Trīs grāmatas par laika grāmatām

Jau vairāk nekā pusotru gadsimtu rets tautietis latvietis ir izticis bez savas laika grāmatas – kalendāra. Atļaušos teikt – drīzāk pat bez Bībeles vai dziesmu grāmatas, bet ne bez minētā izdevuma. Kas šajā tik nozīmīgajā mūsu nacionālās kultūras laukā izdarīts, var uzzināt, iepazīstoties ar bibliogrāfisko rādītāju “Latvijas kalendāri 1758–1919”, kuru Līgas Krūmiņas redakcijā pērnā gada beigās trijos sējumos izdevusi Akadēmiskā bibliotēka.
“Zemnieku jeb latviešu laika grāmata uz to 1758.gadu pēc tās svētas piedzimšanas mūsu Kunga in (tā tekstā – R.T.) Pestītāja Jēzus Kristus, tā rakstīta, ka arī Vidzemē in citi ļaudis, kas zemnieku valodu prot, in lasīt māk, laikus, dienas garumu, mēnešu starpas un citas lietas zināt var.”
Tā saucās pirmais latviešu kalendārs, kuru 32 lappušu biezumā 1757.gadā Jelgavā izdeva vācbaltietis Johans Heinrihs Kesters. Viņš šādu pašu kalendāru laida klajā arī turpmākajos trijos gados. Līdz 1780.gadam lasītāji katru ziemvasaru saņēma tikai viena nosaukuma laika grāmatu, tad divus (1790.gadā – 3, 1811. –3, 1812. – 1), bet kopš 1851.gada – trīs un vairāk, kulmināciju sasniedzot 1914.gadā, kad tautās gāja 136 dažādu nosaukumu kalendāri. Bilance? 605 nosaukumi 162 gados, šķiet, nav maz. Drīzāk daudz. Jāpiezīmē, ka pirmā laika grāmata iznāca līdz rādītājā minētā laika beigām. Gandrīz tikpat ilgi lasītāji saņēma “Vidzemes kalendāru” (1781–1919), ko lielākoties iespieda Rīgā.
Cik eksemplāros iznāca kalendāri? Rādītājs liecina, ka no dažiem simtiem līdz pat 60 tūkstošiem, kādu metienu sasniedza 80 lappuses biezā “Veca un jauna laika grāmata uz 1905.gadu pēc Kristus piedzimšanas”, kuru iepriekšējā gadā Jelgavā laida klajā arī vācu tautības izdevējs Johans Frīdrihs Stefenhāgens.
Bibliogrāfijā minētajā laikā kalendāru eksemplāru skaits pieauga no viena kalendāra aptuveni 80 latviešu iedzīvotājiem gadā perioda sākumā līdz vienam kalendāram aptuveni trim iedzīvotājiem perioda beigās. Tādējādi, piemēram, 1912.gadā kalendāri bija pieejami 26 reizes vairāk lasītājiem nekā 1758.gadā un bija iespēja jau būt katrā ģimenē un lauku sētā.
19.gadsimta otrajā pusē, kad, kā rāda bibliogrāfija, lasītājiem tika piedāvāts visai prāvs dažādu kalendāru nosaukumu skaits, izveidojās divas tematiskas pamatgrupas: vispārīgie un nozaru kalendāri. Kalendāru pamatdaļā nostiprinājās ziņas, kas atbalstīja latviešu aktīvu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē un veicināja izglītību.
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, liecina rādītājs, turpinājās kalendārniecības strauja attīstība: pieauga nosaukumu skaits un tirāža, paplašinājās izdošanas ģeogrāfija, palielinājās nozaru kalendāru skaits. Vairākums vispārīgo kalendāru tika vērtēti kā derīgi laika kavēklim, atsevišķos izdevumos tika publicēti arī pazīstamu rakstnieku – Aspazijas, Raiņa, R.Blaumaņa, J.Jaunsudrabiņa, A.Deglava, J.Gētes, F.Šillera, G.Mopasāna, M.Gorkija u.c. darbi.
Gan vispārīgo, gan nozaru kalendāru pamatdaļā pamazām nostiprinājās noteiktu ziņu kopums, kura tematika bija: dabaszinātņu jautājumi (nevis astroloģija, kā nereti 21.gadimtā, bet astronomija, laika iedalīšana un laika skaitīšana), sabiedriskās zinātnes (politika, ekonomika, tieslietas, demogrāfija, statistika utt.), vēsture, transports, pasts, tirdzniecība un reklāma.
Vispārīgo kalendāru pielikumos bija atrodami gan padomi lauksaimniecībā, mājturībā un medicīnā (pārsvarā populārzinātnisku rakstu vai īsu ziņu veidā), gan beletristika – humors, dzeja, proza, drāma u.tml. Nozaru kalendāru pielikumos līdzās daiļdarbiem atkarībā no izdevumā dominējošās tēmas uzmanība tika pievērsta tādiem jautājumiem kā lauksaimniecība kopumā, zemkopība, lopkopība, piensaimniecība, dārzkopība un biškopība. Nozaru kalendāri bija veltīti visām būtiskākajām latviešu sabiedriskās un saimnieciskās dzīves jomām.
Bibliogrāfijas trešā daļa satur palīgrādītājus. To ir daudz, un tie sniedz vērtīgus datus par laika grāmatu izdevējiem, izdevniecībām, spiestuvēm, izplatītājiem un citiem jautājumiem. Te uzzinām, piemēram, ka visvairāk kalendāru izdots Rīgā. Tai seko senais grāmatniecības, poligrāfijas un preses centrs Jelgava. Tad nāk Cēsis, Liepāja, Vecpiebalga (!), Valmiera, Tukums, Valka un citas vietas. Pa vienai laika grāmatai izdots arī Ikšķilē, Krāslavā, Kuldīgā, Mēdzulā, Piltenē, Stāmerienā un Vitebskā.
Aplūkotais izdevums, kas sagatavots augstā profesionālā līmenī, lieti noderēs vēsturniekiem un filologiem, studentiem un novadpētniekiem, vārdu sakot, visiem, kurus interesē latviešu tautas kultūras vēsture, tajā skaitā kalendārniecības rašanās un attīstība. Bet šīs nozīmīgās bibliogrāfijas autoriem – Misiņa bibliotēkas speciālistiem – gribas novēlēt tikpat raženi darbu turpināt.

Rihards Treijs, prof., Dr.habil.hist.