Valsts sekretāru 2005.gada 17.marta sanāksmē

Iekšlietu ministrija
– pieteica noteikumu projektu “Par materiālās palīdzības sniegšanu repatriantiem”.
Noteikumu projekts paredz noteikt kārtību, kādā repatriantiem sniedz materiālo palīdzību. Materiālo palīdzību repatriantam sniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (Pārvalde). Materiālo palīdzību sniedz repatriantam, kurš pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un saņēmis repatrianta statusu apliecinošu dokumentu.
Lai pieprasītu pabalstu ar pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi saistīto ceļa izdevumu segšanai, repatriants Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē: iesniedz iesniegumu; uzrāda derīgu ceļošanas vai citu personu apliecinošu dokumentu; iesniedz dokumentus, kuri apliecina izdevumus, kas saistīti ar pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā; sniedz informāciju par bankas kontu, uz kuru pārskaitāms pabalsts. 
Repatriantam atlīdzina šādus izdevumus, kas saistīti ar pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā: ceļa (transporta) izdevumus atbilstoši iesniegto biļešu cenai: ja repatriants izmantojis dzelzceļa transportu, – saskaņā ar otrās klases tarifa likmēm. Izdevumus saskaņā ar pirmās klases tarifa likmēm atlīdzina, ja attiecīgajā maršrutā nav otrās klases vagonu; ja repatriants izmantojis gaisa transportu, – saskaņā ar ekonomiskās klases tarifa likmēm; ja repatriants izmantojis ūdens transportu, – saskaņā ar otrās klases (tūristu klases) tarifa likmēm. Izdevumus saskaņā ar pirmās klases tarifa likmēm atlīdzina, ja attiecīgajā maršrutā nav otrās klases kajīšu; ja repatriants izmantojis sabiedrisko autotransportu (autobusu); kā arī izdevumus par degvielu, ja repatriants izmantojis personisko autotransporta līdzekli; izdevumus par autotransporta līdzekļa apdrošināšanu ceļā pavadītajā laika posmā; izdevumus par bagāžas pārvadāšanu; izdevumus, kas saistīti ar veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem ceļā pavadītajā laika posmā.
Lai pieprasītu ikmēneša pabalstu 90 procentu apmērā no minimālās darba algas, repatriants Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē: iesniedz iesniegumu; uzrāda derīgu ceļošanas vai citu personu apliecinošu dokumentu; sniedz informāciju par bankas kontu, uz kuru pārskaitāms pabalsts.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē pieprasa ziņas no Nodarbinātības valsts dienesta par to, vai repatriants gada laikā pēc pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir vērsies Nodarbinātības valsts dienestā, stājies uzskaitē kā bezdarbnieks un nav nodrošināts ar darbu. Lai repatriants saņemtu pabalstu turpmākajos mēnešos, Pārvalde ik mēnesi pieprasa ziņas no Nodarbinātības valsts dienesta par to, vai repatriants joprojām nav nodrošināts ar darbu.
Lai pieprasītu materiālo palīdzību, kas nepieciešama repatrianta nodrošināšanai ar dzīvojamo platību un ar to saistīto jautājumu risināšanai, līdzekļus adaptācijai un integrācijai, kā arī materiālo palīdzību citos gadījumos, repatriants Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē: iesniedz iesniegumu; uzrāda derīgu ceļošanas vai citu personu apliecinošu dokumentu; iesniedz dokumentus, kuri apliecina izdevumus vai materiālās palīdzības sniegšanas nepieciešamību; sniedz informāciju par bankas kontu, uz kuru pārskaitāma materiālā palīdzība.
Lai izvērtētu materiālās palīdzības sniegšanas nepieciešamību, Pārvalde izveido konsultatīvu institūciju (padomi), kura darbojas saskaņā ar Pārvaldes priekšnieka izdotu nolikumu.
Lēmumu par materiālā pabalsta piešķiršanu pēc šo dokumentu iesniegšanas pieņem Pārvaldes priekšnieks 30 dienu laikā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka lēmumu var apstrīdēt Iekšlietu ministrijā viena mēneša laikā.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā;
– pieteica likumprojektu “Grozījums likumā “Par Latvijas Republikas valsts materiālajām rezervēm””.
Likumprojektā noteikts, ka valsts aģentūras “Materiālās rezerves” līdzekļu atlikumu, kas paredzēts valsts materiālo rezervju veidošanai, izsniegšanai, uzglabāšanai, atjaunināšanai un uzturēšanai, izlieto nākamajos saimnieciskajos gados.
Valsts materiālās rezerves ir īpašs neaizskarams materiālo resursu kopums, kura mērķis saskaņā ar likumu ir valsts tautsaimniecības mobilizācijas gatavības ietvaros nodrošināt ekonomikas stabilitāti un iedzīvotāju izdzīvošanu ārkārtējās situācijās. Ņemot vērā to, ka nav iespējams detalizēti plānot ārkārtējās situācijas, dabas un citas katastrofas, kā arī nepieciešamos resursus, lai operatīvi reaģētu uz radušos situāciju, kā arī lai likvidētu ārkārtējo situāciju izraisītās sekas, valsts materiālajās rezervēs jāparedz finansiālo resursu kopums, lai nepieciešamības gadījumā varētu laikus veikt valsts materiālo rezervju resursu iepirkšanu (veidošanu).
Saskaņā ar Publisko aģentūru likumu, kalendārā gada beigās valsts aģentūras kontā esošo līdzekļu atlikums, kas radies no valsts aģentūras visu veidu ieņēmumiem iepriekšējos gados (Valsts aģentūras “Materiālās rezerves” kontā – no valsts materiālo rezervju resursu realizācijas), izņemot valsts pamatbudžeta dotāciju no vispārējiem ieņēmumiem, kuri nav paredzēti valsts aģentūras ilgtermiņa projektu realizācijai, ja tas nepārsniedz gada laikā faktiski saņemto līdzekļu apjomu, paliek valsts aģentūras rīcībā un tiek izlietots nākamajā gadā.
Valsts aģentūrai “Materiālās rezerves” gada beigās kontā esošo līdzekļu atlikums no valsts materiālo rezervju realizācijas pārsniegs gada laikā faktiski saņemto līdzekļu apjomu, jo ir izveidojies naudas līdzekļu uzkrājums no iepriekšējiem gadiem, kad valsts materiālās rezerves administrēja valsts uzņēmums “Materiālās rezerves”. Lai šo līdzekļu atlikumu varētu izlietot nākamajos saimnieciskajos gados valsts materiālo rezervju veidošanas, atjaunināšanas un uzglabāšanas izdevumu segšanai, ir nepieciešams izdarīt grozījumu likumā “Par Latvijas Republikas valsts materiālajām rezervēm”.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Aizsardzības, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Veselības, Zemkopības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Valsts kancelejā.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts
– pieteica likumprojektu “Grozījumi Biedrību un nodibinājumu likumā”.
2000. gada 29. jūnijā tika pieņemta Padomes Direktīva Nr. 2000/43/EK, kas ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības. Šīs Direktīvas prasības Latvijas Republikai bija jāpārņem līdz 2004.gada 1.maijam. Atbilstoši Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 10. pantā noteiktajam principam dalībvalstīm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu no šā līguma izrietošo pienākumu izpildi. Kopienu tiesa šo normu tulkojusi tādējādi, ka dalībvalstīm ir pienākums īstenot direktīvu efektīvu ieviešanu.
Likumprojekta mērķis ir pārņemt Direktīvas prasības un ieviest efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu atšķirīgas attieksmes pārkāpuma gadījumā. Projekts paredz biedrībām un nodibinājumiem, kuru mērķis ir vērsts uz cilvēktiesību aizsardzību, piešķirt tiesības ar aizskartās personas piekrišanu iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses lietās, kas saistītas ar atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu. Šādi tiek nodrošināts efektīvs Direktīvas ieviešanas mehānisms.
Projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības ministrijā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā, biedrībā “Latvijas pilsoniskā alianse”.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments