"Rīga atkal apmānījusi Eiropu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.08.29.

1. septembrī stājās spēkā jaunais Latvijas Valsts valodas likums.

Noteikumu galējais teksts izrādījās daudz liberālāks nekā visi iepriekšējie. Tajā pašā laikā Latvijas valodas likums ir pretrunā ar visiem trijiem Nacionālo minoritāšu pamatkonvencijas pantiem, kas regulē valodas politiku.

Šajā ziņā valsts atpaliek no visām pārējām ES kandidātvalstīm un no Krievijas. Valodas politika pilnībā ignorē 40 procentu krievvalodīgo republikas iedzīvotāju. Likumdevēji izrāda izcilu izveicību, lai radītu ērtus apstākļus darbam ārzemniekiem, teiksim, angliski runājošiem uzņēmējiem, cītīgi aizliedzot jebkādu krievu valodas funkcionēšanu ārpus privātās sazināšanās. Pēdējos desmit gados Latvijā ir izstrādāta smalka stratēģija, kas ļauj reizi pa reizei panākt vēlamo rezultātu. Svarīgāko jautājumu risināšana pakāpeniski tiek nodota zemākstāvošām struktūrām — no likumdošanas izpildvarai un tālāk konkrētam ierēdnim, kuru ekspertiem nav iespējams izsekot. Veidojas birokrātiskas struktūras ar milzīgām pilnvarām, kuru priekšgalā ir galējie nacionālisti. Pēc tam mērķtiecīgā valsts politika tiek pasniegta kā ierēdņa despota patvaļa. Dokumentu pirmajos variantos tiek ieliktas rupjas, diskriminējošas normas, lai pēc to likvidēšanas rastos manāma progresa priekšstats. Un, visbeidzot, likumu lietošana praksē ir daudz liberālāka, nekā tas izpaužas likuma tekstā. Tas rada mierīgas dzīves ilūziju, un tajā pašā laikā valsts atstāj sev iespēju jebkurā brīdī pievilkt skrūvītes - visiem kopā vai kādam atsevišķi.

Galvenā problēma slēpjas praksē lietotā tiesībsargājošā monitoringa būtībā.

Pašlaik daudz kas ir atkarīgs no Krievijas pozīcijas. Ja tai izdosies sacelt starptautisku skandālu, kāds radās pirms divarpus gadiem, un turklāt apelēt pie Eiropas tiesībsargājošiem dokumentiem, tad iespējams, ka Latvija būs spiesta demokratizēt savu valodas politiku.

Aleksandrs Giļmans