Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio 7. septembrī

Intervija Latvijas Radio 7. septembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šīs dienas rīta cēliens ir pagājis Ādamsona zīmē. Viņš ir kļuvis ļoti populārs. Jūs bijāt Saeimā un uzstājāties arī ar runu. Kas jūs pamudināja to darīt?

A.Bērziņš: — Tā ir principiālā pozīcija, kuru es paudu. Es sacīju, ka demokrātiskā valstī, par kādu mēs gribam izveidot Latviju, ir jābūt varas dalīšanai. Tiesu varai, likumdevējam, izpildvarai un prokuratūrai — katrai ir sava funkcija. Nevajag mēģināt kādam pildīt kāda cita funkcijas, tad valstī sākas jukas. Sākotnēji es nebiju domājis uzstāties ar runu, bet mani uz to mudināja citu deputātu teiktais — piemēram, deputāts Baldzēns un deputāts Čevers Saeimas tribīnē tiecās uzņemties tiesnešu vai tiesu varas funkciju, mēģinot analizēt to vai citu nodarījumu un izsakot savus secinājumus, slēdzienus. Citiem vārdiem — Saeima mēģināja vienlaikus būt gan prokurors, gan tiesa šajā situācijā, liedzot prokuratūrai un tiesai pildīt tos pienākumus, ko paši Saeimas deputāti ir iebalsojuši likumā "Par tiesu varu" un likumā "Par prokuratūru". Tas bija iemesls, kāpēc es gāju runāt, un apmēram to es arī teicu Saeimas sēdē.

— Šīs dienas balsojums apliecina to, ka Saeimas deputāti neuzticas prokuratūrai, neuzticas tiesai. Šī iemesla dēļ viņi baidās izdot Ādamsonu kriminālvajāšanai, jo ar Ādamsonu politiski izrēķināsies prokuratūrā.

A.Bērziņš: — Es savā uzstāšanās reizē teicu, ka, ja Jānim Ādamsonam arī pašlaik ir tikpat daudz drosmes un tikpat daudz argumentu, cik viņam bija tad, kad viņš kāpa tribīnē un apvainoja cilvēkus krimināli sodāmās darbībās, tad lai viņš nāk tagad ar tādu pašu drosmi un atbildību un skaidri pasaka — mīļā Saeima, atbalstiet manu izdošanu; es iešu uz tiesu, likšu galdā visus pierādījumus, kas man ir, un tad tiesa pateiks — vainīgs vai nevainīgs. Tā būtu bijusi pareizā formula.

— Bet, ja mēs tiesai neticam un sakām, ka tiesu jebkurā valstī var uzpirkt?

A.Bērziņš: — Es negribu teikt, ka tiesā un prokuratūrā pilnīgi viss ir kārtībā. Bet, ja mēs tiesai neļausim nodarboties ar tām funkcijām, ar kurām viņai ir jānodarbojas, viņa nekad nekļūs labāka. Demokrātiskā situācija jau ir tāda, ka tiesā nonāk, pieņemsim, kāds sabiedrībā zināms, pietiekami skandalozs un interesants gadījums, un tad tiesa ir spiesta to izskatīt, skaidri zinot un rēķinoties ar to, ka būs liels sabiedrības spiediens un uzmanība. Tad tiesa ir spiesta sevi pilnveidot no demokrātiskās attīstības viedokļa. Kas notiks tagad? Tā kā J. Ādamsons netiek izdots tiesai, lieta paliks neizlemta un nenoskaidrota. Būs tā — es nezinu, vai viņš kažoku nozaga vai viņam kažoku nozaga — tāda nenoteikta situācija, katrs varēs to tulkot, kā viņam gribēsies, bet patiesība nebūs noskaidrota.

— Vai jūs kā valdības vadītājs varētu garantēt to, ka lietu neizskatītu politiski uzpirkta tiesa?

A.Bērziņš: — Tiesa jau pirmkārt ir sacensība — tur ir trīs puses: prokuratūra uzstājas kā apsūdzētājs, tiesa kā izvērtētājs un tas, pret kuru vēršas, kā atbildētājs. Katrs ņem palīgā juridiskus argumentus, faktus, un tad tiek lemts. Ja starp šīm trīs pusēm notiek normāla sacensība un sabiedrība seko tai līdzi, tad ir ļoti grūti ko uzpirkt. Drīzāk šī situācija ir tāda, kas liek domāt, ka kaut kas īsti nav kārtībā — kāpēc, piemēram, Ādamsona kungam vajadzēja baidīties iet uz tiesu.

— No politiskā viedokļa, iespējams, Ādamsons iegūtu no tā, ja šī lieta patiešām nonāktu tiesā. Tagad viņam varētu pārmest, ka viņš ir slēpies aiz savas deputāta imunitātes.

A.Bērziņš: — Es negribētu runāt konkrēti par Ādamsonu. Svarīgāks ir princips — varas dalīšanas princips. Tas ir ierakstīts mūsu valdības deklarācijā kā viens no punktiem, par kuriem mēs, visas frakcijas, esam parakstījušās, tādējādi apliecinot, ka mēs maksimāli mēģināsim kultivēt un attīstīt tālāk varas dalīšanas principu. Diemžēl šai konkrētajā situācijā tas neizdevās.

— Kas notiks tālāk? Ar šo balsojumu Saeima vairāk vai mazāk izteica neuzticību tiesu sistēmai un Ģenerālprokuratūrai.

A.Bērziņš: — Jāatzīst, ka šobrīd patiesi Saeimas deputātu vidū ir neuzticība gan tiesas varai, gan prokuratūrai. Tas nozīmē, ka nopietni jāsāk skatīties, kas notiek ar tiesu varu, ar prokuratūru. Nav normāli, ka cilvēkam ļoti ilgs laiks jāpavada izmeklēšanā un ka viņš nav spējīgs iziet cauri tiesas procesam tikai tāpēc, ka trūkst telpu un nav pietiekami daudz tiesnešu. Pirms divām dienām mēs kopā ar finansu ministru, tieslietu ministru, Nekustamo īpašumu aģentūras vadību pieņēmām konkrētu lēmumu, ka Nekustamo īpašumu aģentūra tūlīt pat sāks strādāt pie ēkas Abrenes ielā rekonstrukcijas. Tā būs Rīgas apgabaltiesa, kur aptuveni pēc gada tiesneši varēs strādāt normālās telpās un kur būs pietiekami daudz zāļu, lai nodrošinātu raitāku tiesvedības procesu.

— Ko darīt, lai uzticību tiesai atjaunotu?

A.Bērziņš: — Man ir grūti tā uzreiz pateikt, dot kaut kādas receptes jeb atrast kaut kādas konkrētas zāles, ar ko visu to var izārstēt. Man liekas, ka tā ir tā kopējā lieta, ko es savulaik saucu par plaisu starp varu un sabiedrību. Tas vienlīdz lielā mērā attiecas arī uz izpildvaru, vietējo varu, tiesu varu un prokuratūru. Tas nav normāli, ja Iekšlietu ministrija patērē ārkārtīgi daudz laika, spēka, enerģijas, lai savāktu veselu baru narkomānu, bet tiesnesis vienkārši viņus izlaiž laukā. Lieta netiek pietiekami precīzi izmeklēta. Šādi gadījumi ir jāizskata un jāizanalizē Augstākās tiesas plēnumam, izspriežot jautājumus par tiesnešiem, par tiesvedību, par to, kas īsti notiek prokuratūrā, kādā kvalitātē tiek sagatavoti dokumenti, kas gatavo šos dokumentus, kuri un kādēļ tos negatavo. Es gribētu teikt, ka Maizīša kungam, kurš saņēma ļoti lielu Saeimas atbalstu un ir neitrāls, stingrs un prasīgs cilvēks, tagad ir jāsameklē atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

— Jums, iespējams, jābūt iniciatoram šajā lietā.

A.Bērziņš: — Izpildvarai nav tiesību iejaukties ne prokuratūras, ne tiesu varas funkcijās. Ja valdība tagad sāks, teiksim, norādīt prokuroram, tiesai vai tiesnešiem, kas ir darāms, — tā nav demokrātija. Mums ir jāmēģina virzīt šie procesi ļoti uzmanīgi ar dažādu likumdošanas iniciatīvu palīdzību, ar konkrētu atbalstu katram no dalītās varas atzariem, un tikai tā mēs varam virzīties uz priekšu.

— Runājot par šo balsojumu, no vienas puses, tā ir neuzticība tiesu varai. No otras puses — vismaz tā to traktēja arī Tautas partijas līderis Andris Šķēle — tā ir neuzticība jums kā premjerministram, jo jūs aicinājāt parlamentu, un parlaments jūs neatbalstīja šajā situācijā. A.Šķēle ir aicinājis jūs arī padomāt par iespējamo demisiju.

A.Bērziņš: — Nu, es gribētu teikt, ka es apsvēršu dažādus variantus un noteikti konsultēšos ar koalīcijas partneriem par šīm lietām. Arī mums pašiem partijā, valdē būs saruna par šiem jautājumiem. Es gan negribētu saistīt šo balsojumu ar valdības stabilitāti. Tiesa, es neguvu konkrētajā situācijā atbalstu, bet man jau bija pilnīgi skaidrs, ka es to negūšu, jo koalīcijā mēs šo jautājumu pārrunājām, un mums bija skaidrs, ka apvienība "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" balsos atšķirīgi. Lai cik tas dīvaini arī būtu, bet jau ir kādi divi trīs balsojumi, kad viņi balso kopā ar rubikiešiem. Bija skaidri zināms, ka arī Jaunā partija balsos dažādi. Šis ir jautājums, ko esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējās valdības un kas daļēji bija arī par cēloni iepriekšējās valdības krīzei. Mums pašlaik ir jātiek skaidrībā, jāsaņemas un jāmēģina atrisināt šis Gordija mezgls.

— Opozīcija ir teikusi, ka šajā situācijā noris politiska cīņa. Vai jūs šīs dienas notikumus uztvērāt kā politisku cīņu?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka tas ir jautājums vairāk par to, kā viena vai otra partija kopumā izprot demokrātijas principus. Bet, protams, šeit klāt ir arī politika. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un var būt, ka viens otrs deputāts vai politiskais spēks, kurš citā gadījumā varbūt būtu balsojis pragmatiski, tagad sāk profilēties uz pašvaldību vēlēšanām. Tādas uzstāšanās bija dzirdamas.

— Runājot par citām lietām, pagājušajā nedēļā, piektdien, Jūrniecības savienība nāca klajā ar atklātu vēstuli jums, paužot bažas par jūrniecības un "Latvijas kuģniecības" tālāko nākotni. Vai jūs šo vēstuli esat saņēmis un kā jūs atbildēsit?

A.Bērziņš: — Jā, esmu saņēmis šo vēstuli, un tajā ir vairāki jautājumi. Pirmkārt, tie, kas saistīti ar jūrniecības koncepciju. Jautājumi par jūrniecības koncepciju ir akceptēti 1998.gadā, un tad bija uzdevums atbildīgajām ministrijām sagatavot priekšlikumus par to, kā realizēt šo koncepciju. Šāds dokuments Ministru kabinetā vēl nav saņemts, un Jūrniecības savienība pamatoti jautā, kad būs sagatavots šis dokuments. Viņi interesējas, vai šis dokuments tiks saskaņots ar Jūrniecības savienību — ar to sabiedrisko organizāciju, kura ir tieši saistīta ar jūrniecības attīstību. Esmu uzrakstījis rezolūciju, nosūtījis šo dokumentu atbildīgajām ministrijām ar lūgumu pasteidzināt šī jautājuma izstrādi, pieaicinot arī Jūrniecības savienības cilvēkus. Būs daudz sarežģītu ekonomisko jautājumu, kas, iespējams, prasīs neordinārus risinājumus, bet mēs mēģināsim mēneša laikā ar šo koncepciju tikt skaidrībā. Otrs jautājums, kas bija vēstulē, ir par to, kā attīstās "Latvijas kuģniecība". Tiek jautāts, vai tie Privatizācijas aģentūras valdes locekļi, kuri savulaik bloķēja "Latvijas kuģniecības" flotes atjaunošanas programmu, tādējādi — kā viņi paši raksta — radot 21 miljonu dolāru zaudējumu "Latvijas kuģniecībai", tiks saukti pie atbildības. Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt pilnīgi precīzi; esmu uzdevis to noskaidrot ekonomikas ministram, kura pārraudzībā atrodas gan "Latvijas kuģniecības" privatizācijas process, gan arī tie pilnvarnieki, kas ir "Latvijas kuģniecībā". Protams, jāsaka, ka Jūrniecības savienībai ir sava daļa taisnības, jo, ja mēs apstādinām kompānijas attīstību, neatjaunojam kuģus ar dubultiem dibeniem, kuri atbilst Eiropas Savienības drošības prasībām, tad mēs nevaram domā par pietiekami augstu cenu, privatizējot šo kompāniju. Mēs varam nonākt pavisam bēdīgā situācijā, jo pamatlīdzekļi taču nolietojas, tie ir jānoraksta, un var pienākt brīdis, kad vairs nesaņemsim drošības sertifikātu.

— Latvija jau 1996.gadā teica, ka viņa rūpēsies par to, lai Latvijas kuģi beidzot sāktu braukt zem saviem karogiem, jo patlaban mēs tagad braucam zem citu valstu karogiem. Ir pagājuši četri gadi, bet nekas nav mainījies. Vai mēs vispār esam spējīgi atgriezt kuģus zem saviem karogiem, vai tas ir vajadzīgs?

A.Bērziņš: — Latvijas Jūrniecības akadēmija un abas jūrskolas ļoti sekmīgi strādā, un visi tie, kas beiguši, teiksim, Jūrniecības akadēmiju, burtiski ar atplestām rokām tiek uzņemti milzīgajās transnacionālajās kuģošanas kompānijās. Tas nozīmē, ka latvji jau jūriņā brauc un turpinās braukt. Jautājums par to, kā atgriezt atpakaļ kuģus zem Latvijas karogiem, ir saistīts ar Jūrniecības savienības jeb jūrniecības sabiedrības nostādnēm, jo tieši jūrniecības sabiedrība jau bija tā, kas savulaik izvirzīja nosacījumus tiem kuģiem, kuri brauc zem Latvijas karogiem. Salīdzinot ar tām valstīm, kuras pret šo jautājumu attiecas liberālāk, Latvijā ir ļoti daudz stingru nosacījumu — lai kuģis varētu izbraukt jūrā zem Latvijas karoga, ir jābūt kapteinim, diviem kapteiņa palīgiem, galvenajam mehāniķim, mehāniķa vietniekam un tā tālāk, un tās uzreiz ir izmaksas. Citās valstīs, piemēram, saka: ir jābūt kapteinim ar sertifikātu, un ir jābūt mehāniķim. Bet nav uzskaitījuma, ka obligāti ir jābūt tik daudz dažādiem cilvēkiem. Ir vesela virkne jautājumu, par kuriem nopietni jārunā. Es saprotu, ka rīcības plānā, ko ceru sagaidīt no Satiksmes ministrijas un Ekonomikas ministrijas, kuras ir atbildīgās ministrijas un kurām tas ir uzdots, šie jautājumi tā vai citādi būs risināti.

— Vēl ir jautājums par nodokļu slogu, jo tieši tas bieži ir atbaidījis kuģu īpašniekus: Latvijas nodokļu sistēma, salīdzinot ar citām kompānijām, ir neizdevīga, un tāpēc arī brauc zem citiem karogiem.

A.Bērziņš: — Nodokļi un visas apdrošināšanas prasības, tai skaitā sociālā apdrošināšana — tie ir jautājumi, par kuriem jārunā rīcības plānā. Šodien gribētu atturēties no sīkākās problēmas analīzes, jo jāuzklausa speciālistu viedoklis. Valdībā šis jautājums jāskata konceptuāli — ko tas maksā un ko mēs kā valsts no tā iegūstam.

— Cerams, ka pēc mēneša mēs varēsim uzzināt kaut ko vairāk. Mums zvanīja kāds klausītājs un interesējās par lietu, kas savulaik bija saistīta ar "Latvenergo". Toreiz, kad Šķēles kungs aizgāja no premjera amata, tika runāts par 20 vēja elektrostacijām un to darbināšanu, kas "Latvenergo" esot neizdevīgi. Tā lieta ir pieklususi.Vai joprojām "Latvenergo" spiests pildīt šo te likumu?

A.Bērziņš: — "Latvenergo" tarifā, tas tarifs, kurš tika apstiprināts, ja nemaldos, divus gadus atpakaļ — ko mēs katrs samaksājam par elektrību, ir iestrādāts arī zināms naudas daudzums, kas paredzēts, lai samaksātu tā saukto dubulto tarifu. Šī summa ir apmēram četrarpus miljoni latu gadā. Ta kā to spēkstaciju, kuras ir attīstījušās par šo dubulto tarifu, ir salīdzinoši maz, tad šī summa patlaban nav pilnībā visa iztērēta. Ekonomikas ministrija ir licences izdevusi likumīgi, un nav pamata šīs licences apstrīdēt. Tās ir izdotas atbilstoši spēkā esošiem likumiem, un, ja tiks atklāts, ka kaut kas nav izdarīts tā, kā vajag, tad, protams, šīs licences tiks anulētas. Bet šodien spēkā esošais Enerģētikas likums paredz, ka ir dubulttarifs, ka tiek izsniegtas licences un ka noteiktu laiku elektrība tiek iepirkta par dubultu tarifu. Tas tiek darīts tāpēc, lai Latvijā attīstītu ģenerējošās jaudas. Ģenerējošās jaudas ir tās, kuru mums visvairāk pietrūkst — mums ir spēkstacijas, kuras strādā tā sauktajās sastrēguma stundās un tad, kad ir daudz ūdens, bet mums nav pastāvīgo ģenerējošo jaudu. Tādas mazās spēkstacijas uz upēm, vēja ģeneratori vietās, kur pastāvīgi pūš vējš, varētu būt pastāvīgā ģenerējošā jauda, kura procentiņu pa procentiņam vien varētu palielināties, un tad mums mazāk būtu jāiepērk ārzemēs.

— Un tā lieta darbojas?

A.Bērziņš: — Jā.

— Un attīstība notiek?

A.Bērziņš: — Ātrāk vai lēnāk, bet notiek.

— Nu man jāsaka paldies jums, ka atnācāt uz studiju.

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!

— tiešraidē Latvijas Televīzijā 7. septembrī

Intervija Latvijas televīzijas 7.septembra raidījumā "4. studija" pulksten 19.00. Vada žurnālists Andris Jakubāns

A.Jakubāns: — Labvakar. Šodien galvenais cilvēks 4. studijā ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Bērziņa kungs, šī jums ir gara diena. Jūs jau šorīt no rīta ar runu uzstājāties Saeimā. Sakiet, vai šodien septiņos jūs nedomājat savādāk un savu runu nenožēlojat? Jo mākslinieki saka, ka viņi nespēj visu laiku domāt vienādi.

A.Bērziņš: — Godīgi sakot es nebiju plānojis teikt nekādas uzrunas, jāsaka godīgi, deputāti, kas šodien Saeimā runāja, mani uz to izprovocēja. Es nenožēloju to, ko es no rīta teicu, tas nāca no sirds, un es nebiju speciāli gatavojies.

A.Jakubāns: — Vai tiešām jums neviens to nelūdza teikt?

A.Bērziņš: — Nē.

A.Jakubāns: — Es iedomājos pat, ka jūs vakar tikāties ar Šķēli, kurš teica: nu, Andri, pasaki taču kaut ko.

A.Bērziņš: — Nē, tā nebija. Nav taisnība, ka kaut kas būtu sarunāts, kaut gan mēs ar koalīcijas partneriem tiekamies diezgan regulāri, ja ir nepieciešams, arī ar katru atsevišķi.

A.Jakubāns: — Es domāju, jūs esat tikpat drosmīgs cilvēks kā Ādamsons, jo jūs savu runu teicāt, kad tā vairs balsojumu ietekmēt nevarēja. Vai neiznāca tā, ka jūs principā savam godam rīvējāt kantis, jo nepieciešamās balsis savākt neizdevās?

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, es nebiju pārliecināts, ka deputāti nobalsos tieši tā, kā viņi to izdarīja. Protams, kaut kāda informācija jau bija. Mana runa nekādā gadījumā nebija vērsta ne pret Ādamsonu, ne pret to lietu, par kuru iestājas Ādamsons. Mana runa bija par principiem, kādiem jābūt demokrātiskā valstī.

A.Jakubāns: — Principi ir principi, bet es klausījos visu šo uzvedumu pa radio. Un es domāju, vai zināmā mērā "Latvijas ceļu" negaida "Jaunās partijas" liktenis, jo ir grūti iedomāties, kā vienā partijā var būt Valdis Birkavs un Edvīns Inkēns. Tiešām grūti iedomāties, ka šie cilvēki varētu strādāt kopā.

A.Bērziņš: — Jā, es gribētu teikt, ka partijā ir zināmas problēmas sakarā ar visu šo lietu. Tieši tāpēc mēs bijām noskaņoti, lai iespējami ātrāk un iespējami precīzāk tiktu noskaidrota patiesība. Šobrīd Saeima izšķīrās, ka tā pati būs gan prokuratūra, gan tiesa. Tātad paies ilgāks laiks, līdz mēs šīs problēmas atrisināsim savā iekšienē.

A.Jakubāns: — Bet tiesa jau turpināsies, jo iesūdzēja par simt tūkstošiem latu...

A.Bērziņš: — Laiks paies. Civilprocesa lietas var vilkties neierobežotā ilgumā, un visu laiku būs iespējas vienam uz otru šķībi skatīties. Tas nenāks par labu kopējai valsts stabilitātei.

A.Jakubāns: — Bet es domāju, kā uzvedums tas Latvijas tautai bija saistošs.

A.Bērziņš: — Ja mēs to uzskatām par uzvedumu, par teātri, tad, protams, tas bija interesants. Žurnālistiem ir par ko rakstīt, visi elpu aizturējuši var sēdēt pie radio.

A.Jakubāns: — Es šodien biju izstādē "Riga Food–2000". Kādreiz bija "pišča", tad ēdiens, tagad "fūds"... Tajā par Ādamsona lietu vien runāja. Kādreiz jūs bijāt Rīgas mērs, tagad esat atbildīgs par visu Latviju. Sakiet, vai ir kāda atšķirība starp Rīgu un Latviju?

A.Bērziņš: — Protams, ka ir. Problēmu uzstādījums ir lielāks un plašāks. Rīga ir pietiekami liela pilsēta, taču daudzas problēmas visas Latvijas kontekstā izskatās daudz savādāk. Pirmkārt, tās ir problēmas, kas saistītas ar zemkopību, lauksaimniecību. Otrkārt, tās ir problēmas, kas ir saistītas ar nodarbinātību, īpaši Latvijas mazajās pilsētās. Te ir jādomā par zināmu izlīdzsvarotību. Tās ir lietas, pie kurām valdībai ir jāstrādā.

A.Jakubāns: — Man ir liels brīnums, no kā cilvēki dzīvo šajās mazpilsētās. Vai viņi nodarbojas ar kontrabandu, kur ir tās lielās mājas? No kā viņi vispār pārtiek?

A.Bērziņš: — Es teiktu tā, ja cilvēks ir spējīgs nodrošināt sevi un savu ģimeni un dara to, un nenāk pie valsts un neprasa pabalstu, tad jāsaka: gods un slava šim cilvēkam. Jānoņem cepure viņa priekšā un jāvēlas, lai mums vairāk tādu cilvēku būtu. Kas attiecas uz cilvēku vidējiem ienākumiem dažādās Latvijas pilsētās, tad tie, protams, ir atšķirīgi. Ir jādomā par to, lai veicinātu biznesa attīstību arī mazajās pilsētās.

A.Jakubāns: — Vai valdība šajā situācijā var kaut ko palīdzēt cilvēkiem, jeb viņiem jācer tikai uz augsto Dievu?

A.Bērziņš: — Valdības uzdevums ir radīt nepieciešamos nosacījumus biznesa vides attīstībai, un valdība pie tā arī strādā. Mēs strādājam pie tā, kā izmantot Eiropas Savienības naudu, kas nāk iekšā tieši reģionu attīstībai.

A.Jakubāns: — Vēl jau tā nav atnākusi.

A.Bērziņš: — Tūlīt jau nāks. Tā nauda, kas ir paredzēta 2000.gada projektiem, jau nāks iekšā. Piemēram, Latgales reģiona attīstība ir neapšaubāma prioritāte. Šī nauda parādīsies droši vien ar 1.novembri. Mēs valdībā lemsim, kuri būs nākamie reģioni, kuros jārada tāda administratīvā kapacitāte, lai tie varētu šo naudu ātri un efektīvi apsaimniekot. Tas ir viens no valdības uzdevumiem. Otrs uzdevums ir izlīdzsvarot reģionu attīstību. Mums ir prasmīgi jāstrādā ar Pašvaldību izlīdzināšanas fondu, ar valsts budžeta dotācijām. Ir nopietni jādomā par valsts iestāžu reģionalizāciju, par to vienmērīgu izvietojumu visas Latvijas teritorijā, lai ap šiem varas centriem varētu sākt grupēties arī pašvaldības un uzņēmējdarbība. Pēc tam būs jādomā arī par reģionālo attīstību, par lielākām pašvaldībām, kas būs atkarīgs no tā, kādi reģioni būs Latvijā. Es domāju, tās lietas sakārtosies. Es gribētu minēt labu piemēru: Kandavas novads, kurā katra mazā pašvaldība pati par sevi bija vāja, bet, tām apvienojoties, izveidojās viena mobila, dinamiska un spēcīga pašvaldība.

A.Jakubāns: — Dzīve iet uz augšu.

A.Bērziņš: — Jā, to pašu var teikt arī par Līvāniem. Valstī ir kādi seši septiņi piemēri, kas pierāda, ka, tikai apvienojoties, saliekot kopā savas smadzenes un potenciālu, ir iespējams panākt izaugsmi.

A.Jakubāns: — Es atceros, ka toreiz, kad bija diskusijas par Pašvaldību izlīdzināšanas fondu, jūs ar Lembergu ļoti slikti izturējāties pret šo ideju. Tagad man liekas, ka jūs šajā jomā esat mainījis uzskatus, ka ir jāpalīdz arī vājākiem.

A.Bērziņš: — Rīgas pilsēta katru gadu ir devusi 18 miljonus latu šajā fondā. Protams, ka, sēžot Rīgas mēra krēslā, es ar skābu sejas izteiksmi domāju par to, ka katru gadu man ir jāatdod kaut kur 18 miljoni latu no sava budžeta. Un domāju, kādus tik darbus mēs Rīgā ar šo naudu varētu izdarīt. Bet arī toreiz, sēžot tajā krēslā, es teicu, ka tas ir piespiedu pasākums, kas ir jādara. Pašvaldību izlīdzināšanas fonda formula tiek rēķināta atbilstoši tam, kā pieaug pašvaldību ienākumi un kāda ir inflācija. Manuprāt, šo formulu nebūtu nepieciešams mainīt. Protams, ja pēc šīs formulas Rīgas pilsētas devums fondam palielinās, tad tas vienkārši jāpieņem kā fakts.

A.Jakubāns: — Kad es biju Norvēģijā, es ar lielu pārsteigumu uzzināju, ka viņu pašvaldības katru gadu saņem 70 procentus budžeta no valsts. Varbūt viņi tikai lielījās, jo pašvaldību tur ir ļoti daudz.

A.Bērziņš: — Katrā valstī pašvaldību izlīdzināšanas sistēma ir citāda. Ja mēs pieskaitītu visu to naudu, kas nāk kā dotācija skolotājiem, pašvaldību budžetam, ja mēs pieskaitītu visas centralizētās funkcijas, kas tiek finansētas no centrālā budžeta, tad mums arī sanāktu augsts procents pašvaldību budžeta, kas tiek saņemts no centralizētiem avotiem. Kaut vai, ja mēs rēķinātu visu to naudu, kas aiziet ceļu remontiem katras konkrētās pašvaldības teritorijā un tā tālāk, tad gala beigās mums iznāk kaut kas līdzīgs kā norvēģiem.

A.Jakubāns: — Cik man ir iznācis tikties ar Latvijas pašvaldību vadītājiem, man jāsaka, viņi ir ļoti izauguši, prot skaitīt naudu, prot to nopelnīt. Manuprāt, daudzi no viņiem ir daudz augstākā līmenī nekā viens otrs ministrs.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka man ir veicies ar ministriem, man ir tiešām labi ministri. Kas attiecas uz pašvaldību vadītājiem, tad viņi ir tiešām auguši, ir iemācījušies skaitīt, dzīve viņus ir piespiedusi to darīt. Tas laiks ir cauri, kad kāds tev kaut ko dos vienkārši tāpēc, ka tu tur esi. Ir daudz jāstrādā, lai būtu ieņēmumi. Filozofija Pašvaldību izlīdzināšanas fondā ir tāda, ka 76 procenti no nepieciešamajiem izdevumiem visām pašvaldībām tiek garantēti no izlīdzināšanas fonda, un tikai 24 procenti ir jāieņem pašiem. Pēc manām domām, tas līmenis varētu būt arī zemāks, varbūt pilnīgi pietiktu ar garantētiem 60 procentiem. Kā es daudzkārt saku, ja man kāds iedod 76 procentus no manas algas, vai tie 24 procenti būs pietiekama motivācija man pašam strādāt ...

A.Jakubāns: — Izstādē man lūdza jums paprasīt, kas notiek ar Ministru kabineta pirti.

A.Bērziņš: — Jāsaka, man nav bijis laika noiet un to apskatīt. Bet es to izdarīšu. Pagaidām, man liekas, tur nenotiek nekas.

A.Jakubāns: — Pat miesassargi neiet mazgāties?

A.Bērziņš: — Neesmu viņiem to jautājis. Man liekas, ka pirts ir pašlaik slēgta.

A.Jakubāns: — Kad jūs vēl bijāt Rīgas mērs, bija skandāls par Triangula bastionu. Es redzēju, ka tas ir ar ūdeni appludināts. Es sapratu, ka tie cilvēki, kas ir redzējuši Romas Kolizeju, bijuši Francijas karaļpilīs, Sanktpēterburgas Ermitāžā, noteikti atradīs bastionā kaut kādas vērtības. Taču es, goda vārds, nezinu, kā šī vieta varētu piesaistīt pasaules tūristu uzmanību.

A.Bērziņš: — Situācija ir tāda, ka Rīgā 3,5 tūkstoši objektu ir iekļauti pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Šie objekti visi ir uzskaitīti, Triangula bastiona pamati gan nav šajā sarakstā. Protams, ir jādomā par to, kā jebkuras būves, kas ir Daugavas krastmalā, izmaina pilsētas siluetu. Mana personīgā pozīcija bija tāda, ka ir jābūvē infrastruktūras objekti, pilsēta ir jāpavērš ar seju pret Daugavu, jo pašlaik pilsēta tai ir uzgriezusi muguru. Pie Daugavas Vecrīgas teritorijā nevar nemaz normāli piekļūt. Tas lielais placis, ko padomju laikā uzbūvēja, lai ir kur maršēt armijai, nemaz nav vajadzīgs. Par Triangula bastionu runājot, bija doma uzbūvēt divus vai trīs bastionus, kas būtu savienoti ar tiltiņu, kas savukārt savienotu tos ar krastmalu. Bez tam mums ir jāsamierinās ar domu, ka katrs mēs gribam braukt ar mašīnu, katram ir sapnis nopirkt mašīnu, bet tās mašīnas kaut kur ir jānovieto. Ja ir cilvēki, kas ir gatavi tajā investēt naudu, ir gatavi saskaņot stāvvietu cenas ar vietējo pašvaldību, tad kāpēc to nedarīt. Man liekas, ka pašlaik tas pīļu dīķis izskatās diezgan nožēlojami.

A.Jakubāns: — Bet kāpēc tomēr nobijāties no preses rakstiem?

A.Bērziņš: — Vienkārši Arhitektu savienība uzstādīja ļoti nopietnus noteikumus. Es saprotu, ka Triangula bastiona vēsturiskā vērtība ir ļoti liela. Protams, ka šīs prasības ir jāuztur Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, bet tās nedrīkstētu būt tādas, kas nobremzē jebkurus attīstības procesus. Ir jāsaprot, ka vienmēr ir pretruna starp attīstību un saglabāšanu. Mums ir jāatrod kompromiss.

A.Jakubāns: — Liels tracis bija ap Kronvalda parku, bet tagad, kad vakaros tur brauc garām, var redzēt, ka tur sēž cilvēki, runājas, liekas, ka visas kritikas ir garām.

A.Bērziņš: — Manuprāt, pats labākais rādītājs ir tas, vai cilvēki nāk uz kādu vietu, vai viņiem tur patīk. Es redzu, ka Kronvalda parkā sēž pārīši, ir vecāka gadagājuma cilvēki, vienkārši sēž un skatās uz krāsainajām strūklakām... Cilvēks jau ir tāds interesants radījums, kam patīk skatīties uz degošu uguni vai tekošu ūdeni, viņiem tas nekad neapnīk. Kronvalda parks ir pārvērties par drošu un civilizētu vietu. Līdz ar to arī infrastruktūra ir ieguvusi pilnīgi citu seju un citu kvalitāti. Mēs varam cilvēkiem ārzemēs piedāvāt šo vietu kā tādu, kur ir telpas birojiem, konferencēm un tā tālāk, ir arī vieta, kur jūs varat novietot savu autotransportu.

A.Jakubāns: — Jūs par to esat priecīgs.

A.Bērziņš: — Jā, protams, es esmu apmierināts un lepns.

A.Jakubāns: — Man bija izdevība braukt ar kuģi "Mihails Šolohovs". Es zinu, ka viens no rēderejas vīriem ir ar šo kuģu izbraucis un teicis: uz šejieni es savus kuģus nesūtīšu, jo Daugava ir par seklu, bez tam, kas tā par izbraukšanu no ostas, pilsētā nav nekādas norādes. Es šogad ļoti daudz izbraucu Eiropu, visās pilsētās ir pilns ar ceļa rādītājiem. Rīgā ar ceļa zīmēm ir ļoti slikti.

A.Bērziņš: — Šo jautājumu vajadzētu pāradresēt Ārgaļa kungam.

A.Jakubāns: — Bet tā tas ir visā Latvijā.

A.Bērziņš: — Pagājušajā gadā mēs finansējām projektu, kas paredzēja izlikt ceļa zīmes tieši Rīgas pilsētā, kas būtu četrās valodās, tā lai visiem būtu saprotams. Mēs bijām ieplānojuši pat nelielas reklāmas pie visiem vēsturiskiem objektiem. Šim projektam ir jāvirzās uz priekšu. Es piekrītu, ja mēs nopietni domājam par tūrismu, tad mums ir jādara viss, lai būtu šīs norādes. Kas attiecas uz Daugavas seklumu, vai dziļumu, tad tas ir pilnīgi normāls. Tur droši var braukt tādi kuģi kā "Mihails Šolohovs". Es domāju, ka ar laiku te atnāks tādas kompānijas kā "Viking line" vai "Silja line". Piemēram, "Viking line" ir teikuši, ka Rīga ir viņu interešu zonā. Viņiem būtu interesanti, lai kāds izstrādātu šos maršrutus.

A.Jakubāns: — Mēs esam ļoti atpalikuši no Tallinas, neizmantojot šo lielisko upi.

A.Bērziņš: — Tallinā ir nedaudz citādi. Tur visu nosaka tas, ka Tallina ir 73 kilometru attālumā no Somijas. Tā ir cita kuģu plūsma. Satiksmē ar Rīgu nevar izmantot tikai prāmi.

A.Jakubāns: — Bet principā vai nevajadzētu šīs ceļazīmes sakārtot, jo tūristi maldās?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka cilvēki ir pārliecinājušies, ka Ceļu satiksmes drošības direkcija un Autoceļu drošības direkcija ir ļoti daudz darījusi, lai ceļi tiktu marķēti, lai tiktu uzstādītas zīmes, kā arī dažādas norādes. Pagaidām tas notiek pirmās pakāpes autoceļos un lielajos tranzītceļos, kas iet cauri Latvijai. Bet, protams, ļoti daudz kas vēl ir jādara. Es pieņemu šo kritiku.

A.Jakubāns: — Man šodien izstādē viens cilvēks teica, lai es pasakot Bērziņa kungam, ka "Lattelekom" ir bedre, kas apraks "Latvijas ceļu". Jo līgumu ar "Lattelekom" slēdza Kehris, Birkavs, tagad Nagļa kungs nav nokārtojis lietas. Es domāju, tas ir viens no lielākajiem Latvijas smaguma punktiem.

A.Bērziņš: — Es negribētu teikt, ka tas ir kāds īpašs "Latvijas ceļa" gals. "Latvijas ceļš" vienmēr ir bijis pie varas kopā ar diviem trīs vai četriem partneriem. Protams, atbildība ir jāuzņemas visiem, kas tolaik un pašreiz ir pie varas, proporcionāli tam, kā tika dalīta šī vara. Kas attiecas uz "Latvijas ceļu", tad tolaik, kad tika parakstīts šis līgums, tā bija pati lielākā investīcija. Manuprāt, lēmums par to, ka šis līgums ir jāparaksta, bija pareizs. Tik tiešām, mēs toreiz gājām uz zināmiem zaudējumiem un zināmiem apgrūtinājumiem sev, bet ar ļoti nopietniem nosacījumiem. Piemēram to, ka tiks digitalizēta visa Latvija, visā Latvijā tiks ieviesta digitalizētā ciparu sistēma. Mēs tikai tagad sākam saprast, ko tas nozīmē, ja ir digitālie vadi, digitālā ciparu sistēma. Tas nozīmē, ka visā Latvijā mēs varam lietot internetu, ka darba vieta var atrasties Rīgā, lai gan cilvēks strādā kādā Taivanas kompānijā, ka cilvēks var atrasties Taurupes pagastā, bet strādāt Ķīnai vai Amerikai.

A.Jakubāns: — Tass viss ir ļoti skaisti, bet līgumā bija šis monopola garo gadu nosacījums.

A.Bērziņš: — Šie divdesmit gadi toreiz bija strikta prasība, es domāju, ka par to nav sevišķi jāuztraucas. Es domāju, ka pašam "Tilt Communication" nav vajadzīgi nākamie desmit gadi. Tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, daudzi cilvēki iztiek tikai ar mobilajiem telefoniem.

A.Jakubāns: — Bet mēs tomēr esam iesūdzēti tiesā.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mūsu partneris ir izturējies nekorekti. Maijā mēs runājām par to, ka sēdīsimies pie sarunu galda un runāsim par iespējamo saprātīgo izlīgumu, desmit monopola gadu termiņa samazināšanu. Tajā pašā laikā partneris aizmuguriski gatavojis dokumentus, lai vērstos šķīrējtiesā. Mums jāmeklē argumenti, es domāju, mēs tos atradīsim. Zinot to, ka pavisam drīz ir tā diena, kad ir nolikta šķīrējtiesa, es negribētu neko sīkāk komentēt. Bet es gribētu teikt, ka Latvijas puse ir atradusi argumentus.

A.Jakubāns: — Manuprāt, tās ir vienkārši nenokārtotas lietas valdības līmenī.

A.Bērziņš: — Latvijas Ministru kabinets laikā, kad Latvija stājās Pasaules tirdzniecības organizācijā, pieņēma lēmumu, ka PTO panāks šī monopoltermiņa samazināšanu. Latvijas valdība, pamatojoties uz šo lēmumu, deva garantiju PTO, ka Latvija pārtrauks šo monopolu, lai gan noteiktais laiks vēl nav pienācis, vēl ir divi gadi. Faktiski "Lattelekom" nav nekādi zaudējumi tā rezultātā, ka Latvija grib samazināt monopoltermiņu.

A.Jakubāns: — Viņi grib nopelnīt.

A.Bērziņš: — Jebkura privāta kompānija grib nopelnīt, un tas ir tikai normāli. Jautājums tikai, vai Latvijai ir neparko kaut kas jāmaksā.

A.Jakubāns: — Es visiem intervējamiem cilvēkiem nobeigumā jautāju: ko jūs esat izdarījis labu Latvijai?

A.Bērziņš: — Bez jūsu pieminētās Saeimas sēdes, mēs esam ļoti nopietni izskatījuši Ārlietu ministrijas sagatavoto darba plānu valdības deklarācijas izpildei, esam izskatījuši un precizējuši ļoti daudzas lietas. Es domāju, pēc nedēļas šis darba plāns būs pieejams Ministru kabineta mājas lapā. Ikviens, kam būs interese, varēs redzēt, ko tad Ārlietu ministrija labu taisās izdarīt Latvijas valstij tuvākajos trīs gados.

A.Jakubāns: — Jūs ar šo dienu esat apmierināts?

A.Bērziņš: — Katra diena ir atšķirīga. Es domāju, ka lielās līnijās, jā.

A.Jakubāns: — Cikos jums beidzas darba diena?

A.Bērziņš: — Kā kuro reizi, bet darba likumdošanu es pārkāpju diezgan regulāri, strādājot vairāk nekā astoņas stundas.

A.Jakubāns: — Lai jums veicas!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā