Karavīrs un kristietis: Piņķu baznīca un Irāka

Mag. theol. Voldemārs Lauciņš, Nacionālo bruņoto spēku kapelānu dienesta kapteinis, NBS virskapelāna palīgs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Kāda ir jūsu militārās pieredzes un kristīgās pārliecības saistība?

– Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) iestājos tūlīt pēc vidusskolas astoņpadsmit gadu vecumā. Tas bija pirms desmit gadiem. Biju vēl jauns, bet no ticīgas ģimenes, kristīgi orientēts. Mācību laikā akadēmijā mana pārliecība vēl vairāk nostiprinājās. Toreizējā NAA kapelāna, tagad NBS virskapelāna Ata Vaickovska mudināts, es iestājos Lutera akadēmijā, kuru beidzu 2001.gadā, iegūstot augstāko izglītību teoloģijā.

– Pārsteidz jūsu sacītais, ka mūsdienu jaunatnes vidū, kura savā vairākumā tomēr orientēta uz laicīgo materiālismu, jums nostiprinājās pārliecība par garīgo vērtību studijām.

– Kristīgās aktivitātes NAA bija viļņveidīgas. Man paveicās, jo biju akadēmijā tajā laikā, kad kadetu vidū kristīgo bija salīdzinoši daudz. Bija Kristīgo karavīru sadraudze, diezgan liela grupa kadetu regulāri pulcējās uz kopīgiem lasījumiem, interesantām pārrunām. Vēlāk akadēmijā atklāja kapelu.

– Piecdesmit ateisma gadi savu padarījuši – baznīcās pārsvarā redz sirmas galvas, jaunu cilvēku mazāk. Kādu jūs redzat savu misiju bruņotajos spēkos?

– Patiesībā kristīgajās baznīcās ir daudz jauniešu, taču, ja runājam par jauniešiem, kas atnāk bruņotajos spēkos, tad lielākajai daļai līdz dienestam bijusi ļoti virspusēja saskarsme ar kristīgo ticību. Tas ir pagātnes mantojums. Kapelāna dienesta uzdevums ir piedalīties karavīra un visas vienības kaujas spēju palielināšanā un palīdzēt arī rast atbildes uz jautājumiem, kas skar kristīgo mācību. Tiem, kas to nevēlas, nekas netiek uzspiests. Tātad kapelānu dienests nav nekāds armijas piedēklis, tā ir viena no bruņoto spēku sastāvdaļām, dienestiem. To pierāda NATO valstu prakse.
No tiem, kas kopā ar mani studē teoloģiju Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, vairums ir tādu, kas pievēršas teoloģijas zinātnei kā pētniecības objektam. Ir arī jaunie garīdznieki, kas vēlas paaugstināt savas teoloģiskās izglītības līmeni. Četrās konfesijās – luterāņu, pareizticīgo, Romas katoļu un baptistu, kuru garīdznieki saskaņā ar likumu var darboties bruņotajos spēkos, tiek rekrutēti kapelāni NBS vajadzībām.

– Jūs strādājat pašā bruņoto spēku sirdī – štābā. Kāda ir kapelānu dienesta struktūra, un kādi ir jūsu uzdevumi?

– Nacionālo bruņoto spēku virskapelānam ir nepieciešams palīgs. Man, lai arī neesmu ordinēts garīdznieks, ir teoloģijas maģistra grāds, tādēļ esmu apstiprināts savā pašreizējā amatā. Manā pārziņā ir kapelānu dienesta militārā puse, darba plānošana un citi specifiski šīs jomas uzdevumi.
Bruņotajos spēkos mazākā vienība, kurai ir savs kapelāns, ir bataljons. Kapelāns reizē ir garīdznieks un karavīrs. Kapelānu dienestā pašlaik ir vienpadsmit kapelāni – astoņi profesionālā militārā dienesta karavīri un trīs militārie darbinieki. Kalpošana ir specifiska, ar to var izskaidrot, ka visas amatu vietas nav aizpildītas. Pagājušajā gadā armijā darbu sāka četri jauni kapelāni. Amata pretendentam jābūt ordinētam garīdzniekam vienā no četrām konfesijām – luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo vai baptistu un šīs baznīcas apstiprinātam uz kapelāna amatu, to varētu saukt arī par baznīcas vai konfesijas atbalstu. Viņam jāpabeidz militārā speciālista kursi, tātad jāiziet arī attiecīgā militārā sagatavošana, un NBS virskapelāna kompetencē paliek apstiprinājums amata atbilstībai. Atlase ir ļoti rūpīga, lai samazinātos agrāko gadu gadījumi, kas dažreiz beidzās ar pamēģināšanu šajā grūtajā dienestā un drīzām atvadām no tā. Kapelānam nav viegli, jo pēc hierarhijas likumiem viņš reizē ir pakļauts savam tiešajam komandierim armijā, savas baznīcas autoritātei un NBS virskapelānam. Vissekmīgāk darbs veicas tajos bataljonos, kuru komandieri saprot kapelānu noderību un šā sarežģītā dienesta funkcionēšanas nepieciešamību.

– Cilvēks vienmēr atrod savu taisnību, prot attaisnot sevi visos veidos. Grēku nosauc par noderīgu veselībai, karu – par pienākumu, netikumu – par cilvēka tiesībām. Vai pasaule, sevi attaisnodama, nekļūst pārāk grēcīga, un tad jau mācītāja vietā meklē psihologu?

– Protams, psiholoģijas zināšanas ir vajadzīgas ikvienā vadošā amatā, sevišķi darbā ar personālsastāvu. Arī kapelānam, veidojot tīri cilvēciskās attiecības ikdienā. Atšķirība ir tā, ka jebkura cilvēkmīlestības izpausme meklē spēku pašā cilvēkā, kristietība meklē stiprinājumu pārlaicīgajā – Dievā. Nereti komandieriem pietrūkst labu psiholoģijas un pedagoģijas zināšanu. Protams, labi, ja komandieris to apzinās un ļauj to kompensēt kapelānam.
Cilvēks var nepamanīt, ka vienīgais, kas var attaisnot, ir Kristus. No savas pieredzes varu sacīt, ka, saskaroties ar grūtībām, kādas lielā mērā jāpārvar, dienot bruņotajos spēkos, daļa cilvēku pievēršas reliģijai. Viņi kļūst tuvāki kristīgai mācībai. Saskaroties ar briesmām, izpildot dažādus uzdevumus mācībās un dienestā, ikdienā atmīnēšanas darbos vai rīkojoties ar ieročiem, karavīri sāk domāt par savas esības pamatjautājumiem. Karavīri grib stiprināties ticībā, kas pārsniedz cilvēka pieredzēto un izpētīto no piedzimšanas līdz nāves brīdim, tas ir, vērtības, kuras skar mūžības elpa.Tas ir tas, ko var sniegt tikai kapelāns.

– Kā pulkveža Jukuma Vācieša sprediķī Piņķu baznīcā:“Ticiet jūs un arī nenogrimsiet”?

– Tieši tā. Pagājušajā gadā veicu vēsturisku pētījumu par garīdznieku lomu latviešu strēlnieku kauju panākumos. Tas ietver Pirmā pasaules kara laiku, kad dzima latviešu strēlnieku fenomens. Pirms Pirmā pasaules kara cilvēks uzskatīja, ka ir sasniedzis tik daudz tehnoloģiju attīstībā, kultūras un galvenokārt savstarpējo attiecību jomā, ka saprāts vairs nepieļaus lielāka mēroga destrukciju. Sekojošie divi kari pierādīja pretējo, un tā līdz mūsdienām. Pētījuma pamatā ir 1924.gadā dibinātās Latviešu veco strēlnieku apvienības izdotais atmiņu krājums septiņos sējumos “Latviešu strēlnieki”. Ikvienam karavīram ir šī reliģiskā vajadzība. Tā bija gan strēlniekiem, gan Brīvības cīņu varoņiem, gan Latvijas laikā, gan Otrajā pasaules karā.
Ja atskatāmies Latvijas armijas vēsturē, tad garīdznieki vienmēr bijuši armijas daļās. Vēl nebija Latvijas nacionālās armijas, bet bija latviešu mācītāji, kas kalpoja latviešu karavīriem. Ir vēsturnieku liecības, ka vēl cara laikos Sanktpēterburgā, kuras garnizonā bija lielas latviešu vienības, strādājis latviešu mācītājs. Tāda sadarbība bijusi izsenis.

– Jūs pavisam nesen saņēmāt Latvijas Zinātņu akadēmijas un SIA “Lattelekom” apbalvojumu un stipendiju jauno zinātnieku kategorijā par pētījumu “Kristīgās mācības loma starptautiskās militārās operācijās dienējošo karavīru skatījumā”. Vai pētījuma atziņas tiks ņemtas vērā?

– Irākā dienējošo Latvijas karavīru kontingents ir jauni cilvēki, pārsvarā 20–26 gadu vecumā. Dienot Latvijā, šie jaunie cilvēki par eksistenciālajiem jautājumiem ikdienā bieži neaizdomājas, bet Irākā, nonākot saspringtā nestandarta situācijā, viņi kļūst jūtīgāki ticības jautājumos. Tur ir reālas briesmas, tur uz tevi šauj. Tur karavīriem nākas biežāk domāt – ja nu mana dzīve pēkšņi apraujas? Biežāk nekā parasti ir nepieciešams cilvēks, ar ko parunāt, cilvēks, kas stiprina pārliecībā, ticībā, ka viss beigsies labi. Irākā dienē rota, tāpēc pastāvīga kapelāna līdz šim tur nebija. Bet bieži pie mūsu karavīriem īslaicīgos komandējumos ieradās Sauszemes spēku 1. bataljona kapelāns Elmārs Pļaviņš. Varbūt viens no pētījuma plusiem ir tas, ka karavīru anketēšana tika veikta, tieši viņiem atrodoties starptautiskajās operācijās Irākā, nevis pirms vai pēc misijas. Par to esmu parādā pateicību Elmāram Pļaviņam un ikvienam karavīram, kas ar savu godprātīgo atbildi palielināja pētījuma objektivitāti. Ceru, ka, ievērojot karavīru vēlmes un zināmā mērā, arī mana pētījuma secinājumus, turpmāk Irākā kopā ar karavīriem pastāvīgi būs kapelāns.

– Katru rītu, kā tas musulmaņu zemēs ierasts, līdz ar saules lēktu, no minaretiem atskan mullas gari stieptās dziesmas. Vai NATO standarti neparedz saviem karavīriem kādu telpu, kur netraucētiem pabūt kopā ar Dievu savās lūgšanās?

– Varbūt tieši tas mudina uz pārliecināšanos par to, kas bieži aizmirsts – kristīgā ticība. Karavīri vēlējās iekārtot nelielu kapelu. Kapelāns Latvijā sarūpēja visu nepieciešamo, lai to nogādātu uz Irāku. Tas viss pierāda, ka kapelāna dienests nav lieks, nav uzspiests no augšas, bet viņu tur gaida.

– Vai kaut kas mainīsies kapelānu dienestā līdz ar mūsu bruņoto spēku profesionalizāciju?

– NATO veco dalībvalstu armijās kapelānu dienests ir tradicionāli spēcīgs un autoritatīvs. Ja viņu karavīri dodas kādā misijā, vienmēr blakus ir garīdznieks, līdzīgi kā citi atbalsta dienesti. Mēs pie tā pamazām pierodam.

– Oskars Kalpaks visniknākajās kaujās esot stāvējis pilnā augumā. Būdams garīgi bagāts un ticīgs cilvēks, pulkvedis paļāvies uz sargeņģeli. Karš ir karš. Pulkvedis spēja iedvesmot citus, bet ne pasargāt sevi. Varbūt mēs pārāk glorificējam Oskaru Kalpaku vai Fridrihu Briedi?

– Brīnišķīga liecība ir kāda veca Brīvības kara dalībnieka atmiņas, kas no mutes mutē gājušas cauri garajiem gadiem. Kad pārliecinātais kristietis pulkvedis Oskars Kalpaks savas nelielās vienības priekšgalā atstādams Rīgu, kurai Sarkanās armijas sastāvā tuvojās varenie latviešu strēlnieki, saviem vīriem jautāja: “Vai jūs ticat, ka mēs vēl atgriezīsimies?”– vīri atbildēja: “Jā! Ticam.”
Lai Dievs mums mūsdienās palīdz atbildēt tāpat!

Andris Kļaviņš

Voldemārs Lauciņš Foto: Andris Kļaviņš