kilogramiem, partiju atzīst par pieņemamu, ja aflatoksīna koncentrācija kopējā paraugā nepārsniedz Komisijas regulā 466/2001 noteikto, ņemot vērā mērījuma nenoteiktību un atgūstamību.

25. Piena, piena produktu un no sīkām daļiņām sastāvošu pārstrādātu produktu partijas atzīst par pieņemamām, ja aflatoksīna koncentrācija kopējā paraugā nepārsniedz Komisijas regulā 466/2001 noteikto, ņemot vērā mērījuma nenoteiktību un atgūstamību.

Informatīvā atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

Instrukcijā iekļautas tiesību normas saskaņā ar:

1. Komisijas 1998. gada 16. jūlija Direktīvu 98/53/EK par paraugu ņemšanas un analīžu metodēm oficiālai dažu kaitīgo vielu satura kontrolei pārtikas produktos;

2. Komisijas 2002. gada 13. marta Direktīvu 2002/27/EK, ar kuru groza Direktīvu 98/53/EK, ar ko nosaka paraugu ņemšanas metodes un analīzes metodes noteiktu piesārņotāju līmeņa oficiālajai kontrolei dažos pārtikas produktos;

3. Komisijas 2004. gada 13. aprīļa Direktīvu 2004/43/EK, ar ko groza Direktīvu 98/53/EK un Direktīvu 2002/26/EK attiecībā uz paraugu ņemšanas un analīžu metodēm, kuras izmanto aflatoksīna un ohratoksīna A līmeņu oficiālajai kontrolei zīdaiņu un mazu bērnu pārtikā;

4. Komisijas 2003.gada 15.decembra Direktīvu 2003/121/EK, ar kuru groza Direktīvu 98/53/EK, ar ko nosaka paraugu ņemšanas metodes un analīzes metodes noteiktu piesārņotāju līmeņa oficiālajai kontrolei dažos pārtikas produktos.

Saskaņots ar Tieslietu ministriju 2005.gada 17.februārī.

Zemkopības ministrs M.Roze

Pielikums

Zemkopības ministrijas instrukcijai Nr.7

Partiju sadalījums apakšpartijās

⁽¹⁾ — šīs instrukcijas 6. un 8.punktā noteiktās prasības

Zemkopības ministrs M.Roze