Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Valsts prezidente pie Brīvības pieminekļa, 25.martā:

Augsti godātie represētie, jūsu tuvinieki! Dārgā Latvijas tauta!
Mums šodien ir oficiāla sēru diena, kad noliecam galvas savas tautas upuru priekšā. Tā iekrīt Lielajā Piektdienā, kad kristīgā pasaule atceras Kristus ciešanas un piemin viņa upuri cilvēces labā. Mūsu tautas upuri bija necilvēcīga režīma izraudzīti, bez vainas, bez apsūdzības, bez tiesas sprieduma un gandrīz vai sakritības dēļ atlasīti it kā turīgākie no latviešu zemniekiem, bet ne jau sistemātiski. Tur tika iekļauti pat vairāki komjaunieši un sarkanās varas atbalstītāji. Tas pamatā bija genocīds pret Latvijas tautu, un katrā ziņā tas bija milzīgs noziegums pret cilvēci.
Ir daudz strīdu par to, cik plašām ir jābūt iznīcināšanas akcijām, pirms tās var nosaukt par genocīdu. Ir pilnīgi skaidrs – ja Hitlera režīms paziņoja, ka visi ebreji kopš dzimšanas tikai tādēļ, ka viņi pieder pie ebreju tautas, ir iznīcināmi, tad tur nav šaubu, ka tas ir genocīds. Bet 1948.gadā ANO pieņemtā deklarācija arī skaidri izskaidro, ka pie genocīda pieder jebkura pret veselu grupu vērsta akcija, kas noved cilvēkus tādos apstākļos, ka viņiem ir maz izredžu izdzīvot un ka viņu dzīvība ir briesmās. Tas precīzi atbilst tiem aptuveni 44 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kurus 25.marta rītā 1949.gadā čekisti saņēma ciet, vairumu savās lauku mājās, un aizdzina uz neskaitāmiem ešeloniem, kas viņus aizveda uz Sibīriju.
Man ir nācies dzirdēt pat starp ļoti gudriem un izglītotiem ļaudīm Rietumos, ka, lūk, ir arī kaut kādas nianses starp staļiniskiem un hitleriskiem noziegumiem tādā izpratnē, ka staļiniskās akcijas Latvijā, piemēram, bija ar it kā ekonomisku pamatojumu. Kā jau teicu, – ja zemniekam bija drīzāk divas govis nekā viena, tad varbūtība, ka viņu izsūtīs, bija lielāka. Bet te jau nevar runāt par politisku vai ekonomiski regulētu procesu, bet gan vienkārši par vēršanos pret Latvijas tautu ar pilnīgi klaju nolūku viņus aizdzīt prom no Latvijas zemes un atbrīvot šo zemi iebraucējiem, lai tā iznīcinātu Latvijas kā valsts patstāvību. Pilnīgi skaidri un nepārprotami ar šādu nolūku.
Mums šie notikumi ir jāatceras, mums tie ir jādokumentē ne tikai ar aizvesto vārdiem un sarakstiem, bet arī ar dzīvu palikušo atmiņām, ar visiem citiem dokumentiem, kas ir pieejami par to laiku. Mums ir nepieciešama arī plaša dokumentācija par tām represijām, kas notika starp lielajiem deportācijas viļņiem. Mums vēl daudz ir darāms, lai precīzi dokumentētu un pasaulei pierādītu, cik lieli noziegumi pret cilvēci ir pastrādāti uz Latvijas zemes.
Šodien, Lielajā Piektdienā, atceroties šos notikumus, atcerēsimies arī, ka šajā noziegumā savu roku pielika mūsu tautas kolaboracionisti. Tie, kas ies baznīcā, varētu viņus arī atcerēties un lūgt Dievu par mūsu tautu, lai tas nesoda par to grēkiem, kuri piedalījās šajā noziegumā.
Mums šī ir skumja diena, bet reizē tā ir arī atcere tam, ka tagad dzīvojam citā pasaulē un citā Eiropā, un mūsu pienākums ir gādāt, lai mūsu vēsture kļūtu par visas Eiropas vēsturi, lai mūsu tautas sāpes un ciešanas saprastu citur, tāpat kā mēs esam gatavi un mums ir jābūt gataviem saprast citu tautu ciešanas, sāpes un zaudējumus. Tikai ar kopēju izpratni par to, kas ir cilvēciskās vērtības, par to, kas ir patiess humānisms, mēs varam cerēt, ka pagātnes šausmas nekad neatkārtosies un ka tā Eiropa, kurā mums un mūsu pēcnācējiem būs lemts dzīvot, kardināli atšķirsies no tās, ko mēs piedzīvojām pagājušā gadu simtenī. Mums ir jācīnās par to, lai tiktu atzīts, ka katra cilvēka dzīvība ir vienādi vērta un ka jebkurš noziegums pret cilvēku, vienalga, kur un kā vārdā darīts, ir noziegums, kuru nedrīkstam pieļaut.
Es aicinu visus šodien atcerēties gan savus tuviniekus, gan savus tautiešus un aicinu arī katram savā sirdī meklēt to piedošanu, kas jums atļautu raudzīties nākotnē ar spēju tikt pāri savām sāpēm un ciešanām, lai gādātu par to, ka nākotnē savus bērnus varam audzināt par tiešām civilizētas Eiropas pilsoņiem.

Valsts prezidenta preses dienests

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās paziņojums 24.martā:

Rīt, 25.martā, aprit 56 gadi kopš traģiskajiem 1949.gada notikumiem, kad no Latvijas tika izsūtīts vairāk nekā 43 000 tās iedzīvotāju, tai skaitā vairāk nekā 10 000 bērnu un jauniešu. Vēlos izteikt līdzjūtību visiem, kurus šī diena skārusi personīgi, visiem, kuri zaudējuši ģimenes locekļus un sev tuvus cilvēkus.
Tikai kopš neatkarības atjaunošanas mēs varam atklāti runāt par 1949.gada 25.marta notikumiem, bet līdz tam cilvēki nedrīkstēja paust savu viedokli, atklāti pieminēt un apraudāt zaudētos tuviniekus, bet paši izsūtītie un pat viņu bērni skaitījās “tautas ienaidnieki”. Tagad Latvija ir atguvusi neatkarību, tā ir demokrātiska, tiesiska valsts. Aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju atcerēties šo mūsu vēstures traģisko lapu un pieminēt represiju upurus. 25.marta notikumi atstāja neatgriezenisku ietekmi uz daudzu cilvēku likteņiem – kā latviešu, tā arī simtiem krievu, poļu, lietuviešu, baltkrievu, jo tas skāra visus Latvijas iedzīvotājus, kā izsūtītos, tā arī mājās palicējus.
Šogad 25.marts sakrīt ar Lielo Piektdienu – ticīgo sēru un grēku nožēlas dienu. Lai katrs šajā dienā atrod brīdi pārdomām un klusībā piemin nežēlīgā režīma upurus.

Ainars Latkovskis, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās