"Kā pabeigt auksto karu"

"Izvestija"

— 2000.08.23.

Vai vēl joprojām nepieciešams tiesāt komunismu un vai kādreiz tas notiks?

Lai cik arī dīvaini neliktos, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks, attālinoties no datuma, kad 1991.gadā krita padomju valdība. Iemesls nav tas, ka pasaulē vēl joprojām pastāv komunistiskas valstis Ķīna, Ziemeļkoreja, Kuba, Vjetnama, bet gan tas, ka tādas tiesas reāla nepieciešamība ir jūtama šodien daudz spēcīgāk nekā pirms deviņiem gadiem un gandrīz katrā valstī.

Iedomāsimies, kas notiktu Eiropā, ja nacisms nebūtu sakauts un ja nebūtu noticis Nirnbergas process? Pēc 1991. gada Eiropā, izņemot Spāniju, pie varas nāca bijušie Maskavas atbalstītāji — sociālisti un sociāldemokrāti, Itālijā — pat komunisti.

Rietumu kreisie darīja visu iespējamo, lai nepieļautu galēju komunisma iznīcināšanu Austrumos, jo tas varētu novest pie sociālisma idejas bojāejas Rietumos. Atcerēsimies: jebkurš mēģinājums atmaskot padomju noziegumus un to Rietumu atbalstītājus šeit tika uztverts naidīgi kā "raganu medības", bet tajā pašā laikā visā pasaulē, sākot no Dienvidāfrikas līdz pat Latīņamerikai, radās visādas "patiesības komitejas", kas izmeklēja "labējo" režīmu cilvēktiesību pārkāpumus šajās valstīs. Tas netika uzskatīts par "raganu medībām". Noziegumu pret cilvēci izmeklēšanas starptautiskais tribunāls no 1964. gada nedarbojās un savu darbību atjaunoja tikai sakarā ar notikumiem Dienvidslāvijā. Ne Staļina noziegumi Austrumeiropā, ne Padomju armijas noziegumi Afganistānā, pat ne Pola Pota "sociālā tīrīšana" Kambodžā nepiesaistīja šī tribunāla uzmanību.

Vēl viens pavisam nesens piemērs: ģenerāļa Pinočeta lieta. Pēc ziņojumiem no Čīles, tur tiek gatavota tiesas prāva pret viņu. Mēs esam pieraduši: noziegumus izdarīja tikai "labējie" — "kreisie" vienkārši maldījās.

Tajā pašā laikā es nevaru iedomāties, kā varēs sodīt Pinočetu, neņemot vērā noslēpumaino PSRS agresijas faktoru pret Čīli. Viņš taču nerīkojās vakuumā, apstākļi, kuros viņš rīkojās, tiesai ir jāizmeklē kārtīgi un objektīvi, citādi tā nebūs tiesa, bet izrēķināšanās. Bet kur Čīles tiesa dabūs materiālus par šiem apstākļiem, ja atbilstošie PSKP CK un Politbiroja lēmumi vēl joprojām ir noslēpums?

1992. gadā PSKP lietas iztiesāšanas laikā Konstitucionālajā tiesā man radās iespēja nokopēt pāris CK dokumentu par graujošo darbību visā pasaulē. Vienkāršāk sakot, tas bija nepieteikts karš. Tūkstošiem aktīvistu no visām pasaules valstīm ik gadu izgāja "specsagatavošanu" PSRS, galvenokārt VDK vai VIP. Vētra, ko izsauca viņu rīcība, prasīja vairākus miljonus upuru Etiopijā, Vjetnamā vai Vidusamerikā. Tā vēl joprojām plosās Angolā, Sudānā, Somālijā, Afganistānā un, visticamāk, nenorims pat tad, ja pēdējais komunists pazudīs no zemes virsas. Čīle nebija izņēmums. Padomju iznīcinošā darbība tur sākās ilgi pirms Pinočeta nākšanas pie varas un turpinājās līdz 1990. gadam, tas ir, jau pēc viņa demisijas. Pēc Čīles komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Luisa Korvalana daudzkārtējiem lūgumiem Maskava bez ierunām piegādāja viņa rīkļurāvējiem mīnas, sprāgstvielas, ieročus un naudu.

Noziegumi pret cilvēci nevar palikt nesodīti, citādi mēs nekad nedzīvosim mierā, kad valda cieņa pret likumiem un cilvēka dzīvību.

Un, kamēr netiks notiesāts Komunisms, neviena pasaules valsts nespēs apglabāt savu pagātni, noskaidrot patiesību, izprast savu vēsturi. Tikai tad mēs varēsim teikt, ka aukstais karš patiešām ir beidzies.

Vladimirs Bukovskis