Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta spriedums

Lietā “Farbtuhs pret Latviju”

(iesnieguma Nr. 4672/02) Strasbūra, 2004.gada 2.decembris

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu. Tas var būt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā: C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, F.Tulkens, N.Vajić, A.Kovler, V.Zagrebelsky, E.Steiner, tiesneši J.Briede, ad hoc tiesnese, un S.Nielsen, departamenta sekretārs,

Pēc apspriešanās palātā 2004. gada 21. oktobrī

Pieņem šajā datumā sekojošu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 4762/02), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru šīs valsts pilsonis M.Farbtuhs (“iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2001. gada 6. decembrī saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Sākotnēji iesniedzēju pārstāvēja Rīgas advokātu kolēģijas advokāts A.Ogurcovs. Ar 2004. gada 26. marta vēstuli, kas nosūtīta pa faksu, iesniedzējs informēja Tiesu, ka turpmāk viņu pārstāvēs M.Jofe, Rīgā praktizējošs jurists ar Krievijas pilsonību. Latvijas valdību pārstāv tās aģente I.Reines kundze.

3. Iesniedzējs apgalvo, ka, ņemot vērā viņa lielo vecumu un veselības stāvokli, viņa ilgstošā turēšana ieslodzījumā ir izturēšanās, kuru aizliedz Konvencijas 3. pants.

4. Iesniegums tika nodots Tiesas pir­majam departamentam (Reglamenta 52. punkta 1. daļa). Tā ietvaros par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts) tika izveidota saskaņā ar Reglamenta 26. punkta 1. daļu.

5. Ar 2003. gada 9. janvāra lēmumu palāta atzina iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

6. Kā iesniedzējs, tā arī valdība sniedza papildu paskaidrojumus par lietas faktiem un iesniedza rakstiskus paskaidrojumus par lietas būtību (Reglamenta 59. punkta 1. daļa). 2003. gada 13. februārī iesniedzējs iesniedza savu lūgumu par taisnīgu atlīdzību (Konvencijas 41. pants). 2003. gada 24. martā valdība iesniedza savus paskaidrojumus par šo lūgumu.

7. Tā kā no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta atbrīvojās, 2004. gada 27. jūlijā palātas priekšsēdētājs lūdza valdību viņu informēt, vai tā vēlas lietas izskatīšanai iecelt kādu citu ievēlēto tiesnesi vai arī kā ad hoc tiesnesi citu personu, kura atbilst Konvencijas 21. panta 1. daļā minētajām prasībām. Ar 2004. gada 15. septembra vēstuli valdība iecēla lietas izskatīšanai J.Briedes kundzi kā ad hoc tiesnesi (Konvencijas 27. panta 2. daļa un Reglamenta 29. panta 1. daļa).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

8. Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, kurš dzimis 1916. gadā un dzīvo Rīgā (Latvija).

9. Ar 1999. gada 27. septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā (skat. 2002. gada 26. marta daļējo lēmumu par pieņemamību izskatīšanai), piesprieda viņam septiņus gadus ieslodzījumā, precizējot, ka sods ir jāsāk izciest slēgta tipa cietumā. Tomēr pēc prokurora viedokļa uzklausīšanas, ka iesniedzēja veselības stāvoklis neļauj viņu ieslodzīt, tiesa atteicās viņu apcietināt tiesas zālē. Tādējādi nekādi brīvības atņemšanas pasākumi viņam netika piemēroti, līdz tiesas spriedums stājās likumīgā spēkā.

10. Iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesas spriedumu, iesniedzot apelāciju Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā, īpaši akcentējot Krimināllikuma ar atpakaļejošu spēku piemērošanas savā lietā nelikumību. Ar 2000. gada 12. janvāra tiesas spriedumu Krimināllietu tiesu palāta noraidīja vairumu iesniedzēja apelācijas sūdzībā minēto argumentu un atzina viņu par vainīgu. Tomēr tā novērtēja par pārāk stingru apgabaltiesas iesniedzējam piespriesto sodu un to samazināja līdz pieciem gadiem brīvības atņemšanas; šo sodu vajadzēja sākt izciest daļēji slēgta tipa cietumā.

11. Starplaikā 1999. gada 14. decembrī Krimināllietu tiesu palāta nozīmēja medicīnisko ekspertīzi, lai noteiktu, vai iesniedzējs ir spējīgs izciest brīvības atņemšanas sodu. 1999. gada 20. decembra atzinumā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs sniedza sekojošus secinājumus:

“(..) 1. Tiek konstatēts, ka M.Farbtuham ir šādas slimības: mugurkaula deformējošā spondiloma; spondilartroze ar pamatnes sindromu; abu augšstilbu locītavu deformējošā artroze; pēcoperācijas stāvoklis pēc labā augšstilba locītavas endoprotēzes ielikšanas un izņemšanas; kreisā augšstilba locītavas kontrakcija; labās kājas saīsinājums par 6 cm; primārais paaugstinātais otrās pakāpes asinsspiediens; hroniskā sirds nepietiekamība (pirmā un otrā funkcionālā kategorija).

2. No medicīniskajiem dokumentiem izriet, ka M.Farbtuhs ir atzīts par pir­mās grupas invalīdu.

3. Ņemot vērā augšminētās diagnozes, M. Farbtuham ir nepieciešama pastāvīga medicīniskā aprūpe un speciāls aprīkojums personīgajai higiēnai un mēbelēm. Veselības stāvokļa dēļ M.Farbtuhs nevar patstāvīgi noliekties, uzvilkt bikses un apaut kājas; viņš var pārvietoties tikai savā istabā ar divu kruķu palīdzību. Viņš nevar patstāvīgi uzkāpt pa kāpnēm.

4. Augšminēto slimību dēļ M.Farbtuham nepieciešama regulāra medikamentu lietošana.

5. M.Farbtuhs brīvības atņemšanas sodu var izciest brīvības atņemšanas iestādē ar noteikumu, ja augšminētie nosacījumi (3. un 4. punkts) tiek obligāti izpildīti.”

12. Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam. Savā sūdzībā viņš cita starpā uzsvēra, ka viņa vecums un veselības stāvoklis ir nopietns šķērslis viņa turēšanai cietumā, un lūdza viņu atbrīvot no brīvības atņemšanas soda izciešanas.

Ar 2000. gada 1. marta lēmumu Senāts atzina kasācijas sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Lēmumā ir teikts, ka iesniedzēja sūdzība atkārto apelācijas instances tiesā jau izskatītos argumentus un neatklāj nekādas likuma materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu pazīmes, kas ir nepieciešamais kasācijas sūdzības pieņemamības priekšnosacījums.

13. Pēc augšminētā tiesas lēmuma kopijas saņemšanas iesniedzējs lūdza Rīgas apgabaltiesu nozīmēt jaunu medicīnisko ekspertīzi un atlikt soda izpildi. 2000. gada 27. martā tiesa noraidīja šo lūgumu. Iesniedzējs iesniedza lūgumu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai, kas ar 2000. gada 3. maija lēmumu arī noraidīja viņa lūgumu.

14. 2000. gada 4. maijā iesniedzējs griezās pie Ieslodzījuma vietu pārvaldes, vaicājot, vai Latvijas cietumi ir piemēroti viņa specifiskajām vajadzībām. Ar 2000. gada 16. maija vēstuli Pārvalde sniedza noraidošu atbildi. Pārvalde uzskatīja, ka brīvības atņemšanas iestādēs nav ne piemērotu iekārtu smagi slimo cilvēku vajadzībām (tādu kā speciālo mēbeļu, sanitāro iekārtu utt.), ne arī kvalificēta personāla, kas viņiem nodrošinātu atbilstošu aprūpi. Turklāt Pārvalde piebilda, ka, lai izvērtētu iesniedzēja “iespējamo veselības pasliktināšanos”, būtu vēlams veikt virkni konkrēta veida medicīnisko pārbaužu, ieskaitot ehokardiogrāfiju un cerebrālo tomogrāfiju, tomēr nevienā Latvijas cietumā nav iespējas tādas pārbaudes veikt.

15. No 2000. gada 17. maija līdz 2000. gada 1. jūnijam iesniedzējs tika ievietots Latvijas Cietumu slimnīcā, kas atrodas Ieslodzījuma vietu pārvaldes pakļautībā, kur viņš tika izmeklēts.

2000. gada 30. maijā iesniedzēja advokāts lūdza Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam atļauju trim no Maskavas atbraukušiem medicīnas profesoriem izmeklēt iesniedzēju. Datumā, kurš nav precizēts, šis lūgums tika noraidīts.

Pēc izrakstīšanas no Latvijas Cietumu slimnīcas iesniedzēja ārstējošais ārsts viņam parakstīja terapiju un rekomendēja viņa ievietošanu cietuma medicīniskajā stacionārā pastāvīgā terapeita un urologa uzraudzībā.

16. Bez tam 2000. gada maijā un jūnijā iesniedzējs ar vairākām vēstulēm vērsās dažādās valsts institūcijās (prokuratūra, Ieslodzījuma vietu pārvalde, Tieslietu ministrija, Rīgas apgabaltiesa), lūdzot noteikt papildus medicīniskās ekspertīzes un apsvērt iespēju atbrīvot viņu no soda izciešanas. Savās vēstulēs iesniedzējs uzsvēra, ka kopš 1999. gada 20. decembra ekspertīzes viņš ir ieguvis jaunu slimību, proti, ļoti spēcīgas galvassāpes, kuru laikā ir traucēta viņa apziņa un orientēšanās spējas. Visi šie lūgumi tika vai nu noraidīti, vai atstāti bez izskatīšanas.

17. 2000. gada 1. jūnijā iesniedzējs sāka izciest sodu kā ieslodzītais Matīsa cietumā Rīgā. Ņemot vērā iesniedzēja veselības kritisko stāvokli, viņš tika nekavējoties pārvests uz cietuma medicīnisko stacionāru, kur viņš palika līdz savai atbrīvošanai.

18. 2000. gada 11. septembrī iesniedzējs iesniedza apžēlošanas lūgumu Valsts prezidentei, cita starpā atsaucoties uz medicīniska rakstura pamatojumu. 2000. gada 19. oktobrī Valsts prezidenta Apžēlošanas dienests pārkvalificēja viņa lūgumu par lūgumu atbrīvot no soda izciešanas slimības dēļ jaunā Krimināllikuma 59. panta 6. daļas un Kriminālprocesa kodeksa 364. panta izpratnē (turpmāk 30.–31. punkts) un to nosūtīja Ģenerālprokuratūrai.

19. Ar 2000. gada 7. novembra vēstuli Ģenerālprokuratūra atteicās piemērot iepriekšminēto 364. pantu ar pamatojumu, ka nav izpildītas tajā noteiktās prasības. Tomēr, pēc Ģenerālprokuratūras domām, ja attiecīgā cietuma vadība uzskatītu, ka iesniedzēja veselības stāvoklis neļauj viņam izciest sodu, tai būtu jāveic tiesu medicīniskā ekspertīze un vajadzības gadījumā jāvēršas tiesā ar ierosinājumu par pirmstermiņa atbrīvošanu saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 116. pantu.

Tad iesniedzējs atkārtoti vērsās Ģenerālprokuratūrā. Ar 2002. gada 8. decembra vēstuli Ģenerālprokuratūras Krimināllietu departamenta virsprokurors saskaņā ar Prokuratūras likuma 17. panta 1. daļas 2. punktu uzdeva Ieslodzījuma lietu pārvaldei sasaukt speciālu ekspertu komisiju, lai noteiktu, vai iesniedzēja veselības stāvoklis prasa viņa atbrīvošanu.

20. No 2001. gada 4. līdz 18. janvārim iesniedzējs tika atkārtoti pārvests uz Latvijas Cietumu slimnīcu, kur viņu izmeklēja Ieslodzījuma vietu pārvaldes sasaukta speciāla ekspertu komisija. 2001. gada 13. februārī šī komisija sniedza sekojošu atzinumu:

“(..) Slimnieks var sēdēt, atbalstoties pret sienu. Kamerā viņš pārvietojas tikai ar divu kruķu palīdzību. Bez palīdzības viņš nevar ne piecelties, ne apsēsties. Viņa ķermenis trīc. Viņš nevar patstāvīgi ne apģērbties, ne nomazgāties, ne apaut kājas. Ņemot vērā viņa stāvokli, nav iespējams piemērot ieslodzītajam Sodu izpildes kodeksa 50.–4 pantu. (..)

Galīgā diagnoze: mugurkaula deformējošā spondiloma; spondilartroze ar pamatnes sindromu; abu augšstilbu locītavu deformējošā artroze; pēcoperācijas stāvoklis pēc labā augšstilba locītavas endoprotēzes ielikšanas un izņemšanas; kreisā augšstilba locītavas ankiloze; labās kājas saīsinājums par 6 cm. Vispārēja ateroskleroze. Sirds nepietiekamība (II). Kompensēts cukura diabēts (II). Acu katarakta. Smadzeņu asinsvadu skleroze ar asinsrites dinamiskiem traucējumiem. Vaskulārais parkinsonisms.

Secinājums: Ņemot vērā Mihaila Farbtuha lielo vecumu, viņa veselības stāvokli ar vairākām neārstējamām slimībām, viņa nespēju nodrošināt sev nepieciešamo aprūpi, mēs iesakām ierosināt tiesā izskatīt jautājumu par Mihaila Farbtuha pirmstermiņa atbrīvošanu slimības dēļ.”

21. 2001. gada 5. martā iesniedzējs, protestējot pret savu ieslodzīšanu, pieteica vairākas dienas ilgu bada streiku.

22. Starplaikā 2001. gada 16. februārī Matīsa cietuma direktors griezās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesā ar lūgumu lemt par prasītāja pirmstermiņa atbrīvošanu. Ar 2001. gada 22. marta lēmumu tiesa noraidīja šo lūgumu. Tiesas lēmumā teikts, ka Kriminālkodeksa 52. pants ļauj atbrīvot slimības dēļ tikai gadījumā, kad notiesātais saslimst pēc notiesāšanas, un tas tā nebija šajā gadījumā. Tiesa, vispārīgi formulējot, atzina, ka Matīsa cietuma apstākļi nav piemēroti iesniedzēja specifiskajām vajadzībām, bet uzskatīja, ka šis fakts nav pietiekošs juridisks pamats iesniedzēja atbrīvošanai.

23. Tad iesniedzējs iesniedza lūgumu Rīgas apgabaltiesai, kura ar 2001. gada 27. jūnija lēmumu atcēla iepriekš pieņemto lēmumu un nosūtīja lietu vēlreizējai izskatīšanai Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesai.

24. 2001. gada 17. augustā tiesa noturēja speciālu sēdi Matīsa cietuma telpās. Sēdes laikā Ieslodzījuma vietu pārvaldes medicīnas nodaļas vadītājs un cietuma administrācijas pārstāvji izteicās par labu iesniedzēja atbrīvošanai, īpaši uzsverot, ka viņa palikšana ieslodzījumā ir pretrunā ar Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendāciju Nr.R(98)7 par veselības aprūpes ētiskajiem un organizatoriskajiem aspektiem ieslodzījuma vietā. Šajā sakarā viņi atgādināja, ka Latvijas cietumi nav spējīgi uzņemt cilvēkus ar fiziskiem vai garīgiem trūkumiem, jo cietumos nav pietiekoši kvalificēta personāla, nedz arī šim nolūkam nepieciešamo speciālo aprīkojumu. Administrācija informēja tiesu, ka iesniedzējs, būdams paraplēģijas slimnieks, nevar nokāpt pagalmā, lai elpotu svaigu gaisu, kā to dara citi ieslodzītie, jo medicīniskais stacionārs atrodas cietuma ēkas trešajā stāvā. Turklāt administrācija uzsvēra, ka iesniedzēja stāvoklis prasa obligātu pastāvīgu aprūpi, bet attiecīgs personāls parasti nakts stundās nestrādā un cietuma atbildīgās personas ir spiestas neievērot iekšējo reglamentu un izmantot brīvprātīgos no ieslodzīto vidus, lai koptu un uzraudzītu iesniedzēju medicīniskajā stacionārā. Latvijas cietumu slimnīcas terapijas nodaļas galvenais ārsts, kuram tiesa uzdeva jautājumus, apstiprināja iesniedzēja veselības kritisko stāvokli un pievienojās Ieslodzījuma vietas administrācijas viedoklim par iesniedzēja atbrīvošanu.

25. Ar tiesas sēdes beigās pieņemto lēmumu tiesa noraidīja lūgumu atbrīvot iesniedzēju. Tiesas lēmumā teikts, ka 2001. gada 13. februāra ekspertu komisijas slēdziens neatbilst Kriminālprocesa kodeksa 364. panta prasībām, jo atzinums skaidri nenorādīja, kādas neārstējamas slimības ir iesniedzējam, kā viņa veselības stāvoklis varēja pasliktināties kopš 1999. gada un tieši kādi Matīsa cietuma apstākļi ir nepiemēroti iesniedzēja specifiskajām vajadzībām. Iesniedzēja lūgumam par atbrīvošanu tādējādi trūka pamata.

26. Starplaikā no 2001. gada 8. novembra līdz 6. decembrim iesniedzējs trešo reizi tika pārvests uz Latvijas Cietumu slimnīcu.

27. Iesniedzējs iesniedza sūdzību par 2001. gada 17. augusta lēmumu Rīgas apgabaltiesā. Ar 2002. gada 12. marta galīgu lēmumu tiesa apmierināja sūdzībā izteikto lūgumu un atbrīvoja iesniedzēju no tālākas soda izciešanas. Apgabaltiesa uzskatīja, ka pirmās instances tiesai nebija pamata apgalvot, ka tiesas rīcībā nebija Kriminālprocesa kodeksa 364. pantā norādītās ziņas; gluži pretēji — iesniedzēja lietā bija precīzs viņa neārstējamo slimību saraksts. Turklāt no Ieslodzījuma vietu pārvaldes Medicīnas daļas vadītāja un no ārstējošā ārsta slēdziena varēja secināt, ka divas no iesniedzēja slimībām — cukura diabēts un smadzeņu asinsrites traucējumi — parādījās laikā, kad iesniedzējs izcieta cietumsodu; kas attiecas uz pārējām slimībām, tās progresēja iesniedzēja ieslodzījuma laikā. Turklāt apgabaltiesa uzsvēra, ka gandrīz divu gadu laikā iesniedzējs ne reizi nav ticis svaigā gaisā. Tiesa arī atzīmēja, ka iesniedzējs visu laiku atradās cietuma medicīniskajā stacionārā un nevis kamerā kā citi ieslodzītie, viņa uzvedība bija nevainojama un ka, ņemot vērā iesniedzēja lielo vecumu un pirmās kategorijas invalīda statusu, viņa izdarītā nozieguma smagums nevar attaisnot viņa turēšanu ieslodzījumā. Visbeidzot tiesa atzina par nepieciešamu atbrīvot iesniedzēju, to argumentējot šādi:

“[Tiesa] atzīst par svarīgu faktoru to, ka gandrīz divu gadu laikā, kurus M.Farbtuhs pavadīja ieslodzījumā, ne Matīsa cietums, ne cita Latvijas soda izciešanas iestāde nenodrošināja M.Farbtuham apstākļus, kurus ārstu komisija 1999. gada 20. decembra atzinumā pasludināja par obligātiem, lai iesniedzējs varētu izciest sodu cietumā (..)

Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve paskaidroja, ka, ņemot vērā notiesātā M.Farbtuha specifiskās vajadzības, cietuma pārvalde vairākkārt griezusies dažādās iestādēs ar lūgumu piešķirt šim nolūkam nepieciešamo finansējumu, taču saņēmusi atteikumu; turklāt nav paredzams, ka šādi finanšu līdzekļi varētu tikt piešķirti tuvākajā laikā (..)

Tajā pašā laikā apelācijas instances tiesa noraidīja notiesātā M.Farbtuha aizstāvja apgalvojumus (..), no kuriem var secināt, ka [iesniedzēja] uzturēšanās Matīsa cietumā ir saistīta ar spīdzināšanu un necilvēcīgu apiešanos.

Šādi aizstāvja apgalvojumi ir pretrunā ar paskaidrojumiem, kurus tiesai sniedza pats notiesātais, kuros teikts, ka administrācijas pārstāvji, kā arī medicīnas darbinieki pret viņu izturējušies ar sapratni un savu iespēju robežās darījuši visu, lai atvieglotu viņa uzturēšanos apcietinājumā (..)”

28. Nākošajā dienā pēc iepriekšminētā lēmuma pasludināšanas, 2002. gada 13. martā, iesniedzējs tika atbrīvots.

II. VALSTS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Noteikumi par medicīnisko aprūpi ieslodzījumā

29. Attiecīgās Sodu izpildes kodeksa normas nosaka sekojošo:

4. panta 2. daļa

“Izpildot jebkura veida kriminālsodu, ievērojami šādi pamatprincipi:

1) sodu izpildes praksē ir nodrošināmas likumā noteiktās garantijas pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu soda piemērošanu notiesātajai personai; soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu (..)”

12. pants

“Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori nodrošina uzraudzību pār Latvijas Republikas likumu precīzu un vienveidīgu ievērošanu brīvības atņemšanas vietās (..)”

50.pants

“Notiesātajiem ir tiesības rakstīt priekšlikumus, iesniegumus un sūdzības valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un amatpersonām. Notiesāto priekšlikumi, iesniegumi un sūdzības nosūtāmi pēc piederības un izlemjami likumā noteiktajā kārtībā.

Prokuroram adresētie priekšlikumi, iesniegumi un sūdzības, ar tām neiepazīstoties, ne vēlāk kā vienas diennakts laikā nosūtāmas pēc piederības.

Par priekšlikumu, iesniegumu un sūdzību izskatīšanas rezultātiem notiesātajiem paziņo pret parakstu.

Notiesātajiem ir tiesības griezties ar mutvārdu sūdzību vai priekšlikumu pie attiecīgām amatpersonām, kuras pieņem apmeklētājus brīvības atņemšanas iestādē. Ja notiesātais vēlas, pieņemšana notiek bez citu personu klātbūtnes.”

78. pants

“Ar brīvības atņemšanu notiesātajiem un apcietinātajiem brīvības atņemšanas iestāžu medicīniskie dienesti valsts garantēto medicīnisko palīdzību sniedz Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā. Pārējo medicīnisko palīdzību ar brīvības atņemšanu notiesātie (..) saņem Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā.

Ja ar brīvības atņemšanu notiesātajiem nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība, kuru brīvības atņemšanas ārstniecības iestādē nav iespējams sniegt, šādu palīdzību viņiem sniedz citā ārstniecības iestādē. Brīvības atņemšanas iestāde nodrošina notiesātā apsardzi.”

B. Noteikumi par notiesāto pirmstermiņa atbrīvošanu medicīnisku iemeslu dēļ

30. Iepriekš spēkā esošā Kriminālkodeksa, kurš bija spēkā laikā, kad iesniedzējam tika uzrādīta apsūdzība, 52. pants noteica sekojošo:

“Persona, kura pēc sprieduma pieņemšanas vai soda izciešanas laikā saslimst ar garīgu slimību, kas viņai liedz spēju apzināties savu rīcību vai to kontrolēt, ir jāatbrīvo no tālākas soda izciešanas. Šādai personai var piemērot ārstnieciska rakstura piespiedu pasākumus; tomēr pēc izveseļošanās viņai var tikt uzlikts pienākums izciest sodu, ņemot vērā viņa izdarītā nozieguma smagumu, notiesātā personību, slimības raksturu un izciestā soda laika posmu.

Ja persona, kura izcieš brīvības atņemšanas sodu (..), saslimst ar smagu un neārstējamu slimību, tiesa saskaņā ar likumā noteiktiem kritērijiem var atbrīvot šādu personu no tālākas soda izciešanas.”

Jaunā Krimināllikuma, kurš ir spēkā no 1999. gada 1. aprīļa, 59. panta 5. un 6. daļa nosaka:

“(5) Ja persona, kas notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, pēc sprieduma pasludināšanas saslimusi ar gara slimību, kura tai atņēmusi iespēju saprast savu rīcību vai to vadīt, tiesa atbrīvo šo personu no soda izciešanas. Tai var noteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem nosacījumiem.

(6) Ja persona, kas notiesāta par noziedzīgu nodarījumu, pēc sprieduma pasludināšanas saslimusi ar citu smagu, neārstējamu slimību, tiesa var atbrīvot šo personu no soda izciešanas.”

31. Attiecīgās Kriminālprocesa kodeksa normas nosaka sekojošo:

362. pants

Ja piespriesta brīvības atņemšana (..), tiesa var atlikt sprieduma izpildīšanu šādos gadījumos:

1) ja notiesātais ir saslimis ar smagu slimību, kas kavē soda izciešanu, sprieduma izpildīšanu var atlikt, kamēr viņš izveseļojas; (..)

Sprieduma izpildīšanu nav atļauts atlikt personām, kas notiesātas par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem (..)”

364. pants

“Ja persona, kas notiesāta ar brīvības atņemšanu, soda izciešanas laikā saslimusi ar psihisku vai citu smagu slimību, rajona (pilsētas) tiesa pēc soda izciešanas vietas ar prokurora vai iestādes, kas pārzina soda izpildi, priekšlikumu, pamatojoties uz ārstu komisijas atzinumu, kura darbojusies ne mazāk kā trīs ārstu sastāvā, var pieņemt lēmumu par notiesātā ievietošanu speciālā psihiatriskā vai citā slimnīcā, kur ir attiecīgs režīms; var arī pieņemt lēmumu par notiesātā atbrīvošanu no tālākas soda izciešanas.

Izlemjot tiesā jautājumu par notiesātā pirmstermiņa atbrīvošanu slimības dēļ, obligāta tās ārstu komisijas pārstāvju klātbūtne, kura devusi atzinumu par notiesātā veselības stāvokli.

Izlemjot jautājumu par to personu atbrīvošanu no tālākas soda izciešanas, kas saslimušas ar smagu slimību (izņemot personas saslimšanu ar psihisku slimību), tiesa ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, notiesātā personību un citus apstākļus.”

32. Sodu izpildes kodeksa 116. pants nosaka sekojošo:

“Ja notiesātais (..) saslimis ar psihisku slimību vai citu smagu, neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nav spējīgs turpināt izciest piespriesto sodu, soda izpildes iestāde gādā par to, lai tiktu veikta tiesmedicīniskā ekspertīze. Atkarībā no ārstu komisijas atzinuma un saskaņā ar kriminālkodeksu, soda izpildes iestāde var ierosināt tiesai atbrīvot šo personu no turpmākas soda izciešanas.

Ierosinājumu par notiesātā atbrīvošanu (..) kopā ar ārstu komisijas atzinumu un personas lietu, kurā jābūt informācijai par notiesātā veselības un psihisko stāvokli soda izciešanas laikā, informācijai, kas bijusi par pamatu ierosinājumam atbrīvot notiesāto (..), kā arī informācijai par personas iespējamo turpmāko atrašanās vietu [pēc atbrīvošanas], nosūta tā rajona (pilsētas) tiesai, kuras darbības teritorijā atrodas soda izpildes iestāde.”

33. Latvijas Satversmes 45. pants 1997. gada 4. decembra redakcijā nosaka:

“Valsts Prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Šo tiesību izmantošanas apjomu un kārtību nosaka īpašs likums. Amnestiju dod Saeima.”

Apžēlošanas tiesību izmantošanas kārtību precizē 1998. gada 16. jūnija Apžēlošanas likums, kura attiecīgās normas nosaka:

5. pants

“(1) Apžēlošanas lūgumu var iesniegt pēc tiesas sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad persona par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu notiesāta ar brīvības atņemšanu.

(2) Gadījumos, kad persona notiesāta par smaga nozieguma izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciesta ne mazāk kā puse no piespriestā brīvības atņemšanas soda.

(3) Gadījumos, kad persona notiesāta par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, apžēlošanas lūgumu var iesniegt, ja faktiski ir izciestas ne mazāk kā divas trešdaļas no piespriestā brīvības atņemšanas soda, bet, ja piespriests mūža ieslodzījums, — ne mazāk kā 20 gadi no brīvības atņemšanas soda.”

11. pants

(1) Atkārtoti iesniegt apžēlošanas lūgumu var ne agrāk kā sešus mēnešus pēc tam, kad pieņemts lēmums par apžēlošanas lūguma noraidīšanu.

(2) Persona, kas notiesāta par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, vai kāds cits attiecībā uz šo personu apžēlošanas lūgumu var iesniegt ne agrāk kā gadu pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas, ja nav radušies sevišķi apstākļi (smaga slimība, šī persona ir vienīgais likumīgais aizbildnis vai aizgādnis vai citi apstākļi).”

C. Vispārēji noteikumi

34. 1994. gada 19. maija Prokuratūras likuma attiecīgās normas nosaka sekojošo:

15. panta 1. daļa

(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi (..)

16. panta 1. un 2. daļa

(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja:

2) ir pārkāptas (..)ieslodzīto tiesības.

(2) Prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja:

1) ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; (..)

17. pants

(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot (..) iestāžu (..)vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību prokurora veiktajās pārbaudēs;

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu (..).

(2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības.

III. Rekomendācija Nr.R(98)7

35. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr.R(98)7 par soda izciešanas vietas veselības aprūpes ētiskajiem un organizatoriskajiem aspektiem attiecīgā daļa nosaka sekojošo:

“C. Personas, kuras nav piemērotas ilgstošam ieslodzījumam: nopietna fiziska invaliditāte, liels vecums, drīza fatāla prognoze.

50. Ieslodzītajiem, kas cieš no nopietnas fiziskas invaliditātes, un tiem, kuri ir ļoti veci, jādod iespēja baudīt pēc iespējas normāls dzīvesveids un netikt nošķirtiem no pārējiem cietuma iemītniekiem. Telpās jāveic nepieciešamās strukturālās izmaiņas, lai atvieglotu pārvietošanos personām invalīda ratiņos un citiem invalīdiem, kā tas tiek praktizēts ārpus cietuma.

51. Lēmums par slimnieku, kuru stāvoklis norāda uz tuvo fatālo iznākumu, pārvešanas vajadzīgo brīdi uz ārpus cietuma aprūpi ir jābalsta uz medicīniskiem kritērijiem. Kamēr tiek gaidīta pārvešana, šīm personām savas slimības beigu stadijā ir jāsaņem optimāla medicīniskā aprūpe cietuma veselības aprūpes centrā. Šādos gadījumos jāparedz pagaidu ievietošana slimnīcā ārpus brīvības atņemšanas iestādes. Jāizskata iespēja apžēlot vai atbrīvot pirms termiņa medicīnisku iemeslu dēļ.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR KONVENCIJAS 3. PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

36. Iesniedzējs sūdzas par to, ka, ņemot vērā viņa vecumu, nevarīgumu un Latvijas brīvības atņemšanas iestāžu nespēju apmierināt viņa specifiskās vajadzības, viņa ilgstošā turēšana ieslodzījumā ir izturēšanās, kuru aizliedz Konvencijas 3. pants, kurš nosaka sekojošo:

“Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

A. Pušu argumenti

1. Valdība

37. Valdība, pirmkārt, atzīmē, ka 5 gadu brīvības atņemšanas sods, kas tika piemērots iesniedzējam, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par necilvēcīgu un pazemojošu atbilstoši Konvencijas 3. pantam. Tāpat valdība atgādina, ka iepriekšminētā Rekomendācija Nr. R98(7) neaizliedz atņemt brīvību veciem cilvēkiem vai tiem, kas cieš no smagas fiziskas invaliditātes; šis dokuments aprobežojas ar šādu personu ieslodzījuma specifisko apstākļu noteikšanu un ar pirmstermiņa atbrīvošanas ieteikumu, kas saistīts ar veselības stāvokli pēc attiecīgu ārstu pārbaudēm.

38. Kas attiecas uz iesniedzēja ieslodzījuma apstākļiem, valdība atzīst, ka tie “nebija ideāli”, bet tomēr uzskata, ka šie apstākļi acīmredzami nesasniedza minimālo slieksni, kas ir nepieciešams 3. panta piemērošanai. Šajā sakarā valdība uzsver, ka iesniedzējam nekad netika darīts pāri, tieši pretēji — no iesniedzēja sniegtajiem paskaidrojumiem 2002. gada 12. marta tiesas sēdes laikā secināms, ka personāls vienmēr ir izturējies pret viņu “ar izpratni” un darījis visu, kas ir iespējams, lai viņam palīdzētu un atvieglotu viņa uzturēšanos cietumā.

39. Kas attiecas uz Matīsa cietuma dzīves apstākļiem un režīmu, arī tie neuzrāda nekādus 3. panta pārkāpumus. Tādējādi, sākot no iesniedzēja reālās ievietošanas cietumā 2000. gada 1. jūnijā līdz viņa atbrīvošanai 2002. gada 13. martā, iesniedzējs uzturējās atsevišķā cietuma medicīniskajā stacionārā, kurš atrodas cietuma ēkas trešajā stāvā. Šajā istabā bija 16 m² liela platība, un 1,5 x 1,5m lielais logs nodrošināja gaismas un gaisa pieejamību. Istaba tika apkurināta (centrālapkure nodrošināja vidēji 20°C), un to tīrīja medicīniskā dienesta personāls. Blakus telpā atradās duša un tualete; lai apmierinātu iesniedzēja specifiskās vajadzības un atvieglinātu sanitāro iekārtu lietošanu, tika uzstādīti vairāki atbalsta rokturi vietās, uz kurām pats iesniedzējs norādīja, kā arī īpašs sēdeklis. Valdība atzīst, ka nepietiekamo finanšu līdzekļu dēļ administrācija nevarēja istabā uzstādīt īpaši invalīdiem domātas mēbeles, tomēr, ja tās patiešām būtu bijušas absolūti nepieciešamas, iesniedzējs būtu varējis lūgt, lai tās viņam tiek atvestas no viņa mājām, taču viņš to nekad nav lūdzis.

Iesniedzējs trīs reizes dienā saņēma siltus ēdienus no cietuma ēdnīcas. Turklāt viņš varēja jebkurā brīdī izmantot ledusskapi un gāzes plīti, kas atradās blakus telpā. Iesniedzējs netika pakļauts cietuma parastajam režīmam; viņam nebija jāievēro celšanās un gulētiešanas laiks (attiecīgi 7.00 un 23.00). Istabā viņa rīcībā bija personīgais televizors, un cietuma bibliotekārs viņam piegādāja avīzes un grāmatas. Tāpat iesniedzējs bez ierobežojumiem varēja iepirkties cietuma veikalā (nopirktos produktus viņam atnesa dežurējošais ieslodzītais). Valdība atzīst, ka cietuma ēkas gaiteņi bija tik šauri, ka pa tiem nevarēja pārvietoties invalīda krēslā. Tomēr pretēji iesniedzēja apgalvotajam valdība uzsver, ka, ja to atļāva laika apstākļi, iesniedzējs vienmēr saņēma nepieciešamo palīdzību, lai varētu iziet ārā un veikt pastaigu svaigā gaisā. Šajā sakarā valdība ir iesniegusi 2001. gada 17. augusta Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesas sēdes protokola kopiju, no kuras izriet, ka iesniedzēja advokāts ir skaidri apstiprinājis, ka viņa klients līdz šim datumam ir trīs reizes izgājis ārā pagalmā. Taču saskaņā ar valdības teikto arī šis apgalvojums ir nepārprotami nepatiess: iesniedzēja slimības vēsture parāda, ka vasarā viņš ir bijis ārā katru dienu.

40. Bez tam valdība uzsver, ka iesniedzēja sarakste ar ģimeni netika pakļauta nekādiem ierobežojumiem. Turklāt ģimenes locekļi varēja viņu regulāri apmeklēt. Viņi saņēma tā saucamo pagarināto apmeklējumu atļauju, proti, apmeklējumu līdz 24 stundām, un viņi bieži izmantoja šīs tiesības. Pagarināto apmeklējumu laikā apmeklētāji varēja izmantot augšminēto aprīkojumu, lai gatavotu maltītes sev un iesniedzējam. Turklāt iesniedzējs varēja brīvi tikties ar žurnālistiem.

41. Valdība uzsver, ka ziņojumā, kas sastādīts, iesniedzējam atstājot cietuma slimnīcu, viņa ārstējošais ārsts uzskata, ka viņam nepieciešama vispārēja uzraudzība un palīdzība (15. punkts iepriekš), taču viņš nekad nav teicis, ka viņam būtu nepieciešama nepārtraukta uzraudzība 24 stundas diennaktī. Valdība uzskata, ka regulāras medicīniskās aprūpes sniegšana iesniedzējam un palīdzība viņam, rodoties praktiskām grūtībām ikdienā, apmierināja šos norādījumus.

Tādējādi nav taisnība, ka iesniedzējs būtu bijis atstāts atkarībā no citiem ieslodzītajiem; aprūpi viņam sniedza un medicīnisko palīdzību nodrošināja tikai cietuma ārsti un medicīniskais personāls. Neatliekamas vajadzības gadījumā naktī vai nedēļas nogalē cietuma personāls varēja vai nu izsaukt cietuma ārstu, vai ātro medicīnisko palīdzību no ārpuses; tomēr visā iesniedzēja uzturēšanās medicīniskajā stacionārā laikā šāda vajadzība neradās. Ir taisnība, ka cietuma administrācija bija norīkojusi dežurējošos ieslodzītos vai brīvprātīgos palīdzēt iesniedzējam stacionārā; tomēr viņš nekad nav žēlojies par to, ka viņš būtu bijis atstāts bez palīdzības. Gluži pretēji, no iesniedzēja slimības vēstures materiāliem izriet, ka 2000. gada septembrī viņš pats lūdza, lai viņam nozīmē brīvprātīgo no ieslodzīto vidus, kas jau iepriekš bija par viņu rūpējies; šāds ieslodzītais pastāvīgi dzīvoja tajā pašā istabā.

Kas attiecas uz iesniedzēja aprakstītajām budžeta problēmām, tām nebija nekādas ietekmes uz viņa ieslodzījuma apstākļiem vai viņa ārstēšanas kvalitāti.

42. Kas attiecas uz medicīnisko aprūpi, valdība atgādina, ka, kopš brīža, kad iesniedzējs tika ievietots Matīsa cietuma medicīniskajā stacionārā, viņš nekavējoties tika ievietots terapeita pastāvīgā uzraudzībā. Iesniedzējs tika izmeklēts divas reizes dienā darba dienās un reizi dienā sestdienās un svētdienās; pirms un pēc katras tiesas sēdes tika veikti papildizmeklējumi. Bez tam viņa ieslodzījuma laikā iesniedzēju regulāri izmeklēja ārsti speciālisti (vismaz astoņas reizes psihiatrs un vienreiz neirologs); viņam tika veiktas dažādas asins un urīna analīzes, kā arī elektrokardiogrāfijas. Jebkurā gadījumā cietuma medicīniskais personāls ļoti uzmanīgi sekoja iesniedzēja veselības stāvokļa izmaiņām; jebkuras pasliktināšanās gadījumā vai nu tika pastiprināta vispārējā medicīniskā uzraudzība, vai arī tika uzaicināts speciālists, kas vienmēr parakstīja atbilstošu terapiju. Laikā, kad iesniedzējs atradās cietuma slimnīcā, viņu četras reizes izmeklēja neirologs, trīs reizes — ķirurgs, vienu reizi traumatologs-ortopēds, četras reizes oftalmologs un divas reizes — otorinolaringologs. Bez tam, saskaņā ar valdības teikto, 2001. gada 14. novembrī neirologs iesniedzējam ieteica veikt smadzeņu magnētisko rezonansi, bet viņš atteicās.

Divas reizes dienā iesniedzējam tika dotas zāles. Bez tam viņam tika atļauts no savas ģimenes saņemt īpašas zāles prostatas slimības ārstēšanai. Rezumējot, iesniedzēja saņemtā medicīniskā aprūpe bija adekvāta.

43. Valdība apstrīd iesniedzēja tēzi, saskaņā ar kuru viņa veselības stāvoklis pasliktinājās ieslodzījuma apstākļu dēļ. Pamatodamās uz iesniedzēja slimības vēstures kopiju, valdība uzsver, ka lielākā daļa slimību, no kurām cieš iesniedzējs, konkrēti, atero­skleroze, diabēts, glaukoma un katarakta, bija jau izpaudušās laikā no 2000. gada 17. maija līdz 1.jūnijam; tas ir periods, kad viņš bija ievietots cietuma slimnīcā izmeklēšanai pirms soda izciešanas uzsākšanas. Tāpat valdība atgādina, ka, izrakstot iesniedzēju no Latvijas Cietumu slimnīcas, viņa ārstējošais ārsts aprobežojās ar virkni ieteikumu (15. punkts iepriekš), bet nekad neizdarīja slēdzienu, ka viņa veselības stāvoklis nav savienojams ar ieslodzījumu. Valdība nenoliedz, ka uzturēšanās cietumā laikā iesniedzējam tika diagnosticētas divas jaunas slimības, proti, Parkinsona slimība un cerebrālā skleroze, kas ir atspoguļots 2001. gada 13. februāra ekspertīzes ziņojumā. Tāpat ir taisnība, ka noteiktas jau pastāvošas iesniedzēja slimības ieslodzījuma laikā saasinājās. Tomēr valdība ir pārliecināta, ka šī saasināšanās nav cēloniski saistīta ar viņa ieslodzījuma apstākļiem; drīzāk ir runa par vispārējo tendenci, kas saistīta ar iesniedzēja vecumu un viņa veselības problēmu hronisko raksturu. Šajā sakarā valdība iesniedza savai aģentei adresētu Valsts medicīniskās aprūpes kvalitātes kontroles inspekcijas 2003. gada 21. marta vēstules kopiju, saskaņā ar kuru “visas M.Farbtuha slimības ir hroniskas, dzīves laikā iegūtas”.

44. Rezumējot, iepriekš aprakstītie apstākļi skaidri parāda, ka cietuma administrācijai nebija nekāda nolūka nedz likt iesniedzējam ciest, nedz arī viņu pazemot. Tieši otrādi, administrācija darīja visu iespējamo, lai iesniedzēja ieslodzījuma apstākļi atbilstu viņa veselības stāvoklim. Turklāt administrācija pilnīgi apzinājās savu nespēju finansiālu iemeslu dēļ nodrošināt iesniedzējam pastāvīgu aprūpi un pārkārtot telpas un cietuma infrastruktūru, lai tie atbilstu iesniedzēja specifiskajām vajadzībām. Tieši tādēļ tā vērsās ar lūgumu Latgales priekšpilsētas pirmās instances tiesā par iesniedzēja pirmstermiņa atbrīvošanu. Tādējādi nav bijusi ne “necilvēcīga vai pazemojoša apiešanās”, ne, vēl jo mazāk, “spīdzināšana” Konvencijas 3. panta izpratnē.

2. Iesniedzējs

45. Iesniedzējs apstrīd valdības tēzes, kas attiecas uz medicīniskās aprūpes atbilstošo raksturu Matīsa cietumā. Pirmkārt, viņš pasvītro, ka parasti viņš bija ievietots Matīsa cietuma medicīniskajā stacionārā, nevis Ieslodzījuma vietu pārvaldes Latvijas Cietumu slimnīcā, kas atrodas cita cietuma teritorijā Rīgā. Viņš apgalvo, ka cietuma medicīniskais stacionārs ir paredzēts, lai ārstētu vieglas slimības (tādas kā gripa, angīna vai viegli ievainojumi), bet ne tādas smagas un neārstējamas slimības, kādas ir viņam un kas prasa nepārtrauktu aprūpi. Otrkārt, viņš norāda, ka stacionārs oficiāli bija atvērts tikai no 9.00 līdz 18.00, turklāt vienīgi darba dienās. Ārpus šī laika neviens no medicīniskā personāla neatradās cietumā, un aprūpi, ko iesniedzējs šajā laikā saņēma, galvenokārt sniedza brīvprātīgie ieslodzītie, kuri tai brīdī atradās stacionārā. Citiem vārdiem, uzraudzība un medicīniskā aprūpe bija atkarīga no šo ieslodzīto labās gribas, šīm personām nebija nepieciešamo zināšanu un pieredzes šajā lomā, un tādējādi viņi varēja atteikties sadarboties. Pēc iesniedzēja teiktā, šāda atteikšanās vairākkārt arī notika.

46. Iesniedzējs atzīst, ka Matīsa cietuma administrācija un medicīniskais personāls pielika ievērojamas pūles, lai uzlabotu ieslodzījuma apstākļus un tos piemērotu viņa vajadzībām atbilstoši tiesu medicīnisko komisiju norādījumiem. Tomēr viņš uzskata, ka šos centienus neatbalstīja augstāk stāvoši varas pārstāvji un jo īpaši Ieslodzījuma vietu pārvalde. Turklāt tika pieņemts lēmums samazināt izdevumus, kas saistīti ar ieslodzīto medicīnisko aprūpi, un tas izslēdza iesniedzējam jebkuru iespēju saņemt atbilstošu medicīnisko aprūpi. Konkrēti, papildlīdzekļi palīgpersonāla algošanai nekad netika piešķirti. Tāpat stacionāra personāls vienmēr iepirka minimālus zāļu daudzumus, kam nebija nekāda reāla sakara ar specifiskajām konkrēto ieslodzīto terapeitiskajām vajadzībām. Iesniedzējs arī atgādina Latvijas varas iestāžu atteikumu atļaut krievu medicīnas ekspertiem viņu izmeklēt, šim atteikumam viņa skatījumā esot patvaļīgam. Šādā situācijā iesniedzējam ir aizdomas par Latvijas varas iestāžu iepriekš pieņemtu un tīši negatīvu attieksmi pret viņu. Turklāt viņš uzskata, ka divu rokturu pielikšana tualetē nav pietiekama un adekvāta telpu adaptācijai viņa specifiskajām vajadzībām. Visbeidzot, iesniedzējs uzsver, ka Matīsa cietuma administrācija pati ir atzinusi ieslodzījuma vietas apstākļu neatbilstību un ka šo faktu ir apstiprinājusi Rīgas apgabaltiesa savā 2002. gada 12. marta lēmumā, un pastāv uz to, ka viņš nekad nav varējis doties pastaigā.

47. Iesniedzējs arī pastāv uz to, ka dažas no slimībām, kuras viņam bija, viņa uzturēšanās laikā cietumā ir saasinājušās. Bez tam piecas slimības viņam ir parādījušās pēc ieslodzīšanas: vispārējā ateroskleroze, asinsvadu skleroze līdz ar asinsvadu Parkinsona slimību un asinsrites traucējumiem, ilgstoša amnēzija ar bezsamaņu, abu acu glaukoma un diabēts. Pēc iesniedzēja domām, viņa ieslodzījuma apstākļi ir šo slimību parādīšanās pamatcēlonis. Kas attiecas uz apliecinājumiem un citiem valdības iesniegtajiem dokumentiem, iesniedzējs uzskata, ka tie ir pretrunā ar diviem lietā esošiem ekspertīzes slēdzieniem un neatbilst īstenībai.

48. Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzējs uzskata, ka ieslodzījuma laikā viņš bija pakļauts necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei, “kas robežojas ar spīdzināšanas aktu”, un ka Konvencijas 3. pants attiecībā uz viņu tādējādi ir ticis pārkāpts.

B. Tiesas vērtējums

1. Vispārējie principi

49. Kā Tiesa to neskaitāmas reizes ir atkārtojusi, Konvencijas 3. pants nostiprina vienu no demokrātisko sabiedrību visbūtiskākajām pamatvērtībām. Tas kategoriski aizliedz spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodīšanu neatkarīgi no apstākļiem un upura darbībām; tādējādi nozieguma raksturam, par kuru iesniedzējs ir ticis notiesāts, nav nozīmes iesnieguma izskatīšanai 3. panta kontekstā (skat., daudzu citu starpā, V. c. Royaume-Uni [GC], Nr.24888/94, 69. punkts, CEDH 1999-IX, Labita c. Italie [GC], Nr.26772/95, 119. punkts, CEDH 2000-IV, Kudła c. Pologne [GC], Nr 30210/96, 90. punkts, CEDH 2000-XI, un Valašinas c. Lituanie, Nr. 44558/98, 100. punkts, CEDH 2001-VIII).

50. Tālāk Tiesa atgādina, ka saskaņā ar tās pastāvīgu judikatūru darbībai jāsasniedz minimālais smagums, lai uz to varētu attiecināt 3. pantu (skat. McGlinchey et autres c. Royaume-Uni, Nr. 50390/00, 45. punkts, CEDH 2003-V). Šī minimuma noteikšana ir būtībā relatīva; tā ir atkarīga no visu lietas apstākļu kopuma, proti, no apiešanās rakstura un konteksta, izpildīšanas veida, ilguma, tās fiziskajām un mentālajām sekām, kā arī dažreiz no upura dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (skat., citu starpā, Peers c. Gr?ce, Nr. 28524/95, 67. punkts, CEDH 2001-III; 1998. gada 28. oktobra spriedumu Assenov et autres c. Bulgarie, Recueil des arr?ts et décisions 1998-VIII, 3288. lpp., 94. punkts, un iepriekšminēto Kudła c. Pologne, 91. punkts). Lai sods vai ar to saistītā apiešanās būtu “necilvēcīgs” vai “pazemojošs”, ciešanām vai pazemojumam jebkurā gadījumā jāpārsniedz tie, kas neizbēgami piemīt noteiktās apiešanās vai likumīgā soda veidam.

Jautājums par to, vai apiešanās mērķis ir bijis pazemot vai noniecināt upuri, ir vēl viens faktors, kas ir jāņem vērā (skat., piemēram, iepriekšminēto spriedumu V. c. Royaume-Uni, 71. punkts, un 1997. gada 16. decembra spriedumu Raninen c. Finlande, Recueil 1997-VIII, 2821.–2822., lpp., 55. punkts). Šāda mērķa neesamība tomēr noteikti neizslēdz 3. panta pārkāpuma konstatāciju (skat. iepriekšminēto spriedumu Peers c. Gr?ce, 74. punkts).

51. Attiecībā jo īpaši uz personām, kam atņemta brīvība, 3. pants uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt, lai visi ieslodzītie tiktu turēti apstākļos, kas ir savienojami ar cilvēka cieņu, lai pasākuma izpildes veids nepakļautu attiecīgo personu tādas intensitātes grūtībām vai pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ieslodzījumam piemītošo ciešanu līmeni, un lai, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība un labklājība tiktu adekvāti nodrošinātas, jo īpaši nodrošinot nepieciešamo medicīnisko aprūpi (skat. Mouisel c. France, Nr. 67263/01, 40. punkts, CEDH 2002-IX, kā arī 1994. gada 28. janvāra spriedumu Hurtado c. Suisse, sērija A Nr. 280-A, Komisijas viedoklis, 15.–16. lpp., 79. punkts). Tādējādi piemērotas medicīniskās aprūpes trūkums un, vispārīgāk, slimas personas ieslodzījums neatbilstošos apstākļos var principā veidot apiešanos, kas ir pretrunā 3. pantam (skat., piemēram, ?lhan c. Turquie [GC], Nr.22277/93, 87. punkts, CEDH 2000-VII, un Gennadiy Naumenko c. Ukraine, Nr.42023/98, 112. punkts, 2004. gada 10. februāris). Bez tam bez ieslodzītā veselības atbilstoši jānodrošina arī viņa labklājība (skat. iepriekšminēto spriedumu Mouisel c. France, 40. punkts).

52. Slimas personas ieslodzījuma apstākļiem jānodrošina viņa veselības aizsardzība, ņemot vērā ieslodzījuma parastos un saprātīgos apstākļus. Ja arī no tā nevar izsecināt vispārēju pienākumu ieslodzīto atbrīvot vai pārvest uz civilu slimnīcu pat tad, ja viņš cieš no slimības, ko ārstēt ir īpaši grūti (skat. iepriekšminēto spriedumu Mouisel c. France, loc.cit.), Konvencijas 3. pants jebkurā gadījumā valstij uzliek pienākumu aizsargāt personu, kurām atņemta brīvība, fizisko integritāti. Tiesa nevar izslēgt, ka īpaši nopietnos gadījumos var pastāvēt situācijas, kur kriminālās justīcijas laba spriešana prasa, lai tiek pieņemti humāna rakstura pasākumi, lai to novērstu (skat. Matencio c. France, Nr.58749/00, 76. punkts, un Sakkopoulos c. Gr?ce, Nr. 61828/00, 38. punkts, 2004. gada 15. janvāris).

53. Piemērojot iepriekšminētos principus, Tiesa jau ir secinājusi, ka uz ievērojama vecuma, turklāt slimas, personas ilgstošu turēšanu ieslodzījumā var attiekties 3. panta aizsardzība (skat. Papon c. France (Nr.1) (lēmums), Nr. 64666/01, CEDH 2001-VI; Sawoniuk c. Royaume-Uni (lēmums), Nr. 63716/00, CEDH 2001-VI, un Priebke c. Italie (lēmums), Nr. 48799/99, 2001. gada 5. aprīlis). Bez tam Tiesa ir uzskatījusi, ka tetraplēģiskas personas turēšana ieslodzījumā apstākļos, kas nav piemēroti viņas veselības stāvoklim, veido pazemojošu apiešanos (skat. Price c. Royaume-Uni, Nr. 33394/96, 30. punkts, CEDH2001-VII). Tā ir arī uzskatījusi, ka noteikti apiešanās veidi var pārkāpt 3. pantu tāpēc, ka tie tiek piemēroti personai, kas cieš no psihiska rakstura traucējumiem (skat. Keenan c. Royaume-Uni, Nr. 27229/95, 111.–115. punkts, CEDH 2001-III). Tādējādi Tiesai jo īpaši jāņem vērā trīs kritēriji, lai noteiktu, vai satraucošais iesniedzēja veselības stāvoklis ir savienojams ar viņa turēšanu ieslodzījumā, proti, a) ieslodzītā stāvoklis, b) sniegtās medicīniskās aprūpes kvalitāte un c) iesniedzēja paturēšanas ieslodzījumā pamatotība, ņemot vērā viņa veselības stāvokli (skat. iepriekšminētos spriedumus Mouisel c. France, 40.–42. punkts, un Sakkopoulos c. Gr?ce, 39. punkts).

Bez tam Tiesa ir uzskatījusi, ka Konvencija ir dzīvs instruments, kas interpretējams reālo dzīves apstākļu gaismā, un ka augošs prasību līmenis cilvēktiesību aizsardzības jomā attiecas arī uz iespējamo kvalifikācijas smaguma pieaugumu, raugoties no 3. panta aspekta; citiem vārdiem, ka noteiktas darbības, kas kādreiz neietilpa 3. panta darbības jomā, var nākotnē sasniegt nepieciešamo smaguma minimumu (skat. Hénaf c. France, Nr. 65436/01, 55. punkts, CEDH 2003-XI).

54. Visbeidzot, Tiesa atgādina, ka ikvienā gadījumā apgalvojumi par spīdzināšanu vai sliktu apiešanos, kas pārkāpj 3. pantu, jāpierāda, “neatstājot nekādas saprātīgas šaubas”. Šajā nozīmē saprātīgas šaubas nav šaubas, kas pamatojas uz iespēju, kas ir tīri teorētiska vai domāta, lai izvairītos no nepatīkama secinājuma; tās ir šaubas, kuras pamatojas uz konkrētiem faktiem (skat. “Grieķijas lietu”, iesniegumi Nr. 3321/67, Nr. 3322/67, Nr. 3323/67 un Nr. 3344/67, Komisijas 1969. gada 5. novembra ziņojums, Annuaire 12., 13., lpp., 26. punkts). Sliktas apiešanās pierādījums var arī izrietēt no faktu vai neatspēkotu prezumpciju kopuma, kas ir pietiekami nopietni, precīzi un saskanīgi (skat. 1978. gada 18. janvāra spriedumu Irlande c. Royaume-Uni, sērija A Nr. 25, 64.–65. lpp., 161. punkta beigas, kā arī iepriekšminēto spriedumu Labita c. Italie, 121. punkts, un Dikme c. Turquie, Nr. 20869/92, 73. lpp., CEDH 2000-VIII). Tādējādi, lai noteiktu, vai apiešanās, par kuru sūdzas attiecīgā persona, patiešām ir notikusi, Tiesai jābalstās uz pierādījumu kopumu, kas tai ir sniegti vai ko vajadzības gadījumā tā ir savākusi pēc savas iniciatīvas (skat., piemēram, 1991. gada 30. oktobra spriedumu Vilvarajah et autres c. Royaume-Uni, sērija A Nr. 215, 36. lpp., 107. punkts).

2. Iepriekšminēto principu piemērošana šajā lietā

55. Tiesa uzreiz konstatē, ka iesniedzējs palika ieslodzījumā no 2000. gada 1. jūnija līdz 2002. gada 13. martam, tas ir, vienu gadu deviņus mēnešus un trīspadsmit dienas. No viņa paša paskaidrojumiem izriet, ka viņa uzturēšanās Latvijas Cietumu slimnīcā pirms 2000. gada 1. jūnija nebija daļa no ieslodzījuma; tas drīzāk bija pasākums bez piespiedu rakstura, kura mērķis bija noskaidrot iesniedzēja vispārējo veselības stāvokli un noteikt, vai viņš var izciest savu sodu cietumā. Turklāt divas reizes, attiecīgi no 2001. gada 4. līdz 18. janvārim un no 8. novembra līdz 6. decembrim, iesniedzējs tika pārvests uz Latvijas Cietumu slimnīcu, juridiski palikdams “ieslodzījumā” (skat., mutatis mutandis, Lavents c. Lettonie, Nr. 58442/00, 63. punkts, 2002. gada 28. novembris). Tomēr Tiesa atzīmē, ka viņš nesūdzas par savas uzturēšanās Latvijas Cietumu slimnīcā apstākļiem un ka viņa sūdzība attiecas tikai uz viņa ieslodzījumu Matīsa cietuma medicīniskajā stacionārā.

Tālāk Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav formulējis specifiskas sūdzības par materiālajiem viņa turēšanas stacionārā apstākļiem (telpu stāvoklis, apgaismojums, ventilācija, apkure, ēdiens, dienas režīms u.tml.). Tomēr paliek jautājums par šo apstākļu piemērošanu iesniedzēja invaliditātei un viņam sniegtās aprūpes kvalitāti.

56. Šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzēja veselības stāvoklis bija ļoti satraucošs. 84 gadus vecs savas ieslodzīšanas brīdī, viņš bija paraplēģijas slimnieks un invalīds tiktāl, ka viņš nevarēja veikt vairumu ikdienas darbību bez citu palīdzības. Konkrēti, viņš nespēja piecelties, apsēsties, pārvietoties, apģērbties vai pats sevi apkopt. Turklāt laikā, kad viņš tika ieslodzīts, viņu jau bija skārusi virkne smagu slimību, kuru vairums bija hroniskas un neārstējamas.

Tiesa uzskata, ka, ja valsts institūcijas nolemj šādu personu ievietot un paturēt ieslodzījumā, tām īpaši stingri jāraugās, lai viņas ieslodzījuma apstākļi atbilstu no viņas nevarīguma izrietošajām īpašajām vajadzībām. Šajā gadījumā pirms brīvības atņemšana soda piespriešanas iesniedzējam Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta nozīmēja medicīnisko ekspertīzi, lai noteiktu, vai viņš ir spējīgs to izciest (11. punkts iepriekš). Pat pēc kasācijas sūdzības noraidīšanas iesniedzējs netika nekavējoties ievietots ieslodzījumā: pirms ieslodzīšanas viņš divas nedēļas tika pakļauts medicīniskiem izmeklējumiem (15. punkts). Tādējādi Latvijas iestādēm nevar pārmest, ka tās nebūtu vispirms izvērtējušas iesniedzēja ieslodzīšanas sekas (kā pretēju gadījumu skat. iepriekšminēto spriedumu Price c. Royaume-Uni, 25. punkts).

57. Tomēr tiesa konstatē, ka vairākas iesniedzēja slimības tika diagnosticētas laikā, kad viņš uzturējās Matīsa cietumā. Savā 2002. gada 12. marta lēmumā Rīgas apgabaltiesa minēja tikai cukura diabētu un smadzeņu apasiņošanas traucējumus, kamēr iesniedzējs min piecas slimības: vispārējo aterosklerozi, asinsvadu sklerozi līdz ar asinsvadu Parkinsona slimību un asinsrites traucējumiem, ilgstošu amnēziju ar bezsamaņu, glaukomu un diabētu (47. punkts iepriekš). Tiesa atzīmē, ka neviena no šīm slimībām nav minēta 1999. gada 20. decembra sākotnējā medicīniskajā atzinumā (11. punkts iepriekš). Tāpat iepriekšminētajā lēmumā apgabaltiesa nepārprotami atzina, ka ieslodzījuma laikā saasinājušās citas iesniedzēja slimības. Lai arī neviens medicīnisks atzinums nav konstatējis cēloņsakarību starp iesniedzēja ieslodzījumu un viņa veselības pasliktināšanos (skat., mutatis mutandis, iepriekšminēto spriedumu Sakkopoulos c. Gr?ce, 40. punkts), Tiesa uzskata, ka fakts, ka viņam parādījās jaunas slimības, ir papildfaktors, kas norāda uz viņa ilgstošas turēšanas cietumā nepiemērotību.

58. Ir taisnība, ka iesniedzējs nekad nav sūdzējies par to, ka valsts institūciju izturēšanās būtu ar nodomu bijusi vērsta uz to, lai viņam sagādātu ciešanas. Gluži pretēji, viņš apstiprina, ka gan Matīsa cietuma administrācija, gan personāls pielika ievērojamas pūles, lai atvieglotu viņa uzturēšanos ieslodzījumā. Tomēr, kā Tiesa jau ir iepriekš teikusi, fakts, ka valsts institūciju vadība nav vēlējusies attiecīgo personu pazemot vai noniecināt, noteikti neizslēdz 3. panta pārkāpuma konstatāciju; šī norma var tikt pārkāpta arī ar valsts institūciju bezdarbību vai nepietiekamu rūpību no viņu puses (skat., mutatis mutandis, iepriekšminēto spriedumu McGlinchey et autres c. Royaume-Uni, 47.–58. lpp.).

59. Tāpat Tiesa atzīmē, ka 2001. gada 16. februārī Matīsa cietuma direktors vērsās kompetentā tiesā ar lūgumu lemt par prasītāja pirmstermiņa atbrīvošanu slimības dēļ; šis lūgums cita starpā pamatojās uz ekspertīzes atzinumu, kas bija sniegts trīs dienas iepriekš un kura nostāja bija tāda pati. Tomēr šis direktora lūgums tika noraidīts un pēc pārsūdzēšanas apelācijas tiesā noraidīts atkārtoti. Jo īpaši Tiesa atzīmē, ka 2001. gada 17. augusta tiesas sēdē cietuma administrācijas pārstāvji stingri izteicās par labu pirmstermiņa atbrīvošanai, skaidri uzstājot uz Matīsa cietuma tehnisko un humāno apstākļu nepiemērotību iesniedzēja specifiskajām vajadzībām. Rīgas apgabaltiesa viņu beidzot nolēma atbrīvot tikai 2002. gada 12. martā, kas nozīmē, ka visā procesa laikā — tātad ilgāk nekā gadu — viņš palika ieslodzījumā. Tiesa var tikai izteikt savas nopietnās bažas par šādu kavēšanos, esot medicīniskās ekspertīzes atzinumam, kas uzstājīgi iesaka attiecīgās personas atbrīvošanu.

60. Kas attiecas uz iesniedzēja saņemto uzraudzību un ikdienas aprūpi, Tiesa vispirms konstatē, ka viņa ģimenes locekļiem bija atļauts palikt pie viņa līdz pat 24 stundām vienā apmeklējuma reizē un ka viņi šīs tiesības regulāri izmantoja; iesniedzējs neapstrīd, ka šo apmeklējumu laikā ģimenes locekļi uzņēmās rūpes par viņu. Ārpus šiem apmeklējumiem iesniedzēju uzraudzīja un aprūpēja cietuma medicīniskā stacionāra personāls vai arī — ārpus tā darba laika — citi ieslodzītie vai nu pēc norīkojuma, vai brīvprātīgi. Tiesa tomēr apšauba šāda risinājuma adekvātumu, kas būtībā uzlika atbildību par cilvēku, kas faktiski ir invalīds, ieslodzītajiem bez attiecīgas kvalifikācijas, kaut vai tikai uz noteiktu laiku. Ir taisnība, ka iesniedzējs nav minējis nevienu konkrētu incidentu vai neērtības, kas viņam būtu radies kritizētās situācijas rezultātā; viņš aprobežojas ar paziņojumu, ka ieslodzītie dažreiz ir “atteikušies sadarboties”, neminot nevienu konkrētu šāda atteikuma gadījumu. Tomēr satraukums un nemiers, ko dabiski izjūt tik nevarīgs cilvēks, kurš apzinās, ka iespējamās neatliekamās vajadzības gadījumā viņam netiks sniegta kvalificēta palīdzība, paši par sevi ir nopietna problēma no Konvencijas 3. panta viedokļa.

61. Ņemot vērā iepriekšteikto, Tiesa secina, ka iesniedzēja turēšana ieslodzījumā Matīsa cietumā bija neatbilstoša, ņemot vērā viņa vecumu, nevarību un veselības stāvokli. Situācija, kādā viņš atradās, viņā varēja radīt tikai pastāvīgu satraukumu, nepilnvērtības un pazemojuma sajūtu, kas ir pietiekami spēcīgi, lai veidotu “pazemojošu apiešanos” Konvencijas 3. panta izpratnē. Kavējoties ar viņa atbrīvošanu, neraugoties uz cietuma direktora formālu lūgumu un ekspertīzes atzinumu, uz ko tas balstījās, un paturot viņu cietumā vēl vairāk nekā gadu, valsts institūcijas nav nodrošinājušas iesniedzējam apiešanos, kas būtu savienojama ar 3. panta normām.

Tādējādi šī norma ir tikusi pārkāpta.

II. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

62. Saskaņā ar Konvencijas 41. pantu

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”

A. Zaudējumi

63. Sākotnēji iesniedzējs lūdza viņam atlīdzināt zaudējumus 31 320 latu (apmēram 47 470 eiro) apmērā; viņš apgalvo, ka šo summu sastāda viņa ikgadējie medicīniskie izdevumi (80 lati dienā par nepārtrauktiem medmāsas pakalpojumiem, 10 lati nedēļā par iknedēļas medicīniskajām konsultācijām, 20 lati nedēļā par ārstnieciskās vingrošanas un masāžas seansiem utt.). Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņš “šo summu uzskata par morālo kaitējumu”. Ar 2003. gada 20. marta vēstuli viņš paziņoja, ka viņš pieprasa 18 000 latus (jeb apmēram 27 300 eiro) zaudējumu atlīdzību, tomēr neprecizējot, vai šī summa ir pievienojama iepriekšminētajai vai to aizstāj.

64. Valdība uzskata šīs summas par nepamatotām un jebkurā gadījumā pārspīlētām. Pēc valdības domām, iesniedzējs nav pierādījis cēloņsakarību starp viņa apgalvotajiem medicīniskajiem izdevumiem un iespējamo viņa veselības pasliktināšanos viņa ieslodzījuma apstākļu dēļ. Valdība tādējādi uzskata, ka pārkāpuma konstatācija pati par sevi būtu pietiekama jebkura iespējamā iesniedzējam nodarītā kaitējuma atlīdzība. Bez tam valdība Tiesas uzmanību vērš uz jelkādu pieprasīto summu apstiprinošo dokumentu trūkumu. Visbeidzot, ja Tiesa nolemtu piešķirt iesniedzējam kaitējuma atlīdzību naudā, valdība lūdz to noteikt latos — Latvijas nacionālajā valūtā, nevis eiro.

65. Tiesa līdzīgi valdībai atzīmē, ka iesniedzēja prasītās materiālo zaudējumu summas — ciktāl tās var tikt šādi interpretētas — nav pamatotas ne ar kādiem apliecinošiem dokumentiem. Turklāt, pat ja tiktu pieņemts, ka šīs summas atbilst īstenībai, iesniedzējs nav pierādījis, ka šie izdevumi viņam ir radušies cietumā vai ka būtu tieša cēloņsakarība starp iespējamo viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos cietumā un attiecīgajiem izdevumiem (skat. mutatis mutandis, Van Geyseghem c. Belgique [GC], Nr. 26103/95, 40. punkts, CEDH 1999-I, un Nikolova c. Bulgarie [GC], Nr. 31195/96, 73. punkts, CEDH 1999-II). No otras puses, Tiesa neapšauba, ka iesniedzējs sava ilgstošā ieslodzījuma laikā apstākļos, kas bija viņa veselības stāvoklim nepiemēroti, ir cietis morālu kaitējumu. Tādējādi, vadoties no taisnīguma apsvērumiem, kā to prasa Konvencijas 41. pants, un ņemot vērā visus lietas apstākļus, Tiesa viņam piespriež kā morālā kaitējuma atlīdzību 5000 eiro.

B. Izmaksas un izdevumi

66. Iesniedzējs pieprasa 12 400 latus (jeb aptuveni 18 800 eiro) izdevumu atlīdzību, ko veido Ogurcova kunga honorāri, kurš viņu pārstāvēja gan valsts tiesās, gan Tiesā (līdz 2004. gada 26. martam; skat. iepriekš 2. punktu). Šīs prasības pamatojumam iesniedzējs ir iesniedzis līguma par pārstāvību kopiju, kas noslēgts starp viņu un Ogurcova kungu. Saskaņā ar šī ar 2000. gada 17. decembri datētā, bet Tiesai 2003. gada 13. februārī atsūtītā līguma noteikumiem iesniedzējam nebija pienākuma šo summu samaksāt nekavējoties, bet tikai “pēc lietas izskatīšanas”.

67. Valdība uzsver, ka, iztrūkstot apliecinošiem dokumentiem, nav pierādīts, ka Ogurcova kungs šos pakalpojumus tiešām ir sniedzis. Tādējādi tā aicina Tiesu iesniedzēja prasību šajā punktā noraidīt.

68. Tiesa atgādina, ka, lai izdevumi tiktu atlīdzināti, tiem jābūt radušamies saistībā ar konstatēto pārkāpumu vai pārkāpumiem un jābūt saprātīgiem. Turklāt Reglamenta 60. panta 2. punkts paredz, ka jebkurai prasībai, kas iesniegta saskaņā ar Konvencijas 41. pantu, ir jābūt atšifrētai, sadalītai pa izdevumu posteņiem un pamatotai ar nepieciešamajiem apliecinošiem dokumentiem, kuriem iztrūkstot Tiesa var prasību noraidīt pilnībā vai daļēji (skat., piemēram, iepriekšminēto spriedumu Lavents c. Lettonie, 154. pants). Turklāt Tiesa var cietušajai pusei piešķirt ne tikai to izdevumu atlīdzību, kas radušies saistībā ar Tiesu, bet arī to izdevumu atlīdzību, kas radušies valsts tiesās, lai novērstu vai labotu Tiesas konstatēto (skat. iepriekšminēto spriedumu Van Geyseghem c. Belgique, 45. punkts, un Rotaru c. Roumanie [GC], Nr. 28341/95, 86. punkts, CEDH 2000-V).

69. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka vienīgais dokuments, ko iesniedzējs ir iesniedzis savu prasību pamatojumam, ir līgums par juridiskās palīdzības sniegšanu, kas nenosaka ne precīzu Ogurcova kunga reāli sniegto pakalpojumu raksturu, ne katra atsevišķa pakalpojuma cenu. Tiesa uzskata, ka šis dokuments ir nepietiekams saskaņā ar Konvencijas 41. pantu pieprasītās izdevumu atlīdzības pamatojumam. Turklāt iesniedzēja prasītā summa — 18 800 eiro — ir acīmredzami pārmērīga, ņemot vērā prāvas juridisko raksturu un sarežģītību. No otras puses, Tiesa neapšauba, ka iesniedzējam valsts tiesās un Tiesā ir radušies zināmi izdevumi. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa uzskata par saprātīgu piešķirt iesniedzējam 1000 eiro, kas aptver visus izdevumus. Šī summa jāpapildina ar summu, kas var būt maksājama kā pievienotās vērtības nodoklis (skat. iepriekšminēto spriedumu Lavents c. Lettonie, loc.cit.).

C. Nokavējuma procenti

70. Tiesa nolemj, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, plus trīs procenti.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA

1. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu, ka ir noticis Konvencijas 3. panta pārkāpums.

2. Nolemj ar sešām balsīm pret vienu,

a) ka atbildētājai valstij iesniedzējam triju mēnešu laikā no dienas, kad spriedums saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu kļūs galīgs, jāsamaksā iesniedzējam šādas naudas summas:

i. 5000 eiro (pieci tūkstoši eiro) par morālo kaitējumu, konvertējot tos latos pēc kursa, kas piemērojams samaksas dienā;

ii. 1000 eiro (tūkstoš eiro) par izmaksām un izdevumiem, konvertējot tos latos pēc kursa, kas piemērojams samaksas dienā;

iii. jebkura summa, kas var būt maksājama kā nodoklis par minētajām summām;

b) ka, sākot ar augstāk minētā termiņa notecējumu un līdz samaksas veikšanai, šī naudas summa ir palielināma pēc likmes, kas ir vienlīdzīga Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevumu procentu likmei šajā periodā, plus trīs procenti šīs summas.

3. Noraida prasību par taisnīgas atlīdzības noteikšanu pārējā daļā.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2004. gada 2. decembrī atbilstoši Tiesas reglamenta 77. panta 2. un 3. daļai.

Søren Nielsen,	Christos Rozakis,
Sekretārs	Priekšsēdētājs

 

Saskaņā ar Konvencijas 45. panta 2. punktu un Tiesas reglamenta 74. panta 2. punktu šim spriedumam ir pievienots Briedes kundzes atsevišķais viedoklis.

 

AD HOC TIESNESES BRIEDES ATSEVIŠĶAIS VIEDOKLIS

1. Diemžēl es nevaru pievienoties Tiesas vairākuma viedoklim, ka šajā lietā ir bijis Konvencijas 3. panta pārkāpums. Es izklāstīšu savas nepiekrišanas galvenos iemeslus.

I

2. Pirmkārt es gribētu īsumā atgādināt faktus, kas bija šīs prāvas pamatā. 1999. gadā iesniedzējs tika atzīts par vainīgu noziegumos pret cilvēci un genocīdā. Saskaņā ar spriedumu 1940. un 1941. gadā — t.i., tūlīt pēc PSRS veiktās Latvijas nelikumīgās okupācijas un aneksijas Molotova-Ribentropa pakta rezultātā — iesniedzējs kā NKVD (visā pasaulē pazīstams draudīgs saīsinājums) priekšnieka vietnieks bija personiski atbildīgs par vairāku desmitu Latvijas nevainīgu iedzīvotāju deportēšanu un nāvi Staļina represiju ietvaros. Šīs represijas tika vērstas pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka pagātnē viņi bija bijuši neatkarīgās Latvijas godīgi un uzticami pilsoņi. Atbilstoši spriedumam, ar kuru iesniedzējs tika notiesāts, četri viņa upuri tika nošauti, divdesmit seši vīrieši tika notiesāti ar ilgu ieslodzījumu, četrdesmit divas sievietes un sirmgalvji un trīsdesmit viens bērns nosūtīti uz Sibīrijas koncentrācijas nometnēm; trīsdesmit viens upuris nomira no aukstuma, bada, slimībām vai vardarbības. Tomēr, ņemot vērā Konvencijas universālo raksturu, tiesības, kas tajā nostiprinātas, tiek atzītas un nodrošinātas “ikvienam”, lai kādas būtu viņa darbības pagātnē vai uzvedība šobrīd (klasiskam piemēram skat. Komisijas 1962. gada 8.marta lēmumu Ilse Koch c. Allemagne, Nr. 1270/61, Komisijas 1962. gada 8. marta lēmums, Annuaire 5, 135. lpp., kā arī Papon c. France, Nr. 54210/00, 98. punkts, CEDH 2002-VII). Šis princips piemērojams arī Konvencijas 3. panta gadījumā: spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodīšanas aizliegums ir spēkā jebkādos apstākļos, un upura iepriek­šējās darbības šajā sakarā nav būtiskas (skat., daudzu citu starpā, Valašinas c. Lituanie, Nr. 44558/98, 100. punkts, CEDH 2001-VIII).

3. Vai izturēšanās pret iesniedzēju bija “cietsirdīga” vai “pazemojoša” Konvencijas 3. panta izpratnē? Lai atbildētu uz šo jautājumu, es savu argumentāciju dalīšu divās daļās. Pirmkārt, no subjektīvās puses, vai Latvijas institūcijas pienācīgi izvērtēja ieslodzījuma sekas attiecībā uz iesniedzēju pirms iesniedzēja ieslodzīšanas? Otrkārt, no objektīvās puses, vai izturēšanās pret iesniedzēju cietumā tiešām sasniedza tādu smaguma pakāpi, lai uz to tiktu attiecināts 3. pants.

II

4. Kas attiecas uz pirmo jautājumu, uz to es varu atbildēt tikai apstiprinoši. Atšķirībā no lietas Price c. Royaume-Uni (Nr. 33394/96, 25. punkts, CEDH 2001-VII). Latvijas institūcijas nesteidzās par katru cenu iesniedzēju tūlīt ieslodzīt cietumā. Pirmkārt, visa procesa laikā viņš nebija ievietots apcietinājumā. Otrkārt, pat pēc tam, kad viņš tika notiesāts pirmās instances tiesā, viņš netika apcietināts, turklāt, es gribētu pasvītrot, pateicoties prokurora iebildumiem. Treškārt, pirms attiecībā uz iesniedzēju tika pasludināts brīvības atņemšanas sods, Augstākās tiesas Krimināllietu departaments nozīmēja medicīnisko ekspertīzi, lai noteiktu, vai viņš ir spējīgs izciest sodu. Ceturtkārt, pat pēc kasācijas sūdzības noraidīšanas iesniedzējs netika tūlīt apcietināts: pirms ievietošanas cietumā divas nedēļas viņš tika pakļauts medicīnas pārbaudēm. Manuprāt, Latvijas institūcijas ir darījušas visu, ko no tām saprātīgi varēja sagaidīt, lai izvērtētu iesniedzēja ieslodzīšanas sekas.

5. Vai iesniedzējs tika ieslodzīts pretēji medicīnas ekspertu atzinumam? Nebūt ne. Nekas Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra atzinumā nebija pret to. Saskaņā ar šī atzinuma 5. punktu “M.Farbtuhs brīvības atņemšanas sodu var izciest brīvības atņemšanas iestādē ar noteikumu, ja augšminētie nosacījumi (3. un 4. punkts) tiek obligāti izpildīti”. Manuprāt, tas pilnībā atbilst sprieduma 35. punktā citētās Ministru komitejas rekomendācijas Nr.R (98)7 loģikai: slimam un nevarīgam ieslodzītajam vai nu jānodrošina atbilstoši ieslodzījuma apstākļi, vai, ja tas nav iespējams, viņš jāatbrīvo. Es uzskatu, ka iesniedzēja ieslodzījuma apstākļi nekādā ziņā nebija neatbilstoši.

III

6. Tagad es pāriešu pie otrās manas argumentācijas daļas: iesniedzēja ieslodzījuma apstākļu vērtējuma no objektīvā viedokļa. Ir taisnība, ka 2001. gada 26. februārī cietuma priekšnieks lūdza kompetento tiesu pirms termiņa atbrīvot M.Farbtuhu slimības dēļ, atsaucoties uz 2001. gada 13. februāra ārstu komisijas atzinumu. Tāpat ir taisnība, ka šis lūgums tika apmierināts tikai 2002. gada 12. martā, tādējādi iesniedzējs palika ieslodzījumā vēl ilgāk nekā gadu. Tomēr, pirmkārt, šķiet, ka cietuma priekšnieka lūgums attiecās pirmām kārtām uz nespēju viņu ieslodzīt vispārējos apstākļos, t.i., parastā cietuma kamerā. Tā kā cietumam iesniedzējs bija parastas kameras vietā jātur cietuma stacionārā un apzinoties, ka viņš nekad nebūs spējīgs izciest sodu kā citi ieslodzītie notiesātie, cietuma priekšnieks ieteica viņu atbrīvot. Otrkārt, iepriekšminētā aizkavēšanās pati par sevi nav pietiekama, lai uzskatītu, ka ir notikusi izturēšanās, kas ir pretrunā ar Konvencijas 3. pantu; Tiesai būtu jāanalizē, vai konkrētie apstākļi, kādos iesniedzējs atradās attiecīgajā laikā, ir sasnieguši minimālā smaguma robežu, lai ietilptu šī panta darbības sfērā.

7. Pēc manām domām, galvenā problēma ir Tiesas veiktajā pierādījumu novērtējumā. Vispārējo metodi, pēc kuras konstatē pazemojošu apiešanos, Tiesa ļoti labi ir atspoguļojusi sava 2004. gada 10. februāra sprieduma Gennadiy Naumenko c. Ukraine 109. punktā (Nr. 42023/98, 2004. gada 10. februāris), ko es atļaušos citēt:

“Katrā lietā apgalvojumi, ka notikusi spīdzināšana vai pazemojoša apiešanās Konvencijas 3. panta izpratnē, jāpierāda, “neatstājot nekādas saprātīgas šaubas”. Šajā nozīmē saprātīgas šaubas nav šaubas, kas pamatojas uz iespēju, kas ir tīri teorētiska vai domāta, lai izvairītos no nepatīkama secinājuma; tās ir šaubas, kuras pamatojas uz konstatētiem faktiem (skat. “Grieķijas lietu”, iesniegumi Nr. 3321/67, Nr. 3322/67, Nr. 3323/67 un Nr. 3344/67, Komisijas 1969. gada 5. novembra ziņojums, Annuaire 12., 13., lpp., 26. punkts). Sliktas apiešanās pierādījums var arī izrietēt no faktu vai neatspēkotu prezumpciju kopuma, kas ir pietiekami nopietni, precīzi un saskanīgi (skat. 1978. gada 18. janvāra spriedumu Irlande c. Royaume-Uni, sērija A Nr. 25, 64.–65. lpp., 161. punkta beigas, kā arī spriedumu Labita c. Italie, [[GC], Nr. 26772/95], 121. punkts, [CEDH 2000-IV], un Dikme c. Turquie, Nr. 20869/92, 73. lpp, CEDH 2000-VIII). Tādējādi, lai noteiktu, vai apiešanās, par kuru sūdzas attiecīgā persona, patiešām ir notikusi, Tiesai jābalstās uz pierādījumu kopumu, kas tai ir sniegti vai ko vajadzības gadījumā tā ir savākusi pēc savas iniciatīvas (skat., piemēram, 1991. gada 30. oktobra spriedumu Vilvarajah et autres c. Royaume-Uni, sērija A Nr. 215, 36. lpp., 107. punkts).

8. Līdz šim brīdim Tiesa vienmēr ir pieturējusies pie šīs pieejas; tā vienmēr ir pieprasījusi, lai tai tiktu minēti konkrēti sliktas apiešanās fakti. Kā piemēru aplūkosim vairākus nesenus, šajā spriedumā citētus spriedumus. Iepriekšminētajā lietā Price c. Royaume-Uni iesniedzēja sūdzējās par konkrētām ciešanām (aukstums, sāpes, nespēja izmantot sanitārās ierīces u.tml.), ko viņai sagādāja ieslodzījuma apstākļu nepiemērotība viņas specifiskajām vajadzībām. Lietā Peers c. Gr?ce (Nr. 28524/95, CEDH 2001-III) persona bija precīzi aprakstījusi apstākļus, kādos tā atradās cietumā. Lietā Mouisel c. France (Nr. 67263/01, CEDH 2002-IX) iesniedzējs sūdzējās par ciešanām, kas tika konkrēti aprakstītas, kas, pirmkārt, radās no grūtībām savienot ieslodzījumu ar intensīvu pretvēža terapiju un, otrkārt, no nepamatotas roku dzelžu piemērošanas smagi slimai personai. Lietā Hénaf c. France (Nr. 65436/01, CEDH 2003-XI) iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņš slimnīcā naktī pirms operācijas tika piesiets pie gultas. Visbeidzot, iepriekšminētajā lietā Gennadiy Naumenko c. Ukraine persona groteskā veidā sūdzējās par to, ka tika pielietots “psihotropais ģenerators”, bet vismaz viņa minēja konkrētu faktu, kura patiesīgums bija jāizvērtē Tiesai.

9. Taču šajā lietā es neko tādu nesaskatu. Es secinu, ka iesniedzējs savā sūdzībā nav norādījis nevienu sūdzību, kas ļautu Tiesai saprast, tieši kādā veidā viņa ieslodzījuma apstākļi bija neatbilstoši, ņemot vērā viņa veselības stāvokli. Tieši otrādi, pamatojoties uz lietas materiāliem, es secinu, ka šie apstākļi bija labi. Turklāt viņš pats ir apliecinājis, ka cietuma administrācija un personāls pielika ievērojamas pūles, lai atvieglotu viņa uzturēšanos ieslodzījumā un atrisinātu sadzīves problēmas, kas izrietēja no viņa invaliditātes. Tādējādi M.Farbtuhs nekad netika ievietots parastajā kamerā. Pēc ierašanās viņš nekavējoties tika ievietots cietuma stacionārā, kur viņš palika līdz pat atbrīvošanai. Tāpat uz viņu netika attiecināts parastais cietuma režīms; viņam nebija jāievēro visiem ieslodzītajiem noteiktais celšanās un gulētiešanas laiks; viņš varēja jebkurā brīdī ēst un bez ierobežojumiem izmantot viņa rīcībā nodotās mājsaimniecības ierīces.

10. Šajā sakarā es gribētu atgādināt iekšējo izmeklēšanas procesu nozīmi 3. panta kontekstā. Pirmkārt, gluži vienkārši nav izsmeltas visas iekšējās tiesību aizsardzības iespējas Konvencijas 35. panta 1. daļas izpratnē. Otrkārt, iekšējā izmeklēšana ir vērtīgs līdzeklis lietas faktu noskaidrošanai: principā Tiesa katrā lietā lemj par sliktas apiešanās pastāvēšanu, pirmām kārtām pamatojoties uz šīs izmeklēšanas ziņojumiem, kas ietilpst lietas materiālos. Tomēr šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka M.Farbtuhs būtu Matīsa cietuma administrācijai sūdzējies vai iesniedzis konkrētus priekšlikumus par viņa ieslodzījuma apstākļiem, sniegtās medicīniskās aprūpes kvalitāti vai citiem faktiem, par ko viņš sūdzas Tiesai. Tādējādi viņš uzskata, “ka divu rokturu pielikšana tualetē nav pietiekama un adekvāta telpu adaptācijai viņa specifiskajām vajadzībām” (sprieduma 46. punkts). Tad kāpēc viņš nevērsās pie administrācijas, lai tai ierosinātu citus uzlabojumus un pārveidojumus, kas varētu tikt veikti vai būtu jāveic, lai atvieglotu viņa ieslodzījuma apstākļus?

11. Es gribētu pasvītrot, ka saskaņā ar Latvijas Prokuratūras likumu prokurors “uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi”; pildot šo uzdevumu, prokurors var savākt nepieciešamos pierādījumus, apmeklēt telpas, brīdināt attiecīgās institūcijas un, visbeidzot, ierosināt krimināllietu vai iesniegt prasības pieteikumu tiesā (sprieduma 29. un 34. punkts). Tādējādi Latvijas prokuroram ir atbilstošs juridisko līdzekļu klāsts, lai nodrošinātu no Konvencijas 3. panta izrietošo pozitīvo pienākumu izpildi. Tomēr šajā lietā iesniedzējs nekad nav sūdzējies prokuratūrai par faktiem, par kuriem viņš sūdzas Tiesai. Tādējādi, manuprāt, šīs sūdzības ir apšaubāmas no iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas viedokļa, nemaz nerunājot par to pamatotību.

12. Tāds pats ir secinājums attiecībā uz ikdienas aprūpi, kuru iesniedzējs saņēma ieslodzījuma laikā. Sprieduma 60. punktā vairākums atzīst, ka iesniedzējs nav minējis nevienu konkrētu faktu, kas liktu domāt, ka cietuma administrācijas izraudzītais risinājums, proti, citu ieslodzīto veikta uzraudzība, būtu nepiemērots. Viņš aprobežojas ar apgalvojumu, ka citi ieslodzītie dažreiz ir “atteikušies sadarboties”, neminot nevienu konkrētu šāda atteikuma gadījumu. Tomēr vairākums no tā ir secinājis, ka “satraukums un nemiers, ko dabiski izjūt tik nevarīgs cilvēks, kurš apzinās, ka iespējamās neatliekamās vajadzības gadījumā viņam netiks sniegta kvalificēta palīdzība, paši par sevi ir nopietna problēma”. Pirmkārt, ja citi ieslodzītie nekad nav atteikušies viņam palīdzēt, kādu satraukumu iesniedzējs varēja izjust? Otrkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka pēc atbrīvošanas iesniedzējs tiešām būtu baudījis “kvalificētāku” uzraudzību nekā cietumā. Ņemot vērā M.Farbtuha nevarīguma augsto pakāpi, nenoliedzami varētu apgalvot, ka viņš bija pazemojošā situācijā, tā kā viņam bija nepieciešama citas personas palīdzība gandrīz visās elementārajās ikdienas darbībās; piemēram, viņš nevarēja bez citu ieslodzīto palīdzības un atklāšanās viņu skatieniem aiziet uz tualeti. Tā ir taisnība, bet vai situācija būtu citāda, ja viņš būtu atbrīvots vai ievietots slimnīcā? Es uzskatu, ka tā būtu tieši tāda pati, ar gandrīz vienīgo atšķirību, ka cita ieslodzītā vietā viņam palīdzētu kāds no viņa tuviniekiem vai medmāsa. Īsumā, es šo argumentu uzskatu par samākslotu un nepārliecinošu.

13. Kas vēl konkrēts ir iesniedzēja apgalvojumos? Viņš sparīgi vēršas pret Latvijas institūciju budžeta politiku, liedzot papildu līdzekļus kvalificēta un viņa aprūpei piemērota personāla algošanai, kā arī cietuma stacionāra nepiemērošanu smagām slimībām un tā zāļu krājumu. Šajā sakarā Tiesa vienmēr ir lēmusi, ka par upuri Konvencijas 34. panta izpratnē persona var tikt uzskatīta tikai tad, ja tā var pierādīt, ka apstrīdētais akts viņu ir personiski ietekmējis (skat., kā pēdējo Fédération chrétienne des témoins de Jéhovah de France c. France (lēmums), Nr. 53430/99, CEDH 2001-XI). Tādējādi persona var sūdzēties par normatīvu vai administratīvu pasākumu, kas samazina vai groza budžeta piešķīrumus tikai tiktāl, ciktāl šī akta tiešās sekas viņu ietekmē personīgi. Pamatojoties uz lietas materiālu kopumu, es šajā lietā neko tādu nesaskatu.

14. Rezumējot, lai arī es atzīstu iesniedzēja īpašo nevarīgumu un viņa slimību smago un neārstējamo raksturu, es esmu pārliecināta, ka iesniedzēja ieslodzījuma apstākļi nav sasnieguši minimālo smaguma robežu, kas ir nepieciešama, lai tie veidotu Konvencijas 3. pantā aizliegto apiešanos. Tātad, pēc manām domām, šī panta pārkāpums nav noticis.

IV

15. Tiesa, secinot, ka ir noticis pārkāpums, uzsver nevis “apstākļus”, bet drīzāk iesniedzēja “paturēšanu” cietumā, to uzskatot par “nepiemērotu” Konvencijas 3. panta izpratnē. Diemžēl es nevaru atbalstīt šādu pieeju. Es pilnībā piekrītu dinamiskās interpretācijas principam, saskaņā ar kuru “noteiktas darbības, kas kādreiz neietilpa 3. panta darbības jomā, var nākotnē sasniegt nepieciešamo smaguma minimumu” (iepriekšminētais spriedums Hénaf c. France, 55. punkts). Tomēr, pēc manām domām, šis princips jāapvieno ar novērtējuma subsidiaritāti — vienu no Konvencijas sistēmu caurvijošā subsidiaritātes principa diviem pamataspektiem.

16. Tiesa ir atzinusi, ka “īpaši nopietnos gadījumos var pastāvēt situācijas, kur kriminālās justīcijas laba spriešana prasa, lai tiek pieņemti humāna rakstura pasākumi, lai to novērstu” (sprieduma 52. punkts). Manuprāt, “īpaši nopietni gadījumi” ir tie, kad valsts institūcijas nespēj personai nodrošināt personai piemērotus ieslodzījuma apstākļus, ņemot vērā tās veselības stāvokli vai invaliditāti. Citiem vārdiem, kā es to jau esmu teikusi iepriekš — vai nu jānodrošina piemēroti ieslodzījuma apstākļi, vai persona jāatbrīvo.

17. Šajā lietā izskatās, ka Tiesa ir drīzāk vērtējusi M.Farbtuha ieslodzījuma lietderīgumu, nevis reālos apstākļus, kādos viņš atradās. Manuprāt, jautājums par lietderīgumu ir katras valsts kriminālās un sodu politikas jautājums, kas balstīts uz sociālpolitiskiem apsvērumiem un kas lielā mērā iziet ārpus Konvencijas noteiktajām robežām. Tādējādi pirmām kārtām valsts institūcijām — nevis Tiesai — jāatrod līdzsvars starp apsvērumiem, kas ir par vai pret personas, jo īpaši, ja ir runa par tādu personu sodīšanu, kas atzītas par vainīgām tālā pagātnē pastrādātos noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos (līdzīgas lietas skat. Papon c. France (Nr. 1) (lēmums), Nr. 64666/01, CEDH 2001-VI; Sawoniuk c. Royaume-Uni (lēmums), Nr. 63716/00, CEDH 2001-VI, un Priebke c. Italie (lēmums), Nr. 48799/99, 2001. gada 5. aprīlis). No šī viedokļa man liek bažīties Tiesas tendence darboties jomā, kurā tai parasti būtu jāievēro vislielākā atturība (judicial self-restraint).

V

18. Kas attiecas uz Konvencijas 41. panta piemērošanu, es pilnībā saprotu, ka atbilstoši vairākuma viedoklim kompensācijas piešķiršana iesniedzējam ir 3. panta pārkāpuma konstatācijas loģiskas sekas; bez tam, kā es jau to esmu iepriekš teikusi un kā to daudzkārtīgi apstiprinājusi Tiesa, upura iepriekšējām darbībām 3. panta kontekstā nav nozīmes. Tomēr, ņemot vērā šīs lietas sarežģīto vēsturisko kontekstu, es varu tikai pievienoties tam, ko teica tiesnesis Maruste savā atsevišķajā viedoklī lietā Slivenko pret Latviju ([GC], Nr. 48321/99, CEDH 2003-XI). Šajā sakarā es gribētu atgādināt, ka nošauto vai koncentrācijas nometnēs mirušo iesniedzēja upuru ģimenes nekad nav saņēmušas jel kādu kompensāciju ne par materiālajiem zaudējumiem, ne morālo kaitējumu. Tādējādi man ir morāli ļoti grūti atbalstīt, ka iesniedzējam tiek piešķirta kompensācija par atrašanos ieslodzījumā pietiekoši atbilstošos apstākļos, kuros viņš saņēma regulāru medicīnisko aprūpi. Es esmu pārliecināta, ka Konvencijas 3. panta pārkāpuma konstatēšana pati par sevi jau būtu uzskatāma par taisnīgu atlīdzinājumu (skat. lietu Lavents pret Latviju, Nr. 58442/00, 151. punkts, 2002. gada 28. novembris, un Craxi c. Italie (Nr. 1), Nr. 34896/97, 112. punkts, 2002. gada 5. decembris).

LR Ārlietu ministrijas tulkojums