1990.gada 4.decembra sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Labrīt, kolēģi! Te kaut kas noticis ar mikrofoniem, varbūt operatori varētu paskatīties. Tāda aizdomīga rūkoņa. Varētu domāt, ka helikopters ir zālē. Lūdzu, reģistrēsimies. Jau ir divas minūtes pāri desmitiem. Rezultāts: 135.

Ir zvanījuši diezgan daudzi cilvēki, arī daži deputāti ir ierosinājuši, ņemot vērā to, ka viņi nav saņēmuši informāciju par to, kas notiek, griezties pie Baltijas kara apgabala pavēlniecības un prasīt, lai tiktu doti paskaidrojumi par militāro helikopteru, kurš šeit lido jau četras dienas. Šodien tas lidojot virs VEF rūpnīcas, apkārt VEF tornim. Es domāju, ka Augstākajai padomei ir tiesības zināt, kas tā par kara mašīnu un kādi ir tās nolūki, ja tā katru dienu parādās virs Augstākās padomes. Ja nevienam nav iebildumu, tad Augstākās padomes vārdā mēs lūdzam Iekšlietu un aizsardzības komisiju mūsu vārdā griezties Baltijas kara apgabalā un lūgt paskaidrojumus.

Pārejam pie dienas kārtības pirmā punkta. Tas ir lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu deleģēšanu uz darba komisiju Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Augstāko padomju sadarbības principu izstrādāšanai”. Acīmredzot ziņo deputāts Kinna, kurš ierosināja izveidot šo grupu. Šeit ir lēmuma projekts ar uzvārdiem un termiņiem.

J.Kinna: Cienījamie deputāti! Saskaņā ar 1.decembrī Viļņā kopējā Baltijas republiku Augstāko padomju sēdē pieņemto rezolūciju un Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdē ieteiktajiem kandidātiem aicinu apstiprināt šo lēmumu, deleģējot uz komisiju kopīgam darbam Aivaru Endziņu, Tālavu Jundzi, Aleksandru Kiršteinu, Artūru Kodoliņu, Pēteri Laķi. Uzdot deputātiem līdz 7.decembrim ievēlēt grupas vadītāju.

Priekšsēdētājs: Tas ir Baltijas kopējā parlamenta sēdes lēmums, ka jāizveido šādas darba grupas, kurām jāstrādā kopā. Acīmredzot mums vajadzētu izteikt savus priekšlikumus un balsot par šo lēmumu.

J.Kinna: Varbūt kādam ir jautājumi?

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs.

G.Preinbergs: Sakiet, lūdzu, vai ir lietderīgi, ka no pieciem cilvēkiem, ja nemaldos, trīs ir komisiju priekšsēdētāji?

Priekšsēdētājs: Lai atbild Kiršteina kungs.

A.Kiršteins: Es domāju, ka tas nav obligāti, bet tas arī nemaisa acīmredzot. Jo faktiski būs tāda situācija, ka tiks izveidotas sešas vai septiņas starpparlamentu darba komitejas, kuras pastāvīgi strādās, ja mēs atradīsim kopēju viedokli. Šajās sešās vai septiņās komitejās vajadzēs faktiski apvienot visu piecpadsmit mūsu pastāvīgo komisiju darbības tēmas. Tā ka es domāju, ka tas nemaisa.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

E.Kide: Vai šajā darba komisijā nevajadzētu kādu arī no rūpnieciskajiem vai lauksaimnieciskajiem pārstāvjiem? Šeit vairāk tāds politisks sastāvs. Vai tur būs tikai politiska rakstura jautājumi, ne saimnieciska rakstura?

A.Kiršteins: Šī komisija beigs pastāvēt uzreiz, tikko tiks nodibinātas pastāvīgās komitejas, kuras būs gan rūpniecības, gan ekonomiskajos jautājumos atsevišķi. Šeit vairāk varbūt vajadzētu cilvēkus, kas saprot politisko nepieciešamību nodibināt šīs pastāvīgās komitejas. Pati šī komisija nenodarbosies ar šādiem jautājumiem. Es aizmirsu pateikt, es atvainojos, vēl tā izstrādās arī iespējamo parlamentu tiešo sadarbības formu bez komitejām, respektīvi, Baltijas parlamenta modeli, kuru ieteiks apstiprināšanai, vai kādu citu darbības formu. Tā ka šī komisija tiešā veidā nenodarbosies ne ar izglītību, ne ar aizsardzību. Tā izveidos tikai struktūras, kuras sāks patstāvīgi strādāt un nodarbosies ar šiem jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

I.Geidāns: Cienījamo referent un cienījamie šā lēmuma projekta autori! Geidāns no Jelgavas arī piesaka savu palīdzību šādai darba komisijai. Ja uzskatītu par lietderīgu, tad kaut vai par rezervistu šajā komisijā.

A.Kiršteins: Labi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka ar idejām katrs var nākt. Lūdzu, trešais mikrofons.

V.Dozorcevs: */Man viens…/

No zāles: Es arī gribu teikt vienu vārdu.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Nu atkal ir tāda sajūta, ka nevar dzirdēt.

V.Dozorcevs: */Man viens jautājums un viens priekšlikums. Pirmkārt, ja šajā sarakstā ir Aleksandrs Kiršteins, tad kāpēc viņš ziņo par šo jautājumu? Es lūdzu viņu tribīnē nomainīt ar citu, kura sarakstā nav.

Otrkārt, sakarā ar to, ka frakcijā par Jundzi bija nodotas tikai 39 balsis, kas praktiski ir neuzticības votums, un ka šim sarakstam bija izvirzīta arī otra kandidatūra– deputāts Muciņš –, es ierosinu šajā sarakstā ietvert deputāta Muciņa kandidatūru./

Priekšsēdētājs: Ja šeit darba grupa vai kas ierosināja izvirzīt Kiršteinu, es domāju, šobrīd varbūt nemainīsim viņu, bet pēc tam Dozorceva priekšlikumu par Muciņu mēs ņemam vērā. Tas ir priekšlikums kandidatūrai.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Ozols: Man ir priekšlikums pārtraukt uzdot jautājumus un balsot par šo lēmumu, jo tālākā darbība un attiecīgo deputātu iesaistīšana tiešās darba komitejās jau izriet no šā politiskās organizatoriskās komisijas darba.

Priekšsēdētājs: Par katru kandidatūru, es domāju, balsosim atsevišķi. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Ulme: Es gribētu vērst deputātu uzmanību uz nepieciešamību komisijā atkal ielikt kādu “zaļo”. Mums ir ārkārtīgi sarežģīta situācija. No Ignalinas nāk pazemes ūdeņi, no Akmenes faktiski visu Zemgali ir noindējuši, un Mažeiķu rūpnīca ir visu Leišmales pusi saindējusi. Tāpēc vajadzētu vienu “zaļo” šajā komisijā. Lietuvieši sevišķi negrib ar mums ielaisties. Es ierosinu Batarevski.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Šī komisija ir tikai koordinators. Tā ir pamatkomisija, kas izveidos pēc tam visas darba grupas un darba komitejas. Man liekas, ka nevajadzētu aptvert šajā komisijā dažādus pārstāvjus. Šie cilvēki tikai pēc tam mums palīdzēs izveidot konkrētās darba grupas.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šeit nevarētu būt iebildumu, ka par dažiem cilvēkiem komisijas locekļu skaits palielinātos vai kādu mēs neievēlētu, bet te mums jāvienojas par balsošanu. Acīmredzot ir jābalso par katru kandidātu atsevišķi. Kurš būs saņēmis balsojošo vairākumu, tas būs šīs komisijas loceklis, kurš ne, tas nebūs. Es domāju, ka par skaitu nevienosimies. Nolemts ir pieci. Kas to nolēma? Lietuvai ir nolemts pieci, tātad mums ir skaits– pieci. Mēs citu skaitu nevaram izvirzīt. Tādā gadījumā, ja ir pieci, tad zem svītras paliek tas, kuram ir relatīvi mazāk balsu.

Lūdzu, deputāts Kehris.

O.Kehris: Pie šādas balsošanas var pēkšņi gadīties, ka šajā sastāvā var nebūt neviena ekonomista. Man noteikti ir jāaizstāv viedoklis, ka viņam šeit ir jābūt, lai paredzētu tās intereses, kas sastāda ļoti lielu daļu no mūsu kopējās darba kārtības. Es ļoti aizstāvētu deputāta Kodoliņa kandidatūru, kura ir šajā sarakstā.

Priekšsēdētājs: Bija priekšlikums. Deputāts Dozorcevs izvirzīja priekšlikumu Tālavu Jundzi nomainīt ar deputātu Muciņu. Savukārt deputāts Geidāns pats ir izvirzījis savu kandidatūru. Un deputāts Ulme ir izvirzījis Batarevska kandidatūru.

Lūdzu, otrais mikrofons. Varat vēl pateikt argumentus, ja jūs vēlaties. Neviens nevēlas. Tātad mēs varētu sākt balsošanu. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 147.

Pirms mēs balsojam par lēmumu kopumā, par termiņiem, mums jānobalso par katru izvirzīto kandidatūru.

Balsojam par Aivara Endziņa iekļaušanu šajā piecu cilvēku delegācijā. Rezultāts: 92– par.

Tālavs Jundzis. Rezultāts: 74– par.

Par Aleksandru Kiršteinu. Jūs zināt, ka balsošanas princips ir tāds, ka var balsot visi par visiem, izšķir lielākais balsu skaits. Rezultāts: 87.

Par Artūru Kodoliņu. Rezultāts: 114.

Par Pēteri Laķi. Rezultāts: 81.

Par deputātu Geidānu izvirzīšanas kārtībā. Rezultāts: 49.

Par deputātu Muciņu. Rezultāts: 79.

Par deputātu Batarevski. Rezultāts: 71.

Tātad 114 balsis ir Artūram Kodoliņam, 92 balsis– Aivaram Endziņam, 87– Aleksandram Kiršteinam, 81 balss– Pēterim Laķim un 79 balsis– deputātam Muciņam. Tātad šie pieci deputāti ir izvirzīti delegācijā izstrādāt programmu Baltijas valstu parlamentu sadarbībai. Te ir termiņš– 7.decembris.

Nobalsosim par šo lēmumu kopumā, par šā lēmuma pieņemšanu. Rezultāts: 101 balss. Lēmums ir pieņemts, un darba grupa var sākt strādāt.

Nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts par akciju sabiedrībām trešajā lasījumā un lēmuma projekts par likuma par akciju sabiedrībām spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu darba grupu ziņot.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Ekonomikas komisija piedāvā šo mūsu likumprojektu šodien izskatīt saskaņā ar reglamenta 18.pantu. Tas ir, apspriest un balsot par tiem pantiem, kuros pēc otrā lasījuma ir izdarīti lietišķi labojumi un papildinājumi. Tādu būs ap 25, bet sīkus, redakcionālas dabas labojumus un precizējumus tekstā, juridiskus precizējumus un citus apspriest tikai tādā gadījumā un balsot, ja kāds no deputātiem to īpaši pieprasīs. Tas ir pirmais priekšlikums.

Otrais priekšlikums, mūsu priekšlikums, ir par procedūru, ka tos deputātu ierosinājumus, kurus likumprojekta autori un komisija nevarēja pieņemt un izmantot, izskatīs pēc tam, kad būsim izskatījuši pirmo reizi pirmkārt visus pieņemtos labojumus un dokumentus. Ja tāds priekšlikums ir pieņemams, tad es varētu ķerties pavisam konkrēti klāt pie pantiem.

Priekšsēdētājs: Tāds priekšlikums ir pieņemams, jo to paredz reglaments. Mēs nekādas debates neizvēršam trešajā lasījumā, bet atgriežamies pie pantiem, kuros bija labojumi pēc otrā lasījuma.

K.Špoģis: Ņemam 274.dokumentu, skatāmies to lapaspusi, aizšķirot lēmuma projektu, kur sākas priekšlikumu analīze.

Vispirms par preambulu jeb ievaddaļu. Šeit varētu nobalsot par papildinājumu, ka valsts uzņēmumu pārveidošanu akciju sabiedrībās regulē īpašs likums, ko mēs no valdības jau esam saņēmuši, un šajā nedēļā sākam pie tā darbu, kas ies paralēli un vienlaikus ar konversijas programmu. Mēs varētu balsot par šo preambulas papildinājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 97. Šis papildinājums ir pieņemts.

K.Špoģis: Tālāk, cienījamie kolēģi, 1., 2., 3. un 4.pantā tādu labojumu, kuri būtu apspriežami, praktiski nav. Mēs varam tālāk sākt ar 5.pantu, kur jaunā redakcijā precīzāk ir noteiktas un norobežotas dibinātāja tiesībspējas un arī atbildība, nodibinātās akciju sabiedrības tiesībspēja un arī atbildība, norobežotas un spilgtāk izteiktas šā sākotnējā procesa norises. Jaunajā uzlabotajā redakcijā pirmā un otrā daļa šim 5.pantam būtu nobalsojama.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 99. Šis 5.pants ir pieņemts trešajā lasījumā.

K.Špoģis: Tālāk deputāta Gavrilova ieteiktie 7.pantam adresētie priekšlikumi. Tie attiecas arī uz 48. un 49.pantu. Skatīsim tad, kad nokļūsim pie tiem pantiem.

Savukārt deputāta Bojāra 8.pantam adresētais priekšlikums, kas šeit otrajā lappusītē redzams, ir iestrādāts, taču nevis šeit. Tā vieta ir, kā šeit redzams piezīmēs, 64.panta 9.punktā, kuru pēc tam mēs varēsim izskatīt.

Priekšsēdētājs: Deputāti izvirzījuši priekšlikumus par šiem pantiem, viņiem ir tiesības izteikt savas domas. Lūdzu, deputāt Gavrilov! Vēl par 7.pantu, jo komisija ir to formulējusi 48., 49.pantā, bet deputātam Gavrilovam ir savi argumenti.

M.Gavrilovs: */Es gribu precizēt. Pirmkārt, tas bija mans labojums 8.pantam. Un arī šeit es domāju, ka atsaukšanās uz 48.pantu nav īsti precīza, tāpēc ka, lasot 48. un 49.pantu, nācās atgriezties pie 8.panta un prasīt precizējumu, bet labojuma būtība ir šāda.

Kas attiecas uz pamatvārdiem, kas raksturo akciju sabiedrību, bija tāds labojums: “Akciju sabiedrībām ir tiesības nepieņemt atpakaļ savas akcijas, ja statūtos nav noteikts citādi.” Akcija jau atšķiras no visiem citiem vērtspapīriem tieši ar šo principu, bet, par nožēlu, tas nav norādīts ne 48., ne 49.pantā, kur ir variācijas, šī principa priekšnoteikumi. Bet, ja mēs nenosaucam pašu principu, tad likums paliek, gaisā karājoties. Tas ir ļoti svarīgs princips, to vajag fiksēt, ka nav tiesību, citādi tā nav akcija. Bet te runāts par priekšnoteikumiem, dažādiem variantiem. Tas ir pirmais.

Un otrais: “Akciju īpašniekam ir tiesības pārdot savas akcijas, ja likumdošanas aktos vai statūtos nav noteikts citādi.” Tas ir, atkal ir atkāpes no tā, vēl jo vairāk: pašreiz dzimstošā prakse liecina, ka tur tiek noteikti šie priekšnoteikumi, kā par darbinieku akcijām un tā tālāk. Atkal vajag šo principu fiksēt, un tikai tad runāt par atkāpēm no šī principa ar speciāliem likumdošanas aktiem. Citādi mēs zaudējam jēgu, kādēļ šis likums ir kopumā. Tā ka es lūdzu par šiem labojumiem balsot./

Priekšsēdētājs: Acīmredzot jūs varat sniegt atbildi, un mēs varam balsot par šo papildinājumu. Deputāts Gavrilovs teica, ka tikai 8.pantā viņam ir papildinājums.

K.Špoģis: Šeit jau visiem kolēģiem priekšā ir redzams, ka 8.pantā ir runa par vērtspapīriem. Visa akciju kustība, pāriešana citas personas īpašumā ar noteikumu, kādā veidā akciju sabiedrība iegūst atpakaļ savas akcijas, tas viss ir sīki formulēts 48. un 49.pantā. Tā ka balsojot var katrs izšķirties.

Priekšsēdētājs: Balsosim par šiem deputāta Gavrilova papildinājumiem, kas attiecas uz 8.pantu?

K.Špoģis: Piedodiet, viņš par 7.pantu. 7.pants ir statūti, par statūtiem. Bet tas vēl mazāk attiecas uz šiem momentiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs izvirzīja priekšlikumu. Komisija uzskata, ka tas attiecas uz 48. un 49.pantu, deputāts Gavrilovs uzskata, ka tas ir jāliek 7.pantā. Lūdzu, par deputāta Gavrilova papildinājumu jānobalso ar balsojošo vairākumu. Kad šis papildinājums tiks pieņemts, balsosim par pantu kopumā. Ja ne, tad mēs varam iet tālāk un atgriezties vēl pie šā jautājuma. Rezultāts: 40. Tas nav balsojošo vairākums. Tātad mēs varam atgriezties 48. un 49.pantā pie tā.

8.pants, lūdzu.

K.Špoģis: Tātad par 8.pantu. Kā es teicu, deputāta Bojāra 8.pantam adresētais priekšlikums ir iestrādāts un attiecas uz 64.pantu. Tur 9.punktā tas ir iestrādāts. Kad mēs pie tā nonāksim, varētu arī balsot.

Priekšsēdētājs: Un par deputāta Gavrilova otro priekšlikumu?

K.Špoģis: Tas ir iestrādāts. Kad mēs balsosim par 48. un 49.pantu, tur tas ir iekšā. Ne tieši tādā veidā, bet tekstā iestrādāts iekšā, jo tur ir visādas variācijas, visi iespējamie noteikumi, kas ir nepieciešami, un normas, kas nepieciešamas sakarā ar akciju kustību un to atgriešanu atpakaļ akciju sabiedrībā.

Priekšsēdētājs: Deputāt Gavrilov, lūdzu, formulējiet vēlreiz savu priekšlikumu, jo šeit tas nav pie 8.panta.

M.Gavrilovs: */Es iesniedzu divus labojumus tieši 8.panta 2.punktam. Es nesaprotu, par ko mēs tagad balsojām, par 7.pantu man nebija nekādu pretenziju./

Priekšsēdētājs: Mēs balsojām tikai to, kas bija pie 7.panta.

M.Gavrilovs: */Mani labojumi neattiecās uz 7.pantu. Nezinu, tur ir kļūda./

Priekšsēdētājs: Vienalga, šo papildinājumu nepieņēma tā kā tā.

K.Špoģis: */Jūsu kļūdas nav./

M.Gavrilovs: */Nu, tā septītajam nav vajadzīga./

K.Špoģis: */Bet iespējams, jūs tur rakstījāt, es tagad varu meklēt jūsu priekšlikumus, bet vai tie ir tieši 7.pantam?/

M.Gavrilovs: */Bet es precizēju, šeit abi labojumi 8.panta 2.punktam. Es lūdzu balsot tieši par šo punktu./

K.Špoģis: */Lūdzu, vēl var balsot./

M.Gavrilovs: */Esmu gatavs vēlreiz abus labojumus formulēt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, formulējiet!

M.Gavrilovs: */Akciju sabiedrībai ir tiesības nepieņemt atpakaļ akcijas, ja statūtos nav paredzēts citādi./

K.Špoģis: */Tieši tā./

M.Gavrilovs: */Un otrais. Akciju īpašniekam ir tiesības pārdot savas akcijas, ja likumdošanas aktos un statūtos nav paredzēts citādi. Tas 2.panta 2.punktā paredzēts./

K.Špoģis: */Nu, jā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

K.Špoģis: Precīzi šāds teksts visiem deputātiem ir priekšā. Precīzi ar visiem komatiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Gavrilova ieteiktajiem papildinājumiem pie 8.panta. Rezultāts: 46– tas nav vairākums.

K.Špoģis: Tālāk, kā jau es teicu, deputāta Bojāra 8.pantam adresētais priekšlikums iestrādāts, es to iesaku izskatīt pie 64.panta 9.punkta, kad mēs līdz tai vietai aiziesim.

Priekšsēdētājs: Jā, par to mēs vienojāmies. Lūdzu, tālāk!

K.Špoģis: Arī 9.pantā labojumu nav. Mēs varētu tālāk ķerties pie 10.panta. Lūdzu atšķirt šīs te biezās grāmatas 103.lapaspusi. Te komisijas viedokļi un balsis dalījās par 1.apakšpunkta redakciju. Vairākums komisijas locekļu šo punktu interpretē tā, ka, kamēr nav likuma par pilsonību, tikmēr Uzņēmumu reģistrs kontrolē, lai akciju sabiedrības dibinātāji būtu Latvijas Republikas pastāvīgie iedzīvotāji ar tādu stāžu, kādu mēs šodien nobalsosim, vai tie būs 25 gadi vai cits skaitlis. To vajadzētu varbūt apspriest.

M.Gavrilovs: */Īvāna kungs, man ir iesniegums no frakcijas. Es tagad apstaigāju visus savus kolēģus. Šo grāmatiņu ar labojumiem viņiem nav. Un tādēļ es uzskatu, ka jāpārtrauc šis trešais lasījums, kamēr mēs saņemsim šīs grāmatiņas, jo mēs nezinām, par ko ir runa. Mums šo grāmatiņu ar labojumiem nav. Nezinu, mums nav lēmuma. Es apstaigāju visus savus kolēģus, pārlapoju visus papīrus– nav./

Priekšsēdētājs: Kancelejas darbinieki atvainojas, jo viņi ir sajaukuši un iedevuši citus dokumentus, nevis tos, kas bija paredzēti. Tāpēc mums diemžēl ir jāpārtrauc apspriešana, mēs pāriesim pie cita likumprojekta. Es atvainojos, jums tie ir gatavi un jūs vienkārši neesat izdalījuši vai tie nav gatavi? Pēc pāris stundām būs gatavi? Tātad pie akciju sabiedrībām atgriežamies pēc pāris stundām... (Zālē troksnis, sarunas.) Krieviski nav izdalīti šie labojumi un papildinājumi, kas ir lēmuma projekta grāmatiņā.

Acīmredzot mēs varētu skatīties par valsts uzņēmumu, jo tieši šis dokuments ir sajaukts un izdalīts akciju sabiedrību lēmuma vietā. Kurš no darba grupas ir gatavs ziņot par valsts uzņēmumu?

Ģ.Krūmiņš: Likums par valsts uzņēmumu būtu jāiekļauj rītdienas darba kārtībā, jo tā bija paredzēts mūsu plānā un mēs tā gatavojāmies. Nākuši klāt vēl daži papildinājumi, kuri jāizplata.

Priekšsēdētājs: Nākamais ir likumprojekts par grozījumiem un papildinājumiem darba likumkodeksā. Bet šeit nav arī deputāta Endziņa, tā ka mums ir jāpaskatās vēl tālāk mūsu darba kārtībā. Jā, arī tas nav izskatīts– “Par Latvijas Republikas likumu un dekrētu spēkā stāšanās kārtību”. Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Jagupecs: */Mums no frakcijas “Līdztiesība” ir priekšlikums– izskatīt to jautājumu loku, kas saistīti ar moratorija izsludināšanu likumdošanas aktiem, kas kavē izpildīt PSRS likumu “Par vispārējo karaklausību”. Mēs šodien deputātu vidū izplatījām aicinājumu un prasām šo jautājumu iekļaut darba kārtībā apspriešanai plenārsēdē./

Priekšsēdētājs: To gan vajadzētu dienas sākumā, par izmaiņām darba kārtībā. Bet, ja deputāti prasa, mēs varam nobalsot par šādu papildinājumu darba kārtībā. Deputāts Endziņš pašreiz nāk uz zāli, un mēs varēsim izskatīt paredzēto jautājumu. Tā ka nobalsosim par šo deputāta Jagupeca priekšlikumu. Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Geidāns: Cienījamo plenārsēdes vadītājs! Vai jūs varētu atbildēt uz tādu jautājumu– 4.decembra darba kārtības otro punktu mēs neizskatījām, varbūt šodien mēs to varam ņemt, lai kārtību saglabātu?

Priekšsēdētājs: Nu, mēs jau tikko teicām par to. Bet mums jāgaida deputāts Endziņš abos gadījumos. Otrais mikrofons.

A.Bērzs: Man ir jautājums iepriekšējā priekšlikuma izvirzītājam– vai viņu ierosinātais jautājums ir izskatīts Aizsardzības lietu komisijā?

Priekšsēdētājs: No Aizsardzības lietu komisijas ir kāds pārstāvis? Jūs varat atbildēt, vai ir izskatīts vai nav?

A.Līgotnis: Šis jautājums mūsu komisijā, protams, nav skatīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

J.Jagupecs: */Frakcijas “Līdztiesība” deputātu grupa, kas ir Aizsardzības un iekšlietu komisijas sastāvā, šos jautājumus ir izskatījusi./

Priekšsēdētājs: Tātad tas ir “Līdztiesības” deputātu priekšlikums par PSRS prezidenta dekrēta apspriešanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Nobalsosim par šādu papildinājumu mūsu dienas kārtībā. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Ģ.Krūmiņš: Frakcijas “Līdztiesība” priekšlikumā nav nekā konkrēta. Te ir vienkārši aicinājums– */“būt saprātīgiem”/, un tas ir viss. Ko tad mēs debatēsim par šo dokumentu? Šeit taču nav nekādu konkrētu priekšlikumu, ne lēmuma projekta u.tml. Tās būs tukšas debates.

Priekšsēdētājs: Visiem deputātiem ir šis lēmums, un jūs varat paši izšķirties. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 27– priekšlikums negūst atbalstu.

Deputāts Endziņš ir ieradies, tā ka mēs varam izskatīt likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas darba likumkodeksā”. Deputāt Endziņ, kāds jums būtu priekšlikums? Varbūt vispirms mēs varam par mūsu lēmumu un likumu spēkā stāšanās kārtību? Tas būtu īsāk. Tad pirmo lasījumu ņemt, ja?

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jūsu uzmanībai tiek likts priekšā likumprojekts pirmajā lasījumā par Latvijas Republikas likumu, Augstākās padomes lēmumu un citu tās aktu, Augstākās padomes Prezidija lēmumu un dekrētu publicēšanas un spēkā stāšanās kārtību.

Kāpēc šāds projekts ir iesniegts jūsu izskatīšanai? Tāpēc ka iepriekš šos jautājumus regulēja LPSR Augstākās padomes Prezidija dekrēts, un šis dekrēts paredzēja, ka tie oficiālie izdevumi, kuros tiek publicēti likumi un citi akti, bez valdības un Augstākās padomes “Ziņotāja”, ir laikraksti “Cīņa” un “Sovetskaja Latvija”. Tagad ir izveidots jauns Latvijas Republikas laikraksts “Diena”, kurš iznāk latviešu valodā un krievu valodā. Šeit ir likts priekšā, ka oficiāls izdevums bez “Ziņotāja” ir laikraksts “Diena”. Ir izdarītas izmaiņas iepriekšējo dekrētu tekstā, kas skar publicēšanas kārtību. Tie mainīti nav. Projekts paredz, ka akti ir jāpublicē septiņu dienu laikā pēc to pieņemšanas un stājas spēkā 10 dienas pēc to publicēšanas, ja pašos aktos nav noteikta cita kārtība. Ir arī noteikts tas, kā jārisina jautājumi tajos gadījumos, kad lēmumam nav normatīva rakstura, nav vispārēja rakstura, ka šādus datus var arī laikrakstā “Diena” nepublicēt. Tas īsumā arī ir viss.

Šajā dekrētā ir arī noteikta kārtība, ka tie akti, kuriem nav normatīva rakstura, stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi, kā arī noteikts tas, ka Augstākās padomes Prezidija dekrēti un lēmumi, kuri jāpublicē, stājas spēkā ar brīdi, kad šos aktus ir saņēmušas konkrētās valsts institūcijas vai sabiedriskās organizācijas, protams, ja Augstākā padome un Augstākās padomes Prezidijs nav noteicis citu spēkā stāšanās kārtību. Ja ir kādi jautājumi, lūdzu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Vai jūs uzskatāt, ka septiņas dienas ir reāls laiks? Ka “Ziņotājam” tas nav reāls, to mēs visi redzam, un liekas, ka vismaz šajā gadā nebūs reāls arī laikrakstam “Diena”.

A.Endziņš: Jūsu iebildumi arī tika izteikti loģiski no Augstākās padomes Kancelejas puses. Šeit šis septiņu dienu termiņš ir saglabāts tāds, kāds tas bija iepriekš dekrētā, jo acīmredzot tomēr ir jādara viss nepieciešamais, lai paātrinātu mūsu aktu izdošanu. Tas, ka tie pēc pieņemšanas netiek novadīti līdz izpildītājam, netiek savlaicīgi publicēti, tas arī ir nepiedodami. Atrunāties tagad ar laiku un tehniskajām iespējām, manuprāt, arī nebūtu pareizi. Tas ir diskutējams jautājums.

E.Krastiņš: Te izskanēja, ka laikraksts “Diena” esot valdības laikraksts, kaut gan mēs no informācijas presē zinām pavisam ko citu.

A.Endziņš: Es neteicu, ka valdības laikraksts, es teicu, ka tas ir Latvijas Republikas laikraksts.

E.Krastiņš: Tātad it kā oficiāls laikraksts. Bet kas būs tādā situācijā, ja “Diena” nonāks finansiālās grūtībās, bankrotēs vai kas cits? Tādā gadījumā paliks tikai “Ziņotājs”. Tad šīs septiņas dienas ir galīgi nereālas, kā jau es to teicu.

A.Endziņš: Es negribētu piekrist jūsu viedoklim. Acīmredzot tādā gadījumā ir jārisina jautājums jau tīri saimnieciski uz līguma pamata, jo principā ar “Ziņotāju” vien, kurš iznāk mazākā tirāžā un kuru izmanto praktiski tikai speciālisti vai organizācijas, nepietiek. Ir nepieciešams tomēr masu izdevumus, ar kura palīdzību mēs varam novadīt oficiālo tekstu līdz iedzīvotājiem.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

L.Muciņš: Man par 2.pantu, par to saiklīti “un” būtu jautājums. Kādēļ tomēr publikācija laikrakstā “Diena” ir pielīdzināta publikācijai “Ziņotājā”? Vai ir iespējams, vai ir nepieciešamība un iespējas visus lielos aktus, piemēram, kodeksus, publicēt “Dienā”? Varbūt tomēr vajadzētu publicēt visus “Ziņotājā”, bet “Dienā”– galvenos, attiecīgi pēc svarīguma?

A.Endziņš: Šeit varbūt varētu jums arī piekrist, ka lielos aktus, piemēram, kriminālkodeksus, civilkodeksus, laikrakstā publicēt ir grūti. Varbūt, ka šajā sakarībā varētu izdarīt atrunu par šo apjomu. Bet fakts kā tāds, ka laikrakstam “Diena” ir jābūt arī oficiālam izdevumam un šajā sakarībā arī laikrakstam jānes atbildība par to, lai tik tiešām šis teksts ir oficiāls. Mums jau diemžēl kļūda ir ieviesusies, kura vēl nav izlabota. Tas ir jautājumā, kad tika publicēts lēmums par piedziņas kārtību. Tas ir operatora vainas dēļ, kurš nospriedis, ka tā nav īsti pareizi latviski, un uzrakstījis, kā viņam ienācis prātā. Tātad šeit arī vēl ir jāveic pasākumi, lai šie teksti būtu identiski tiem, kuri tiek pieņemti Augstākajā padomē vai tās Prezidijā.

Priekšsēdētājs: Pirmais mikrofons.

G.Morozļi: */Es domāju, ka sakarā ar to, ka mūsu likumdošana ievirzījusies atklātības gultnē, lai nekas nebūtu slepens, lai viss, īpaši likumdošanas akti, būtu pieejami visiem, tad 3.pantā to arī vajag ierakstīt. Tur, kur noteikts, ka Augstākās padomes Prezidija dekrēti un lēmumi, kam nav īpašas nozīmes, var palikt nepublicēti, lūk, šeit acīmredzot vajag ierakstīt: “izņemot lēmumus un aktus, kas attiecas uz pilsoņu tiesībām”. Tad būs pareizi./

A.Endziņš: */Es atvainojos, bet šeit, šinī pantā, teikts, ka tad, ja tiem nav vispārējas nozīmes…/

G.Morozļi: */Bet tālāk šeit rakstīts “organizācijas un personas”. Tas, ka šeit personas domātas, attiecībā uz personām tas var būt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons

T.Jundzis: Es arī domāju, ka vajag vienu punktu, pareizāk, pantu, par slepenajiem normatīvajiem aktiem, kur ir pilsoņu tiesības un likumīgās intereses paredzētas, ka nav un nevar būt spēkā tādi likumdošanas akti, kuri ir slepeni vai slēgti un skar pilsoņu tiesības. Tā ir diskusija, kura Maskavā jau izcēlās. Es domāju, ka vajadzīgs viens pants, kas tieši veltāms šim jautājumam.

Bet es gribu vēl par 3. un 5.pantu runāt. Te ir runa par nepublicējamiem lēmumiem, dekrētiem, kuriem nav vispārīga rakstura. Te ir teikts, ka tie stājas spēkā pēc tam, kad tos ir saņēmušas attiecīgās ieinteresētās organizācijas. Bet nav nekur norādīts termiņš, kādā šie akti pēc to pieņemšanas šīm organizācijām ir jānosūta.

Ja mēs to termiņu nenoteiksim, tad iznāks tā, kā tagad ir iznācis ar valdību jautājumā “Par Robežapsardzības departamentu”. Tikko es saņēmu vēstuli no Bišera, kurā viņš raksta: “Jūs gan oktobra sākumā pieņēmāt Prezidija lēmumu, ka jāizveido līdz 1.novembrim Robežapsardzības departaments. Bet diemžēl es šo lēmumu saņēmu oktobra pēdējās dienās un tāpēc šo termiņu nevarēju ievērot.”

A.Endziņš: Es jūs sapratu. Acīmredzot 6.pantā tas ir jāiestrādā. Kas attiecas uz slepenajiem aktiem, no šā likumprojekta neizriet, ka varētu būt arī kaut kādi slepeni akti, jo 3.pantā pamatā ir runa par organizācijām, personām tādā nozīmē, ka uz konkrētu personu var attiekties tikai individuālas nozīmes akts. Šajā gadījumā tas nav saistīts ar kaut kādu cilvēktiesību aizskārumu. Ja jums rodas šaubas, tad acīmredzot otrajā lasījumā mums jāpadomā par to, lai šo tekstu precizētu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godājamo komisijas priekšsēdētāj! 1.pantā ir teikts, ka dokumenti, tātad likumi un lēmumi, jāpublicē ar priekšsēdētāja un sekretāra parakstu. Sakiet, lūdzu, kāda ir pieņemto likumu tālākvirzība, ja priekšsēdētājs vai sekretārs neparaksta, kādas ir tiesiskās sekas?

A.Endziņš: Šeit tas atrunāts, kā jūs redzat, nav, tātad tas nav atrunāts arī Konstitūcijā. Tad, kad risinājās darbs pie Augstākās padomes reglamenta– Kārtības ruļļa, šo jautājumu risināja. Tātad tam vai nu būtu jābūt paredzētam Augstākās padomes Kārtības rullī, vai arī varam to iekļaut šajā likumā, lai viss būtu vienkopus un lai būtu skaidrība. Es jums pilnībā varētu piekrist.

Šeit arī acīmredzot mums būs jāizlemj par 1.panta beigu daļu, kur ir runa par autentisku tulkojumu krievu valodā, ko apstiprina Augstākās padomes Prezidija sekretārs. Pašreiz tieši konkrēti Konstitūcijā, LPSR Konstitūcijā, šī kārtība atrunāta nav, tātad te mēs vēl arī padomāsim par to, kā šo beigu daļu precizēt.

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

R.Marjaša: Attiecībā uz 3.pantu jēdzienam “lēmumi un dekrēti” nav vispārējas nozīmes vai nav normatīva rakstura. Kas tos kritērijus noteiks, kuru dēļ šie normatīvie akti būs slepenības kategorijā? Varbūt te vēl vajadzētu atsaukties uz kaut kādu instrukciju, kas ir izstrādāta un apstiprināta attiecīgajos orgānos? Man liekas, tas ir drusciņ par plašu un šis punkts var strādāt ne tajā virzienā, kā šodien domāts.

A.Endziņš: Šeit ir runa tikai par Augstākās padomes Prezidija aktiem. Tādā gadījumā Augstākās padomes Prezidijs, pieņemot aktu, vienlaikus var noteikt, vai to publicēt vai nepublicēt. Var būt, ka ir vajadzīgs precizējums.

R.Marjaša: Jā, es domāju, ka te vajadzētu kādu precizējumu. Pie tam nav saprotams, vai šie dokumenti nekādos krājumos nebūs publicēti? Man liekas, ka šis 3.pants prasa kaut kādu piedomāšanu no garantiju viedokļa.

A.Endziņš: Skaidrs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu nav. Varbūt apspriest principiāli šo likumu, kaut gan tas ir ļoti pragmatisks lēmums. Vēl jautājumi? Lūdzu, pirmais mikrofons.

F.Stroganovs: */Vai jūs neuzskatītu par mērķtiecīgu 2.panta pirmo rindkopu pabeigt ar šādu papildinājumu: apjomīgi dokumenti– kodeksi, statūti un tiem līdzīgi– var tikt publicēti laikrakstā “Diena” kā atsevišķi pielikumi. Jāparedz arī tāds variants, jo Augstākā padome var pieņemt arī ļoti plašus dokumentus, kā Zemes kodeksu un citus./

A.Endziņš: */Es jūs sapratu./

Priekšsēdētājs: Šis pielikums visiem ir jāzina. Es arī būtu par šādu Stroganova priekšlikumu, bet pielikums būs jāfinansē Augstākajai padomei un valdībai, jo “Diena” pati finansējas. Mums jārēķinās ar papīru utt.

A.Endziņš: Acīmredzot šeit tas ir, jo tas izrietēja jau iepriekš. Laikam deputāts Muciņš to teica. Arī iepriekšējā prakse bijusi tāda, ka laikraksti “Cīņa” un “Sovetskaja Latvija” apjomīgos aktus publicēja papildus klāt, jo ar “Ziņotāju” vien nepietiek. Iznāk stipri vēlu. Tātad skaidrs, ka būs jārisina šis jautājums par finansēšanu, par papīru, lai šāda iespēja pastāvētu. Ja mēs likumu pieņemam, tad tas arī ir jānovada līdz izpildītājam un jānovada savlaikus, nevis ar pusgada un pat lielāku novēlošanos.

Priekšsēdētājs: Debatēs ir pieteicies deputāts Plotnieks. Lūdzu deputātus, apspriežot pirmajā lasījumā, iesniegt arī rakstiski priekšlikumus, lai otrajā lasījumā mēs varam pa pantiem apspriest un varbūt pat pieņemt otrajā lasījumā, iztiekot bez trešā. Lūdzu, pie pirmā mikrofona– deputāts Plotnieks.

A.Plotnieks: Godātie Latvijas Republikas tautas deputāti! Katrā ziņā šis likumprojekts ir šobrīd atzīstams par visai nozīmīgu, lai mēs varētu organizēt savu darbu tādējādi, ka tie akti, kas tiek pieņemti šajā namā, tik tiešām tiktu novadīti līdz adresātam.

Visnotaļ iestājoties par mūsu komisijas piedāvāto projektu un aicinot to pieņemt pirmajā lasījumā, man šķiet, ka no jautājumiem, kuri tika uzdoti šajās telpās, izriet daži priekšlikumi, par kuriem būtu vērts diskutēt, it īpaši tāpēc, ka tie, protams, ir visai diskutabli un visai prob­lemātiski. Bet tajā pašā laikā tos izvērtēt vajag.

Tātad pirmais jautājums ir par to, vai Latvijas Republikas šodienas apstākļos ir pieļaujama un, ja ir pieļaujama, tad kādos ietvaros to vai citu aktu nenovadīšana līdz adresātam. Mēs esam gadu desmitiem sastapušies ar tādu praksi, ka normatīvais akts ir pieņemts un izraisa juridiskas sekas, bet diemžēl daudzi no adresātiem neko par šo aktu nezina. Šajā gadījumā faktiski rodas situācija, ka tas cilvēks jeb tas speciālists, kas labāk informēts un savācis attiecīgo informācijas bloku, ir spējīgs panākt tās vai citas organizācijas interesēs pašu piemērotāko risinājumu. Savukārt otrs, kuram nav izdevies šo informāciju savākt, izskatās ļoti nevarīgs un bezspēcīgs.

Es domāju, ka deputātu bažas, kuras izskanēja vienā otrā jautājumā, varētu novērst, ja mēs vienotos par to, ka 1.pantu papildinām ar vēl vienu normu. Tā varētu skanēt aptuveni šādi: “Fiziskām un juridiskām personām nav saistoši un neizraisa juridiskas sekas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Augstākās padomes Prezidija normatīvie akti, kas nav publicēti.”

Šajā gadījumā mēs pārsvītrojam paši sava darba augļus. Bet tajā pašā laikā mēs nodrošinām likumības režīmu, jo var būt tāda situācija, ka tā vai cita iemesla dēļ neizdosies vienu vai otru aktu laikus novadīt, bet tomēr mēs sāksim no adresātiem prasīt, lai viņi strikti realizētu dzīvē šo aktu, paši nezinādami, kas no viņiem tiek prasīts. Šādu normu ieviešot, mēs garantētu situāciju, ka visi zina, kas no viņiem tiek prasīts. Tad arī mēs varam prasīt, lai šis priekšraksts tiek realizēts dzīvē.

Par jautājumu, kādos preses izdevumos būtu publicējami akti un kad tie izraisa oficiālas sekas. Līdz šim prakse bija tāda, ka par oficiālām publikācijām tika atzītas aktu publikācijas “Ziņotājā”, tālāk “Cīņā” un “Sovetskaja Latvija” saskaņā ar līdz šim brīdim vēl spēkā esošo likumu. Tāds likums diemžēl eksistē, Prezidija dekrēts, es atvainojos. Šāda prakse nereti izraisīja visai divdomīgas situācijas. Teksts laikrakstā, kurš būtu bijis sagatavots operatīvāk, varbūt ar kādu komatu vai kādu vārdiņu atšķīrās no teksta “Ziņotājā”. Rezultātā adresātam jālauza galva, kurš akts un kurā redakcijā viņam ir saistošs. Jāņem vērā, ka laikraksti šodien dzīvos un eksistēs visai grūtas konkurences apstākļos. Tas laikraksts, kuram nāksies publicēt mūsu apjomīgos aktus, gluži vienkārši var bankrotēt, vai arī mums nāksies subsidēt tā eksistenci. Vai tas ir mērķtiecīgi? Tāpēc es ierosinātu atteikties no līdzšinējās prakses, ka publikācija laikrakstā tika atzīta par oficiālu publikāciju, un atzīt par vienīgo oficiālo publikāciju “Ziņotājā”. Tas neizslēdz iespēju publicēt aktus arī laikrakstos, bet tā nav oficiāla publikācija. Kad tas vai cits valsts ierēdnis piemēro to vai citu normu, mums jābūt pārliecinātiem, ka viņš izmantos tekstu, kurš tiešām ir precīzs. Un to mēs varam tikai tajā gadījumā, ja teksts ir iznācis no šīs ēkas sienām. Tāpēc man šķiet, ka, dodot laikrakstiem tiesības publicēt mūsu pieņemtos likumus un citus aktus, tajā pašā laikā par oficiālu publikāciju uzskatām tikai publikāciju “Ziņotājā”. Attiecīga norma būtu iekļaujama arī šajā 2.pantā, izsvītrojot šeit atsauci uz Latvijas Republikas laikrakstu “Diena”.

Tālāk priekšlikums par to, ka varētu apjomīgus aktus, pirmām kārtām tie varētu būt kodeksi, publicēt kā pielikumu laikrakstam “Diena”. Tos vajadzētu publicēt kā atsevišķus izdevumus. Līdz šim to darīja Tieslietu ministrija, un šie izdevumi bija atzīstami nevis par oficiāliem, bet oficioziem. Diemžēl mēs studentiem bijām spiesti skaidrot, ka var tīri abstrakti un korekti, vadoties pēc juridiskām konstrukcijām, kuras eksistē, izmantot kodeksu. Bet tā nav oficiāla publikācija. Ja rodas šaubas, jāmeklē “Ziņotājs”, salīdzinot attiecīgas normas un konstruējot attiecīgo normu tādā veidā, kādā tā ir spēkā.

Situācija nav, manuprāt, nedz loģiska, nedz saprotama. Kāds varētu būt risinājums? Risinājums varētu būt tāds, ka apjomīgus likumus publicē kā pielikumu Augstākās padomes un valdības “Ziņotājam”. Šajā gadījumā tie arī ir oficiāla publikācija. Mēs līdz ar to novēršam visas šaubas par iespējamu realizāciju un ar to saistītām sekām.

Tālāk vēl viens priekšlikums. Ko publicēt, ko nepublicēt? Ja mēs saglabājam 3.pantu pašreizējā redakcijā, tam patiešām ir vispārēja nozīme. Runājot par normatīvo raksturu, šeit šaubu nav. Ja attiecīgais akts nesatur tiesību normu, tad tam nav normatīva rakstura. To spēs noteikt jebkurš jurists. Kas ir galu galā vispārēja nozīme? Vakar vispārēja nozīme bija dekrētam par apbalvošanu ar goda rakstu. Šodien tādus dekrētus nepieņem. Rīt varbūt būs attiecīgi dekrēti, ar kuriem apbalvos ar kara ordeni Latvijas Republikā. Vai tam ir vispārēja nozīme vai nav? Mēs varam strīdēties. Neviens īsti uz šo jautājumu nevarēs atbildēt. Tāpēc man šķiet, ka tie valsts orgānu akti, tie institūciju akti, kuri realizē suverēnas valsts varu, visos gadījumos ir atzīstami par tādiem, kuriem ir vispārīga nozīme. No šā viedokļa es ierosinātu 3.pantu vispār no šā likumprojekta izslēgt un attiecīgi arī 5.pantu. Līdz ar to mums būtu noteikta strikta kārtība– visi akti, kuri ir pieņemti Augstākajā padomē un tiek publicēti, visiem ir zināmi un izraisa juridiskas sekas tikai tad, kad tie patiešām ir novadīti līdz adresātam.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godātais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Manuprāt, neskaidras ir trīs lietas. Es runāšu ļoti lakoniski.

Pirmā. Šajā likumprojektā ne vārda nav par kārtību, kādā tiek publicēti Augstākās padomes likumprojekti. Vairākkārt jau mūsu likumdošanas praksē ir pieņemti lēmumi, saskaņā ar kuriem likumprojekts pēc pirmā vai pat pēc otrā lasījuma ir jāpublicē. Konkrēti es gribētu ierosināt 2.pantu papildināt un šajā pantā ietvert kārtību, kādā tiek publicēti likumprojekti. Es iesniegšu arī komisijai konkrētu, precīzu sava varianta tekstu.

Otrais. Padomāsim par to, vai nebūtu reizēm nepieciešamība likumus ne tikai publicēt maztirāžas izdevumā “Augstākās Padomes Ziņotājā” un šobrīd arī nelielas tirāžas laikrakstā “Diena”, bet reizēm tomēr ar īpašu lēmumu dot tiesības Augstākajai padomei publicēt sevišķi svarīgus normatīvos aktus arī pašvaldību izdotajos laikrakstos. Padomāsim par to! Tā ir doma, kurā ietverto ideju derētu apsvērt, tā nav strikta prasība.

Trešā problēma ir tā, par kuru es jau šeit uzdevu jautājumu godājamam komisijas priekšsēdētājam Endziņa kungam. Tā ir parakstu problēma. Saskaņā ar Konstitūcijas attiecīgo pantu Augstākās padomes priekšsēdētājam ir uzlikts par pienākumu parakstīt. Vispār šis pants regulē tikai Augstākās padomes priekšsēdētāja pienākumus. Var saprast, ka priekšsēdētājs nevar atteikties parakstīt un tiesiskas sekas neiestājas, jo likums stājas spēkā vai nu tad, ja Augstākā padome par to ir nolēmusi, ar tā pieņemšanas dienu, vai arī atbilstoši šim likumam. Kolēģi, es uzskatu, ka precīzāk šis jautājums ir jāatspoguļo šajā normatīvajā aktā. Es arī iesniegšu konkrēti šeit priekšlikumu.

Tie ir mani trīs tādi problemātiski un konceptuāli jautājumi. Es lūdzu par tiem padomāt nākamos debatētājus.

Priekšsēdētājs: Vairāk neviens debatēs nav pieteicies par šo likumu, tāpēc lūdzu visas ieinteresētās personas iesniegt savus papildinājumus rakstiski komisijai. Endziņa kungs, kad jūs varat iesniegt likumprojektu otrajam lasījumam?

A.Endziņš: Plenārsēdē nākamajā nedēļā.

Priekšsēdētājs: Tātad nākamajā nedēļā mēs liekam šo jautājumu plenārsēdē. Nākamais jautājums– varbūt par grozījumiem darba likumkodeksā pirmajā lasījumā mēs varētu skatīties? (Zālē balsis.) Ko, lūdzu? Jā, es ļoti atvainojos. Pareizi, mums ir principiāli jāvienojas par šo pragmatisko likumu pirmajā lasījumā. Vispirms reģistrējamies: 123. Balsojam par likumu par lēmumu spēkā stāšanās kārtību un publicēšanu. Rezultāts: 100 balsis. Tātad šis likums ir pieņemts pirmajā lasījumā, un nākamajā nedēļā dienas kārtībā ir otrais lasījums.

Par papildinājumiem darba likumkodeksā arī nav izdalīts krieviskais teksts, tā ka to mēs skatīties nevaram. Par akciju sabiedrībām krieviskais teksts būs pēc starpbrīža. Tālāk mums darba kārtībā ir likumprojekts par arodbiedrībām otrajā lasījumā, un pēc starpbrīža varētu skatīties arī par presi.

