Latvijai un demokrātijai veltīts mūžs

Leonīdam Siliņam (12.05.1916.–31.03.2005.) aizejot

Leonīds Siliņš Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Dienā, kad visa pasaule saspringti sekoja pāvesta Jāņa Pāvila II laicīgās dzīves pēdējām stundām, telefona zvans no Stokholmas atnesa ziņu, ka mūžībā aizgājis leģendārais latviešu patriots, Konstantīna Čakstes tuvākais līdzgaitnieks vēstures zinātņu goda doktors Leonīds Siliņš. Noslēdzies Latvijai un demokrātijai veltīts mūžs.

Visi esam liecinieki, ka Latvijas sabiedrībā pēdējos gados aktualizējusies interese par Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbību laikā no 1943. līdz 1945.gadam, par profesoru Konstantīnu Čaksti un viņa domubiedriem, par nacionālo pretošanos abām svešajām okupāciju varām. Viena no “atslēgas figūrām” šajā procesā bija sakarnieks starp LCP un Sokholmu, respektīvi, rietumvalstīm, Leonīds Siliņš, jauns Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas students. Kara gados šis “Čakstes kurjers” daudzkārt ļoti riskantos braucienos no Hitlera okupētās Latvijas devās pāri Baltijas jūrai, lai Rietumu pasaulei vestu patiesību par Latviju, lai organizētu latviešu politisko bēgļu glābšanu slavenajās “laivu akcijās”. Tieši Leonīds nogādāja Rietumos mikrofilmu ar 188 personu parakstīto LCP memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Pēc Otrā pasaules kara Leonīda Siliņa rīcībā palika savulaik visai slepenais un noslēpumainais LCP arhīvs, un tādēļ “Čakstes kurjers” varēja kļūt par šo vēsturisko norišu viskompetentāko apcerētāju.
Ideja uzrakstīt par Latvijas Centrālās padomes darbību Leonīdam Siliņam radās jau piecdesmitajos gados. 1964.gadā viņš sāka kārtot LCP arhīvu izdošanai dokumentu krājuma veidā. Pensionējoties no svešvalodu skolotāja darba Stokholmas ģimnāzijās 1980.gadā, L.Siliņš tika uzaicināts par pagātnes notikumiem nolasīt lekciju ciklu latviešu emigrantiem ASV un Austrālijā. Lekciju laikā LCP darbinieks satuvinājās ar prominento latviešu izcelsmes ASV vēsturnieku, Sanhosē universitātes profesoru Edgaru Andersonu (1920–1989). Dzima doma Stokholmā Dagnijas un Georga Šleieru vadītajā apgādā “Daugava” Latvijas vēstures pētījumu sērijā izdot monogrāfiju par šo pretestības kustību “Trešā fronte”, taču apgāda īpašnieces D.Šleieres pāragrā aiziešana mūžībā un prof. E.Andersona traģiskā bojāeja autokatastrofā nodomu aizkavēja. Tad L.Siliņš sakārtoja un Stokholmā latviešu valodā pats izdeva pirmreizēju dokumentu apcerējumus un atmiņu krājumu par LCP. Pirmais izdevums bija 1994.gadā, atkārtotie izdevumi – 1995. un 2000.gadā. Rīgā iznāca autora komentēts dokumentu krājums “Nacistiskās Vācijas okupanti, mūsu tautas lielās cerības un vilšanās” (2001) – Latvijas situācijas atspoguļojums hitleriskās okupācijas gados un LCP sadarbība ar neatkarīgās Latvijas bijušajiem sūtņiem Zviedrijā un Lielbritānijā – V.Salno, J.Tepferu, K.Zariņu. Šo vēstures liecību izdošanu veicināja Pasaules brīvo latviešu apvienība, kā arī mecenāti – Konstantīna Čakstes tuvs līdzgaitnieks Jānis Sadovskis un nacistu nošautā kureliešu štāba priekšnieka Kristapa Upelnieka meita.
Pateicoties Leonīda Siliņa grāmatām un viņa sabiedriskajai darbībai, LCP darbība ir guvusi plašāku publicitāti neatkarīgajā Latvijā. Viņa grāmatas ir pieejamas Latvijas skolās un plašākā sabiedrībā, to izplatīšanā piedalījusies arī Latvijas Zinātņu akadēmija, LCP veikums atspoguļots muzeju ekspozīcijās. Ir atklātas piemiņas plāksnes prof. Konstantīnam Čakstem un LCP Rīgā, pie mājas, kur dzīvojis K.Čakste (1993), Latvijas Universitātes Mazajā aulā (1994), Jūrmalā pie vasarnīcas, kur K.Čakste tika arestēts (2001), tāpat kureliešu cīņu vietās Kurzemē. Jau 1995.gadā par zinātnisko veikumu LCP arhīva materiālu sakārtošanā un izdošanā Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra Leonīdam Siliņam LZA Dr. hist. h.c. grādu. Būtībā bez L.Siliņa kā vēstures rakstītāja “Konstantīna Čakstes epopeja” varbūt būtu grimusi aizmirstībā, un lielā mērā tieši viņš ir uzturējis dzīvu šo nozīmīgo Latvijas vēstures epizodi. Pēdējos gados tai pievērsušies vēsturnieks Dzintars Ērglis, Kara muzeja darbinieki un citi Latvijas vēsturnieki, bet šīs pētniecības pamatā ir bijis Leonīda Siliņa dokumentējums.
Leonīds Siliņš dzimis 1916.gadā Ņižņijnovgorodā bēgļu gaitās, pēc Latvijas neatkarības iegūšanas atgriezies Latvijā. 1943.gadā absolvējis LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes ģermāņu nodaļu, no 1938. līdz 1941.gadam strādājis LETA. Viņš bija viens no Zviedru – latviešu palīdzības komitejas dibināšanas rosinātājiem Stokholmā, tās sekretārs (1943–1945), vēlāk – ASV informācijas biroja Zviedrijā (USIS) darbinieks un svešvalodu skolotājs Stokholmas ģimnāzijās. Viņa darbību vētrainajos gados tendenciozi aprakstījis Arvīds Grigulis romānā “Kad vējš un lietus sitas logā” (1964), – patiesību varēja izgaismot, tikai Latvijai atgūstot neatkarību.
Pēdējā gadu desmitā Leonīds Siliņš izvērsa saviem gadiem fenomenālu vēsturiski pētniecisku un literāru darbību. Par spīti gadu nastai un veselības traucējumiem, viņš – bez jau agrāk pieminētajām – vienu pēc otras izdeva grāmatas: “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1941–1945” (Rīga, 2002), “Latvieši Štuthofas koncentrācijas nometnē 1942–1945” (Rīga, 2003) un pēdējā mēnesī paguva vēl ieraudzīt zviedru valodā iespiestu savus pētījumus apkopojošo grāmatu “Baltija jūra: ceļš uz brīvību, 1943–1945”.
Leonīds Siliņš ir saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu (2002), bet par nopelniem Latvijas labā – Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Atmiņā palicis Leonīda Siliņa referāts par Konstantīnu Čaksti LZA pilnsapulcē 2002.gada 2.maijā sakarā ar Čakstes 100.dzimšanas dienas atceri.
Man ir bijis gods un laime pēdējos gados tuvāk pazīt Leonīdu Siliņu, uzskatīt viņu par savu draugu un domubiedru, arī kolēģi vēsturiski nozīmīgajā latviešu akadēmiskajā organizācijā “Austrums”, kuru 1883.gadā Maskavā dibinājis Jānis Čakste un kuras aktīvs biedrs bijis arī Konstantīns – tieši no austrumiešiem nāca rosīgākie LCP aktivitāšu veicēji. Apbrīnoju Leonīda nenogurdināmību, rosmi, ne tikai grāmatas veidojot, bet arī apsekojot savas kādreizējās darbošanās vietas. 2004.gada vasarā viņš izbraukāja visas 14 laivu izbraukšanas vietas Kurzemes jūrmalā – no Pāvilostas līdz Kaltenei, fotografēja, komentēja, 2004.gada oktobrī piedalījās braucienā uz kureliešu pēdējo cīņu vietu pie Zlēkām, kur iecerēts stādīt meža ķiršu piemiņas audzi. Optimistiski runāja par savas zviedru grāmatas prezentāciju, kas atklātu jaunas atziņas par Otro pasaules karu. Prezentācija gan vēl nav notikusi. Viņš aizkustinoši rūpējās par savu veco draugu un cīņu biedru Jāni Sadovski.
Leonīds bija nodomu pilns, bet ne jau visiem nodomiem lemts piepildīties. Neuzrakstīta palikusi aptverošā grāmata par latviešu politisko trimdu Zviedrijā pēc 1940.gada, līdz galam neapstrādāts L.Siliņa unikālais nacionālās pretestības kustības arhīvs, neizstāstīti daudzie stāsti, ko glabāja šā vienreizējā cilvēka vienreizējā atmiņa. Diemžēl iecerē ir palikusi arī Māra Čaklā biogrāfiskā grāmata par pašu Leonīdu Siliņu.
Līdz ar Leonīdu Siliņu nebūtībā aiziet kāds Latvijas vēstures laikmets, savdabīgs kultūrslānis. Mūs atstājis vēsturisku norišu aktīvs līdzgaitnieks un pagātnes norišu objektīvs izvērtētājs, spilgta, rosinoša personība. Viņa draugus Latvijā, mūsu Zinātņu akadēmijā sēru ziņa skar īpaši sāpīgi. Leonīda Siliņa mums ļoti pietrūks.

Sit tibi terra levis!

Prof. Jānis Stradiņš