Lauksaimniecības iespēju krustcelēs

Dr.habil.oec. Arnis Kalniņš

Pēdējā laikā daudz spriež par Eiropas Savienības (ES) Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), tostarp par vienoto maksājumu sistēmu un citām atbalsta shēmām. KPL vecajās ES valstīs jāievieš no 2005. līdz 2007.gadam, savukārt jaunajās ES dalībvalstīs ne vēlāk kā ar 2009.gada 1.janvāri. Latvijā lauza galvu ap dažādiem termiņiem – 2007., 2008. vai 2009.gadu, ciktāl atstāt maksājumu piesaistīšanu vai nepiesaistīšanu ražošanai, par vienotā maksājuma un citu KLP elementu dažādošanu atsevišķos reģionos.

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Izšķiroties par risinājumu variantiem, tomēr jāpatur prātā un jāanalizē globālās tendences, būtiskākās likumsakarības. Un prasmīgi tām jāpieskaņo Latvijas lauksaimniecība ilgtermiņa skatījumā. Laukos arvien vairāk jāņem vērā turpmākie ekonomiskie nosacījumi, tajā skaitā arī atsevišķu produkcijas veidu ražošanas iespējamā ekonomiskā lietderība Latvijas apstākļos.

Atvērtais saldais tirgus

Pasaules tirdzniecības organizācija neatlaidīgi un loģiski izvirza prasības par brīvu konkurenci. Arī Pasaules banka uzsver lauksaimniecības liberalizāciju un subsīdiju samazināšanu attīstītajās valstīs. Tas pozitīvi ietekmēs nabadzīgākās valstis. Iekšzemes tirgus aizsardzība un atbalsta politika lauksaimniecības sektorā aizstāv nekonkurētspējīgus un neefektīvus ražotājus. Rietumeiropas valstu ekonomikas ieguvums būtu ap 1,5 miljardi ASV dolāru gadā.
Raksturīgs piemērs ir cukura ražošana un tirgus. Vairāk nekā 70% pasaules cukura ražo no cukurniedrēm ar viszemāko pašizmaksu. Pirmo vietu cukura eksportā ieņem Brazīlija. Kopš 1996.gada šī valsts pasaules tirgū savu īpatsvaru palielinājusi no 7,1% līdz 35% . Eiropas Savienība ražo ap 20 miljonus un patērē 18 miljonus tonnu cukura.
Globālais cukura patēriņš ir 145 miljoni tonnu gadā, un tikai 16% no kopējā pasaulē ražotā cukura tiek tirgots pasaules brīvajā tirgū. Cukura cena ES valstīs tiek mākslīgi uzturēta krietni augstāka par pasaules tirgus cenu.
Tāpēc arī ES cukura reformā paredzēts vispirms par 25% samazināt cukurbiešu cenu, pēc tam vēl par 12%. Ja no kvotas audzētājs atteiktos, viņam piešķirtu 50% kompensāciju. Notiks ES cukura nozares radikāla restrukturizācija, lai ievērojami samazinātu cukura cenu. Sarūk ES valstīs ražotā cukura eksporta subsīdijas, un tagad tās ir jau 400 eiru par tonnu. Ar šīm tendencēm jārēķinās Latvijas cukurbiešu audzētājiem un pārstrādātājiem, lai gan tas bija zināms jau vairāk nekā desmit gadus un varēja pieņemt atbilstošus saimnieciskus lēmumus.

Lauksaimnieku atbalsta divdabība

Eiropas Savienība nepārprotami virzās uz saimniekošanu ar arvien mazākām subsīdijām vai pat bez tām. Subsīdijās balstītā lauksaimniecības politika, kas patērē ap divas trešdaļas ES budžeta, pamazām tiek aizstāta ar efektīvāku, vienkāršāku un vairāk uz tirgu orientētu sistēmu. Iepriekš minētā KLP un vienoto maksājumu sistēma paredz pāreju no ražošanas atbalsta uz lauku saimniecību ražotāju atbalstu, pilnīgi vai daļēji nesaistot maksājumus ar ražošanu.
Jāņem vērā arī tas, ka Vācija, Nīderlande un Zviedrija aicina mainīt maksājumu sistēmu. Lai neto maksājumu apjoms 2006.–2013.gadā tiktu samazināts, Vācijai uzkrauts neproporcionāli liels ES budžeta finansēšanas slogs. Sākot ar 2007.gadu, rosina samazināt izdevumus lauksaimniecībai un lauku attīstībai.
Arī ASV paziņojušas, ka 2005./2006. nodokļu gadā par 3% samazinās lauksaimniecības subsīdiju maksājumus, tostarp samazinot maksimāli pieļaujamo subsīdiju apjomu vienai fermai no 360 000 līdz 250 000 ASV dolāru gadā.
Saimniekošanā turpmāk nāksies iztikt ar mērenākām minerālmēslu, it sevišķi nitrātu, devām, kā arī samazināt dažādu ķīmisko regulatoru, pesticīdu izlietojumu, rēķinot uz kultūraugu platības vienību. Turklāt diezgan būtiski kāpj lauksaimniekiem piedāvāto ražošanai nepieciešamo preču cenas – minerālmēsliem, tehnikai, degvielai, elektrībai u.c. Lauksaimniecības mašīnbūvētāji arī spiesti paaugstināt cenas, jo pieaug metāla un energoresursu izmaksas.
Augstražīgas lauksaimniecības tehnoloģijas un sarežģītas ķimikālijas gan ļauj saražot lielu daudzumu lētas produkcijas, taču tā nav visaugstākās kvalitātes. Sekas ir arī vides degradācija. Tiesa, šādai ražošanai nevajag daudz darbaroku, kas novedis pie lauku ļaužu aizplūšanas uz pilsētām. Bez tam līdzšinējā lauksaimniecības politika, kuras pamatā bija lielas subsīdijas par saražoto preci, pamatīgas eksporta kompensācijas un iekšējā tirgus aizsardzība ar importa kvotu noteikšanu, veicināja saimniekošanu, kas pamazām kļuvusi konkurētnespējīga citu pasaules valstu lielākajos tirgos.
Mērķis pārmaiņām divējāds – atstāt labvēlīgāku iespaidu uz apkārtējo vidi un ražot augstvērtīgākus, veselībai atbilstošākus pārtikas produktus, vienlaikus nodrošinot mērenas ražošanas izmaksas.
Līdz ar iedzīvotāju materiālo labklājību aug prasības pēc pārtikas kvalitātes, tās svaiguma, pilnvērtības. Tāpat valstī vajadzētu panākt, lai skolas, bērnudārzi, slimnīcas, armija, cietumi izvēlētos nevis starpnieku nez no kurienes vestu produktu, bet gan vietējā ražotāja piedāvāto. Valstij kopumā tas noteikti būtu daudz izdevīgāk.

Sašaurināšanās ir tuvredzība

Latvijas lauku saimniecības ir ieinteresētas gūt stabilus ienākumus, ražot veselīgu pārtiku un saudzēt apkārtējo vidi. Arī aizsargāt mazās un vidējās saimniecības, novērst atsevišķu reģionu atpalicību.
Tas viss vedina mūsu lauku saimniecības arvien vairāk piemēroties godīgas konkurences apstākļiem. Savu konkurences spēju izvērtēšanā ES un pasaulē vienmēr palīgā jāņem ekonomiskie kritēriji, vispirms produkcijas vienības pašizmaksa plus transporta izmaksas līdz realizācijas un patēriņa vietai. Diemžēl šīs ekonomiskās kategorijas – pašizmaksa u.c. – ne vienmēr saimniekotājiem ir skaidras. Arī no metodiskā viedokļa pašizmaksas noteikšana nav goda vietā.
Ja arī vēl kādu laiku paliek ES tiešmaksājumi, tie galvenokārt ir piesaistīti lauku zemes platības vienībai, un tas tikai dod papildu atspaidu kopējā ienesīguma ziņā, taču izlīdzināti pret jebkuru lauksaimniecības produkcijas veidu.
Rodas jautājums: vai tik daudz Latvijas zemes, ko izmanto lauksaimnieciskās produkcijas vai biomasas ražošanai, nākotnē maz ir vajadzīgs? Varbūt sašaurināties vēl vairāk, kā tas pēdējos 15 gados jau noticis?
Šķiet, pret dažādiem virspusējiem spriedelējumiem, ka veikali pilni, visi ir labi paēduši un tik daudz zemes nav jāapstrādā, tomēr jābūt ļoti uzmanīgiem. Diezgan populārs ir uzskats, ka Latvijā daudz neizmantotu platību, un tāpēc tiek rosināts krasi samazināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes – no 2,4–2,5 miljoniem hektāru līdz 1,5–1,8 miljoniem hektāru. Jāpiebilst, ka valstī novārtā pamesti 20% lauksaimniecībā izmantojamo zemju un šīs platības paplašinās. Polijā šādu zemju ir ap 18%, Lietuvā un Ungārijā – 10%. Lauksaimniecībā neizmantotās zemes platības strauji palielinājās, sākoties un attīstoties agrārajai reformai. No 1990.gada līdz 2000.gadam graudaugu platība samazinājās par 270 tūkstošiem hektāru, savukārt Lietuvā tā par 200 tūkstošiem hektāru palielinājās, turklāt tur bija augstāka ražība, tas deva priekšrocības tiešmaksājumu saņemšanai no Eiropas Savienības.
Protams, lauku aizaugšanu sekmēja arī daži neveiksmīgi risinājumi agrārajā reformā atšķirībā, piemēram, no Čehijas, Slovākijas, Ungārijas, Vācijas austrumu zemēm, kā arī ilgtermiņa kredītu trūkums zemju konsolidācijai, kooperācijas ilgstoša nonicināšana un citi faktori. Čehijā izvēlētais variants Latvijā labi redzams akciju sabiedrības “Agrofirma Tērvete” pozitīvajā saimniekošanas piemērā. Taču šādu piemēru varētu būt vairāk.

Graudam daudz iespēju

Vērtējot nozīmīgākās lauksaimniecības kultūras, ir iespējamas strukturālas izmaiņas. Pārlūkojot graudaugu platības, varam turpināt un pieaugošā daudzumā eksportēt arī pārtikas graudus, jo pasaulē iedzīvotāju skaits aug un iztikas līmenis daudziem ir nepietiekams. Jācer, ka arī maksātspējīgais pieprasījums šajos pasaules reģionos augs, jo tur vairāk saņems par naftu, kafijas un kakao pupiņām, augļiem un citu produkciju.
Latvijas graudu audzētāji arvien rosīgāk daļu izaudzēto pārtikas kviešu eksportē. Turpmākos soļus sper arī kooperatīvā sabiedrība “Latraps”, veidojot kopuzņēmumu ar vienu no lielākajiem zemnieku kooperatīvajiem uzņēmumiem Ziemeļvācijā, kas nodarbojas ar graudu tirdzniecību un eksportu, ieņemot nozīmīgu vietu pasaules graudu biznesā.
Nākamā graudaugu sējumu paplašināšanas iespēja ir iesala ražošana alus darīšanai. Latvijā tikai trīs alus darītavas – a/s “Agrofirma Tērvete”, SIA “Bauskas alus” un SIA “Piebalgas alus” – ražo alu no vietējām izejvielām. Latvijā saražo ne vairāk kā 10% no pārtikas un alus rūpniecībai nepieciešamā iesala. No ekonomiskā viedokļa, kā to pierāda “Agrofirma Tērvete”, ir izdevīgi pašiem izaudzēt alus miežus, iegūt iesalu un gatavot alu, apliecinot alus šķirnes prestižu, ka izejviela izaudzēta savā valstī. Te alus miežu pārstrādē tika izmantoti arī divi apjomīgi SAPARD naudas piesaistes projekti. Pašizmaksas un kvalitātes ziņā izaudzētie alu mieži un iegūtais iesals ir konkurētspējīgi, salīdzinot ar importu. Ja Latvijā gadā jātērē ap 30 000–40 000 tonnu iesala, tam nepieciešams ap 40 000–50 000 tonnu alus miežu jeb papildus ap 20 tūkstošiem hektāru graudaugu sējumu platības.
Graudus var likt lietā vēl citādi – bioetanola ražošanai kā benzīna piedevai izmantošanai iekšdedzes dzinējos. Vācijā šogad tiek nodotas ekspluatācijā arī trīs lieljaudas bioetanola rūpnīcas, kuras galvenokārt strādā ar graudiem. Vienā no tām ražos 200 000 t bioetanola gadā, kam vajag ap 800 000 – 900 000 t graudu jeb ap 200 000 ha graudaugu sējumu platības. Arī Lietuvā kompānija “Stumbras” ražo bioetanolu no graudiem un eksportē uz Rietumeiropu.

Līdz piena upēm patālu

Varētu audzēt vairāk lopbarības kultūraugu, ja izdotos palielināt piena kvotas. Te izskatāmies diezgan bēdīgi, salīdzinot ar abām kaimiņvalstīm. Latvijai piešķirtā piena kvota ir nedaudz virs 700 000 tonnām (jāpierēķina arī piena patēriņš pusnaturālās saimniecībās), kamēr Igaunijā ap 600 000 tonnu un Lietuvā 1 500 000 tonnu. Lietuvā piena ganāmpulkus likvidēja mazāk nekā Latvijā. Šīs kvotas var salīdzināt ar attiecīgo valstu lauksaimniecībā izmantojamām zemes platībām, un te ir acīm redzama neproporcionalitāte.
Aizvadītā gadsimta 80.gados Latvijā ražoja un pārstrādāja divus miljonus tonnu piena, 90.gadu juku laikos vairs tikai 370–380 tūkstošus tonnu. Tas ir nevērīgas zemes reformas un valsts politikas rezultāts. Tagad var pārstrādāt 1–1,5 miljonus tonnu piena un, salīdzinot ar piešķirto kvotu, puse jaudas netiek izmantota. Šos samezglojumus varētu risināt veiksmīgāk, ja būtu izveidota vienota pārstrādes uzņēmumu un piena ražotāju organizācija. Šis apvienošanās brīdis piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas gaitā ir palaists garām. Nākotnē ir iespējama šādas organizācijas izveide, lai vienotu saimnieciskās intereses. Tas klasiski īstenojies un rada stabilitāti Dānijas, Zviedrijas un vairāku citu ES valstu piensaimniecībā.
Protams, jārēķinās, ka augu tauki kļūst populārāki no veselības viedokļa (arī lētāki) salīdzinājumā ar dzīvnieku taukiem, tajā skaitā arī piena taukiem. Taču pasaulē ir vietas, kur piena produktus līdz šim nav pat kārtīgi nobaudījuši. Pēdējā gadā Latvijas piensaimnieku eksports pieauga uz ES, bet, piemēram, Vācijas piena un tā produktu eksports – uz Ķīnu un Krieviju.
Var prognozēt, ka Latvijā paplašināsies gaļas liellopu audzēšana, kam būs papildus nepieciešamas zālāju platības. Izmaksu ziņā tā var konkurēt ES tirgū.
Lauksaimniecības zemju platību samazināšanos bremzēs arī mazāk intensīva saimniekošana, nekā tas ir dažā Rietumeiropas zemē. Turpmāk būs vēlama labāka pārtikas kvalitāte, kas prasīs samazināt minerālmēslu devas. Dažās valstīs, piemēram, Vācijā, paredz ar likumiem ierobežot šīs devas. Tas nesekmēs ražības pieaugumu, tādējādi sējumu platības var nesamazināties.
Simpātisks un tālredzīgs, ekonomiski pamatots un cilvēku veselībai lietderīgs ir arī Austrijas lauksaimniecības attīstības modelis. Lauksaimniecībā nodarbināto skaits uz vienu kvadrātkilometru lauksaimniecībā izmantojamās zemes Latvijā ir ap 12,8, Vācijā – 5,6, Nīderlandē – 14,4, Austrijā – 15,9.
Būtiskās platībās saimniekos arī bioloģiskie lauksaimnieki. Šo saimniecību skaits Latvijā aug, to produkcijas realizācija kļūs prasmīgāka, lētāka. Arī eksporta iespējas pieaug.
Vēl arī citas iespējas zemju lietderīgai saimnieciskai izmantošanai. Rapša sējumu paplašināšanas nepieciešamību rada ne tikai pārtikas eļļas, bet arī biodīzeļdegvielas ieguves attīstība. Latvijas eļļas spiestuves un pārstrādes uzņēmumi pēdējos gados vidēji pārstrādā 75 000 tonnu sēklas. Tam jau šobrīd vajadzīgas vismaz 40 000 ha rapšu sējumu platību, bet nākotnē tās pieaugs. Tas vairākkārt kompensēs cukurbiešu platību pakāpenisku samazināšanos. Nelielu attīstību gūs arī linkopība.
Papildu platības nākotnē var būt nepieciešamas arī citām enerģētiskām kultūrām un augiem, lai iegūtu biokurināmo.
Iespējas ir akvakultūras – dīķsaimniecības – attīstībai, jo jūras zivis kļūst arvien dārgākas, zivju resursi samazinās (nozvejas kvotas tiek noteiktas arvien pieticīgākas), Baltijas jūras zivis kļūst piesārņotākas. Sīkos graudus, kas neder pārtikai un sēklai, var izmantot kā lētu zivju barību.
Analizētas nebūt ne visas iespējas platību lietderīgākai izmantošanai (lauku tūrismam un citiem nolūkiem). Lauksaimniecībā izmantojamā zeme Latvijā samazinājusies no 3,71 miljona hektāru 1940.gadā līdz 2,47 miljoniem hektāru 2003.gadā. Daudz tīrumu aizaudzis ar mazvērtīgu sīkmežu un krūmājiem, kas pilni ar nezālēm un ērcēm. Daba daudzviet ir totāli degradēta. To reizēm vēl papildina, argumentējot, ka Latvijā ir vislielākā bioloģiskā mežu daudzveidība Eiropā, drudžaini palielinot īpaši aizsargājamo teritoriju un mikroliegumu platības.
No sakārtotības, ainaviskā un saimnieciskā viedokļa tas stratēģiski nav pamatoti.