Zemkopības ministrijas instrukcija Nr.2

Rīgā 2005.gada 24.februārī

Kārtība pārtikas paraugu ņemšanai, sagatavošanai un laboratoriskai testēšanai dioksīnu un dioksīniem līdzīgu polihlordifenilu (turpmāk — dioksīniem līdzīgi PHD) koncentrācijas noteikšanai un testēšanas rezultātu izvērtēšanai

Izdota saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 334 “Noteikumi par pārtikas piesārņojumu un prasībām kodīgas ķīmiskās vielas saturošas pārtikas iepakojumam un marķējumam” 14.punktu

I. Vispārīgais jautājums

1. Instrukcija nosaka:

1.1. kārtību, kādā Pārtikas un veterinārā dienesta (turpmāk — dienests) pilnvarotas amatpersonas oficiālās kontroles veikšanai ņem pārtikas paraugus, sagatavo nosūtīšanai uz akreditētu laboratoriju (turpmāk — laboratorija) un izvērtē testēšanas pārskatus dioksīnu un dioksīniem līdzīgu PHD koncentrācijas noteikšanai;

1.2. dioksīnu un dioksīniem līdzīgu PHD laboratoriskās testēšanas kritērijus.

II. Paraugu ņemšana un sagatavošana

2. Paraugu ņemšanas un sagatavošanas laikā dienesta amatpersona veic drošības pasākumus, lai novērstu izmaiņas, kas var padarīt paraugu nereprezentatīvu.

3. Sākumparaugus atlasa no katras novērtējamās partijas vai partijas daļas dažādās partijas vietās. Paralēlo paraugu ņem vienlaicīgi ar paraugu oficiālai kontrolei pēc vienādas metodikas.

4. Pārtikas sākumparaugu svars ir aptuveni vienāds un nav mazāks par 100 gramiem.

5. No piena un eļļas partijām ņem trīs sākumparaugus.

6. Sākumparaugu skaits no neiepakotas pārtikas:

7. Sākumparaugu skaits no iepakotas pārtikas:

8. Vistu olu paraugā ir vismaz 12 olas.

9. No nesadalītu zivju partijām, ņemot vērā šīs instrukcijas 6.punktā noteiktās prasības, ņem šādus sākumparaugus:

9.1. ja vienas zivs vidējais svars mazāks par vienu kilogramu, kā sākumparaugu ņem vienu zivi. Ja šādi iegūta kopējā parauga svars pārsniedz trīs kilogramus, sākumparaugus veido no zivju vidējās daļas, kas katra sver vismaz 100 gramus;

9.2. ja vienas zivs vidējais svars lielāks par vienu kilogramu, sākumparaugu veido zivju vidējā daļa ar svaru, kas nav mazāks par 100 gramiem;

9.3. ja vienas zivs vidējais svars lielāks par sešiem kilogramiem, neatkarīgi no partijas lieluma ņem trīs sākumparaugus, kuru svars ir vismaz 350 grami.

10. Sākumparaugus apvieno un izveido kopējo paraugu, kas vienlaikus ir arī laboratorijas paraugs. Laboratorijas parauga svars ir vismaz viens kilograms, izņemot gadījumus, kad to veido viens mazumtirdzniecības iepakojums.

11. Laboratorijas paraugu ievieto tīrā, ķīmiski neaktīva materiāla iepakojumā, kas nodrošina aizsardzību pret piesārņošanu un parauga īpašību izmaiņām.

12. Dienesta amatpersona paraugu identificē, marķē un noplombē paraugu ņemšanas vietā.

13. Laboratorijas paraugu līdz trans­portēšanai un transportēšanas laikā pasargā pret parauga īpašību izmaiņām. Laboratorijā veic laboratorijas parauga homogenizāciju.

III. Laboratoriskās testēšanas kritēriji

14. Dioksīnu (polihlordibenzo-p-dioksīnu (turpmāk — PHDD) un polihlordibenzofurānu (turpmāk — PHDF) un dioksīniem līdzīgu PHD riska novērtēšanā izmanto šīs instrukcijas pielikumā noteiktos toksiskuma ekvivalences faktorus (turpmāk — TEF).

15. Katras vielas koncentrāciju konkrētajā paraugā reizina ar TEF, šos reizinājumus summējot iegūst toksiskuma ekvivalentos (turpmāk — Tekv) izteiktu dioksīnu un dioksīniem līdzīgo PHD kopējo koncentrāciju:

15.1. lai aprēķinātu augšējo robežu, par katras kvantitatīvi nenoteiktās vielas daļu Tekv izmanto kvantitatīvās noteikšanas robežu;

15.2. lai aprēķinātu apakšējo robežu, par katras kvantitatīvi nenoteiktās vielas daļu Tekv izmanto nulli;

15.3. lai aprēķinātu vidējo robežu, par katras kvantitatīvi nenoteiktās vielas daļu Tekv izmanto pusi noteikšanas robežas.

16. Ar izvērtēšanas metodēm atlasa paraugus, kuros dioksīnu un dioksīniem līdzīgu PHD saturs ir par 30–40% mazāks vai lielāks kā Komisijas 2001.gada 8.marta Regulā (EK) Nr.466/2001, ar ko nosaka atsevišķu piesārņotāju maksimālos pieļaujamos līmeņus pārtikas produktos (turpmāk — Komisijas regula Nr. 466/2001), noteiktā maksimāli pieļaujamā koncentrācija. Lai precīzi noteiktu dioksīnu un dioksīniem līdzīgu PHD saturu, izmanto apstiprinošās metodes.

17. Laboratorija nodrošina, ka:

17.1. testēšanas metode ir efektīva vajadzīgās koncentrācijas diapazonā;

17.2. apstiprinošās metodes kvantitatīvās noteikšanas robeža ir apmēram viena piektdaļa no nosakāmās koncentrācijas vērtības;

17.3. regulāri tiek veikti testēšanas rezultātu kvalitātes iekšējās kontroles pasākumi — tukšo paraugu testēšana, paraugu testēšana ar standartvielu piedevu un kontrolparaugu (sertificētu references materiālu) testēšana.

18. Pamatprasības testēšanas metodes piemērotībai:

18.1. augsta jutība un zema noteikšanas robeža. Dioksīnu koncentrāciju nosaka Tekv pikogramos (10^–12 g), dioksīniem līdzīgu PHD – Tekv nanogramos (10^–9 g);

18.2. augsta selektivitāte, lai atšķirtu dioksīnus un dioksīniem līdzīgus PHD no citiem vienlaikus ekstrahētiem sa­vie­nojumiem. Izmantojot gāzu hro­matogrā­fijas/masspektrometrijas (turp­­māk — GH/MS) metodes, diferencē 2,3,7,8-aizvietotos dioksīnus un polihlordifenilus. Izmantojot biotestus, selektīvi nosaka Tekv vērtības, ko izsaka kā dioksīnu un polihlordifenilu summu.

19. Par izvērtēšanas metodēm var izmantot gan biotestus, gan GH/MS metodes. Rezultātu apstiprināšanai izmanto gāzu hromatogrāfiju ar augstas izšķiršanas spējas masspektrometriju. Kopējā Tekv vērtība atbilst šādiem kritērijiem:

20. Īpašas prasības GH/MS metodēm, kuras izmanto izvērtēšanai vai apstiprināšanai:

20.1. lai validētu metodi, sākot izpildīt testēšanu pirms ekstrakcijas, pievieno ar C¹³ iezīmētus 2,3,7,8-hloraizvietotus iekšējos dioksīnu standartus un ar C¹³ iezīmētus polihlordifenilu iekšējos standartus, ja jānosaka dioksīniem līdzīgi PHD. Katrai tetra- un oktahloratvasināto dioksīnu homologu grupai pievieno vismaz vienu radniecīgu vielu.

Apstiprinošajām metodēm izmanto visus 17 ar C¹³ iezīmētos 2,3,7,8-aizvietoto dioksīnu iekšējos standartus un visus 12 ar C¹³ iezīmētos dioksīniem līdzīgu PHD iekšējos standartus.

Izmantojot kalibrēšanas šķīdumus, nosaka signāla relatīvo attiecību pret masas vienību arī tām radniecīgajām vielām, kurām nav pievienots ar C¹³ iezīmēts analogs;

20.2. pirms ekstrakcijas iekšējos standartus pievieno augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, kuros ir mazāk nekā 10% tauku. Testējot dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus, kas satur vairāk nekā 10% tauku, iekšējos standartus var pievienot pirms ekstrakcijas vai pēc tauku ekstrakcijas. Atkarībā no tā, kurā testēšanas posmā pievieno iekšējos standartus un vai rezultātus izsaka produktam vai tikai taukiem, novērtē ekstrakcijas efektivitāti;

20.3. pirms GH/MS metodes analīzes pievieno 1 vai 2 atgūstamības standartus;

20.4. veic atgūstamības kontroli. Attiecībā uz apstiprinošajām metodēm atsevišķo iekšējo standartu atgūstamībai jābūt robežās no 60% līdz 120%.

Ja piemēro izvērtēšanas metodes, atgūstamībai jābūt robežās no 30% līdz 140%;

20.5. ar alumīnija oksīda vai aktīvās ogles kolonnu hromatogrāfijas metodēm no dioksīniem atdala noteikšanu traucējošos hloratvasinājumus — polihlordifenilus un hlorētos difenilēterus;

20.6. starpība starp augšējo un apakšējo robežu nepārsniedz 20% attiecībā uz pārtikas produktiem, kuros piesārņojums ar dioksīniem ir aptuveni 1 pg Tekv uz gramu tauku. Pārtikas produktiem ar zemu tauku saturu piemēro tādas pašas prasības attiecībā uz piesārņojuma līmeni — aptuveni 1 pg Tekv uz gramu produkta. Ja piesārņojums ir mazāks, starpība starp augšējo un apakšējo robežu ir no 25% līdz 40%.

21. Izvērtēšanas testēšanas metodes izmanto gan tikai izvērtēšanai, gan kvantitatīvai noteikšanai:

21.1. izvērtēšanas gadījumā parauga signālu salīdzina ar references parauga signālu. Paraugi, kuru signāls ir mazāks par references parauga signālu, ir negatīvi, bet paraugi, kuru signāls pārsniedz references parauga signālu, ir pozitīvi. Prasības izvērtēšanas metodēm:

21.1.1. visās analīžu sērijās iekļauj tukšo paraugu un references paraugu, kurus identiskos apstākļos ekstrahē un analizē vienlaicīgi;

21.1.2. iekļauj references paraugus, kuros attiecīgā koncentrācija ir 0,5 reizes un 2 reizes no vajadzīgās koncentrācijas;

21.1.3. testējot citas matricas, parāda references parauga piemērotību, iekļaujot paraugus, kuros ar GH/MS metodi noteiktais Tekv ir apmēram tāds pats kā references paraugā vai tukšajā paraugā, kam pievienots standarts, kurā ir šāda koncentrācija;

21.1.4. tā kā biotestos nav iespējams izmantot iekšējos standartus, lai noteiktu vienas analīžu sērijas rezultātu standart­novirzi, nosaka atkārtojamību. Variāciju koeficients nedrīkst pārsniegt 30%;

21.1.5. attiecībā uz biotestiem definē nosakāmos savienojumus, maksimāli pieļaujamā tukšā parauga koncentrāciju;

21.2. kvantitatīvas noteikšanas gadījumā vajadzīga standartatšķaidījumu rinda, divkārša vai trīskārša attīrīšana un mērīšana, kā arī tukšā parauga un atgūstamības kontrole. Rezultātu var izteikt ar Tekv, pieņemot, ka savienojumi, kas dod signālu, atbilst Tekv principam. To nosaka, izmantojot tetrahlordibenzodioksīnu (turpmāk — THDD) vai dioksīnu/furānu standartmaisījumu, lai iegūtu kalibrēšanas līkni Tekv noteikšanai ekstraktā. Pēc tam to koriģē atbilstoši Tekv, kas aprēķināts tukšajam paraugam, un atgūstamībai, ko aprēķina pēc Tekv kvalitātes kontroles paraugā, kurā ir aptuveni vajadzīgā koncentrācija.

22. Prasības izvērtēšanas testēšanas metodēm:

22.1. izvērtēšanai var izmantot GH/MS metodes un biotestus;

22.2. nepieciešama informācija par šķietami pozitīvu un šķietami negatīvu rezultātu skaitu no liela paraugu daudzuma, kurā ir paraugi, kuros nosakāmā koncentrācija ir zem un virs maksimāli pieļaujamās koncentrācijas vai iedarbības koncentrācijas salīdzinājumā ar Tekv saturu, kas kvantitatīvi noteikts ar apstiprinošas analīzes metodi. Faktisko šķietami negatīvo rezultātu daļa ir mazāka par 1%. Lai būtu lietderīgi izmantot skrīningu, šķietami pozitīvo rezultātu skaitam jābūt pietiekami mazam;

22.3. pozitīvos rezultātus apstiprina, izmantojot apstiprinošu metodi — gāzu hromato­grāfiju ar augstas izšķiršanas spējas masspektrometriju. Paraugus plašā Tekv diapazonā apstiprina ar gāzu hromatogrāfiju ar augstas izšķiršanas spējas masspektrometriju (aptuveni 2%–10% negatīvo paraugu).

23. Īpašas prasības šūnu biotestiem:

23.1. ja veic biotestus, katrā testēšanas kārtā izmanto THDD vai dioksīnu/furānu maisījumu standarta koncentrāciju rindu (pilna deva — signāla līkne ar R² > 0,95). Testējot paraugus ar mazu koncentrāciju, izvērtēšanai var izmantot izvērstu līkni nelielu koncentrāciju apgabalam;

23.2. THDD standartkoncentrāciju kvalitātes kontroles lapā izmanto par biotesta rezultātu konstantā periodā. Alternatīva ir standartparauga relatīvais signāls salīdzinājumā ar THDD kalibrēšanas līkni;

23.3. izveido katra veida standartmateriālu kvalitātes kontroles grafikus, lai pārbaudītu, ka rezultāts atbilst izvirzītajām pamatnostādnēm;

23.4. attiecībā uz kvantitatīvajiem aprēķiniem izmantotā parauga atšķaidījums inducētajam signālam ir signāla līknes lineārajā daļā. Paraugus, kuru signāls ir virs signāla līknes lineārās daļas, atšķaida un analizē atkārtoti. Tāpēc vienā reizē testē trīs atšķaidījumus;

23.5. katram parauga atšķaidījumam, ja to testē trijos atkārtojumos, rezultāta procentuālā standartnovirze nedrīkst pārsniegt 15%, ja to testē trijās neatkarīgās analīzēs — 30%;

23.6. var paredzēt, ka noteikšanas robeža ir šķīdinātāja tukšā parauga vai fona signāla trīskārša standartnovirze. Var izmantot signālu, kas pārsniedz fona līmeni (indukcijas koeficients 5 × šķīdinātāja tukšā parauga signāls), ko aprēķina pēc dienas kalibrēšanas līknes. Var paredzēt, ka kvantitatīvās noteikšanas robeža ir pieckārtīga vai seškārtīga šķīdinātāja tukšā parauga vai fona signāla standartnovirze, vai izmantot signālu, kas pārsniedz fona līmeni (indukcijas koeficients 10 × šķīdinātāja tukšā parauga signāls), ko aprēķina pēc dienas kalibrēšanas līknes.

24. Testēšanas pārskatā norāda atsevišķu dioksīnu un dioksīniem līdzīgu PHD koncentrāciju un testēšanas rezultātus norāda kā augšējo, apakšējo vai vidējo robežu.

25. Testēšanas pārskatā norāda arī lipīdu koncentrāciju paraugā un lipīdu ekstrakcijas metodi.

IV. Testēšanas rezultātu izvērtēšana

26. Partija ir pieņemama, ja vienīgās testēšanas rezultāts nepārsniedz Komisijas regulā Nr. 466/2001 noteikto maksimāli pieļaujamo koncentrāciju.

27. Ja vienīgās testēšanas rezultāts pārsniedz Komisijas regulā Nr. 466/2001 noteikto maksimāli pieļaujamo koncentrāciju, veic atkārtotu testēšanu.

28. Partija nav pieņemama, ja testēšanas rezultāts, kas ir vidējais lielums starp sākotnējo un atkārtoti veikto testēšanu, pārsniedz Komisijas regulā Nr. 466/2001 noteikto maksimālo pieļaujamo koncentrāciju. Izvērtējot testēšanas rezultātus, ņem vērā mērījumu nenoteiktību.

Informatīvā atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

Instrukcijā iekļautas tiesību normas saskaņā ar:

1. Komisijas 2002.gada 26.jūlija Direktīvu 2002/69/EK, ar ko nosaka paraugu ņemšanas metodes un analīzes metodes dioksīnu koncentrācijas oficiālajai kontrolei un dioksīniem līdzīgu PHB kvantitatīvai noteikšanai pārtikas produktos;

2. Komisijas 2004.gada 13.aprīļa Direktīvu 2004/44/EK, ar kuru groza Direktīvu 2002/69/EK, ar ko nosaka paraugu ņemšanas metodes un analīzes metodes dioksīnu koncentrācijas oficiālajai kontrolei un dioksīniem līdzīgu PHB kvantitatīvai noteikšanai pārtikas produktos.

Saskaņots ar Tieslietu ministriju 2005.gada 17.februārī.

Zemkopības ministrs M.Roze

Pielikums

Zemkopības ministrijas instrukcijai Nr.2

Toksiskuma ekvivalences faktori

Zemkopības ministrs M.Roze