Biodegviela Latvijā: skepse un cerības

Gan visā pasaulē, gan Latvijā degvielas cenas turpina kāpt, sadārdzinot ikvienu preci un pakalpojumu. Tirgus ekspertu prognozes neiepriecina: lētāka degviela nekļūs, dārgāka – gan. Tāpēc aizvien aktuālāka kļūst nepieciešamība rast ilgtspējīgu problēmas risinājumu, proti – ieviest alternatīvās degvielas. Arī Latvija sākusi iet šo ceļu.

Jevgenijs Kisiels Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

17.martā Saeima pieņēma Biodegvielas likumu. Tā mērķis ir Latvijā radīt stabilu un augošu biodegvielas ražošanas un realizācijas sistēmu, kas ļautu efektīvāk risināt ne vien ekonomiskās, bet arī sociālās problēmas. Arī Eiropas Savienības (ES) likumdošana aicina dalībvalstis veicināt biodegvielas izmantošanu. Saskaņā ar Eiropas normām, katrai valstij līdz šā gada beigām jānodrošina, lai vismaz divi procenti no kopējā realizētās degvielas daudzuma būtu biodegviela, bet 2010. gadā šim daudzumam jāatbilst jau 5, 75 procentiem.

Jādod iespēja lauksaimniekiem

Tomēr Degvielas tirgotāju un ražotāju savienības (DTRS) prezidents Jevgenijs Kisiels pauž skepsi par normatīvā akta iedarbīgumu: “Pašreizējā redakcijā likums nevis palīdzēs biodegvielas programmas realizācijai, bet gan drīzāk to bremzēs.” Viņš paskaidro, ka likumā nav paredzēts valsts atbalsts nedz jaunu, produktīvāku rapša šķirņu selekcionāriem, nedz kvalitātes kontroles laboratoriju izveidei. Atbalstīti tiks uzņēmumi, kuriem pieder akcizēto preču noliktavas, kā arī jau esošā biodegvielas ražotne. Taču šādu uzņēmumu loks ir ļoti šaurs, tādējādi likums nepildīs savu galveno uzdevumu – padarīt biodegvielas ražošanu par jaunu agrorūpniecisko nozari.
Kā pozitīvu paraugu J.Kisiels min Austriju – kādā no valsts ekonomiski problemātiskākajiem reģioniem tika attīstīta biodīzeļa ražošana no dzīvnieku izcelsmes taukiem. Izveidotā ražotne veic vairākas būtiskas funkcijas: pirmkārt, no lopkautuvēm, pārtikas ražotnēm un restorāniem tiek savākti un utilizēti tauki, tādējādi veicot ekoloģiski svarīgu darbu. Otrkārt, saražotais biodīzelis tiek sekmīgi realizēts kā alternatīva fosilajai degvielai. Un, treškārt, ražotne gan tieši, gan netieši nodrošina darbu daudziem reģiona iedzīvotājiem.
DTRS prezidents uzskata, ka biodīzeļa ražošanas atbalstam nav vis jābūt orientētam uz dažu milzu rūpnīcu būvi, bet gan uz ražotņu izveidi visā Latvijā. J.Kisiels spriež, ka pietiekamu efektu šādas ražotnes dotu, ja to produkcijas gada apjoms būtu kaut vai 5000 – 10 000 tonnu degvielas. Lai nodrošinātu šīm rūpnīcām nepieciešamo izejvielu apjomu, protams, jāveicina lauksaimnieku pievēršanās nepārtikas graudaugu un rapša audzēšanai. Jāatgādina, ka šo kultūru audzēšanai Eiropas Savienības likumdošana kvotas neparedz, tāpēc audzēšanas apjomi nav ierobežoti. Jo īpaši nepieciešama šāda valsts atbalstīta programma būtu Latgalei. “Nedz pundurtrušu, nedz strausu audzēšana Latvijas laukus “nepacels”. Bet šobrīd valstī atmatā pamests vairāk nekā 800 000 hektāru lauksaimniecības zemes,” uzsver J.Kisiels.

Kas ražos un kas pirks?

Jāatzīst, ka biodegvielas ražošanas attīstībai veltīti vairāki dokumenti, piemēram, pērnā gada 13.jūlijā Ministru kabineta apstiprinātais rīcības plāns. Diemžēl ir pamats bažām, ka labi domāto dokumentu nostādnes var nerealizēties konkrētos pasākumos. Šobrīd Latvijā biodegvielu ražo tikai SIA “Delta”, bet SIA “Jaunpagasts plus” ražo bioetanolu, kura sajaukšanu ar fosilo degvielu veic akciju sabiedrība “Kurzemes nafta”. Gatavību ražot biodīzeli Saeimai nule apliecinājuši vēl daži uzņēmumi. Protams, ar to nepietiek. Pat ja šogad izdotos nodrošināt prasīto divu procentu īpatsvaru degvielas tirgū, nav pārliecības, vai turpmāk būs iespējams ražošanas kopējos apjomus kāpināt. Un valstij, kas nevar pati saražot pietiekamu daudzumu biodegvielas, atliek vien to importēt, tādējādi nodrošinot peļņu ārvalstu ražotājiem. J.Kisiels gan norāda, ka pagaidām Latviju ievērojams ārvalstu biodegvielas imports neapdraud, jo virknei ES dalībvalstu pašām neizdodas to saražot pietiekamā apjomā. Taču, piemēram, Vācijas un Čehijas panākumi nozares attīstībā liecina, ka nākotnē šāda situācija var izveidoties.
Problēmai ir vēl kāds aspekts – apšaubāmi, ka biodegvielu izdosies pietiekamā daudzumā realizēt, jo patērētājiem trūkst informācijas par jaunā produkta būtību. J.Kisiels uzskata, ka likumam būtu jāparedz biodegvielas realizācijas un iegādes iespējas visās degvielas uzpildes stacijās, lai lietotājs varētu apceļot visu Latviju ar šo degvielu transportlīdzekļa tvertnē. Obligāts priekšnosacījums patērētāja intereses izraisīšanai ir izdevīga cena – litram biodegvielas būtu jābūt par 5 – 6 santīmiem lētākam nekā litram fosilās degvielas. Sekmīgai degvielas tirdzniecībai nepieciešama arī nopietna un uzticama kvalitātes kontrole, ko var nodrošināt standartiem atbilstošas laboratorijas. Kā jau minēts, šobrīd laboratoriju izveidei un darbībai nopietna atbalsta trūkst.

