Tautsaimniecība kā valsts mugurkauls

Šodien, 8. septembrī, 80 gadu jubileja ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim, Dr. habil oec. Pēterim Guļānam, čaklam "Latvijas Vēstneša" autoram. Savu svētku reizi sirmais ekonomists sagaida darbā — svinīgajā sanāksmē LZA ar akadēmisko uzrunu "Dažas atziņas par ekonomikas zinātnes lomu Latvijas tautsaimniecības potenciāla veidošanā".

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns:

Par ekonomikas zinātnes lomu Latvijas tautsaimniecības potenciāla veidošanā

Atziņas, kuras man ļauts izteikt šajā sanāksmē, balstās uz informāciju un vērojumiem, kas uzkrājušies 47 pētnieciskā darba gados. Būšu gandarīts, ja manas fragmentārās piezīmes rosinās diskusiju par Latvijas tautsaimniecības attīstības problēmām, tādējādi sekmējot to risināšanu.

Tā kā mana pētnieciskā darba lielākā daļa norisa sociālistiskās sistēmas apstākļos, gribu vispirms pieskarties ekonomikas zinātnes lomai tajā periodā. Turpmāk teikto lūdzu neiztulkot kā šīs sistēmas aizstāvību. Atzīstot, ka tā mums tika vardarbīgi uzspiesta, kā arī tās nespēju nodrošināt sabiedrības sekmīgu attīstību, būtu tomēr aplami no Latvijas vēstures izslēgt kā nebijušu 50 gadu ilgu periodu, — laika posmu, kas līdzīgs tās iedzīvotāju divu paaudžu darba mūžam. Vērtējot pagātnes notikumus, lietderīgi vadīties no romiešu vēsturnieka Tacīta pazīstamās tēzes sine ira et studio .1

Pieskarties šim periodam mani rosina arī nereti dzirdētie apgalvojumi, ka toreiz veiktais darbs ražotājspēku attīstības shēmu un citu komplekso programmu izstrādē bijusi tukša darbība, jo visu noteica PSKP un tās kongresu apstiprinātie tautsaimniecības attīstības pamatvirzieni. Formāli tas tā bija. Patiesība tomēr ir tā, ka jau 2–3 gadus pirms katras piecgades tika veikta nākotnes problēmu detalizēta izpēte. Viens no tās uzdevumiem bija saskaņot PSRS nozaru un atsevišķu republiku attīstības intereses. Tas mums pavēra iespēju, izmantojot pārliecinošu argumentāciju, ietekmēt tautsaimniecības attīstību republikā. Šādas argumentācijas veidošana arī bija pētnieku, konkrēti ražotājspēku attīstības un izvietojuma shēmu izstrādātāju kolektīva uzdevums. Jāsaka, ka mūsu pētnieku grupa šo uzdevumu veica sekmīgi. Tas, ka Latvija pēc ekonomikas attīstības vispārējā līmeņa, darba ražīguma, energoietilpības un citiem rādītājiem astoņdesmito gadu nogalē bija viena no vislabākajām PSRS, lielā mērā ir arī Latvijas ekonomisko problēmu pētnieku nopelns. Paskaidrošu teikto sīkāk.

Pēckara periodā Latvijā norisa strauja industrializācija. Nepieciešamība mainīt tautsaimniecības struktūru, palielinot tajā industriālo nozaru īpatnējo svaru, iezīmējās jau trīsdesmito gadu otrajā pusē, jo bija skaidrs, ka valsts, kurā pāri par 60% iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, nevar izveidot laikmetam atbilstošu ekonomiku. Tādēļ industrializācija kā tautsaimniecības pārveides process, kura raksturīga iezīme ir daļas lauksaimniecībā nodarbināto pakāpeniska pāreja darbā industriālajās un ar tām saistītajās nozarēs, visumā vērtējama pozitīvi. Industrializācijas padomju varianta trūkums ir tas, ka tā nenotika pēc klasiskajiem principiem, pārdalot starp nozarēm vietējos darbaspēka resursus, bet iepludinot rūpniecībai nepieciešamo darbaspēku lielā mērā no ārienes — no citiem PSRS reģioniem. Tā kā Latvijā nosacījumi atsevišķu uzņēmumu funkcionēšanai visumā bija labvēlīgi un iedzīvotāji labprāt pārcēlās uz dzīvi šeit, PSRS ministrijas tiecās veidot jaunus uzņēmumus un paplašināt esošos. Tas savukārt nozīmēja arvien jaunu migrantu pieplūdumu un pamatnācijas daļas nepārtrauktu samazināšanu iedzīvotāju kopējā skaitā ar visām no tā izrietošām sekām.

Vai ekonomikas zinātne varēja ietekmēt šo latviešu nācijai nelabvēlīgo procesu?

Ir acīm redzams, ka, lai ierobežotu migrantu pieplūdumu, jāsašaurina vajadzība pēc darbaspēka, tātad jāierobežo rūpniecības attīstība. Iekams pievērsties konkrētiem jautājumiem, nepieciešams izteikt dažas piezīmes:

1. Zinātnieku kompetence nav izdot saistošus norādījumus par atsevišķu objektu attīstību vai likvidāciju. To lēma attiecīgas PSRS centrālās iestādes, saskaņojot ar republikas pārvaldes atbilstošajām institūcijām, bet nereti, apejot tās, ar partijas institūcijām;

2. Tautsaimniecība ir ļoti inerta sistēma, un panākt straujas strukturālas izmaiņas tajā, pat pie vislabvēlīgākās valdošo institūciju attieksmes, nav iespējams. Tās jārealizē pakāpeniski, soli pa solim;

3. Lai gan PSRS tautsaimniecība tika vadīta centralizēti, atsevišķi objekti bija konkrētu ministriju valdījumā un tos likvidēt vai tikai sašaurināt darbību bija ārkārtīgi grūti, vairumā gadījumu pat neiespējami;

4. Stāvokli sarežģīja tas, ka principiālo nostādņu izstrāde šinī jomā notika sešdesmitajos gados, tātad uz 1959.gada notikumu fona.

Pierādīt rūpniecības attīstības ierobežošanas nepieciešamību tikai ar vietējo darbaspēka resursu trūkumu bija bezcerīgi, pat bīstami, jo ātri varēja iegūt buržuāzisko nacionālistu apzīmējumu ar visām no tā izrietošajām sekām, galvenais, nepanākot migrantu plūsmas ierobežošanu. Analizējot PSRS ekonomikā notiekošos procesus, izdevās rast pārliecinošus argumentus, kas bija pieņemami valdošajām institūcijām un pilnīgi atbilda arī Latvijas interesēm. Mūsu argumentācija bija šāda:

1. Priekšplānā tika izvirzīta vispārēja tēze, ka Latvijas ekonomika jāveido tā, lai tā dotu maksimālu ieguldījumu PSRS tautsaimniecības kompleksa efektivitātes kāpināšanā. Pret šādu vispārējo mērķi iebildumu, saprotams, nevarēja būt;

2. Lai sasniegtu nosaukto mērķi:

• vispirms jāizmanto lētākais variants — jānodrošina esošo ražošanas jaudu pilnīgāka izmantošana, palielinot to darbības laiku jeb maiņu koeficientu,

• jāierobežo materiālietilpīgu ražošanas objektu attīstība, tuvinot pārstrādes rūpniecību izejvielu ieguves vietām. Tas ļautu mazināt pārvadājumu apjoma pieaugumu Padomju Savienībā;

3. Pēc nodarbināto skaita rūpniecībā uz 1000 iedzīvotājiem Latvija starp tā sauktajām savienotajām republikām sešdesmito gadu nogalē bija pirmajā vietā PSRS un arī vienā no pirmajām vietām pasaulē. Nodarbinātība rūpniecībā Latvijā pārsniedza Vidusāzijas republiku rādītāju 4 reizes. Šāda situācija neatbilda vispārējai doktrīnai, ka padomju vara nodrošina visām tautām vienādas attīstības iespējas.

Balstoties uz minēto argumentāciju, tika izvirzīti šādi priekšlikumi:

1. Latvijā, raugoties no PSRS tautsaimniecības efektivitātes palielināšanas viedokļa, galvenais uzdevums ir jau izveidoto ražošanas jaudu pilnīgāka izmantošana, atsakoties no jaunu uzņēmumu veidošanas;

2. Tā kā Latvijā ir pārāk augsts nodarbinātības līmenis rūpniecībā, tās ražošanas apjoma kāpums jānodrošina, paaugstinot darba ražīgumu bez strādājošo skaita pieauguma.

Acīmredzot šie priekšlikumi bija pietiekami pārliecinoši. Lai gan augstākajās instancēs sajūsma nebija vērojama, tomēr, un tas ir svarīgi, nebija arī principiālu iebildumu. Galu galā šīs konceptuālās tēzes tika pieņemtas un sākta to realizācija tautsaimniecības attīstības piecgadu plānos. Rezultātā strādājošo skaita pieauguma tempi rūpniecībā ar katru nākamo piecgadi samazinājās. Bet periodā no 1986. līdz 1990.gadam šajā nozarē nodarbināto skaits pat saruka par 71 tūkstoti jeb 17,1%.

Balstoties uz mūsu pētījumiem, izdevās argumentēti noraidīt daudzus PSRS ministriju projektus par jaunu, lielu uzņēmumu būvi Latvijā. Aptuveni aprēķini rāda, ka, ja šie projekti tiktu realizēti, Latvijā papildus būtu ieplūduši vēl ap 200 tūkstoš migrantu. Šo skaitli es minu tādēļ, lai parādītu, ka ekonomikas zinātnei tajā laikā bija nozīmīga loma Latvijas interešu noskaidrošanā un argumentētā to aizstāvībā.

Pievēršoties mūsdienām, jākonstatē, ka viens no galvenajiem iemesliem Latvijas ekonomiskā potenciāla katastrofālajam sabrukumam un ieilgušajai nespējai izkļūt no priekšpēdējās vietas ES kandidātvalstu grupā, ir zinātniski pamatotas tautsaimniecības attīstības koncepcijas trūkums. Rezultātā mūsu pārvaldes institūcijas bieži vien darbojas nevis saskaņā ar Latvijas stratēģiskajām interesēm, bet, lai izpildītu starptautisko institūciju fragmentāros norādījumus. Piebildīšu, ka šie norādījumi nāk nevis tāpēc, lai bremzētu mūsu attīstību, bet galvenokārt tādēļ, ka mums nav sava viedokļa.

Pirmais jautājums ir par veidojamo tautsaimniecības modeli : atvērta vai slēgta tipa ekonomika. Atbilde ir acīmredzama. Mūsdienu apstākļos mazai valstij, kas turklāt nesen atguvusi neatkarību, nav citas iespējas, kā veidot atvērta tipa ekonomiku.

Iekļaušanās kādā valstu ekonomiskajā apvienībā, realizējot mērķtiecīgu politiku, var radīt papildu nosacījumus tautsaimniecības attīstībai. Pieredze tomēr rāda, ka pareiza modeļa izvēle un iestāšanās pat visprogresīvākajā ekonomiskajā apvienībā pati par sevi vēl nedod pozitīvu rezultātu. Lai tāds būtu, valstī jārealizē mērķtiecīga ekonomiskā politika.

Nevar uzskatīt par normālu situāciju, ka desmit gadu laikā tā arī nav formulēts ekonomiskās politikas galvenais mērķis. Par tādu nevar uzskatīt bieži atkārtoto vēlmi pēc iespējas ātrāk iestāties Eiropas Savienībā (ES) vai arī pirms dažiem gadiem deklarēto un jau izpildīto uzdevumu iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Tie ir tikai līdzekļi galvenā mērķa sasniegšanai pie nosacījuma, ja valstī ir saimnieciskie objekti, kas ir pietiekami konkurētspējīgi, lai reāli izmantotu tirgus areāla paplašināšanas dotās iespējas. Tā kā šādu uzņēmumu mums gandrīz nav, arī iestāšanās rezultāti PTO ir tādi, kādi ir.

Ekonomiskās politikas atsevišķu pasākumu efektivitātes noteikšanai jāizmanto tās mērķim atbilstoši kritēriji . Latvijā pašreizējā laika posmā šinī jautājumā nav skaidrības. Lai raksturotu realizētās ekonomiskās politikas efektivitāti, kā kritēriji bieži tiek izmantoti tādi specifiski rādītāji kā inflācijas temps, naudas maiņas kursa stabilitāte, budžeta sabalansētība, kredīta likmju izmaiņu virzība, valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas pakāpe un tiem līdzīgi. Liela daļa šo rādītāju Latvijā ir labāki nekā citās bijušajās sociālistiskajās valstīs.

Nav apstrīdams, ka nosauktie rādītāji ir nozīmīgi valsts makroekonomikas līmenī notiekošo procesu raksturotāji un Latvijas panākumi te pelnīti guvuši starptautisko organizāciju atzinumu. Bet tie atspoguļo situāciju tikai atsevišķos valsts ekonomikas sektoros. Paliek tomēr neskaidrs, kāpēc situācijā, kad Latvijai ir atzīstami panākumi minētajās jomās, katastrofāli trūkst līdzekļu elementāro vajadzību apmierināšanai iedzīvotāju izglītības, kultūras, veselības un sociālās aprūpes, valsts aizsardzības un iekšējās drošības struktūru darbības nodrošināšanai; kāpēc liela daļa iedzīvotāju grimst nabadzībā, reāli notiek tautas izmiršana, strauji norit agrāk uzkrātā ražošanas un sociālās infrastruktūras kā arī cilvēku kapitāla "noēšana"?

Ekonomiskās politikas pasākumu efektivitāti acīmredzot nevar noteikt, izmantojot rādītājus, kas atspoguļo situāciju tautsaimniecības makrolīmeņa atsevišķās jomās vai procesos. Tam nepieciešami kritēriji, kas aptver visu tās kopumu, ietverot arī mikro līmeni jeb uzņēmējdarbības jomu. Tādi ir valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) un nacionālais bruto ienākums (NBI) attiecināti uz vienu iedzīvotāju. Diskutējams ir jautājums, kas ir labāk: pozitīvi atsevišķi makroekonomiskie rādītāji un mazi, turklāt sastinguši IKP un NBI apjomi, vai arī ne sevišķi labi atsevišķi no minētajiem rādītājiem, bet augošs IKP un NBI. Latvijas apstākļiem atbilstošu optimālu sakarību noteikšana ir viena no sarežģītākajām problēmām. Tās kvalificēta atrisināšana bez aktīvas zinātnieku līdzdalības diezin vai ir iespējama.

Kapitāla deficīts ir viens no iemesliem, kas kavē ekonomikas attīstību. Tādēļ aktuāla ir ārējo investīciju piesaiste. Pašreizējā prakse šinī jomā diemžēl ne vienmēr vērtējama pozitīvi. Risinot šos jautājumus, nereti tiek lietots aplams to efektivitātes noteikšanas kritērijs, proti, investīciju apjoms. Izmantojot to, nenovēršami nonākam pie secinājuma: jo lielākas investīcijas, jo lielāks Latvijas ieguvums. Šādā skatījumā investīcijas no tautsaimniecības attīstības līdzekļa kļūst par pašmērķi.

Tas, ka atpalicības pārvarēšanai ārējas investīcijas mums ir absolūti nepieciešamas, nebūt nenozīmē, ka izdevīgi ir jebkuri to piesaistes varianti. Mūsu galvenais resurss ir darbaspēks. Iedzīvotāju labklājības līmenis ir atkarīgs no tā, cik ražīgi mēs šo resursu izmantojam.

Īstenībā mums investīcijas ir vajadzīgas ne pašas par sevi, bet tikai kā līdzeklis darba vietu radīšanai, turklāt tādu, kas nodrošina konkurētspējīgas produkcijas izlaidi. Tādēļ ārējo investīciju apjoms, kā absolūtā izteiksmē, tā arī attiecinot uz vienu iedzīvotāju, nebūt neizsaka to efektivitāti. Latvija kā ārējās investīcijas piesaistošā valsts ir ieinteresēta ar to palīdzību veidot iespējami vairāk darba vietu. Šīs iespējas lielā mērā ir atkarīgas no nozares specifikas. Raksturīgs piemērs te ir jau dažkārt diskutētais celulozes rūpnīcas projekts. Ieguldot milzīgas summas, strādājošo skaits palielināsies nenozīmīgi un Latvijas ieguvums būs niecīgs.

Tautsaimniecības pārveides gados Latvijā līdz ar daudzu lielo rūpnīcu likvidāciju vai sadalīšanu ir izveidojies liels skaits mazu un vidēju uzņēmumu . ES institūcijas iesaka veicināt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību kā vienu no pārejas valstu tautsaimniecības attīstības variantiem.

Mazo uzņēmumu rašanās un to skaita kāpums ir sekas tam, ka nav nepieciešamo nosacījumu lielu, modernu uzņēmumu sekmīgai funkcionēšanai. Diezin vai var piekrist ieteikumam mazo un vidējo uzņēmumu attīstību uzskatīt par ekonomiskās politikas mērķi. To lietderība acīmredzot jāvērtē, vadoties no vispārējā valsts ekonomikas attīstības mērķa — funkcionēt globālajā tirgus attiecību sistēmā. Sasniegt ekonomikas attīstības galveno mērķi (nodrošināt iedzīvotāju labklājības līmeņa tuvināšanu industriālo valstu līmenim) var tikai tad, ja valstī funkcionē augstražīgu uz mūsdienīgu tehnoloģiju bāzētu saimniecisko objektu kopums. Īpaši svarīga šī prasība ir preču ražotājās nozarēs. Mazo un vidējo uzņēmumu prioritāra izveide attaisnojama tad, ja tie atbilst šai prasībai. Ignorējot to, zaudējumi ir neizbēgami. Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir likumā ietvertā norma par vēja elektrostaciju būvniecības stimulēšanu. Mazie un vidējie uzņēmumi jāatbalsta ne tāpēc, ka tie ir mazi un spējīgi maz konkurēt — esošie resursi jāizlieto tā, lai palīdzētu tiem, kas uzsāk oriģinālas, līdz šim nepazītas produkcijas ražošanu, tehnoloģijas izstrādi vai pakalpojuma sniegšanu, kura var attīstīt jaunu virzienu ražošanā un sadzīvē.

Nosauktās problēmas un dažas piezīmes attiecībā uz to risinājuma iespējām rāda, ka viens no iemesliem, kas apgrūtina Latvijas tautsaimniecības potenciāla kāpumu, ir mērķtiecības trūkums valsts ekonomiskajā politikā. Līdzšinējie mēģinājumi veidot tautsaimniecības attīstības stratēģiju ar valsts pārvaldes institūcijās strādājošo ierēdņu un ārzemju konsultantu palīdzību nav devuši pozitīvus rezultātus. Konceptuālo jautājumu izpēte un rekomendāciju izstrāde nav iespējama, pievēršoties tam epizodiski, paralēli ikdienas pienākumu pildīšanai. Tas pirmkārt. Un otrkārt, kvalificēti šo uzdevumu veikt var tikai no politiskajām partijām un pārvaldes institūcijām neatkarīgi pētnieki. Šādas pētnieku grupas izveide ir aktuāla šodien, un tāda tā paliks arī pārredzamajā nākotnē neatkarīgi no Latvijas statusa starpvalstu apvienībās.

------------------------------

1 Sine ira et studio (latīniski) — bez naida un partejiskuma (t.i., objektīvi)