Aizcirstās saknes

Andra Apses vecākus izšķīra karš. Kad ģimene 1944.gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, zēnam tikko bija apritējis pirmais gadiņš. Tēvam pēc dažu mēnešu apmācības kursiem nonākot atpakaļ Latvijā Kurzemes frontē, līdz kara beigām bija atlikušas divas dienas. Gadu un divus mēnešus pavadījis izsūtījumā pie Lādogas ezera, viņš 1946.gadā atgriezās dzimtenē.

Kamilla un Voldemārs Apses drīz pēc kāzām Foto no Baibas Šuvcānes arhīva

Andris ar māti Vācijā nokļuva bēgļu nometnē. Sakari bija pārtrūkuši, vēstules nesasniedza adresātu. Būdama pārliecināta, ka vīrs gājis bojā, māte ar dēlu izceļoja uz Jaunzēlandi. Agri kļuvis patstāvīgs, Andris neatlaidīgā darbā ir izveidojies par vienu no labākajiem ainavu fotogrāfiem pasaulē, kura fotogrāfijas publicē prestiži žurnāli Austrālijā, ASV, Kanādā, Japānā un daudzās Eiropas valstīs. Viņš ir fotografējis Sibīrijā, Horna zemesragā Dienvidāfrikā, Brazīlijā, Arktikā un Antarktidā. Visvairāk Jaunzēlandē, jo šo zemi viņš pazīst vislabāk. Latviju Andris pamazām sāk iepazīt tikai kopš 1991.gada, kad viņam bija laime pēc 47 atšķirtības gadiem pirmoreiz atkal skatīt savu tēvzemi.

Šūpulis un atdusa Lībiešu krastā

Andra mātes Kamillas vecāki Fricis un Marija Zandbergi ir lībieši. Viņi dzīvoja Lielirbes ciema Pilniekos, kur vairākus gadus atradās arī Lielirbes pamatskola. 1915. gada 18. oktobrī pasaulē nāca viņu jaunākā meita, kam ielika vārdu Kamilla.
Kamilla ar Voldemāru apprecējās 1942. gada 31. decembrī. Ziņas par Kamillas dzīvi pēc 1944.gada septembra, kad ģimene izbrauca uz Vāciju un viņa ar dēlu no vīra tika atšķirta, ir visai skopas. Kamilla rakstīja: “Bija izdevība braukt uz ASV, Kanādu vai Austrāliju. Tad ieradās sūtnis no Jaunzēlandes, kas piedāvāja darbu mājās. Bija gan vajadzīga veselība, bet toreiz man tās netrūka. 1949. gada jūnijā piedāvājumu pieņēmu. Sāku strādāt zēnu skolā.”
Piederīgie Latvijā par Kamillu nekā nezināja vairāk nekā 46 gadus.
1990. gada maijā Voldemārs Apse saņēma vēstuli no kādas rīdzinieces, kas bija apciemojusi savus radus Jaunzēlandē. Viņa rakstīja: “Jaunzēlandē Kraistčērčā satiku Jūsu bijušo sievu Milliju (tā Kamillu tad sauca) un uzzināju arī par Jūsu dēlu Andri.”
Kamilla kopā ar dēlu uz Latviju atlidoja 1991. gada jūnija sākumā. Lidostā uz satikšanos bija ieradušies gandrīz visi radi. Par šo ciemošanos Latvijā Andris vēstulē rakstīja: “Mēs ar māti ieradāmies Latvijā, lai satiktu radiniekus un draugus, kurus viņa nebija redzējusi gandrīz 50 gadus. Lielākā mātes dzīves daļa Jaunzēlandē bija bēdīga un rūgtuma pilna, tāpēc man bija liels prieks redzēt, kā viņa apciemojuma laikā atplauka. Man šīs dienas bija priecīgas un reizē skumjas. Māte pēc tik ilga laika satika sev tuvus cilvēkus, un tomēr viņai bija jāsaka tiem ardievas uz visiem laikiem. Mums tas bija liels pārdzīvojums. Māte neizsakāmi priecājās un bija pārpārēm laimīga, satiekot savas māsas un manu tēvu (..) Viņa rada izlīgumu ar savu pagātni un guva sirdsmieru.(..). Es biju ļoti priecīgs par dienām, ko mēs ar māti pavadījām kopā ar tēvu. Māte visu laiku tulkoja, un mēs spējām aizpildīt to milzīgo laika un nezināšanas plaisu, kas starp mums bija radusies piecdesmit gados.”
 

Andris pie tēva Ancē Foto no Baibas Šuvcānes arhīva

Pēc dažiem gadiem Kamilla nomira. Viņa bija izteikusi vēlēšanos atdusēties dzimtenes smiltājā. Dēls šo vēlēšanos izpildīja un urnu ar pelniem atveda uz Latviju. Andris ar tēvu bija izlēmuši izkaisīt Kamillas pelnus viņas bērnības mājvietā. Voldemārs Apse: “Andris atveda pelnu urnu. Pelniņus izkaisīju 1997. gada 24. augustā viņas bērnības zemē Pilnieku mājvietā. Tur bija saglabājies tikai pagrabs. Klāt bija Andris ar dzīvesbiedri, mana krustmeita ar vīru un kāds līdzi atbraucis students. Starp citu, es tieši te dzīvoju 1946. un 1947. gadā. Gaidīju Milliju pārbraucam, bet nesagaidīju.”

Viņš gribēja cīnīties par Latvijas brīvību

Voldemāra Apses atmiņas ir pierakstījusi Ances pamatskolas skolotāja Selga Puriņa. Daži fragmenti:
– 1940.gada pavasarī mani aizsūtīja uz kursiem instruktoru rotā. Tie notika Svētē. No turienes mūs aizsūtīja uz vasaras nometni Lilastē. Tas rīts, kad kājām gājām uz Lilasti, man ļoti palicis atmiņā. Sešos no rīta cēlāmies un devāmies ceļā. Kāds uzsāka dziesmu: “No rīta cēlies, aunu kājas, kas zin, kur vakars pienāks man...”, un visi piebiedrojās. Tā izrādījās zīmīga dziesma, jo bija ienācis padomju karaspēks, un viss mainījās. Carnikavā mums to paziņoja šādi: “Ienākuši krievi. Vai esat ar mieru cīnīties par Latvijas brīvību?” Visi kā viens atbildējām ar “jā!”, un mums teica: “Tad gaidiet tālākus norādījumus.”
Mums paziņoja, ka tagad sauksimies par tautas armiju. Pulka komandieris Didrihsons atvaļinājās, mums atsūtīja poļitruku. Viņš mums stāstīja par to, cik laba dzīve ir darba zemniekiem, ka Krievijā par darbu dodot labību, medu. Atceros, viņš teica: medu dod podiem, podiem! Latviski poļitruks nesaprata, viņam tulkoja kareivis Puškins, latgalietis. Reiz mēs soļojot dziedājām “Div’pļaviņas es nopļāvu...”. Poļitruks prasa Puškinam, ko viņi tur dzied? Puškins mēģina tulkot, bet poļitruks ir neapmierināts: kas tā par tādu dziesmu, kur pļauj divas pļavas uzreiz.(..)
Pēc kara Lielirbē īsta darba nebija, pārcēlos uz Anci, kur tolaik dzīvoja sievasmāsas Lilijas ģimene. Te arī paliku. Satiku Emīliju, kam arī karš bija atņēmis dzīvesbiedru, un nodibināju jaunu ģimeni. Izaudzinājām divus dēlus: Aivaru un Vilni. 1990. gadā kā zibens no skaidrām debesīm nāca ziņa, ka Andris un Kamilla ir dzīvi, saņēmu Kamillas vēstuli. Nākamajā vasarā viņi abi atbrauca uz Latviju. Redzēju Kamillu pēdējo reizi, jo pēc dažiem gadiem viņa nomira. Andris tagad uztur kontaktus ar mani, maniem dēliem un mazbērniem.

Andris Apse kārtējās ainavas “medībās” Foto no Baibas Šuvcānes arhīva

Viņā pasaules malā, Jaunzēlandē

Par savām gaitām Jaunzēlandē Andris stāsta vēstulēs. Kopš 2001.gada, kad lībiešu novadpētniece Valda Marija Šuvcāne sava dzimtā Lielirbes ciema kādreizējo iedzīvotāju radurakstu meklējumos bija nonākusi līdz Zandbergu dzimtai un viņas meita Baiba sameklēja Kamillas dēla Andra e-pasta adresi, viņi regulāri sarakstās. Andris raksta: “Es uzaugu pilsētā, kuras angliskais nosaukums ir Bay of Island, un pēc pamatskolas beigšanas līdz piecpadsmit gadu vecumam mācījos koledžā. Tas bija vecums, pēc kura sasniegšanas varēja skolā vairs nemācīties. Patēvs mani no skolas izņēma, jo viņš vairs nevarēja mani ilgāk uzturēt. Es sāku strādāt piena fermā netālu no Kaitaias, kas atrodas pašā Jaunzēlandes Ziemeļsalas ziemeļu galā. Kādu reizi es laikrakstā ievēroju sludinājumu par mācību kursu mežsarga profesijas apgūšanai. Pēc mācību kursa apgūšanas mani nosūtīja darbā Rangioras Mežu un kalnu eksperimentālajā stacijā.
Tiku iesaistīts arī savvaļas dzīvnieku novērošanā Fjordlendas nacionālajā parkā, kas plešas 905 tūkstošu hektāru platībā. Tas ir mūsu lielākais, kalnainākais un attālākais nacionālais parks. Te mani jau pirmajā vasarā apbūra pirmatnējās un mežonīgās dabas varenība.
Tagad mēs ar sievu Linnu dzīvojam Okarito. Tas ir pavisam mazs ciematiņš pie Tasmana jūras, tikai pusstundas attālumā no Franča Jozefa ledāja. Daba te pilnīgi neskarta, pirmatnēji skaista. Biznesu ir pagrūti vadīt no tik attālas vietas, bet visas neērtības atsver apkārtējā ainava un rāmais dzīves veids.
Mans vecākais dēls Džulians ir fotogrāfs un kopā ar savu sievu Nikiju dzīvo Vaiheki salā, netālu no Oklendas. Viņš specializējas citā žanrā - fotografē cilvēku kustībā. Nikija ir grafiķe dizainere. Meita Tristīne kopā ar savu draugu Matu dzīvo Ziemeļsalā. Viņa strādā par masieri, bet Mats ir celtnieks. Meita Megana uzturas Kraistčērčā, viņa ir liela ceļotāja.

Lai bērni zinātu par savām saknēm

Pagājušā gada rudenī Andris atkal ciemojās Latvijā. Tikās ar savu tēvu Voldemāru Apsi un citiem radiniekiem, meklēja materiālus grāmatai par ģimenes vēsturi.
Baibai Šuvcānei viņš pastāstīja: “Radiointervijās no Antarktīdas un no Jaunzēlandes es tiku pieminējis mūsu ģimenes sarežģīto likteņstāstu. Pēc nedēļas ar mani sazinājās labi pazīstamās izdevniecības Penguin un New Hollan un ierosināja rakstīt grāmatu par manu ģimeni. Piedāvājumus sākumā noraidīju, jo nedomāju, ka mūsu ģimenes vēsture ir pietiekami interesanta, lai par to rakstītu grāmatu. Bet tad Rons Krosbijs (Ron Crosby) sacīja, ka viņš ļoti vēloties rakstīt grāmatu par manu ģimeni. Es piekritu, jo Rons ļoti lietpratīgi sarakstījis jau divas grāmatas par Jaunzēlandi, pirms tam veicot ļoti pamatīgu izpētes darbu. Turklāt viņš ir mans draugs. Piekritu arī tāpēc, ka es pats jau biju nodomājis savākt par manu ģimeni Latvijā visus dokumentus, fotogrāfijas un atmiņu pieraktus, lai maniem bērniem paliktu precīza un pareiza informācija par mūsu ģimeni un viņu latviskajām saknēm.
Mēs ar Ronu Latvijā pavadījām desmit dienas. Satikām un intervējām diezgan daudzus manas ģimenes locekļus. Rons teic, ka šis ceļojums ir bijis viens no visinteresantākajiem notikumiem viņa dzīvē. Viņš bija pārsteigts par latviešu dramatiskajiem likteņiem, par traģēdijām, ko viņi piedzīvojuši Otrajā pasaules karā un pēc tā. Es līdz šim uz Latviju esmu braucis bez lielās fotokameras un esmu fotografējis tikai ģimenes bildes. Nākamais brauciens uz Latviju būs saistīts arī ar fotografēšanu. Esmu bijis Latvijā trīs reizes, un pamazām sāku sajust un apjaust Latvijas ainavu. Esmu gatavs veltīt tam laiku un likt lietā savu prasmi, iemūžinot arī Latvijas skaisto dabu.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv