1990.gada 4.decembra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, ieņemsim, lūdzu, vietas! Turpināsim apspriest likumprojektu par presi un citiem masu informācijas avotiem. Vārds līdzziņojumam būs deputātam Beļskim, bet tagad, lūdzu, vārds īsam paziņojumam Tālavam Jundzim.

T.Jundzis: Cienījamie deputāti! Sakarā ar to, ka visus ir satraucis helikopters, es ceru, ka šī būs pēdējā informācija, jo liekas, ka patiesība ir noskaidrota. Tiešām šis helikopters ar sarkanajām zvaigznēm pēc visiem ārējiem atribūtiem būtu piederīgs kara resoram, bet izrādās, ka uz šo brīdi juridiski tas vairs nav kara resora helikopters, bet ir pārdots civilai organizācijai, kā jau es minēju, vienam no aviācijas rūpniecības ministrijas uzņēmumiem, kurš atrodas Ļeņingradā.

Otrkārt, Ļeņingradā atrodas viens no uzņēmumiem ar ļoti sarežģītu nosaukumu, kurš saistīts ar PSRS valsts pārvaldes ģeodēzijas un kartogrāfijas jautājumiem un nodarbojas ar dažādu siltuma apgādes jautājumu pētīšanu. Šis uzņēmums helikopteru ir nofraktējis. Tātad civila organizācija pēc līguma, kurš noslēgts jau vairākus mēnešus vai pat pusgadu atpakaļ ar vienu no “Latvenergo” siltumtīklu pārvaldēm, apmēram tā viņa saucas. Šis helikopters Rīgā, tāpat arī citās republikās vai citās valstīs, veic siltumtīklu izolācijas pārbaudi pēc līguma. Helikopters bāzējas Rīgas civilajā lidostā, bet to uzpilda, ņemot laikam vērā pazīšanās zīmes, militārais aerodroms. Tas acīmredzot ir vienīgais sakars ar armiju, neskaitot šo helikoptera noformēšanu.

Pāris dienas viņš savus uzdevumus vēl veiks tieši centrā, pētot šo siltumtīklu izolācijas jautājumus, un tad acīmredzot tas līgumā paredzētos darbus būs veicis un no šejienes varēs doties projām. Tā ka te uztraukumi par kaut kādiem desantniekiem laikam ir pilnīgi bez pamata.

Priekšsēdētājs: Tagad vārds Normundam Beļskim.

N.Beļskis: Cienījamo sēdes vadītāj! Cienījamie deputāti! Tagad mazliet no helikoptera pilota augstumiem nolaidīsimies tepat uz zemes pie mūsu preses un masu informācijas līdzekļiem.

Protams, paškritiski vērtējot šo likumprojektu, mēs vēl šodien nevaram runāt par kaut kādu ideālu variantu, kas atbilstu Rietumu demokrātijas principiem tā, kā, piemēram, tas ir Zviedrijā, kur likums būtībā ir konstitucionāls akts par preses brīvību, vai kā Francijā, kur ir līdzīgs likums un kur šī preses brīvība ir ļoti sīki reglamentēta visdažādākajos aspektos. Taču šis likums ir ārkārtīgi nepieciešams, to gaida visi žurnālisti. Nepieciešams kaut vai tādā ziņā, ka ir jāievieš kārtība elementāros jautājumos, tas ir, preses izdevumu reģistrācijā, lai visiem būtu pietiekami līdzvērtīgas tiesības, paužot tur savu redakciju vai arī attiecīgā izdevēja vai dibinātāja uzskatus un pārliecību.

Bet tajā pašā laikā preses izdevumam bez visām šīm tiesībām un garantijām tiek pasludināta arī starptautisko normu prerogatīva pār mūsu likumiem, kuri arī daudzējādā ziņā nav pilnīgi. Tas ir pasludināts, es domāju, šeit pilnīgi skaidri, un mums visiem tur acīmredzot nevar būt nekādu pretenziju.

Protams, man gribētos redzēt– tas acīmredzot ir perspektīvs jautājums– šādas problēmas atrisinājumu dažādās atbildības pakāpēs. Šeit bija runa par to, kā noteikt morālo kaitējumu, ko var panākt ar preses izdevumu, piemēram, priekšvēlēšanu kampaņās vai citādi. Var būt nepamatoti apmelojumi. Kā noteikt to, cik daudz jāmaksā un kāds sods jānes vainīgajam? Par atsaukšanu, es domāju, te ļoti precīzi norādīts. Taču attiecībā uz sodu ļoti nepieciešams ir nākamais akts– būtu jāpieņem likums par morālo kaitējumu. Tur acīmredzot būtu jāparedz, ka prasītājam ir tiesības tiesā nosaukt savu summu, ko viņš grib gūt no vainīgā, un attiecīgi arī tiesai jānosaka, vai tā summa būs lielāka vai mazāka, vai vispār šī prasība nav bijusi pamatota un ir noraidīta.

Es domāju, ka par nākamajām vēlēšanām ir visai skaidrs, ka tās būs daudzpartiju sistēmā. Acīmredzot tieši līdz tam būs jānosaka papildinājumi šiem atbildības līmeņiem. Ir jābūt skaidrībai, kad uzskatāms par vainīgu un kad jābūt aizsargātam no preses nepamatotiem apmelojumiem vai iejaukšanās personiskajā dzīvē attiecībā uz indivīdu, tas ir, sabiedrības pilsoni, un attiecībā uz atbildīgu personu, vai tā ir valsts amatpersona, kādas sabiedriskas organizācijas vai partijas vadītājs, vai viens no līderiem. Ja šīs vēlēšanas notiks tādā veidā, tad likumā būs jāizdara attiecīgas izmaiņas, kā tas, piemēram, ir Zviedrijas likumā, kur ir ļoti reglamentētas informācijas pieprasīšanas tiesības. Partijas vai organizācijas līderim šī informācija ir jāsniedz.

Runājot par monopolizāciju, arī tiek izvirzīts jautājums par radio un televīziju. Nākamais likumdošanas akts, pie kura mēs tūlīt ķersimies klāt, būs likums par Latvijas radio un televīziju. Tur acīmredzot arī ir jāparedz, kā šo jautājumu atrisināt. Neaizmirsīsim, ka Latvijas radio un televīzija būtībā pakļauta Augstākajai padomei un ka mums te arī ir jāparedz tomēr šī valsts radio un televīzijas loma atšķirībā no tā, kā tas ir ar privātā vai arī kādas organizācijas īpašumā esošo, un jāparedz šajā likumā, ka var veidoties šādas raidstacijas un šāda televīzija, protams, ņemot vērā jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo frekvences joslu reģistrāciju starptautiskā līmenī.

Vēl par monopolizāciju. Attīstoties privātai iniciatīvai, var veidoties tāda situācija, ka būs bagāti cilvēki, būs firmas ar lieliem līdzekļiem, kuras nopirks vienu vai otru izdevumu. Acīmredzot perspektīvā ir jāparedz šis dažādais procents, cik no viena informācijas līdzekļa vai preses veida kopējās summas var piederēt vienam monopolam. Francijā tas, piemēram, ir ļoti precīzi attiecīgajā likumā reglamentēts. Mums vienkārši nav šīs pieredzes, turklāt šobrīd to ieviest mēs nevaram.

Es domāju, ka nav mazsvarīgs jautājums arī tieši par noslēpumiem, par komercnoslēpumiem. Viena lieta, ka tiks publicēts un pieņemts likums par valsts noslēpumu, ko izstrādās Ministru padome. Bet cita lieta ir par dažādiem komercnoslēpumiem. Bija arī dažādas replikas. Es atceros, ka “Lauku Avīzē” bija rakstīts, ka šie komercnoslēpumi neatspoguļo reālo situāciju un tādējādi žurnālistiem zūd iespēja iejaukties un mēģināt objektīvi atspoguļot kādus negatīvus procesus privātās iniciatīvas attīstībā. Ja žurnālists pratīs ar visiem likumā atļautiem līdzekļiem atklāt kādu šādu nepamatotu vai nelikumīgu aktu šajos komercnoslēpumos, kas kaitē sabiedrībai un kur tiek izmantoti dažādi nelikumīgi līdzekļi, tad, protams, tiesa viņu attaisnos, un sodu saņems ne jau tas žurnālists, bet vainīgais.

Vēl par atbildības sajūtu. Es pieļauju, ka pēc šā likuma publicēšanas var sākties diezgan liels un varbūt arī pusgadu un gadu ilgstošs tiesāšanās process, jo pie šīs politiskās spriedzes un samērā pretēju uzskatu dinamikas mūsu sabiedrībā šādu procesu būs acīmredzot daudz, tāpēc te ir liela atbildība tiesnešiem. Arī šajā likumā jāparedz visas šīs sankcijas un arī soda apmēri par morālo kaitējumu. Ar laiku, protams, šis jautājums noregulēsies, kad būs pietiekami daudz gan redaktoru, gan arī izdevumu īpašnieku, kas būs samaksājuši no savām kabatām. Es domāju, ka viņi sapratīs, ka tomēr ir jācenšas atspoguļot objektīvu un patiesu informāciju.

Tas varbūt īsumā būtu viss. Es jūs aicinu balsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā, protams, iepriekš apskatot komisijas atbalstītos un noraidītos priekšlikumus no deputātiem un no citām komisijām.

Priekšsēdētājs: Paldies Beļska kungam. Līdz ar to mēs debates esam pabeiguši. Vārds komisijas vadītājam Škapara kungam, lai mēs varētu sākt pieņemt šo likumprojektu pa pantiem, par pamatu ņemot dokumentu Nr.255, kurā ir priekšlikumi un likumprojekts “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” otrajā lasījumā.

Lūdzu, Škapara kungs, 1.pants.

J.Škapars: 1.pantā nav labojumu.

Priekšsēdētājs: Vai kolēģiem būtu kādi iebildumi vai labojumi? Deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Vai tomēr precīzāk nebūtu “jebkurai personai”, nevis “visām personām”. Tīri redakcionāli.

Priekšsēdētājs: Šo atzīmi laikam izdarīsim un uz trešo lasījumu jau skatīsimies šo redakcionālo labojumu. Es domāju, ka par pantiem, kur nav pretenziju, mēs nebalsosim atsevišķi, tikai par pantiem, kur būs kādi labojumi.

Tātad 2.pants: “Prese un citi masu informācijas līdzekļi”.

J.Škapars: Arī nav labojumu.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem būtu kādi iebildumi vai labojumi? Nav.

3.pants: “Tiesiskais statuss.”

J.Škapars: Ir Kultūras, tautas izglītības un zinātnes komisijas priekšlikums mainīt redakciju. Viņi uzskata, ka šeit nav skaidra juridiskā persona. Mēs izskatījām šo priekšlikumu komisijā un domājam, ka varētu atstāt līdzšinējo redakciju, jo visi trīs– dibinātājs, izdevējs un redakcija, kā te ir diezgan skaidri pateikts, var būt juridiskās personas.

Priekšsēdētājs: Vai Kultūras komisijai ir kāds cits viedoklis? Laķa kungs pašlaik nav zālē, izmantosim iespēju un iesim tālāk.

4.pants.

No zāles: Varbūt tomēr labāk nobalsot?

Priekšsēdētājs: Lūdzu reģistrācijas režīmu. Rezultāts: 123 deputāti. Tagad balsosim par 3.panta akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 75 balsis. Līdz ar to 3.pants ir akceptēts.

Tālāk 4.pants.

J.Škapars: 4.pantā Likumdošanas komisija piedāvā svītrot vārdus “un starptautisko tiesību normām”. Mēs domājam, ka vajadzētu atstāt, jo man šķiet, ka ir svarīgi šobrīd atsaukties un balstīties uz šīm starptautisko tiesību normām, kamēr mums pašiem nav vēl izstrādāta visa likumdošana. Tas, man liekas, ir būtiski arī no politiskiem apsvērumiem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Šeit ir rakstīts, ka masu informācijas līdzekļi vāc, sagatavo un izplata informāciju saskaņā ar likumiem un šīm normām. Vai jūs nenosauktu, kādas starptautisko tiesību normas konkrēti paredz informācijas vākšanu, sagatavošanu, izplatīšanu? Vismaz mūsu starptautisko tiesību speciālisti saka, ka tādas speciālas normas nav starptautiskas. Ja mēs 4.maija Deklarācijā esam pasludinājuši starp­tautisko tiesību prioritāti, vai būtu nepieciešamība tik tiešām katrā likumdošanas aktā vēlreiz to visu atkārtot?

J.Škapars: Es vēlreiz gribu atgriezties pie tā, ka šeit būtu nepieciešams tieši reglamentēt informācijas vākšanu. Tādu normu nav, bet ir vispārīga rakstura normas attiecībā uz preses brīvību. Es domāju, ka mums būtu lietderīgi tomēr balstīties uz šīm normām.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, mēs esam noklausījušies viedokļus gan no Likumdošanas komisijas, gan no komisijas, kas gatavoja šo likumprojektu. Mums jāizšķir balsojot. Likumdošanas komisija ierosina 4.panta pirmajā daļā svītrot pēdējos četrus vārdus “un starp­tautisko tiesību normām”. Komisija pastāv uz to, lai šīs starptautisko tiesību normas paliktu šajā pantā.

Balsosim par Endziņa kunga, tas ir, Likumdošanas komisijas, ierosinājumu par svītrošanu. Kas atbalsta šādu svītrošanu? Rezultāts: par– 56, pret– 25, atturas– 16. Tātad atbalstīts tiek Likumdošanas komisijas ierosinājums, starptautisko tiesību normas ir svītrotas.

J.Škapars: 6.pants otrā, trešā daļa.

Priekšsēdētājs: 5.pants.

J.Škapars: 5.pants ir pieņemts. (Zālē troksnis.)

Priekšsēdētājs: Trešais mikrofons.

No zāles: Vajadzēja vēl balsot par otro priekšlikumu.

G.Romašovs: */Lūdzu, par komisijas priekšlikumu ir nepieciešams nobalsot. Pēc tam pēc balsošanas rezultātiem izlemsim. Mums tā ir reglamentā./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs.

A.Endziņš: Es gribēju tālāk par nākošo.

Priekšsēdētājs: Ierosinājums bija tāds, kaut gan bija balsojums par svītrošanu, nevis par diviem variantiem. Bet, ja deputāti izsaka tādu priekšlikumu, tad mēs, protams, varam nobalsot.

Balsojam par to variantu, kāds ir 4.pantā– atstāt tā, kā ir. Rezultāts: mazāk. Neko nevar darīt. Tātad iepriekšējais balsojums ir spēkā.

Lūdzu, 5.pants.

J.Škapars: 5.pants būtībā ir pieņemts saskaņā ar Likumdošanas komisijas priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Man tādā gadījumā tomēr jautājums. Man ir 25.oktobra dokuments, uz kura pamata mēs devām priekšlikumus. Dokuments Nr.277 ir no 19.novembra, tātad otrajam lasījumam, un te ir Nr.255, kur ir rakstīts, ka pieņemts. Vai šis otrais jau atspoguļo to pieņemto vai ne?

J.Škapars: Tā ir mazliet citādāka redakcija, bet būtībā tas pats ir pateikts.

A.Endziņš: Šeit es tādā gadījumā varu pateikt tā, ka sākuma tekstā bija, ka “valsts, politisko un sabiedrisko organizāciju amatpersonām ir jāsniedz informācija”. Mūsu priekšlikums bija pavisam cits, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām. Šeit tas ir kā kategorisks pienākums. Tā jau ir, es atvainojos, preses diktatūra, kuru prese var izmantot, jebkurai amatpersonai pieprasot informāciju. 7.pants šajā gadījumā nestrādā. Te ir runa par to, ka ir tiesības, un te ir būtiska starpība.

J.Škapars: Būtībā šeit diktatūras nav, būtībā šeit ir norma, kādai vajadzētu būt attiecībā uz masu informācijas līdzekļiem. Tiesības saņemt informāciju bija arī līdz šim, šīs tiesības praktiski neko nedeva un nedarbojās. Patiesībā šī pozīcija paliek tādā traktējumā, kādā tā bija līdz šim.

A.Endziņš: Ja šis pants ir saistīts kopā ar 6.pantu, tad es to savādāk kā par preses diktatūru nosaukt nevaru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka tas mums ir jāizšķir balsojot, jo te saduras valsts iestāžu intereses ar preses interesēm. Lūdzu, otrais mikrofons.

N.Beļskis: Par balsošanas motīviem. Tā nav nekāda diktatūra, jo ir arī preses žurnālistu atbildība atsevišķos punktos. Jebkurā brīdī valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonām ir jāsniedz ziņas, jo tikai caur presi var atspoguļot tos procesus, kas notiek sabiedrībā. Mēs esam pietiekami daudz pārdzīvojuši tādus laikus, kad ikviens grāmatvedis, ikviena valsts iestādes amatpersona jebkuru informāciju varēja pasludināt kā neizpaužamu un žurnālistu varēja aizraidīt trīs mājas tālāk.

Priekšsēdētājs: No pretējās nometnes neviens nevēlas izteikties? Tātad ir divi varianti: 5.pants, kuru mēs lasām šajā dokumentā un kurš pauž komisijas viedokli, un otrs variants, kurš ir minēts 255.dokumentā un kurš pauž Likumdošanas komisijas viedokli.

J.Jagupecs: */Mēs atbalstām labojumu, kuru iesniedza Endziņa kungs. Atbalstām Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas labojumu./

Priekšsēdētājs: Pirmām kārtām mēs balsojam par komisijas ieteikto 5.panta variantu, ka ir tiesības saņemt informāciju. Rezultāts: 34, 44, 25.

Otrais balsojums ir par Likumdošanas komisijas ierosinājumu, kas lasāms 255.dokumentā. Tas ir Endziņa kunga variants. Rezultāts: kā redzat, vairākums. Tātad 5.pants paliek tādā redakcijā, kā tas ir minēts 255.dokumentā, Likumdošanas komisijas ierosinātajā variantā.

6.pants.

J.Škapars: 6.panta 1.daļa ir pieņemta tādā pašā redakcijā kā Likumdošanas komisijai.

Priekšsēdētājs: Pirmā daļa, jā. Otrā un trešā daļa?

J.Škapars: Otro un trešo daļu vajag atstāt, jo pretējā gadījumā tur nav nekādu saistību. Te parāda ceļu un mehānismu, kas darbojas tādā gadījumā, ja šī informācija nav sniegta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Man ir priekšlikums trešo daļu svītrot, jo pirmām kārtām visu var pārsūdzēt augstākai amatpersonai, tas ir skaidrs. Otrs jautājums– nekādi nevar pārsūdzēt tiesā. Es nevaru iedomāties, kādam ir jābūt tiesas spriedumam, jo, ja mēs nobalsojam tagad par Likumdošanas komisijas variantu, ka var sniegt, tad 6.panta trešā daļa pēc loģikas kļūst lieka. Parastā likumdošana paredz, ka var sūdzēties, ja nesniedz informāciju, bet tiesas ceļš šeit nav paredzēts. Es aicinu svītrot trešo daļu.

Priekšsēdētājs: Tātad trīs varianti. Škapara kungs, tad jūs varbūt...

J.Škapars: Varbūt būtu lietderīgi komisijas ierosināto otro rindkopu atsevišķi balsot, jo par šo rindkopu domas var dalīties.

Priekšsēdētājs: Tātad ir faktiski ierosinājums šajā pantā balsot pa rindkopām.

J.Škapars: Par otro rindkopu ir divi viedokļi– Pašvaldības komisijas un Likumdošanas komisijas viedoklis. Likumdošanas komisija ierosina svītrot arī šo otro daļu.

Priekšsēdētājs: Dabiski, ka arī trešo.

J.Škapars: Jā, arī trešo daļu.

Priekšsēdētājs: Vai pants vispār paliek?

J.Škapars: Pants paliek, tikai otrā un trešā daļa...

Priekšsēdētājs: Tātad divi balsojumi. Pirmais ir Pašvaldības komisijas variants, otrais– Likumdošanas komisijas variants. Muciņa kungs, jums nav iebildumu pret šādu balsojumu? Lūdzu balsošanas režīmu. Pirmais tiek balsots Pašvaldības komisijas ieteiktais variants. Rezultāts: 48, 28, 22.

Otrs balsojums– Likumdošanas komisijas ierosinātais: svītrot otro un trešo daļu. Rezultāts: vairākums. Tātad tālāk uz trešo lasījumu tiek akceptēts Likumdošanas komisijas ieteiktais variants. 6.pantā, lūdzu, izdariet attiecīgas izmaiņas.

J.Škapars: 7.pantā Likumdošanas komisija paredz svītrot pirmajā daļā “kūda uz citiem krimināliem nodarījumiem”.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Škapara kungs. Cupruna kungs pie mikrofona vēlas teikt...

I.Cupruns: Muciņa kungs šeit pie mikrofona lika priekšā svītrot tikai trešo rindkopu, neskatoties uz to, ko viņš tur rakstiski ir licis priekšā.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, uz manu jautājumu tieši Muciņa kungam, viņš atbildēja noraidoši. Ja jūs neesat savstarpēji nolīguši ar Muciņa kungu, tad, es atvainojos, es tomēr klausīšu autoru. Es atvainojos, Škapara kungam.

Lūdzu, 7.pants.

J.Škapars: 7.pantā mēs ierosinām tomēr atstāt šo beigu daļu pirmajā rindkopā– “kūda uz citiem kriminālsodāmiem nodarījumiem”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Nevar atstāt šādā veidā, ka “kriminālsodāmi nodarījumi”, jo nodarījums nav sodāms krimināli, jāsaka– noziegums. Tad tādā gadījumā– “kūda uz citiem noziegumiem”. Tāda redakcija varbūt varētu būt.

Priekšsēdētājs: “Uz citu noziegumu izdarīšanu”, laikam tā vajadzētu būt.

A.Endziņš: Jā, “uz citu noziegumu izdarīšanu”. Jo “kriminālsodāms nodarījums” nebūtu juridiski pareizi.

J.Škapars: Es domāju, varētu pieņemt šo redakciju.

Priekšsēdētājs: Komisija pieņem šo redakciju. Vai citiem deputātiem ir kādi labojumi, papildinājumi? Nav. Tātad 7.pantā ir panākta vienošanās.

Otrā sadaļa, 8.pants.

J.Škapars: Nē, 7.pants vēl ir.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos.

J.Škapars: 7.pantā piekto rindkopu svītrot.

Priekšsēdētājs: Ierosinājums ir svītrot 7.panta pēdējo rindkopu, tā es saprotu.

J.Škapars: Šī ir tā sadaļa, par kuru mēs esam daudz debatējuši. Viņa tālāk tiks papildināta konkrētajos likumos, bet acīm redzami viņa ir ļoti nepieciešama šādiem gadījumiem, kad prese pārkāpj šīs normas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Kriminālkodeksā ir 127.pants un 128.pants, kas paredz iespēju personai griezties ar prasību, tas ir, pēc sava individuāla pieteikuma. Tā ir viena lieta.

Otra lieta– ja atstāj šādā veidā redakciju, tad iznāk tā, ka aizliegts saskaņā ar likumu un tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos pilsoņu personiskajā dzīvē, laupot viņu godu un cieņu. Bet, ja gods un cieņa netiek laupīti, tad droši var iejaukties personiskajā dzīvē. Es tā tulkoju momentāli.

J.Škapars: Jā, mēs arī tāpat tulkojam. Mums sakrīt viedokļi. Jūs atcerieties vēlēšanu kampaņu, personiskajā dzīvē tomēr iejaucās. Mēs par šo jautājumu arī tikām debatējuši. Tāpēc šeit beigās ir šī piebilde klāt. Mēs skatījāmies likumus, ko pieņēmušas kaimiņu republikas, arī citus likumus. Viņi traktē šo jautājumu līdzīgi.

A.Endziņš: Bet es atkārtoju vēlreiz– šādā redakcijā var iejaukties personiskajā dzīvē, droši var iejaukties, nekas nedraudēs. Var sodīt tikai tādā gadījumā, ja tiek laupīts gods un cieņa. Bet, ja vienkārši iejaukties jūsu personiskajā dzīvē, teiksim, manās un sievas attiecībās, nelaupot godu un cieņu, bet kaut kādu informāciju varbūt dodot, vai tā būs iejaukšanās vai nebūs?

J.Škapars: Mēs nesakām, kuros gadījumos var, bet mēs sakām, kuros gadījumos nevar iejaukties. Tas ir ļoti būtiski šeit. Es nesaku, ka varētu iejaukties Endziņa kunga pieminētajā gadījumā. Es nedomāju to tā. Bet es šeit atzīmēju to likuma ierobežojumu, kurā izteikts aizliegums.

Priekšsēdētājs: Cik es saprotu, Endziņa kunga piedāvājums ir svītrot šo pēdējo rindkopu. Lūdzu, trešais mikrofons.

M.Stepičevs: Man nav saprotams– bez pilsoņa piekrišanas nav izpaužamas ziņas par viņa veselības stāvokli. Mēs jau esam pārdzīvojuši to stāvokli, kad mūsu valstsvīri bija smagi slimi un mēs nedrīkstējām neko zināt par to. Vispār– vai tādu ierakstu vajadzētu atstāt šeit? Ja viņš ir slims– tad slims, ja vesels– tad vesels. Viņš var aizstāvēt savu godu, bet neizplatīt... Mēs jau iepriekš paredzam, ka slims cilvēks drīkst būt, bet nekādā gadījumā nedrīkst par to zināt.

J.Škapars: Es domāju, ka šādu pantu ļoti vajadzētu, un es pie jums visiem griežos, ka šādu pantu vajadzētu atstāt, jo pretējā gadījumā mums ļoti tiek aizskartas cilvēku, it īpaši šo slimo cilvēku, tiesības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Par veselību– šis ieraksts saskan ar likumu par veselības aizsardzību. Bet attiecībā uz pilsoņu personisko dzīvi mums ir Latvijas PSR Konstitūcijas norma, 54.pants: “Pilsoņu personisko dzīvi sargā likums.” Tādējādi es piekrītu Endziņam, ka tā jāsvītro, tā ir jāraksta par jaunu. Tā, kā tā tagad ir uzrakstīts, nekādā ziņā nevar pieņemt.

Priekšsēdētājs: Par 7.pantu varētu būt divi balsojumi. Godājamais Stepičeva kungs, vai jūs pastāvat uz balsošanu? Mums ir jābalso trešā rindkopa– par veselības stāvokļa neizpaušanu bez pilsoņa piekrišanas. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Es varbūt tādā gadījumā pēdējā rindkopā pieļauju kompromisa variantu, izsvītrojot vārdus “laupot godu un cieņu”. Atstāt tikai personisko dzīvi.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs uzstāj labojumu, ka vajag svītrot šo “laupot viņa godu un cieņu”. Tur rakstiski pavairot nav vajadzīgs. Tas ir skaidrs svītrojums. Kāds ir komisijas viedoklis?

J.Škapars: Es gandrīz svērtos uz to, ka varētu arī svītrot. Diemžēl es nevaru komisijas viedokli izteikt, jo esmu viens šeit priekšā, nav visa komisija. Tāpēc priekš manis jautājums ir delikātāks. Es svērtos uz to, ka varētu arī svītrot šos pēdējos vārdus.

Priekšsēdētājs: Tātad mēs varētu balsot par 7.panta izmaiņām. Pirmais balsojums ir Stepičeva kunga ierosinātais– svītrot 3.daļu: “bez pilsoņu piekrišanas nav izpaužamas ziņas par viņa veselības stāvokli”. Komisijas viedoklis un arī citu deputātu izteiktais viedoklis ir, ka šī norma obligāti jāatstāj, jo tā saskan ar pārējo mūsu likumdošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 17, pret– 63 un atturas– 20.

Vai nepieciešams balsot vēl par komisijas variantu? Vai šis balsojums mums ir vajadzīgs? Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Krūmiņš: Man par balsošanas motīviem. Te vēl viena piezīme varētu būt. “Ja tas neskar nācijas nacionālās intereses.” Es te vienkārši tagad murgaini formulēju, bet ir tādas lietas, ka, piemēram, augsta ranga vadītājs ir psihiski slims. Mums ir zināmi tādi gadījumi.

Priekšsēdētājs: Mēs gan balsojumu jau izdarījām, bet nācijas interesēs ir taisni, lai būtu psihiski slims. Bet nu tas tā. Šajā sakarībā es domāju, ka mēs esam nobalsojuši. Ja ir kādi redakcionāli labojumi, tad tos arī var iesniegt trešajam lasījumam.

J.Škapars: Attiecībā uz pēdējo rindkopu es ierosinātu šos priekšlikumus, ar kādiem nāca Endziņa kungs, atstāt trešajam lasījumam. Un nebalsot par šo pēdējo rindkopu. Tas ir komisijas izskatīšanai trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, vai ir kādas domas par 7.panta piekto daļu? Tātad atstāt trešajam lasījumam piekto daļu jeb pēdējo rindkopu? Visādā gadījumā mums ir jānobalso par 7.pantu šādā redakcijā, atstājot pēdējo daļu komisijas izskatīšanai. Lūdzu, trešais mikrofons.

G.Romašovs: */Man ir priekšlikums to apspriest tūlīt, tāpēc ka trešajā lasījumā mēs varam tikai redakcionāli labot. Bet mēs tagad gribam atstāt uz trešo lasījumu principiālu jautājumu. Es domāju, ka tas nav pareizi./

Priekšsēdētājs: Paldies, bet otrajā lasījumā mēs varam balsot tikai par rakstiski izteiktiem un izdalītiem labojumiem saskaņā ar mūsu reglamentu. Domas te tiks izteiktas, ierosinājumi redakcionālam labojumam iesniegti, es domāju, ka mēs varam droši iet tālāk uz 8.pantu. Nobalsosim par 7.pantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 74. Līdz ar to mēs esam akceptējuši 7.pantu bez piektās daļas, kas ir atstāta redakcionālam labojumam uz trešo lasījumu.

Lūdzu, par 8.pantu. Deputātiem par 8.pantu ir kādi labojumi? Papildinājumi? Nav. Paldies.

9.pants.

J.Škapars: 9.pantā ir deputāta Silāra priekšlikumi, proti, aizstāt vārdu “mērķis” 3.punktā ar vārdu “saturiskā ievirze”. Mūsu piedāvājums ir tomēr likt tādu apzīmējumu, kādu mēs liekam arī sabiedrisko organizāciju statūtos, tas ir, “mērķis un uzdevumi”. Saturiskā ievirze būtu grūti nosakāma.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

I.Silārs: Ir jau pareizi norādīts, Škapara kungs, bet tas man atgādina tos laikus, kad visi preses izdevumi, masu informācijas izdevumi bija partijas īpašums un partijas rupors. Šeit ir pārņemts no partijas statūtiem partijas mērķis un uzdevums. Pastāvot preses un informācijas brīvībai, domāju, ka nav vajadzīgs reģistrējoties norādīt “mērķi un uzdevumu”, ir svarīgi zināt tieši saturisko ievirzi, proti, vai tas ir populāri zinātnisks žurnāls, vai tas ir literārs žurnāls, sabiedrisko politisks u.tml. Tādēļ priekšlikums ir likt uz balsošanu vai aizvietot šo “mērķi un uzdevumi” ar “saturisko ievirzi”.

Priekšsēdētājs: Es šo labojumu neredzu rakstiski.

I.Silārs: Labojums tika iesniegts rakstiski jau septembra pirmajā nedēļā.

Priekšsēdētājs: Citu labojumu šajā pantā pagaidām nav?

J.Škapars: Otrs labojums attiecībā uz 4.punktu. Tur Silāra kungs ierosināja 4.punktu svītrot.

Priekšsēdētājs: To Silāra kungs noņems. Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: 9.pantā un 11.pantā ir trīs mēneši. Es gan neesmu iesniedzis rakstiski, bet domāju, ka, piemēram, pieskaņojot uzņēmējdarbības likumam, tomēr vajadzētu šo vārdu aizvietot. Trīs mēnešu termiņš ir par īsu. Reāli tam vajadzētu pieiet, Škapara kungs.

Priekšsēdētājs: Kāds ir komisijas viedoklis?

J.Škapars: Mūsu viedoklis ir, ka tomēr vajadzētu atstāt “trīs mēnešus”, jo tas ir masu informācijas līdzekļiem pietiekošs termiņš. Ja šajā termiņā masu informācijas līdzeklis nav izveidots, tad te varētu būt reģistrācija par jaunu vispārējā kārtībā. Mēs šīs pozīcijas apspriedām diezgan pamatīgi, un man liekas, ka masu informācijas līdzekļiem tas ir normāls termiņš. Ja tas tiek darīts ilgāk par šo laiku, izmainās daudzi nosacījumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Cienījamais Škapara kungs! Cik ilgs laiks pagājis, pirms parādījās pirmais numurs laikrakstam “Diena”? Šinī sakarībā jautājums.

J.Škapars: “Diena” vēl šajā laikā nebija reģistrēta, un tā vēl tagad nav reģistrēta. Runa ir pavisam par kaut ko citu. Ne jau par to, ka dibinātāja organizācija pieņem lēmumu dibināt. Šeit nav runas par to, šeit runa ir par reģistrāciju, Endziņa kungs.

A.Endziņš: Bet, ja mums vienā likumā būs viena gada termiņš, un tas pats izdevējs arī ir uzņēmējs šinī gadījumā, tad kāpēc mums vajadzīgs jau no paša sākuma ievest dažādību– vienā likumā tā, otrā likumā tā. Kāda motivācija?

J.Škapars: Es domāju, ka mums vēl viens pants būs, ka tomēr ir preses specifika un laikam pakļaut vienam standartam visus diezin vai reāli ir iespējams un vai to vajadzētu? Vēl būs viens pants par trim gadiem, tā sakot, mums vēl būs visai īpatnēji apstākļi.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Ir viens rakstisks priekšlikums, kas mums ir jābalso, vai mēs ejam vai neejam uz kompromisu par šo reglamentu un mainām šos “trīs mēnešus” pret “vienu gadu”. Trešajā lasījumā to var atstāt, lai gan tas nav gluži redakcionāls.

Bet tagad mēs laika esam gatavi balsot par otrās daļas 3.punktu, tātad vārdu “mērķis” nomainīt pret “saturiskā ievirze”. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par šo labojumu ir 84 balsis, pret– 5 un atturas– 10. Godājamie kolēģi! Laikam nav vajadzības mums formalitāšu dēļ kavēt laiku un balsot par komisijas variantu. Tātad pieņemts ir deputāta Silāra labojums.

Nobalsosim par 9.pantu, akceptējot to otrajā lasījumā un atstājot uz trešo lasījumu par termiņiem, par šiem trim mēnešiem. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 83. Paldies. 9.pants ir akceptēts.

Lūdzu, par 10.pantu.

J.Škapars: 10.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Nav. Varam iet tālāk.

J.Škapars: 11.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi labojumi? Nav.

J.Škapars: 12.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Vai ir deputātiem? Nav.

J.Škapars: 13.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem arī nav?

J.Škapars: 14.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Man te ir vairāk aicinājums nekā priekšlikums. Ja mēs pieejam tādā veidā, kā ir rakstīts 3.pantā, tad var būt juridiska persona, jebkurš no šiem trijiem– dibinātājs, izdevējs vai redakcija, bet var arī nebūt juridiska persona. Līdz ar to es domāju, ka šajā pantā, attīstoties mūsu domai par uzņēmējdarbību, ir jābūt vēl vienam otram noteikumam iekļautam.

Pirmām kārtām man absolūti nav skaidrs, ja paliks tā, kā ir rakstīts 3. un 4.pantā, kādā veidā jūs domājat realizēt 28.pantu? Vai šo morālo kaitējumu atlīdzināsiet ar naudu, un kur jūs to naudu ņemsiet? Absolūti tas nav izstrādāts. Tātad man šeit ir aicinājums 3.pantu vai 4.pantu izstrādāt pamatīgāk, jo tādā veidā tas likums absolūti nedarbosies. Vismaz vienam no šiem trijiem ir jābūt juridiskajai personai, jo ir kaut kur jāuzkrāj līdzekļi rezerves fondā.

Tātad 14.pantā ir jāveic papildu regulēšana, citādi mēs nekā nedabūsim, jo, ja man atnāks mājās un aprakstīs kā redaktoram vai kam, tad nekas no šiem miljoniem (mēs vismaz esam tā dzirdējuši, ka Amerikā piedzen par morālo kaitējumu) neiznāks.

Ņemot vērā, ka varbūt trīs, četrus mēnešus atpakaļ– septembrī– mūsu zināšanas un uzskati par uzņēmējdarbību vēl nebija tik tālu attīstījušies, tāds ieraksts bija pietiekoši normāls, bet tagad šeit es aicinu (es iesniegšu arī savus priekšlikumus) tomēr neatstāt tik vispusīgu momentu. Šeit jāpadomā, vai nav jāuzrāda licence, reģistrējoties par uzņēmējiem, varbūt jāpieprasa, ka jāreģistrējas fiziskajai personai kā juridiskajai personai. Šie momenti ir svarīgi, jo sabiedrībai nav vien­alga, ka es kā fiziskā persona te kaut ko izdošu, nomelnošu, jūs mani iesūdzēsiet tiesā, beigās čiks vien tur iznāks. Es būšu pazudis vai man nekādu līdzekļu nebūs, lai sabiedrība varētu gūt to morālo zaudējumu. Es domāju, ka šī līnija ir jāizstrādā.

Priekšsēdētājs: Jums, Muciņa kungs, pašreiz nav konkrētu priekšlikumu par 14.pantu? Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es vienīgi gribētu teikt, ka ļoti precīzi vajadzētu Muciņa kunga priekšlikumu formulēt, jo viņš, man liekas, izteica dažas apšaubāmas domas, piemēram, ka fiziskajai personai esot jāreģistrējas kā juridiskajai personai. Bez tam, kā mēs šodien dzirdējām, ir iespējamas arī līgumsabiedrības, kas nav juridiskās personas un kuras arī nav šīs fiziskās personas. Tāpēc šīs visas nianses tiešām acīmredzot būtu ļoti uzmanīgi jāizsver un jāsasaista visa šī preses izdošanas kārtība varbūt arī zināmā mērā ar likumu par uzņēmējdarbību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Cienījamais Škapara kungs! Man liekas, ka jūs piekritīsit, ka likumi taču arī ir normatīvie akti! Kāpēc jūs sakāt– likumi un citi normatīvie akti?

J.Škapars: Tāpēc, ka var būt arī citi normatīvie akti.

I.Briņķe: Tātad Latvijas Republikas likumi visi ir normatīvie akti jeb tiesību avoti, kā mēs sakām. Tad kāpēc jūs liekat vārdus– citi normatīvie akti. Šeit vienkārši mēs neko neatsedzam, tātad– Latvijas PSR likumdošana vai Latvijas PSR normatīvie akti, bet nevis tā. Likumi jau ir normatīvie akti.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Ap šo visīsāko 14.pantu mums ir dažādas diskusijas. Laikam Endziņa kungs izteiks domas, ko es te gribēju izteikt. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Manuprāt, šinī gadījumā ir korekts ieraksts. Likums ir normatīvs akts, jā. Bet, kad mēs sakām– normatīvs akts, tad var būt arī valdības lēmums vai Finansu ministrijas. Tāpēc šeit teksts ir plašāks. Šinī gadījumā tas var saglabāties, te nav pretstatījuma.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kas attiecas uz deputāta Muciņa ierosinājumiem, tie arī bija ļoti vispārīgi, tikpat laikam, cik vispārīgs ir šis 14.pants. Tāpēc mēs par tiem balsot šobrīd nevaram. Bet, ja redakcionāli uz trešo lasījumu tiks iesniegti kādi rakstiski labojumi, tad tos arī varēs izskatīt.

Konkrēti par 14.pantu tādā gadījumā mums ir jānobalso. Ja būs viņš izsvērtāks, tad tas ir autoru ziņā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par 14.panta akceptēšanu pagaidām tādā redakcijā, kādā tas mums ir. Rezultāts: 78. Tātad 14.pants ir akceptēts trešajam lasījumam. Lūdzu, Muciņa kungs, tad savus piedāvājumus.

J.Škapars: 15.pants. Mums ir divi varianti, tāpēc būtu lūgums par tiem balsot.

Priekšsēdētājs: Tātad 15.pantā divi varianti. Pirmais ir tāds, kā jūs redzat, otrs variants ir– izslēgt šos nosacījumus, piecus apakšpunktus. Vai kāds no deputātiem vēlas izteikties? Nevēlas.

Pirmais balsojums ir par 15.panta pirmo variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 59, 21 un 14.

Otrs variants: izslēgt civiltiesisko līgumu nosacījumus, tātad šos piecus apakšpunktus. Balsosim par otro variantu! Rezultāts: 35. Vairākumu guvis pirmais variants ar visiem pieciem apakšpunktiem.

J.Škapars: 16.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Arī nav. Lai mums nebūtu gluži bez balsošanas, es palūgtu vēlreiz reģistrēties, jo daži deputāti vienreiz ceļ rokas, citi citreiz. Rezultāts: 109 deputāti ir reģistrējušies.

J.Škapars: 17.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Arī nav.

J.Škapars: 18.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Škapars: 19.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Arī nav.

J.Škapars: 20.pantā ir Likumdošanas komisijas ierosinājums: gadu aizstāt ar trim gadiem. Es gribētu šeit dažus vārdus teikt. Atkal tā ir redakciju prakse, ka, patiesību sakot, materiāli tiek saglabāti gadu. Tā tas bija līdz šim ieviesies. Es domāju, ka, pastiprinot šīs prasības, būtu diezgan smagi redakcijām kaut vai telpu dēļ. Uzkrātos liels materiālu blāķis. Tāpēc es domāju, ka šeit vajadzētu atstāt to praksi, kāda bija līdz šim. Būtu lietderīgi atstāt formulējumu– vienu gadu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Kāpēc šeit Likumdošanas jautājumu komisija liek priekšā trīs gadus? Tāpēc, ka trīs gadi ir vispārējas prasības noilguma termiņš, kas ir noteikts Civilkodeksā. Šajā gadījumā iznāk paradoksāla situācija. Ja informācija būtu saistīta ar kaut kādām mantiskām prasībām, tad vienā gadījumā ir trīs gadi fiziskai personai pret juridisku personu. Šeit iznāk, ka prakse ir spēcīgāka nekā likumdošana. Manuprāt, tā nebūtu īsti korekta argumentācija. Es saprotu, ka varbūt te vajag kaut kādu atrunu par televīziju, ka mums trūkst lentu vai kaut kas tamlīdzīgs, ka nevar glabāt tik ilgi, ka vajag rakstīt kaut ko virsū. Bet acīmredzot kopumā tā nedrīkstētu rīkoties.

J.Škapars: Mēs jau varam pielāgoties šīm normām un pēc viena standarta visu izdarīt, bet tas redakcijām un acīmredzami arī televīzijai un radio ir nereāls termiņš– trīs gadi. Kaut vai materiāla turēšanas dēļ, jo materiāls jānotur pārāk ilgi un praktiski nekādu apstākļu nav. Arī, lai veiktu visus pierādījumus un tamlīdzīgi, bez materiāla saglabāšanas tas nav reāli, tomēr diez vai šeit vajadzētu iet pa šādu ceļu.

A.Endziņš: Bet tādā gadījumā man būtu priekšlikums sagatavot vienlaikus arī projektu labojumiem Civilkodeksā, jo Civilkodeksā bez vispārējām prasībām attiecībā uz noilguma termiņiem ir arī saīsinātie izpildtermiņi. Tas jāsaskaņo kopā.

J.Škapars: Es tam pilnīgi piekrītu. Mums ir arī lēmumā ierakstīts, ka attiecīgos termiņos īsā laikā šīs izmaiņas ir jāizdara.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es aicinātu balsot par trim gadiem attiecībā uz vispārējo prasību noilgumu. Tā nav ne vienā gadā, ne desmit gados, tā ir gadu desmitos izstrādājusies prakse par prasības noilgumu. Neredzu vajadzību, lai tieši, izejot no šā momenta, mēs grozītu visus grāmatvedības dokumentu vai citu dokumentu glabāšanas ilgumus. Jāglabā ir trīs gadi.

Priekšsēdētājs: Ir divi piedāvājumi. Viens ir komisijas variants– viens gads, un likumdošanas deputāta Muciņa un arī deputāta Endziņa ierosinājums– saskaņot ar vispārējām civiltiesību normām, kur paredzēts vispārējs noilguma termiņš– trīs gadi. Pirmo balsojam komisijas variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: paldies. Lūdzu dzēst.

J.Škapars: Tas ir pilnīgi nereāli redakcijām.

Priekšsēdētājs: Balsosim par otro variantu, par vispārīgo noilguma termiņu– trīs gadi. Rezultāts: vairākums– 61 balss.

Par 20.pantu vēl? Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Es atvainojos. Kolēģi! Vai mēs neesam nokļuvuši kaut kādas steigas varā? Mēs nupat nobalsojām par pilnīgi nereālu lietu. Jūs redzēsiet, ka nākamajā dienā par mums smiesies visi avīžu redaktori, visa televīzija un teiks, ko tā Augstākā padome vispār dara. Kolēģi! Prasiet speciālistiem, ko mēs gribam. Viņi pateiks, cik ilgi var glabāt.

Priekšsēdētājs: Tikko kā bija izdarīts balsojums, un vēl ir iespējas, protams.

J.Škapars: Kungi, mēs kompromitējam sevi ar šiem nereālajiem lēmumiem attiecībā uz redakciju.

Priekšsēdētājs: Mēs esam nobalsojuši, laikam atkārtota balsošana vēl ir iespējama arī trešajā lasījumā, ja otra puse iesniegs spēcīgākus kontrargumentus.

Nobalsosim vēl par 20.pantu. Kādi labojumi un papildinājumi deputātiem? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: no balsojušiem tas ir vairākums. Tātad 20.pants ir akceptēts otrajā lasījumā.

J.Škapars: 21.pants ir nu ne gluži analogs, bet līdzīgs– otrā rindkopa tos pašus trīs gadus pieprasa attiecībā uz nepatiesu ziņu atsaukšanu. Es šeit negribu argumentēt, jo mūsu viedoklis ir par šo redakcijas termiņu.

A.Endziņš: Te ir tiešām analoģiska situācija. Tikai šeit gads ir samazināts vēl uz mēnesi. Stādīsimies priekšā tādu situāciju, ka jūs esat publicējis presē nepatiesu ziņu par mani, bet es esmu cietis avārijā un atrodos smagā stāvoklī slimnīcā, un iznāku ārā pēc pusotriem mēnešiem vai varbūt ārstējos kaut kur citur. Tad iznāk tā– izplatīts ir, bet man vairs nav nekādu tiesību un jums nav pienākums informācijai. Šeit trīs gadi ir korekti. Tas arī atbilst civiltiesību normām. Kādi šeit var būt argumenti? Tādi, ka ir prakse. Praksē mums ir noziegums, slepkavības. Tad atcelsim likumu par slepkavībām! Ja tāda ir prakse, slepkavības notiek. Man liekas, ka loģikas šeit nav.

Es saprotu, ka no praktiskā viedokļa ir jābūt reakcijai tūlīt. Bet varbūt praksē ir tādas situācijas, ka to nav iespējams realizēt. Tāpēc jau arī pastāv noilguma termiņš. Un ir, kā saka, prasījumi, kuriem vispār nav noilguma termiņa.

J.Škapars: Vienīgais kompromisa priekšlikums šeit var būt tāds, ka trešajā lasījumā varētu mainīt redakciju un dot izņēmumus tajos gadījumos, kad tas nav iespējams. Pretējā gadījumā vajadzētu būt šai reakcijai, tomēr operatīvai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es atbalstu deputātu Endziņu, jo tāds stāvoklis nevar būt. Ir vispārīgas prasības noilguma termiņš. Otrkārt, pēc savas būtības šis mēneša termiņš šobrīd neko neaptur. Iesniegs vēlāk par mēnesi, nekādas sekas jau nerodas, jo ir spēkā visi parastie likumi. Var griezties tiesā, tur spēkā ir trīsgadīgie noilguma termiņi. Man tas neko nesaista. Šis mēnesis neko nedod, ja mēs viņu nesaskaņojam ar vispārīgo noilgumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Gavars: Es, pirmkārt, gribu izteikt cerību, ka parlaments, skatot jauno budžetu, apstiprinās televīzijai valūtas līdzekļus, lai saskaņā ar iepriekšējo 20.pantu mēs savācam visus materiālus un glabājam trīs gadus.

Otrkārt, ja par apvainošanu triju gadu laikā man vajadzēs atvainoties kādam, tad es to izdarīšu pēc diviem gadiem un 11 mēnešiem. Visi jau būs aizmirsuši, par ko es esmu apvainots un kāpēc apvainots. Te jābūt daudz operatīvākai reakcijai. Var paredzēt vienīgi, kā teica komisijas priekšsēdētājs, tikai tādos gadījumos, ja ir izņēmuma gadījums, ja patiešām ir kaut kāda avārija. Bet trīs gadus gaidīt uz atvainošanos! Man neviens neatvainosies, ja es būšu apvainots presē. Pateiks, ka es varu triju gadu laikā to izdarīt.

Priekšsēdētājs: Endziņš izskaidros šo starpību.

A.Endziņš: Es atļaušos paskaidrot vienu lietu, katrā ziņā juristiem zināmu patiesību. Prasības noilgums. Tas ir moments, no kura jums rodas tiesības griezties, un tā ir jūsu darīšana, vai jūs griezīsieties nākamajā dienā vai gaidīsiet, kamēr paiet divi gadi, deviņi mēneši, un pēdējā dienā iesniegsiet šīs prasības pieteikumu. Tas ir– prasītāji. Šajā gadījumā es domāju, ka katrs loģiski domājošs cilvēks, ja kaut kas tamlīdzīgs būs, nākamajā dienā skries. Bet te ir garantija, ka, lūk, viņš var šo trīs gadu laikā, jo var būt objektīvi apstākļi, ka viņš nevar griezties ātrāk. Viņam vienkārši nav iespēja.

Priekšsēdētājs: Visi argumenti par un pret ir izskatīti, un mēs šeit varam balsot. Tātad 21.panta otrā daļa: palielināt šo vienu mēnesi no publicēšanas vai pārraidīšanas dienas uz vispārējo likumdošanā pieņemto noilguma termiņu– trīs gadi. Pirmais balsojums ir komisijas variants– viens mēnesis. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 20, pret– 47, atturas– 29.

Otrs variants: vispārējais noilguma termiņš– trīs gadi. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 79, pret– 6, atturas– 12. Pieņemts otrais variants, ka vispārējais noilguma termiņš ir trīs gadi.

Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Par 21.panta pēdējo daļu. Man ir priekšlikums svītrot pēdējā daļā abus divus apakšpunktiņus. Tur teikts, ka faktus apstiprina tiesas lēmums. Vai būs jāgriežas tiesā, lai konstatētu juridisku faktu? Acīmredzot šeit ir domāts tāds gadījums kad griežas tiesā, ja neatsauc, un tad tomēr šo jautājumu izskata.

Man būtu arī priekšlikums 29.pantu svītrot, jo tas ir civilprocesa pierādījumu saturs. Pēc būtības ir jābūt tā: masu informācijas līdzeklis var atteikties atsaukt izplatītās ziņas, ja tās atbilst īstenībai. Īsi un konkrēti: tas to vērtēs vienmēr no sava viedokļa, tas zinās, vai tam ir pierādījumi un vai tā persona, kas ir tās ziņas sniegusi, atļaus izpaust savu pseidonīmu vai ziņu avotus utt., ja notiks tiesas process. Tādējādi tas uzskata, ka tās ziņas atbilst īstenībai, un atsakās atsaukt šīs ziņas. Ja tas zaudē procesu, tad jau ar tiesas spriedumu tiek uzlikts pienākums šīs ziņas atsaukt, un tad jau veidojas pavisam cita situācija. Tā ka arī no 21.panta loģiskās konstrukcijas šeit ir iesniegumā jānorāda, ka ir pienākums atbildēt, bet, ja nav pierādījumu, tad informācijas līdzeklis pats atsauc. Pēdējā daļā loģiski izriet, ka masu informācijas līdzeklis var atteikties atsaukt izplatītās ziņas, ja tās atbilst īstenībai. Man ir priekšlikums svītrot pirmo un otro apakšpunktiņu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Blažēvičs: Es tomēr aicinu atstāt tos divus punktus. Es negribu šeit komentēt, bet es uzskatu, ka mūsu juristi ļoti daudz griežas pie spēkā esošajiem desmit un divdesmit gadus atpakaļ izstrādātajiem likumiem un neļauj mums strādāt pie jauniem likumiem.

Priekšsēdētājs: Man te gan ir jāsaka, ka tiem likumiem ir jau apmēram divtūkstoš gadu, bet nu tas tā.

J.Škapars: Es domāju, ka Muciņa kunga piedāvājums šo pantu padara ļoti nekonkrētu. Tā var visu šo daļu svītrot laukā, tam nav nekādas jēgas. Ja atstāt, tad jāatstāj šādā konkrētā izteiksmē, kur vismaz divos gadījumos var būt tā, ka var atteikties atsaukt šīs ziņas. Divos gadījumos. Tiesa tomēr var fiksēt arī šo gadījumu.

Priekšsēdētājs: Es gribu iebilst redakcionāli. Ar tiesas lēmumu nevienu faktu neapstiprina. Tiesas lēmums ir procesuāls dokuments. Apstiprina ar tiesas spriedumu kaut ko. Tā ir latviešu juridiskajā terminoloģijā.

Tātad ir divi varianti. Deputāta Muciņa ierosinājums svītrot šos divus apakšpunktus, trešajā lasījumā papildinot redakcionāli ar frāzi “tās atbilst īstenībai”. Komisijas piedāvājums ir šos divus apakšpunktus atstāt un tomēr redakcionāli labot, jo “lēmums” ir jānomaina ar “spriedumu”. Cita varianta laikam nav?

Pirmais balsojums ir komisijas variants. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: par– 61, pret– 20, atturas– 16. Otrais ir deputāta Muciņa variants– svītrot šos pēdējos divus punktus un papildināt trešajā lasījumā redakcionāli. Lūdzu, balsosim. Rezultāts: par– 40 un 22. Šajā gadījumā ir uzvarējis komisijas piedāvātais variants.

Jānobalso laikam ir par 21.pantu kopumā, jo mēs izdarījām vairākus labojumus. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: 91. Līdz ar to 21.pants ir akceptēts šādā redakcijā otrajā lasījumā.

J.Škapars: 22.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Man ļoti Škapara kungam jāatvainojas, ka es neesmu neko iesniedzis rakstiski, tāpēc ka man nenāca ne prātā, ka kaut ko tādu var uzrakstīt. (Zālē smiekli.) “Ja persona, kura ir iesniegusi informāciju presē, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts, šī prasība redakcijai ir saistoša.” Tādā gadījumā mēs legalizējam anonīmās vēstulītes.

J.Škapars: Freimaņa kungs, runa ir par kaut ko citu.

J.Freimanis: Piedodiet, tas ir pilnīgi tas pats. Jums uzrakstīs nākošajā dienā par jums un teiks tā– es nevaru uzrādīt savu uzvārdu. Uzvārds netiks norādīts, un tā būs “anoņimka”. Tas ir pilnīgi loģiski.

J.Škapars: Nē, tas nav loģiski, Freimaņa kungs, runa ir pavisam par kaut ko citu. Te nav runas par to, ka autors varētu palikt no redakcijas anonīms, bet runa ir par to, ka autors nevēlas publicēt ar savu uzvārdu un tad viņa prasība ir saistoša redakcijai. Tas vienmēr un visur ir elementārs redakcijas jautājums.

J.Freimanis: Piedodiet, jebkurš netīrs apvainojums arī ir informācija. Jebkura paskvila arī pēc būtības ir informācija. Padomājiet juridiski! Lai mums jurists pasaka tagad!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Tā kā izskanēja aicinājums juristiem izteikties, tad es ierosinātu ielikt vēl vienu vārdu: “presē”. Tad būtu, ka “presē netiktu norādīts”. Bet redakcijai jau tas būtu jāzina.

Tālāk tūlīt nāk otrā daļa, par ko es gribētu runāt. Sekojot šai vispārējai tendencei, kas absolūti nerēķinās ar pastāvošo likumdošanu, arī ar nesen mūsu pieņemtajiem likumiem, es gribētu jautāt, vai prokurors nebūtu tiesīgs kopā ar izmeklētāju un tiesu saņemt šo informāciju?

Priekšsēdētājs: Tātad deputāts Muciņš ierosina 22.panta pirmajā daļā aiz vārdiem “netiktu norādīts” likt vēl vienu vārdu “presē”. Šo redakcionālo labojumu var izdarīt trešajā lasījumā un arī trešajā lasījumā papildināt: “pēc izmeklēšanas iestāžu, tiesas vai prokurora pieprasījuma”.

J.Škapars: Tas ir diezgan bīstami. Ja jau jūs visu laiku karojat par to, lai būtu preses brīvība, tad šeit ir diezgan lielas iespējas pavērtas, lai šo brīvību apcirptu un ierobežotu diezgan stingri.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Freimanis: Es tomēr gribētu, lai man pierāda populāri, kādā veidā mēs varam izvairīties no šajā gadījumā anonīmiem rakstītājiem. Es gribētu, lai kolēģis to pasaka publiski. Ja atstājat manu iebildumu bez atbildes.

J.Škapars: Es atbildu no redakcijas prakses, kā tas ir. Katrā ziņā redaktors, ja viņš lasa kādu rakstu un viņam ir šaubas par autoru, viņš vienmēr noskaidros, kas ir autors. Redaktoram autors ir zināms, arī redakcijā autors ir zināms. Taču šeit runa ir par šā autora vārda vai uzvārda publicēšanu presē. Ja autors nevēlas, lai viņa uzvārds tiktu publicēts, viņam jebkurā laikā ir tiesības pieņemt pseidonīmu vai būt anonīmam.

Priekšsēdētājs: Pēc ārējām izpausmēm spriežot, profesors Freimanis ir apmierināts ar šo atbildi. Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Bērzs: Pēc manas pieredzes, vismaz provinces prese līdz šim respektēja manu prasību– rakstus drukāt ar pseidonīmu. Es domāju, ka šis punkts šīs tiesības garantē, un tas ir jāsaglabā tā, kā tas te ir ielikts.

Priekšsēdētājs: Paldies par Bērza kunga sniegto informāciju. Vēl būtu kādi labojumi? Nav. Tātad deputāts Freimanis vairs neuzstāj pēc Škapara kunga sniegtās informācijas. Es ierosinātu šo 22.pantu, kuram redakcionāli ir ieviesti divi papildinājumi, atstāt uz trešo lasījumu, lai komisija varētu izspriest par šiem redakcionālajiem labojumiem, kurus iesniedza deputāts Muciņš. Otrais no tiem gan ir vairāk principiāls, bet mums rakstiski nav iesniegts. Tas ir, papildināt ar prokurora pieprasījumu. Tātad atstājam 22.panta galīgo redakciju uz trešo lasījumu. Ir kādas citas domas? Nav.

J.Škapars: 23.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputāti nevēlas izteikties par žurnālistiem? Nē.

J.Škapars: 24.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Man ir priekšlikums izsvītrot 3.apakšpunktu, jo 3.apakš­punkta jēgu aptver 1.apakšpunkts– jebkādā likumā neaizliegtā veidā un no jebkura likumā neaizliegta informācijas avota. Bet šeit ir divas problēmas. Nez kādēļ šeit ir tikai oficiālais sakaru kanāls. Vai tad kāds nevar uzstādīt arī savu personisko sakaru kanālu? Tas tā būtu neloģiski.

Bet es te redzu vēl citu problēmu. Ir tādas lietas, pie kurām žurnālisti nevar nokļūt caur dažādu rūpnīcu caurlaidēm. It kā tās lietas nav slepenas. Zināt, kā bieži ir, kad žurnālistu uzaicina uz dažādu strādnieku grupu apspriedēm pret administrāciju. Administrācija nelaiž iekšā. Viņa saka, ka ir caurlaižu režīms. Bet šis moments mums neparādās, jo “ar likumu neaizliegts”, tātad tomēr zināma kontrole pastāv. Viņš tomēr nevar ieiet tur iekšā. Bet es domāju, ka mums te vajadzētu viņam norādīt druscītiņ plašākas tiesības.

J.Škapars: Bet, Muciņa kungs, mēs būtu pateicīgi, ja jūs mums rakstiski iesniegtu.

L.Muciņš: Jā, jā, es esmu sagatavojis, neuztraucieties! Bet es tikai domāju, ka man papriekšu ir jāiztīra ārā tas, citādāk vēlāk tam visam, ko es iesniegšu, nebūs nekādas jēgas.

J.Škapars: Līdz šim ir pastāvējuši ļoti daudzi aizliegumi tieši attiecībā uz tādiem nozīmīgiem notikumiem. Pat ļoti bieži masu informācijas līdzekļi ir bijuši izolēti no tiem. Pastāv PSRS likumi, kas vispār dod iespēju iekšlietu karaspēkam, iekšlietu orgāniem neatļaut žurnālistiem piedalīties ekstremālās situācijās u.tml. Tāpēc man liekas, ka no šā punkta atteikties nevajadzētu. Tas stipri precizē 1.punktu. Es domāju, ka šeit vajadzētu atstāt žurnālistiem tādas tiesības.

Priekšsēdētājs: Vienīgi te jāoponē, ka tas nav sabiedriski nozīmīgs notikums tanī vietā. Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Stefanovičs: */Es gribētu, lai saglabātos “oficiālie sakaru kanāli”. Kad mēs šo jautājumu apspriedām komisijā, domājām par to, lai žurnālistam būtu iespēja piezvanīt no jebkura telefona, lai viņam neteiktu, ka pa šo telefonu zvanīt nedrīkst. Un lai visādā citādā veidā varētu saistīties ar redakciju. Bet tas, ka žurnālists visas personīgās iespējas var izmantot, tas ir pats par sevi saprotams. Es lūdzu atstāt šos “oficiālos kanālus”./

Priekšsēdētājs: Ir divi priekšlikumi. Lūdzu, trešais mikrofons. Polemika turpinās.

L.Muciņš: Es nepastāvu, ka vajadzētu likt uz balsošanu, bet kā cilvēks, kas nodarbojas ar likumu pielietošanu, es absolūti nezinu visus tos jūsu “aisbergus”, ko jūs esat runājuši komisijā. Mani varbūt tie pat neinteresē. Bet es apskatos, kas te likumā rakstīts. Kā normāls cilvēks, es gribu to saprast, lai es varētu to izmantot rīcībai, nevis domāt, ko jūs komisijā esat runājuši. Tā ka es aicinu jūs tomēr precizēt, jo nav skaidrs– “oficiālais” un “sabiedriski nozīmīgu notikumu vieta”. Šie jēdzieni absolūti nav skaidri. Bet es nepastāvu uz savu priekšlikumu balsošanu.

J.Škapars: Ņemot vērā, cik vispārīgs ir Muciņa kunga priekšlikums, tikpat vispārīgi es varu dot solījumu, ka mēs ļoti rūpīgi vēlreiz izskatīsim komisijā šo viņa piedāvājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Marjaša.

R.Marjaša: Tajā 3.punktā vajadzētu nevis “izmantojot oficiālos sakaru kanālus”, jo tad iznāk, ka te ierobežojas tikai ar oficiāliem kanāliem.

J.Škapars: Nu, “un” nevar likt, bet varētu...

Priekšsēdētājs: Tas nozīmē, ka trešajā lasījumā mēs ļoti noteikti nobalsosim, ka šeit ir jāizdara zināmi redakcionāli labojumi. Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Pēdējā daļā man ir priekšlikums svītrot divus vārdus– “izdota pilnvara”. Es domāju, ka ir normāli jāuzrāda apliecība par piederību pie Žurnālistu savienības vai masu informācijas līdzekļa. Un punkts.

Priekšsēdētājs: Tātad ierosinājums ir svītrot šo te, tur mums rakstisks labojums nav vajadzīgs.

J.Škapars: Es gribētu tomēr šeit precizēt. Var būt gadījumi, ka šīs apliecības nebūs. Viņš nebūs Žurnālistu savienības biedrs, viņš varbūt nestrādās redakcijā. Es domāju, ka te varbūt derētu dot iespēju arī izdot cita veida dokumentu.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Muciņš pastāv uz balsošanu? Deputāts Muciņš nepastāv uz balsošanu, es tā sapratu viņa žestu ar galvu. Lūdzu, akceptēsim 24.pantu par žurnālista tiesībām, ņemot vērā, ka trešajā lasījumā tiks izdarīti redakcionāli labojumi. Rezultāts: akceptēts.

Mums ir palikušas četras minūtes laika līdz pārtraukumam, bet es domāju, ka varbūt mēs varētu pabeigt šā likumprojekta pieņemšanu un pēc tam pagarināt pārtraukumu.

J.Škapars: 25.pantā Likumdošanas komisija pirmajā rindā vārdu “patiess” ierosina aizvietot ar vārdu “objektīvs”. Te diemžēl sanāca pretruna starp divām komisijām– Kultūras un izglītības komisiju, kas piedāvāja vārdu “objektīvs” aizvietot ar vārdu “patiess”, un Likumdošanas komisiju. Es domāju, vai nevarētu tomēr palikt šis vārds “patiesu informāciju”. Izdibināt, vai tas ir objektīvi vai neobjektīvi, ir dažreiz grūti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

I.Briņķe: Man ir ierosinājums par 25.panta 5.punktu. Mēs pēdējā laikā, runājot gan par armiju, gan arī šeit par žurnālistiem, lietojam jēdzienu “cienīt tiesības”. Es domāju, ka mēs ar likumu nevaram piespiest žurnālistus cienīt kaut kādas sabiedriskās organizācijas tiesības, bet tikai ar likumu varam uzlikt par pienākumu ievērot šīs tiesības. Mans priekšlikums ir atrast varbūt trešajā lasījumā piemērotāku vārdu šā te vārda “cienīt” vietā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Es, protams, ar visu cieņu izturos pret nacionālo pašcieņu, taču es neredzu vajadzību viņu izdalīt speciāli ārā no pilsoņu tiesībām un likumīgajām interesēm. Mēs tā parasti rakstām: “pilsoņu tiesības un likumīgās intereses”. Es aicinātu šeit izņemt “nacionālo pašcieņu”, jo tad mums rodas vajadzība šeit uzskaitīt visas brīvības, tiesības un intereses. Mēs parasti rakstām: “pilsoņu tiesības un likumīgās intereses”. Tāda juridiska formula ir izstrādāta.

Priekšsēdētājs: Tas ir pieņemams. Mums vajadzētu nobalsot tikai par patiesību jeb objektivitāti, pārējo mēs varam atstāt redakcionālajam labojumam trešajā lasījumā.

J.Škapars: Vai šeit tomēr nevajadzētu atstāt valodniekiem, lai viņi galīgi izlemj, jo diez vai šeit vajadzētu balsot? Apzīmējumi taču ir adekvāti, būtībā šeit nav īpašas starpības. Es būtu par to, lai atstāt valodniekiem izlemt galīgi.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie deputāti, 25.pantu, ievērojot visus šos priekšlikumus, atstāt redakcionāliem labojumiem uz trešo lasījumu, pieņemot to pēc būtības. Balsošana šajā gadījumā nav vajadzīga.

J.Škapars: 26.pantā Likumdošanas komisija otrajā rindkopā ierosināja rakstīt “sapulču” vietā “atklātajās sapulcēs”, bet mēs pastāvam uz to, ka šeit vajadzētu atstāt “sapulces”, jo runa ir par tiem žurnālistiem, kas ir akreditēti. Ja viņus attiecīgās organizācijas akreditē un dod iespējas piedalīties, kāpēc viņš nevar piedalīties arī slēgtajās sapulcēs?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Tādā gadījumā mums vispār šāds jēdziens “slēgtas sapulces”, “slēgtas sēdes” ir jāanulē, jo tā vairs nebūs slēgta sapulce.

J.Škapars: Mēs jau arī izslēdzām.

A.Endziņš: Es atvainojos, mums pie Augstākās padomes ir akreditēti ļoti daudzi žurnālisti, gan no mūsu republikas, gan citu republiku, gan ārvalstu aģentūru pārstāvji. Bet mēs rīkosim slēgtu sēdi, kurā piedalās tikai deputāti..., tad tā vairs nebūs slēgta sēde...

J.Škapars: Vēlreiz es gribētu pievērst jūsu uzmanību. Lūdzu, ieklausieties! Es saprotu, ka jūs esat pietiekami noguruši, bet ieklausieties, vai šeit drīkstētu mainīt, jo mēs ierobežosim tiesības tiem piedalīties slēgtajās sapulcēs. Teksts skan sekojoši: “Akreditētam žurnālistam ir tiesības piedalīties akreditētājas organizācijas rīkotajās sapulcēs.” Nosaka taču organizācija, kas akreditē, kādās sapulcēs piedalīties un kādās nepiedalīties. Es domāju, ka šeit nevarētu būt nekādu domstarpību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

A.Endziņš: Jūs runājat par kaut kādu konkrētu vienreizēju pasākumu, bet, ja pie Augstākās padomes ir akreditēta vesela virkne žurnālistu un Augstākā padome pieņem lēmumu rīkot slēgtu sēdi, vai jūs pastāvēsiet uz to, ka pēc šīs normas žurnālisti var būt klāt. Akreditēti viņi ir vispār. Es saprotu, ka jābūt akreditētiem uz kādu konkrētu pasākumu, uz konkrētu sēdi, konkrētu gadījumu. Tad ir cita lieta. Šeit tomēr tas būtu jāizdala.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Man šķiet, ka Endziņa kungs nav izlasījis laikam šo rindkopu līdz galam. Tur tālāk beigās ir rakstīts, ka piedalās šajās sapulcēs, citos pasākumos, viņu apgādā ar visu pārējo šīs organizācijas noteiktajā kārtībā. Un kārtība šeit Augstākajā padomē ir tāda, ka slēgtajās sēdēs acīmredzot akreditētie žurnālisti vis piedalīties nevarēs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums ir balsojums šajā sakarībā. Endziņa kungs ir izteicis vienu domu, Pašvaldības komisija un Edmunds Krastiņš ir izteikuši otru. Lūdzu, balsojam par to, vai papildināt otro rindkopu ar vārdu “atklātajās”. Rezultāts: 67– par un 19– pret.

Otrs balsojums par otro variantu bez šīm “atklātajām”. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: kaut arī Škapara kungs un Īvāna kungs balsoja par, pret– Rikarda kungs visu laiku cēla roku. Pret ir mazākums. Paliek variants, ko ieteikusi Likumdošanas komisija, par atklātajām sapulcēm. Tikai atklātajās sapulcēs drīkst piedalīties, turklāt tādā kārtībā, kā to noteiks Augstākā padome.

J.Škapars: 27.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem arī nav.

28.pants, arī nav. Deputātiem? Arī nav.

29.pants. Nav. Deputāts Muciņš nāk pie mikrofona. Lūdzu.

L.Muciņš: Man ir priekšlikums izsvītrot šo pantu. Kādi mani motīvi? Pirmām kārtām, es jau vienreiz teicu, bet jūs nekādi nevēlējāties uzklausīt, tātad es vēlreiz pie jūsu veselā saprāta apelēju. Šis ir civilprocesa pierādījumu teorijas jautājums, ko mēs šeit tagad mēģinām atrisināt, kas Civilprocesa kodeksā ir zinātnieku un profesoru slīpēts jau gadu desmitiem, ņemot vērā visas pasaules uzskatus šajā jomā.

Otrkārt, kādēļ nevar būt tāds ieraksts. Mums pastāv Augstākās tiesas plēnuma lēmumi utt., kādā veidā notiek tiesāšanās ar masu informācijas līdzekļiem. Masu informācijas līdzekli sauc pie atbildības tiesas priekšā kopā ar autoru, ja zem šī masu informācijas līdzekļa publicētā raksta nav autora paraksta jeb pseidonīma. Ja parakstījusies redakcijas kolēģija, tad atbild masu informācijas līdzeklis, ja ir autora paraksts, atbild abi divi.

Pēc šīs konstrukcijas iznāk, ka nu atbildēs tikai autors, tātad šī sabiedriskā organizācija, amatpersona vai kaut kas tamlīdzīgs. Tāda situācija absolūti nevar būt. Ja reiz redaktors kopā ar šo informācijas autoru ir uzdrošinājušies pārkāpt likumu, izplatīt nepatiesas ziņas ar attiecīgajām sekām, tad viņiem ir jāatbild kopā. Līdz ar to šāds izslēdzošs variants nevar būt.

Ir parastā civiltiesību teorija, ka es atbrīvojos no atbildības, ja pierādu, ka es neatbildu par šo te, es neesmu zinājis vai kaut kas tamlīdzīgs, bet, ja tiks propagandēti kaut kādi uzskati, un es to apzinos, vai ja mana sabiedriskā organizācija nodibinās kaut kādu ziņu redakciju, kura visu laiku publicēs kaut kādas aizskarošas ziņas utt., un pēc tam mēs teiksim: atvainojiet, avīzi mēs tāpat nevaram slēgt un... tā ir tāda sabiedriska organizācija, bet sabiedrisko organizāciju mēs nevaram slēgt, jo tā pārstāv un pauž tādus uzskatus. Ka tāda rezolūcija ir pieņemta, tas vēl neko nenozīmē. Es domāju, ka šeit šis moments ir jārisina civiltiesību pierādījumu kārtībā. Es gribu protestēt pret absolūti tādu nevēlēšanos. Es saprotu, jūs tūlīt saskatāt, ka juristi velk kaut ko atpakaļ. Mēs nevelkam neko atpakaļ, 2000 gadu šīs problēmas jau ir risinātas, romieši šīs problēmas ir risinājuši, un diemžēl visi mēģinājumi atrast kaut ko jaunu nav izdevušies. Nevajag izgudrot divriteni. Es aicinu svītrot.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Škapars: Diemžēl, Muciņa kungs, romieši nav tā risinājuši par masu informācijas līdzekļiem. Es domāju, ka, ņemot vērā to, ka jautājums ir visai principiāls, varētu atstāt to apspriešanai trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

F.Stroganovs: */Kā 29.pantā saprast trešo apakšpunktu: “Oficiālu personu iesniegumi”? Jēdziens “amatpersona” attiecas arī uz sētnieku. Arī pārdevējs ir amatpersona. No tā izriet, ka pēc tam, kad amatpersona ir devusi informāciju masu informācijas līdzeklim, izdarījusi cilvēkam apvainojumu, pēc tam šim cienījamam cilvēkam nāksies piedalīties tiesas izmeklēšanā. Tāpēc tādi “oficiālu personu iesniegumi” ir ļoti nenoteikti, es uzskatu, ka par to vajag padomāt./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Krūmiņš: Es domāju, ka šeit nevajadzētu kopumā šo pantu svītrot, jo tas sastopams gandrīz visas pasaules likumos par presi un ir saskaņā ar Starptautisko žurnālistu hartu, bet to, ka nav precizētas informācijas aģentūras un amatpersonas, mēs varētu atstāt uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Lūdzu pārtraukt šo likuma apspriešanu un noturēt pēc reglamenta paredzēto starpbrīdi.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šajā gadījumā par 29.pantu mēs tomēr varētu pieņemt lēmumu, ka mēs to atstājam.

E.Krastiņš: Atgādinu, ka kafejnīca strādā tikai līdz pulksten 17.00.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par šā panta svītrošanu, par 29.panta svītrošanu. Rezultāts: 59– par, 28– pret, 10– atturas.

Otrais balsojums par komisijas priekšlikumu– atstāt uz trešo lasījumu. Rezultāts: komisijas variants saņēmis mazāk balsis. 29.pants tiek svītrots.

Starpbrīdis 30 minūtes.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Turpināsim darbu. Lūdzu Škapara kungu tribīnē.

J.Škapars: 30.pantā labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Arī neredzu labojumus. Tādējādi mums jāakceptē likumprojekts par presi otrajā lasījumā ar tiem labojumiem, papildinājumiem, ko esam izdarījuši.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 115. Balsosim par likumprojektu par presi un citiem informācijas līdzekļiem otrajā lasījumā. Rezultāts: likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā.

Vēl mums ir dokuments Nr.277– lēmums par spēkā stāšanās kārtību. Bet to mēs laikam varam atstāt uz trešo lasījumu, pieņemšanu.

Godājamie deputāti, mums ir jāizlemj par tālāko darba kārtību. Ja atceraties, mēs priekšpusdienā pārtraucām izskatīt likumprojektu par akciju sabiedrībām sakarā ar to, ka nebija izdalīti šie labojumi un papildinājumi. Bet pastāv problēma, vai mēs esam spējīgi un varam to izskatīt pašlaik, kad līdz darba beigām ir nepilns plenārsēdes laiks. Kādi ierosinājumi?

Otrais mikrofons.

J.Jagupecs: */Mēs tikko pieņēmām likumu par masu informācijas līdzekļiem, un es gribētu priekšsēdētāja kungam uzdot šādu jautājumu. Mēs saņēmām LETA informāciju par preses konferenci Lietuvā. Šajā informācijā, kuru nodeva mūsu aģentūra, ir šādi jūsu preses konferencē teikti vārdi: “Patiesībā tie nav Latvijas Augstākās padomes deputāti– tas teikts par frakcijas “Līdztiesība” deputātiem –, bet kaimiņu valsts pārstāvji mūsu parlamentā.”

Es gribu, lai jūs atbildētu: vai tas atbilst tam, ko jūs teicāt preses konferencē vai ne? Ja ne, tad mēs šajā gadījumā prasīsim korespondentu saukt pie atbildības par informācijas izkropļošanu atbilstoši tikko pieņemtajam likumam./

Priekšsēdētājs: Jūs atbildi saņemsiet. Kas vēlas izteikties par mūsu tālāko dienas kārtību? Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Škapars: Mēs izlaidām jautājumu par trešo lasījumu. Piedāvājums būtu 12.decembrī trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, par tālāko dienas kārtību šodien. Vai deputāti vēlas izteikties? Lūdzu, pirmais mikrofons.

J.Kinna: Mēs, protams, esam atlikuši ļoti svarīgu darba kārtības punktu– likumu par akciju sabiedrībām. Mums būtu pienākums to izskatīt, jo šeit visu dienu nosēdēja uzaicinātie cilvēki. Bet, ņemot vērā to, ka mēs esam ļoti noguruši, varbūt būtu iespējams šodien plenārsēdi beigt, akciju sabiedrības skatīt rīt no rīta, jo mums vēl ir jāstrādā arī frakcijā. Jāņem vērā vēl šā akciju sabiedrības likuma smagums, garums un ļoti atbildīgie momenti.

Priekšsēdētājs: Deputāta Kinnas piedāvājums ir šodien vispār plenārsēdi beigt. Kādi vēl ir ierosinājumi? Nav citu ierosinājumu? Lūdzu, deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Man tomēr ir priekšlikums noklausīties jūsu atbildi uz tikko izskanējušo frakcijas “Līdztiesība” priekšsēdētāja vietnieka deputāta Jagupeca jautājumu./

Priekšsēdētājs: Tad, kad es iepazīšos ar šo informāciju un tās latvisko un krievisko tekstu, tad es arī sniegšu atbildi.

Lūdzu, kādi ierosinājumi vēl par plenārsēdi? Tātad ir viens priekšlikums– beigt plenārsēdi pulksten piecos un divdesmit minūtēs, jo deputāti ir noguruši, nav spējīgi un laikam arī tiesīgi izskatīt tik sarežģītu likumprojektu.

Bija piedāvājums vēl izskatīt par arodbiedrībām, jo arī cilvēki ir uzaicināti un atrodas šeit.

P.Šapovālovs: Atvainojiet, lūdzu. */Bija vēl mans priekšlikums. Jūs krievu tekstu saņēmāt, tomēr gribam jūs dzirdēt./

Priekšsēdētājs: Es jums atbildēju, ka man vajag izlasīt šo tekstu.

Ir vēl piedāvājums par arodbiedrībām. Pie mikrofona neviens nevēlas no deputātiem? Tātad deputāti uzstāj balsot par to, lai plenārsēde tiktu slēgta. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Kinnas priekšlikumu, lai šodien plenārsēde tiktu slēgta un par akciju sabiedrībām mēs sāktu skatīt rīt no rīta pulksten 10.00. Rezultāts: 76– par, 16– pret, 15– atturas.

Vai ir nepieciešams balsot par plenārsēdes turpināšanu? Nē. Līdz ar to plenārsēde ir slēgta, rīt izskatīsim likumprojektu par akciju sabiedrībām pulksten 10.00 no rīta. Tad es arī varēšu dot savu atbildi uz deputāta Jagupeca pieprasījumu.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

No zāles: Pēc 10 minūšu starpbrīža šeit pat frakcijas sēde.

Priekšsēdētājs: Bet piecu minūšu starpbrīdis laikam jārīko, lai tie, kas nav frakcijas dalībnieki, varētu aiziet mājās.

(Sēdes beigas)