Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. – 1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03.2005.

1940.gada jūlijs – Latvijas valsts iznīcināšanas un arī politisko ilūziju dienas. Bijušais Latvijas Saeimas deputāts, sociāldemokrāts Bruno Kalniņš atgriežas Rīgā, lai kļūtu par Latvijas armijas politisko vadītāju. Pēc Otrā pasaules kara Bruno Kalniņš Rietumu trimdā daudzus gadu desmitus veltīja cīņai pret Latvijas okupāciju	Okupantu varmācīgi saorganizētā demonstrācija Liepājā 1940.gada 7.novembrī. Uz pirmā latviešu skolēnu nestā plakāta krievu valodā rakstīts: “Lai dzīvo tautu vadonis biedrs Staļins” Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Latvijas diplomātu izmisuma soļi

1940.gada jūlija otrajā pusē Latvijas diplomāti aktivizējās arī citās valstīs, tādējādi mēģinot sniegt objektīvu informāciju par nesenajiem notikumiem savā dzimtenē. 22.jūlijā pilnvarotais lietvedis P.Oliņš iesniedza Argentīnai protestu par PSRS politiku attiecībā pret Latviju. Argentīnas Ārlietu ministrija savā atbildē paziņoja, ka tā atzīst tikai Latvijas Republikas valdību. Ar līdzīgu notu P.Oliņš griezās arī Brazīlijas Ārlietu ministrijā. Tās reakcija bija tāda pati kā Argentīnai. Līdz ar to abas lielākās Dienvidamerikas valstis atzina Latvijas Republikas pilnvaroto sūtni par likumīgu pārstāvi ar pilnām tiesībām. Argentīnas un Brazīlijas nostāja bija līdzīga ASV. Arī Bolīvija, Peru, Ekvadora, Kolumbija, Paragvaja, Čīle, Urugvaja un Venecuēla atzina P.Oliņu par Latvijas Republikas pilntiesīgu pārstāvi.

Pat Hitlers izdabā Staļinam

Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš 1940.gada 22.jūlijā iesniedza protesta notu Vācijas Ārlietu ministrijai par PSRS politiku. Lai nesabojātu attiecības ar Padomju Savienības valdību, Vācijas Ārlietu ministrija paziņoja E. Krieviņam, ka viņš vairs netiek uzskatīts par Latvijas valsts pārstāvi. Latvijas PSR valdība 8.augustā atcēla E.Krieviņu no ieņemamā amata un pieprasīja Vācijai slēgt pārstāvniecību Berlīnē. Tas tika izdarīts, un Baltijas valstu īpašumus Vācijā pārņēma PSRS. Bet nacistiskajai Vācijai nebija pieņemama Baltijas valstu forsētā sovetizācija, un jau 3.septembrī ārlietu ministrs Joahims Ribentrops pret to protestēja.
16.septembrī Vācija paziņoja par sava karaspēka nosūtīšanu caur Somiju uz Ziemeļnorvēģiju, bet 11.oktobrī savā kontrolē pārņēma atlikušo Rumānijas teritoriju, ko nebija sagrābusi PSRS. Jāatzīmē, ka 1940.gada nogalē un 1941.gada sākumā Vācija diezgan skaidri demonstrēja savas bažas par Baltijas valstu straujo inkorporāciju PSRS. Atklāti šo inkorporāciju neatzina arī Itālija un Japāna. Ā. Hitlers 1941.gada 22.jūnijā paziņojumā par kara pieteikšanu PSRS propagandiskā nolūkā uzsvēra, ka Vācijas mērķis esot atbrīvot Padomju Savienības okupētās Baltijas valstis.
No neitrālajām valstīm vienīgi Zviedrija atzina Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, kaut arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstnieki Stokholmā 23.jūlijā bija iesnieguši protesta notas. Zviedrija to izdarīja bailēs no Padomju Savienības spiediena. 1940.gada 19.augustā ar Zviedrijas Ārlietu ministrijas starpniecību PSRS pārņēma Latvijas sūtniecību Stokholmā. 7.septembrī PSRS un Zviedrija vienojās par turpmāko sadarbību un savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Zviedrijas īstenotā Baltijas valstu aneksijas atzīšanas politika historiogrāfijā vērtēta dažādi. Zviedrijas valdība pēckara periodā centusies uzsvērt, ka tā 1940.gadā Baltijas valstu aneksiju atzina tikai de facto, bet ne de iure.
Latvijas pārstāvis Dānijā N.Ozoliņš 1940.gada 31.jūlijā iesniedza protesta notu Ārlietu ministrijai pret savas valsts pārņemšanu PSRS varā. Dānija laikā jau bija nonākusi Vācijas kontrolē. Tikai pēc kara, 1964.gada 27.februārī, Dānija parakstīja tirdzniecības līgumu ar PSRS, kurā atzina Padomju Savienības tiesības rīkoties ar Baltijas valstu īpašumiem, kas atradās Dānijā. Par šādu pretimnākšanu Dānija saņēma no PSRS 358 tūkstošus ASV dolāru kā kompensāciju par dāņu zaudētajiem īpašumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

“Zemes reforma” Latvijā 1940.gada septembrī. 1949.gada 25.martā daudzi no jaunajiem zemes īpašniekiem kā “kulaki” tika izsūtīti uz Sibīriju Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Atšķirīgs Baltijas valstu likteņa vērtējums

Kopumā, neraugoties uz Padomju Savienības plašajām diplomātiskajām un politiskajām aktivitātēm, tai 1940.gadā neizdevās novērst pasaules sabiedrības negatīvo reakciju par Baltijas valstu okupāciju. Lielākā daļa valstu neuzskatīja Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju par tiesiski korektu procesu. PSRS savukārt centās iegalvot, ka 1940.gada vasarā Baltijas valstis labprātīgi iekļāvušās PSRS sastāvā. Tā jau no 1940.gada jūlija – augusta skaidri iezīmējās radikāli atšķirīgs vērtējums un pieeja Baltijas valstu jautājumam. Vienu pozīciju pārstāvēja demokrātiskās rietumu valstis, bet otru, diametrāli pretēju – PSRS. Tāda bija Baltijas jautājuma būtība, un tas ilgus gadus pastāvēja Austrumu un Rietumu attiecībās kā viens no sasprindzinājuma iemesliem, gūstot atrisinājumu tikai līdz ar PSRS sabrukumu.
Jaunas aprises un akcentus Baltijas valstu jautājums ieguva pēc tam, kad nacistiskā Vācija 1941.gada 22.jūnijā uzbruka PSRS, bet ASV tā paša gada decembrī iesaistījās Otrajā pasaules karā. Sākās oficiāla ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības sadarbība. Padomju diplomāti šādu situāciju izmantoja, lai aktivizētu jautājumu par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, jaunajām robežām, īpašuma attiecību noregulēšanu. Anglija jaunajos apstākļos ieņēma piekāpīgāku pozīciju, ko īpaši sekmēja ārlietu ministra Antonija Īdena samiernieciskā nostāja. Viņš pārstāvēja viedokli, ka PSRS kā stabilas britu sabiedrotās piesaistīšana ir svarīgāka par Baltijas valstu problēmu.

Arī Anglijā bailes no Staļina

A.Īdens bija pārliecināts, ka piekāpšanās J.Staļinam Baltijas jautājumā ir neizbēgama. Bet Lielbritānija un ASV 1941.gada augustā bija parakstījušas Atlantijas hartu, kuras 3.pantā atzītas visu tautu tiesības brīvi izvēlēties tādu pārvaldes formu, kādā tās vēlas dzīvot, un deklarēta gatavība atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kurām tās bija atņemtas vardarbīgā ceļā. 1941. gada septembrī hartai pievienojās Padomju Savienība, kas paziņoja, ka teritoriālās neaizskaramības principu tā attiecinās tikai uz 1941.gada robežām, līdz ar to izvirzot pretenzijas uz 1939. un 1940.gadā sagrābtajām teritorijām.
Pirmo reizi šīs pretenzijas PSRS demonstrēja 1941.gada decembrī sarunu laikā Maskavā ar Anglijas ārlietu ministru A.Īdenu. Apspriežot jautājumu par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu kara laikam, kā arī pēckara posmam, J.Staļins diezgan tieši pieprasīja Lielbritānijai atzīt PSRS 1939. un 1940.gadā anektētās teritorijas par likumīgām. Šādam nosacījumam, pēc PSRS domām, bija jābūt iekļautam līguma tekstā. A.Īdens demonstrēja izpratni un piekāpšanos J.Staļina prasībām, bet premjers Vinstons Čērčils to noraidīja.

Turpinājums sekos