Augstākā izglītība, darba tirgus un bezdarbs

Ilze Stobova Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Pirms kāda laika Ministru prezidents Aigars Kalvītis kārtējā preses konferencē ar satraukumu runāja par lielo bezdarbnieku skaitu augstskolu absolventu vidū. Viņš arī minēja, ka turpmāk valstij vajadzētu finansēt tikai tautsaimniecībai nepieciešamo speciālistu sagatavošanu. Šim viedoklim gan nepiekrīt izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, kas intervijā “Latvijas Vēstnesim” (01.03.2005.) atzina, ka valsts budžeta vietām jābūt visās programmās, jo tautsaimniecībai tomēr vajadzīgi visdažādākie speciālisti.

Arī izglītības ekspertu starpā notiek diskusijas, vai nebūtu jāatceļ izvēles kursu (eksakto un humanitāro) sistēma vidusskolā, nosakot visiem skolēniem vienādus standartus. Lai vērtētu izglītības sistēmu un meklētu tikko augstskolu beigušo bezdarba iemeslus, Ministru prezidents ir izveidojis darba grupu, kurā piedalās pārstāvji no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Ekonomikas ministrijas (EM), Augstākās izglītības padomes, Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA), Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas darba devēju konfederācijas. Darba grupu vada Ministru prezidenta padomniece sociālajos jautājumos Ilze Stobova, kura par jau izskanējušajām problēmām un to iespējamiem risinājumiem stāsta intervijā “Latvijas Vēstnesim”.

Mīti par “prestižajām” profesijām

– Cik, jūsuprāt, Latvijā ir nopietna augstskolas absolventa bezdarbnieka problēma? Kādi ir šā bezdarba iemesli?

– Mums ir dati par absolventiem bezdarbniekiem, kuri augstāko izglītību ieguvuši 2003./2004. mācību gadā. Bez darba ir 287 cilvēki, no kuriem 90 mācījās par valsts budžeta līdzekļiem, 144 – par saviem privātajiem līdzekļiem, par četriem daļu studiju maksas sedza valsts, bet par 49 cilvēkiem nav sīkākas informācijas (pavisam 2003./2004. mācību gadā augstākās izglītības iestādes absolvēja 24 000 cilvēku – aut.). Ja salīdzina, bezdarbnieku vidū cilvēki ar augstāko izglītību ir absolūtā mazākumā. Bet tas nenozīmē, ka ar mūsu izglītības sistēmu viss ir kārtībā. Bezdarba cēloņi rodami jau pamatskolā, kad skolēnos tiek izveidots reizēm gluži greizs priekšstats par darbu, karjeru un turpmākā dzīves ceļa izvēli. Te liela loma ir skolotājam, kurš šo priekšstatu, reizēm arī stereotipus, veido. Bez vainas nav arī masu mediji, kuri apzināti producē stāstus par “prestižajām” profesijām, kuras cilvēku uznesīs labklājības virsotnēs. Vairāk nekā desmit gadus par gandrīz vienīgajām ienesīgajām un cienījamajām tika uzskatītas jurista, ekonomista un grāmatveža profesijas. Tas noveda pie tā, ka pašlaik šo fakultāšu beidzējiem ir grūti atrast darbu savā profesijā. Bieži cilvēki iestājas augstskolā, pat nezinot, kādēļ un ko viņi tālāk darīs. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem trūkst sistēmisku zināšanu par karjeras veidošanu.

– Tajā pašā laikā atsevišķās specialitātēs vērojams darba roku trūkums. Kāda būtu izeja, vai un kā būtu jārealizē valsts pasūtījums augstākajā izglītībā?

– Liela problēma, kuru identificējusi darba grupa, ir tā, ka valstī trūkst savstarpējas koordinācijas starp tautsaimniecības attīstību, nodarbinātību un izglītību. Katrā jomā speciālistiem ir savs redzējums par tālāko attīstību, bet nav iezīmēts kopējs ejamais ceļš šo mērķu sasniegšanai. Cita lieta ir tā, ka pašai augstākās izglītības sistēmai jābūt elastīgākai un jāprot piemēroties darba tirgus prasībām. Arī tik senai un visnotaļ vajadzīgai profesijai kā bibliotekāram šodien ir pilnīgi citas prasības nekā pirms gadiem divdesmit. Cilvēkam jau nevar iedot izglītību uz mūžu, bet viņu var iemācīt elastīgi reaģēt uz pārmaiņām. Nav retums augstskolu absolventi ar augstu zināšanu līmeni, bet zemām prasmēm tās lietot atbilstoši situācijai. Tas nozīmē, ka teorija neiet kopā ar praksi. Reizēm šķiet, ka mūsu izglītība ir pārāk akadēmiska. Tādēļ viens no darba grupā izskanējušajiem priekšlikumiem ir samazināt augstskolu programmu akreditācijas un licencēšanas birokrātijas procedūras. Proti, augstskolām jādod iespēja jau akreditētajās mācību programmās iekļaut aktuālus papildinājumus. Izglītības process caurmērā ir četri gadi, taču darba tirgus prasības, īpaši jaunajās profesijās, mainās jau gada laikā. Man pašai interesants šķiet priekšlikums valsts budžeta vietas kādā programmā piedāvāt arī privātajam sektoram (pašlaik tā ir ar sociālajiem darbiniekiem). Un tad jau eksperti izvērtēs, kuras augstskolas programma ir efektīvākā un kvalitatīvākā.

Darba tirgus prognozēšana un profesionālā orientācija

– Augstskolas un augstākās izglītības sistēma kopumā jau sen ilgojas pēc darba tirgus prognozēm, lai kaut aptuveni būtu nojausma, kādas tautsaimniecības nozares nākotnē attīstīsies, kādā virzienā un kādi speciālisti būs nepieciešami.

– Viens no risinājumiem varētu būt Labklājības ministrijas sāktais projekts (ES struktūrfondu ietvaros) par darba tirgus pētījumiem, kuru svarīga sastāvdaļa būs tieši turpmākās attīstības prognozēšana. Paradoksāli, bet ir profesijas ar augstu bezdarba risku, taču valsts sektors nespēj sevi nodrošināt ar nepieciešamajiem speciālistiem. Mums trūkst gan juristu, gan grāmatvežu. Jā, te, protams, vainojams zemais atalgojums. Taču cilvēkiem, kuri savu izglītību ieguvuši par valsts, nodokļu maksātāju, līdzekļiem, būtu jādod zināms ieguldījums atpakaļ.

– Ministru prezidents ir izteicies, ka par valsts naudu būtu jāfinansē tikai tautsaimniecībā trūkstošo speciālistu sagatavošana. Kādi viedokļi šajā sakarā izskanējuši darba grupā?

– Manuprāt, valsts budžeta vietas varētu būt visās programmās, jautājums tikai, cik liels ir to īpatsvars. Te jābūt tautsaimniecības stratēģiskai prognozēšanai valstiskā līmenī. Jo valstij būtu jābūt ļoti vieglprātīgai, lai naudu ieguldītu nekur.

– Vai vidusskolā jāsaglabā mācību priekšmetu izvēles princips?

– Darba grupa uzskata, ka jābūt obligātajam priekšmetu blokam, lai visiem skolēniem būtu vienādas iespējas konkurēt. Atbalstāma ir A. Kalvīša iniciatīva vidusskolas obligāto noslēguma eksāmenu sarakstā iekļaut matemātiku. Tajā pašā laikā, piemēram, muzikāli apdāvinātam cilvēkam sliktai atzīmei matemātikas eksāmenā nevajadzētu kļūt par šķērsli, lai iestātos Mūzikas akadēmijā.

– Kas tad ir galvenās sakārtojamās lietas valstī, lai mums nebūtu bezdarbnieku ar augstāko izglītību?

– Pats svarīgākais, ir visu iesaistīto ministriju kopējs darbs un savstarpēja rīcības koordinācija, kuras šobrīd ļoti pietrūkst. Otrs būtiskākais – profesionālās orientācijas sistēmas nostiprināšana un attīstīšana, informējot jauniešus jau skolas laikā par darba tirgus attīstības prognozēm un mazinot stereotipus par “prestižajām” profesijām.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv