Olu kults zem viena jumta ar gliemežvāku

No 25. līdz 29.martam Turaidas pilī būs apskatāma izstāde par 11. – 13.gadsimta Lieldienu simboliem un artefaktiem, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos Vidzemes lībiešu zemēs. Apmeklētāji varēs iepazīties ar seno saules un atdzimšanas mītu atspulgiem Vidzemes lībiešu senlietās un ar kristīgajām tradīcijām saistītos priekšmetos.

Goda vieta ierādīta simboliskai Lieldienu olai, kas atrasta, veicot arheoloģiskos izrakumus Doles Raušu lībiešu ciema vietā. Gandrīz pirms tūkstoš gadiem šo emaljēto olu kāds tirgotājs atvedis no austrumiem, visticamāk   no Krievzemes. Olu kults 11. un 12. gadsimtā lībiešu zemēs bija sevišķi izplatīts. Sieviešu un bērnu apbedījumos kā kapa piedevas liktas olas vai olu čaumalas. Šā kulta pamatā ir somugru tautu, pie kurām pieder arī lībieši, mīts par putna olu, no kuras radīta pasaule. Šie mitoloģiskie priekšstati un putna pielūgsme izpaudās arī putnveida piekariņos – amuletos, ko valkāja lībiešu sievietes. Tie atrasti visos Vidzemes lībiešu novados. Ar zemkopību saistīto tautu priekšstatos ola ir arī saules simbols. Grafiski tas attēlots koncentriska apļa, riteņa vai diska veidā uz daudzām lībiešu rotām un sadzīves priekšmetiem. Iecienīta lībiešu sieviešu rotaslieta 11. – 13. gadsimtā bija apaļi – saules formas piekariņi no sudraba vai bronzas. Arheologi uzskata, ka arī ugunskrusts šajā laikā uztverts kā saules, laimes un dižciltības simbols. Izstādē tiks pievērsta uzmanība vēl kādam priekšmetam, kas ikdienā aplūkojams Turaidas pils ekspozīcijā. Tas ir gliemežvāks, kura izpētē atklājās interesants stāsts.
Tādi gliemežvāki Latvijas teritorijā dabiskā vidē nav sastopami. Turklāt šim priekšmetam ir arī cilvēka roku izdobti caurumi, pēc kuriem var spriest, ka gliemežvāku varēja piestiprināt kādai virsmai. Izpētē atklāts, ka šis gliemežvāks ir liecība par piedalīšanos svētceļojumā. Viduslaikos nozīmīgi svētceļojumu galamērķi bija Roma, Jeruzāleme un Santjago de Kompostela. Dažādu kārtu vīrieši un sievietes apņēmības pilni devās garajos, dažkārt pat bīstamajos ceļojumos, lai saņemtu dievišķo svētību, piedzīvotu atklāsmi vai nodrošinātu veiksmi turpmākajiem darbiem. Kā liecību par svētvietas apmeklējumu parasti pārveda kādu raksturīgu lietu – suvenīru. Par Santjago de Kompostelas apmeklējumu liecināja viļņots gliemežvāks vēdekļa formā. To mēdza piešūt pie apģērba vai cepures. Sākotnēji svētceļotāji okeāna krastā salasīja dabīgos gliemežvākus, bet ar laiku vietējie sāka izgatavot pārdošanai gliemežvāku atdarinājumus no kaula, māla vai cita materiāla.
Santjago de Kompostela par svētceļojumu galamērķi kļuva pēc tam, kad 9.gadsimtā kādā kapsētā atrada nozīmīgu apbedījumu. Tajā bija apglabāts viens no Kristus apustuļiem – Jēkabs, Jāņa Kristītāja brālis. Saskaņā ar tradīciju svētais Jēkabs apglabāts vietā, kurā ilgus gadus veicis misionāra darbību – pussalā pie Santjago de Kompostelas. Šī vieta kā svētceļojumu mērķis ir pazīstama arī mūsdienās.
Turaidā atrastais gliemežvāks ir liecība kāda cilvēka lielajai vēlmei un uzņēmībai doties tālajā svētceļojumā.

Pēc Turaidas muzejrezervāta informācijas