Biodegvielas ieviešana – nopietns uzdevums

J.Kisiels uzsver, ka sākotnēji Biodegvielas likuma projektā bijušas normas, kas paredz gan atbalstu un garantijas zemniekiem, gan ražotņu attīstīšanu, gan degvielas realizācijas nodrošināšanu. Taču likumprojekta virzības gaitā vairākas būtiskas normas no tā izslēgtas, un tagadējā, “frizētā” projekta versija zaudējusi krietnu daļu savas jēgas. Protams, nav noslēpums, ka likumprojekta apspriešanas gaitā virkne normu kļuva par strīdu un diskusiju objektu. Tā, piemēram, Latvijas Degvielas tirgotāju asociācija (LDTA) un Latvijas Pilnvaroto autotirgotāju asociācija (LPAA) 2. martā pie Saeimas deputātiem vērsās ar aicinājumu “nepieņemt neizpildāmas prasības”. Degvielas un jauno automobiļu tirgotāji pauda viedokli, ka nav nepieciešamības jau šogad nodrošināt biodegvielai divu procentu īpatsvaru tirgū, kā arī iebilda pret normu, kas paredzēja obligātu šīs degvielas tirdzniecību uzpildes stacijās. Vēstules autori arī norādīja, ka pretrunā ar ES likumdošanu ir norma, kas atļāva biodegvielu pirkt tikai no Latvijas ražotājiem un veikt tās jaukšanu ar fosilo degvielu tikai Latvijas teritorijā. Pēdējās divas normas projekta izskatīšanas gaitā arī tika izslēgtas no dokumenta teksta. Tomēr J.Kisiels norāda, ka, neraugoties uz domstarpībām, mērķim jābūt vienam – izpildāma un gan zemniekiem, gan tirgotājiem, gan patērētājiem, gan visai valstij izdevīga likuma pieņemšana. Tas panākams, normatīvo aktu un citu dokumentu izstrādē iesaistot kompetentus speciālistus un ņemot vērā visu ieinteresēto pušu viedokli. Diemžēl šobrīd, atzīst J.Kisiels, atbildīgajās valsts institūcijās bieži vien jāsastopas ar darbiniekiem, kuriem trūkst elementāra priekšstata tiklab par degvielas ražošanas, uzglabāšanas un transportēšanas tehniskajām īpatnībām, kā arī par tās tirdzniecības komerciālajiem aspektiem. Tāpēc jo būtiskāks bija darbs, ko ilgāk nekā gadu veica degvielas tirgotāju un ražotāju darba grupa, formulējot biodegvielas ražošanas attīstības pamatprincipus un skaidrojot sabiedrībai un atbildīgajām personām alternatīvās degvielas ieviešanas nepieciešamību. Šis darbs, uzsver J.Kisiels, tika veikts bez atlīdzības, “sabiedriskā kārtā”, taču tik nopietna jautājuma risināšanai būtu jābūt valsts kompetencē – un vislabāk Ministru prezidenta pārraudzībā. Biodegvielas ieviešana skar pārāk daudzas un plašas valsts interešu sfēras, lai tai varētu ļaut nerealizēties nekompetences vai atsevišķu biznesa grupu interešu dēļ.

Vērā ņemami risinājumi

Tomēr cerīgus akcentus šajā kontekstā dod Zemkopības ministrijas (ZM) veikums. 16.martā tika paziņots par ministrijas izstrādāto koncepciju valsts atbalstam biodegvielas ražošanai un lietošanai 2005. gadam. ZM speciālisti valdībai apspriešanai piedāvā trīs iespējamo risinājumu variantus. Vienā no variantiem paredzēts sniegt atbalstu ražotājiem, gan samazinot akcīzes nodokli, gan tieši. Tas darāms, lai segtu starpību starp biodegvielas ražošanas izmaksām un tās tirgus cenu. Saskaņā ar otro risinājuma variantu 2006.gadā varētu sākt realizēt speciālu atbalsta shēmu nepārtikas rapša un graudaugu audzētājiem. Atbalsts būtu attiecināts uz platībām, kas tiek izmantotas šo kultūru audzēšanai, protams, ja tās tiek izmantotas kā izejvielas biodegvielas ražošanai. Savukārt trešais ZM piedāvātais plāns paredz atbalstu lauksaimniekiem, kuri ražošanas procesā izmanto biodegvielu. Atbalsts domāts, lai segtu papildizmaksas, kas rodas, dodot priekšroku videi draudzīgai degvielai, nevis fosilajai dīzeļdegvielai vai benzīnam.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv