"Dārgais Leonīds Iļjičs..."

"Argumenti i fakti"

— 2000.08.30.

Nobeigums. Sākumu skat. 1.septembra preses pārskatā

Marasms visaugstākajā līmenī

Pirmajos gados pēc apvērsuma Brežņevs bija pietiekami aktīvs. Dažkārt sirdījās par dažādām nejēdzībām, nolaidību, taču bez īpašas iedvesmas. Sekas arī netika novērotas. Gadījās, ka, strādājot ārpilsētā, adresēja ļoti kodīgas piezīmes Podgornijam, Kiriļenko, Šeļestam un citiem. Tikai ne Suslovam un Andropovam. Pirmo viņš goddevīgi dēvēja par Mihailu Andrejeviču, otru — par Juru, visus pārējos sauca uzvārdā. Kontaktos bija pietiekami demokrātisks. Pašā savas valdīšanas sākumā viņš pat mēdza runāt par reformām. Prata uzklausīt dažādus viedokļus. Taču pakāpeniski viņam tas viss apnika. Valsts sāka peldēt pa straumi. Daudziem tas bija pa prātam, it īpaši nomenklatūrai. Sajūsmināti bija arī militāristi, jo Brežņevs nežēloja naudu militarizācijai.

Brežņevs nekad neko nerakstīja un nelaboja, spalvaskātu rokā neņēma, ja nu vienīgi kāds oficiāls dokuments bija jāparaksta. Viņam nolasīja tekstu, bet viņš piekrītoši māja ar galvu vai pārtraucis, sāka spriest par to, kas viņam tajā brīdī prātā iešāvies. Labprāt stāstīja atmiņas no savas dzīves, vienlaikus glāstīdams blakussēdošo stenogrāfistu celīšus. Es neteikšu, ka tā būtu pārāk slikta nodarbošanās, taču nesākšu arī apgalvot, ka tā palīdzētu demonstrēt valstisku gudrību.

Brežņevs visur centās pie varas nolikt savus draudziņus un pudeles brāļus. Ščolokovam un savam znotam Čurbanovam viņš atdeva Iekšlietu ministriju, pietuvināja sev CK sekretāru Čerņenko, Ministru padomes priekšsēdētāju Tihonovu, Maskavas kara apgabala virspavēlnieku Greševoju, VDK priekšsēdētāja vietniekus Čiņevu un Cvigunu... Viņš balstījās uz tādiem cilvēkiem kā VDK priekšsēdētājs Andropovs, aizsardzības ministrs Ustinovs, ārlietu ministrs Gromiko. Baidījās no Suslova. Viņš viņam ticēja varbūt vairāk nekā pārējiem. Kad iepriekš lēma, kas nomainīs Hruščovu, atskanēja arī Suslova uzvārds. Taču viņš atteicās un ieteica Brežņevu. Saspīlētas attiecības Brežņevam bija ar Kosiginu.

Brežņeva un Andropova laikā Politbirojā tika apstiprinātas pat iekšlietu orgānu štata dzīvnieku barošanas normas. Tika izskatīti arī šāda rakstura jautājumi: "Par vieglo automašīnu tehnisko apkopi", "Par tanku dīzeļu virzuļiem". Un, protams, visi apbalvojumi. Politbirojs regulēja, kuru apbalvot, kuru stimulēt, kuru pietuvināt, kuru neitralizēt un iebiedēt, kuru vienkārši uzpirkt.

Brežņevs devās uz Baku, lai pats pārliecinātos, kas notiek nacionālajās republikās, vai patiesībai atbilst Andropova ziņojumi par korupciju un separātismu. Taču viss beidzās ar vienu lielu neērtību. Auditorija vai plīsa no smiekliem, kad Leonīds Iļjičs, stāvēdams tribīnē cilvēku tūkstošu un televīzijas kameru priekšā, sāka uzsaukt pusdienu tostu uz Alijeva veselību. Kāds nervozi izskrēja no prezidija, pielēca Brežņevam klāt, iečukstēja ausī. Leonīds Iļjičs bērnišķīgi iesmējās mikrofonā: "Man te aplamu papīrīti pagrūduši..."

Kazahstānā pēc kādas Brežņeva grāmatas sakomponēja oratoriju.. Mazajā teātrī rādīja pēc viņa autobiogrāfijas sacerētu lugu. CK propagandas nodaļas vadītājs Tjažeļņikovs pirmskara rūpnīcas maztirāžas avīzītē bija sameklējis informāciju par jauno Brežņevu un, skaļiem aplausiem skanot, nolasīja to partijas kongresā. Krasnodaras apgabala komitejas pimais sekretārs Medunovs runāja, ka tautas mīlestība pret Brežņevu ir "neizsmeļama", ka viņš "ar ģeniālu skaidrību atklājis" utt. Murgu lavīna gāzās pāri valstij, bet valsts ar pilnu tvaiku drāzās pretim katastrofai.

Kā izjuka specsistēma

Hruščovs, noraidījis Staļina postulātu par trešā pasaules kara neizbēgamību, noteica kursu uz mierīgu līdzāspastāvēšanu. "Dzelzs priekškarā" tika izurbti pirmie caurumi, taču tikai "īstenajiem cīnītājiem par nemirstīgo Ļeņina lietu".

Arvien biežāk sāka atskanēt vārdi: "Valūta, dolārs". Visspēcīgais dolārs ar amerikāņu prezidentu vaigiem uz tiem un nevarīgais rublis ar "mīļoto Iļjiču" izraisīja to, ka Maskavā un citās lielpilsētās parādījās valūtas veikali "Berjozka". Tie kļuva par sava veida "dolāra vēstniecībām", bija saņēmuši it kā eksteritorialitāti.

Strauji auga ārzemju tūristu skaits. Ap tūristu viesnīcām sāka spietot puiši, kurus drīz vien iedēvēja par "šeftmaņiem" un "valūtniekiem". Ignorējot risku tikt apvainotiem spiegošanā, ko izdarīt bija vienkāršāk par vienkāršu, šie upuri, kas bija radušies nepārtrauktajā boļševiku karā ar pašu tautu, bija pirmie, kas sāka pa valsti izplatīt Rietumu ideoloģiju valūtas un plaša patēriņa preču veidā. VDK saņēma papildu naudu aģentūras uzturēšanai. Daži "šeftmaņi" un viņiem līdzīgie bija tieši VDK aģenti un darbojās tās uzdevumā. "Intūrists" jau sen bija pārvērties par pretizlūkošanas dienesta filiāli, un tā gidi pārsteigto Rietumu tūristu acu priekšā metās tuvcīņā ar "šeftmaņiem", cenšoties tos sagrābt un nodot milicijai.

Nomenklatūras sašutumam nebija robežu. Vienkāršā metodika, ar kuras palīdzību arestētie puiši bija pelnījuši savus dolārus, viņus satrieca, liekot ar šausmām domāt, ka tikpat vienkārši, lūk, arī citi cilvēki var pamest darbu "dzimtās partijas" labā un sākt strādāt sev, turklāt ar neiedomājamu efektivitāti.

Es reiz dzirdēju stāstu par to, kā akadēmiķis Saharovs, piespraudis trīs Varoņa Zvaigznes, ieradies "Berjozkā", izvēlējies preces un centies samaksāt ar rubļiem. Kasiere bijusi dziļi izbrīnīta, kad it kā no zemes apakšas izlēkuši attiecīgie biedri privātā un sākuši "sarunu". Andrejs Dmitrijevičs parādījis viņiem trijnieku, uz kura bijis uzrakstīts, ka tas, šis trijnieks, tiek nodrošināts ar "visu PSR Savienības īpašumu un tas obligāti pieņemams PSRS teritorijā par visiem maksājumiem visām iestādēm, uzņēmumiem un privātpersonām pēc to nominālvērtības."

Akadēmiķim sākuši skaidrot, ka ir "specpersonas" un "specrubļi", ka tas domāts ārzemniekiem utt. Saharovs prātīgi iebildis:

— Bet šī taču ir padomju teritorija, nevis vēstniecība!

Attiecīgie biedri, saprazdami, ka trīs Varoņa Zvaigznes kaut ko nozīmē, aizskrējuši zvanīt priekšniecībai. Lubjanka tūdaļ atbildējusi: "Pieņemt rubļus!"

Laikmeta gals

1976.gadā Brežņevs pārcieta smagu insultu. Agrāk rūpīgi slēptā lielummānija izlīda uz āru, tādēļ arī sākās "ordeņu lietus": četras Padomju savienības Varoņa zvaigznes (pašu Žukovu panāca), Sociālistiskā darba varoņa zvaigzne, Uzvaras ordenis, Ļeņina prēmija un pārējie ārišķīgie spožumi.

Nomenklatūra līksmoja. Tā vienkārši sapņoja par tādu ģenerālsekretāru, kas būtu bērna prātā. Esi cars, bet nevaldi. Sāka zust atmiņa. Sev tuvumā viņš laida tikai dažus cilvēkus, bet politiskās dzīves beigās — tikai divus. Konstantīnu Čerņenko un savu referenti Gaļinu Dorošinu. Viņiem viņš sevišķi uzticējās. Dorošina bija cienījama sieviete, viņa nekad nespekulēja ar savu tuvību Leonīdam Iļjičam.

Tāpat kā visi pārējie "debesu valstības iemītnieki", arī Andropovs gatavojās Brežņeva nāvei. Uz viņa rēķina bija plānots norakstīt gan Afganistānu, gan poļu "Solidaritāti", gan PSRS pozīciju vājināšanos Tuvajos Austrumos, gan komunistiskās kustības sabrukuma sākumu pasaulē, gan kaitīgo iekšpolitikas atslābumu, kas izpaudās daļējā atļaujā emigrēt ebrejiem, armēņiem un vāciešiem. Tas savukārt aktivizēja nacionālistiskās noskaņas savienotajās republikās. Vēlāk to visu nogrūda uz pārbūvi.

1982.gadā Taškentas vizītes laikā Brežņevu piemeklēja kārtējais insults. Reanimācijas brigāde, kas daudzus gadus ne soli nebija atkāpusies no slimā vadoņa, atgrieza viņu pie dzīvības. Viņš pat 1982.gada 7.novembrī nostāvēja nolikto laiku Mauzoleja tribīnē. Šī diena man palikusi atmiņā. Pa televīziju rāda pusdzīvo Brežņevu Mauzolejā. Smagi elpo, tik tikko paceļ roku, tik tikko stāv. Bija redzams, ka viņa dienas ir skaitītas. Pēc trim dienām viņš nomira. Stāsta, ka no tribīnes viņu aizvedis Andropovs. Viņš vadīja arī bēru organizācijas komisiju. Pēc senas padomju tradīcijas viņš arī kļuva par nākamo ģenerālsekretāru.

Aleksandrs Jakovļevs