Par tautas ataudzi un likteni

Dr.oec., Dr.habil.agr. Arturs Boruks – “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Gatis Dieziņš, Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Latvijas iedzīvotāju skaita attīstība pēdējos 13 gados kopš Latvijas suverenitātes restitūcijas paver mūsu acīm bēdīgu skatu – attīstības vietā redzam krasu iedzīvotāju skaita sarukšanu. Ik gadus piedzimst tikai apmēram puse no tā skaita, kas nomirst. Tas attiecas uz visiem – kā latviešiem, tā cittautiešiem, kā Latvijas pilsoņiem, tā nepilsoņiem. Stāvokli ļaunāku padara arī masveida izbraukšana uz ārzemēm, uz citām ES dalībvalstīm labākas dzīves, darba un maizes meklējumos. Ik gadus Latviju pamet daudzi jauni, izglītoti cilvēki, arī ļaudis spēka gados, kurus mēs par savu naudu esam izglītojuši un apmācījuši. Notiek “smadzeņu noplūde” jeb “smadzeņu bēgšana uz ārzemēm”. Viņi aizbrauc, bet atpakaļ atgriežas tikai retais, jo tie, kas ārzemēs ir atraduši darbu, kas tur ir iedzīvojušies, apprecējušies un radījuši bērnus, mūsu tautai ir zuduši uz visiem laikiem.
Neaplūkojot senākos notikumus, tomēr ir jāpiemin tas milzīgais izbraucēju skaits, kas Otrā pasaules kara beigās 1944. un 1945.gadā brīvprātīgi pameta savu dzimteni, iedzīvi, mantu un devās bēgļu gaitās plašajā pasau-lē. Ap 200 000 bēgļu devās uz rietumiem un tur, tikko bija izdevība, pieņēma svešu pavalstniecību. Ar to viņi pārstāja būt emigranti, jo emigrants ir tas, kas politisku apstākļu dēļ spiests doties svešumā, bet tur saglabā savu pavalstniecību, cenšas atgriezties dzimtenē.
Un tagad atkal jauna emigrācija – tūkstošiem latviešu izbrauc uz rietumiem, meklē tur darbu un mājvietu, un tūkstošiem skolēnu gatavojas izbraukt, tiklīdz būs sasnieguši pilngadību un apguvuši izglītību. Un zeme paliek tukša – ne tikai Latgale, bet arī Pierīgas zona un auglīgie Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajoni. Tā vietā, lai mēs visi censtos pēc savas rūpniecības un lauksaimniecības saglabāšanas un attīstības, aug emigrācija un iznīcība.
Bet tukšumu rada ne tikai emigranti, bet arī niecīgais dabīgais pieaugums. Līdz ar neatkarības atgūšanu sākās katastrofāla dabīgā pieauguma samazināšanās. Laikā no 1991. līdz 2003.gadam Latvijā, mirstībai pārsniedzot dzimstību, mēs esam zaudējuši 158 890 cilvēku. Nekad vēl Latvija miera laikā nav zaudējusi tik daudz cilvēku kā savas pastāvēšanas pirmajos 13 gados. Kopējais dzimušo skaits no gandrīz 38 tūkstošiem nokritās līdz 18,4 tūkstošiem – samazinājās vairāk nekā uz pusi, lai tad atkal lēni pieaugtu līdz 21 tūkstotim. Turklāt pazeminājās arī dzimušo kvalitāte, jo daudzi nāca no t.s. nelabvēlīgām ģimenēm.
Dzimstības rādītāji vienmēr ir saistīti ar mirstību, un, analizējot to, atklājas ļoti interesanta aina. Mirstība strauji pieaug, pat nelūkojoties uz to, ka vispārējais iedzīvotāju skaits samazinās, 1995./96.gadā sasniedzot maksimumu. Tikai daļēji to var izskaidrot ar veco ļaužu skaita pieaugumu. Cēloņi ir jāmeklē citur, un tādi varētu būt valdības piekoptā “šoka” politika, no tās izrietošā vispārējā labklājības līmeņa pazemināšanās un medicīniskās aprūpes pasliktināšanās.
Pilnīgāku informāciju iegūstam, apskatot nevis absolūtos skaitļus, bet gan pārrēķinātos (relatīvos) uz 1000 iedzīvotājiem. Tas dod iespēju “attīrīties” no faktiskā iedzīvotāju skaita un novērot esošo tendenci. Taču arī šie “attīrītie” rādītāji parāda to pašu neiepriecinošo ainu – milzīgu dzimstības samazināšanos līdz pat 1998.gadam, kad tika sasniegts viszemākais punkts. Un pēc tam sekojošo nelielu dzimstības pieaugumu, kas norāda, ka tautā tomēr, par spīti milzīgi negatīvai propagandai, ir saglabājusies arī veselīga pašuzturēšanās dziņa.
Pašreizējais mirstības rādītājs uz 1000 iedzīvotājiem ir ap 13–14. Tā arī ir robeža, zem kuras nedrīkstētu nokristies dzimstība. Taču, ja vēlamies nākotnē panākt tautas lieluma stabilizēšanos un pēc tam arī attīstību, tad, ievērojot visādus sagaidāmos negadījumus, dzimstības rādītājam uz 1000 iedzīvotājiem ir jābūt vismaz 16–17. Tikai tad varētu teikt, ka tautai ir pietiekami spēka sevis atjaunošanai. Diemžēl pašreiz šie rādītāji ir tikai 8–9 robežās.
Tomēr dzimstības rādītāji uz 1000 iedzīvotājiem visām tautību grupām nav vienādi: latviešiem pēdējos gados tie ir par 25–50% augstāki nekā krieviem un dabīgā pieauguma samazinājums par 25–40% mazāks. Vissliktākais stāvoklis ir baltkrieviem un poļiem, jo tiem lielās mirstības dēļ dabīgais pieaugums ir mīnus 10–12. Šo iemeslu dēļ arī latviešu procentuālais īpatsvars apskatītajos 13 gados ir pieaudzis no 52 līdz 58,6%, jo pārējās tautības Latvijā izmirst straujāk nekā latvieši. Taču tas negroza faktu, ka visi iedzīvotāji, arī latvieši, uzrāda tendenci strauji samazināties un ka vietējās tautības, ja nenotiks kādi ārkārtēji apstākļi, nespēs aizpildīt šo zemi un atdos to ienācējiem no citurienes, sveša etnosa cilvēkiem.
Šo mūsu slēdzienu apstiprina arī starptautiskais salīdzinājums, kas rāda, ka Latvija iedzīvotāju skaita attīstības ziņā ir vienā no pēdējām vietām Eiropā un pasaulē.
Un kur tad lai viņi, šie bērni, rodas, ja tiek iznīcināts vienīgais stingrais pamats, kas tūkstošiem gadu ir kalpojis kā nodrošinājums bērnu un mātes tiesībām – stabila ģimene. Tabulā redzams, ka reģistrēto laulību absolūtais skaits 2003.gadā attiecībā pret 1990.gadu samazinājies 2,4 reizes, bet uz 1000 iedzīvotājiem – 2,3 reizes. Un, lai arī, sākot ar 2001.gadu, ir neliels laulību skaita pieaugums, tomēr samazinājums salīdzinājumā ar 1990.gadu ir lielāks par pusi. Turklāt vistraģiskākais ir tas, ka principā mazinājusies cenšanās slēgt vai saglabāt laulību.
Te arī rodas jautājums – vai stāvoklis tiešām ir bezcerīgs? Un kas būtu jādara, lai to uzlabotu? Šķiet, atbilde ir zināma, tikai tā jārealizē.
Manuprāt:
- ir jāpanāk, lai atkal tiktu cienīti un ievēroti morāles un ētikas pamatprincipi un normas cilvēku savstarpējās attiecībās, pret savu tautu un visu sabiedrību;
- jāizbeidz apziņas piesārņošana ar neierobežotas visatļautības, seksa, vardarbības un dažādu perversiju propagandu;
- jāizstrādā un jāievieš ilgtermiņa demogrāfiskā politika, kas saglabājama nemainīga neatkarīgi no valdību maiņas un kas nodrošinātu ģimenes stiprināšanu, bērnu un mātes tiesisko aizsardzību, samazinātu civillaulību izplatību un alimentu nemaksāšanu;
- jānodrošina visu sabiedrības locekļu līdzdalība bērnu uzturēšanā un izglītošanā, ieviešot speciālu nodokli personām, kas nav devušies likumīgā laulībā;
- jāpanāk, lai ģimenes un bērnu aizsardzībā aktīvi iekļautos reliģija un baznīca, tāpat arī sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi.
Šie pasākumi ir jāvirza pašai valstij ar tās institūcijām, kurām jāuzņemas patiesa atbildība par tautas pastāvēšanu un turpmāko likteni.
Tad liktenis varēs mūs svērt ik dienu, ir brīdi, un svaru kausi nosvērsies mūsu pusē.

Dabīgā pieauguma un laulību izmaiņas 1991.–2003.gadā

Avots: Pēc Latvijas statistikas gadagrāmatām, 1995.–2004.

Kopā par 1991.–2003.g. – autora aprēķini.