Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vēstījums 2005.gada Lieldienās

Jau galā cīņa baismīgā,
Kristum nu pieder uzvara.
Gavilē, draudze kristīgā
Allelūja!

Šī senā himna aicina mūs priecāties par Lieldienām kā par cīņā gūtu uzvaru. Patiesi, Kristus augšāmcelšanās bija uzvara cīņā. Pieceļoties no kapa, Kristus atņēma varu spēkiem, kas ved uz izsīkumu, sairšanu un nāvi. Lieldienas ir neapstrīdamais uzvaras svētku datums. Trešās dienas rītā dzīvība uzvarēja nāvi, un šī uzvara ir mūsu. Kristus necīnījās par sevi. Dievs būdams, viņš varēja palikt Dieva godā, nenākt pasaulē un nenest krustu. Viņš to darīja mūsu dēļ. Pie krusta izpircis cilvēku grēkus, Kristus dāvina piedošanu un dzīvību ikvienam, kas viņam tic un top kristībā ar viņu savienots.
Taču pie cīņas likumībām pieder, ka uzvarētājs bauda uzvaras augļus. Jā, mēs zinām, ka Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū. Bet vai tad Kristus uzvara būtu domāta tikai aizkapa dzīvei? Un kā tad šeit? Un šodien? Kur ir tās augļi manā ikdienā? Dievs savu dēlu sūtīja pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu, no viņa, pateicoties viņam (1. Jņ. 4:9). Ar to nav domāta vienkārši bioloģiska eksistence. Kristus uzvaras augļi ir ievācami arī tagad, mūsu iekšējā, garīgā dzīvē.
Lieldienu uzvara nesola mums bezrūpīgu dzīvi. Dvēselei ir jāizdara grūts pagrieziens no dabiskā uz pārdabisko, lai sāktu pretoties savai dziņai uz nāvi un tiektos augšup, pēc Dieva. To gribētu daudzi. Tā būtu īsta augšāmcelšanās šodien, savai ikdienas dzīvei. Daudzi meklē ceļus, kā to izdarīt. Bet Jēzus saka: “Bez manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ. 15:5) Centieni pašiem sevi vai citam citu augšāmcelt ir tukši vārdi un neauglīgi nodomi. Dvēseles pagriešanās uz dzīvību var būt tikai izpausme Jēzus dzīvei mūsos. Kā galva liek kustēties locekļiem, tā Kristus klātbūtne mūsos sakustina dvēseli. Sv. Pāvils raksta: “Es dzīvoju, tomēr ne vairs es, bet Kristus, kas ir manī. Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara spēcīgu.”
Pārdabiskā dzīve ir augšāmceltā Jēzus Kristus dzīve mūsu dvēselē. Vitāla realitāte, kas saklausīta Dieva vārdā, dēstīta svētajā kristībā, top atjaunota grēksūdzē un bagātināta svētajā vakarēdienā – tā iespiežas visos mūsu būtnes apgabalos. Ja nemeklējam un nelūdzam to, tad neņemam sev Lieldienu uzvaras augļus. Ja netiecamies pēc tās, tad izvēlamies palikt vāji. Jēzus valda dvēselē, kas tic un tiecas viņu atdarināt – nopietni, pilnīgi un mīloši. Sekojot Jēzus piemēram, tā nemeklē cita likuma kā vienīgi Dieva gribu. (Jņ. 6:38)
Vai mūsu dvēsele ir tāda? Cik pavirša, neregulāra un sekla mēdz būt kristiešu iekšējā dzīve! Izklaidīga sirds, kas veltīta prātulām, rūpēm un izpriecām, bet ir aizmirsusi lūgšanu, garīgu lasīšanu, dievkalpojumu un sakramentus – tai arī nav pieraduma uzmest žiglo, bet vērtējošo sirdsapziņas skatienu visam, ko dara. Kompromisi ar maziem grēkiem nobruģē ceļu lieliem. Daža laba kristīta cilvēka dzīve ņudz no tiem, bet grēks dēsta nāves elementus, kas cīnās pret Jēzus dzīvi dvēselē.
Tomēr uzvara ir mūsu. Pat ja ar nemieru apjaušam, ka esam tieši tādi – sekli, grēkojuši un gribas remdenībā ieslīguši – Kristus tieši priekš mums ir augšāmcēlies. Tieši tādēļ mēs varam pretendēt uz viņa kā glābēja palīdzību, jo viņš nāca meklēt un glābt pazudušo. Lai kāds šodien būtu mūsu stāvoklis, pat ja mūsu dzīve būtu pilnīgi nogājusi no sliedēm, Dievs to var sakārtot un dziedināt. Vēl vairāk – Viņš ir gatavs to darīt. Ja vien tu gribi lūgt un uzticēties žēlastībai, Jēzus piedāvā visus līdzekļus atgriezties pie iekšējās dzīves, kas atjaunos tuvību ar Viņu un dos spēku attīstīt viņa dzīvi tevī. Ieklausīsimies Lieldienās, uzmanīgi ielūkosimies savā sirdī! Ja pamanām tur vēlēšanos atgriezties, lūgt un tuvoties Viņam, tad tā ir dievišķā mīlestībā pasniegta Kristus Lieldienu dāvana. Tas ir Viņa aicinājums. To bijībā un pateicībā pieņemot, cilvēks izglābs savu dvēseli.
Bezprātīgais cilvēks, piepildījis šķūņus ar lauku augļiem, teica: “Dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem. Atpūties, ēd, dzer un līksmojies.” (Lk. 12:19) Bet tai pašā naktī dvēseli pazaudēja līdz ar dzīvību. Mēs, kas gribam pārtikt no augšāmcelšanās augļiem, sakām: “Ak, mana dvēsele, Jēzus tev dāvina sevi tagadnes mirkļa žēlastībā.” Ik dienu un ik katrā notikumā, cilvēkā vai lietā Jēzus savējiem pasniedz sevi, lai mācītu pazīt un iemīlēt Dieva gribu un lai piedāvātu mums iespēju iegūt daļu dievišķajā dzīvē. Iekšējā dzīve ir izredzēto dzīve. Tā iederas galamērķī, kādam Dievs mūs radīja. Cilvēcisku būtņu galamērķis ir vienība ar Dievu; tajā ir viņu laime. Šajā laimē, pat ja no ārpuses redzami ērkšķi, iekšā zied rozes, kamēr ar pasaules priekiem vienmēr ir otrādi. Kādā citā senā dziesmā teikts: “Man vienmēr pieder un vienmēr ir līdzi manas sirds Dievs un mana Dieva sirds. Tas ir mūžīgās svētlaimes iesākums.”
Lūgsim: “Jēzu Kristu, Tu augšāmceltais Kungs, ienāc un valdi manā dvēselē. Lai Tava uzvara mani atmodina un uztur jaunai, Tev veltītai dzīvei šeit un mūžībā!”
Sirsnīgi sveicinu Lieldienās savu mīļo Latvijas evaņgēliski luterisko Baznīcu un visus, ko aicina mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanās!