"Būdams pilsonis, tu atdod lielāku daļu sevis"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.08.17.

ASV vēstniecības Stokholmā darbinieki nespēja ticēt savām ausīm. Vai viņš patiešām atteiksies no savas Amerikas pilsonības? Vai viņš zina, ko dara? Tomēr pēc gandrīz astoņiem Zviedrijā nodzīvotiem gadiem Čārlzs Silva bija nolēmis kļūt par Zviedrijas pilsoni.

"Tā bija simboliska rīcība. Psiholoģiska izvēle. Man jau bija pastāvīgās uzturēšanās atļauja, taču kļūšana par pilsoni bija veids, kā atrisināt jautājumu, kur es dzīvošu nākotnē."

Kā vēstures pētniekam ar specializāciju drošības politikā nav nekādas nozīmes, vai viņš ir zviedrs, vai amerikānis. Lai veiktu savu darbu, viņš tikpat labi būtu varējis dzīvot Barselonā vai Helsinkos. Tomēr tagad viņa dzimtā pilsēta ir Stokholma. Kad mēs sēžam Drāmas teātra saulainajā terasē, no kuras paveras skats uz Stokholmu, viņš saka, ka jūtoties lepns, kad tūristi staigā pa "viņa" kvartālu.

Čārlzs Silva uzskata: ja cilvēks nolemj kļūt par kādas valsts pilsoni, tad ar viņa nostāju kaut kas notiek.

"Būdams pilsonis, tu atdod lielāku daļu sevis. Es kā skolotājs veltu lielāku enerģiju mācīšanai, vairāk interesējos par studentiem, un mana pašatdeve ir lielāka. Cilvēks vairāk interesējas par valstī notiekošajām debatēm un iekšpolitiku", viņš paskaidroja.

"Turklāt taču būs iespējams balsot Riksdāga vēlēšanās. Man tas ir svarīgi, jo es esmu politiska būtne."

Pirms deviņiem gadiem, kad viņš Ženēvā ieguva maģistra izglītību un tikko bija iepazinies ar zviedrieti, viņš diezin vai varēja paredzēt, ka Zviedrija varētu kļūt par viņa jauno dzimteni.

"Es ieguvu stipendiju, lai vienu gadu studētu Zviedrijas universitātē. Mēs pārcēlāmies uz Upsalu, un es sāku iet šīs pilsētas universitātē."

Jau kopš pašas pirmās dienas viņš intensīvi apguva valodu.

"Zviedru valodas prasme ir izšķirošais nosacījums, lai būtu iespējams iekļauties sabiedrībā. Tu vari lasīt avīzes un sekot līdzi sabiedrības debatēm. Kontaktos ar iestādēm un Ieceļotāju pārvaldi spēja sazināties zviedriski ir priekšrocība."

Pēc sešu mēnešu studijām Čārlzs nokārtoja zviedru valodas valsts eksāmenu, kas ir vajadzīgs studijām universitātē. Tad viņš drīkstēja pieteikties Upsalas universitātes Vēstures fakultātē kā jebkurš zviedru students. Pēc dažiem gadiem viņš ieguva doktora grādu un pēc tam pētnieka vietu Ārpolitikas institūtā.

Čārlzs Silva uzskata, ka amerikānim ir relatīvi viegli iekļauties zviedru sabiedrībā.

"Zviedrijā tiek respektēta personiskā integritāte, un šeit nav tāda sociālā spiediena kā, piemēram, Francijā un Šveicē. Kas attiecas uz zinātnisko un racionālo domāšanu, Zviedrijai un ASV ir daudz līdzību, turklāt Ziemeļeiropas saknes ir daļa no Amerikas kultūras mantojuma."

Liela priekšrocība būt amerikānim ir arī tā, ka skatījums uz ASV Zviedrijā bieži vien ir pozitīvs. Kamēr pastāv risks, ka citas ieceļotāju grupas var tikt diskriminētas, pret tevi kā amerikāni parasti ir cieņas pilna attieksme, norādīja Čārlzs.

Kad viņš pirmajos gados jutās kā izstumts ieceļotājs, viņa draugi šādam uzskatam nepiekrita un teica: "Tu neesi nekāds parastais ieceļotājs". Ar savas draudzenes un viņas ģimenes starpniecību Čārlzs Silva uzreiz iekļuva zviedru ģimenes tradīcijās ar visām radinieku pusdienām un Ziemassvētku svinēšanu.

"No sākuma uz šīm tradīcijām un glāžu saskandināšanu es raudzījos lielākoties kā uz izklaidi, taču tagad tā ir kļuvusi par dabīgu manas dzīves sastāvdaļu."

Kaut arī pielāgošanās Zviedrijai ir noritējusi veiksmīgi, tomēr ir bijuši šaubu periodi un brīži, kad Čārlzs ir šaubījies par savu dzīvi Zviedrijā. Pēc diviem gadiem viņš bija pamatīgi noguris no zviedru pusdienām, rindām bankās un vienpusīgajām ziņu pārraidēm ("Runa bija tikai par veselības aprūpi".)

Pirms dažiem gadiem iestājās jauna krīze, kad viņš pārtrauca attiecības ar savu zviedru draudzeni. Viņš tad domāja aizbraukt no Zviedrijas, tomēr konstatēja, ka patiesībā nav nevienas citas vietas, kas vilinātu vairāk.

"Es negribēju pārcelties atpakaļ uz ASV. Pētniecība veicās labi, un es gribēju pabeigt savu doktora disertāciju."

Mēs esam nonākuši pie brīža, kad viņš nolēma iesniegt pieteikumu, lai iegūtu Zviedrijas pavalstniecību. Viņa radinieki Amerikā nebija sevišķi pārsteigti.

"Ārzemēs es jau biju nodzīvojis gandrīz desmit gadu. Pirmos sešus gadus mana mamma mēģināja mani pierunāt atgriezties mājās, bet pēc tam viņa padevās. Mani amerikāņu draugi arī sāka nojaust, ka es neatgriezīšos."

Kad Čārlzs pagājušā gada rudenī apmeklēja Sanfrancisko, viņam nācās pieprasīt tūrista vīzu. Varētu domāt, ka tā bija dīvaina sajūta. Viņš tomēr saka, ka nē.

"Es neesmu sevišķi patriotisks un neesmu attīstījis patriotismu par savas identitātes daļu."

"Patiesībā mazliet dīvaini", viņš piekrīt, jo ir diezgan konservatīvs un uzskata, ka patriotisms ir tipiski konservatīva iezīme.

"Es domāju, ka tas sākas jau bērnībā. Kā tu jūties valsts dibināšanas dienā un kāda ir tava nostāja, kad valsts tiek iesaistīta konfliktā, kā arī kāda ir sajūta, atrodoties ārzemju ceļojumos."

Viņš jau agrāk nejutās ne lepns, ne apbēdināts par to, ka ir amerikānis.

Šobrīd, kad viņš ceļo, viņš saka, ka ir zviedrs.

"Ja sastopu kādu zviedru, tad man bieži vien ir jāpaskaidro, jo ir dzirdams, ka es neesmu īsts zviedrs."

Bieži viņam nav nekādas vēlēšanās izskaidrot visu savu pagātni, un viņš vienīgi saka, ka ir zviedramerikānis. Tad parasti tiek jautāts, vai viņa māte vai tēvs ir zviedrs.

Viņš tad atbild, ka tas ir sarežģīti.

Lai gan Čārlzam pagājušā gada rudenī nebija problēmu iegūt tūrista vīzu uz savu valsti, problēmas radās Amerikas muitai.

"Viņi redz, ka es esmu dzimis Kalifornijā, un ja tu esi dzimis šajā valstī, tad automātiski kļūsti par tās pilsoni. Tad nācās skarbi pateikt amerikāniski, lai viņi pārtrauc uzdot neskaitāmus jautājumus."

Viņš jūtas gan kā amerikanis, gan kā zviedrs. Viņam patīk zviedru kārtība un struktūra, bet dažreiz viņam šķiet, ka plānošana tiek pārspīlēta.

"Zviedri visu plāno vismaz divas nedēļas iepriekš. Es domāju, ka te nav neviena, kas piektdien pulksten piecos pēcpusdienā nebūtu satraukts, ja viņam vai viņai nebūtu plānu nedēļas nogalei."

Viņš gan tā nedara, tādēļ vairākas sestdienas un svētdienas ir iznākušas gluži mierīgas. Viņš dod priekšroku spontānai rīcībai.

Zviedrijā ir pārāk daudz nedrošības un pārlieku daudz sanāksmju, viņš pēc tam norāda. "You discuss things to death", viņš iestarpina angliski savā pareizajā zviedru valodā.

"Mūsu mājā mums pat ir notikusi sanāksme par ziedu iepirkšanu terasei."

Čārlzs uzskata, ka Zviedrijā nodzīvotajā laikā viņš ir pārveidojies kā persona — kļuvis mierīgāks un līdzsvarotāks. Grūti pateikt, kas ir iemesls.

"Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka esmu kļuvis zviedriskāks, ka esmu pabeidzis disertāciju, vai tikai tāpēc, ka esmu kļuvis vecāks. Tagad par šīm lietām es vairs tik daudz nedusmojos. Agrāk es biju gatavs ķerties pie šaujamā, kad man virsū brauca taksometrs. Tagad es esmu daudz koncentrētāks un domāju: "Viņš nemēģināja mani nogalināt, tikai slikti brauc."

Kad es jautāju, cik svarīgs ir kontakts ar savām saknēm un kultūru, viņš saka, ka tas nepavisam nav svarīgs.

"Tautība nav svarīgākais. Mani tuvākie draugi ir nevis amerikāņi, bet gan zviedri un indieši. Man pat nav televizora, kas varbūt ir pats nozīmīgākais amerikāņu kultūras izplatītājs."

Ja viņam kādreiz būs bērni, tad viņš domā, ka ne jau amerikāniskais — ja vispār kaut kas tāds pastāv — ir vissvarīgākais.

"Es drīzāk gribētu nodot tālāk interesi par to, ko es personīgi uzskatu par nozīmīgu — par valodām, politiku, dabu un vidi."

1998. gadā Zviedrijas pilsonību ieguva 46 520 cilvēku. Nepilni 5% ieradās no Ziemeļvalstīm, 48% no pārējās Eiropas (lielākoties Bosnijas), 35% no Āzijas, 6% no Āfrikas un 2% no Dienvidamerikas. Personu no Ziemeļamerikas (tajā skaitā Vidusamerikas) bija mazāk nekā 1%. Pārējie bija bezpavalstnieki vai ar nezināmu pilsonību.

Pagājušajā gadā Zviedrijā bija emigrācijas pārsvars. Vairāk nekā 22 000 cilvēku emigrēja, bet vairāk nekā 15 000 imigrēja. (Lai tiktu uzskatīts par emigrantu, jābūt nolūkam ārzemēs palikt vismaz gadu). Norvēģija, ASV un Lielbritānija bija lielākās emigrācijas valstis. Zviedrijā ieceļoja pirmām kārtām irākieši un somi.

Suzanne Šēnstrēma