“Koka seja” un liktens tūkstoš acumirkļos

Rīgā, Daugavmalā, Mākslinieku savienības galerijā iemājojis neparasts dārzs – no neskaitāmiem lielformāta fotoattēliem pretim raugās varena dižkoku cilts. Ieskatoties vērīgāk – tas ir viens un tas pats koks, iemūžināts rīta, pusdienlaika un vakara stundās, saulē un miglas palagos, pavasara plaukumā un ziemas atpūtā. Visa pasaule vienā kokā. Un reizē – koks kā starpnieks starp tautām un kultūrām. Jo autore ir latviešu māksliniece Dagnija Osīte–Hueca, kas jau vairāk nekā divdesmit gadus dzīvo Bāzelē. Izstādes sarīkošanu atbalstījusi Šveices Konfederācijas vēstniecība Latvijā, un 24.marta pēcpusdienā to atklāja pati vēstniece Anna Boti.

Liepas stāsts

Labāku tēmu un nosaukumu (“Koka seja”) pirmajai personālizstādei dzimtenē būtu grūti iedomāties, atzina Mākslinieku savienības prezidents Egils Rozenbergs. Jo latvieši pieder pie tām tautām, kas koku uztver arī kā metaforu. “Dižkoks latvietim nav vienkārši liels koks, bet diženuma, spēka un skaistuma simbols.”
Dagnija Osīte-Hueca šo Linnas liepu fotografējusi gandrīz desmit gadus, un viņai sakrājies jau vairāk nekā tūkstoš uzņēmumu. Viņu savaldzinājuši dzirdētie nostāsti un arī iespēja tik daudz ko pateikt, atkal un atkal atgriežoties pie šī viena koka:
– Liepa aug vientuļā vietā Ārgavas kantonā. Leģenda stāsta, ka lielā mēra laikā šai ciematiņā visi iedzīvotāji nomiruši, palicis tikai viens jauneklis. Kapsēta atradusies tālu, otrā ciemā, un viņam nav bijis spēka mirušos uz to aiznest. Jauneklis tos apglabājis turpat aiz ciematiņa. Kā viņu piemiņas sargātāju iestādījis liepiņu. Kopš tā laika – un tas noticis pirms 900 gadiem – ciematiņu sauc par Linnu, kas asociējas ar liepas vārdu (vāciski – die Linde). Gadsimtu laikā šī liepa Šveicē kļuvusi par koka simbolu. Vasarā zem kuplā lapu vainaga ļaudis patveras no karstajiem saules stariem, rudeņos zemnieki nāk pateikties par labo ražu. Steidzīgais 21.gadsimta cilvēks te atrod sirdsmieru.
Tagad, kad cita pēc citas atklājas civilizācijas procesa ēnas puses, ir svarīgi pret dabu atkal sākt izturēties ar cieņu, bijību un mīlestību. Viņa mums ir tikai viena. Es gribu parādīt, kādu skaistumu un dažādību var atklāt vienā kokā, ja tam veltī laiku un sirdi.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Uzziņai:

Dagnija Osīte pēc Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas absolvēšanas līdz 1970.gadam strādā par režisora asistenti Latvijas Televīzijas Bērnu, jaunatnes un mūzikas redakcijā. Seko studijas Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā Maskavā (1970–1975). Pēc laulībām ar VDR pilsoni G.Krīgeru 1975.gadā pārceļas uz dzīvi Vācijā. Strādā filmu studijā DEFA un televīzijas studijā Adlershof. Ar savām dokumentālajām filmām piedalījusies un saņēmusi godalgas vairākos starptautiskos festivālos. Pēc laulībām ar šveicieti G.Huecu 1984.gadā pārceļas uz dzīvi Šveicē. Bāzeles universitātē no 1990. līdz 1995.gadam studē mākslas zinātni, vācu literatūru un psiholoģiju. Kopš 1996.gada strādā Sv. Elizabetes protestantu draudzē Bāzelē, Jauniešu izglītības programmā pasniedzot režiju un psiholoģiju. Fotogrāfijai aktīvi sākusi pievērsties 2001.gadā.