Pārejas laiks jābeidz

Krišjānis Kariņš, ekonomikas ministrs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Kuri no darbiem šajā laikā, kopš esat ministrs, jūsuprāt, Latvijas tautsaimniecībai bijuši visnozīmīgākie?

– Pirmais būtiskākais, ko apņēmāmies paveikt, jau veidojot valdību, – sagatavojām un Saeimai iesniedzām privatizācijas pabeigšanas likuma un ar to saistīto likumu grozījumu projektus. Šo darbu es sāku tajā pašā dienā, kad kļuvu par ministru. Protams, īsti apmierināts varēšu būt tikai tad, kad šis likumprojekts kļūs par likumu. Ceru, ka tas notiks jau aprīļa sākumā. Otrs darbs – ir izstrādāti grozījumi likumos, lai varētu liberalizēt enerģētikas tirgu atbilstoši Eiropas Savienības direktīvai. Valdība atbalstījusi un nosūtījusi Saeimai jauno elektroenerģijas tirgus likumu. Šodien (17. martā – J.B.) Saeimā paredzēts pieņemt grozījumus Enerģētikas likumā, paredzams, ka nākamā mēneša laikā deputāti vienosies par tādiem pašiem noteikumiem arī attiecībā uz gāzi. Arī šīs normas izstrādājusi Ekonomikas ministrija.
Par ES struktūrfondiem – kad kļuvu par ministru, pirmā pieteikumu atlases kārta jau bija notikusi. Šajā procesā bija vairāki trūkumi. Ne visi projekti tika izskatīti pēc būtības, tagad šajā sistēmā esam ieviesuši vairākas korekcijas. Galvenais – Eiropas struktūrfondi valdībai būtu jāizmanto kā efektīvs līdzeklis vienmērīgai tautsaimniecības attīstībai. Lauvas tiesa projektu pieteikumu pirmajā piegājienā bija no Rīgas un Lielrīgas. Nākamajā kārtā noteikumos būs paredzēta diferenciācija – Rīgai atbalsts būs mazāks, reģionu projektiem – lielāks, bet maksimālais atbalsts paredzēts Latgalei, no kurienes bija vismazāk pieteikumu. Tautsaimniecības attīstība nav vienmērīga, tāpēc valdībai jāpalīdz, lai arī laukos būtu darbavietas un lai cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā uz ārvalstīm.
Ministrija pastāvīgi strādā, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi. Esam iestājušies par to, lai vēl šā gada laikā pilnībā tiktu atceltas preču pavadzīmes. Tiek veidots būvatļauju reģistrs, taps arī būvuzņēmēju reģistrs.
Pēc mūsu iniciatīvas šobrīd ierosināts jautājums par ostu valžu locekļu atalgojumu – tas tomēr būtu jāregulē Ministru kabinetam. Šobrīd, piemēram, Rīgas ostā notiek dažādas dīvainības. Valdes locekļi parakstījuši līgumus, kas paredz tiem atlaišanas gadījumā tiesības pieprasīt kompensācijas par visu nenostrādāto laiku, pat trīs gadu algas apmērā. Taču saskaņā ar likumu vairākām ministrijām Rīgas ostā ir paredzēti savi pārstāvji, kurus ministrs jebkurā brīdī var nomainīt. Mainoties ministriem, tiek mainīti arī šie pārstāvji. Tāpēc domāju, ka iekļaut līgumos klauzulas, kas paredz šādas kompensācijas, ir nepieļaujami, jo tās padara valdes locekļus gandrīz neatlaižamus.

Privatizācijā jāievēro valsts un sabiedrības intereses

– Kāpēc enerģētikas likumdošana sakārtota tikai tagad, kad Latvija jau saņēmusi Eiropas Komisijas aizrādījumu par kavēšanos direktīvu ieviešanā? Arī privatizācijas procesam jau būtu jābūt pabeigtam...

