Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Augstāko padomju 1990. gada 1. decembra ārkārtas kopējās sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi deputāti un viesi! Lūdzu ieņemt vietas sēžu zālē! Mēs sākam otro kopējo sēdi. Pirmkārt, es gribu nolasīt vēl vienu apsveikumu, kuru saņēmis Lietuvas parlaments. Apsveikums adresēts triju Baltijas valstu parlamentāriešu sēdei:

“Norvēģu parlamentārā delegācija, kurai bija gods pie jums viesoties septembrī, sūta jums vislabākos novēlējumus. Mēs ceram, ka jums izdosies tuvākajā laikā atkal atgūt brīvību un atjaunot neatkarību. Mēs nožēlojam, ka nevaram būt kopā ar jums šinī svarīgajā notikumā, bet mūsu sirdis un jūtas ir kopā ar jums. Mēs ceram, ka drīz jūs varēsim pieņemt kā neatkarīgas valstis Ziemeļu valstu saimē. Patiesi jūsu – Enervistons. Norvēģu parlaments, 1.decembrī.”

Jūs vēlas apsveikt arī Lietuvas kustība “Sajūdis”. Uz tribīni aicinām kustības “Sajūdis” Seima padomes priekšsēdētāju godāto Kuļaļi.

Lietuvas “Sajūža” pārstāvis: Cienījamie augstie Igaunijas, Latvijas, Lietuvas pārstāvji, augsti godātie viesi, kungi! “Sajūdis”, tā seima padome sirsnīgi jūs sveic, sanākot Lietuvas galvaspilsētā Viļņā! Jūs ieradāties, lai izpildītu lielu misiju, un mēs nešaubāmies, ka jūs to spēsiet. Atļaujiet jūs apsveikt visu Baltijas valstu kustību vārdā, lietuviešu “Sajūdis” vārdā, latviešu un igauņu vārdā.

Vēsturē Lietuva, Latvija un Igaunija iet pa vienu ceļu. Pa Baltijas ceļu ejot, mēs nonācām pie neatkarības, pie brīvības un demokrātijas. Mēs tagad esam vienoti – trīs māsas pie Baltijas jūras, zem savām debesīm, stingri nostājušies uz savas zemes. Tūkstošiem gadu, no tā laika, kopš mūsu tautu vārdi ierakstīti vēsturē, mēs esam cīnījušies par brīvību, par neatkarību, par mūsu sadarbību. Mēs citādi nevarējām, negribējām un nepratām darīt. Šodien mēs izejam uz Baltijas ceļa un atkal mēs citādi nevaram, negribam, neprotam, pat ja kādam izdodas mūs apstādināt. Mūsu bērni, mūsu mazbērni nevarēs, negribēs, nepratīs rīkoties citādi. Šodien mums jābūt vienotiem, neskatoties ne uz ko, un, ja kāds no mums spers mazu soli uz priekšu vai atpaliks – mums ceļš ir viens. Ļoti bieži vēsturi nosaka ne tikai tas, kas ir padarīts, bet arī tas, kas vēl nav paveikts, bet ir iecerēts. Esmu dziļi pārliecināts, ka tāda noskaņa ir visiem Lietuvas iedzīvotājiem un viņu kaimiņiem Igaunijā un Latvijā. Mēs šodien darīsim visu, lai mūsu plecus nenospiestu nepadarītu darbu nasta. Esmu pārliecināts, ka šodien mūsu tautas pieņems vēsturiskus lēmumus. Pateicos par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Man jums jāpaziņo sēru vēsts. Daudzi no jums jau ir dzirdējuši, ka vakar netālu no Panevēžas noticis ceļa negadījums, kurā tika smagi ievainots vieglās mašīnas vadītājs, Lietuvas radio un televīzijas nodaļas vadītājs Stuina. Pēc divām stundām cietušais nomira. Vieglā mašīna saskrējās ar autobusu, ar kuru brauca viesi no Latvijas. Domāju, ka mums jānosūta telegrammu, izsakot līdzjūtību bojāgājušā tuviniekiem. Ceru uz jūsu piekrišanu.

Pāriesim pie dokumentiem, to apstiprināšanas. Saskaņā ar mūsu norunu, par atsevišķajās Augstāko padomju sēdēs padarīto darbu, par pieņemtajiem dokumentiem referēs pa vienam pārstāvim no katras valsts. Es lūdzu, lai par pirmo pieņemto dokumentu mūs informē Igaunijas Republikas pārstāvis.

Igaunijas deputāts: Godāto priekšsēdētāj, cienījamie Augstāko padomju locekļi, cienījamie viesi! Augstākā padome tajā sastāvā, kādā ieradusies, izskatīja dokumentu Nr.1 un atbalstīja to, neiesniedzot labojumus. Izmantojot laiku, kas dots mūsu delegācijai, es pievienošu nedaudz vārdu šajā dokumentā, kas attieksies uz tuvākā laika perspektīvām par Baltijas valstu lomu.

Apmēram pirms simt gadiem Vācijā radās jauna zinātnes nozare, ko sauc par ģeopolitiku. Padomju Savienībā pret šo mācību bija ļoti negatīva nostāja, jo ģeopolitika balstījās uz dabas zinības faktiem, eksaktajām zinātnēm, kibernētiku. Taču agrāk vai vēlāk Padomju Savienībai no tā vajadzēja atteikties. Tas mums ir svarīgi tajā nozīmē, ka, Maskavai ignorējot Baltijas valstu ģeogrāfisko stāvokli, mēs vairāk nekā 50 gadus atradāmies uz Austrumiem no Maskavas. Tas liecina par politisko un ģeopolitisko pozīciju nesavienojamību, to, ka mums tomēr jānonāk savā reģionā, un, kā jau par to šeit tika runāts, tas ir Baltijas jūras reģions, lielāko daļu no kura veido Skandināvija, nedaudz mazāku – Vācija un Polija. Gribu atgādināt, ka Skandināvija vēl pirms gada neko negribēja zināt par mūsu faktisko vietu Eiropas kartē. Gada laikā noticis principiāls pagrieziens, Skandināvija tagad ne tikai zina, kur atrodas Baltijas valstis, bet arī sākusies sadarbība. Kā ekoloģijas speciālists varu teikt, ka īpaši efektīva ir sadarbība Baltijas jūras ekoloģijā. Ziemeļu padome nesen rekomendēja Baltijas valstīm šā jautājuma risināšanai izveidot kopīgu orgānu. Atrisinot ģeopolitisko un reģionālo jautājumu, mēs “ieiesim Eiropā” un tajā ieņemsim savu vietu. Mūsu piederība Baltijai un Skandināvijai, atrašanās pie Baltijas jūras nekādā ziņā nenozīmē pašizolāciju, bet tikai to, ka tādā veidā augs jaunā Eiropa.

Kas mums jādara, lai neatkārtotos tas, kas notika Parīzē? Es domāju, ka ne tikai prasmīgiem ministriem ar to jānodarbojas; izskaidrošanas darbalauks ir ļoti plašs – līdz pat Vidusjūrai, visur Baltijas valstīm jābūt pazīstamām kā patstāvīgam reģionam uz Eiropas kartes. Tas nozīmē, ka nepieciešams pielikt daudz kopīgu pūļu. Pasaule, kas daudzus gadus pastāvējusi kā lielvalstu ietekmes sfēras, mūsuprāt, sadarbosies pa reģioniem. Mūsu pieeja acīmredzot tāda: ar Eiropas palīdzību panākt, lai Maskava atzītu, ka mēs piederam Baltijas reģionam. Atļaujiet no tribīnes novēlēt jums panākumus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pateicamies deputātam no Igaunijas. Tagad gribu dot vārdu pārstāvim no Latvijas Republikas par dokumenta pieņemšanu. Reizē gribu atgādināt: ja kāds grib komentēt to, par ko bija runa atsevišķajās sēdēs, tad jāiekļaujas trijās minūtēs.

Latvijas deputāts – J.Bojārs: Godātie deputāti, godāto priekšsēdētāj! Mums rokās ir vēsturisks dokuments. Pirmo reizi visi mūsu parlamenti kopīgi griežas pie pasaules sabiedrības ar dokumentu, tas ir, ar aktu, kurā mēs visas savas politiskās pretenzijas noliekam savās vietās. Pirmām kārtām, mēs apstiprinām savu gribu un tautu lēmumu atjaunot mūsu neatkarību. Mēs vēlreiz apstiprinām, ka atbalstām Helsinku konferences nobeiguma dokumentus, to principus un to, ka šie principi no jauna apstiprināti. Mēs atzīmējam, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas delegācijas nepiedalījās Parīzes apspriedē uz vienādiem nosacījumiem ar pārējām valstīm, kuras piedalījās šajā konferencē. Tomēr Baltijas valstu delegācijas tur guva citu delegāciju atbalstu. Es gribu atzīmēt, ka mūsu republikas tauta agresijai pretojās ar ieročiem rokās, es runāju par pēckara periodu, bet tagad mēs esam gatavi atjaunot savu neatkarību ar mierīgiem demokrātiskiem līdzekļiem.

Jāteic, ka pašreizējā situācijā ir tikai viena valsts, kas apdraud Baltijas tautas, – Padomju Savienība. Neviena cita valsts neapdraud Baltijas republikas. Baltijas valstīm, to tautām draudi turpinās, kas ir pilnīgi pretrunā ar Parīzes hartu un Padomju Savienības saistībām sakarā ar šo dokumentu.

Es gribu atzīmēt, ka te mums ir neliels labojums. Vārdu “bēg” mēs nomainījām ar vārdu “izvairās”, tā ir diplomātiskāk. Mēs uzskatām, ka tieši atteikšanās no sarunām ar Baltijas republikām, aneksijas un okupācijas turpināšanās, ir tas, kas draud ar situācijas saasināšanos Baltijā. Baltijas republikas pieprasīja savas neatkarības atjaunošanu. Mēs uzskatām, ka mums savi strīdi jārisina tikai ar mierīgiem līdzekļiem un, atbilstoši Parīzes hartai, mums šo problēmu risināšanā jāiesaista trešās valstis. Aicinām citu valstu parlamentus mūs atbalstīt, lai rezultāti būtu radikāli, lai Padomju Savienība pārtrauktu savu draudu politiku, pārtrauktu lietot politiskus, ekonomiskus draudus, lai nekavējoties varētu sākties sarunas ar Padomju Savienību, no vienas puses, un Baltijas republikām, no otras puses, par to pilnīgas neatkarības atzīšanu.

Un otrais, jāvienojas un jānosaka precīzi termiņi, kad no Baltijas republikām tiks izvests padomju karaspēks, lai tas turpmāk neiejauktos mūsu republiku iekšējās lietās. Ir ideja, lai Baltijas valstis ieslēgtu Ziemeļeiropas bezatomu zonā. Tālāk mēs prasām, lai tiktu novākti visi šķēršļi, kas traucē nodibināt tiešus sakarus ar visu pasauli. Vēl mēs prasām, lai mums palīdzētu šos sakarus nodibināt. Mēs prasām ar trešo valstu piedalīšanos izveidot normālus kontaktus ar Padomju Savienību, no vienas, un Latviju, Lietuvu un Igauniju, no otras puses. Līdzās tam mēs prasām, lai Baltijas valstu deputātam būtu paredzēta vieta Eiropas parlamentā. Jāpiebilst, ka šis dokuments ir labi izstrādāts, lakonisks. Mēs aicinām visus deputātus to atbalstīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Latvijas delegātam. Bet tagad lūgsim pārstāvi no Lietuvas.

Lietuvas deputāts: Godāto priekšsēdētāj, godātie deputāti! Man ir gods ziņot, ka Lietuvas Republikas deputāti ļoti aktīvi strādāja, lai šo dokumentu uzlabotu un piestrādātu. Daudzu deputātu priekšlikumi tika izmantoti, lai dokumenta teksts kļūtu skaidrāks. Mums nācās strādāt arī kopējā sagatavošanas komisijā. Tās darba laikā mūsu pozīcijas tuvinājās. Lietuvas Republikas Augstākās padomes deputāti atbalstīja tos priekšlikumus, kas tika izteikti no Igaunijas un Latvijas deputātu puses. Vēl gribu pasvītrot, ka teksta saskaņošanā, meklējot precīzākos formulējumus, mums izdevās saglabāt savstarpējās saprašanās un sadarbības garu. Tādā veidā sagatavots kopējs dokuments, kurā ir vairāki labojumi, kas nākuši gan no Latvijas un Igaunijas, gan no mūsu puses. Lietuvas Augstākās padomes atsevišķajā sēdē kritisku piezīmju par dokumentu nebija, pašreizējais dokumenta projekts ir atbalstīts. Mēs uzskatām, ka šis projekts, ja tas šeit tiks apstiprināts, bez šaubām, sekmēs Baltijas valstu centienu piepildījumu. Tāpēc es aicinu atbalstīt šā dokumenta projektu.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Lietuvas deputātam. Es pamanīju vienu priekšlikumu no Latvijas delegācijas puses, tas ir, redakcionālu niansi, kas attiecas uz tulkojumu krievu valodā, taču būtību tas nemaina. Nav šaubu, ka par šo priekšlikumu nav vērts diskutēt.

Un tā es konstatēju, ka dokuments ir pieņemams visām trim republikām, visu triju valstu Augstākajām padomēm, jo pieņemts to sēdēs. Tagad es ierosinu to apstiprināt kopumā mūsu protokola balsojumā. Es tikai vēlreiz gribu pārbaudīt, vai mūsu balsu skaitīšanas komisija ir gatava savam tiešajam darbam. Balsu skaitīšanas komisija ir? Ja? Kas par to, lai lēmumi, kurus pieņēmuši triju republiku parlamenti, protokola kārtībā tiktu apstiprināti? Godātie deputāti, pašlaik mēs balsojam, pēc neilga laika jautāsim un varēsim atbildēt uz jautājumiem. Vai ir saskaitītas Latvijas Republikas deputātu balsis – 94. No Igaunijas? – ... No Lietuvas 102 deputāti apstiprina. Tagad lūdzam balsot tos, kas ir pret. Lietuvas Republikas deputātu vidū nav tādu, kas iebilstu, 3 deputāti no Latvijas Republikas, 10 deputāti no Igaunijas, tātad 13 – pret. Tagad – kas atturas? Tādu nav starp Igaunijas deputātiem, tāpat nav Latvijas un Lietuvas delegācijās.

Godātie kolēģi deputāti, mēs norunājām, ka viedokļus par katru jautājumu, kas izdiskutēts atsevišķajās sēdēs, šeit paziņos viens pārstāvis no katras republikas. Bet tagad vārdu lūdz deputāts no Latvijas, nē, atvainojiet, deputāts no Igaunijas grib kaut ko jautāt vai paziņot. Dosim viņam vārdu? Es ierosinu deputātam dot iespēju runāt. Bet uzskati ir dažādi. Vai uzskati dalās? Cienījamie deputāti! Lūdzu, balsojam par to, lai viņam dotu vārdu. Lietuva par – 60, Latvija par – 68. Man liekas, vairākums ir par, bet kārtības labad balsošana jānoved līdz galam. Kas pret? Lietuva – 12, Latvija – 9. Kas atturas? Lietuva – 21, Latvija – 6. Summējam: par – 174, pret – 25, atturas – 30.

Un tā – vārds tiek dots godātajam deputātam. Lūdzu uz tribīni! Jums dotas trīs minūtes, kā agrāk norunāts.

Igaunijas deputāts: (Deputāta teiktais stenogrammas pierakstā nav atspoguļots. – Red.)

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, mēs nobalsojām, devām vārdu kolēģim no Igaunijas, es varu tikai izteikt nožēlu par dažiem izteikumiem tekstā, kas attiecas uz visiem šeit klātesošajiem, kas tikko aplaudēja. Un vēl viena piezīme. Mums bija šis teksts, mēs to saņēmām, liekas, zem šī teksta nebija Lietuvas deputātu parakstu.

Tagad jūsu uzmanībai tiek piedāvāts dokuments Nr.2. Attiecībā uz to lūdzu izteikties Igaunijas Republikas pārstāvi. Deputāte Marju Lauristina.

Igaunijas deputāte: Godātie priekšsēdētāji, cienījamie triju Baltijas republiku Augstāko padomju locekļi! Mēs savā cīņā par savu valstu neatkarību šodien speram lielu soli uz priekšu, un šis solis ved uz to dienu, kad Maskavā sanāks PSR Savienības tautas deputātu ceturtais kongress. Mūsu kopējās sēdes otrais dokuments adresēts šim kongresam, kas, kā zināms, kā galveno jautājumu apspriedīs dziļo ekonomisko krīzi Padomju Savienībā un to, kāda būs šīs valsts struktūra nākotnē. Mūsu dokumenta nolūks ir izteikt savu tautu viedokli šajā jautājumā, vēsts ir īsa un skaidra, tā nobriedusi šā gada laikā, kad mēs pārdzīvojām, pareizāk, vēl pārdzīvojam, pārejas periodu.

Tā saturs, īsi sakot, ir šāds: mūsu nepārprotamais atbalsts ekonomiskai sadarbībai ar Padomju Savienību; mūsu griba un ticība, īstenojot patstāvīgu ekonomiku, nodrošināt savai tautai ekonomiskās krīzes pārvarēšanu un tajā pašā laikā palīdzēt Padomju Savienībai, tās tautām, kas paliks Padomju Savienības sastāvā, uzlabot savu ekonomisko stāvokli. Sakarā ar to mēs praktiski jūtam, ka tikai pilnīga politiska patstāvība, politiska jautājumu atrisināšana mums atvērs durvis uz ekonomisku uzplaukumu, uz ekonomisku sadarbību kā austrumu, tā rietumu virzienā. Tāpēc mūsu attieksme pret PSRS Tautas deputātu kongresu ir šāda: mēs nepievienojamies Savienības līgumam, mēs neieejam jaunajā vai atjaunotajā federācijā ne uz kādiem priekšnoteikumiem. Mēs zinām, ka šis lēmums, šī pozīcija kongresā tiks nosodīta, kongresa sagatavošanas ietvaros palielinās spiediens uz mūsu ekonomiku, uz mūsu cilvēku psihi. Tas ir lielvalstnieciskas politikas spiediens. Mūsu vēsts Tautas deputātu kongresam, lai tas teiktu “nē” spiediena politikai. Lielvalsts, kura ir apņēmusies ar ļoti skaistu mērķi ieiet Eiropas kopējā mājā, kuras galvgalī stāv cilvēks, vaiņagots ar miera prēmijām, var droši atteikties no spēka politikas attiecībās ar saviem kaimiņiem un tām tautām, kuras grib brīvi noteikt savus likteņus.

Šī mūsu vēsts vai zināma daļa attiecas uz mūsu domām par armiju. Viens no svarīgākajiem spēka pozīcijas faktoriem ir ne ar kādiem līgumiem nesankcionēta bruņoto spēku atrašanās mūsu valstu teritorijās. Mēs zinām, cik daudz pacietības prasa starptautiskas sarunas par stratēģiskiem militāriem jautājumiem, vēlreiz izsakām savu gribu un gatavību piedalīties šajās sarunās, nosakot termiņus un kārtību padomju karaspēka izvešanai, bruņoto spēku statusu tam periodam, kamēr tas vēl atradīsies mūsu teritorijās, uz laiku izlemt sociālās un ekonomiskās problēmas, kuras pašlaik ir saistītas ar karavīru un viņu ģimeņu atrašanos Baltijā. Bez sarunām, bez nolīgumiem konflikti turpināsies. Mēs savā dokumentā ierosinām, lai Padomju Savienība Igauniju, Latviju un Lietuvu atzītu par patstāvīgām valstīm, neatkarīgām valstīm un lai pēc iespējas drīzāk šajā jautājumā sāktu starptautiskas sarunas. Vienīgi tad būs pozitīvi rezultāti, tikai tā var novērst asaras un nelaimes, par kurām pēdējā laikā tik daudz tiek runāts. Tikai politiskas sarunas šo jautājumu mierīgā noregulēšanā starptautiskā līmenī – tāds ir mūsu kredo.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Igaunijas deputātei. Bet tagad par dokumenta pieņemšanu lūgsim uzstāties Latvijas Republikas pārstāvi.

Latvijas deputāts – A.Endziņš: Godātie Latvijas, Lietuvas, Igaunijas Augstāko padomju priekšsēdētāji! Godātie deputāti! Latvijas Augstākā padome izskatīja šo projektu un atbalsta to. Mēs gribam vēlreiz pasvītrot, ka visas Augstākās padomes jau ir pasludinājušas savu neatkarību, ar šo dokumentu vēlreiz atgādinām PSRS valdībai, ka mēs jau daudzas reizes esam griezušies ar prasību sākt sarunas par mūsu valstiskuma atjaunošanu, taču šo sarunu sākšana ievelkas. Ar šo dokumentu mēs vēlreiz pasvītrojam savu stingro pārliecību, ka tikai mūsu patstāvīga saimniekošana var palīdzēt iziet no krīzes situācijas un tajā pašā laikā sekmēt situācijas stabilizēšanos visā Padomju Savienībā. Ar šo dokumentu mēs pasvītrojam to, ka Baltijas valstu teritorijā vēl vienmēr atrodas PSRS bruņotie spēki, kas ar savu darbošanos iejaucas mūsu valstu iekšējās lietās, un mēs uzskatām, ka bez kavēšanās jāsāk sarunas par to pagaidu uzturēšanos šeit un to statusu līdz pilnīgai to izvešanai no mūsu teritorijām. Ar šo dokumentu mēs paužam pilnīgu pārliecību, ka taisnība uzvarēs un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība tiks atjaunota. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Latvijas pārstāvim. Tagad par dokumenta pieņemšanu ziņos Lietuvas Republikas pārstāvis.

Lietuvas deputāts: Godātie priekšsēdētāji, cienītie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Augstāko padomju deputāti! Lietuvas Republikas Augstākā padome līgumus un tālākās savstarpējās attiecības ar Padomju Savienību uzskata par svarīgu faktoru mūsu valsts un tās neatkarības atjaunošanā. Tā principā atbalsta dokumentu, bet, ievērojot tā svarīgumu, mēs nolēmām ieteikt mūsu kolēģiem, Latvijas un Igaunijas deputātiem, izdarīt dažus labojumus, kuri, iespējams, tiks pieņemti ar saskaņošanas komisijas palīdzību. Taču, par nožēlu, mums neizdevās iepriekš jūs brīdināt par šiem labojumiem, tāpēc atļaujiet man nolasīt rindkopas, kurās mēs iesakām redakcionālas un pat būtiskas izmaiņas. Es nolasīšu krievu valodā, lai nebūtu problēmu tulkotājiem, tāpēc ka šis dokuments ir darba dokuments, sagatavots krievu valodā. Lietuvas pārstāvjiem no savas puses gribu sniegt dažus paskaidrojumus.

Un tieši: gandrīz visām izmaiņām ir redakcionāls raksturs. Mēs dažviet cenšamies izvairīties no vārdu “pieņēma lēmumu” un “nolēma pieņemt” atkārtošanās. Mēs šeit operējam ar precīzākiem jēdzieniem. Tāpat piektajā rindkopā vārds vārdā atkārtojas, tikai šeit daži vārdi samainīti vietām, lai ievērotu teikuma loģisko konstrukciju.
Es domāju, ka papildinājums otrajai rindkopai, kur ir runa par neatkarību, tas, ka nepieciešams attīstīt domu tālāk par to, ka neatkarība tika zaudēta inkorporēšanas Padomju Savienībā rezultātā, ir vienīgais būtiskais teksta papildinājums. Visām pārējām izmaiņām ir redakcionāls raksturs. Atgādinu Lietuvas delegācijas attieksmi. Mēs kategoriski neprasām visu no jauna apspriest vai saskaņot, bet, ja jūs piekritīsit pieņemt šos redakcionālos labojumus, mēs to varētu šeit uz vietas izlemt. Bet, ja jūs uzskatīsit, ka piedāvātie labojumi ir pārāk atbildīgi, tad mēs no saviem priekšlikumiem varam atteikties un atstāt to pašu tekstu. Redakcionāli labojumi ir iespējami, lai ievērotu teikumu loģiskumu.

Priekšsēdētājs: Vai kāds no Latvijas un Igaunijas pārstāvjiem vēlas runāt labojumu sakarā? Vislabāk būtu, ja izteiktos tie, kas ar šo tekstu ir strādājuši. Un tā – pārstāvis no Latvijas, pēc tam vārds tiks dots deputātam no Igaunijas.

Latvijas deputāts – A.Endziņš: Nekādu iebildumu pret šādu tekstu nebija. Labojumi nemaina teksta saturu, tikai vēlreiz precizē otro rindkopu, ka mēs 1940.gadā zaudējām savu valstiskumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka uz šīs uzstāšanās pamata varētu balsot par atbalstu piedāvātajiem labojumiem, bet tagad lūgsim Igaunijas pārstāvi izteikt delegācijas viedokli.

Igaunijas deputāts: Godātie priekšsēdētāji, cienījamie kolēģi! Mēs esam sapratuši iepriekšējo norunu tā, ka visa apspriešana notiks republiku Augstākajās padomēs. Šeit apspriedīsim jau pieņemtos lēmumus. Tagad iesniegti priekšlikumi mainīt to tekstu, ko Igaunijas Augstākā padome jau pieņēmusi. Mēs šinī zālē nevaram par šiem labojumiem balsot, tādā gadījumā mēs lūdzam pārtraukumu.

Priekšsēdētājs: Laika ekonomijas nolūkā man ir priekšlikums turpināt pārējo dokumentu izskatīšanu, bet pie šā dokumenta, par kuru radās problēmas, atgriezties apspriešanas beigās. Es gribētu lūgt cienījamos Igaunijas deputātus. Varbūt viņu pārstāvji piekristu tādai procedūrai, kāda paredzēta līdzīgiem gadījumiem, tas ir, republikas ieceļ pa vienam pārstāvim, viņi aiziet apspriesties un tur, ar tekstu rokās, panāk kopēju viedokli un šeit par to paziņo. Vai piekrītat šādam priekšlikumam? Lūdzu. Mēs tādu procedūru paredzējām mūsu darba pašā sākumā, taču tā nav obligāta. Tikai iespējama.

Igaunijas deputāts: Cienījamie kolēģi! Es ļoti lūdzu mani atvainot, bet attiecībā uz šo dokumentu ir Igaunijas Republikas Augstākās padomes lēmums, to var izmainīt tikai Igaunijas Republikas Augstākā padome un nekas cits.

Priekšsēdētājs: Es ierosinu rīkoties šādi. Cienījamie deputāti, lūdzu uzmanību! Tā kā šo tekstu ir apstiprinājuši trīs parlamenti, deputāti, viņu sanāksmes, mēs varam to pieņemt, bet pārtraukuma laikā mēs lūgsim, ja saņemsim Igaunijas deputāta piekrišanu, pievērst uzmanību priekšlikumiem, ja viņi piekritīs pēc pārtraukuma vēlreiz balsot. Ja viņi negrib tam tērēt laiku, mēs, protams, varētu dokumentu pieņemt tādā veidā, kāds tas mums iesniegts. Es jau teicu, ka 90 procentiem priekšlikumu ir redakcionāls raksturs.

Cienījamie deputāti! Tas, kas ir jūsu rīcībā, jau ir apstiprināts, tāpēc es lieku priekšā protokola kārtībā apstiprināt šo tekstu, kas pieņemts mūsu deputātu atsevišķajās sēdēs. Kas par to, lai apstiprinātu? Igaunija – 49, Lietuva – 96, Latvija – 96. Kas pret šā dokumenta apstiprināšanu kopīgajā sēdē, kas atsevišķās sēdēs jau apstiprināts? Latvija – 13, Lietuvas delegātu vidū iebildumu nav, Igaunija – 11. Kas atturas? Latvija – nav, Lietuva – nav, Igaunija – nav. Un tā, apstiprinot mūsu agrāk pieņemtos lēmumus, kopīgā balsojuma rezultāts: Latvija par – 96, pret – 13, atturas – nav; Igaunija par – 49, pret – 11, atturas – nav; Lietuva par – 96, pret – nav, atturas – nav. Dokuments tādā veidā, kāds tas pašlaik, apstiprināts.

Atkārtoju savu priekšlikumu, adresētu Igaunijas kolēģiem, acīmredzot arī Latvijas kolēģiem. Ja mūsu delegācija līdz pulksten 16 nav paspējusi izdalīt nedaudz rediģēto tekstu, tad to var izdarīt pašlaik, un, ja Latvijas un Igaunijas delegācijas tam piekritīs, tās var izteikt savus viedokļus. Tā procedūra nebūtu gara, mēs izdarītu atkārtotu balsošanu par nedaudz rediģēto tekstu. Bet, ja tādas vēlēšanās nav, tad mēs paliekam pie tā varianta, kāds ir pašlaik.

Tagad jūsu uzmanībai tiek piedāvāts dokuments Nr.3. Lūgums komentēt tā pieņemšanu pārstāvim no Igaunijas Republikas.

Igaunijas deputāts: Godātie priekšsēdētāji, cienījamie Igaunijas, Latvijas, Lietuvas Augstāko padomju locekļi! Igaunijas Republikas Augstākā padome pieņēma Aicinājumu Baltijas valstu iedzīvotājiem un padomju karavīriem. 1940.gadā Padomju Savienība okupēja trīs Baltijas valstis: Igauniju, Latviju un Lietuvu. Mēs visi zinām, kādas ciešanas šī okupācija atnesa mūsu tautām. Mēs atceramies tūkstošus kritušo atbrīvošanas cīņās, nogalinātos un izsūtītos. Mēs atceramies pazemojumus, okupācijas gadu grūtības.

Pats grūtākais, pats ļaunākais mūsu teritorijām no 1940.gada okupācijas sekām ir tas, ka PSRS karaspēks līdz šim laikam nav atstājis mūsu valstis. Igaunijā PSRS bruņoto spēku kara bāzes un poligoni aizņem milzīgas teritorijas, kas rada dabas piesārņošanu un iznīcināšanu. Pēdējā laikā PSRS bruņoto spēku karavīru vidū ievērojami palielinājusies noziedzība. PSRS karaspēks turpina iejaukties Igaunijas iekšējās lietās. Atcerēsimies kaut vai radiostacijas “Cerība” darbību, nelikumīgu darbību padomju kara bāzē Keilo. Tādēļ cīņa par padomju karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijām nav atraujama no cīņas par neatkarības atjaunošanu. Tajā pašā laikā nevajadzētu katrā padomju karavīrā redzēt ienaidnieku, nemaz nerunājot par tādiem soļiem, kuri aizskartu cilvēka godu, pārkāptu cilvēka tiesības. 50 gadu okupācijas rezultātā grūtā situācijā nokļuvušās Baltijas valstis nav spējīgas uzturēt padomju karaspēka kontingentu, kas pastāvīgi palielinās, un viņu ģimeņu locekļus. Mums jāpanāk, lai mūsu valstu valdības kontrolētu karaspēka pārvietošanos mūsu teritorijās. PSRS karaspēka statuss jānosaka sarunu ceļā, tāpat tā dislokācijas vietas, grafiks un kārtība tā izvešanai. Bet pašreizējā momentā mēs griežamies pie karavīriem, kas atrodas uz Baltijas zemes, ar aicinājumu cienīt igauņu, latviešu un lietuviešu gribu atjaunot savu valstisko neatkarību, cienīt vietējos likumus. Galvenais – nedot iespēju izmantot armiju pret civilajiem iedzīvotājiem. Tāda politika atbilst mūsu tautu gribai, karavīru un viņu ģimeņu interesēm. Pateicos par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Igaunijas pārstāvim, bet tagad lūdzam par dokumentu izteikties delegātam no Latvijas Republikas.

Latvijas deputāts – T.Jundzis: Augsti godātie deputāti! Pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā padome sakarā ar padomju armijas provokācijām un vardarbības aktiem bija spiesta spert dažus atbildes soļus, var likties, ka šā aicinājuma saturs ir pārāk miermīlīgs. Gribu paskaidrot, ka tā dezinformācija, kura ievērojamā mērā ar Maskavas palīdzību tiek izplatīta par mūsu lēmumiem, pilnīgi neatbilst patiesībai. Augstākās padomes novembrī pieņemtais lēmums būtībā nenozīmē to, ka mēs būtu sākuši padomju armijas ekonomisko blokādi vai kaut kādā veidā censtos aizskart padomju armijas karavīrus, viņu sievas, bērnus. Šinī lēmumā runa ir par tiem pakalpojumiem, kurus mēs sniedzam uz savu iedzīvotāju rēķina, pasliktinot viņu stāvokli. Šo lēmumu būtība un mērķis bija sākt sarunas ar Maskavu par armijas statusa noteikšanu. Tāpēc aicinājumā teikts: mēs prasām padomju armijas izvešanu, mēs nedarām neko tādu, kas aizskartu karavīru un viņu ģimenes locekļu cilvēktiesības, taču mēs nevaram uzņemties saistības un garantēt nodrošinājumu armijas pārstāvjiem un viņu ģimeņu locekļiem, ja ne tauta, ne valsts, ne parlaments viņus nevar kontrolēt.

Latvijas Republikas Augstākā padome atbalsta aicinājuma tekstu un ieteic tikai dažus redakcionālus labojumus, ar kuriem šeit nav vērts saistīt jūsu uzmanību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pateicamies pārstāvim no Latvijas. Tagad lūdzam ziņot par dokumenta pieņemšanu delegātu no Lietuvas.

Lietuvas deputāts: Godātie deputāti, godātie viesi! Lietuvas Republikas Augstākās padomes deputātiem nav piezīmju par šo aicinājumu, viņi atbalsta to. Delegāti no Igaunijas un Latvijas uzstājās, viņi savas piezīmes izteica, es tām piekrītu un iesaku šo Aicinājumu Baltijas valstu iedzīvotājiem un padomju karavīriem vienprātīgi pieņemt. Šis aicinājums kalpos attiecību normalizēšanai starp Baltijas valstu iedzīvotājiem un padomju armijas karavīriem, palīdzēs mums virzīties pa neatkarības atgūšanas ceļu.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Lietuvas pārstāvim. Es ievēroju, ka jūs nepievērsāt uzmanību vienam priekšlikumam, kas tika pieņemts mūsu sēdē. Un tā, pēdējā rindkopā – es citēšu tekstu krievu valodā – ir tāds labojums: ir “ievērot politiku”, bet pareizāk būtu “ievērot neiejaukšanās principu mūsu valstu iekšējās lietās”. Es domāju, ka to var pieņemt.

Vai jūs piekrītat pieņemt šādu labojumu? Latvijas delegācija šo priekšlikumu apsprieda, vai jūs tagad piekrītat? Kāds ir jūsu viedoklis? Ļoti patīkami, bet, tā kā teksts bija nedaudz citāds, taču labojums ar roku rakstīts, es to nekomentēju, no kā nāk šis labojums, bet kopumā var nobalsot par jau pieņemtu dokumentu, pareizāk, apstiprināt pēc protokola. Kas par to? Igaunija – 48, Latvija – 96, Lietuva – 98. Kas iebilst? Igaunija – 11, neviens Lietuvas deputāts nebalso pret, Latvija – 13. Kas atturas? Igaunija – nav, Lietuva – nav, Latvija – nav. Tādā veidā mēs esam apstiprinājuši arī trešo dokumentu.

Godātie kolēģi! Jūsu uzmanībai tiek piedāvāts dokuments Nr.4, tas nav sarežģīts, es gribu cerēt, ka šeit nebūs tādu, kas principā balsos pret, tāpēc tagad es lūdzu par tā apstiprināšanu atsevišķajā sēdē ziņot Igaunijas pārstāvim. Deputāts Toome.

Igaunijas deputāts: Godātie Augstāko padomju priekšsēdētāji! Dārgie kolēģi! Šo rezolūcijas projektu redakcijas komisija pieņēma bez diskusijām. Droši vien visiem bija acīm redzama šīs rezolūcijas nepieciešamība. Igaunijas Republikas Augstākā padome bija vienbalsīgi par šīs rezolūcijas pieņemšanu. Mēs organizējām sadarbību tautas kustību līmenī, mēs īstenojām sadarbību starp valdībām, efektīvi darbojas Baltijas valstu padome, tādēļ nav šaubu, ka mūsu ceļā uz brīvību nepieciešams izveidot mūsu triju parlamentu pārstāvju sapulci, veicināt arī komisiju kopīgu darbu. Šis lēmums, iespējams, ir pat nedaudz iekavējies. Mums acīmredzot vajadzēja jau pavasarī kopīgi darboties, tad mūsu darba rezultāti būtu labāki, kaut zināmā mērā mūsu Augstāko padomju kontakti komisiju līmenī darbojas. Pasaules praksē, piemēram, Eiroparlamentā un Ziemeļu valstīs tāda sadarbība ir pilnīgi sevi attaisnojusi un ar sekmēm ir noorganizēta. Tā ka es šai veidojamajai darba komisijai vēlu ražīgi strādāt, nosakot un izstrādājot sadarbības principus.

Priekšsēdētājs: Pateicamies pārstāvim no Igaunijas. Tagad aicinām Latvijas Republikas pārstāvi.

Latvijas deputāts – A.Kiršteins: Godāto priekšsēdētāj! Godātie deputāti un viesi! Panika, kāda sacēlusies mūsu pretinieku vidū, liecina, ka esam uz pareizā ceļa. Mēs beidzot esam apzinājušies, ka, sadarbojoties 8 miljoniem, mēs varam panākt vairāk nekā tad, kad mūsu ir 2,3 vai 3,5 miljoni. Mēs negribam atkārtot pirmskara kļūdas, kad katra valsts aizsargājās atsevišķi, pati par sevi, padarot neiespējamu citas valsts aizsardzību. Es te domāju par mūsu attiecībām ar lielvalstīm.

Pieņemot dokumentu Nr.4, mēs atbalstām starpparlamentu komisijas nodibināšanu. Papildinot mūsu premjeru, es gribu teikt, ka mums vēl nav ne tikai līguma par cenu politiku un muitu, mums nav vienotas transporta sistēmas, jūras transporta, aviolīniju, autoceļu, mums nav vienotas sakaru sistēmas, līguma par pastu, telegrāfu, sakaru līdzekļiem, mums nav koordinētas politikas enerģētikas iespēju izpētei. Tas pats tiesību sargāšanas jomā, sākot ar nacionālo drošību, kopēju glābšanas dienestu stihisku nelaimju gadījumos. Mums nav programmu kopīgiem pētījumiem cīņā pret narkomāniju. Mums nav saskaņoti preču standarti, sākot no autobusiem līdz pesticīdiem, nitrātiem, kas ir produktos. Mums nav vienotas statistikas, mēs neizdodam vienotu statistikas gadagrāmatu. Mūsu zinātniskie pētījumi notiek paralēli un netiek koordinēti, mēs nestudējam Baltijas vēsturi pēc vienotām programmām, bet studējam lietuviešu, latviešu un igauņu vēsturi atsevišķi. Mums ir kopēja jūras robeža, kopējas upes, kopēja daba, bet nav radīta vienota ekoloģiskā programma. Es šeit stundām varētu uzskaitīt to, kā mums nav, bet es domāju, ka klātesošie to sapratīs. Mūsu darba grupai ir pēc iespējas ātrāk jāsanāk, un es aicinu sākt darbu jau nākamajā nedēļā. Ceru, cienījamie deputāti, ka nākamā gada budžetā jūs paredzēsiet kaut nelielas summas kopējo ieceru koordinēšanai. Acīmredzot darba komisijai nāksies izveidot grupu, kas izstrādās līguma projektu mūsu kopējām darbībām.

Bet nobeigumā es aicinu savus skatus vairāk vērst uz ziemeļiem, nevis uz dienvidiem un rietumiem.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Latvijas pārstāvim. Es gribu izteikt pārliecību par to, ka mūsu vidū nav ienaidnieku. Iespējams, ir cilvēki ar dažādiem viedokļiem, taču jau šī kopīgā klātbūtne ir pozitīva lieta. Tikai tādā ceļā varam nonākt pie savstarpējas saprašanās. Bet tagad es jūs lūdzu dot vārdu Lietuvas pārstāvim par dokumentu Nr.4.

Lietuvas deputāts: Godāto priekšsēdētāj! Cienītie deputāti! Acīmredzot daudziem, kas sanākuši uz šo asambleju, rodas jautājums: vai ir nepieciešamība šādai Baltijas valstu sadarbībai? Metot skatu mūsu valstu vēsturē, mēs redzam, ka, lai arī ceļš uz sadarbību nav bijis viegls, mēs beigu beigās esam nonākuši pie šīs kopējās Augstāko padomju sēdes. Jaunais posms nebūs līdz galam nostiprināts, ja šinī sēdē nebūs ielikti pamati sadarbības struktūrām. Jābūt kādam Baltijas padomes orgānam, par kuru mēs acīmredzot vēl diskutēsim. Baltijas valstu starp­parlamentu saišu nepieciešamību mēs īsti apzināsimies tikai jaunās Eiropas veidošanas procesā, tāpat mūsu ceļā šī īstā procesa virzienā. Viens no galvenajiem komponentiem šajā radošajā procesā būs mūsu sakari. Es gribu jums citēt Parīzes hartu: “Atzīstot svarīgo lomu, kuru parlamentārieši var spēlēt konferencē par Eiropas sadarbību un suverenitāti, mēs aicinām parlamentāriešus aktīvāk piedalīties, lai tiktu izveidota starpparlamentu asambleja, kuras dalībnieki, pārstāvji būtu visi parlamenti.” Mūsu ceļš uz šo procesu var iet caur starpparlamentu darba orgānu.

Vēsturiskā skatījumā Lietuva vienmēr ir bijusi politisko spēku trīsstūrī starp Poliju un Krieviju. Šeit saknes mūsu panākumiem un zaudējumiem, šajā trīsstūrī mēs paliksim arī turpmāk, ja neatradīsim jaunas iespējas, kuras mums var atklāties, tas ir, jauna līnija Skandināvijas valstu virzienā. Mēs domājam, ka viena no visperspektīvākajām Lietuvas iespējām ir izsvērt un materializēt mūsu virzību – apdzīvot kopīgi namu ar Ziemeļiem. Tāpēc mums jāsāk ar parlamentārām struktūrām, jāsāk nekavējoties, tāpēc ka Ziemeļu padome jau izteikusi savu viedokli par Baltijas valstīm, bet bez mūsu iepriekšējas sagatavošanās šīs iespējas varam zaudēt. Mums jāsaprot, ka vēsturiski izveidojušies sakari ar Skandināvijas valstīm pašreiz ir diezgan vāji, tikai mūsu pozīcija, mūsu darbība kopā ar citām Baltijas valstīm var dot pozitīvus rezultātus. Nav šaubu, ka sadarbība nepieciešama arī citos virzienos, un būtu ļoti žēl, ja pašos mūsu valstiskuma sākumos principā atšķirtos mūsu likumi, kas vājinātu iespējas sadarboties mūsu izpildorgāniem. Tāpēc Lietuvas Augstākās padomes delegācija vienprātīgi atbalsta šo lēmuma projektu, tāpat ideju par kopējas darba grupas izveidošanu.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Lietuvas pārstāvim. Tagad ierosinu jūsu atsevišķajās sēdēs pieņemto rezolūciju apstiprināt kopējā sēdē. Kas par to, lai rezolūciju apstiprinātu? Igaunija – 59, vienbalsīgi, Latvija – 96, Lietuva – 101. Kas iebilst pret rezolūcijas pieņemšanu? Latvija – nav, Igaunija – nav, Lietuva – nav. Kas atturas? Igaunija – nav, Lietuva – nav, Latvija – 9. Cienījamie kolēģi! Par šīs rezolūcijas apstiprināšanu kopējā sēdē nobalsoja: Latvija – 96, Igaunija – 59, Lietuva – 101, Atturējās: Latvija – 12, Igaunija – nav, Lietuva – nav. Nebija neviena deputāta, kas balsotu pret šo rezolūciju.

Šīs rezolūcijas otrais punkts paredz deleģēt pa pieciem deputātiem, saprotams, ka šis jautājums tiks risināts, kā saka, mājas apstākļos.

Bet tagad mēs pārejam pie nākamā dokumenta Nr.5, pie tā apstiprināšanas. Piektais dokuments – “Rezolūcija par nacionālo līdztiesību”. Lūgums šī dokumenta pieņemšanu komentēt Igaunijas pārstāvim.

Igaunijas deputāts: Godāto kopējās sēdes priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas! Šodienas sēdē vēlreiz atkārtoju to, kas jau sen zināms Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām. Nav iespējams un nevajag vērtēt cilvēkus pēc to nacionālās piederības. Saprotams, ka pēc pilnīgas valstiskas neatkarības atjaunošanas par nacionālā jautājuma atrisināšanu atbildēs Latvija, Lietuva, Igaunija. Taču šodien atbildība jādala ar Padomju Savienību, kuras darbība ir veicinājusi daudzu tautību izzušanu un nacionālo attiecību deformāciju, kuras sekas jūtamas kā Lietuvā, tā Latvijā un Igaunijā.

Uzstājoties kā redakcijas komisijas loceklis, paskaidroju, ka, sastādot dokumentu Nr.5, tas ir, “Rezolūciju par nacionālo līdztiesību”, ir ievēroti Latvijas parlamenta deputātu grupas “Līdztiesība” priekšlikumi, tāpat deputātu grupas par vienādām tiesībām “Iviruma” ierosinājumi. Par rezolūcijas pieņemšanu nobalsoja 48 klātesošie Igaunijas Republikas Augstākās padomes deputāti, pret nebija neviens, viens deputāts atturējās.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Igaunijas pārstāvim. Lūdzu izteikties pārstāvim no Latvijas Republikas.

Latvijas deputāts – S.Dīmanis: Cienījamie kolēģi! Es gribu aizstāvēt dokumentu Nr.6, tāpēc ka tas saplūdis ar dokumentu Nr.5. Taču pirms tam es gribu teikt dažus vārdus.

Man liekas, ka mēs neatrodamies uz pareizā ceļa, jo šodien piesakām auksto karu Austrumiem. Es domāju, ka šodien mūs nospiež Parīzes sindroms. Mēs esam nostājušies kraujas malā un jāizanalizē, kāpēc tas ir noticis. Taču mēs paši pārāk nervozējam.

Kas attiecas uz dokumentu Nr.6, man liekas, ka ir divas dažādas lietas – līdztiesības un cilvēktiesības. Ievērojot to, ka pašlaik nācijas tiesībām ir zināma prioritāte salīdzinājumā ar cilvēktiesībām, ir nepieciešamība pēc diviem atšķirīgiem dokumentiem. Šodien, sarunājoties ar cilvēkiem šeit, parlamenta nama priekšā, es pārliecinājos, ka šī prob­lēma Lietuvā ir galēji aktuāla. Atcerieties, kas Latvijā notika pagājušo svētdien! Kongresā par cilvēktiesībām sapulcējās vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, kas izteica savu sāpi. Šodien pēc sarunām ar kolēģiem no Igaunijas es saprotu, ka viņiem ir tādas pašas problēmas. Tieši tāpēc, man tā liekas, nepieciešams dokuments par cilvēktiesībām. Dokumentus Nr.5 un Nr.6 nav iespējams apvienot. Jo dokuments Nr.5 ir par to, ka atsevišķām nācijām ir tiesības dziedāt savas dziesmas, runāt savā valodā, dejot savas dejas, bet galvenā problēma ir cita: mazākumtautas Baltijas valstīs ir zaudējušas savu perspektīvu. Un viss, ar ko esam nodarbojušies līdz šim, ir to sekmējis. Ja pateiksim, ka arī citām tautībām Baltijas valstīs ir sociāla perspektīva, ja mēs to pateiksim, tad izdarīsim ļoti labu darbu. Es gribu vēlreiz nolasīt šo dokumentu, tas ir tikai krievu valodā. Es gribu, lai jūs ieklausītos. Vai tiešām šo dokumentu, kas aicina pārtraukt pārkāpumus, nevar noklausīties? Es domāju, ka tagad – man ir nācies daudz runāt ar Rietumu politologiem – cilvēktiesību problēma Baltijā tuvākajā laikā būs vissāpīgākā vieta. Un šo dokumentu nāksies pieņemt.

Ievērojot to, ka visas trīs delegācijas nobalsoja pret šo dokumentu kā tādu, frakcija “Līdztiesība”, kas ir šī dokumenta autors, un dažas parlamentārās grupas no Igaunijas nolēma vairs nepiedalīties šajā sēdē, un mēs atstājam šo zāli.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Acīmredzot Latvijas Republikas delegācijā nebija norunas par to, kas izteiks galveno viedokli par šo dokumentu. Un uzstājās mazākuma pārstāvis. Mēs nožēlojam, ka viņi atstāja zāli pēc tam, kad mēs centāmies šo dokumentu ievērot un tā konstruktīvākos elementus izmantot dokumentā Nr.5. Es tomēr gribētu, lai Latvijas Republikas pozīcija kļūtu skaidrāka, tāpēc ka tagad var rasties šaubas, kā vārdā uzstājās deputāts. Varbūt kāds no Latvijas deputātiem, kas ir zālē, izskaidrotu? Priekšsēdētājs? Lūdzu!

Latvijas deputāts – K.Liepiņš: Godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Nu, ziniet, šajā situācijā pēc tādas emocionālas runas es mēģināšu runāt sausi, lai līdzsvarotu stāvokli. Un tā. Es neatzīstu Dīmaņa kunga pozīciju, ka dokumentus Nr.5 un Nr.6 nevarētu apvienot. Un es jums pierādīšu. Es apņemos to pierādīt. Rezolūcijas pirmajā daļā izteikta doma, kas ieslēgta pēdējā teksta pirmajā daļā. Un viņu rezolūcijas otrā daļa arī ir mūsu rezolūcijas pirmajā daļā. Un vēl bija atsevišķs dokuments par kara lietām un karavīru stāvokli. Es uzskatu, ka mēs esam ievērojuši visus viņu priekšlikumus, kas rakstiski iekļauti rezolūcijā. Latvijas Republikas Augstākā padome šo tekstu pieņēma bez papildinājumiem un izmaiņām. Paldies.

Priekšsēdētājs: Pateicamies pārstāvim no Latvijas Republikas. Acīmredzot patiesībā mums nebija nepieciešamības noklausīties informāciju par šī dokumenta tapšanu. Šis dokuments, kāds tas ir, tas ir dokuments Nr.5, pieņemts, taču, iespējams, mums bija derīgi dzirdēt to, ko mēs dzirdējām.

Bet tagad lūdzam Lietuvas pārstāvi izteikties par šī dokumenta pieņemšanu atsevišķajā sēdē. Deputāts Sakals.

Lietuvas deputāts: Godātais priekšsēdētāj! Godātie viesi! Kopš seniem laikiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā mierīgi dzīvo daudzu tautību pārstāvji. Šajās valstīs dažādu tautību pārstāvji neatkarīgi no politiskajiem un reliģiozajiem uzskatiem bija un tagad ir vienlīdzīgi likuma priekšā. Tas šajā dokumentā vēlreiz tiek apstiprināts. Pasvītroti trīs pamatmomenti. Pirmkārt, mūsu trīs valstis apstiprina, ka tās savā likumdošanā ievēro starptautiskos dokumentus cilvēktiesību jautājumos. Otrkārt, trīs mūsu valstis pilnveido savas valstiskās struktūras, lai iespējami pilnīgāk aizsargātu katra pilsoņa tiesības. Un, treškārt, mēs aicinām nacionālās apvienības mūsu valstīs attīstīt demokrātiskos institūtus.

Dokuments izstrādāts, par pamatu ņemot dokumentus Nr.5 un Nr.6, kuru pamatprincipi nav pretrunā ar mūsu likumiem, tie ietverti šajā dokumentā. Dokuments apspriests Lietuvas Augstākās padomes sēdē. Tad mūsu deputāti iesniedza redakcionālu labojumu, tas ir, ierosināja uzskaitīt starptautiskos dokumentus. Taču deputātu vairākums atzina, ka dokumentu par cilvēktiesībām ir daudz, diezin vai ir vērts mūsu dokumentu paplašināt, kurā jau ir vispārinošs formulējums, citēju: “Ievērot dokumentus par cilvēktiesībām”. Tāpēc Lietuvas Republikas Augstākā padome šo labojumu neatbalstīja un mēs piekritām kopējās redakcijas komisijas dokumentam, kas jums tagad ir rokās. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Lietuvas pārstāvim. Tagad mums nāktos nobalsot par šī dokumenta – “Rezolūcija par nacionālo līdztiesību” – protokola apstiprināšanu, kas tika pieņemts atsevišķajās sēdēs. Tomēr es redzu, ka ir tādi, kas vēlas uzstāties, konkrēti deputāts no Lietuvas Republikas, cienījamais Peško. Man no jums jālūdz piekrišana, tāpat kā tas bija pirmā dokumenta apspriešanas laikā. Vai arī mēs izdarīsim izņēmumu, vēl uzklausīsim viena deputāta uzstāšanos pirms rezolūcijas apstiprināšanas? Kāds būs jūsu viedoklis? Dosim vārdu? Uzklausīsim? Ir nepieciešamība balsot? Nav? Lūdzu, cienījamo deputāt! Bet pārliecinoši lūdzu iekļauties trīs minūtēs.

Lietuvas deputāts: (Deputāta teiktais stenogrammas pierakstā nav atspoguļots. – Red.)

Priekšsēdētājs: Pateicamies deputātam Peško. Viņa piezīmes, kas attiecas uz pirmo rindkopu, tieši iespraudumu pēc vārdiem “starptautiskajiem tiesību aizsardzības dokumentiem”, un tālāk atbilstoši mūsu likumiem, aktiem, kas izriet no cilvēktiesību deklarācijas, jo mūsu formulējums prasīs dažu likumu pārskatīšanu. Tiešām, šāda nepieciešamība radīsies, jo mūsu likumos var parādīties tas, kas būs pretrunā ar cilvēktiesību deklarāciju. Tas ir atskaites punkts, kritērijs, to mēs ar šo dokumentu vēlreiz apstiprinām.

Tagad attiecībā uz piedāvāto papildinājumu. Deputāts Sakals informēja, ka šis labojums netika pieņemts. Konkrēto dokumentu uzskaitījums, protams, var tikt nobalsots. Kaut gan mums nav tekstu, bet cilvēktiesību deklarācija ir visiem zināma. Tika izteikts pārmetums, ka pašreizējais rezolūcijas teksts Lietuvas deputātu sēdē netika pienācīgā veidā nobalsots. Balsots tika par nedaudz agrāku rezolūcijas variantu. Tas notika redakcijas komisijas kopīgajā sēdē, un tad teksts pulksten 16 nonāca mūsu sēdē apstiprināšanai. Es gribu jautāt, jo es nedaudz nokavēju minēto sēdi, par šo dokumentu jau bija runa – vai lūgt cienījamo Stankjaviču vai deputātu Sakalu izteikties šajā sakarā, vai ir nepieciešamība vēlreiz pārbalsot. Protams, mēs to varam izdarīt. Vai ir protokols? Lūdzu. Par balsojuši 80, kad 93 cilvēki bija zālē. Tas nozīmē, ka balsošana ir notikusi, un tagad nav nepieciešamības balsot.

Tādā veidā tagad lūgums balsot par šī dokumenta protokola apstiprināšanu pēc tā pieņemšanas atsevišķās sēdēs. Kas par? Latvija – 94, Lietuva – 100, Igaunija – 48. Kas ir pret rezolūcijas pieņemšanu? Latvijā neviens nebalsoja pret, neviens neiebilst no Lietuvas delegātiem, nav iebildumu arī no Igaunijas. Kas atturas? Latvijā neviens neatturas, Lietuvā – 2, Igaunijā – nav tādu, kas atturas. Cienījamie kolēģi deputāti! 94 deputāti no Latvijas delegācijas balsoja par protokola apstiprināšanu, no Igaunijas – 48, no Lietuvas – 100; atturējās divi deputāti no Lietuvas, pret nebalsoja neviens.

Tādā veidā, cienījamie kolēģi, esam veikuši nozīmīgu darbu. Mēs saprotam tā svarīgumu, turpmāk to pilnveidosim. Ko nepārvarējām, to atstāsim nākotnei.

Pēc pārtraukuma runāsim par sadarbību, par perspektīvām. Ceru, ka varēsim publicēt galīgos tekstus atklātai to lasīšanai. Varbūt jau tagad to var darīt? Pēc pārtraukuma? Labi. Tāpat es ceru, ka dokumenti būs sagatavoti svinīgai to parakstīšanai. Par šo procedūru jums tiks paziņots. Vienlaikus ir lūgums pārtraukuma laikā pierakstīties, kas grib uzstāties par sadarbību, varbūt arī par citām aktuālām lietām, ja mums tam atliks laiks.

Bet tagad pasludinu pārtraukumu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi deputāti, atļaujiet man nolasīt mūsu pieņemtos dokumentus... (Tie tiek nolasīti pēc kārtas.)

Tālāk uzstājas Latvijas pārstāvis.

Latvijas deputāts – A.Bels: Augsti godātās dāmas, kungi, kolēģi! Mēs, latvieši, esam sena indoeiropiešu tauta, kopā ar lietuviešiem esam vienīgais dzīvais atzars, visā pasaulē mēs esam cilvēka muzeja eksponāti. Latvijā kāds iebraucējs, kādam senāk ieceļojušam emigrantam, uzdevis jautājumu: “Kāds ir latvietis?” Atbilde bijusi: “Tāds pats kā lietuvietis, tikai nobijies.” Mūsu politiskie oponenti šodien ļoti bieži atkārto, ka cilvēka tiesības jāliek augstāk nekā nāciju tiesības uz pašnoteikšanos. To sakot, viņi uzvaroši lūkojas uz mums, un absolūti skaidra ir viņu domu gaita: ja reiz cilvēktiesības ir pirmajā vietā, tad latviešiem nav nekādu cerību, jo latvietis viņu saprašanā nav cilvēks. Par latviešiem kādreiz runāja: revolucionāras masas, labs darbaspēks, bet tad teica “vietējie”, vēlāk “pamatiedzīvotāji”, tagad daži biedri nievājoši sauc par nacionālistiem un separātistiem. Gribu apgalvot, es arī apstiprinu, ka cilvēktiesības jāliek pirmajā vietā, jo tādā veidā mēs atrisinām problēmu mūsu labā, iegūstam tikpat, cik mūsu oponenti, jo tad atzīstam, ka arī latvieši ir cilvēki.

Kur ir galvenā problēma Baltijas valstu sadarbībā? To var saukt par Sniegbaltītes un triju rūķīšu sadarbību. Pasaule – tā ir Sniegbaltīte, bet trīs rūķīši – Latvija, Lietuva un Igaunija. Pārējās lomas jūs paši sadaliet. Disneja filmā rūķīši kāpa viens otram uz pleciem un Sniegbaltīte ar viņiem dejoja. Mūsu problēma ir tā, ka neviens ar maziem dejot negrib. Bet te rodas jautājums. Kura no Baltijas valstīm ir pati stiprākā un uz saviem pleciem turēs citus rūķīšus? Tad mūsu iespējas ievērojami palielinātos. Piemēram, mēs varētu izveidot pasaulē labāko diplomātu komandu vai cita intelektuālā darba pārstāvniecību, un tad ar to nāktos rēķināties. Varēsim spēlēt finansēs, ekonomikā, politikā. Esmu pārliecināts, ka mūsu neizlēmība un lēnīgums mums var tikpat dārgi maksāt kā 1940.gadā. Šodien Latvijas teritorijā citas valsts pilsoņi organizē savas pilsoņu komitejas, rīko politiskas greizsirdības scēnas, aicinot ļaudis, kas Latvijā saņēmuši jumtu un maizi, stāties pret valsti, kurā tie dzīvo. Tas notiek armijas paspārnē un draud pāraugt par aktīvu militāru kustību.

Attiecības ar PSRS armiju ir galvenais pretrunu mezgls Latvijā. Armija aizņem 70 tūkstošus hektāru lauksaimniecībā izmantojamas zemes un pavisam nepakļaujas Latvijas Augstākās padomes lēmumiem. 1990.gada rudenī Rīgas rajonā jaunu vīriešu grupa, ar pistolēm bruņojusies, piebraukusi ar pusmilitāru transportu, aizveda uz pludmali trīs cilvēkus un ļoti ilgi ņirgājās par viņiem. Mocītāji pazuda, bet upuri izdzīvoja. Republikas iedzīvotāju tiesību sargātāji nolēma lietu nodot tiesai. Tā sauktās melnās beretes, piedalīdamās kādā nelikumīgā operācijā, darbojās pēc labākajām čekas tradīcijām, ņirgājās par katru cilvēku. Operāciju piesedza PSRS bruņoto spēku jūras kājnieki. Es nekādi nesaprotu, kā šī valsts, kas staļinisma laikā tik daudz cietusi, kur nogalināts tik daudz virsnieku un kareivju, tagad atbalsta spīdzināšanu. Es nevaru pieļaut, ka Latvijā atbalsta cilvēkus, kuri atļaujas spīdzināšanu! Tāpēc es atbalstu republikas Augstākās padomes lēmumu pārtraukt karaspēka daļu apgādi. Šis lēmums nenozīmē, ka armija Latvijas teritorijā paliks bez pārtikas. Armija Latvijas teritorijā saņem tā sauktos Savienības fondus, mēs godprātīgi šos fondus piepildām ar pārtiku. Bet ļoti draudoša bija maršala Jazova runa PSRS televīzijā. Jazova kungs palicis bez pretinieka, bet spēks ir grandiozs, gribas ieročus pažvadzināt, savu varenību demonstrēt. Un nu beigu beigās radies šīs lielvalsts militārajiem spēkiem pretinieks – Lietuva, Igaunija un Latvija. Tikai es gribu atgādināt, ka Aleksandrs Lielais un Napoleons nekad nekaroja ar mierīgajiem iedzīvotājiem. Latvijas valsts savu iespēju robežās sargā savu dzīvi, tiesības uz īpašumu, cilvēktiesības, un, kamēr Latvijā ir Augstākā padome, tā darīs visu, lai cilvēka tiesības sargātu. Bet mums jāatzīst, ka ar lēmumiem uz papīra militāristus nevar apturēt, tāpēc mēs prasām visas progresīvās cilvēces atbalstu.

Atnācis decembris, Ziemassvētku gaidīšanas mēnesis, bet miera uz zemes nav, ļaudīm dīvainas jūtas. Es aicinu PSRS līdz 1.janvārim pārtraukt jebkādu konfrontāciju ar Baltijas valstīm, pasludināt decembri par miera mēnesi, sabiedrisko aktivitāti virzīt uz Ziemassvētku noskaņojuma radīšanu un beigās sākt sarunas, sākt nopietnas sarunas ar Baltijas valstīm. Esmu pārliecināts, ka cilvēku tiesību summa nav atkarīga no saskaitāmo kārtības. Mēs nekad neesam iebilduši pret cilvēktiesību prioritāti. Bet latvietis arī ir cilvēks, un to mēs prasām atcerēties. Un tad latvietis nebūs pārbaidīts. Iespējams, ka mans aicinājums paliks tikai kā Ziemassvētku cerība. Bet es ceru, ka šis Ziemassvētku mēnesis būs kluss, nāks Svētā nakts, un piepildīsies visas mūsu tautu ilgas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Pateicamies Bela kungam. Tas, par ko viņš runāja tik tēlaini un skaisti, tiešām attiecas uz mums visiem, uz mūsu kopējo dzīvi un sadarbību. Šī nebija tieša parlamentārās sadarbības izvērtēšana, būtībā mēs jau esam pieteikuši savu pozīciju Baltijas padomē, un šī pozīcija ir apstiprināta parlamentos. Solidaritāte mums jāattīsta. Tā jānostiprina visos līmeņos, acīmredzot vispirms parlamentu līmenī, kas tiešām mums ir pa spēkam, un tas ir mūsu pienākums... Bet tagad uzstāsies Lietuvas Republikas Augstākās padomes deputāts Virgīlijs Čapaitis.

Lietuvas deputāts: Godātie priekšsēdētāji, cienījamie pārstāvji, kungi! Pārstāvis no Igaunijas runāja par mūsu ģeopolitisko stāvokli, par mūsu vietu pie Baltijas jūras, kas savieno mūs ar Skandināvijas valstīm. Mēs esam notiesāti šeit dzīvot, mēs nevaram paņemt gabaliņu savas zemes un ar to aiziet, izvēlēties citus kaimiņus, tomēr mēs varam censties paplašināt savu ģeopolitisko telpu. Tagad, kad tautas no jauna atgūst tiesības pašiem kārtot savas lietas, kad dzimst jaunas valstis, atjaunojas vecie, jau aizmirstie sakari. Piemēram, Austroungārijas impērija, likās, uz mūžiem apbedīta, atgūst savu pievilcību. Sabrūk ne tikai Padomju Savienība, grūst arī Dienvidslāvija, neatkarībā jaunu pievilkšanas spēku jūt Austrija un Slovākija, Slovēnija un Horvātija. 23.novembrī – 24.novembrī nedaudz paplašinājās mūsu telpa. Satikās Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas Augstāko padomju pārstāvji. Tieši šajā sanāksmē paplašinājās mūsu telpa uz dienvidiem līdz Melnajai jūrai. Mēs, šīs piecas valstis, atrodamies dažādās neatkarības atgūšanas stadijās, bet kas var galvot, vai Ukraina mūs nepanāks jau pēc gada. Mēs runājām par ekonomiskiem, humanitāriem sakariem, par iespējām konsultēties nacionālo armiju veidošanā. Runājām arī par kopēju tirgu no Baltijas līdz Melnajai jūrai, par plašu ekonomisko zonu – bagātu ekonomisko zonu. Mums sabiedrotie jāmeklē visur, ejot uz neatkarību, citādi mēs sevi kā politiķi neattaisnosim. Šis fakts radīja lielas bažas Maskavai, bet organizācija “Tēvzemes glābšana” Minskas ielās uz stabiem līmēja lapiņas, kurās brīdināja par šīs tikšanās bīstamību. Protams, mūsu tikšanās bija tikai konsultāciju sākums, taču kavēties nedrīkstam, tagad jāapmainās ar parlamentārām delegācijām, jāveido arī valdību un ekonomiskie sakari. Vispirms šie sakari jānostiprina starp mūsu parlamentiem, par ko, liekas, mēs jau esam norunājuši. Mēs darbojamies politiskā un ģeopolitiskā telpā, darbojamies arī ekonomiskā telpā, un mūsu lielākā cerība ir tā, ka ejam līdzās vēsturiskās attīstības straumei. Mēs neejam pret vēsturi. Vēsture darbojas mūsu labā: Padomju Savienībai jāsabrūk, jāveidojas neatkarīgām valstīm – tāda ir vēstures griba, kurai cilvēki nespēj pretoties.

Priekšsēdētājs: Pateicamies cienītajam deputātam Čapaitim. Es tikai gribētu piebilst – ja arī mēs esam nosodīti šeit dzīvot, tad acīmredzot par to nežēlojamies, jo mūsu novadi ir tik krāšņi, ka tiešām ir brīnišķīgi dzīvot šeit, visskaistākajā vietā uz zemes. Bet ar kaimiņiem – cerēsim, ka lietas nokārtosim, nevar taču attiecības mūžīgi būt tādas, kādas bija.

Bet tagad es gribu jūsu uzmanību pievērst tam, ko mēs varētu, kas mums jādara savos parlamentos, atgriežoties mūsu atsevišķā darbā.Mēs izveidosim grupas no pieciem deputātiem tai parlamentārajai grupai, kuras pārstāvji izveidos mūsu parlamentāros kontaktus, nodarbosies ar koordinēšanu, par ko šeit jau bija runa. Es ceru, sekmēs arī politiskos soļus, kuri nav pārāk atšķirīgi, tomēr var tikt koordinēti. Es gribu aicināt jūs padomāt, kad iespējama mūsu nākamā tikšanās. Dzīve ir pilna ar jaunumiem, notikumiem, ne vienmēr patīkamiem un labiem. Šodien mums no kaimiņvalsts galvaspilsētas pienācis vēl viens draudīgs dekrēts, un uz gada beigām no turienes nāks vēl daudz problēmu. Šīs problēmas tā vai citādi atrisināsies, iespējams pat, ka jaunais gads, gads, kas sāksies kā jauns atskaites punkts ekonomiskajai, budžeta un citām mūsu darbībām, būs svarīgs laikmets, līdz kuram mums būtu derīgi tikties, lai kādā sanāksmē nospraustu kopējos soļus. Es ierosinu par to padomāt, jo liekas, nepieciešamība būs, iespējams, tieši decembra beigās.

Es gribētu visu triju parlamentu uzmanību pievērst tam, ka šodien bija paredzētas konsultācijas konkrētos jautājumos, bet tām nepietika laika. Iespējams, par vairākiem starptautiskiem aktiem un dokumentiem. Ja mēs būtu atlikuši mūsu sēdi, bet es domāju, ka to atlikt nevajadzēja, tad varbūt mēs paši būtu varējuši ratificēt divus starptautisko tiesību aktus – Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Līgumu par kodolieroču neizplatīšanu. Jūs labi saprotat, ka mums tādu ieroču nav un tāpēc nevaram tos izplatīt, bet pasaule šodien ir ļoti īpatnēja.
Un, kad liels politisks darbinieks sāk baidīt ar to, ka kaut kādas bijušās pakļautības republikas sāks izgatavot pasaulei 15 atombumbas reizē, viens otrs sāk no tādām briesmām baidīties. Mēs gribētu garantēt sev un pasaulei, ka Lietuvai nav kodolbumbu un jebkāda cita masu iznīcināšanas ieroča, tāpēc tāda līguma ratifikācija var mums pieprasīt pārbaudi, ka tiešām Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijā tādu ieroču nav. Acīmredzot mēs ieraudzīsim un atcerēsimies līdzīgus uzdevumus, kuri būs jārisina mūsu atdzimstošo valstu parlamentiem. Mēs veltīsim visus spēkus, lai Lietuva, Latvija un Igaunija atgrieztos pasaules sabiedrībā kā pilnvērtīga valsts ar visām saistībām. Jo neatkarība ir ne tikai iegūtas tiesības, bet arī pieņemtas saistības un atbildība sadarbības attiecībās.

Nav vairs tādu, kas vēlas uzstāties? Jā, es redzu, ka ir vēlēšanās. Viņa sarakstā nebija, bet kolēģis Veidemans, izrādās, vēlas uzstāties, tāpēc es beidzu savus priekšlikumus un dodu viņam vārdu. Lieliski, ka viņš tā reaģēja.

Igaunijas deputāts: Godātie deputāti, dāmas un kungi! Mēs šodien šeit esam dalībnieki, liecinieki ļoti svarīgam, iespējams, vēsturiskam precedentam. Triju valstu demokrātiski ievēlētie parlamenti kopīgā sēdē – tāds precedents Eiropas vēsturē vēl nav zināms. Šodien šeit apstiprināti lēmumi, kuriem neapšaubāmi būs nozīme mūsu tautu un valstu turpmākajā liktenī. Tas, ka šodien esam šeit sanākuši, liecina par ārkārtējo atbildību, kuru apzināmies, un ne tikai par mūsu valstu nākotni, bet par visas Eiropas nākotni. Es ceru, ka šeit esam arī tāpēc, lai ar saviem lēmumiem apliecinātu solidaritāti ar citām tautām, kas cīnās par savu neatkarību.

Mūsu šodienas tikšanās nebūtu, ja pirms tās nebūtu sadarbības cīņā par brīvību. Tas viss sākās ar tautas frontēm, tām veidojoties, ar mūsu vienoto fronti Padomju Savienības Augstākajā padomē un PSRS Tautas deputātu kongresā. Man liekas, ka to sekmēja agrākie dziedāšanas laukumi, kurus pildīja tūkstošiem cilvēku. Tāpat atcerēsimies Baltijas asambleju, Baltijas ceļu, Baltijas ekonomisko padomi, daudz dažādu kopīgu pasākumu, kuru gaitā stiprinājās vienota politiska griba – atjaunot neatkarību un suverenitāti. Es visu to pieminu tādēļ, lai pierādītu, ka bez šī garā, jau noietā ceļa mēs šeit nesēdētu un nepieņemtu tik svarīgus lēmumus.

Izsakot pateicību mūsu viesmīlīgajiem saimniekiem – lietuviešiem, sveicinot mūsu kaimiņus latviešus, es ceru, ka tam pievienojas visi mani kolēģi no Igaunijas parlamenta, tas ir, es gribu apliecināt jums, ka mūsu triju parlamentu šodienas sēde ir viens no daudzajiem soļiem pa Baltijas ceļu, un lai Visvarenais mums dod spēkus turpināt šo ceļu, cienot vienam otra specifiku, tajā pašā laikā saglabājot nedziestošu, nesaraujamu draudzību.

Priekšsēdētājs: Pateicamies pārstāvim no Igaunijas. Vai vairs nav, kas vēlas uzstāties? Tagad es varu pabeigt savu sarunu par sadarbību. Mūsu sadarbība tagad turpināsies bez uzstāšanās. Mēs turpināsim uzturēt sakarus, apmainīsimies domām par turpmāko darbību, par kopēju politiku, par kopēju cīņu.

Nu jau sagatavots galds apstiprināto dokumentu parakstīšanai. Es domāju, ka dokumentu parakstīšanai jābūt kā sēdes sastāvdaļai, tādēļ es to vēl neslēdzu. Kaut savus noslēguma vārdus, liekas, es jau pateicu. Pēc dokumentu parakstīšanas, domāju, kādu vārdu teiks godātie Augstāko padomju pārstāvji, Latvijas un Igaunijas Augstāko padomju priekšsēdētāji. Ar to mūsu šodienas darbs būs beidzies.

Bet tagad jāsagatavojas dokumentu parakstīšanai. Līdz tam, kamēr atnesīs dokumentus, ir iespēja zālē brīvi sarunāties... Vienu minūtīti! Godātie kolēģi deputāti! Mēs saņēmām vēl vienu teicamu dokumentu. Es gribu to nolasīt. Mums ir laiks. Šeit klātesošie mūsu dārgie viesi no Ukrainas iesniedza šāda satura Aicinājumu. Es to nolasīšu tādu, kāds tas uzrakstīts.

(Nolasa Aicinājumu – atbalstu Ukrainai cīņā par neatkarību. Sākas kopējā sēdē pieņemto dokumentu parakstīšana.)

Igaunijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Arnolds Rītels: Es domāju, ka mēs kopā ar jums šodien pārdzīvojām ļoti patīkamu brīdi, jo tas ir kārtējais solis mūsu ceļā uz neatkarību. Tā kā mēs kādreiz no visas sirds jutām plecu pie pleca Baltijas ķēdē, tāpat mēs arī šodien jūtam patīkamo vienotības sajūtu. Tāpēc es gribu Igaunijas delegācijas vārdā vispirms pateikties saimniekiem, kas mūs šurp aicināja, Lietuvas Republikas Augtākās padomes deputātiem, pirmām kārtām prezidentam Vītautam Landsberģim, tāpat Latvijas Augtākās padomes deputātiem, jo, kā man zināms, dokumenti tika sagatavoti vienprātīgi, acīmredzot tāpēc, ka mērķis mums viens un šo ceļu mēs paši sev izvēlējāmies. Es vēlreiz gribu visiem pateikties un apsveikt šajā ievērojamajā dienā, kad kopā strādājām un varējām piedalīties neaizmirstamajā notikumā. Paldies.

Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs: Es personīgi ļoti augstu vērtēju šo mūsu kopējo sēdi politiskā ziņā. Es ceru, ka kolēģi no Latvijas Republikas Augtākās padomes ir apmierināti ar dokumentiem, kas šeit kopā sagatavoti un pieņemti. Kas attiecas uz šo sēdi, tad man bija ļoti interesanti redzēt kopā triju mūsu valstu parlamentus, un es ceru, ka interesanti bija arī citiem redzēt mūsu parlamentu, sevišķi mūsu parlamenta opozīciju. Landsberģa kungam es gribu pateikties par trim lietām. Par tiešām lielisko kopējās sēdes organizāciju. Par to, ka viņš viens vadīja šo sēdi, bet mēs ar Rītelu atpūtāmies. Un par to, ka mēs negaidīti īsā laikā parakstījām tik daudz dokumentu, jo Baltijas padomes sēdēs šis process ir daudz garāks. Paldies.

Lietuvas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Augstāko padomju ārkārtas kopējās sēdes priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis: Dārgie pārstāvji! Aizvadītā diena bija skaista ar savu saturu, kas izpaudās ne tikai vārdos un burtos, zem kuriem mēs likām savu parakstus. Diena bija skaista ar savu saturu, kas izpaudās ne tikai vārdos, bet arī ar savu garu, kas valdīja šajā zālē, neskatoties uz nenozīmīgiem, iespējams, ka nenovēršamiem konfliktiem. Bet Viļņas gars – tas ir turpinājums, kā man liekas, tam Baltijas asamblejas garam, kas sākās Tallinā un tagad pārtapa parlamentārā darbā. Es gribu cerēt, ka tas nenodzisīs, bet gan attīstīsies un nesīs bagātīgus augļus. Vienlaikus es gribu pateikties jums visiem, kas ieradušies šeit, īpaši no Latvijas un Igaunijas, gribu pateikties Gorbunova un Rītela kungiem, pateicos tiem, kas palīdzēja jums šurp nokļūt, kas palīdzēja jums šajā Viļņas namā. Gribu pateikties visiem, kas sargāja jūsu un mūsu mieru un organizēja sadzīvi, tāpat pateikties Viļņas pilsētas saimniekam Grumada kungam. Visiem pateicamies!

Bet tagad atgādinu, ka šeitpat notiks žurnālistu preses konference. Un kopā ar pēdējo “paldies” saku arī vārdus par šīs mūsu ārkārtas kopējās sēdes slēgšanu.

Esiet laimīgi! Tiksimies atkal.

(Sēdes beigas)

 

Neoficiāla
publikācija

Pielikumā

No Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāta  Arnolda Bērza dienasgrāmatas

1990.gada 30.novembris

(..) Pa radio ziņo, ka Gorbijs Maskavas pilsētas partijas komitejas plēnumā apliecinājis uzticību sociālisma ideāliem. Šodien viņš ir Moldovā, kur nodibinātas Piedņestras un Gagauzu republikas – krievu darbiņš. Ar separātistu palīdzību tiek šķelti “separātisti”.

Pie Brūnās mājas (AP nama) piebraukti četri “ikarusi”. 17.00 ar tiem uz Viļņu dodas deputāti, aparāta darbinieki un žurnālisti.

Pirmā apstāšanās “uz tām leišu robežām” pie muitas. Tur mūs sagaida Lietuvas AP Ārlietu komisijas priekšsēdētājs un saka apsveikuma vārdus. Divas leišu tautu meitas pasniedz maizes klaipu, ko mēs vēlāk autobusā sagriežam šķēlēs un noēdam – vēl silta un varen garšīga.

Autobusā dzirdam Eglāja tranzistorā raidstaciju “Svoboda” ziņojam par rītdienas kopsēdi. Igauņi sūtīšot tikai pārstāvniecību. Leiši šo saietu sasaucot, lai celtu Sajūža brūkošo prestižu. Autobusā diezgan drūmas runas par A.Kaula aktivitātēm, par to, kā Gorbačovs pa visu reihu dibina Glābšanas komitejas, lai ar armijas palīdzību nodibinātu savu diktatūru.

Tagad mums pa priekšu brauc jau divas leišu un viena mūsu autoinspekcijas mašīna, kas spiež pie malas pretimbraucošo transportu. Panevēžā uz kāda krustojuma mūsu autoinspektori griež pa kreisi priekšā pretimbraucošajai plūsmai, lai neļautu tai iebraukt krustojumā, un paši nepamana ielas vidū stabu ar ceļa zīmi. Stabu nogāž, un mašīna iziet no spēles.

Tādu gabalu aiz Panevēžas apstājamies, paklīst baumas par kaut kādu avāriju. Kamēr mēs stāvam, garām pabrauc igauņu vieglo mašīnu kolonna. Noskaidrojas, ka mūsu pēdējā ikarusā ietriecies kāds žigulis. Žiguļa šoferis jau kā pusmiris aizvests ar ātro palīdzību, mūsu autobusam uzšķērsti sāni. Tajā sēdošie žurnālisti tiek sasēdināti pārējās mašīnās.

Viļņā žurnālistus izsēdina centrā pie kādas viesnīcas, bet mūs aizved uz viesnīcu “Gintaras” pie stacijas. Es kopā ar dakteri apmetos 226.istabā. Ejam uz restorānu vakariņās. Tur rezervēto vietu visiem nepietiek. Pa to laiku dakteris satiek maestro Račevski ar meitu, kas atnākuši no stacijas, jo nav dabūjuši biļetes uz vilcienu, bet nākamais būs tikai divos naktī. Iekožam bufetē cīsiņus.

Kinna žēlojas par haosu un pilnīgu neziņu. Nezinām, vai mūsu līderi – priekšsēži atbraukuši šovakar vai brauks rīt no rīta. Sevišķas sajūsmas nav. Ka lietas nopietnas, redzējām, stāvot pie Panevēžas, kur gar mūsu vāģiem staigāja leišu drošībnieks, bruņots ar “kalašņikovu”. (..)

1990.gada 1.decembris

Vakar bija dota komanda no astoņiem līdz pusdeviņiem paēst, bet tagad jau astoņos izbraukšana uz Augstāko padomi. Tas ir moderns un pamatīgs nams kā viss jaunais, kas Lietuvā uzcelts padomju laikā. Pie ieejas parlamenta mājā pievilkts noplucis vagoniņš, aplīmēts ar plakātiem un kūpošu skursteni. Tajā no superbrīvas Lietuvas pozīcijām iemitinājušies bada streikotāji pret Prunskienes valdību. Parlamenta durvju priekšā vienā pusē krievu piketētāji ar lozungiem “Prasām Savienības līguma parakstīšanu”. Otrā pusē leiši ar saucieniem: “Lietuva! Latvija! Estija!”. Leišu publikas ovāciju pavadīti, ieejam pa viņu parlamenta nama stikla durvīm.

Leiši saviem viesiem uztaisījuši komunismu – parlamenta ēdnīca un bufetes ar izmeklētām riktēm bez maksas baro mūs katra indivīda vēdera jaudas atbilstībai. Mielodamies brokastīs atceramies savas Augstākās padomes rotas ķēķa gaumē apkalpoto ēdnīcu.

Sēžu zāle atgādina modernu, ar gaišu koku izpanelētu četrkantīgu kasti ar bedri vidū. No centrālās bedres uz vienu pusi pret sienu kā pa trepēm izvietotas divas deputātu solu joslas, uz pretējo pusi tāpat pret sienu gaisā kāpj prezidija sēdvietu trepes, pret labo sienu – valdības ložas, pret kreiso – žurnālistu un publikas vietas.

10.00 prezidijā uznāk A.Gorbunovs, V.Landsberģis un A.Rītels. Rītels atklāj Igaunijas Augstākās padomes sēdi, un tiek nospēlēta Igaunijas himna. Tad Gorbunovs atklāj mūsu sēdi, un mēs visi dziedam “Dievs, svētī Latviju!”, pēc tam Landsberģis atklāj Lietuvas AP sēdi. Kad arī Lietuvas himna ir nodziedāta, Landsberģis atklāj visu Baltijas valstu Augstāko padomju ārkārtējo kopsēdi. Kā viesi piedalās leišu pārstāvji no ASV, pārstāvji no Zviedrijas, Polijas, Čehoslovākijas, Armēnijas AP pārstāvji, Ukrainas Ruha sekretāri, Ļeņingradas pilsētas padomes deputāts, Gruzijas AP deputāts un vēl garš citu viesu saraksts.

Landsberģis izskaidro darba kārtību. Beigās mūsu Safonovs iebļaujas, ka vajag pieņemt vēl vienu dokumentu par pilsoņu tiesību pārkāpumiem Baltijā. Landsberģis saka, ka to varēs, vispirms Latvijas Augstākā padome to pieņems savā sēdē.

Landsberģis dod vārdu Rītelam. (..) Landsberģis piesaka Gorbunovu. (..) Gorbunovs runu beidz 10 minūtēs un nodod tribīni Godmanim bez Landsberģa starpniecības. (..) Savā žanrā lietišķa runa.

Tad Landsberģis dod vārdu sev. (..) Landsberģa runai nav viegli sekot, viņa runas laikā cauri spiežas mākslinieka gars. Liekas, ka viņš pašas runas laikā pie sevis pārdomā, izsver, izvērtē, izdomā – tā vai ne tā, kad vēl ir variants, utt. Viņš komponē savas runas laikā, tāpēc viņa runa nav uztverama kā gatavs noslīpētas oratormākslas priekšnesums, bet kā grubuļains radīšanas process. (..)

Ar to tad arī beidzas rīta kopsēde.

12.30 Lietuvas AP sēžu zālē sākas Latvijas AP atsevišķā sēde. Uz Viļņu esam atbraukuši 111 deputāti, tajā skaitā 16 interistu. Bez paredzētajiem dokumentiem mums vēl jāapspriež mūsu interistu iesniegtā rezolūcija “Par cilvēka tiesību pārkāpšanas pārtraukšanu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā”. Referē Kiršteins. No šī ķengu gabala redakcijas komisija izveidojusi “Rezolūciju par nacionālo līdztiesību” – pavisam jauku dokumentu. Tā ienaidnieku klapējam ar viņa ieročiem. Dīmanis sašutis paziņo, ka viņa frakcija iet izstrādāt savu dokumentu, kuru iesniegšot atsevišķi. Pusdienlaikā tas ar 20 parakstiem tiek izplatīts.

Šajā brīdī pienāk ziņa, ka Gorbačovs ir izdevis dekrētu par kara­klausības nodrošināšanu.

15.45 Latvijas AP atsevišķās sēdes turpinājuma laikā Gorbunovs informē, ka Gorbačovs atsūtījis telegrammu ar uzaicinājumu pirmdien ierasties Maskavā uz sarunām par varas un pārvaldes funkciju sadali. Gorbunovs esot teicis (pa telefonu, vai?), lai viņam sūtot pareizi adresētas telegrammas kā LR AP priekšsēdētājam, jo LPSR AP priekšsēdētājam adresētu telegrammu viņš pat nevarot iesniegt AP izskatīšanai. Viņam esot atbildēts, lai paciešoties, jo ilgi jau vairs nebūšot jāgaida. Lietuvas un Igaunijas vadītāji esot paziņojuši, ka nebraukšot.

16.10 sākas visu parlamentu kopsēde. Landsberģis nolasa Norvēģijas parlamentāriešu apsveikumu.

Vārdu dod Sajūža vadītājam. Arī viņš saka tādu kā apsveikuma runu.

Tiek izdalīts paziņojums par vakardienas ceļu negadījumu. Cietušais ir Lietuvas Televīzijas un radio komitejas nodaļas vadītājs A.Stuina. Viņš miris vakar 22.00. Viņa piederīgajiem tiek nosūtīta līdzjūtības telegramma.

Sākas dokumentu pieņemšana. Par pirmo dokumentu –
“Aicinājumu pasaules valstu parlamentiem” referē Igaunijas pārstāvis. No Latvijas par šo dokumentu runā Bojārs. (..)

Lietuvas pārstāvis (..) palielās, cik daudz viņu AP pastrādājusi un kā izdevies tekstu saskaņot ar Latvijas un Igaunijas pārstāvjiem. Nobalso: Latvija 94/13-, Lietuva 102/-/-, Igaunija ?/10/-.

Kāds no Igaunijas prasa vārdu. Balso par to, dot vārdu vai ne. Vārds tiek dots. Runātājs ir kāds Igaunijas krievs. Lasa paziņojumu, ar kuru pretendē uz 2 miljonu krievu, kas dzīvojot Baltijā, pārstāvēšanu. Viņi, tie krievi, uzskatot šodienas sanāksmi par politisku provokāciju utt. Baltijas tautas esot izteikušas savu brīvprātīgu vēlēšanos parakstīt Savienības līgumu.

Landsberģis izsaka nožēlu par dažiem formulējumiem un piebilst, ka šis teksts nebūtu izskatāms, jo zem tā neesot Lietuvas pārstāvja paraksta.

Par otro dokumentu – “Aicinājumu PSRS Tautas deputātu
IV kongresam” referē Lauristina. Viņa saka, ka tam cilvēkam, kas stāv tās valsts valdībā, kura grib ieiet Eiropas mājā, tam cilvēkam, kurš ir miera lauriem vainagots, būtu jāatsakās no vardarbības lietošanas.

Endziņš izsaka atbalstu šim dokumentam no mūsu puses.

Lietuvas pārstāvis ierosina dažus labojumus, tie ir labi un normāli. Landsberģis paskaidro, ka tie ir redakcionālas dabas labojumi. Latvijas delegācija piekrīt labojumiem. Igaunijas pārstāvis saka, ka esot bijusi vienošanās tos izskatīt atsevišķās sēdēs un tāpēc tagad nevar par to balsot. Landsberģis iesaka pārstāvjiem iziet un saskaņot tekstus. Igaunis saka, ka par šo tekstu ir Igaunijas AP lēmums un to var grozīt tikai Igaunijas AP. Tāpēc balso par iepriekšējo tekstu bez labojumiem: Latvija 96/13/-, Lietuva 96/-/-, Igaunija 49/11/-.

Trešais dokuments – “Paziņojums par nostāju attiecībā uz PSRS karaspēku”.

Jundzis runā par to, ka Latvijas valdība bija pieņēmusi atbildes soļus pret armijas akcijām un šī rezolūcija varētu likties pat pārāk mērena. Jundzis skaidro, kāda nozīme bijusi Latvijas AP lēmumam un kā to melīgi iztulko krievu propaganda.

Lietuvas pārstāvis paziņo, ka Lietuvas AP ir svētījusi šo dokumentu un aicina to pieņemt. Latvija 96/13/-, Lietuva 98/-/-, Igaunija 48/11/-.

Ceturtais dokuments – “Rezolūcija par parlamentu darba komisijas izveidošanu”. Igaunis ziņo, ka šis dokuments pieņemts bez diskusijām.

Kiršteins saka, ka panika, kas radusies pretinieku nometnē, rāda, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Savā runā viņš norāda uz tiem uzdevumiem, kas mums ir kopīgi. Nobeigumā aicina vairāk savus skatus vērst uz dienvidiem un ziemeļiem nekā uz austrumiem un rietumiem. Landsberģis par šo kalambūru izsaka kādu kritisku piezīmi. Pieņem: Latvija 96/-/12, Lietuva 101/-/-, Igaunija 59/-/-.

Piektais dokuments ir izstrādāts uz oficiālā dokumenta un Dīmaņa dokumenta pamata par nacionālo līdztiesību.

Igaunijas pārstāvis saka, ka PSRS realizē tādu nacionālo interešu pārkāpšanu, kas ietekmē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājus.

Dīmanis saka, ka mēs uzsākam auksto karu ar austrumiem. Mēs neesam uz pareizā ceļa, mēs paši nervozējam. Cittautieši Baltijā zaudē sociālo perspektīvu. Nevar apvienot piekto un sesto dokumentu, un tāpēc viņš vēlreiz lasa savu sesto dokumentu.

Interisti pamet zāli.

Landsberģis: – Latvijas delegācija nebija paziņojusi, kas izsaka parlamenta viedokli. Uzstājās mazākuma pārstāvis, un var rasties aplams priekšstats par Latvijas delegācijas viedokli.

Liepiņš iziet un izsaka Latvijas atbalstu dokumentam.

Pēc oficiālā Lietuvas pārstāvja nāk runāt vēl viens Lietuvas “polis”. Viņš saka, ka Sakalas esot apmānījis sanāksmi, jo Lietuvas AP neesot kopumā par šo dokumentu balsojusi. Šis “polis” runā krieviski un prasa papildināt pirmo rindkopu. Jāsaka, viņa argumenti nav bez pamata, bet Landsberģis viņu novanda nost ar demagoģisku paņēmienu.

Balsošanas rezultāti: Latvija 94/-/-, Lietuva 100/-/2, Igaunija 48/-/-.

Pēc pusstundas pārtraukuma 18.30 Landsberģis sāk lasīt pirmā pieņemtā dokumenta tekstu. Un tā viņš lasa visus pēc kārtas. Tas ir vajadzīgs, lai šie teksti momentā fiksētos informācijas līdzekļos, lai tie izlidotu pasaulē.

Tad ar A.Bela uzstāšanos sākas debates. (..) Landsberģis komentē šo runu un dod vārdu Virgilijam Čepaitim: – Mēs esam nosodīti ar dzīvi šeit, mēs nevaram no šodienas aiziet. Bet mēs paplašinām savus ģeogrāfiskos sakarus. Brūk jau minisocsavienība – Dienvidslāvija. Ir notikušas apspriedes par sadarbību starp piecām valstīm – Baltiju, Baltkrieviju un Ukrainu, tas Maskavā izsaucis lielu uztraukumu.

Landsberģis runā par tālākiem kopīgiem uzdevumiem. Vispirms jāizvirza savi pārstāvji mūsu sadarbības komitejā. Jāpadomā par nākamo tikšanos. Šodien pienāca no kaimiņvalsts vēl viens nikns dekrēts, un līdz gada beigām šie draudi var pieaugt. Pirms jaunā gada mums vajadzētu vēlreiz tikties, lai padomātu par nākošiem soļiem. (Šai brīdī nes iekšā galdu ar krēsliem dokumentu parakstīšanai.)

Vēl Veidemans no Igaunijas akcentē šodienas notikuma nozīmīgumu.

Landsberģis nolasa Ukrainas viesu iesniegto dokumentu – Aicinājumu ar lūgumu atbalstīt Ukrainas cīņu par neatkarību.

Dokumentu parakstīšanas ceremonijā sevi apliecināt izdodas arī Dobelim, viņš lepni un ar pašapziņu darbojas par lapu pāršķīrēju. (..)

19.50 dokumenti ir parakstīti un tribīnē stājas Rītels. Pēc viņa Gorbunovs: – Šī kopsēde augstu vērtējama no politiskā viedokļa. Bija interesanti vērot visus trīs parlamentus un sevišķi mūsu opozīciju. Paldies Landsberģim, ka viņš visu labi bija noorganizējis, ka viņš viens pats vadīja sēdi un ļāva man ar Rītelu atpūsties (skaists apsmaidījums!), un ka tik īsā laikā pieņemti tik daudzi nozīmīgi dokumenti.

Galavārdā Landsberģis saka, ka diena bijusi jauka un ka Viļņas gars ir turpinājums tam, kas aizsākās Tallinā Baltijas asamblejā.

Sēdi slēdz. Būs preses konference.

Vēl ejam vakariņās un tad 20.30 caur tautu, kas pavada mūs ar ovācijām, ejam uz autobusiem.

Lietuvu izbraucām laimīgi. Kaut kur pie Iecavas redzējām grāvī ar riteņiem gaisā furgonu un lielu gabalu aiz tā pa grāvmalu vēl mētājās kastes un no tām izbirušas paciņas (tādas kā fasētais sviests). (..)

Ceļā, vēl braucot pa Lietuvu, dzirdējām, ka Amerikas balss un “Svoboda” pārraida mūsu pieņemto rezolūciju tekstus. Tātad slikti tie nav!

Mājās esmu pustrijos naktī. Laikam neviena no manām vārda dienām man nav bijusi tik bagāta notikumiem kā šī, aizvadītā...

Arnolds Bērzs. Ārmalnieka šķitumi, II sēj.;
Fonda “Latvijas vēsture” izdevums, 2001., 106.–112.lpp.