Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Jānis Līcis

Latvijas armijas augstāko virsnieku vidū starpkaru periodā bija divi pulkvežleitnanti vārda un uzvārda brāļi Jāņi Līči. Abi vidzemnieki. Abi dzimuši 19.gadsimta beigās ar divu gadu starpību. Abi miruši un apbedīti ne izsūtījumā vai trimdā, bet dzimtenē. Taču Francijā mācījās tikai viens no viņiem – 1893.gada 23.jūlijā Mazstraupes pagastā zemnieka ģimenē dzimušais Jānis Līcis. Par viņu šis stāstījums.
Beigušam Rīgas pilsētas skolu 1909.gadā un vēlāk Novgorodas vīriešu ģimnāziju, J.Līcim 1914.gada oktobrī vajadzēja doties kalpot ķeizaram un Krievijai, jo pirmais globālais tautu slaktiņš jau bija uzņēmis pilnus apgriezienus. Ne visiem latviešu karavīriem izdevās iet strēlniekos. Arī J.Līcim bija jādienē krievu 1.gvardes kavalērijas pulkā, lai cīnītos ar vāciešiem. Viņš, būdams brašs karavīrs, par kaujas nopelniem saņēma Svētā Jura III un IV šķiras krustu, kā arī praporščika dienesta pakāpi.
Pēc Krievijas armijas sairšanas 1918.gada sākumā J.Līcis atgriezās uz dzīvi pie vecākiem Katlakalna pagastā. Kad arī to ieņēma lielinieku karaspēks, viņu mobilizēja, lai kalpotu kā vada komandieris 17.padomju Latvijas strēlnieku pulkā. Pāris mēnešus to sakostiem zobiem darījis, J.Līcis, kam nebija pieņemams P.Stučkas valdības režīms, 1919.gada maijā dezertēja un stājās savas – K.Ulmaņa Pagaidu valdības – formējamo bruņoto spēku rindās, no tā paša gada septembra – 6.Rīgas kājnieku pulkā. Oktobrī un novembrī viņš piedalījās kaujās ar bermontiešiem, tika ievainots, kontuzēts un ar gāzēm saindēts, par varonību vēlāk saņemot Lāčplēša Kara ordeni.
20.gadu sākumā J.Līcis dienēja Apsardzības ministrijas galvenā štāba kara satiksmes pārvaldē, pildīja Krāslavas stacijas komandanta un Daugavpils dzelzceļa mezgla komandanta palīga pienākumus, bet 1922.gadā tika pārcelts uz jātnieku pulku, kur bija vada komandieris un saimniecības komandas priekšnieks. Arī viņš parakstīja šajā gadā apsardzības ministra Gustava Zemgala (vēlākā Valsts prezidenta, apstiprināto karavīru svinīgo solījumu, kurā bija sacīts: “Kā Latvijas Republikas karavīrs es svinīgi apsolos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību, Satversmi, likumus un iekārtu pret visiem, kas to apdraud, netaupot savus spēkus un dzīvību; būt uzticīgs tās likumīgai valdībai; izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus; padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumīgi ieceltiem priekšniekiem. Šo solījumu apliecinu ar savu parakstu.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 3735.l., 14.lp.) Saprotams, ka pēc K.Ulmaņa antikonstitucionālā 1934.gada 15.maija apvērsuma no šā dokumenta pazuda tādi autoritārajam režīmam nepieņemami vārdi kā “republika” un “Satversme”. Taču palika cits solījums, par kuru atklāti nerunāja un kuru, tāpat kā citi virsnieki, J.Līcis parakstīja 1938.gada 29.janvārī: “Apsolos neuzņemties jaunus parādus tādos apmēros, lai visu manu parādu kopsumma nepārsniegtu manu 6 mēnešu bruto algu pamatvietā. Šīs parāda normas pārsniegšanu varu pieļaut tikai savu nekustamu īpašumu vērtības apmērā.
Apzinos, ka par šī solījuma nepildīšanu mani var atlaist no dienesta.” (LVVA, min.1., 63.lp.)
J.Līci pēc virsnieku kursu pabeigšanas ar pirmās šķiras diplomu 1925.gadā paaugstināja par virsleitnantu un 1926.gadā – par kapteini. Viņš 1927. un 1928.gadā mācījās kavalērijas skolā Somīrā, Francijā. Tur iegūtās zināšanas dzimtenē prata novērtēt – pēc Latvijas armijas štāba priekšnieka ģen. A.Kalēja 1928.gada decembra atzinuma, kā beidzis skolu Francijā, “kur tiek izieta arī vispārējās taktikas mācība, kapt. Līcis uz pastāvošiem virsnieku kursiem nebūtu komandējams” (LVVA, min.1., 26.lp.). Ārzemēs mācīto virsnieku iecēla par eskadrona komandieri jātnieku pulkā, pēc tam tādā pašā amatā Latgales divīzijā.
Negaidīts pavērsiens J.Līča militārajā karjerā notika 30.gadu vidū. Viņu 1934.gada augustā un septembrī piekomandēja Madonas kara apriņķa pārvaldei, lai iepazītos ar tās darbu un pēc attiecīgā eksāmena nokārtošanas un paaugstināšanas par pulkvežleitnantu 1935.gada augustā ieceltu par Rēzeknes kara apriņķa pārvaldes priekšnieku. Šajā amatā vajadzēja pavadīt gandrīz četrus gadus, iekams varēja atgriezties Rīgā, lai turpinātu dienestu bruņoto spēku štābā, kur 1940.gada martā J.Līci iecēla par armijas štāba intendanta kancelejas priekšnieku.
Pēc Latvijas okupācijas viņš, tāpat kā daudzi jaunajai varai nepieņemamie latviešu virsnieki, tika padzīts no armijas. Pulkvežleitnanta J.Līča dienesta gaitu sarakstā teikts: “Ar Latvijas tautas armijas likvidācijas komisijas pilnvarotā 1940.gada 21.oktobra pavēli atvaļināts no aktīvā kara dienesta piemērota amata trūkuma dēļ (?! – R.T.) Sarkanajā armijā, atbrīvojot viņu no ieņemamā amata.” Pēdējais teikums šajā dokumentā: “Svītrots Latvijas tautas armijas karavīru sarakstos ar 1940. dec. 13. un pārskaitīts Rīgas pilsētas kara komisariāta rīcībā.” (LVVA, min.l., 27.–28.lp.)
J.Līcis, kā par brīnumu, nenokļuva čekas pagrabos vai lopu vagonos 1941.gadā. Viņš negāja kalpot arī vācu okupantiem. Un tomēr bez Sibīrijas neiztika – J.Līci apcietināja 1945.gada janvārī, deportēja uz Kanskas soda nometnēm Krasnojarskas apgabalā, kur nākamajā gadā piesprieda četrus gadus ieslodzījumā. Pēc atbrīvošanas 1949.gada janvārī viņš atgriezās dzimtenē, kur strādāja rūpnīcā “Sarkanais kvadrāts” un papīrfabrikā “Līgatne”. Pulkvežleitnants Jānis Līcis, kas bija ne tikai Lāčplēša, bet arī Triju Zvaigžņu ordeņa un Viestura ordeņa kavalieris, aizgāja mūžībā 1968.gada 11.oktobrī. Tajā pašā gadā pa skuju taku devās arī viņa dienesta pakāpes biedrs Jānis Līcis.

Rihards Treijs,
prof., Dr.habil.hist.