Es nezinu, mēs varam izšķirties, vai nu mēs sākam par arodbiedrībām, vai kādu citu jautājumu, kas te ir dienas kārtībā, vai arī vienkārši ņemam garāku starpbrīdi. Galu galā atteikties no starpbrīža no 11.30 līdz 12.00 mēs nevaram, jo personiski man ir saplānots laiks, man nāk cilvēki šajos starpbrīžos. Es domāju, ka citiem ir tāpat. Par arodbiedrībām arī nevar. Līgumsabiedrības ir tas, ko var skatīties. Par presi, man saka, var skatīties tikai pulkst.12.00 pēc šā starpbrīža.

Līgumsabiedrības pirmajā lasījumā. Bet tad ir jārēķinās, ka būs lielas diskusijas un tad mums ievilksies tās akciju sabiedrības, nu, varbūt tā arī varētu. Kāds viedoklis ir darba grupai, kura strādāja pie līgumsabiedrībām? Edmunds Krastiņš saka, ka tas ir viņa iesniegts projekts un viņš ir vienīgā darba grupa šim projektam. Lūdzu, Edmund Krastiņ, varbūt mēs varam jums dot vārdu? Jūs varat savu projektu likt priekšā Augstākajai padomei.

Likumprojekts par līgumsabiedrībām pirmajā lasījumā. Vārds deputātam Edmundam Krastiņam ziņojumam. Cik jums minūtes vajadzīgas?

E.Krastiņš: Nu, es ceru, ka iekļaušos desmit minūtēs, pārāk gari nerunāšu.

Tātad, kolēģi, tas ir dokuments Nr.267, par līgumsabiedrībām. Tā kā mūsu Augstākās padomes pieņemtajā likumā, kurš stājies spēkā ar 1.decembri, tātad likumā “Par uzņēmējdarbību”, 5., 18., 19. un 20.pantā ir paredzēta tāda uzņēmējdarbības organizatoriskā forma kā līgumsabiedrība, es tādā zināmā iniciatīvas kārtībā esmu sagatavojis šo likumprojektu, lai Ekonomikas komisija varētu tālāk to attīstīt un varbūt nepieciešamības gadījumā labot, lai likumā par uzņēmējdarbību minētās normas, kas attiecas uz līgumsabiedrībām, tiktu tālāk attīstītas un būtu reglamentēti šo līgumsabiedrību veidošanās un darbības principi. Ekonomikas komisijā šis likumprojekts arī ir izskatīts, un ar nelieliem labojumiem tiek piedāvāts šeit jums pirmajam lasījumam. Šajā likumprojektā ir noteikti galvenie noteikumi par līgumsabiedrībām un divi līgumsabiedrību veidi: līgumsabiedrība ar pilnu atbildību un komanditsabiedrība.

Mazliet par citu valstu pieredzi, ko es, cik nu tas man bija iespējams, centos izpētīt šajā ziņā. Parasti dažādu veidu sabiedrību veidošanas un darbības pamatprincipi tiek noteikti civillikumos. Tā tas ir gan Vācijā, gan Francijā, tā tas bija arī starpkaru periodā Latvijas Republikā. Diemžēl pašreiz spēkā esošajā Latvijas PSR Civilkodeksā šāda regulācija nav paredzēta, jo Civilkodeksa 38.nodaļā minētā kopīgā darbība attiecas uz visai ierobežotu kopdarbības jomu, pamatā tikai uz savu personisko vajadzību apmierināšanu, nekādā veidā tur netiek runāts par kopēju uzņēmējdarbību. Bez tam līgumsabiedrību darbību papildus nosaka arī citi likumi, Vācijā tas ir tirdzniecības likums, Francijā– likums par tirdzniecības sabiedrībām, ASV un Anglijā– likumi par analogiem veidojumiem.

Latvijas Republikā savukārt papildu reglamentāciju saturēja daļēji spēkā esošie Krievijas tirdzniecības noteikumi un noteikumi par tirdzniecības firmu reģistrāciju, kā arī daži citi normatīvie akti. Diemžēl pašlaik situācija ir tāda, es vismaz tā uzskatu, ka ir jāpieņem īpašs likums par līgumsabiedrībām, jo pie Civilkodeksa labojumiem mūsu juristi diemžēl strādā ļoti lēni. Tas arī ir saprotams, jo tā ir ļoti sarežģīta joma.

Šajā likumprojektā es centos atspoguļot jeb reglamentēt sekojošas līgumsabiedrības darbības jomas. Pirmkārt, specifiskās īpatnības izveidošanā, akcentējot to, ka šīs sabiedrības tiek izveidotas uz dibināšanas līguma pamata kā vairāku personu apvienības, nevis kapitālapvienības, kā tas ir akciju sabiedrības vai paju sabiedrības gadījumā. Otrkārt, īpatnības to darbības pārtraukšanā, kas izriet no līgumsabiedrības kā personu apvienības. Treškārt, līgumsabiedrības darbības materiālās bāzes veidošana, nosakot dalībnieku iemaksu veidu un kārtību. Ceturtkārt, iekšējās attiecības līgumsabiedrībā, tas ir, līgumsabiedrības lietu kārtošana, lēmumu pieņemšana, peļņas sadale, zaudējumu segšana. Pamatā paredzēts, ka tas tiek regulēts dibināšanas līgumā. Likums par līgumsabiedrībām nosaka, kā rīkoties, ja dibināšanas līgums nesatur attiecīgas normas. Tās šeit ir atrunātas 7.6., 9., 16., 24.pantā. Papildus tiek garantētas arī dalībnieku tiesības piedalīties uzņēmējsabiedrības pārvaldē un peļņas sadalē, kā arī ārējās attiecībās. Tātad sabiedrības pārstāvniecība, atbildība pret līgumslēdzējiem ar šo līgumsabiedrību, pret kreditoriem un tā tālāk. Tas tiek regulēts pretēji iekšējām attiecībām, proti, nosakot tādas normas, kuras dibināšanas līgumā nevar tikt atrunātas citādi. Šādas normas satur 10., 11., 12., 13., 25.pants šajā likumprojektā.

Komanditsabiedrību pamatatšķirība no līgumsabiedrībām ar pilnu atbildību ir tā, ka šādās sabiedrībās apvienojas divu kategoriju dalībnieki. Pirmkārt, personas, kas atbild neierobežoti un solidāri par sabiedrības saistībām, tas ir, pilnie jeb komplementārie dalībnieki. Otrkārt, personas, kas apņemas vienīgi ieguldīt noteiktu iemaksu sabiedrības kopīpašumā, jeb komanditi. Tādēļ atšķirības atsevišķu normu pielietošanā atrunātas likumprojektā attiecīgajās vietās, neizdalot atsevišķu nodaļu par komanditsabiedrībām.

Tā kā likumā par uzņēmējdarbību jau noteikts, ka līgumsabiedrības Latvijas Republikā nav juridiskas personas, no tā izriet arī to peļņas un īpašuma aplikšanas kārtība ar nodokļiem, proti, nodokļi tiek uzlikti attiecīgajiem dalībniekiem. Piedāvātajā likumprojektā nav dublētas arī tās normas no likuma par uzņēmējdarbību, kas attiecas uz līgumsabiedrībām, iespējams, ka šeit zināma dublēšana ir nepieciešama. No tā es centos izvairīties, jo parasti pārmet, ka tiekot dublētas liekas normas.

Kāda būs šīs uzņēmējdarbības organizatoriskās formas reālā attīstība, to, protams, rādīs praktiskie soļi uzņēmējdarbībā, taču, zinot to, kāda ir šo līgumsabiedrību daļa dažādās valstīs un to izveidošanas iespējas, šķiet, ka līgumsabiedrības varētu efektīvi rasties tādās jomās, kur ir nepieciešams neliels kapitālapjoms, vai pateicoties tām personām, kuru rīcībā nav pietiekami liela kapitālapjoma, lai izveidotu paju sabiedrības vai akciju sabiedrības, bet ir iespējama nelielu uzņēmumu veidošana. Līgumsabiedrības var rasties uz laiku noteikta mērķa sasniegšanai.

Domāju, ka daudzi pašreizējie nelielie kooperatīvi varētu pārveidoties tieši līgumsabiedrībās, jo līgumsabiedrība ir nākamais solis uz individuālo un privāto uzņēmumu. Piemēram, statistikas dati par Rietumvāciju liecina, ka astoņdesmito gadu sākumā līgumsabiedrības bija otrajā vietā aiz privātajiem uzņēmumiem firmu un darbinieku skaita ziņā, bet pirmajā vietā apgrozījuma ziņā, sastādot apmēram trešdaļu no visa apgrozījuma. Latvijas Republikā trīsdesmito gadu sākumā līgumsabiedrību skaits bija apmēram tikpat liels kā akciju sabiedrību skaits.

Dažas problēmas, par kurām varbūt varētu arī tikt iesniegti attiecīgi priekšlikumi, kurus es šeit varbūt nespēju tik viennozīmīgi atrisināt. Tā, piemēram, vai viena un tā pati persona vienlaikus var būt komplementārs dalībnieks un komandits? Amerikas Savienotajās Valstīs tāda iespēja pastāv. Kā izpaužas juridisku personu kā komplementāru dalībnieku pilnā atbildība, kas dažās valstīs tiek speciāli reglamentēta? Vai personu, kas nav komplementārs dalībnieks, var nozīmēt par sabiedrības pārstāvi? Dažādās valstīs arī šis jautājums tiek risināts dažādi. Vai viena un tā pati persona var būt dalībnieks vairākās līgumsabiedrībās, kas darbojas vienā nozarē? Vai var būt dalībnieks ar pilnu atbildību vairākās sabiedrībās? Šo un līdzīgu problēmu atrisināšanai mums acīmredzot pašlaik pietrūkst prakses, varbūt šie jautājumi arī tiešā veidā nav jāskar, bet jāļauj izveidoties zināmām ieražām šajā ziņā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu komisijas vārdā runāt deputātu Špoģi. Jautājumus pēc tam.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Šis likumprojekts, kā mēs visi redzam, ir sagatavots ļoti īpatnējā stilā. Tādi vēl līdz šim nav bijuši. Tas mums rada zināmas emocijas, tāpēc ka sākas nevis ar preambulu, bet tieši ar definīciju, ar jēdzienu precīzu izskaidrojumu. Tas ir ļoti normāli. Uz šādu stilu mums vispār būs jāpāriet, tā ir Eiropas prakse, tā ir pasaules pieredze. Katra likuma, likumprojekta sākumā vajadzētu precīzi visus terminus, visus jēdzienus, kas tur ir, kas tur nāk no jauna, sākumā izskaidrot. Mums vajadzētu nevis kritizēt šo parādību, bet piekrist un ņemt par paraugu turpmākā darbā. Tas ir pirmais.

Otrais. Ļoti lakoniskais stils. Mēs komisijā ļoti rūpīgi pārdomājām pirms apspriešanas un apspriešanas gaitā nonācām pie slēdziena, ka tādā veidā mēs to varam kā likumprojektu laist šeit kolektīvai apspriešanai, bet darba gaitā, gatavojot uz otro un trešo lasījumu, obligāti ir nepieciešams izstrādāt diezgan izvērstus, pamatīgus komentārus par šā likuma tālāku pielietošanu. Bez komentāriem tas var būt derīgs juristiem. Bet tad katram uzņēmējam jālaiž pa priekšu jurists, kas visas lietas dara. Šeit ļoti pareizi Edmunds Krastiņa kungs teica, ka būs ļoti dažādas šīs sabiedrības, sākot ar trim zemniekiem un beidzot ar trim četrām ārkārtīgi bagātām un spēcīgām juridiskām personām un jauktu kapitālu utt. Tāpēc ne katram tas būs iespējams, jo absolūtajā vairākumā šīs līgumsabiedrības būs sīkas. Ražošanas infrastruktūras sfērā, sociālās infrastruktūras sfērā to būs ļoti daudz, tāpat arī lauksaimniecībā, tāpēc ir vajadzīgs pamatīgs komentārs.

Es ļoti lūgtu, lai varbūt Krastiņa kungs kopā ar citiem kolēģiem to uzņemtos. Komisijā mēs tā arī vienojāmies strādāt intensīvi, lai līdz trešajam lasījumam būtu gatavi šie komentāri, kurus publicēt, par ko mēs jau šeit runājām, “Dienā” vai citos laikrakstos. Lai būtu vienlaikus komentāri un likums.

Ar tādu nosacījumu un tādiem priekšlikumiem, un ar tādu vērtējumu. Ekonomikas komisija rekomendē projektu apspriest un pieņemt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Vēl piecas minūtes palikušas, varētu uzdot jautājumus Edmundam Krastiņam un, ja ir vajadzīgs, arī Kazimiram Špoģim. Lūdzu, deputāts Buls.

A.Buls: Tagad par šā likuma nākotni, tā praktisko pielietojumu. Kā jau teicāt, tas varētu būt, sākot ar ļoti maziem un samērā nabadzīgiem uzņēmējiem. Vai šis līgumsabiedrību likums varētu tikt piemērots un kādā mērā attiecībā uz tiem mākslīgi radītajiem konglomerātiem, ko pašreiz sauc par apvienībām? Tām nav nekāda organiska satura, vienkārši ir augstākstāvošais orgāns Maskavā. Lai tam būtu vieglāk pārvaldīt, salika kopā dažādus uzņēmumus. Vai šīs tā saucamās apvienības varētu izmantot šo uzņēmējdarbības formu, vai arī tas ir kaut kādā mērā apgrūtinoši?

E.Krastiņš: Varētu, protams, izmantot. Vienīgi jāatceras, ka šīs līgumsabiedrības nebūs juridiskas personas. Es domāju, ka gan juridiskas personas, ja mēs, protams, šeit nenolemsim citādi, gan fiziskas personas kāda kopēja mērķa realizācijai var apvienoties līgumsabiedrībās, attiecīgi nodalot tur līdzekļus un šādi organizējoties, ja tas, protams, šo asociāciju gadījumā nebūs pretrunā ar kādu pretmonopola likumu, ko mēs pieņemsim, vai kādu citu likumu.

Priekšsēdētājs: Otrais mikrofons.

E.Cilinskis: Te ir rakstīts, ka līgumsabiedrības izveido divas vai vairākas personas utt. Vai tie varētu būt Latvijas Republikas pilsoņi vai iedzīvotāji? Vai tie varētu būt arī ārvalstu pilsoņi? Gadījumā, ja tie ir ārvalstu pilsoņi, vai tas nebūtu kaut kur jāuzrāda atsevišķi, cik daudz no viņiem utt., vai tas ir vienalga?

E.Krastiņš: Es uzskatīju, ka šos jautājumus regulēs likums par ārvalstu investīcijām jeb kapitālieguldījumiem Latvijas Republikā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu pagaidām pārtraucam. To atsāksim pēc starpbrīža. Vārds ziņojumam deputātam Tālavam Jundzim.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Sakarā ar helikopteru, kurš lidinās virs Augstākās padomes, Iekšlietu ministrijas un varbūt arī dažām citām ēkām pēdējās dienās. Noskaidrot kaut ko ir ļoti grūti. Laikam tādu oficiālu rakstisku informāciju mēs dabūsim tikai pēc dienām, tāpēc es ziņošu par tiem datiem, kas jau šodien ir manā rīcībā. Ir pietiekams pamats domāt, ka tie ir objektīvi.

Baltijas kara apgabals pēc vairākiem telefona zvaniem tomēr ir atzinies, ka viņiem ir kaut kāds sakars ar šo helikopteru. Tā uzdevums esot pētīt gaisa piesārņojumu, noņemt gaisa paraugus. Diemžēl par šādu interesi par dabas aizsardzību virs Rīgas atsevišķu iestāžu jumtiem neko nezina nedz dabas aizsardzības iestādes, nedz republikas Vides aizsardzības komiteja, nedz valdības vides aizsardzības dienests.

Kā uzdevumā strādājot šis helikopters? Aviācijas rūpniecības ministrijas uzdevumā. Kāds sakars šai ministrijai ar gaisa piesārņojumu, mēs varam tikai minēt.

Helikopters pieder karaspēka daļai. Kurai, to mums diemžēl nesaka, bet, pēc vizuāliem vērojumiem, tas ir MIG–4, kurš Latvijā dislocētajās daļās, cik zināms, laikam neizvietojas. Paceļas viņš no kara lidlauka “Skulte-2”, sakarus uztur ar Civilās aviācijas pārvaldi, kuras priekšnieks Belaičuka kungs man tikko pirms piecām minūtēm paziņoja, ka viņam nav nekādu ziņu par šo helikopteru.

Visbeidzot, es vēl gribu jūs brīdināt, ka šodien virs Rīgas lidos, iespējams, pietiekami zemu, vēl viens helikopters. Tas gan nebūs kara resora helikopters, bet veiks Kultūras ministrijas uzdevumu sakarā ar filmēšanu un fotografēšanu no gaisa. Tas būs civilās aviācijas helikopters.

Pats pēdējais, ko es gribu pateikt, ka pašreiz Aizsardzības un iekš­lietu komisija strādā pie šā jautājuma pusotru mēnesi. Šis jautājums sakarā ar citām aktivitātēm virzās palēnām, bet mums ir ārkārtīgi daudz iesniegumu un sūdzību par armijas gaisakuģu zemajiem lidojumiem, par šaudīšanos gan dienas, gan nakts laikā mūsu debesīs. Rīgā mēs to neizjūtam, bet laukos, es pats esmu tam liecinieks, cilvēki jūtas vienkārši kā karalaukā. Tāpēc es aicinātu deputātus, ja kādam vēl ir kādi fakti šai sakarībā, tos nekavējoties sniegt mūsu komisijai. Mums ir radies priekšlikums komisijā sagatavot protestu Baltijas kara apgabalam sakarā ar iedzīvotāju miera traucēšanu zemo lidojumu rezultātā.

Priekšsēdētājs: Starpbrīdis 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Vārds īsam ziņojumam deputātam Cālītim. Tad turpināsim jautājumu uzdošanu.

I.Cālītis: Godātie deputāti! Savus papildinājumus un ierosinājumus likumprojektam par Administratīvo pārkāpumu kodeksa labojumiem lūdzu iesniegt man šodien. Mēs ceram otrajā lasījumā stādīt jums priekšā šo likumprojektu jau piektdien.

Priekšsēdētājs: Deputāts Dobelis.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Neliela papildinformācija no Baltijas kara apgabala dežuranta. Operatīvais dežurants pulksten 11.30 paziņoja, ka helikopters strādā pēc “Latvenergo” pieteikuma. Šo pieteikumu parakstījis “Latvenergo” pārvaldes priekšnieks Saukins. Tiekot veikti darbi, kas saistīti ar siltumtrases pētīšanu. Dežuranta uzvārds Boiko.

Priekšsēdētājs: Turpinām uzdot jautājumus Edmundam Krastiņam. Vārds deputātam Apsītim.

R.Apsītis: Vai, strādājot pie šā likumprojekta, jums bija arī kādas konsultācijas ar juristiem– civiltiesību speciālistiem?

E.Krastiņš: Vai jums ir kādi iebildumi?

R.Apsītis: Man nav nekādu iebildumu. Mani tikai māc nelielas bažas, jo šeit bez tīri ekonomiskiem jautājumiem ir arī civiltiesiski jautājumi, un vajadzētu saņemt arī kādu atsauksmi no mūsu speciālistiem juristiem.

E.Krastiņš: Cik man zināms, šis likumprojekts ir skatīts arī Likumdošanas komisijā. Laikam gan attiecīgs lēmums nav pieņemts, bet, cik man izdevās konsultēties ar deputātu Birkavu, visumā principiālu iebildumu nebija.

Priekšsēdētājs: Lai principiāli lemtu pirms debatēm par šo likumu, varbūt deputātam Endziņam būtu kāds komentārs? Likumprojekts ir izskatīts Likumdošanas komisijā?

A.Endziņš: Diemžēl es nebiju klāt, kad komisija to skatīja.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Nav kāds no Likumdošanas komisijas, kurš varētu ziņot?

A.Endziņš: Konkrētiem priekšlikumiem vajadzēja būt iesniegtiem. Te man vienkārši ir jāievieš kārtība savā komisijā un jāpārbauda pēc protokoliem, kas ir vainīgs.

Priekšsēdētājs: Tā kā Likumdošanas komisijā nav kārtības, Edmunds Krastiņš varbūt vienkārši pateiks, kādi bija iebildumi Likumdošanas komisijai pret šo likumu?

E.Krastiņš: Es varu vienīgi atkārtot, ka man bija personiska saruna ar deputātu Birkavu un arī ar deputātu Eglāju, kuri ir Likumdošanas komisijas sastāvā un kuri neiebilda principiāli pret šāda likumprojekta pieņemšanu.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu nav? Ja nav vairāk jautājumu, mēs varētu sākt debates par šā likumprojekta pieņemšanu vai noraidīšanu pirmajā lasījumā. Man neviens debatēs nav pieteicies. Deputāts Eglājs.

No zāles: Es iesniedzu sekretariātā pieteikumu pirms starpbrīža.

V.Eglājs: Likumdošanas komisijā principā likumprojekta novērtējums viscaur bija pozitīvs. Vienīgi deputāts Plotnieks bija pārsteigts par formu, kas arī te jau tika atzīmēts, ka viņa juristiem ļoti neparasta, un teica, ka vajadzētu izskatīt juristiem un ekonomistiem kā ekspertiem un dot atzinumu. Es nezinu, laikam tāds atzinums oficiāli saņemts nav. Es nezinu, kā tas ir tālāk.

Tālāk es gribēju izteikt savas domas. Man liekas, ka šāds likums ir vajadzīgs, it īpaši tāpēc, ka mēs pieņēmām likumu par uzņēmējdarbību. Tas, kas tur ir minēts par līgumsabiedrībām, vienkārši nosaka, ka tādas ir iespējamas. Bet tie cilvēki, kas gribētu uzņēmējdarbību veikt šādā formā, protams, pēc tā, kas ir likumā par uzņēmējdarbību, neredz, kā to lietu darīt. Pamatprincipi ir šajā iesniegtajā likumprojektā.

Es gribētu pašreiz dažas lietas minēt, ko vajadzētu, man lielas, iestrādāt. Šeit, cik es izpētīju, nav atsauces uz likumu par uzņēmējdarbību. Likums it kā autonoms. Bet šajā vietā vajadzētu tomēr iestrādāt dažas lietas, kas ir likumā par uzņēmējdarbību, proti, ka līgumsabiedrība nav juridiska persona. Tas ir būtisks fakts, bet no šā teksta to ir ļoti grūti izlobīt.

Otra lieta ir, ka šeit sākumā gan ir formulējumi un jēdzieni, bet nav īsti skaidrs, kas ir līgumsabiedrības dalībnieks. Arī iepriekš runājot, nebija saprotams, vai tie ir konkrēti cilvēki, kaut kādas juridiskas personas vai kaut kādas personu apvienības. Jo šeit teikts: “Līgumsabiedrība ar pilnu atbildību – līgumsabiedrība, kuras visi dalībnieki uzņemas pilnu atbildību.” Par dalībniekiem te būtu it kā pie izveidošanas minēts, ka līgumsabiedrības izveido divas vai vairākas personas, kuras saskaņā ar noslēgto līgumu iegulda kopējā uzņēmumā mantu vai personisko darbu. Pēc šā formulējuma vairāk ir saprotams, ka tie ir cilvēki. Bet, ja saka “vairākas personas”, tad ir iespējamas juridiskas un fiziskas personas.

Izvirzījās arī jautājums, vai šeit var būt kaut kādas apvienības par dalībniekiem. It kā varētu būt. Man liekas, ka šajā vietā dalībnieki var būt konkrēti cilvēki. Es tā vismaz saprotu, un man liekas, ka tā arī jābūt. Bet tam diezgan konkrēti būtu jābūt norādītam.

Jāsaka, ka izkārtojums te ir diezgan pārdomāts un faktiski dod atbildes gandrīz uz visiem jautājumiem. Kad mēs apspriedām Likumdošanas komisijā, tad profesoram Plotniekam bija iebildumi, ka tā jau nu nevar, tas nav īsti. Bet, kad mēs mēģinājām noskaidrot konkrētus iebildumus– žēl, ka viņš pašreiz nav klāt,– tādus konkrētus iebildumus nevarēja atrast, jo, lai izteiktu autoram norādījumus, jābūt kaut kam konkrētam.

Man personiski likās ļoti dīvains 13.pants, kurā teikts, ka “komandits, kura uzvārds iekļauts līgumsabiedrības nosaukumā, uzskatāms par solidāru un neierobežoti atbildīgu par sabiedrības saistībām”. Piemēram, mums te ir pulka Krastiņu. Ja tāds Krastiņš parādās, kam ar to Krastiņu nekāda sakara nav, kas ir atbildību uzņēmies, viņš vienīgi atbild uzvārda dēļ. Viņš ir spiests uzņemties pilnu atbildību, kaut gan viņš to negrib. Vajag vai nu mainīt nosaukumu, vai Krastiņam uzvārdu. Šajā vietā pantā nav īsti saprotams, kur tā jēga apakšā. Es noskaidroju pēc tam, ka var maldinoši parakstīties, jo tur uzvārds it kā dod tiesības parakstīties. Šeit ir likums par līgumsabiedrībām, un šeit ir runa par “līgumsabiedrību” un “komanditsabiedrību”. Pirmais skaidrojums, man liekas, nav īsti izdevies, jo ir sacīts: “Līgumsabiedrība ar pilnu atbildību– līgumsabiedrība, kuras visi dalībnieki uzņemas pilnu atbildību.” Komanditsabiedrība– tā ir līgumsabiedrība, kurā bez dalībniekiem ar pilnu atbildību piedalās arī dalībnieki, kuri ierobežoti. Bet līgumsabiedrība ir definēta, ka ir visi ar pilnu atbildību. Tāpēc komanditsabiedrība nevar būt līgumsabiedrības apakšgadījums. Gluži otrādi– man liekas, ka komanditsabiedrība ir plašāks jēdziens, bet līgumsabiedrība ir tāda komanditsabiedrība, kur visi ir ar pilnu atbildību. Vispārīgs gadījums ir, kad daži ar pilnu, daži– ar daļēju atbildību. Tālāk ir runa par līgumsabiedrību, bet tas viss ir it kā attiecināts uz komanditsabiedrību. Man liekas, tas formulējums tur drusku varēja būt skaidrāks.

Vēl 19.pantā, man liekas, ir kaut kas izlaists, jo tur ir teikts, ka dalībnieks var prasīt savas peļņas daļas izmaksu, ja tas nekaitē sabiedrībai. Mums visur bija, ka īpašumu var ierobežot, lai nekaitētu sabiedrībai. Šajā vietā, man liekas, tas ir domāts, nevis lai nekaitētu sabiedrībai, bet nekaitētu līgumsabiedrībai.

Vispār, man liekas, ka projektu vajadzētu pieņemt pirmajā lasījumā un izveidot to kā noderīgu. Jo man liekas, ka tie kooperatīvi, kam tagad jāpārreģistrējas, ir taisni atbilstoši šim. Bez tam mums uzņēmumu, uzņēmēju vajag pēc iespējas daudz. Pirms kara vidējais uzņēmumā strādājošo skaits Latvijā bija 20, tagad ir 350. Tas ir nenormāli. Uzņēmumu skaitam jābūt vismaz kādas 15 reizes lielākam. Pasaulē, civilizētās valstīs, vidējais strādājošo skaits ir 26, tā ka taisni šis ir tas zemākais posms. Vienīgi būtu ieteikums mēģināt paralēli izstrādāt arī tās statūtu sabiedrības, kas ir augstākas, lai cilvēkiem, kas tagad grib reģistrēt un sākt uzņēmējdarbību, būtu izvēle. Akciju sabiedrības ir augstākais līmenis, no tā iesākt faktiski ir ļoti grūti.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kehrim.

O.Kehris: Godātie kolēģi! Es gribētu izteikt lielu atzinību šā likumprojekta autoram Edmundam Krastiņa kungam un teikt, ka tas ir ļoti pozitīvs precedents divu iemeslu dēļ. Faktiski kolēģis deputāts ir patstāvīgi likumdošanas iniciatīvas kārtībā sagatavojis likumprojektu, ko komisija jau praktiski pēc pirmās apspriešanas varēja atbalstīt un iesniegt izskatīšanai šai plenārsēdē. Otrkārt, tādēļ ka šis likumprojekts pilnībā iederas tās jaunās ekonomiskās domāšanas sistēmā, kura izriet no jau pieņemtā likuma par uzņēmējdarbību.

Uz tā fona, ka mums ļoti bieži ir jāsteidzina valdība, jāsteidzina Ekonomikas ministrija, jāsteidzina ekonomiskā zinātne, kas ar savām milzīgajām un ierastajām struktūrām pārsvarā nespēj pildīt funkcijas un laicīgi iesniegt likumprojektus, kuri ir ļoti nepieciešami un par kuriem jau sen ir zināms, ka tie būs nepieciešami, šis, manuprāt, ir ļoti svarīgs un ļoti labs precedents.

Protams, ka līdz nākamajai apspriešanai būs vajadzīgs zināms darbs pie šā likumprojekta. Vai nu tas tiks apaudzēts ar izskaidrojošākiem pantiem, vai arī pilnīgi pieņemami būtu komentāri, kas tiktu publicēti paralēli šim likumprojektam. Ja mēs atrastos jau tirgus ekonomikas apstākļos, varbūt tad tādi nebūtu vajadzīgi, bet pašreizējā brīdī tieši kā mācību līdzeklis tas zināmā mērā būtu vajadzīgs un tas šiem autoriem būtu jāuzņemas. Cik es zinu, tad arī valdība pašlaik ir atmodusies, diemžēl gan vairāk tikai kritizējot un ļoti lielā steigā gatavojot kaut kādu savu dokumentu, lai gan to vajadzēja izdarīt jau ļoti laicīgi. Es ceru, ka līdz otrajam lasījumam tā būs sagatavojusi savus priekšlikumus. Var būt, ka tie būs arī vērtīgi un tos vajadzēs kaut cik ņemt vērā pie turpmākās apspriešanas.

Arī es te iesniedzu jau dažus konkrētus priekšlikumus nākamajam lasījumam, bet, manuprāt, koncepcija, ko mēs apspriežam pirmajā lasījumā, ir pilnībā atbalstāma. Es uzskatu, ka šo likumprojektu ir vērts pieņemt pirmajā lasījumā un ka tas tiešām varētu būt zināms stimuls arī daudziem citiem deputātiem, kas mums ir solījuši, ka būs likumprojekts par mazajiem uzņēmumiem, ka būs par citām īpašuma formām. Jāsaka, ka ir bijuši ļoti daudzi solījumi, bet rezultātu ir ļoti maz, taču šis tiešām ir gadījums, kad bez lieliem solījumiem un bez īpašas steidzināšanas ir iesniegta šī iniciatīva, un es aicinu to atbalstīt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Runās docents Rozenfelds.

J.Rozenfelds, LVU Juridiskās fakultātes docents: Šeit Kehra kungs pieminēja valdību, kura guļot un netaisot likumprojektus. Jāpiezīmē, ka šajā gadījumā tas, kurš gulēja un nekā nedarīja, biju es, jo man bija tādas līgumsabiedrības pasūtītas. Tiešām jāteic, ka zināmu laiku es vilcinājos to darīt vairāku apsvērumu dēļ. Viena no grūtībām, kas šeit radās, bija tā, ka likumā par uzņēmējdarbību, kā nereti gadās, nekritisku kompilāciju rezultātā ir iekļuvuši divi pretēji viedokļi.

Kā zināms, romāņu skolas piekritēji franču-itāļu-spāņu likumdošanā atzīst tās sabiedrības, kuras mēs šeit dēvējam par līgumsabiedrībām, par juridiskām personām, bet vācu skolas pārstāvji, pārmantojot šo ideju no romiešiem, neatzīst. Likumā par uzņēmējdarbību ir iekļuvuši abi šie viedokļi. Neapšaubāmi, ka tas atstājis iespaidu arī uz šo apspriežamo likumprojektu, par kura tapšanu es gan neko daudz nezināju, bet esmu patīkami pārsteigts, ka ir tāda iniciatīva un ka ir atrodami šādi projekti. Kur šī pretruna izpaužas? Pretruna izpaužas tādējādi, ka, no vienas puses, šī līgumsabiedrība netiek atzīta par patstāvīgu tiesību subjektu, juridisku personu. No otras puses, ļoti daudzās teksta vietās mēs atradīsim tādu traktējumu, kas norāda uz šo tā saucamo līgumsabiedrību kā uz vienotu atbildības subjektu, no kura nav atpakaļceļa pie katra atsevišķā līgumsabiedrības dalībnieka personiskās atbildības.

Protams, ka nav iespējams visā pilnībā šeit izanalizēt šo likumu tādā ekspromta veidā. Tāpēc es varbūt sākšu pa punktiem. Mums sākumā– varbūt tas ir ļoti veiksmīgi– izdodas jēdzienu definīcijas jeb, pareizāk sakot, raksturojumi. Ir raksturots komplementārais dalībnieks kā līgumsabiedrības dalībnieks, kurš uzņemas pilnu un solidāru atbildību par līgumsabiedrības saistībām. Ja ir šāda definīcija, tad otrās sadaļas 2.punktā bija jāraksta, ka līgumsabiedrības biedri ir komplementārie biedri. Tātad visi līgumsabiedrības biedri ir komplementārie biedri. Nevajadzēja atkārtot šo definīciju vēlreiz. Varbūt te ir domāts kaut kas cits? Tad pirmkārt vajadzēja paskaidrot, kāpēc te netiek atstāts tas pats jēdziens, kurš ir iepriekš definēts 2.sadaļas 1.punkta otrajā rindkopā.

Par iemaksām. Iemaksas ir raksturotas kā dalībnieku ieguldījums naudā vai natūrā. Natūrā izdarīts ieguldījums, bez šaubām, jebkurā nozīmē ietver arī darbu, pakalpojumus. Taču tālāk tekstā, proti, otrās iedaļas 6.punktā, jāatzīst, ka, manuprāt, struktūra nav sevišķi veiksmīga. To var just pēc atsauču sarežģītās sistēmas. Ja nemaldos, otrās iedaļas 6.punktā ir norādīts, ka ieguldījums netiek atzīts, personiskais darbs nepiedalās pamatkapitāla veidošanā. Tādā gadījumā, lūk, jāatrunā tas arī pašā svarīgākajā, proti, tur, kur ir raksturoti jēdzieni, un jāatrunā pie iemaksas, ka ieguldītais darbs netiek atzīts par iemaksu.

Bez šaubām, ka lasītājs pievērsīs galveno uzmanību sākuma daļai un pēc tam tikai pievērsīsies turpmākajam. Līgums skaitās noslēgts, ja ir dibināšanas līgums rakstveida formā. Pēc autora domām, tas ir pilnīgi pietiekami. Taču jāņem vērā, ka pēc pašreiz spēkā esošās likumdošanas mēs varam, protams, apspriest likumdošanas mērķtiecību, bet uz šo brīdi tāda ir spēkā– darījumi ar māju un tamlīdzīgiem īpašumiem tiek apliecināti notariāli. Bez šādas apliecināšanas un tai sekojošās reģistrācijas izpildkomitejā darījums nav spēkā. Tādējādi gadījumā, ja dibinājuma līgums tiek slēgts ar šādas mantas ieguldīšanu, tad materiālā apliecināšana ir pilnīgi obligāta.

Visvājākais punkts šajā likumprojektā, man šķiet, ir tas, ka nav pietiekami noregulētas, un es varu teikt, ka vispār nav noregulētas, attiecības starp līgumsabiedrības dalībnieku, tas ir, komplementāro biedru, un pašu līgumsabiedrību. Šeit acīmredzot likusi sevi just tā pretruna, par kuru es jau minēju pašā sākumā. Lūk, te ir teikts, piemēram, otrās iedaļas 3.punktā: “Dalībnieku saistības nevar palielināt bez viņu piekrišanas.” Varbūt, ka man autors varētu izskaidrot, kādā veidā konstatē, kura dalībnieku darbība ir līgumsabiedrības interesēs izdarīta un kura ir tikai uz viņa privāto sfēru attiecināma. Tas ir viens no smagākajiem jautājumiem šā tipa sabiedrībā. Mēs varam atrast visvisādus kāzusus, piemēram, ka līgumsabiedrības dalībnieks ir devies darījumu braucienā un pa ceļam aplaupīts. Vai šie zaudējumi attiecināmi uz viņa privāto sfēru vai uz līgumsabiedrību kopumā? Šo jautājumu mēs nevaram atstāt bez atbildes. Tāpat viņa attiecības ar pārējiem biedriem.

Tad jautājums par sabiedrības izbeigšanos, līgumsabiedrības darbības pārtraukšanu. Te atkal mums kā rēgs parādās līgumsabiedrības kā juridiskās personas veidojums. Līgumsabiedrība, ja tā nav sākusi savu darbību kā juridiska persona, nevar arī izbeigties kā juridiska persona. Tātad var būt runa tikai un vienīgi par līguma darbības izbeigšanu, nevis par pašas personas izbeigšanu. Kā redzam, arī šajā likumā kompilatīva satura dēļ ir iezagusies tāda pretrunīga koncepcija.

Līguma izbeigšanās pamats šeit arī ir, kā es atrodu, pretrunīgs. Konkrēti, otrās iedaļas 7.punkta 4. un 5.apakšpunkts savstarpēji ir pretrunā. Kā var nonākt viss līgumsabiedrības īpašums vienas personas rokās, ja pārējās personas neizstājas, nenomirst utt., kas jau pats par sevi ir pilnīgi pietiekams iemesls, lai līgums pārtrauktu savu darbību? “Dalībnieks var prasīt savas peļņas daļas izmaksu, ja tas nekaitē sabiedrībai,” noteikts 19.pantā. 24.pantā savukārt: “Lēmuma pieņemšanai nepieciešama visu komplementāro dalībnieku piekrišana.” Bet kā tad ir ar dalībnieku peļņas daļas izmaksu? Vai šeit ir nepieciešama visu dalībnieku piekrišana vai nav? Atbildi uz šo jautājumu likumprojektā mēs neatrodam.

Galarezultātā, ja analizēsim šo likumprojektu un salīdzināsim to ar tām esošajām normām, kuras šobrīd atrodas Latvijas PSR Civilkodeksa nodaļā, kas saucas “Kopīga darbība”, tad atšķirības starp šo likumprojektu un tām normām, kuras ir attiecīgajā Civilkodeksa nodaļā, nebūs visai lielas. Šīs atšķirības no pašreiz spēkā esošā Civilkodeksa, kurš neapšaubāmi nevar apmierināt mūsu prasības, ņemot vērā uzņēmējdarbības uzsākšanu un visu šā likumbloka darbību, diez vai būs pietiekamas. Lūk, tās ir manas piezīmes.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ziediņam.

Z.Ziediņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Diemžēl no iepriekšējā runātāja mēs nedzirdējām, kas tad traucē ekonomikas ministru, kas traucē Universitātes zinātniekus izstrādāt šo likumu paketi, ko mēs kā tautas ievēlēti deputāti varam tikai izskatīt. Kas traucē strādāt šiem milzīgajiem spēkiem, kas joprojām tiek dotēti vai baroti no mūsu līdzekļiem, no valsts līdzekļiem, uzdodot tiešo darbu veikt mums pašiem? Droši vien šo jautājumu mēs vēlreiz un vēlreiz uzdosim Ekonomikas ministrijai, jo mēs redzam, ka dokumenti par ekonomiskajām reformām, kas mūs gaida, mūs kā deputātus neapmierina.

Es sākumā gribu izteikt pateicību Krastiņa kungam, ka viņš dara principā to, ko arī mums vajadzētu. Droši vien katram dzīvē ir jādara tas, ko vajadzētu, nevis jājaucas iekšā citu darbos. Kad mums te stāv mūsu kolēģi fiziķi un stāsta par likumiem, par nodokļiem, par uzņēmējdarbību, par nodokļiem no peļņas, tad man gribas vēlreiz un vēlreiz prasīt, vai mēs tiešām darām to darbu, kas mums ir jādara, vai vienkārši to darām tikai tāpēc, ka neko nedara Ekonomikas ministrija un šie institūti. Mums tas darbs ir jādara tāpēc, ka mēs esam tautas vēlēti.

Konkrēti par šo likumu. Mani kā pragmatiķi ekonomiskajos jautājumos šeit mulsina divas lietas. Līgumsabiedrības, manā skatījumā, pašreiz pamatā tiek veidotas nevis no viena vai diviem komplementāriem dalībniekiem vai grupām, kas ir nošķīrušas savu īpašumu, bet no statūtu sabiedrības, no kooperatīva vai kāda cita un vietējās pašpārvaldes, jo mūsu uzdevums ir atrast saimniekus tiem milzum daudziem bezsaim­nieka objektiem, kas atrodas it kā mūsu pašvaldību pārziņā un valdījumā, bet ne īstās saimnieka rokās. Es runāju konkrēti par daudzām ūdenstilpēm, kurām nav saimnieka, es runāju par palienēm, pļavām un purviem, es runāju arī par tām kultūras celtnēm, konkrēti, kultūras namiem un citiem objektiem, kas ir valdības dotēti un vietējo pašvaldību uzcelti, tos nepārvalda kolhozs vai padomju saimniecība, tiem īsta saimnieka nav, un tāpēc šie objekti nefunkcionē. Es domāju, ka šajā likumā otrajā lasījumā obligāti ir jāiestrādā šī sadarbība un šī tīri materiālā apgādība starp visām līgumslēdzējpusēm. Šajā sakarībā man ir jau konkrēti priekšlikumi pirmajā lasījumā, kas tiks iesniegti arī rakstiski.

Paskaidrojuma pirmajā daļā par dibināšanas līgumu ir rakstīts, ka tas nosaka vienu mērķi, dalībniekus, kārtību utt. Es domāju, ka līgumā katrā ziņā ir jāparedz arī atbildība, atbildības kārtība, peļņas kārtība starp visām juridiskām un fiziskām personām, kas ieiet šajā līgumsabiedrībā. Obligāti šie punkti ir jāieslēdz.

Otrs jautājums– pamatkapitāls. To izveido no iemaksām, kas var būt naudā vai natūrā. Man ļoti gribas uzdot jautājumu likuma autoriem– kā ir domāts ļoti īsos termiņos atrisināt visu pašpārvaldes rīcībā esošo īpašumu taksāciju, to novērtēšanu? Ir jāsaprot, ka ezeriem vai tādiem liegumiem kā palienes un pļavas, par kurām mēs slēgsim līgumus, lai veiktu tur ierobežotu saimniecisko darbību, ir jābūt pavisam citādam vērtējumam, nekā tas būs ar lauksaimnieciskās zemes hektāru vai tīru dīķsaimniecības virsmas spoguli, ko mēs apsaimniekosim.

Tagad par neprecizitātēm vai, labāk sakot, strīdīgiem jautājumiem šajā likumā. Visi komplementārie dalībnieki par sabiedrības saistībām atbild solidāri ar visu savu īpašumu proporcionāli iemaksai pamatkapitālā. Ļoti konkrēts jautājums. Tas ir viens no “naglas” jautājumiem. Ar kādu– nošķirtu vai pilnu– savas mantas daļu es atbildu? Šobrīd 3.10.punkts un 1.3.punkts ir ja nu ne pretrunā, tad katram no tiem ir obligāti jādod paskaidrojums. Tas pats 3.16.punktā. Katra dalībnieka peļņas vai zaudējumu daļu nosaka proporcionāli viņa līdzdalībai pamatkapitālā.
Bet vai tad apsaimniekošanas nozīme peļņā ir mazāka nekā līdzdalības daļa? Tādā gadījumā mēs apvienojam kaut kādus savus īpašumus, un Dievs pār tiem valda vai neviens pār tiem nevalda, un gaidām, kad uz katru īpašumā apvienoto rubli mums maksās kādu rubli no peļņas daļas. Tātad te ir jāieliek iekšā jautājums par to, kāda būs apsaimniekotāja, konkrēti tā, kas organizēs šā objekta apsaimniekošanu, peļņas daļa. Tā, kā ir ierakstīts pašreiz 3.16.punktā, nav pieņemami. Tā ir tāda mirusi sabiedrība, neviens tādā naudu iekšā neliks.

Šajā sakarībā man ir pretenzijas pret 25. un 27.pantu trešajā nodaļā. Šeit 25.punktā ir rakstīts, ka šo jauno līgumsabiedrību komandits nevar pārstāvēt, 27.pantā ir atkal atruna, ka sabiedrības dalībnieki var pilnvarot pārstāvēt sabiedrību personu, kura nav sabiedrības dalībnieks. Iznāk tāda situācija, ka cilvēks, kas iegājis ar nošķirtu savas mantas daļu sabiedrībā, nevar pārstāvēt līgumsabiedrību, bet kāds no malas ir tiesīgs, ja sabiedrības dalībnieki to nolemj. Šajā 25. un 27.pantā ir jādod likumisks pamatojums, bet 25.pantā šī doma jāiz­svītro ārā, jo sabiedrība var pilnvarot veikt šīs pārstāvniecības funkcijas jebkuru, tai skaitā arī to, kas ieies ar nošķirtu kapitālu.

Pēdējais jautājums, kas ir ļoti būtisks, manuprāt. Kas var veikt saim­niecisko darbību, apsaimniekot konkrēto līgumsabiedrību? Vai tā var būt tikai persona, vai juridiska vai fiziska persona ar pilnu atbildību, tātad komplementārais dalībnieks, vai tas var būt komandits? Veidosies situācija– es ļoti pragmatiski pašreiz runāju –, ka pie vietējiem pašvaldību īpašumiem komplementārais dalībnieks būs pamatatbildīgs par šo īpašumu. Viņš būs priecīgs atrast personas vai statūtu sabiedrību, kas uz savas nošķirtās mantas daļas pamata veiks apsaimniekošanu. Mēs te varam vai nevaram kratīt galvu, bet, ja viens kultūras nams maksā miljonu rubļu, tad jūs neatradīsiet tādus kultūras darba organizatorus, kas ieliktu šajā kultūras namā vēl vienu miljonu rubļu un tad nestu atbildību par šo māju, par visa kultūras darba likteni. Ir naivi cerēt uz tādu situāciju. Tātad nāk šis cilvēks iekšā ar šo nošķirto kapitālu, labākā gadījumā ar pieciem vai desmit tūkstošiem rubļu. Viņš nāk uz īpašumu, kura vērtība būs 10, 100 vai 200 reižu lielāka. Tāpēc es domāju, ka 25.punktā jāparedz atruna, ka komandits var veikt šo sava nošķirtā īpašuma, līgumsabiedrības īpašuma apsaimniekošanu, vai vispār šis punkts jāizsvītro ārā.

Katrā ziņā kopumā es domu par šādu līgumsabiedrību izveidošanu atbalstu un domāju, ka, atrisinot jautājumu par īpašuma saplūšanas apmēriem un atbildības apmēriem, mēs varam tikt pie laba likuma.

Priekšsēdētājs: Vārds debašu noslēgumā deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Es domāju, ka šeit tika šodien pareizi norādīts, ka diemžēl deputāti ir spiesti nodarboties ar sev neraksturīgām funkcijām, jo deputātiem vajadzētu būt tiem, kuri seko līdzi, vai valsts orgāni un ārpus parlamenta esošie likumprojekta autori iemieso likumos tās domas, kuras ir jau likumos vai pirmsvēlēšanu deklarācijās ietvertas, tās domas, ar kurām šie deputāti ir nākuši šeit, lai tās realizētu. Diemžēl situācija ir tāda, ka mēs paši esam spiesti izstrādāt likumus. Neiedziļināšos šajā problēmā, taču visnotaļ vēloties uzteikt likumprojekta autoru, nevaru neatzīmēt vismaz šeit dažās runās izskanējušas domas, kur varbūt parādās viena otra neizpratne. Vēlos pielikt savu, kā sacīt, artavu šajā likumprojektā, lai novērstu neizpratni un reizē arī uzlabotu likumprojektu.

Pirmām kārtām godātie debatētāji šeit neizdarīja to, ko vajadzēja izdarīt pirms likuma apspriešanas, tas ir, dziļāk iepazīties ar Civilkodeksa 37.nodaļu, kura saucas “Kopīga darbība”. Līdz šim mūsu Civilkodeksā eksistē tāda nodaļa, un tā visnotaļ sasaucas ar šo likumu par līgumsabiedrību, jo līgumsabiedrība ir, varētu teikt, viens no kopīgas darbības līguma atsevišķiem veidiem. Iespējams, ka tā kļūs pat par galveno kopīgas darbības līguma veidu.

Saskaņā ar to, ka mēs esam grozījuši Konstitūcijā nodaļu par īpašumu, es uzskatu, ka šajā likumā vajadzētu uzsvērt šo momentu, jo no likuma par uzņēmējdarbību, kas ir savdabīga uzņēmējdarbības konstitūcija, tomēr šīs normas vajadzētu pārrakstīt arī katrā atsevišķā likumā par atsevišķu uzņēmējdarbības veidu.

Attiecībā uz īpašumu es domāju, ka mums vajadzētu norādīt, ka atšķirībā no Civilkodeksa ir iespējams jaukts īpašums šajās līgumsabiedrībās. Tātad valsts īpašums ar personisko īpašumu vai municipālais īpašums ar personisko īpašumu. Tas līdz šim saskaņā ar civilkodeksu nebija atļauts.

Šeit nepieciešams būtu arī pie reizes pārskatīt visu Civilkodeksa nodaļu par kopīgu darbību. Bet tas, es domāju, nav tas galvenais, jo mēs ejam uz priekšu, un loģiski, ka attīstās mūsu likumdošana un mēs varam šādu jauktu īpašumu saprast, un tāds ir nepieciešams, jo tas bija mākslīgs ierobežojums sociālistiskajās tiesībās.

Bet šeit, klausoties deputātu Ziediņu, man radās tāda doma un pārliecība, ka tāpat, kā mums ir grūti noteikt, kurā brīdī beidzas amatnieks, individuāla darba darītājs vai vienkārši pilsonis, kas kaut ko meistaro, un sākas uzņēmējs, tā arī šeit mums vajadzētu šajā likumā uzsvērt to kritēriju, kurā brīdī beidzas vienkārši līgums par kopīgu darbību un sākas likums par uzņēmējsabiedrību, sāk darboties vai vispār izveidojas uzņēmējsabiedrība.

Es nevaru pieņemt deputāta Ziediņa izteikto domu, ka būs tur dažādi kultūras nami utt., kuri būs jāapsaimnieko pēc šā līguma. Es domāju, ka tā nebūs līgumsabiedrība, tas būs vienkārši līgums par kopīgu darbību. Tādējādi es arī aicinu tomēr vairāk vai mazāk pārnest šajā likumā normu no likuma par uzņēmējdarbību, šo mērķi. Tātad līgumsabiedrības mērķis ir iegūt peļņu. Šeit arī ir tā atšķirība, vai es ar saviem radiniekiem noslēdzu mutiski, rakstiski vai notariāli apliecinātu līgumu, ka mēs kopīgi uzceļam dzīvojamo māju, vai es pieļauju variantu, ka apsaimniekojam kultūras namu vai varbūt kādu citu municipālu īpašumu. Bet šajā līgumā vismaz par mājas celtniecību man nav mērķis gūt peļņu, ja es to māju neceļu izīrēšanai, bet man ir galvenais mērķis šo māju uzcelt tādēļ, lai man būtu, kur dzīvot.

Bet šis likums nerunā par manām personiskajām interesēm, šis likums runā par uzņēmējdarbību. Tātad šeit būtu nepieciešams tomēr, gribot vai negribot, vēlreiz atkārtot šīs normas un varbūt tās precizēt. Es pat nebrīnītos par to, ka mēs, jau vairākus likumus pieņemot par konkrētām uzņēmējdarbības formām, varbūt būsim pat spiesti drusciņ atgriezties pie likuma par uzņēmējdarbību. Es to neizslēdzu. Docenta Rozenfelda norādījums, ka mēs joprojām nevaram atrisināt šo problēmu– būt vai nebūt juridiskai personai– šajā gadījumā vēl prasās pēc tādas padziļinātas diskusijas, un nebūt nebūs brīnums, ja mēs kaut ko grozīsim pašā likumā par uzņēmējdarbību, nebūt to varbūt tik absolūti nerespektējot tālākajā likumā par līgumsabiedrību.

Tātad rodas jautājums par juridisko personu. Šeit, es domāju, mēs varam iet to ceļu, ka nepaģēram, ka būtu nepieciešams reģistrēties arī atsevišķai juridiskai personai, bet ir jautājums, ka tomēr precīzāk jābūt atrisinātai problēmai par to, kurai līgumsabiedrībai jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā. Ja mēs to neveidojam kā juridiska persona, bet šī līgumsabiedrība sastāv no kādām citām juridiskām personām, kuras varbūt jau ir reģistrējušās Uzņēmumu reģistrā kā uzņēmējs, vai arī fiziskām personām, kuras ir varbūt reģistrējušās, kas ir šis kritērijs, kurā gadījumā ir jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā? Ja nepastāv vēlēšanās iegūt kādu speciālu nosaukumu, tikpat labi šī līgumsabiedrība var darboties ar katru attiecīgā kārtībā reģistrētu dalībnieka vārdu. Tātad acīmredzot tie būs likumi par atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem. Varbūt mums par to vajadzētu padomāt.

Es jau vairākkārt vēršos pie valdības un pie likumu paketes izstrādātājiem ar tādu problēmu, vai nav tādu sabiedrībai bīstamu uzņēmēja darbības veidu, attiecībā uz kuriem mēs varam prasīt tomēr attiecīgu kārtību no šiem uzņēmumiem. Konkrēts piemērs varētu būt par transporta sabiedrībām vai transporta uzņēmumiem, jo tur ir paaugstinātas bīstamības avoti, kuri var nodarīt kaitējumu. Acīmredzot mums būtu varbūt nepieciešams šajos likumos, kas nāks nākotnē, paredzēt, ka transporta iestāde nevar darboties kā līgumsabiedrība vai arī tai noteikti jāreģistrējas, lai cik tā būtu neliela. Es nezinu, kā šo domu veidot, bet šim momentam visnotaļ būtu jāparādās, jo citādi mums būs grūti atšķirt kopīgas darbības līgumu no līgumsabiedrības. Atstāt tikai uz to pašu līgumsabiedrību dalībnieku izvēli, vai viņi grib iet reģistrēt savu līgumsabiedrību kā uzņēmumu vai negrib, es domāju, pagaidām šāda pārāk liela brīvība sabiedrībai var dārgi maksāt.

Šeit izskanēja kritika par solidāro atbildību atbilstoši proporcionālai iemaksai, trešā sadaļa, 10.pants. Es domāju, ka tur ir ierakstīts normāli, jo, atbildot solidāri, nekas neliedz pēc tam savstarpēji norēķināties. Ja ir pārmaksājis solidārais atbildētājs kādas kaites nodarīšanā vai zaudējumu nodarīšanā, tas viņam neliedz pieprasīt atbilstoši savai kompensācijai no pārējiem līgumsabiedrību dalībniekiem, lai beigās šī atbildība līdzinātos atbilstoši iemaksu proporcijai. Tā ka es šeit trešās sadaļas 10.punktā nekādu problēmu neredzu. Es aicinātu atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā, protams, aicinot tālāk grozīt Civilkodeksu un ieviest šos papildinājumus, par kuriem mēs runājām.

Priekšsēdētājs: Vai Edmunds Krastiņš gribētu kaut ko piebilst, atbildēt uz debatēs izvirzītajiem priekšlikumiem?

E.Krastiņš: Man jāsaka paldies deputātiem un arī ekspertam, kas te izteicās par šo likumprojektu. Es ceru, ka arī Ekonomikas komisijai, kura acīmredzot turpinās darbu, ja šis likumprojekts tiks pieņemts pirmajā lasījumā, tiks iesniegti attiecīgi rakstiski un konstruktīvi labojumi, kuri varēs tikt izskatīti un iestrādāti šajā likumprojektā. Bez šaubām, šā likumprojekta rašanos ir rosinājusi tieši šī nepieciešamība pēc ātrāka likumdošanas darba, kurš acīm redzami kavējas. Es šeit nepretendēju ne uz kādu tiesību normu jaunradi, kā pareizi arī piezīmēja cienījamais docents. Šim likumam, bez šaubām, ir kompilatīvs raksturs. Vienīgi mani dziļi apbēdina tas temps, kādā tiek sagatavoti visi labojumi, teiksim, civilkodeksā, kur lietu tiesības pēc pirmā lasījuma pirmajā sesijā mums tā arī ir pazudušas. Saistību tiesības arī laikam tuvākajā laikā nav ne mazāko cerību sagaidīt.

Tāpēc es ceru, ka šis likumprojekts, ja tas tiks pieņemts, radīs vismaz kādu tiesisko pamatu uzņēmējdarbībai Latvijas Republikā. Es ceru, ka tie labojumi, kas tiks sagatavoti profesionāļu vadībā un kvalificētu speciālistu vadībā, civilkodeksā tiešām atšķirsies ar lielu jaunrades pakāpi. Runājot par deputāta Muciņa domām šeit par reģistrāciju, es to lietu saprotu tā, ka tiešām šīm līgumsabiedrībām, kuras acīmredzot nodarbosies tiešām ar uzņēmējdarbību, vismaz sākuma etapā visām ir prasība reģistrēt savu līgumu Uzņēmumu reģistrā.

Tas tad arī man būtu viss, ko es vēlētos teikt. Vēlreiz paldies visiem deputātiem, kas izteica vērtīgus priekšlikumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies. Vai komisijai ir kādi priekšlikumi par iesniegšanu otrajā lasījumā?

K.Špoģis: Es lūdzu visus kolēģus, kuri runāja un kuri nerunāja, šodien pat iesniegt savus rakstiskos priekšlikumus. Tādā gadījumā pēc divām nedēļām parastajā laikā.

Priekšsēdētājs: Visi ir reģistrējušies? Rezultāts: 129.

Balsojam par likumprojekta “Par līgumsabiedrībām” pieņemšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 105– par, pret– 3, atturas– 12. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā.

Kā nākošo mēs varētu izskatīt likumu par presi, kurš šobrīd ir gatavs.

J.Škapars: Tātad Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija iesniedz izskatīšanai otrajā lasījumā likumprojektu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Mēs uzskatām, ka šis likumprojekts ir viens no pirmās nepieciešamības likumiem, jo šajā jomā straujos tempos notiek pārveidojumi. Veco monopolstruktūru vietā ļoti straujos tempos veidojas jauni informācijas līdzekļi, veidojas jaunas struktūras. Likumprojekts pirmajā lasījumā tika pieņemts jūlijā, pēc tam tika publicēts presē. Tā kā ir pagājis pusgads, es gribētu atgādināt dažas no pamatkoncepcijām.

Pirmkārt, preses un vārda brīvība, otrkārt, avīzes vai žurnāla izveidošanas brīvība, treškārt, cenzūras atcelšana, ceturtkārt, informācijas pieejamība, piektkārt, preses neatkarība, sestkārt, žurnālista un preses tiesiskais nodrošinājums, septītkārt, preses, sabiedrības un pilsoņa attiecību tiesiskais noregulējums. Šie ir tie jaunie konceptuālie momenti, kas ienāca jaunajā likumprojektā un patiesībā apspriešanas gaitā tika arī apstiprināti. Kādas joprojām paliek problēmas arī otrajā lasījumā?

Pirmkārt, likums paver iespēju attīstīties daudziem un daudzveidīgiem masu informācijas līdzekļiem, bet faktiski joprojām pastāv vecās monopolstruktūras. Otrkārt, pavērtas ir tiesiskās iespējas, bet materiālais nodrošinājums šobrīd ir ārkārtīgi slikts gan attiecībā uz pavairošanas materiāltehnisko bāzi, bet it īpaši attiecībā uz papīru. Izveidojusies paradoksāla situācija, ka masu informācijas līdzekļi, kas agrāk deva ļoti lielu peļņu, patiesību sakot, šobrīd ir uz bankrota robežas.

Strādājot ar otro variantu, mēs joprojām saduramies ar daudzām jaunām parādībām tiesiskajā noregulējumā, it īpaši ar tādām kā dibinātājs, izdevējs, redakcija. Šobrīd cenzūra ir atcelta, taču masu informācijas pieejamības problēma joprojām paliek atklāta. Mēs esam ieviesuši, ka paliek spēkā komerciālais noslēpums, taču joprojām paliek vesela virkne jomu, kas masu informācijas līdzekļiem nav pieejama. Es domāju, tas pirmām kārtām attiecas uz arhīva materiāliem, pirmām kārtām uz Padomju Savienības Komunistiskās partijas Latvijas filiāles arhīvu un uz Drošības komitejas un Iekšlietu komitejas arhīvu. Tāpēc lēmumā ir pieņemts punkts, kas paredz risināt šos jautājumus. Mums ir paredzēts vistuvākajā laikā– decembra mēnesī– izstrādāt likumprojektu par valsts noslēpumu, tiek gatavots likums par arhīvu un tāpat par vispārnozīmīgu arhīvu pārņemšanu valsts pārziņā.

Kādas izmaiņas ienākušas, salīdzinot ar pirmo variantu? Pirmām kārtām 7.pantā mēs esam rediģējuši tekstu pēc deputātu Birkava, Šapovālova, Repšes priekšlikumiem. Pārstrādāts ir 11. un 12.pants par darbības izbeigšanu. Šeit šie momenti ir konkretizēti. 9.pantā bija deputāta Silāra priekšlikums– izmainīt vairākus punktus un apakšpunktus. Mēs esam to ņēmuši vērā vienā gadījumā, proti, kas attiecas uz masu informācijas līdzekļu mērķiem un uzdevumiem. Mēs esam papildinājuši. Patiesībā precīzi šo papildinājumu mēs nevarējām ņemt vērā. Nevarējām ņemt vērā deputāta Silāra priekšlikumu attiecībā uz 4.apakšpunktu par auditoriju, jo, patiesību sakot, tie viņa priekšlikumi, kas bija izteikti par klausītāju kopu, neizsmeļ visu to auditoriju. Es domāju, ka auditorijas apzīmējums ir starptautisks, un man šķiet, ka to varētu atstāt tā, kā tas ir izteikts tagad.

Ievērojami pārstrādāta ir trešā sadaļa. Es jau jums teicu par zināmām grūtībām, kas rodas sakarā ar to, ka šobrīd veidojas jauna ķēde: dibinātājs– izdevējs– redakcija. Tā ir faktiskā situācija, kurai vēl šobrīd pilnīgu juridisko noregulējumu mēs nevarējām rast. Tāpēc mēs devām 15.pantā divus variantus. Es domāju, ka šos variantus vajadzēja izšķirt tagad kopīgi, deputātiem balsojot.

Mēs esam precizējuši 18.pantu attiecībā uz izlaiduma datiem. Te bija vairāki priekšlikumi, ka mums ir jādod precīzi šie izlaiduma dati, un mēs tādus arī esam šeit paredzējuši. 24.pantā bija vairāki priekšlikumi, tajā skaitā deputāta Šapovālova priekšlikums par žurnālistu tiesībām, ka tiem ir tiesības publicēt jebkādā likuma neaizliegtā veidā vāktu informāciju un no jebkura ar likumu neaizliegta informācijas avota.

Mēs esam ņēmuši vērā arī vairākus citus labojumus, kas tika ieteikti, tajā skaitā 26.pantā Ārlietu ministrijas labojumu par akreditāciju Latvijas Republikā. 30.pantā mēs esam izslēguši par kaitējuma atlīdzināšanas apjomiem. Acīmredzot tas būtu jākonkretizē katrā konkrētā gadījumā tiesas sēdes laikā.

Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija pateicas visiem, kuri sniedza savus priekšlikumus, un aicina apspriest šo likumprojektu (dokumenta Nr.255), kur mums ir fiksēti visi labojumi un tas, kādā veidā Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija ņēma vērā šos labojumus. Vajadzētu arī nobalsot 9.pantā par deputāta Silāra labojumiem un 15.pantā par diviem variantiem.

Priekšsēdētājs: Apspriešana notiks pēc reglamenta. Vispirms jautājumi darba grupai, konkrēti deputātam Škaparam. Šteins ir pieteicies pirmais kā jautātājs.

V.Šteins: Šeit ir “Latvijas Jaunatne”, “Cīņa”, tās maksā 3 kapeikas, “Neatkarīgā Cīņa”– 10 kapeikas. Te ir “Pilsonis”– maksā 50 kapeikas, “Neatkarība”– maksā 40 kapeikas. Vai tiks kaut kas novērsts šajā sakarībā?

J.Škapars: Nesaprotu līdz galam jautājumu. Cenas ziņā?

V.Šteins: Nav runa par cenu. Lai iznāktu “Neatkarība”, papīrs ir jāpērk par 2500 rubļiem tonnā. “Cīņai” maksā 250 rubļus tonnā. Tas ir viens. Tālāk. Preses nams ir pieejams tikai “Cīņai”, komunistu presei, teiksim tā.

J.Škapars: Jā, šeit likumā ir.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, es redzu, ka šeit daudzi ceļas kājās, lai jautātu. Lūdzu, šoreiz iesim to ceļu, ka pierakstīsimies sekretariātā, jo citādi te būs atkal burzma pie mikrofoniem.

J.Škapars: Vispirms, kas attiecas uz Preses namu. Šeit likumā ir panti, kas aizliedz, vadoties no politiskiem motīviem, atteikt to vai citu izdevumu pavairošanu, tajā skaitā arī to izplatīšanu. Tas ir viens.

Otrkārt, attiecībā uz papīru. Attiecībā uz papīru, manuprāt, darbosies tomēr tirgus nosacījumi. Es domāju, ļoti maz pastāvēs valsts regulējošais moments, proti, ka sagādās papīru uz valsts pasūtījuma pamatiem. Tāpēc es domāju, ka visām avīzēm drīz vien nāksies stāties tirgus attiecībās. Šobrīd diemžēl šā papīra trūkst, un tāpēc arī šie nosacījumi ir nelīdztiesīgi dažādiem izdevumiem. Bet es domāju, ka tas ir tuvākās nākotnes jautājums un ka jānoregulē šis papīra jautājums.

Priekšsēdētājs: Jautā Einars Repše.

E.Repše: Man ir divi jautājumi par pilsoņu aizsardzību pret nepatiesi publicētu informāciju. Proti, tātad tas ir pie 21.panta. Te ir norma, ka, ja masu informācijas līdzeklim nav pierādījumu, ka publicētā informācija atbilst patiesībai, tam tā jāatsauc, pretējā gadījumā persona vai organizācija šo ziņu atsaukumu var pieprasīt tiesas ceļā. Vai ir paredzēta arī kāda soda sankcija, ja tas tiek tiesas ceļā pieprasīts, jo pretējā gadījumā paies mēnesis no nepatiesās ziņas publicēšanas laika līdz tiesas spriedumam, un būtībā viss ļaunais darbs, ko šī nepatiesā ziņa būs varējusi padarīt, jau būs padarīts?

J.Škapars: Mums no sākuma bija paredzēts konkrēts sods, bet mums šķiet, ka šie sodi būtu jāparedz citos likumdošanas aktos, tajā skaitā Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Tāpēc varbūt konkrētu summu nebūtu lietderīgi šeit nosaukt. Centrālajā, tas ir, PSRS, likumā par presi šādi konkrēti soda mēri ir paredzēti. Mēs atteicāmies no šā varianta otrajā lasījumā.

E.Repše: Otrs jautājums man ir par 29.pantu– arī saistībā ar 21.pantu, kurā ir teikts, ka informācijas līdzeklis var atteikties atsaukt nepatiesās ziņas, ja tas saskaņā ar 29.pantu nav atbildīgs. Nav atbildīgs gadījumā, ja šīs ziņas ir informācijas aģentūru ziņojumos vai ja šīs ziņas ir politisko un sabiedrisko organizāciju paziņojumos. Tātad informācijas aģentūras mēdz būt daudz un dažādas. Piemēram, Krievijā Jeļcinu diskreditēja savā laikā, pārpublicējot no itāļu avīzes materiālu. Politiskās organizācijas arī mums ir dažādas. Ja mainās politiskais klimats, kā aizsargāt noteiktus pilsoņus pret citu valstu informācijas aģentūrām un citu valstu politiskajām un sabiedriskajām organizācijām?

J.Škapars: Kas attiecas uz informācijas aģentūras ziņām, iespējams, ka šeit varētu vēl precizēt par oficiālām aģentūrām. Bet attiecībā uz pārējām, es domāju, pie atbildības ir saucamas tās personas, kas šādu informāciju izplata, jo domāju, ka šeit masu informācijas līdzeklis nevarētu atbildēt. Tas ir par 1. un 3.apakšpunktu.

E.Repše: Jā. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ždanoka.

T.Ždanoka: Es neesmu dzirdējusi vai varbūt esmu izlaidusi, kāda ir komisijas attieksme pret tiem labojumiem, kas iesniegti no Likumdošanas komisijas.

J.Škapars: Jums ir izsniegta šeit mūsu attieksme pret Likumdošanas komisijas izteiktiem labojumiem. Es domāju, ka apspriešanas gaitā vajadzēs nobalsot par šiem pantiem. Jums nav tāda?

T.Ždanoka: Tad es neesmu redzējusi. Varbūt krievu valodā nav?

J.Škapars: Nav? Manuprāt, bija. Tātad šeit, man liekas, jābalso ir par pantiem. Liela daļa ir pieņemta, bet par dažiem komisijai ir citādāks viedoklis.

T.Ždanoka: Ir tāds papīrs.

Priekšsēdētājs: Šeit ir otrajā ailītē. Te ir uzrakstīts, kura komisija kuru priekšlikumu ir ierosinājusi, un šeit ir arī Likumdošanas komisijas ierosinājumi.

T.Ždanoka: Man ir jautājums par 7.pantu, komisija grib svītrot rindkopu: */“aizliegta un ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos pilsoņu personiskajā dzīvē, laupot viņu godu un cieņu”. Komisija ierosina to svītrot, varbūt jūs varētu motivēt– kāpēc?/

J.Škapars: Aizliegta un saskaņā ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos pilsoņu personiskajā dzīvē, laupot viņu godu un cieņu. Šī ir pozīcija, par kuru mēs visvairāk debatējām. Katrā apspriedes gaitā mēs atgriezāmies pie šīs pozīcijas. Jautājums ir par to, kā to visu noteikt, kā precizēt šos gadījumus. Mēs esam pasūtījuši atsevišķu likumu tieši par šo pozīciju, tā ka tas būs precizēts attiecīgā likumdošanas aktā. Bet šobrīd mēs nevarējām izvērst vairāk, lai dotu tieši šajā pantā to visu.

T.Ždanoka: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Zaļetajevs.

S.Zaļetajevs: */Kopš pirmā lasījuma ir pagājis diezgan daudz laika, šajā periodā mēs esam pieņēmuši kardinālas izmaiņas, tajā skaitā arī Konstitūcijā, par īpašumu. Sakarā ar to man ir tāds jautājums. Likumā vispār nav izmantots tāds jēdziens kā masu informācijas līdzekļa īpašnieks ar visiem no tā izrietošajiem apstākļiem. Vai jums neliekas, ka šo jēdzienu nepieciešams izmantot, lai, teiksim, atbilstošais preses orgāns varētu nonākt likuma par uzņēmējdarbību ietekmes sfērā?/

J.Škapars: Kas attiecas uz īpašumu, šeit konkrētā formā mums tas ir izteikts. Patiesību sakot, likumu par uzņēmējdarbību mēs paturējām visu laiku prātā, izstrādājot šo likumu. Mums ir tāda institūcija kā dibinātājs, izdevējs un redakcija. Varbūt deputāta Šapovālova priekšlikumu var ņemt vērā un vēl kaut kādā pozīcijā precizēt par īpašumu. Par to der, trešajam lasījumam gatavoties, vēl padomāt. Kaut gan mēs ņemam viscaur vērā to.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šapovālovs.

P.Šapavālovs: */Man jums ir jautājums par 21. un 29.pantu. 29.pantā rakstīts “atbrīvošana no atbildības”, 21.panta 2.punktā teikts, ka masu informācijas līdzekļi var atteikt izplatīšanu. Jūs saprotat, ka ir atbildība par publikāciju un ir pienākums atsaukumam. Iznāk, ka tad, ja avīzē publicēts kādas informācijas aģentūras ziņojums, kas izrādās melīgs, es varu saukt pie atbildības to aģentūru vai kādu politisku organizāciju. Bet 21.pants tādā gadījumā neuzliek par pienākumu masu informācijas līdzeklim pat pēc tiesas lēmuma publicēt atsaukumu. Saprotiet, jūs sakāt, ka masu informācijas līdzekļi var atteikties izplatīt ziņu, ja tiesas lēmums apstiprina faktus, te viss skaidrs. Otrais, masu informācijas līdzekļi nav atbildīgi par ziņu izplatīšanu atbilstoši 29.pantam.

Ilustrēšu ar piemēru. Jūs par mani publicējat kādu nepareizu ziņu, mūsu “Diena” publicē kādu savu apskatu, kur šo ziņu atkārto. Es jūs iesūdzu tiesā. Tiesa nolemj, ka jūs pret mani esat publicējuši melīgas ziņas. Bet avīze, balstoties uz 21.pantu, apgalvo: “Bet mēs atsaukuma tekstu nepublicēsim!”, kaut arī jau likumīgā spēkā stājies tiesas lēmums. Šeit rodas pretruna. Es uzskatu, ka pants jāpapildina, ka masu informācijas līdzeklim obligāti jāpublicē tiesas lēmums, ja tas mani tiešām aizsargā./

J.Škapars: Nav vajadzīgs nemaz tiesas spriedums, lai atsauktu nepatiesas ziņas. Var publicēt nepatiesu ziņu atsaukšanu arī bez tiesas sprieduma. Ja ziņas ir nepatiesas, ja tas ir pierādījies, ja to dokumenti pierāda, tad ir jāpublicē šis atsaukums, tas 21.pantā ir precīzi noteikts. Bet, ja gadījumā avīze atsakās, var iesniegt tiesā. Ja jūs skatāties priekšpēdējo rindkopu, tur ir teikums, ka prasītājs var griezties arī tiesā. Tiesas pierādījums tādā gadījumā ir jāpublicē.

Jāpaskatās, es vēlreiz esmu gatavs atgriezties pie teksta un paskatīties, var būt, ka tur ir nepieciešama kaut kāda redakcija, bet man šķiet, ka diezgan precīzi tas pateikts.

P.Šapovālovs: */Es saprotu, taču uzskatu, ka tomēr jāieraksta./

J.Škapars: */Jā, jā./

P.Šapovālovs: */Un otrais jautājums. Par 6.pantu. Atteikšanās sniegt informāciju./

J.Škapars: */6.pants?/

P.Šapovālovs: */Jā. Šeit rakstīts: “Atteikšanās sniegt informāciju. Valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikties tikai tajos gadījumos, kas nosaukti 7.pantā.” Domāju, ka sabiedriskās organizācijas jāizsvītro. Kāpēc? Pamatoju. Es aizeju pie Dobeļa kunga un, žurnālists būdams, saku: “Nosauciet man, lūdzu, visus jūsu organizācijas biedrus, viņu mājas adreses un telefonus!” Kā jūs domājat, vai viņam atbilstoši 6.pantam man kā žurnālistam šīs ziņas obligāti jāsniedz, jo 7.pantā šāda punkta nav? Pēc tam es eju pie cita biedra, teiksim, no pilsoņu komitejas un uzstāju: uzrādiet, kur ir jūsu vienības! Balstoties uz 6.pantu, viņam tas jādara, jo 7.pantā par to nekas nav teikts. Tāpēc valsts noslēpumus sargā likums, ir speciāli dekrēti, grifi “Slepeni” vai “Tikai dienesta vajadzībām”. Taču sabiedriskajām organizācijām neviens tos neuzliek vai tās pašas var noteikt./

J.Škapars: Jūs pēc būtības debatēs uzstājaties. Es domāju, ka visumā 7.pantā ir pateikta nepublicējama informācija. Bet 6.pants nosaka, ka nedrīkst atteikt sniegt informāciju iestādē. Man šķiet, ka te ir precīzas pozīcijas noteiktas. Es neredzu, ko te vajadzētu papildināt.

Priekšsēdētājs: Runa bija par svītrojumu.

J.Škapars: Ja būtu deputātiem kādi konkrēti priekšlikumi, acīmredzot nepieciešams rakstveidā tomēr sniegt, kur ir nepieciešams precizēt. Es neredzu to.

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs.

G.Preinbergs: Cienījamais Škapara kungs! Mani druscītiņ mulsina viena situācija. Runa ir par cilvēku aizsardzību attiecībā uz nepatiesām ziņām presē. Šobrīd mēs zinām, ka notiek no PSKP Rīgas filiāles vadītāja Rubika puses dažādi apvainojumi. Par neofašistiem, nacionālistiem un diez kādos vēl vārdos tiek nosaukta gan Tautas fronte, gan mūsu frakcija un visumā visa Augstākā padome. Es šajos dokumentos redzu faktiski šo ziņu izplatītāju, apvainotāju aizstāvību. Tātad, ja runā, ka tas ir teikts oficiāli valsts varas pārvaldes institūcijas dokumentos, kā arī politisko un sabiedrisko organizāciju ziņojumos, tad tas nozīmē, ka pretējās puses organizācijas vai grupējumi nav aizsargāti nekādā veidā? Vai es kļūdos? Es būtu priecīgs, ja jūs mani varētu pārliecināt, ka es kļūdos.

J.Škapars: Es jums varu ieteikt balstīties atkal uz 7.pantu. Izlasiet uzmanīgi tekstu 7.pantā, tur precīzi noteikts, kāda ir nepublicējamā informācija. Par nepublicējamo informāciju izdevums, kas ir to publicējis, ir atbildīgs pilnīgi. Vienīgais, kas ir izdarīts, tas ir, ka 29.pantā ir tie trīs punkti par izdevuma atbrīvošanu no atbildības. Šeit jau bija viens jautājums par to, un es jau jums teicu, ka te varbūt vajag vēlreiz redakcionāli izskatīt tekstu, bet principā ir jāatbild amatpersonai. Acīmredzot varētu vēl domāt par 2.punkta precizēšanu– par aģentūrām. Bet citādāk te jāatbild ir amatpersonai, kas ir publicējams. Likums nosaka tos apjomus un tos gadījumus, kādā veidā var saukt pie atbildības izdevumu. Domāju, ka precīzi nosaka.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Caune.

I.Caune: Man ir jautājums par 28.pantu. Tātad morālo kaitējumu atlīdzina saskaņā ar tiesas lēmumu. Sakiet, lūdzu, kas noteiks šo morālā kaitējuma atlīdzības apjomu un kādā veidā– rubļos vai kādā citā veidā? Ārzemēs šo prasību nosaka cietušais. Kā būs šeit?

J.Škapars: Jā, šeit vispirms, kā jau es jums teicu iepriekšējos jautājumos, mums būs izstrādāts atsevišķs likums par morālo kaitējumu. Tā ir grūti nosakāma lieta. Lai atvieglotu tiesas situāciju, būs atsevišķs likums.

Otrkārt, jāparedz arī administratīvo pārkāpumu kodeksā un citos likumdošanas aktos noteikta atbildība, vai tā būs naudas summā vai citā veidā. Tiesa skatīs cauri un izšķirs jautājumu par apjomiem. Tā es paredzu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš.

J.Lagzdiņš: Godājamo komisijas vadītāj! Man būtu jautājums par 2.pantu. Sakiet, lūdzu, kā mēs izprotam masu informācijas līdzekļa jēdzienu? Vai tas ir cilvēka darbības rezultāts šā likuma izpratnē vai radošs un saimniecisks uzņēmums?

J.Škapars: Es domāju, ka deputāts Lagzdiņš darbojās ļoti aktīvi visu laiku komisijā, un man šķiet, ka šo jautājumu viņš saprot gluži labi. Tāpēc es domāju, ka šim jautājumam ir tāds mazliet dīvains raksturs, bet šeit ir precīzi teikts, ko mēs saprotam ar to. Mēs saprotam masu informācijas līdzekļu dažādos veidus. Tas ir precīzi uzskaitīts. Es domāju, ka mēs norunājām, ka šāda veida dialogi nenotiks. Mēs pašlaik uz jautājumiem atbildam.

Priekšsēdētājs: Kaut gan, protams, te audiovizuālie ieraksti, tas ir, var rasties jautājumi. Tālāk, lūdzu, deputāts Ivanovs.

I.Ivanovs: */Es lūdzu izskaidrot man 12.panta 1.punktu. Es to nolasīšu: “Tiesa var pieņemt lēmumu par masu informācijas līdzekļu darbības pārtraukšanu, ja tas publicē aicinājumus lietot vardarbību vai pretlikumīgas darbības”. Principā es tam piekrītu. Labs punkts. Bet man ir tāds jautājums. Vakar “Rīgas Balss” materiālā “Tautas fronte un krievu jautājums” Tautas frontes migrācijas komisijas priekšsēdētājs Pļavnieks intervijā korespondentam Rimšam. Viņš atbild uz jautājumu, kam tiks dotas Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja apliecības. Viņš teic, ka tie migranti, kas pašlaik, vienalga kādu iemeslu dēļ, Latvijā dzīvo bez pierakstīšanās, tiks deportēti bez izmeklēšanas. Man, lūk, jautājums: slēgt “Rīgas Balsi” vai sodīt biedru Pļavnieku? Ar tiesu. Par aicinājumu uz vardarbīgu rīcību./

J.Škapars: Jā, es tomēr atbildēšu uz jautājumu. Kungi, paklausieties tomēr! Es jums uz šāda veida jautājumu atbildētu tādā veidā, ka mēs neapspriežam šeit ne Pļavnieku, ne kādu citu konkrētu gadījumu, bet mēs apspriežam likumprojektu. Kā tur konkrētais gadījums kurā gadījumā izšķirsies, par to spriedīs tiesa atbilstoši šim likumam. Tādā veidā es varētu atbildēt uz šo jautājumu.

I.Ivanovs: */Es saprotu. Lūk, tāds dzīvs piemērs. Kā man saprast šo panta punktu?/

J.Škapars: Es domāju, ka neiesim šeit uz debatēm. Es gribētu vēlreiz jums, kungi, atgādināt, ka šeit es tikai atbildu uz jautājumiem.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Drobots.

J.Drobots: */Mans jautājums attiecas uz pirmā panta pēdējo rindkopu. “Nav pieļaujama jebkura preses un citu masu informācijas līdzekļu (radio, televīzijas un citu) monopolizācija.” Es šo rindkopu varu saprast attiecībā uz presi, avīzēm, piemēram. Jā, tie var piederēt dibinātājiem, dažādiem izdevējiem, kustībām un tā tālāk. Bet kā būs ar monopolizācijas nepieļaujamību radio, televīzijā? Pēc šī formulējuma iznāk, ka, pieņemot šo likumu, mums radio un televīzija nekavējoties jānodod dažādu organizāciju un resoru rokās, tas ir, jālikvidē valsts radio un televīzijas struktūra./

J.Škapars: Es esmu pret jebkuru masu informācijas līdzekļu monopolizāciju. Kas attiecas uz radio un televīziju, šeit visdrīzākā laikā, domāju, ka nākamā gada pirmajā ceturksnī, tiks izstrādāts atsevišķs likums.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairāk nav, neviens nav pierakstījies. Mēs varam uzsākt debates par preses likuma pieņemšanu šajā lasījumā, pareizāk sakot, nevis debates, bet pēc mūsu nolikuma apspriest šo likumu pa pantiem, izskatot visus tos pantus, kuros ir rakstiski labojumi. Bet ir palikušas piecas vai četras minūtes līdz starpbrīdim, ja nav sekretariātam nekādu paziņojumu, tad starpbrīdis līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)