Savā tautā, savā dzimtā, latviešu mūzikā

Nule pienācis īstais laiks, lai ar vislielāko cieņu pieminētu 31.marta simtgadnieku – gleznā Saukas novada dižo dēlu, komponistu, pianistu, J.Vītola Latvijas valsts konservatorijas / Latvijas Mūzikas akadēmijs (LVK/LMA) ilggadējo klavieru spēles profesoru Arvīdu ŽILINSKI (dzimis 1905.gada 31.martā Saukas pagasta Lejas Ārendzānos, miris 1993.gada 30.oktobrī Rīgā, apbedīts I Meža kapos Rīgā). Mēģināsim īsi formulēt viņa darbīgās radošās dzīves raksturīgākos pamatprincipus. Tādu nav mazums. Bet, manuprāt, paši zīmīgākie ir trīs.

Arvīds Žilinskis Saukā Foto: Imants Prēdelis

Nenogurdināms “tautā gājējs”

– to Arvīds Žilinskis aizsāka jau agrīnos konservatorista gados, 1921.gada 19.maijā debitējot nelielā, bet atbildīgā klavierspēles priekšnesumā. Un tad gandrīz sešu gadu desmitu nepārtrauktībā, uz skatuves stādamies tiklab viens, kā kopā ar domubiedriem, piedalījies neskaitāmos koncertos. Ne tikai Rīgā, bet izbraukumos pa visu Latviju. Bez atelpas propagandējis klasiskās mūzikas – galvenokārt latviešu – senākās un jaunākās vērtības. Uzstājies Rīgas radiofonā. Viesojies pirmskara Kauņā, Viļņā, Tallinā, Tērbatā, Helsinkos... Ieguvis Latvijas konservatorijas prof. Bonifacijas Rogges klavierklases absolventa (1927) diplomu, talantīgais jaunais pianists cītīgi rīkoja patstāvīgus klaviervakarus, kurus pēc otra brīvmākslinieka diploma saņemšanas (prof. Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē 1933.gadā) papildināja ar regulāriem autorkoncertiem. Pēc kara tie Rīgas prestižākajās zālēs (Konservatorijā, vēlāk Operā) skaitliski mērojami vismaz pussimta apjomā. Tam visam jāpiesummē vēl līdz šodienai precīzi nesaskaitļotu autorkoncertu tūkstoši (?!), kas atstājuši neizdzēšamas pēdas visos Latvijas novados. Pilsētās un laukos. Kultūras namos, skolās, bērnudārzos...
Tādējādi Arvīds Žilinskis mūsu atskaņotājmākslas vēsturē uzskatāms par vienu no 20.gadsimta 20.–80.gadu visdedzīgāk tautā gājušajiem vokālās un instrumentālās kamermūzikas “apgaismotājiem”, plašas mūzikas mīļotāju saimes audzinātājiem. Man laimējies būt klāt daudzos skolu jauniešiem domātajos sarīkojumos, vienmēr apbrīnojot, cik tēlaini saviem klausītājiem Arvīds Žilinskis prot stāstīt par mūzikas izteiksmes līdzekļiem un cik šiem stāstījumiem spilgti piemēroti viņš prot piemeklēt muzikālās ilustrācijas no sava pārbagātā bērnu skaņdarbu pūra. Profesora radošā parauga ierosmēs sadarbību ar klausītājiem apguvuši daudzi latviešu jaunāko paaudžu mūziķi. Arī šo rindiņu autors. Savukārt Arvīda Žilinska klavierpavadījumos un viņa solodziesmu pirmatskaņojumos lielisku skatuvisko skolu guvuši desmiti dziedoņu – vēlākās latviešu vokālās mākslas izcilības. Gan komponista radošajai darbībai vēl šodien pateicīgās personības (Maigurs Andermanis, Laima Andersone-Silāre, Vera Davidone, Žermēna Heine-Vāgnere, Ivars Krastiņš, Astra Krēsliņa, Jēkabs Krēsliņš, Druvis Kriķis, Inta Spanovska, Jānis Sproģis, Kārlis Zariņš, Rita Zelmane u.c.), gan aizsaules dārzos aizsauktās slavenības (Milda Brehmane-Štengele, Miķelis Fišers, Artūrs Frīnbergs, Pēteris Grāvelis, Ādolfs Kaktiņš, Oļģerts Krastiņš, Anna Ludiņa, Tālis Matīss, Elfrīda Pakule, Edgars Plūksna, Ārija Simsone, Erna Traviņa, Rihards Veide, Mariss Vētra, Jānis Zābers, Edgars Zveja un daudzi citi).

Muzikālās daiļrades rekordists

– kā tāds ar aptuveni 1500 lielāka un mazāka apjoma skaņdarbiem Arvīds Žilinskis kvantitāšu ziņā pārspēj jebkuru citu latviešu komponistu. Gan klasiķus, gan mūsdienu meistarus (laikam gan ar savu daudzpusīgo mūzikas bagātību klāstu, profesoram šodien pietuvoties spējis vienīgi Maestro Raimonds Pauls!). Pie Ginesa rekorda cienīga laureāta latviešu (tāpat lietuviešu, igauņu) operkomponistu vidū Arvīds Žilinskis piepulcināms arī ar Raiņa saulgriežu pasakas rosināto “Zelta zirgu”. Kopš 1965.gada 7.februāra pirmizrādes šis melodiski pievilcīgais skatuves darbs pieredzējis vismaz 200(!) skatītāju un klausītāju pārpilnas LNO izrādes. Šajos laikos, kad bērnudārzos un jaunāko klašu skolēnu muzikālajos sarīkojumos vēl arvien skan Arvīda Žilinska mazās, sirsnīgās, latviski melodiskās, nemirstīgās bērnu dziesmiņas, nebūtu par ļaunu mūsu operteātra repertuārā atjaunot “Zelta zirgu”. Tāpat viņa vairāku bērnu baletu muzikālo virsotni – “Sprīdīti” (pirmizrāde LNO 1968.gada 5.janvārī). Patīkami uzzināt, ka izdevniecība “Musica Baltika” par godu simtgadei šopavasar laidīs klajā vairākus viņa skaņdarbu krājumus. To vidū dažu spilgtu dziesmu retumus. Jo profesora mājas arhīvā joprojām glabājas daudzu nepublicētu vokālo un arī instrumentālo partitūru rokraksti.

Viesmīlīgās ģimenes pavarda kūrējs

– tā ir morāli apskaidrotās un ētiski tīrās būtības sakne visai Arvīda Žilinska mākslinieciski cilvēciskajai personībai. Nav šaubu, ka viņa emocionāli apgaroto, romantisko daiļradi kopš agrīniem jaunības laikiem rosinājis daudzus latviešu komponistus iedvesmojušais Emīla Dārziņa gars. Tomēr, rūpīgi izsekojot visai Arvīda Žilinska manuskriptu hronoloģijai, nekļūdīšos, apgalvodams, ka mana neaizmirstamā klavierspēles profesora dzīves pamatievirzi liriski romantisko izjūtu dzīlēs mērķtiecīgi virzījusi viņa mūža pirmā un vienīgā mīlestība – 1931.gada 6.jūnijā par sievu apņemtā privātstundu uzticīgā skolniece Milda Žilinska (dzimusi Bēma, saukta “Mijiņa”, 1903.gada 24.novembrī Rīgā). Viņa pāris gadus ilgāk pārdzīvoja savu mīļoto dzīvesdraugu, pēc grūtas slimības aizmigdama turpat Žilinsku Baznīcas ielas 39. nama 12. dzīvokļa atpūtas krēslā 1995.gada 15.novembrī...
Komponista ģimenes mājīgais pilsētas miteklis domās jāapvieno ar Žilinsku vasaras mītni – tēvtēvu mantojumu – Saukas Lejas Ārendzāniem. Vienīgais dēls – pianists, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas pensionētais klavierspēles pedagogs Valts Žilinskis (dz. 1934.g.) vēl tēva dzīves laikā tur izveidoja un mūsdienās saudzīgi aprūpē savdabīgu privātmuzeju, ko aplūkot vasarās braukuši simtiem Arvīda Žilinska talanta cienītāju. Par vīratēva muzikālā mantojuma apguvi rūpējas arī muzikoloģe Dace Žilinska (dz. Lucava, 1937.g.) un viņu abu dēli: jaunākais – Jānis (1972.g.), vecākais – Gints (1968.g.), talantīgais latviešu džeza pianists, saukts par Žilu. Ģimenes ziemas un vasaras pavarda siltumu baudījuši daudzi mākslas un kultūras darbinieki, profesora draugi. Viņa pēckara gadu koncertu mūziķi un operu, operešu, baletu izrāžu līdzgaitnieki. Arvīdam un Mildai Žilinskiem piemita brīnumreta, simpātiska īpašība: aicināt savas mājas viesu pulkā arī jaunāko paaudžu mūziķus. Pirmām kārtām profesora mīļākos skolniekus. Tur arī šo rindiņu autors guvis iespaidus savām daudzajām apcerēm un recenzijām par

profesora daiļradi. Arī 1971.gadā izdevniecības “Liesma” publicētajai vienīgajai (pagaidām!) monogrāfijai “Arvīds Žilinskis”. Starp citu, šīs grāmatas romantiskie komponista bērnības un jaunības dienu stāstījumi, abu dzīvesdraugu sirsnīgi “koriģēti”, likti uz papīra viesmīlīgajos Lejas Ārendzānos 1969.gada vasarā, ar profesoru kopējas makšķergaitas asariem bagātajā Saukas ezerā baudot.

Dr.art. prof. Oļģerts Grāvītis – speciāli “LatvijasVēstnesim”