– Privatizācijas jomā situācija gan ir diezgan skaidra. 1994.gadā, kad sertifikāti nonāca brīvā tirdzniecībā, indivīdi un uzņēmumi tos lielos daudzumos iepirka, lai nopelnītu. Viņi gaida, kad nāks lielā izdevība sertifikātus apmainīt pret akcijām vai citām vērtībām. Valdība bija vienojusies par privatizācijas pabeigšanas likumprojektu un iesniegusi to Saeimai. Un pēkšņi parādījās četri ļoti būtiski priekšlikumi, kas pilnībā maina likuma būtību un garu, turklāt – un to var redzēt ikviens – par labu tieši lielajiem sertifikātu īpašniekiem. Domāju, ka valdībai un Saeimai jāaizstāv plašākas sabiedrības intereses. Lielie sertifikātu īpašnieki baidās, ka nebūs pieprasījuma pēc sertifikātiem. Taču par to valdība nevar atbildēt, tas ir pašas sabiedrības ziņā, mums tikai jādod iespēja. Vairāk nekā 52 procenti sertifikātu ir juridisko personu rokās, pārējie pieder lielam skaitam fizisku personu, tātad katram ļoti neliels daudzums. Tie ir daži sertifikāti, kas palikuši pāri, piemēram, pēc dzīvokļa privatizācijas. No šiem cilvēkiem neesmu saņēmis nevienu sūdzību par to, ka nav iespēju izmantot sertifikātus, šie iedzīvotāji arī neiesniedz priekšlikumus, kas bremzētu privatizācijas procesa pabeigšanu. Šķiet, ka iebildumi nāk tieši no lielo īpašnieku puses. Tas, protams, nepārsteidz, taču Latvija jau 15 gadus ir neatkarīga valsts, tāpēc pārejas laiks būtu reiz jāpabeidz.

– Vai sertifikātu laišana brīvā tirdzniecībā nav uzskatāma par kļūdu?

– Ja es tolaik būtu bijis deputāts, es šādu pavērsienu nebūtu atbalstījis, jo, manuprāt, tas nebija pareizs. Savā ziņā tas gan stimulēja Latvijas vērtspapīru tirgus attīstību, tāpēc negribu viennozīmīgi apgalvot, ka sertifikātu laišana tirdzniecībā nav devusi nekādu labumu. Tomēr daudziem cilvēkiem ir sajūta, ka nodarīta netaisnība. Kāpēc daudzi pārdeva savus sertifikātus? Viņi domāja, ka 1999.gadā sertifikātu izmantošanas termiņš beigsies, nebija arī naudas un priekšstata, ko privatizēt. Tāpēc cilvēki pārdeva sertifikātus par latu vai pat vēl lētāk. Bet ir aizdomas, ka sertifikātu uzpircēji, iespējams, arī ietekmēja politiķu lēmumu šo termiņu pagarināt. Iedomājieties, kādas man ir priekšrocības, decembrī pērkot no jums sertifikātus, ja jūs domājat, ka tie būs derīgi tikai līdz gada beigām! Bet man kāds ir pačukstējis, ka Saeima termiņu tomēr pagarinās... Cilvēki kā netaisnību uztver to, ka citi ir kļuvuši bagātāki, nevis pateicoties lielākam darbam, bet labākai informētībai. Pareizāk būtu bijis sertifikātu izmantošanu beigt 1999.gadā.

– Kādu redzat lielo valsts uzņēmumu un arī valsts kapitāldaļu turpmāko likteni?

– Esmu iedziļinājies visā, kas attiecas uz “Ventspils naftu”. Šobrīd valstij nav nedz kontroles pār savām kapitāldaļām, nedz informācijas par uzņēmumā notiekošo. Valsts nesaņem dividendes, un nav arī pazīmju, kas liecinātu par uzņēmuma attīstību. Tāpēc uzskatu, ka valsts kapitāldaļas būtu jāpārdod. Piedāvāju arī optimālo pārdošanas veidu – kapitāldaļas apvienot ar citu akcionāru akcijām, izveidojot vairākuma paketi, lai valsts iegūtu pēc iespējas vairāk naudas. Nupat valdībā nolēmām nesteigties ar “Rīgas siltuma”, “airBaltic”, “Lattelekom” un “Latvijas Mobilā telefona” (LMT) valsts daļu privatizāciju, jo dažādu iemeslu dēļ nav īstais laiks šādam solim. “Rīgas siltums” nodrošina iedzīvotājiem ļoti nozīmīga pakalpojuma sniegšanu, tāpēc valstij, lemjot par savu daļu pārdošanu, jābūt drošai, ka uzņēmums arī turpmāk par pieejamu cenu spēs iedzīvotājiem piedāvāt kvalitatīvu pakalpojumu. Tā kā otrs lielākais uzņēmuma kapitāldaļu īpašnieks ir Rīgas dome, tad ir svarīgi saskaņot tālāko rīcību ar pašvaldības pārstāvjiem. Savukārt telekomunikāciju jomā valdības mērķis ir konkurences veicināšana, lai kristos pakalpojumu cenas. Gan “Lattelekom”, gan “LMT” pieder Latvijas valstij un “Telia Sonera”, tikai vienā uzņēmumā vairāk kapitāldaļu ir vienam īpašniekam, otrā – otram. Tāpēc šie uzņēmumi faktiski nav konkurenti. Pārdodot valsts kapitāldaļas, jādomā, kā veicināt konkurenci, nevis konsolidēt kontroli pār telekomunikāciju tirgu. Jāpabeidz arī lauku ciparizācija, turklāt “Lattelekom” valstij dod ļoti labas dividendes. Taču, domājot ilgtermiņā, uzskatu, ka valsts kapitāldaļas jāpārdod, jo valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, bet jānodrošina tās attīstībai labvēlīga vide.
Ir arī valsts uzņēmumi, kuru pārdošanu es neatbalstītu. Piemēram, “Latvijas dzelzceļš” – nešaubos, ka dzelzceļa ritošajam sastāvam būtu pircēji, kuri vēlētos pelnīt ar kravu pārvadājumiem, bet neviens negribēs uzturēt sliežu ceļu vai nodarboties ar pasažieru pārvadājumiem, jo tas nenes peļņu. Domāju, ka valsts nedrīkst pārdot arī tādu infrastruktūras objektu kā starptautisko lidostu “Rīga”. Nevar būt runa arī par “Latvenergo”, “Latvijas pasta”, “Latvijas Gaisa satiksmes” un “Latvijas valsts mežu” pārdošanu.

Nevis harmonizāciju, bet konkurenci

– Vai par normālu uzskatāms nelielais rūpniecības īpatsvars Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) struktūrā un šīs nozares diezgan lēnie pieauguma tempi?

– Protams, mēs strādājam, lai stiprinātu valsts rūpniecisko bāzi. Piemēram, mašīnbūvē pērn eksporta pieaugums jau bija gandrīz 44 procenti. Būdams komandējumos ASV, Nīderlandē, Dānijā, Šveicē un Francijā esmu ticies ar vairākiem simtiem uzņēmēju. Mums ir visstraujāk augošā tautsaimniecība Eiropā un salīdzinoši zemi nodokļi, tāpēc Latvija šiem uzņēmējiem šķiet investīcijām ļoti pievilcīga valsts.

– Vai investoru interese nenoplaks nodokļu harmonizācijas dēļ?

– Esmu pārliecināts, ka tas nenotiks, jo faktiski nodokļu harmonizāciju panākt vēlas tikai vienas valsts valdība. Latvijas nodokļu likmes veicina uzņēmējdarbības attīstību valstī un konkurenci Eiropā. Ja tiks pieprasīta pilnīga nodokļu harmonizācija, tad mēs varam tūlīt pat izmest ārā Lisabonas stratēģiju. Šajā dokumentā uzstādīts mērķis padarīt ES par viskonkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē, bet šobrīd viskonkurētspējīgākā ir ASV. Un Amerikas pavalstis konkurē savā starpā, tāpēc tas jāveicina arī Eiropā. Ja mums tiktu uzspiesta harmonizācija, tas nozīmētu virzību uz tautsaimniecības stagnāciju.

– Taču, piemēram, Vācijas valsts amatpersonas pauž viedokli, ka mēs savas tautsaimniecības attīstības tempus nedrīkstam kāpināt uz citu ekonomikas rēķina. Mūsu zemās nodokļu likmes liek Vācijas uzņēmējiem pārvietot ražotnes uz austrumiem, pašmāju strādniekus atstājot bez darba.

– Ražošanas migrācija skar arī mūsu valsti, piemēram, tekstilrūpniecību. Lēto produktu ražošana no Latvijas pārvietojas uz Baltkrieviju, Ukrainu un citām valstīm. Gan Latvija, gan Vācija ir pasaules tautsaimniecības daļa. Un nesen ES dalībvalstu ekonomikas ministru padomē arī Vācijas ministrs izteicās par labu pakalpojumu direktīvas ieviešanai, respektīvi, brīvai pakalpojumu kustībai ES teritorijā. Kāpēc? Viņš saprot, ka tieši konkurence un brīvā tirdzniecība veicina tautsaimniecības uzplaukumu. Izrādās, ka šis ministrs ir vienīgais Vācijas Ministru kabineta loceklis, kuram ir šādi uzskati! Taču “jaunās” ES dalībvalstis un tieši Baltijas valstis var kalpot par paraugu visai Eiropai. Mēs arī baidījāmies atvērt valsts robežas, taču tagad kopprodukts aug, vidējā alga aug, ceļas vispārējās labklājības līmenis. Vācijā ir visaugstākais bezdarba līmenis ES – vairāk nekā 5 miljoni bezdarbnieku, IKP pieaugums – mazāk par vienu procentu gadā. Šīs problēmas ir risināmas, vienīgi ejot atvērtāka tirgus un brīvākas darbaspēka kustības virzienā. Bet, cenšoties saglabāt esošo stāvokli, var pazaudēt visu!

Atbalsts izglītībai un inovācijām

– Atgriežoties pie investīcijām – kā vērtējat “Metsäliitto Group” lēmumu Latvijā nerealizēt “Baltic Pulp” celulozes rūpnīcas projektu?

– Neizpratni rada fakts, ka šajā procesā nav bijusi iesaistīta Ekonomikas ministrija, kurai būtu jāpārrauga visi investīciju projekti. Nevaru izvērtēt, vai šī konkrētā investīcija būtu bijusi laba vai slikta, jo man nav tādas informācijas. Taču mūsu tautsaimniecībai kopumā šāda uzņēmuma būve nāktu par labu, it īpaši tad, ja tajā būtu ietverta arī papīra rūpniecība. Tad Latvijā būtu pilnīgs mežrūpniecības cikls – no stādiem līdz papīram, mēbeles mēs jau ražojam. Pareizā pieeja būtu uzklausīt uzņēmējus, izlemt, ko mēs paši gribam, kādus parametrus pieņemam attiecībā uz vides piesārņojumu, un tad izdarīt pretpiedāvājumu – ja piekrītat šādiem nosacījumiem, varat būvēt rūpnīcu. Tad šāds jautājums tiktu atrisināts ļoti īsā laikā. Man šķiet, ka ir ļoti daudz “spēlēts uz emocijām” – un tagad mēs īsti nezinām, par kāda līmeņa piesārņojumu ir runa, un vai mūsdienu tehnoloģijas to ļauj atrisināt. Latvijai tā būs laba mācība, kā nevajag vest sarunas.

– Latvijā vēl aizvien ir maz uzņēmumu, kas veic inovatīvu darbību un ražo produktu ar augstu pievienoto vērtību.

– Pilnīgi piekrītu. Diemžēl man jānodarbojas ar tādiem pagātnes sakārtošanas jautājumiem kā “Ventspils nafta” un privatizācijas sertifikāti, taču visu savu radošo enerģiju cenšos vērst uz inovatīvās uzņēmējdarbības stimulēšanu. Šobrīd veidojam Riska kapitāla fondu 10 miljonu latu apmērā, un pavasarī tas būs gatavs. Tas domāts, lai pie naudas varētu tikt netradicionāli, uz lielāku risku tendēti uzņēmumi, jo ir zināms – kur liels risks, bieži vien ir arī lielāka atdeve. Jau 2,5 miljonus latu esam ieguldījuši izglītībā, un ceru, ka ieguldīsim vēl divarpus. Šī nauda domāta, lai atbalstītu izglītību dabaszinātnēs – fizikā, matemātikā, ķīmijā, bioloģijā, inženierzinātnēs. Inovatīvos uzņēmumos vajadzīgi cilvēki ar labām zināšanām šajās jomās. Mūsu tautsaimniecībā šīs nozares apjoms ir pārāk mazs, taču tā ir visperspektīvākā. Šobrīd mēs esam lētais darbaspēks, pēc desmit gadiem mēs būsim dārgi, bet lētais darbaspēks būs Baltkrievijā. Mūsu īstā vērtība, kas paliks, ir cilvēkresursi un to potenciāls. Šajā jomā jāiegulda līdzekļi, lai darbs būtu nodrošināts mūsu bērniem un mazbērniem. Šobrīd attiecīgajās specialitātēs trūkst darba, tāpēc arī jaunieši par tām neinteresējas. Būs darbs, būs arī interese. Valdībai jāstimulē attīstība, piemēram, ar stipendiju palīdzību. Lai jaunieši mācās – viņi ir gan nākotnes uzņēmēji, gan darba ņēmēji, kas turpinās celt mūsu valsts labklājību, kad mēs būsim pensionāri.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv