Eiropas Cilvēktiesību tiesas Ceturtā departamenta lēmums

Lietā “Juta Mentzen alias Mencena pret Latviju”

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 71074/01, ko iesniedza Juta Mentzen alias Mencena pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Ceturtais departaments) 2004.gada 7.decembrī palātā, kas sastāv no: sera Nicolas Bratza, priekšsēdētājs, J.Casadevall, G.Bonello, R.Maruste, S.Pavlovschi, L Garlicki, tiesneši, I.Ziemele, ad hoc tiesnese, un M.O’Boyle, departamenta sekretārs,

ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2001.gada 22.jūnijā,

ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un iesniedzējas atbildes uz tiem,

pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu.

FAKTI

Iesniedzēja ir Latvijas pilsone, kas dzimusi 1972.gadā un šobrīd dzīvo Belgradā (Serbija-Montenegro). Valdību atbildētāju pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi.

A. Lietas īpašie apstākļi

1. Iesniedzējas uzvārda atveide

1998.gada 29.decembrī iesniedzēja noslēdza laulību ar Vācijas pilsoni Ferdinandu Karlu Frīdrihu Mentzenu (Ferdinand Carl Friedrich Mentzen). Šīs laulības notika un tika reģistrētas Bonnas Dzimtsarakstu reģistrā Nr.2 (Standesamt Bonn II) Vācijā, kura tajā pašā dienā laulātajiem izdeva laulības apliecību (Heiratseintrag). Saskaņā ar šo apliecību iesniedzēja pieņēma sava vīra uzvārdu “Mentzen”.

1999.gada augustā iesniedzēja lūdza Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, turpmāk “Pārvalde”, nomainīt viņas veco Latvijas pasi, kurā ir ierakstīts viņas meitas uzvārds, uz jaunu pasi, kurā ietverts viņas jaunais ģimenes uzvārds “Mentzen”. Savā lūgumā viņa izteica tiešu vēlēšanos redzēt savu jauno uzvārdu ierakstītu pareizi, bez jebkādām izmaiņām.

1999.gada 10.septembrī Pārvalde izdeva iesniedzējai jaunu Latvijas pasi. Tomēr šī dokumenta 3.lappusē, kas ir galvenā lappuse un kurā ietverti visi dati par personu, viņas uzvārds parādījās ar ierakstu “Mencena” un nevis “Mentzen”. Pārvaldes atbildīgās personas izskaidroja iesniedzējai, ka šāda viņas uzvārda rakstības izmaiņa pamatojās uz noteikumiem Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos, saskaņā ar kuriem visiem uzvārdiem un vārdiem jābūt atveidotiem “saskaņā ar latviešu literārās valodas pareizrakstības normām” un “iespējami tuvu izrunai oriģinālvalodā”. Tādējādi fonēma “tz” tika aizstāta ar burtu “c”, kas latviešu valodā lasāms kā [ts] un kurai ir tāda pati fonētiska vērtība. Tāpat iesniedzējas uzvārdam tika pievienota fleksīvā galotne “-a”, kas norāda sieviešu dzimuma vienskaitļa nominatīvu. Tomēr pases 14.lappusē esošajā sadaļā “Īpašas atzīmes” Pārvalde iespieda īpašu zīmogu, apliecinot, ka minētā uzvārda oriģinālforma bija “Mentzen”.

Mēģinot veltīgi apstrīdēt sava uzvārda jauno rakstību pie Pārvaldes amatpersonām, kuras viņai izdeva apstrīdēto pasi, iesniedzēja iesniedza sūdzību hierarhiski augstākai amatpersonai, Pārvaldes priekšniekam. Savā sūdzībā viņa jo īpaši uzsvēra, ka viņas uzvārda fonētiska transkripcija un gramatiska pielāgošana pārkāpj viņas tiesības uz privāto dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Nenorādītā datumā Pārvaldes priekšnieks noraidīja sūdzību, pamatojoties uz to, ka jebkurā gadījumā pases 14.lappusē ir ierakstīta uzvārda “Mentzen” oriģinālā forma un ka nekāda uzvārda pārveide nebija notikusi.

2. Process tiesās

Iesniedzēja iesūdzēja Pārvaldi Rīgas Centra rajona pirmās instances tiesā, kura ar 2000.gada 23.marta spriedumu noraidīja viņas sūdzību. Atsaucoties uz Latviešu valodas institūta Valsts valodas konsultāciju dienesta 1999.gada 21.decembra atzinumu, saskaņā ar kuru vācu izcelsmes uzvārds “Mentzen” bija jāraksta latviešu valodā kā “Mencena”, ja uzvārds ir sievietei, tiesa secināja, ka iesniedzējas uzvārda atveide bija veikta saskaņā ar šajā lietā piemērojamiem noteikumiem, proti, noteikumiem Nr.310 par Latvijas pilsoņu pasēm un noteikumiem Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos. Tiesa arī atgādināja, ka ikvienam, kas saskārās ar šādu situāciju, bija vienmēr iespēja ierakstīt sava uzvārda oriģinālformu savas pases sadaļā “Īpašas atzīmes”, ja persona to vēlējās.

Iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Rīgas apgabaltiesā, apstrīdot jo īpaši pirmās instances tiesas veikto Latvijas likumdošanas iztulkojumu. Savā apelācijas sūdzībā iesniedzēja apstrīdēja pašu citvalodu uzvārdu un vārdu rakstības “latviskošanas” principu; viņa uzskatīja, ka abi spriedumā citētie noteikumi bija pretrunā Konvencijas 8.pantam, kas garantē tiesības uz privāto dzīvi, un Latvijas Konstitūcijas 96.pantam, kas garantē tās pašas tiesības. Tāpat iesniedzēja atgādināja, ka ne Valsts valodas likums, ne attiecīgie noteikumi neparedzēja preču zīmju un ārvalstu komercuzņēmumu nosaukumu gramatisku un ortogrāfisku pielāgošanu; tādējādi šādas prakses nepieciešamība un samērīgums attiecībā uz personvārdiem bija apšaubāms. Visbeidzot, iesniedzēja uzsvēra, ka sakarā ar viņas uzvārda rakstības pielāgošanu, viņas vīram un viņai pašai tagad bija divi atšķirīgi uzvārdi viņu personu apliecinošos dokumentos, kas traucēja viņu kopējo identificēšanu kā ģimeni.

Ar 2000.gada 24.oktobra spriedumu apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Konstatējot, ka Pārvalde bija rīkojusies pilnīgā saskaņā ar šajā lietā piemērojamo likumu un noteikumiem, tiesa atzina, ka apstrīdētā situācija varēja iejaukties Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās. Tomēr tiesa uzskatīja, ka šī iejaukšanās, kuras mērķis bija latviešu valodas aizsardzība, bija saskaņā ar šī panta otro punktu. Par iesniedzējas atsauci uz atšķirīgas kārtības piemērošanu uz preču zīmēm un uzņēmumu nosaukumiem apgabaltiesa uzskatīja, ka šis fakts nebija būtisks šajā lietā, jo personvārdi bija pavisam kaut kas cits un tie pakļāvās īpašam regulējumam.

Tā rezultātā iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, tostarp uzsverot, ka latviešu valodas aizsardzība nebija iekļauta to leģitīmo mērķu vidū, kas attaisno uzliktos ierobežojumus ar Konstitūcijas 116.pantu un Konvencijas 8.panta 2.punktu. Ar 2001.gada 31.janvāra spriedumu Senāts noraidīja šo sūdzību. Saskaņā ar spriedumā ierakstīto, tā kā uzvārda “Mentzen” oriģinālforma parādījās pases 14.lappusē, šajā lietā nebija pārkāptas iesniedzējas tiesības uz privāto dzīvi.

3. Tiesvedība Satversmes tiesā

Pēc grozījumu stāšanās spēkā Satversmes tiesas likumā iesniedzēja vērsās šajā tiesā ar konstitucionālo sūdzību, lūdzot atzīt par antikonstitucionāliem Valsts valodas likuma 19. pantu un noteikumus Nr.295 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju. Savā sūdzībā viņa uzsvēra, ka apstrīdētās tiesību normas bija pretrunā Latvijas Konstitūcijas 96. un 116. pantam.

Satversmes tiesa atrisināja šo jautājumu ar 2001.gada 21.decembra spriedumu (lieta Nr.2001-04-0103). Atzīstot, ka uzvārds ir privātās dzīves sastāvdaļa, tā atklāja:

“(..) (2) (..) Satversmes tiesa piekrīt iesniedzējas apgalvojumam, ka uzvārda atveidošana viņu aizskar. Tas, ka atveidotā iesniedzējas uzvārda rakstība atšķiras no vīra uzvārda rakstības, viņai rada psiholoģisku diskomfortu un sagādā sociāla rakstura neērtības. Sadzīvē rodas sarežģījumi, jo ir nepieciešams sniegt papildu paskaidrojumus par savu saistību ar laulāto. Neskaidrības gan tiek novērstas, taču tas prasa zināmu laiku.

(..) Viena no vārda un uzvārda pamatfunkcijām (..) ir garantēt personas identificēšanas iespējas un vārda nesēja saistības noteikšanu ar ģimeni.

Ņemot vērā gan iesniedzējas psiholoģisko attieksmi pret atveidoto uzvārdu, gan arī sadzīviskos sarežģījumus, kas, īpaši ārzemēs, izpaužas tādējādi, ka citām personām ir grūti noteikt viņas saistību ar ģimeni, kā arī ņemot vērā to, ka uzvārda stabilitāte skar ne vien personas privāto dzīvi, bet arī sabiedrības intereses, noteikums par citvalodas personvārda (uzvārda) atveidi saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un tā rakstību, pamatojoties uz latviešu valodas normām, Latvijas izsniegtajās pasēs ir uzskatāms par privātās dzīves ierobežojumu.

(3) (..) (3.1) (..) [I]esniedzējas privātās dzīves ierobežojums ir noteikts ar likumu un konkretizēts Ministru kabineta noteikumos.

(3.2) Nepamatots ir iesniedzējas viedoklis, ka uzvārda latviskā atveidošana nesasniedz nevienu no minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Personvārdi ir viens no valodas elementiem, un tas, saskaņā ar kādiem noteikumiem tie lietojami, ietekmē visu valodas sistēmu. Lietas materiālos redzams, ka iesniedzēja būtībā apstrīd pašu latviešu valodai raksturīgo citvalodas personvārda atveides principu. Tādēļ vērtējot, vai privātās dzīves ierobežojumam ir leģitīms mērķis, jāņem vērā latviešu valodas loma Latvijā.

Satversmes 4.pants, nosakot, ka latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu statusu. Valsts valodas konstitucionālais statuss pastiprina juridisko pamatojumu latviešu valodas lietošanai Latvijas Republikas izsniegtajos dokumentos. Ņemot vērā faktu, ka Latvijas pilsoņa pase ir oficiāls dokuments, kas ne tikai identificē personu, bet arī apliecina ilgstošu tiesisku saikni starp personu un valsti, personas vārds un uzvārds rakstāms valsts valodā.

(..) Satversmes tiesa piekrīt ekspertes I.D (..) atzinumam, ka personas uzvārdu lieto ne tikai tā īpašnieks, bet plaša sabiedrība, tādēļ uzvārds reglamentējams tieši sabiedrības un citu cilvēku ērtības labad.

Ņemot vērā vēsturiskās īpatnības, to, ka latviešu skaitliskais sastāvs 20.gadsimta laikā valsts teritorijā ir samazinājies, atsevišķās lielākajās pilsētās, arī Rīgā, pamatnācija joprojām ir minoritāte (..) un latviešu valoda tikai nesen atguvusi valsts valodas statusu, nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu.

Ievērojot (..), ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu.

[Nesen pieņemtā spriedumā] arī Lietuvas konstitucionālā tiesa atzinusi, ka valsts valoda saglabā nācijas identitāti, apvieno nāciju, nodrošina nacionālās suverenitātes izpausmi, kā arī valsts nedalāmību (..).

Līdz ar to iesniedzējas privātā dzīve ir ierobežota, lai aizsargātu citu Latvijas iedzīvotāju tiesības brīvi lietot latviešu valodu visā Latvijas teritorijā un lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu. Tādējādi (..) ierobežojumam ir leģitīmi mērķi.

(4) (..) [J]āpārbauda, vai valsts [apstrīdētā] iejaukšanās ir samērīga ar leģitīmajiem mērķiem.

(4.1) (..) Satversmes tiesai nav šaubu, ka personvārdu rakstībai dokumentos ir tieša ietekme arī uz citām valodas lietošanas jomām, jo tās ir cieši saistītas. Pieļaujot citvalodu personvārdu rakstību dokumentos tikai oriģinālformā, likumsakarīga būtu tālāka to lietošanas jomu paplašināšanās, jo personvārdi tiek lietoti dažādu veidu tekstos. Izolēt citvalodu personvārdu rakstību dokumentos no citām valodas lietojuma jomām nav iespējams. Tas reāli apdraudētu latviešu valodas kvalitāti un līdz ar to latviešu valodas funkcijas (..) sabiedrībā.

Lietas materiālos redzams, ka privātās dzīves ierobežojums (..) iesniedzējai (..) nav liedzis realizēt citas [viņas] tiesības, piemērot, šķērsot savas valsts un citu valstu robežas, realizēt vēlēšanu tiesības, saņemt pasta sūtījumus. Tās neērtības, kas indivīdam pasē atveidotā uzvārda dēļ radušās sadzīvē, nevar uzskatīt par pietiekamu pamatu, lai uz viņu neattiecinātu no valsts valodas statusa izrietošos noteikumus.

Satversmes tiesa uzskata, ka latviešu valodas kā vienotas sistēmas funkcionēšanas apdraudējums, pieļaujot citvalodu personvārdu rakstību dokumentos tikai oriģinālformā, ir lielāks nekā neērtības, kas personām rodas, lietojot pasi ar latviešu valodas tradīcijām atbilstoši atveidotu uzvārdu.

Pastāvot šādiem apstākļiem, latviešu valodas kā vienotas sistēmas funkcionēšana (..) ir sociāla nepieciešamība, nevis valsts varas voluntāra iegriba.

Uzvārda atveidošana atsevišķos gadījumos var apgrūtināt personas identificēšanas iespējas vai uzvārda īpašnieka saistības noteikšanu ar ģimeni (laulāto), tomēr latviešu valodas kā valsts valodas statusa aizsardzības intereses, līdz ar to arī demokrātiskas valsts iekārtas nodrošināšanas intereses to attaisno.

(4.2) Nepamatots ir iesniedzējas uzskats, ka viņas laulībā iegūtais uzvārds ticis pārveidots. Personvārda atveide ir nevis tā pārtulkošana latviešu valodā (tā nav personvārda latviskošana), bet gan tā pielāgošana latviešu valodas gramatiskajām īpatnībām.

Pasaulē ir ievērojams skaits plaši lietotu rakstības sistēmu, un to atšķirības objektīvi nosaka, ka oriģināla saglabāšana, pārejot no vienas rakstības sistēmas uz otru, nav iespējama. Alfabētu atšķirības dēļ pilnīga atbilstība oriģinālam nav panākama arī starp latīņalfabētiskās rakstības valodām. Latviešu valodā kopš rakstu valodas sākumiem iesakņojusies tradīcija citvalodu īpašvārdus atveidot atbilstoši nevis to rakstībai, bet gan izrunai oriģinālvalodā. Noteikumos Nr.295 tiesiski ir nostiprināts minētais latviešu valodai raksturīgais citvalodu personvārdu atveides princips (..).

Gan Valodas likums, gan noteikumi Nr.295 atsaucas uz literārās valodas normām. Saskaņā ar ekspertu atzinumu latviešu valodas gramatiskais pamats ir lokāmās galotnes. Galotnes norāda uz sugas vārdu un īpašvārdu dzimti, uz vienskaitli vai daudzskaitli, kā arī uz vārda funkciju teikumā. Personvārdam pievienotā lokāmā galotne norāda uz vārda nesēja dzimumu. Daudzās indoeiropiešu valodu saimes valodās (piemēram, angļu, vācu, franču valodā) personvārdiem gramatiskās dzimtes vai nu vispār nav, vai arī sieviešu un vīriešu uzvārdi pēc formas neatšķiras. Tāpēc šajās valodās citvalodu personvārdus iespējams iesaistīt teikumā to oriģinālformā, turklāt neizjaucot valodas gramatisko sistēmu. Turpretī latviešu valodā citvalodu personvārdu teikumā var iesaistīt un izprast tā nozīmi tikai tad, ja to raksta tā, kā izrunā, un ja tam ir pievienota galotne. Līdz ar to citvalodu personvārdu atveides tradīcijas pamatojas uz latviešu valodas gramatiskā tipa īpatnībām.

Tādēļ nevar piekrist arī iesniedzējas apgalvojumam, ka viņas tiesību aizskārums ir lielāks, nekā labums, ko valsts no tā gūst. Ar šādu personas privātās dzīves ierobežojumu valsts sekmē latviešu valodas sistēmas stabilitāti. Latviešu valodas sistēmai atbilstošu, tradicionālu un kodificētu normu ievērošana jebkurā personvārdu lietošanas un rakstības jomā, arī dokumentos, konkrētajos valsts vēsturiskajos apstākļos ir neatņemama valsts valodas statusa realizēšanas sastāvdaļa. (..)

(4.3) Lai iespējami samazinātu neērtības, ko personai rada personvārdu atveide, Valodas likums noteic, ka “personas pasē (..) papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots (..), norādāma šīs personas (..) citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona (..) to vēlas un var to apliecināt dokumentāri”.

Vārda “papildus” jēgu Ministru kabinets ir konkretizējis noteikumos Nr.310. To 6.punkts noteic: “(..) ja persona vēlas, tā vārda un uzvārda oriģinālforma, pamatojoties uz to apliecinošo dokumentu, ierakstāma ailē “īpašās atzīmes”. (..)” (..)

Taču (..) ar (..) Pilsonības un imigrācijas departamenta direktora pavēli Nr.52 apstiprinātās instrukcijas (..) 3.sadaļa paredz, ka citvalodas personvārda oriģinālforma ierakstāma tikai pases 14.lappusē, tas ir, pēc citām iepriekšminētajām ziņām. (..)

Ņemot vērā to, ka Ministru kabinets, izraugoties citvalodas personvārda oriģinālformas ieraksta vietu pasē, nav veicis visu iespējamo, lai personvārdu atveidošana vismazākajā mērā aizskartu indivīdu, Noteikumu Nr.310 6.punkta norma par vārda un uzvārda oriģinālformas ierakstīšanu pases ailē “īpašas atzīmes” nesamērīgi ierobežo personas privāto dzīvi un tādēļ neatbilst Satversmes 96.pantam, kā arī Valsts valodas likuma 19.panta otrajai daļai.”

Pamatojoties uz šo argumentāciju, Satversmes tiesa atzina Valsts valodas likuma 19.pantu, kas nodibina citvalodu uzvārdu fonētisku transkripcijas un gramatisku pielāgošanas vispārīgu principu, par atbilstošu Konstitūcijas 96.pantu. No otras puses, tiesa atzina par antikonstitucionālām tās tiesību normas, kuras noteica uzvārda oriģinālformas norādi pases 14.lappusē un nevis tuvākā un redzamākā vietā, ņemot vērā, ka 3.lappuse ir pases galvenā lappuse. Satversmes tiesa jo īpaši precizēja, ka šīs tiesību normas un jo īpaši instrukcijas Nr. 52 3.sadaļa zaudēs savu spēku un tiks atceltas, sākot no 2002.gada 1.jūlija.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

1. Konstitucionāla rakstura un likumos nostiprinātas tiesību normas

Saskaņā ar Latvijas konstitūcijas (Satversmes) 4. pantu “[v]alsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”. Konstitūcijas 96.pants garantē “privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”. Tomēr 116.pants paredz iespēju ierobežot šīs tiesības izmantošanu, “lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”.

Saskaņā ar bijušā 1927.gada 1.marta likuma par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos 3.pantu citvalodu izcelsmes vārdi un uzvārdi bija rakstāmi tā, kā tie tiek izrunāti latviešu valodā, pievienojot attiecīgu fleksīvo galotni.

Bijušā Valodu likuma 18.pants, kas bija spēkā līdz 2000.gada 31.augustam, noteica sekojošo:

“Latviešu personvārdus lieto saskaņā ar latviešu tradīcijām un valodas likumībām.

Citu valodu personvārdus latviešu valodā raksta un lieto, ievērojot citu valodu īpašvārdu atveides noteikumus.”

Jaunā Valsts valodas likuma 19.pants, kas bija pieņemts 1999.gada 9.decembrī un stājās spēkā 2000.gada 1.septembrī, lasāms šādi:

“(1) Personvārdus atveido saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un raksta atbilstoši spēkā esošajām literārās valodas normām, ievērojot šā panta otrās daļas noteikumus.

(2) Personas pasē vai dzimšanas apliecībā papildus personas vārdam un uzvārdam, kas atveidots atbilstoši spēkā esošajām latviešu valodas normām, norādāma šīs personas dzimtas uzvārda vēsturiskā forma vai citas valodas personvārda oriģinālforma latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki to vēlas un var to apliecināt dokumentāri.

(3) Vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju, kā arī citu valodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā reglamentē Ministru kabineta noteikumi.”

2. Tiesību normas, kas ietvertas noteikumos, kuri pieņemti pirms 2001.gada 21.decembra

Kas attiecas uz šo lietu, 1996.gada 14.maija noteikumi Nr.174 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos nosaka:

1.punkts

“(..) [P]ersonas dokumentos lietojams vārds un uzvārds. Visos dokumentos valsts valodā personas vārds un uzvārds rakstāms saskaņā ar latviešu literārās valodas pareizrakstības normām, izmantojot tikai latviešu literārās valodas alfabēta burtus. Katram vārdam un uzvārdam (izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus) jābūt ar latviešu valodas lietvārdu vai īpašības vārdu sistēmai atbilstošu galotni. Sieviešu dzimtes personu uzvārdos lietojamas sieviešu dzimtes galotnes. Nelokāmi latviešu valodā ir citvalodu cilmes vārdi un uzvārdi, kas vienskaitļa nominatīvā beidzas ar -o, -ā, -ē, -i, -ī, -u, -ū.”

2.punkts

“Citvalodu vārdi un uzvārdi neatkarīgi no to cilmes latviešu valodā rakstāmi iespējami tuvu izrunai oriģinālvalodā saskaņā ar citvalodu īpašvārdu atveides noteikumiem. Citvalodu vārdiem un uzvārdiem, izņemot nelokāmos vārdus un uzvārdus, atkarībā no personas dzimuma pievienojama vīriešu vai sieviešu dzimtes galotne.”

3.punkts

“Ja latviešu valodā izdotā dokumentā ierakstītā vārda vai uzvārda forma var apgrūtināt personas identificēšanu, pasē saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 24.oktobra noteikumiem Nr.310 “Noteikumi par Latvijas pilsoņu pasēm” (..) var uzrādīt vārda vai uzvārda oriģinālformu. Ja oriģinālvalodā netiek lietota latīņalfabētiskā rakstība, ieraksts izdarāms latīņ­alfabētiskajā transliterācijā.”

6.punkts

“Personas vārda vai uzvārda ieraksts dokumentā ir juridiski idents ierakstam personas dzimšanas apliecībā (vai citā dokumentā), ja abi ieraksti ir pilnīgi vienādi vai arī atšķirības ir tikai šādas:

6.1. katrs ieraksts atbilst dažādos vēstures laikposmos pieņemtajām latviešu valodas gramatikas vai pareizrakstības normām:

6.1.1) vienā ierakstā vārds vai uzvārds lietots ar galotni, otrā ierakstā — bez galotnes;

6.1.2) katrā ierakstā vārdam vai uzvārdam ir citas deklinācijas galotne;

(..)

6.1.4) katrā ierakstā vārds vai uzvārds rakstīts atšķirīgā ortogrāfijā;

6.3. vienā dokumentā vārds vai uzvārds ierakstīts kādā citā valodā, bet otrā dokumentā — latviešu valodā; (..)

6.5. katrā dokumentā vārds vai uzvārds ierakstīts atbilstoši atšķirīgiem citvalodu īpašvārdu atveides principiem.”

2000.gada 22.augusta noteikumi Nr.295 par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju vairumā pārņem iepriekšējos noteikumos ietvertās tiesību normas. Šo noteikumu citas tiesību normas, kas attiecas uz šo lietu, nosaka sekojošo:

8.punkts

“Ja persona vēlas saglabāt arī sava uzvārda vēsturisko formu vai oriģinālformu un uzrāda to apliecinošus dokumentus:

8.1. šo noteikumu 7.2. un 7.3.apakš­punktā minētās iestādes dokumentos noteiktā vietā norāda personas uzvārda vēsturisko formu, oriģinālformu vai transliterēto (no citu alfabētu rakstības burtu pa burtam pārcelto) formu latīņalfabētiskajā rakstībā; (..)”

10. punkts

“Latviešu valodā rakstītā personvārda forma ir juridiski identa personvārdu oriģinālformai, vēsturiskajai vai transliterētajai formai latīņalfabētiskajā rakstībā.”

12.punkts

“Norakstos un izrakstos vārds un uzvārds rakstāms oriģināla rakstībā.”

14.punkts

“Ja personas vārda vai uzvārda rakstība aizskar būtiskas personas intereses, persona var griezties Valsts valodas centrā ar lūgumu atveidot personvārdu latviešu valodā attiecīgās personas intereses mazāk aizskarošā formā. Valsts valodas centra atzinums par to, kā personas vārds un uzvārds rakstāms valsts valodā, ir saistošs šo noteikumu 7.punktā minētajām iestādēm.”

Latvijā pase ir galvenais Latvijas pilsoņu identitātes dokuments. Saskaņā ar 1995.gada 24.oktobra noteikumu Nr.310 par Latvijas pilsoņu pasēm 6.punktu, kas bija spēkā līdz 2002.gada 1.jūlijam, — ja persona vēlas sava vārda vai sava uzvārda oriģinālo rakstību norādīt savā pasē, šī oriģinālforma ir ierakstāma šī identifikācijas dokumenta sadaļā “īpašas atzīmes”. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas departamenta (Pārvaldes saistību pārņēmējs) instrukcijas Nr.52 3.sadaļu oriģinālforma ir parādāma ar īpaša zīmoga palīdzību, iespiežot to pases 14.lappusē.

3. Izmaiņas pēc 2001.gada 21.decembra sprieduma

Pēc augstāk minētā Satversmes tiesas sprieduma Ministru kabinets 2002.gada 5.martā pieņēma noteikumus Nr.96 par citvalodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, ieviešot ļoti detalizētu citvalodu personvārdu rakstības noteikumu apkopojumu. Šo noteikumu uz lietu attiecināmās tiesību normas lasāmas šādi:

45.punkts

“Latviešu valodā gan latviešu, gan cittautu sieviešu uzvārdus veido un lieto ar attiecīgajām sieviešu dzimtes galotnēm.”

48.punkts

“Vīriešu uzvārdiem ar galotni –s atbilst sieviešu uzvārdi ar galotni –a vai galotni –e.”

54.punkts

“No vīriešu uzvārdiem ar izskaņu –ens, kas neatbilst līdzskaņu celmu sugasvārdiem, sieviešu uzvārdus veido ar galotni –a, piemēram: Rībens – Rībena, Kacens – Kacena.”

123.punkts

“Šo noteikumu 120. un 121.punktā minētās prasības neattiecas uz atsevišķiem līdzskaņiem vai līdzskaņu savienojumiem, kurus atveido šādi: (..)

123.31. tz – c (..)”.

2002.gada 18.jūnijā Ministru kabinets, izpildot Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, pieņēma jaunus noteikumus Nr.245 par Latvijas pilsoņu pasēm, nepilsoņu pasēm un bezvalstnieku ceļošanas dokumentiem. Šo noteikumu uz lietu attiecināmās tiesību normas, kuras stājās spēkā 2002.gada 1.jūlijā un kuras aizstāja augstāk minētos noteikumus Nr.310, nosaka sekojošo:

4.punkts

“Pasē personas vārdu vai vārdus un uzvārdu (turpmāk — personvārdus) ieraksta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām par vārda un uzvārda rakstību latviešu valodā.”

6.punkts

“Ja personvārda rakstība pases 3.lappusē atšķiras no tā rakstības dokumentā, kurā personvārds rakstīts citas valodas oriģinālformā, vai atšķiras no personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturiskās formas, pases 4.lappusē norāda personvārda vai personas dzimtas uzvārda vēsturisko formu vai personvārda citas valodas oriģinālformu latīņalfabētiskajā transliterācijā, ja persona vai nepilngadīgas personas vecāki vēlas un var to apliecināt dokumentāri. Personvārda latīņalfabētisko transliterāciju veic saskaņā ar šo noteikumu 4.pielikumu.”

15.punkts

“Pasi izsniedz, ja: (..)

15.6. persona vēlas saņemt pasi derīgas Latvijas pilsoņa 1992.gada parauga pases vietā (..).”

C. Salīdzinošo tiesību aspekti

1999.gada 21.oktobrī Lietuvas Konstitucionālā tiesa (Konstitucinis teismas) pieņēma spriedumu par Augstākās Padomes 1991.gada 31.janvāra rezolūcijas saistībā ar vārdu un uzvārdu rakstību Lietuvas Republikas pilsoņu pasēs (Dėl vardų ir pavardžių rašymo Lietuvos Respublikos piliečio pase) atbilstību Lietuvas Konstitūcijai. Attiecīgās šīs sprieduma daļas lasāmas šādi:

“(..) Saskaņā ar Konstitūcijas 14.pantu valsts valoda ir lietuviešu valoda. Tas, ka valsts valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, nozīmē, ka lietuviešu valoda ir konstitucionāla vērtība. Valsts valoda saglabā nācijas identitāti, tā apvieno nāciju, nodrošina valsts suverenitātes izpausmi, valsts integritāti un nedalāmību, kā arī valsts un pašvaldību institūciju atbilstošu funkcionēšanu. Valsts valoda ir svarīga pilsoņu vienlīdzības garantija, jo tā ļauj visiem pilsoņiem, izmantojot savas leģitīmās tiesības un intereses, sazināties ar valsts un pašvaldību institūcijām tādos pašos apstākļos. Valsts valodas statusa konstitucionāla atzīšana arī nozīmē to, ka likumdevējam, pieņemot likumu, ir jānodrošina, ka šīs valodas lietošana tiek garantēta valsts dzīvē, un ka turklāt viņam ir jānosaka valsts valodas aizsardzības līdzekļi. Tā kā lietuviešu valodas valsts valodas statuss ir noteikts Konstitūcijā, tā ir jālieto visās valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī visās Lietuvas teritorijā esošajās iestādēs, uzņēmumos un organizācijās; likumi un citi tiesību akti ir pasludināmi valsts valodā; uzņēmuma darba dokumenti, grāmatvedības, vadības un finanšu dokumenti ir rakstāmi lietuviešu valodā; visbeidzot, sarakste ar valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām ir veicama valsts valodā.

(..)

Ņemot vērā to, ka Lietuvas pilsoņa pase ir oficiāls dokuments, kas apliecina pastāvīgu tiesisku saikni starp indivīdu un valsti, proti, personas pilsonību, un ka pilsonība pieder valsts publiskās dzīves sfērai, personas vārds un uzvārds ir rakstāmi valsts valodā. Pretējā gadījumā tiktu apšaubīts valsts valodas konstitucionālais statuss.

(..)

Kā teikts iepriekš, valsts valodas obligātā lietošanas sfēra ir Lietuvas publiskā dzīve. Tādējādi tā nav obligāta privātajā dzīvē, kurā personas lieto valodu pēc savas izvēles. Augstākās Padomes rezolūcija nereglamentē privāto dzīvi; tajā tikai noteikta vārdu un uzvārdu rakstība Lietuvas pilsoņa pasē. (..)

(..)

(..) Jānorāda, ka Augstākās Padomes rezolūcijā iekļautās tiesību normas, saskaņā ar kurām personas vārds un uzvārds ir rakstāmi ar lietuviešu valodas burtiem [un] saskaņā ar to izrunu, ir piemērojamas visiem pilsoņiem bez izņēmuma, neatkarīgi no viņu etniskās piederības vai citām atšķirībām. Personas piederība kādai tautībai ir pašas personas lēmums, proti, tikai pati persona ir kompetenta nolemt par to, kāda ir tās etniskā piederība; tādējādi nav iespējams pieņemt ekskluzīvas tiesību normas, kas atļauj valsts valodas lietošanu atkarībā no personas etniskās izcelsmes. Tāpat personas etniskā izcelsme nevar būt par pamatu personas lūgumam nepiemērot attiecībā uz viņu tiesību normas par valsts valodas statusu. Pretējā gadījumā varētu tikt pārkāpts visu personu vienlīdzības princips likuma priekšā. (..)”

D. Starptautisko tiesību aspekti

Faktu norises laikā galvenie starptautiskie dokumenti par vārdu un uzvārdu lietošanu ir Starptautiskās Civilstāvokļa komisijas (CIEC) pieņemtās konvencijas. Jo īpaši, 1973.gada 13.septembra Konvencija Nr.14 par uzvārdu un vārdu norādi Civilstāvokļa reģistros, kuru ir ratificējušas Vācija, Austrija, Grieķija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Turcija. Latvija nav to valstu vidū, kas ir parakstījušas šo Konvenciju. Šīs Konvencijas uz lietu attiecināmās tiesību normas lasāmas šādi:

2.pants

“Ja Līgumslēdzējvalstij ir jāizsniedz dokuments Civilstāvokļa reģistrā un ja šajā sakarā tiek iesniegta civilstāvokļa akta noraksts vai izraksts vai cits dokuments, kas ietver tādiem pašiem burtiem rakstītus uzvārdus un vārdus kā valodā, kurā akts ir jāizdod, šie uzvārdi un vārdi ir atveidojami burtu pa burtam, bez pārveides un bez tulkošanas.

Diakritiskās zīmes, kas iekļautas šajos uzvārdos un vārdos ir tāpat atveidojami, pat ja šīs zīmes nepastāv valodā, kurā akts ir jāizdod.”

3.pants

“Ja Līgumslēdzējvalstij ir jāizsniedz dokuments Civilstāvokļa reģistrā un ja šajā sakarā tiek iesniegta civilstāvokļa akta noraksts vai izraksts vai cits dokuments, kas ietver tādiem pašiem burtiem rakstītus uzvārdus un vārdus, kā valodā, kurā akts ir jāizdod, šie uzvārdi un vārdi ir jāatveido bez jebkādas tulkošanas, tos, cik iespējams, transliterējot. Ja pastāv Starptautiskās Standartu Organizācijas (ISO) rekomendācijas, tās ir jāpiemēro.”

4.pants

“Ja vairākos iesniegtajos dokumentos pastāv atšķirības uzvārdu un vārdu rakstībā, noteicošie ir civilstāvokļa akti vai dokumenti, kuri nosaka personas identitāti un kuri ir izdoti valstī, kuras pilsonis ir attiecīgā persona akta vai dokumenta izdošanas laikā.

Piemērojot šo normu, jēdziens “pilsonis” ietver personas, kuriem ir šīs valsts pilsonība, kā arī bēgļi un bezvalstnieki, kuru tiesisko statusu nosaka šīs valsts likums.”

Šīs konvencijas paskaidrojošā ziņojuma, ko CIEC Ģenerālā asambleja pieņēma 1973.gada 14.septembrī, attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

“(..) Jāuzsver šīs vienveidības nepieciešamība. Tā kā uzvārds un vārdi ir galvenie personas identifikācijas elementi, tiem jābūt vienādiem visur, kur šī persona atrodas, un šai vienveidībai ir jābūt ietvertai visos civilstāvokļa aktos, kuri attiecas uz šo personu.

Konvencijai pēc būtības ir tehnisks raksturs. Tā aprobežojas ar to, ka tajā ir noteikts, ka civilstāvokļa aktos norādāmie uzvārdi un vārdi ir precīza to uzvārdu un vārdu rakstība, kuri ir iekļauti jau esošos aktos vai dokumentos, kas iesniegti jauna akta izdošanas nolūkā. (..)

(..)

2. pants (..)

No dažādām uzvārdu rakstības sistēmām pants izvēlas atveides burtu pa burtam sistēmu; visi uzvārdu un vārdus veidojošie burti tiek rakstīti bez jebkādām izmaiņām. Šī sistēma ir vienīgā, kas garantē vienveidību, izvairoties, piemēram, no tā, ka burts u tiek pārtaisīts par ou vai oe un ka burti cz tiek pārtaisīti par ch vai tch.

Burtu pa burtam rakstības noteikums ir arī piemērojams uz diakritiskajām zīmēm. Tā, burts ü ar trēmu; burts ö tiks pārrakstīts kā ö un nevis pārtaisīts par oe. Diakritiskās zīmes ir rakstāmas pat tad, ja tās nepastāv valodā, kurā ir rakstāms akts. Ja akts tiek sagatavots, izmantojot rakstāmmašīnu, diakritiskās zīmes, kur nepieciešams, ir pievienojamas ar roku.

Panta pirmā daļa papildus nosaka, ka uzvārdi un vārdi ir rakstāmi, tos neizmainot un netulkojot. Tomēr jāatgādina, ka šī panta stingrību, kas jo īpaši ir svarīga attiecībā uz partikulām, deklinētajiem uzvārdiem un vārdiem, mīkstina attiecīgā gadījumā pirmā panta otrās, trešās un ceturtās daļas noteikumi.

(..)

3. pants (..)

No dažādām atveides sistēmām pants ir izvēlējies transliterācijas sistēmu: katrs burts (vajadzības gadījumā — ar diakritiskajām zīmēm) ir rakstāms, ievietojot tā ekvivalentu citā valodā.

(..)

Tā kā nepastāv I.S.O. ieteiktās normas, atveide tomēr jāveic, pēc iespējas izmantojot transliterāciju.

Šobrīd nepastāv normas par latīņu alfabēta burtu transliterēšanu grieķu alfabēta burtos. Tomēr šķiet iespējams daudzos gadījumos veikt šo transliterāciju, izmantojot transliterācijas noteikumus, kas ietverti ISO-843 standartā (starptautiskā sistēma grieķu alfabēta burtu transliterācijā uz latīņu alfabētu).

Savukārt skaidri šķiet, ka normu pilnī­gas neesamības gadījumā nav iespējams transliterēt ne kiriliskā raksta, arābu vai ebreju burtus grieķu alfabēta burtos, ne arī ķīniešu raksta burtus grieķu vai latīņu alfabēta burtos. Šādos apstākļos rakstība noteiktos gadījumos varētu notikt, izmantojot citu veidu, piemēram, fonētisko atveidi. Tomēr šādā gadījumā tulkojumi ir aizliegti. Uzvārdam un vārdam jābūt ierakstītam, izmantojot transliterāciju no aktiem un dokumentiem, kuri ir iesniegti jauna akta izdošanas nolūkā. (..)”

Atbilstoši CIEC Ģenerālās asamblejas 1992.gada 11.septembrī Berlīnē pieņemtajai rezolūcijai:

“(..) [a]sambleja uzskata, ka 2.panta pirmajā daļā ietvertā frāze “vai cits dokuments, kur norādīti uzvārdi un vārdi” nozīmē ikvienu valsts dokumentu, pat ja to neizdod civilstāvokļa reģistra amatpersona, kā, piemēram, attiecīgās personas pase.”

E. Kopienu tiesību aspekti

1993.gada 30.martā Eiropas Kopienu Tiesa pieņēma spriedumu lietā Christos Konstantinidis c. Stadt Altensteig, Standesamt un Landratsamt Calw, Ordnungsamt (C-168/91, Recueil 1993, p. I-1191). Šajā lietā, kas ierosināta sakarā ar Tübingen tiesas (Amtsgericht) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai bija jāatbild uz jautājumu par grieķu vārda transliterēšanas atbilstību tiesībām veikt uzņēmējdarbību, ko garantē bijušais Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 52.pants (pēc Amsterdamas Līguma spēkā stāšanās — 43.pants). Šajā lietā Christos Konstantinidis, Grieķijas pilsoņa, kas Vācijā strādāja par masieri, uzvārds bija ierakstīts viņa dzimšanas apliecības tulkojumā un laulību reģistrā kā “Hrēstos Kōnstantinidēs”. Šādas rakstības pamatā bija ISO-18 normas piemērošana, uz kuru norādīja CIEC Konvencijas Nr. 14 3.pants (sal. ar supra). Tiesa atzina sekojošo:

“11. (..) [J]āatzīmē, ka, uzdodot abus šos jautājumus, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Līguma 52.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas iestājas pret to, ka tāda Grieķijas pilsoņa uzvārds, kas ierodas citā dalībvalstī nolūkā tajā būt par pašnodarbinātu personu, ir iekļauts šīs valsts civilstāvokļa aktu reģistros saskaņā ar rakstību, kas neatbilst viņa uzvārda fonētiskai atveidei, un pret to, ka viņa uzvārda izruna tiek izmainīta un izkropļota.

12. Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka, kā jau Tiesa to ir konstatējusi vairākas reizes, Līguma 52. pants ir viens no Kopienas pamatnoteikumiem. Aizliedzot valsts likumos, noteikumos un praksē ietverto diskrimināciju pilsonības dēļ, šis pants attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību tiecas nodrošināt to, ka dalībvalsts attiecas pret citu dalībvalstu pilsoņiem tāpat kā pret savējiem pilsoņiem (..).

13. Tādējādi jāizvērtē, vai valsts tiesību normas par Grieķijas pilsoņa uzvārda atveidi latīņu alfabēta burtos tās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistros, kurā viņš veic uzņēmējdarbību, var viņu nostādīt no tiesību vai faktisko apstākļu viedokļa neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar situāciju, kura attiecināma tādos pašos apstākļos uz šīs dalībvalsts pilsoni.

14. Šajā sakarā jākonstatē, ka nekas Līgumā neiestājas pret grieķu uzvārda atveidi latīņu alfabēta burtos tās dalībvalsts civilstāvokļa aktu reģistros, kura lieto latīņu alfabētu. Šādos apstākļos šai dalībvalstij pašai ir jāpieņem noteikumi likumdošanas vai administratīvā veidā un saskaņā ar tādās starptautiskajās konvencijās ietvertiem noteikumiem, kuras pieņemtas civilstāvokļa aktu jomā.

15. Šāda veida noteikumi ir uzskatāmi par nesaderīgiem ar Līguma 52. pantu tikai tad, ja to piemērošana rada Grieķijas pilsonim tādas neērtības, kas kavē tiesību uz uzņēmējdarbību īstenošanu, ko garantē šis pants.

16. Taču tāds ir gadījums, ja tās dalībvalsts tiesību akti, kurā persona veic uzņēmējdarbību, uzliek par pienākumu Grieķijas pilsonim lietot savā profesijā sava uzvārda rakstību, kādā tas tika transliterēts civilstāvokļa aktu reģistros, ar nosacījumu, ka šī rakstība ir tāda, ka izruna ir mainījusies, un ar nosacījumu, ka šīs izmaiņas rada varbūtību, ka viņa potenciālie klienti varētu viņu sajaukt ar citām personām.

17. Tādējādi iesniedzējtiesai jāatbild šādi — Līguma 52.pants ir interpretējams tādējādi, ka tas iestājas pret to, ka Grieķijas pilsonim ir ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem uzlikts pienākums, pildot savu profesiju, lietot tādu sava uzvārda rakstību, kura izruna to izmaina un kuras rezultātā radušais izkropļojums rada varbūtību, ka viņa potenciālie klienti varētu viņu sajaukt ar citām personām.”

SŪDZĪBA

Atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzēja sūdzas par to, ka viņas uzvārda rakstības pārveidošana viņas pasē ir neattaisnota un nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi.

JURIDISKAIS ASPEKTS

Iesniedzēja sūdzas, ka veids, kādā viņas uzvārds ir ierakstīts viņas pasē pārkāpj viņas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, ko garantē Konvencijas 8.pants. Šis pants, ciktāl tas ir būtisks šajā lietā, nosaka sekojošo:

“1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi (..).

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

A. Pušu argumenti

1. Valdība

Valdība savu argumentāciju uzsāk, izskaidrojot dažas latviešu valodai piemītošas īpatnības, un jo īpaši to, ka ikviens citvalodu uzvārds šajā valodā tiek rakstīts atbilstoši latviešu valodas izrunas noteikumiem. Šis princips ir tikpat vecs, cik veca ir latviešu rakstiskā valoda; tā, piemēram, pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā, Sv.Pētera Canisius sarakstītā “Catechismus catholicorum”, tika izdota 1585.gadā un to, ņemot vērā šo pieeju, uz latviešu valodu bija tulkojuši vācu garīdznieki, tostarp atveidojot vācu valodas fonēmu z vai tz kā c. Valdība arī atsaucas uz pēc simt gadiem izdoto darbu, proti, H. Ādolfa izdoto latviešu valodas gramatiku (1685), kā arī pirmo Bībeles pilnīgo tulkojumu (1685 – 1689), kas bija pieņēmis identisku pieeju. Tā atsaucas uz vēl diviem mūsdienu avotiem, proti, Zinātņu akadēmijas “Citvalodu vārdu pareizrakstības un izrunas vadlīnijām latviešu literārajā valodā” (1960) un Valsts valodas centra “Vārdu un uzvārdu lietošanas un izrunas vadlīnijām latviešu valodā” (1998). Kopumā valdība uzsver to, ka latvieši vienmēr un visur ir rakstījuši vācu valodas z vai tz kā c; tādējādi, ieviešot šo noteikumu noteikumos Nr.96, Latvijas valdība tikai apkopoja jau pastāvošu vispārējo un neapstrīdamo praksi.

Tas pats ir sakāms par uzvārdiem pievienojamām fleksīvām galotnēm; kopš laika, kad pastāv latviešu valoda, tās lietotāji vienmēr tās ir lietojuši. Valdība atzīst, ka abi iepriekš minētie principi, proti, transkribēšana un galotņu pievienošana, nav attiecināmi uz tirdzniecības zīmēm. Tomēr šī atšķirība ir dabiska, jo latviešu valodas lietotājs, runājot vai rakstot, savā prātā atsaucas uz attiecīgo vispārējo lietvārdu – [veikals] “X”, [ledusskapis] “Y”, [mašīna] “Z” —, pat ja tas nav minēts. Turklāt attiecībā uz preču zīmju lietošanu tekstā tās vienmēr tiek rakstītas vai nu pēdiņās vai slīprakstā.

Valdība uzreiz atzīst, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Konvencijas 8. pants ir piemērojams šajā lietā. Tāpat tā piebilst, ka, atveidojot iesniedzējas uzvārdu, Latvijas iestādes ir iejaukušās viņas tiesībās uz privāto dzīvi, ko garantē šis pants. Valdība tomēr uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst 8.panta 2.punkta prasībām, proti, tā ir “noteikta ar likumu”, tai ir leģitīms mērķis un tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai sasniegtu šo mērķi.

Pirmkārt, valdība ir pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu” Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē. Šajā sakarā tā atgādina, ka valsts iestādes, izsniedzot iesniedzējai viņas pasi, tajā ierakstīja uzvārdu “Mencena” saskaņā ar iepriekš spēkā esošā Valodu likuma 18.pantu, noteikumiem Nr.310 un noteikumiem Nr.174, kuru ar 2000. gada 1.septembri aizstāja noteikumi Nr.295. Neviena minētajos noteikumos iekļautā tiesību norma neļauj atbildīgajiem ierēdņiem patvaļīgi ierakstīt ziņas dzimšanas apliecībās vai pasēs; citvalodu uzvārds netiek ierakstīts sazin kā, bet gan saskaņā ar iedibinātiem principiem, kas pastāv četrus gadsimtus.

Kas attiecas uz “leģitīmo mērķi”, valdība atzīst, ka Konvencijas 8.panta 2.punktā ietverto mērķu uzskaitījums ir izsmeļošs. Tomēr tā ir pārliecināta, ka attiecībā uz apstrīdēto iejaukšanos ir piemērojams šis uzskaitījums, jo tās “nolūks ir aizsargāt citu cilvēku tiesības dzirdēt un lietot pareizu latviešu valodu Latvijas teritorijā, atpazīstot arī personas pēc viņu personvārdiem, kā arī nodrošināt latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas statusa pilnīgu īstenošanu”. Šajā sakarā valdība atgādina, ka latviešu valoda savu valsts valodas statusu atguva tikai samērā nesen un ka padomju piecdesmit gados tikai latviešu griba saglabāt un cik vien iespējams veicināt savas valodas lietošanu ļāva tai izdzīvot. Pat šodien, laikā, kad latviešu valodas valsts valodas statuss ir aizsargāts konstitucionālā veidā, nepieciešamība stiprināt tās lietošanu sabiedrībā ir vēl svarīgāka, lai “saglabātu nācijas identitāti, lai vienotu un garantētu valsts darbību”, kā arī lai nepieļautu iespēju, ka tā nākotnē varētu izzust. Tādējādi — ja latviešu valoda ir valsts valoda, ir loģiski, ka tiek prasīta pareiza tās lietošana oficiālos dokumentos.

Valdība nenoliedz, ka ikvienai personai, kas atrodas iesniedzējai līdzīgā situācijā, varētu būt īpašas vēlmes par viņas uzvārda rakstīšanu personu apliecinošā dokumentā; tomēr šādas personiskās vēlmes vienmēr ir sabalansējamas ar sabiedrības leģitīmajām vajadzībām. Jo īpaši, valdība uzskata, ka uzvārda lietošana personas apliecinošā dokumentā nevar būt nošķirta no tā lietošanas sabiedrībā — gan oficiālā, gan neoficiālā veidā.

Šajā lietā, ierakstot iesniedzējas uzvārda oriģinālformu viņas pasē kā “Mentzen”, nozīmētu, ka sabiedrībai tiek prasīts lietot izkropļotu valodu, kas ir pretrunā latviešu valodas izrunas un gramatikas principiem. Valdība iesniedz dažus pārpratumu piemērus, kuri varētu rasties gadījumā, ja minētais uzvārds būtu ietverts teikumā bez fleksīvās galotnes: visbiežāk nebūs iespējams saprast, vai “Mentzen” ir darbības vārda subjekts vai objekts, kas tādējādi teikumu varētu padarīt par nelasāmu. Ja tiktu atļauta uzvārdu sistemātiska lietošana bez galotnes pasēs, tas prasītu cilvēkiem tos lietot arī sarunvalodā; taču, padarot šādu praksi par ikdienišķu, tas novestu pie valodas izkropļošanas un tās nopietnas postīšanas. Šajā sakarā valdība uzskata, ka būtu bīstami tik pēkšņi mainīt četrus gadsimtus senu praksi, pat nemaz nerunājot par lielākās iedzīvotāju daļas noteikti negatīvu attieksmi. Proti, nav pieņemams, ka viena persona var visai pārējai sabiedrībai uzlikt par pienākumu lietot “pretdabiskas” valodas formas un tādējādi izkropļotu valodu, kamēr citiem ir tiesības lietot, lasīt un dzirdēt pareizu latviešu valodu.

Valdība tādējādi uzskata, ka šajā lietā pastāv “neatliekama sabiedrības vajadzība” atveidot iesniedzējas uzvārdu. Tā ir arī pārliecināta, ka apstrīdētā iejaukšanās nepārsniedz to, kas ir strikti nepieciešams šīs vajadzības apmierināšanai. Šajā sakarā valdība uzsver Eiropas Padomes dalībvalstu lielo valodu dažādību, no kurienes izriet pieņemto izvēļu dažādība vārdu un uzvārdu jomā. Atbilstoši valdības teiktajam to, ka šajā jomā nepastāv vienotas normas un principi, parāda nelielais CIEC Konvencijas Nr. 14 (skat. supra) parakstītāju skaits, kuru vidū nav Latvija. Valdība uzskata, ka citvalodu uzvārda atveide citā valodā, burtu pa burtam, ir tikai viens no vairākiem risinājumiem, kas varbūt apmierinātu dažus, bet būtu neizdevīgi citiem. Nav universāli pieņemamas sistēmas un var būt cilvēki, kuri labāk gribētu dzirdēt attiecīgā uzvārda pareizu izrunu.

Valdība tālāk atzīst, ka iesniedzējas uzvārda atveidošana nav atcēlusi vai atņēmusi oriģinālformas “Mentzen” juridisko spēku. Tieši pretēji, noteikumi tieši atļauj ierakstīt šo formu attiecīgās personas pasē; ar noteikumu Nr.245 pieņemšanu oriģinālforma tiek ierakstīta ceturtajā lappusē. Tāpat noteikumi Nr.295 ietver principu, saskaņā ar kuru abām formām ir vienāds juridiskais spēks.

Visbeidzot, valdība nenoliedz dažas neērtības, kas iesniedzējai varētu rasties ārzemēs, jo īpaši sakarā ar uzņemošās valsts ierēdņu informācijas trūkumu. Tomēr nevar nekad pilnībā izslēgt pārpratumu iespēju, jo visi nevar zināt atveides sistēmas, kas pastāv dažādās valstīs. Tomēr valdība norāda, ka iesniedzējas norādītās praktiska rakstura neērtības notika laikā pirms noteikumu Nr.245 pieņemšanas; tādējādi tā secina, ka visas šīs problēmas būtībā bija sakarā ar uzvārda atveidotās un oriģinālās formas atrašanās vietu atstatumu pasē. Taču iesniedzējai ir tiesības saņemt jaunu pasi, kurā viņas uzvārda oriģinālforma būs ierakstīta ceturtajā lappusē, tādējādi tuvāk oriģinālajai formai; saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegto informāciju viņa vēl nav izmantojusi šīs tiesības.

Kopumā ņemot, valdība ir pārliecināta, ka Latvijas iestādes ir izvēlējušās mazāk ierobežojošus līdzekļus, lai saskaņotu divus mērķus: no vienas puses, apmierinātu neatliekamu sabiedrības vajadzību un, no otras puses, samazinātu iespējamos šķēršļus iesniedzējas personiskai identificēšanai un viņas identificēšanai ar ģimeni. Tādējādi bija ievērots taisnīgs līdzsvars, un iejaukšanās atbilst Konvencijas 8.panta 2.punkta prasībām.

2. Iesniedzēja

Tāpat kā valdība arī iesniedzēja atzīst, ka iejaukšanās Konvencijas 8.pantā viņai garantētajās tiesībās ir “noteikta ar likumu” šī panta 2.punkta izpratnē. Tomēr viņa apstrīd šīs iejaukšanās sasniedzamo mērķi, kā arī tās “nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā”.

Attiecībā vispirmām kārtām uz apstrīdētā pasākuma mērķi iesniedzēja atsaucas uz Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, lai no tā secinātu, ka Latvijas iestāžu patiesais mērķis bija valsts valodas aizsardzība un nevis “citu cilvēku tiesību aizsardzība”, kā to uzsver valdība. Taču šāds mērķis nav “leģitīms mērķis” Konvencijas 8. panta 2. punkta izpratnē.

Kas attiecas uz iejaukšanās samērīgumu, iesniedzēja uzsver to, ka minētā prakse rada sajaukumu starp viena un tā paša vārda divām rakstībām, kas tādējādi citiem kavē personas identificēšanu. Iesniedzēja no tā secina, ka mērķis, uz kuru atsaucas valdība, proti, “citu personu tiesību aizsardzība”, būtu labāk sasniegts ar pilnīgi pretēju praksi tai, kāda ir spēkā. Proti, lai aizsargātu citu personu tiesības, būtu labāk jāsaglabā uzvārda sākotnējā rakstība.

Turklāt attiecībā uz nepieciešamību aizsargāt valsts valodu iesniedzēja uzsver to, ka latviešu valoda kā jebkura cita valoda netiek lietota izolētā vidē; to neizbēgami ietekmē citas valodas un sarunvalodā ir vairāki citvalodu vārdi, kuri nemaz nav tādi, kurus visi nevar salasīt vai kuru izruna visiem nav skaidra. Turklāt šajā jautājumā Latvijas iestāžu pieņemtā prakse nav vienota.

Piemēram, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā liels skaits ārvalstnieku ieradās, lai apmestos uz dzīvi vai vienkārši — lai uzturētos valstī. Daudzi no viņiem tajā nodibināja uzņēmumus; taču viņu vārdi Uzņēmumu reģistrā bija ierakstīti tādi, kādi tie bija, nemainot to rakstību (iesniedzēja šajā sakarā min dažus piemērus). Tāpat iesniedzēja iesniedz automašīnas reģistrācijas kartes kopiju, kuru Latvijas iestādes izdeva viņas vīram un kurā ir ierakstīts viņa uzvārda oriģinālforma (“Ferdinand Carl Friedrich Mentzen” tā vietā, lai rakstītu “Ferdinands Kārlis Frīdrihs Mencens”, kā tam būtu jābūt, ja piemērotu minētos noteikumus). Papildus, jaunas Latvijas estrādes dziedātājas skatuves pseidonīms ir “Leen” un tāds tas parādās visās avīzēs un žurnālos, un neviens to nevēlas atveidot kā “Līn(a)”. Dažos oficiālos iesniedzējas uzrādītos dokumentos, tostarp starp ministrijām esošo saraksti un izraidīšanas rīkojumu, ārvalstnieku uzvārdi tiek rakstīti to oriģinālformā. Iesniedzēja iesniedz vairākus konkrētus citus piemērus; viņa atsaucas uz vislielāko dienas laikrakstu latviešu valodā “Diena”, kur ārvalstu sporta komandu un klubu nosaukumi, kā arī ārvalstu skautu komandu nosaukumi ir rakstīti slīprakstā to oriģinālvalodā. Kas attiecas uz personu uzvārdiem, to rakstība faktiski vienmēr ir latviskota, pat ja viņu personu apliecinošos dokumentos nav veikta nekāda transkribēšana vai trans­literācija (piemēram, “Jacques Chirac” tiek rakstīts kā “Žaks Širaks” un “Ari Fleischer” kā “Ari Fleišers”). Iesniedzēja nesaskata iemeslus, kāpēc to pašu nevar darīt ar viņas uzvārdu: oficiālos dokumentos atstāt to tādu, kāds tas ir, un formu “Mencena” lietot neoficiālos tekstos. Pretēji tam, ko apgalvo valdība, jautājums par citvalodu uzvārdu rakstību pasēs var tikt uzskatīts par atsevišķu jautājumu no šo uzvārdu lietošanas sarunvalodā; ja nē, jāņem vērā, ka šiem uzvārdiem ir nepieciešama īpaša uzņemošās valsts iestāžu “leģitimizācija”.

Iesniedzēja arī apstrīd valdības iesniegtos pārpratumu piemērus: pirmkārt, latviešu valodā jau pastāv uzvārdi, kuri nav deklinējami; otrkārt, “saprātīgs” lasītājs vienmēr sapratīs, par ko ir runa. Iesniedzēju arī nepārliecina piemērs par preču zīmju nosau­kumiem — viņas uzvārds ļoti labi varētu iekļauties teikumā, izmantojot vārdu “kundze” vai viņas vārdu “Juta”, kuri ir deklinējami. Visbeidzot, viņas uzvārdu varētu rakstīt slīprakstā, kā to jau dara ar preču zīmēm.

Kopumā ņemot, iedzīvotāju (un dažreiz arī valsts iestāžu) pieņemtie rakstības principi ir daudz liberālāki nekā tiesību aktos noteiktās normas, un attiecīgo uzvārdu “nepareiza” lietošana ir turpmāk sadzīves realitāte. Atbilstoši iesniedzējas teiktajam neviens neapstrīd valsts valodas aizsardzības svarīgumu; tomēr dzīva valoda nekad nevar būt izolēta no sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām un jo īpaši no citvalodu vārdu masīvas ienākšanas. Iesniedzēja nepiekrīt valdības argumentiem, kas balstīti uz 16. un 17.gs. praksi un uz 1927.gada likumu. Viņa uzskata, ka kopš tā laika ir notikušas būtiskas izmaiņas, kas skar gan cilvēktiesības, gan sabiedrības komunikācijas līdzekļus, proti, tas, ko uzskatīja par atbilstošu pagājušā gadsimta sākumā, var būt pārāk ierobežojošs šodien.

Iesniedzēja arī vērš Tiesas uzmanību uz daudz neierobežojošākām šajā jautājumā esošajām tiesību normām, kuras pastāv divās citās Baltijas valstīs. Igaunijā citvalodu uzvārdus raksta tā, kā tie tiek rakstīti oriģinālformā; Lietuvā pastāv iespēja saglabāt oriģinālformu, ja persona to vēlas. Iesniedzēja uzskata, ka no visām valstīm, kuras lieto latīņu alfabētu, tikai Latvija izmanto stingru transkribēšanas metodi.

Iesniedzēja tāpat uzsver iejaukšanos viņas ģimenes dzīvē. Izvēloties sava vīra uzvārdu, viņa parādīja savu vēlēšanos identificēties ar sava vīra ģimeni; šajā gadījumā runa ir par “kultūras, psiholoģisko un tiesisko izvēli” un viņas uzvārda rakstības pārveidošana kaitē “[viņas] jaunās identitātes stabilitātei un drošībai”. Iesniedzēja norāda vairākas problēmas un neērtības, ar kurām viņa ir spiesta saskarties sakarā ar viņas uzvārda un viņas vīra uzvārda rakstības atšķirībām.

Iesniedzēja nepiekrīt valdības argumentam par Latvijas iestāžu centieniem samazināt atstatumu starp abām rakstībām. Faktiski tas, ka pastāv abas, juridiski vienādas rakstības, var pieļaut to, ka pastāv divas dažādas personas. Neko nemaina tas, ka oriģinālformas rakstība atrodas 4.lappusē un nevis 14.lappusē: pirmkārt, vienmēr vajag pāršķirt lapu, lai ieraudzītu oriģinālformu; otrkārt, nebrīdināta persona to nedarīs, jo visi pases turētāja pamatdati ir iekļauti galvenajā lapā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nav apmainījusi savu pašreizējo pasi pret pasi, kas atbilst jaunajiem noteikumiem.

Iesniedzēja visbeidzot izklāsta praktiska rakstura neērtības, kas viņai rodas sakarā ar viņas uzvārda rakstības atšķirīgumu dažādos dokumentos; Vācijas iestāžu izdotie dokumenti visbiežāk raksta oriģinālo formu “Mentzen”. Kā piemēru iesniedzēja norāda — tad, kad viņa brauc uz citu valsti, šo valstu iestādes dažreiz apšauba viena un tā paša uzvārda abu rakstību līdzvērtīgumu; tādējādi tās apšauba viņas personisko identitāti. Protams, visi šie pārpratumi vienmēr tiek atrisināti, bet tas prasa papildu paskaidrojumus, kas paņem laiku.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesniedzēja secina, ka apstrīdētā iejaukšanās neatbilst nekādai “neatliekamai sabiedrības vajadzībai”; tādējādi tā nebija samērīga leģitīmam mērķim, kuru šāda iejaukšanās varētu sasniegt.

B. Tiesas vērtējums

1. Par Konvencijas 8. panta piemērojamību un iejaukšanās esamību attiecīgajās tiesībās

a) 8. panta piemērojamība

Neviena no pusēm neapšauba Konvencijas 8.panta piemērojamību šajā lietā un Tiesa pati nesaskata nevienu iemeslu, lai to darītu. Strīdos par fizisko personu uzvārdiem un vārdiem Tiesa pati ir vairākas reizes atzinusi 8.panta piemērojamību — kā “privātās dzīves”, tā arī “ģimenes dzīves” kontekstā (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici), A sērija, Nr. 280-B, 28. lpp.; 1994.gada 25.novembra spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), A sērija, Nr. 299-B, 60. lpp., 37.punkts; 1996.gada 24.oktobra spriedumu lietā Guillot c. France (Guillot pret Franciju), Recueil des arrets et décisions 1996-V, 1602. – 1603. lpp., 21.punkts; kā arī 1999.gada 29.jūnija lēmumu lietā Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba c. Suisse (Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba pret Šveici), Nr. 41843/98; 2000.gada 27.aprīļa lēmumu lietā Bijleveld c. Pays-Bas (Bijleveld pret Nīderlandi), Nr. 42973/98; 2001. gada 20.marta lēmumu lietā Taieb dite Halimi c. France (Taieb dite Halimi pret Franciju), Nr. 50614/99; 2001.gada 27.septembra lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici), Nr. 36797/97; 2001.gada 8.novembra lēmumu lietā Šiškina un Šiškins c. Lettonie (Šiškina un Šiškins pret Latviju), Nr.59727/00; un 2001.gada 6.decembra lēmumu lietā Petersen c. Allemagne (Petersen pret Vāciju), Nr.31178/96). Tādējādi Konvencijas 8.pants ir piemērojams šajā lietā.

b) Iejaukšanās esamība

Valdība neapstrīd iesniedzējas apgalvojumu par to, ka veids, kādā viņas vīra uzvārds bija ierakstīts Latvijas pasē, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. No savas puses Tiesa atgādina, ka jebkurš tiesisks regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada šādu iejaukšanos. Taisnība, ka pienākums mainīt uzvārdu acīmredzami ir šāda iejaukšanās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. – 61.lpp., 38.punkts). Tomēr šajā lietā Tiesa neuzskata, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda rakstība varētu tikt pielīdzināta šī uzvārda reālai izmainīšanai. Atveidojot uzvārdu “Mentzen” kā “Mencena”, Latvijas iestādes piemēroja likumus un noteikumus par citvalodu uzvārdu un vārdu lietošanu, kuru mērķis, no vienas puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai un, no otras puses, pielāgot to latviešu valodas gramatiskās sistēmas īpatnībām. Tiesa jo īpaši atzīmē, ka Valsts valodas likuma 19.panta otrā daļa un noteikumu Nr.310 6.pants (sal. ar supra, nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu) piešķir attiecīgajām personām iespēju savās pasēs norādīt sava uzvārda oriģinālo rakstību, kas ir juridiski vienāda ar atveidoto rakstību; iesniedzēja turklāt ir izmantojusi šo iespēju. Tādējādi Tiesa uzskata, ka runa ir par uzvārda lietošanas tiesisko regulējumu un nevis par tā piespiedu izmainīšanu. Tomēr Tiesa uzskata, ka šāda tiesiskā regulējuma ieviešana arī var radīt iejaukšanos Konvencijas 8.pantā garantētajās tiesībās.

Tiesa konstatē, ka Latvijas iestādes, norādot attiecīgo uzvārdu iesniedzējas pasē, ir atveidojušas fonēmu “tz” kā “c”, pievienojot uzvārdam fleksīvo galotni. Tiesa neuzskata par nepieciešamu atsevišķi izvērtēt katru no šīm izmaiņām; Tiesa tikai atzīmē, ka vizuālā atšķirība starp atveidoto rakstību (“Mencena”) un oriģinālo rakstību (“Mentzen”) ir pietiekami liela, lai neuzmanīgs vērotājs varētu apšaubīt to, ka runa ir par vienu un to pašu uzvārdu. No iesniedzējas paskaidrojumiem izriet, ka dažos oficiālajos dokumentos, kas attiecas uz viņu, un jo īpaši Vācijas iestāžu izdotajos oficiālajos dokumentos viņas uzvārds ir rakstīts oriģinālformā (“Mentzen”), kas nozīmē, ka dažreiz viņai ir nepieciešams gan Latvijā, gan ārvalstīs sniegt papildu paskaidrojumus par viņas identitāti un abu uzvārdu formu identumu. Tādējādi Tiesa pieņem iesniedzējas argumentu par to, ka šāda situācija var viņai radīt noteiktas problēmas un grūtības viņas sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē; Tiesa šajā sakarā atgādina, ka tiesības uz privāto dzīvi Konvencijas 8. panta izpratnē iekļauj tiesības indivīdam veidot attiecības ar citiem indivīdiem un dzīvot normālu sabiedrisko dzīvi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Burghartz c. Suisse (Burghartz pret Šveici), 28.lpp., 24.punkts, un 1992.gada 16.decembra spriedumu lietā Niemietz c. Allemagne (Niemietz pret Vāciju), A sērija, Nr. 251-B, 33.-34. lpp., 29.punkts).

Tāpat Tiesa atgādina — ja laulātie izvēlas vienu uzvārdu, šis uzvārds ir būtisks faktors, kas liecina par viņu savstarpējo saiti un ģimenes vienotību (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lēmumu lietā Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba c. Suisse (Szokolczy-Syllaba un Palffy de Erdoed Szokoloczy-Syllaba pret Šveici). Kā Tiesa atzina iepriekš, atšķirība starp rakstībām “Mentzen” un “Mencena” ir pietiekami liela, lai radītu šaubas par šo abu rakstību identiskumu; tādējādi, tā kā iesniedzēja un viņas vīrs ir spiesti izmantot savas attiecīgās pases, kurās iekļauta dažāda viņu uzvārda rakstība, viņu identificēšana kā ģimeni noteiktos gadījumos var tikt traucēta.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka iesniedzējas ģimenes uzvārda transkribēšana un gramatiska pielāgošana, kas izmaina viņas uzvārda oriģinālformu, ir iejaukšanās viņas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi. Šāda iejaukšanās nepārkāpj Konvenciju, ja tā ir “noteikta ar likumu”, sasniedz vienu vai vairākus leģitīmos mērķus 8.panta 2.punkta izpratnē un ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai tos sasniegtu.

2. Par iejaukšanās attaisnojumu

a) Vai iejaukšanās ir “noteikta ar likumu”?

Puses ir vienisprātis par to, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu” (Valsts valodas likuma 19. pants un attiecīgās noteikumu Nr.174., 295. un 310.tiesību normas). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai lemtu savādāk.

b) Vai iejaukšanās sasniedz “leģitīmu mērķi”?

Attiecībā uz mērķiem, ko sasniedz apstrīdētais pasākums, Tiesa konstatē, ka Latvijas Konstitucionālā tiesa [Satversmes tiesa] savā 2001.gada 21.decembra spriedumā attaisnoja citvalodu uzvārdu transkribēšanas principu un to pielāgošanu gramatiskajām normām, atsaucoties uz vairākiem apsvērumiem un jo īpaši uz nepieciešamību saglabāt latviešu valodas kā valsts valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības tradīcijas. Valdība pēc būtības pārņem Satversmes tiesas argumentus, uzsverot Latvijas valsts īpašo pienākumu saglabāt un veicināt latviešu valodu. Tomēr, tā kā valsts valodas vai valodu aizsardzība nav tieši minēta Konvencijas 8.panta 2.punktā, Tiesai jāizvērtē, vai argumenti, uz kuriem atsaucas valdība, atbilst vienam vai vairākiem šajā punktā uzskaitītajiem mērķiem.

Tiesa uzreiz atklāj, ka valodas brīvība kā tāda nav iekļauta to jautājumu vidū, kurus reglamentē Konvencija (skat., mutatis mutandis, lietu Podkolzina pret Latviju (Podkolzina c. Lettonie), Nr.46726/99, 34.punkts, CEDH 2002-II, kā arī Komisijas 1994.gada 29.jūnija lēmumu lietā Pahor c. Italie (Pahor pret Itāliju), Nr. 19927/92, 2002.gada 10.janvāra lēmumu lietā Kozlovs pret Latviju (Kozlovs c. Lettonie), Nr. 50835/99, un agrāku judikatūru — Komisijas 1968.gada 16.decembra lēmumu lietā Un groupe d’habitants de Leeuw-St-Pierre c. Belgique (Un groupe d’habitants de Leeuw-St-Pierre pret Beļģiju), Nr. 2333/64, Recueil 28, 1.–25.lpp.). Skaidrs, ka nav barjeras, kas nodala valodas politiku no Konvencijas piemērošanas jomas, un viens vai vairāki Konvencijas panti var attiekties uz ikvienu šīs politikas ietvaros pieņemtu pasākumu. Tomēr jāņem vērā, ka, izņemot Konvencijas 5.panta 2.punktā un 6.panta 3.punkta a) un b) apakšpunktos paredzētās īpašās tiesības, Konvencija per se negarantē ne tiesības lietot noteiktu valodu attiecībās ar valsts iestādēm, ne tiesības saņemt informāciju savā izvēlētajā valodā. Tādējādi katrai līgumslēdzējvalstij, ievērojot Konvencijā aizsargātās tiesības, ir tiesības noteikt un reglamentēt valsts valodas vai valodu lietošanu personu apliecinošos un citos oficiālajos dokumentos.

Turklāt Tiesa atzīmē, ka lielākā daļa no līgumslēdzējvalstīm ir izvēlējusies vienai vai vairākām valodām piešķirt valsts valodas statusu un iekļāvušas tās kā tādas savās konstitūcijās. Ņemot to vērā, Tiesa atzīst, ka šīm valstīm valsts valoda ir viena no pamatkonstitucionālām vērtībām, tāpat kā valsts teritorija, valsts iekārta vai valsts karogs. Taču valoda nav abstrakta vērtība; to nevar nodalīt no tā, kā to lieto tajā runājošie. Tādējādi valsts, nosakot valodu par valsts valodu, uzņemas principā garantēt pilsoņiem tiesības lietot to bez ierobežojumiem ne tikai to privātajā dzīvē, bet arī to attiecībās ar valsts iestādēm, sūtot un saņemot informāciju šajā valodā. Tiesa uzskata, ka tieši šajā aspektā ir jāizvērtē pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt attiecīgo valodu. Citiem vārdiem, valsts valodas esamība nozīmē, ka to lietotājiem pieder zināmas subjektīvas tiesības.

Valdība izklāsta grūtības, ar kurām latviešu valoda saskārās padomju piecdesmit gadu laikā. Tā jo īpaši norāda uz Latvijas iestāžu raizēm par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību; valdība uzskata, ka latviešu valodas pašreizējais stāvoklis attaisno to, ka tiek pieņemti un ieviesti stingri noteikumi, kas paredz tās atbilstošu lietošanu. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka valsts iestādes un, jo īpaši, tiesas, pateicoties tam, ka tām ir tiešs un pastāvīgs kontakts ar valsts dzīvi, atrodas principā labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa, lai lemtu par iejaukšanās nepieciešamību tik īpašā un jūtīgā sfērā (skat., mutatis mutandis, 1976.gada 7.decembra spriedumu lietā Handyside c. Royaume-Uni (Handyside pret Apvienoto Karalisti), A sērija, Nr.24, 22 lpp., 48.punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Cha’are Shalom Ve Tsedek c. France (Cha’are Shalom Ve Tsedek pret Franciju), Nr. 27417/95, 84.punkts, CEDH 2000-VII, un lietu Fretté c. France (Fretté pret Franciju), Nr.36515/97, 41.punkts, CEDH 2002-I). Ņemot to vērā, valsts iestādēm pirmām kārtām — un nevis Tiesai — piekrīt izvērtēt latviešu valodas reālo stāvokli Latvijā un novērtēt to faktoru būtiskumu, kuri, iespējams, to apdraud. Savā 2001.gada 21.decembra spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka latviešu valodas stāvoklis vēl joprojām ir samērā trausls valsts sabiedriskajā dzīvē, un tādējādi tā secināja, ka ir nepieciešams tai noteikt īpašu aizsardzību. Tiesa var apšaubīt šo novērtējumu tikai gadījumā, ja tas liktos patvaļīgs, kas acīmredzami nav šis gadījums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa piekrīt valdības uzskatam par to, ka šajā lietā pastāv “leģitīms mērķis”. Tādējādi tā secina, ka apstrīdētā iejaukšanās atbilst vismaz vienam Konvencijas 8.panta 2.punktā ietvertajam leģitīmajam mērķim, proti, “citu tiesību un brīvību aizsardzībai”.

c) Vai iejaukšanās ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”?

Paliek izvērtēt, vai apstrīdētā iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, proti, vai tā bija samērīga sasniedzamajam leģitīmajam mērķim. Šajā sakarā Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru — ja 8.panta mērķis ir pēc būtības aizsargāt indivīdu no valsts varas īstenotām patvaļīgām iejaukšanām, tas papildus var radīt arī pozitīvus pienākumus, lai efektīvi ievērotu privāto dzīvi. Robeža starp valsts pozitīvajiem un negatīvajiem pienākumiem nav noteiktas definīcijas; tomēr abos gadījumos jāņem vērā taisnīgs līdzsvars starp konkurējošajām indivīda un sabiedrības interesēm (skat., starp daudziem citiem, iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 60. – 61. lpp., 38.punkts). Šī līdzsvara noteikšanas laikā tomēr jāņem vērā valstīm attiecīgajā jomā atstātā rīcības brīvība. Tā uzvārdu un vārdu piešķiršana, atzīšana un lietošana ir joma, kurā īpaši izpaužas valsts iezīmes un kurā praktiski nav vienotības starp līgumslēdzējvalstu iekšējām sistēmām. Šī joma norāda uz lielu dažādību, kāda pastāv Eiropas Padomes dalībvalstīs; katrā no šīm valstīm personvārdu lietošanu ietekmē vairāki vēsturiskie, valodas, reliģiskie un kultūras faktori, kas nozīmē, ka ir ļoti grūti, pat neiespējami, atrast kopīgu kopsaucēju. Tādējādi rīcības brīvība, ko valsts iestādes bauda šajā jomā, ir jo īpaši liela (skat. spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 61. lpp., 39. punkts, kā arī iepriekš minēto lēmumu lietā G.M.B. un K.M. c. Suisse (G.M.B. un K.M. pret Šveici).

Tiesa uzskata, ka tas pats ir sakāms attiecībā uz citvalodu izcelsmes uzvārdu un vārdu norādīšanu oficiālajos dokumentos. Šajā sakarā Tiesa norāda nedaudzo to valstu skaitu, kas ir ratificējušas CIEC Konvenciju Nr. 14, kuras mērķis ir tieši ieviest šo vienotību šajā jomā (sal. ar supra, starptautisko tiesību aspektiem). Turklāt tas, ka pastāv šāda konvencija, nav uzskatāms kā problēmas galīgs atrisinājums, jo tās piemērošana praksē var radīt sarežģījumus (skat. jo īpaši lietu Konstantinidis, supra, Kopienu tiesību aspekti). Jebkurā gadījumā, ja valsts kompetentām iestādēm ir pienākums personas apliecinošā vai citā oficiālā dokumentā ierakstīt tādu personas uzvārdu, kura izcelsme nāk no valsts, kuras valoda lieto rakstību, kas atšķiras no valodas, kurā rakstāms dokuments, alfabētu atšķirība var radīt nepieciešamību pēc transliterācijas. Sasniedzot vienmēr vienu un to pašu mērķi, proti, uzvārda nēsātāja integrēšanu uzņemošās valsts sabiedriskajā dzīvē, šo transliterēšanu var veikt dažādos veidos. Visizplatītākā tomēr ir fonētiskā metode, saskaņā ar kuru, cik vien iespējams tuvu, tiek atveidota attiecīgā uzvārda izruna tā izcelsmes valodā.

Pretēji būtu tad, ja attiecīgā uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta, izmantojot alfabētu, kurā ir rakstāms dokuments. Tiesa ievēro, ka absolūtais Eiropas Padomes dalībvalstu vairākums, kuru valsts valoda vai valodas izmanto latīņu alfabētu, ir izvēlējušās vienkārši burtu pa burtam atveidot uzvārdu, kāds tas ir ierakstīts izcelsmes valodā, pat ja noteiktu burtu izrunas atšķirība abās valodās var radīt grūtības un pārpratumus attiecībā uz izrunu. Citiem vārdiem, būtiska ir uzvārda rakstība un nevis izruna; šī pieeja, kuras pamatā ir tiesiskās noteiktības princips, ir arī noteikts CIEC Konvencijas Nr.14 2.pantā.

Savukārt Latvijā citvalodu uzvārdus atveido pēc izrunas, pat ja to oriģinālforma ir rakstīta ar latīņu alfabēta burtiem; turklāt lielākajai daļai uzvārdu tiek pievienota fleksīvā galotne. Šajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka, ņemot vērā latviešu valodas gramatikas īpatnības, citvalodu uzvārda rakstības pielāgošana balstījās uz nepieciešamību nodrošināt šīs valodas pareizu lietošanu oficiālos dokumentos. Satversmes tiesa jo īpaši atzīmēja, ka “citvalodu uzvārdu var iekļaut teikumā [..] tikai tad, ja tas ir rakstīts tā, kā to izrunā un ja tam ir pievienota galotne”. Tiesa atzīst, ka šī pielāgošana ļauj personām, kuras pārvalda latviešu valodu, izrunāt pareizi konkrēto uzvārdu un to bez grūtībām ietvert sarunvalodas teikumos, bet ka nenoliedzami šāda pielāgošana izmaina šī uzvārda rakstību.

Tiesa atgādina, ka lietā, kas ierosināta sakarā ar individuāla pieteikuma iesniegšanu, tās uzdevums nav abstrakti pārbaudīt apstrīdētos tiesību aktus vai praksi, bet, cik vien iespējams, tai jāaprobežojas, neaizmirstot vispārīgo kontekstu, ar to jautājumu izskatīšanu, kuri tai iesniegti konkrētajā lietā (skat. starp daudziem citiem 1988.gada 24.marta spriedumu lietā Olsson c. Suede (Nr. 1) (Olsson pret Zviedriju (Nr. 1)), A sērija, Nr.130, 27. – 28. lpp., 54.punkts, 1994.gada 9.decembra spriedumu lietā Les Saints Monasteres c. Grece (Les Saints Monasteres pret Grieķiju), A sērija, Nr.301-A, 30. – 31. lpp., 55.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Amann c. Suisse (Amann pret Šveici), Nr.27798/95, 88. punkts, CEDH 2000-II). Tāpat Tiesa atgādina — tas, ka kāda valsts kādā konkrētā tiesību jautājumā atrodas izolētā situācijā, uzreiz nenozīmē, ka tas pārkāpj Konvenciju, it īpaši jomā, kura ir tik cieši saistīta ar katras valsts kultūras un vēstures tradīcijām (skat., mutatis mutandis, 1987.gada 18.decembra spriedumu lietā F. c. Suisse (F. pret Šveici), A sērija, Nr.128, 16. – 17. lpp., 33.punkts). Tādējādi Tiesa uzskata, ka tās kompetencē nav lemt par Latvijas izvēlēto uzvārdu rakstības sistēmu kā tādu. Tās vienīgais uzdevums ir pateikt, vai iesniedzējas uzvārda rakstības pielāgošana, kuru šajā lietā veica valsts iestādes, var pārkāpt viņas Konvencijas 8.pantā garantētās tiesības (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stjerna c. Finlande (Stjerna pret Somiju), 61. lpp., 39.punkts, un 1994.gada 23.septembra spriedumu lietā Hokkanen c. Finlande (Hokkanen pret Somiju), A sērija, Nr. 299-A, 20.lpp., 55.punkts, kā arī Komisijas 1998.gada 21.aprīļa lēmumu lietā ex-roi de Grece et autres c. Grece (ex-roi de Grece un citi pret Grieķiju), Nr.25701/94).

Šajā lietā Tiesa atzīst, ka iesniedzēju, kura bija spiesta lietot rakstību “Mencena” Latvijas oficiālajos dokumentos, skāra vairākas praktiska rakstura problēmas un grūtības. Tomēr no viņas pašas paskaidrojumiem izriet, ka minētās grūtības nav radušās sakarā ar šo jauno rakstību kā tādu (šāds gadījums būtu, ja, piemēram, šādi rakstītam uzvārdam būtu rupja vai smieklīga nozīme), bet vairāk sakarā ar atšķirību starp uzvārda atveidoto un oriģinālformu. Tiesa tomēr konstatē, ka Latvijas iestādes, reglamentējot citvalodu uzvārdu transkribēšanu, zināja šo problēmu. Lai to novērstu, tās, pirmkārt, apstiprināja abu uzvārda versiju — oriģinālformas un atveidotās formas — juridisko identiskumu (skat. noteikumu Nr. 174 6.pantu, supra, tiesību normas, kas attiecas uz lietu). Otrkārt, tās paredzēja iespēju pasē norādīt uzvārda nēsātāja oriģinālformu. Tiesa it īpaši atzīmē to, ka Satversmes tiesa savā 2001.gada 21. decembra spriedumā atzina par nepietiekamiem centienus, kurus sākotnēji bija veikušas valsts iestādes šajā otrajā jautājumā; šajā sakarā Satversmes tiesa nolēma, ka pases 14.lappuse, kurā atradās uzvārda oriģinālforma, bija pārāk tālu no atveidotās formas, kas bija ierakstīta galvenajā lapā; šis attālums tādējādi bija tāds, kas kavēja personas identificēšanu. Noteikumi Nr.245, kas bija pieņemti pēc šī sprieduma un kuri stājās spēkā 2002.gada 1.jūlijā, labo minēto nepilnību, samazinot attālumu starp abām formām. Tādējādi uzvārda oriģinālforma ir ierakstīta 4.lappusē, tūlīt pēc galvenās lapas, kas ļauj drošāk un ātrāk vizuāli redzēt uzvārda abas formas un būt pārliecinātam par to identiskumu.

Turklāt Tiesa atzīmē, ka iepriekš minēto noteikumu Nr.245 15. pants ļauj visām attiecīgajām personām saņemt jaunu Latvijas pasi, pat ja to pašreizējā pase vēl ir derīga. Ņemot to vērā, Tiesa nesaskata objektīvus un pastāvošus šķēršļus tam, ka iesniedzēja apmaina savu pašreizējo pasi pret personas apliecinošu dokumentu, kas atbilst minēto noteikumu prasībām.

Tiesa neapstrīd to, ka abu apstrīdēto uzvārda formu tuvināšana nevar atrisināt visas iesniedzējas minētās grūtības. Turklāt nav izslēgts, ka noteiktos gadījumos tas var radīt problēmas attiecībā uz tiesību izmantošanu Konvencijas izpratnē. Šī iemesla dēļ valsts iestādēm ir jāturpina uzmanīgi uzraudzīt šī joma (skat., mutatis mutandis, 1998.gada 30.jūlija spriedumu lietā Sheffield et Horsham c. Royaume-Uni (Sheffield un Horsham pret Apvienoto Karalisti), Recueil 1998-V, 2029.lpp., 60.punkts, un Lielajā palātā skatīto lietu Christine Goodwin c. Royaume-Uni (Christine Goodwin pret Apvienoto Karalisti), Nr. 28957/95, 74. – 75. punkts, CEDH 2002-VI), lai attiecīgā gadījumā pieņemtu atbilstošus pasākumus. Tomēr šajā lietā Tiesa nav pārliecināta, ka šīs grūtības ir pietiekami nopietnas, lai radītu nesamērīgu iejaukšanos privātajā vai ģimenes dzīvē. Jo īpaši, no lietas materiāliem neizriet, ka formas “Mencena” lietošana ir kavējusi iesniedzējai izmantot visas viņas politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, ko paredz Latvijas Konstitūcija un tiesību akti, ieskaitot tiesības izbraukt no Latvijas un tajā atgriezties; Satversmes tiesa to jau atzina savā 2001.gada 21.decembra spriedumā. Tāpat Tiesa konstatē, ka iesniedzējai vienai vai kopā ar vīru nekad nav bijusi atteikta iebraukšana un uzturēšanās ārvalstī sakarā ar abu apstrīdētā uzvārda formu atšķirību. Kas attiecas uz nepieciešamību ārvalstu iestādēm sniegt papildu paskaidrojumus šajā jautājumā, Tiesa neuzskata, ka šis fakts ir pietiekami nopietns, lai padarītu iejaukšanos par nesamērīgu Konvencijas 8.panta 2.punkta izpratnē; jebkurā gadījumā nevar izslēgt pārpratumu iespējamību šajā jomā, ņemot vērā to, ka ceļošanas un personu apliecinošie dokumenti visā pasaulē nav pilnībā vienādi.

Apkopojot iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas šajā jomā tām piešķirto rīcības brīvību. Tādējādi no tā izriet, ka iesniegums atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam tādējādi ir noraidāms kā acīmredzami nepamatots.

Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi

atzīst iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai.

[paraksts]	[paraksts]
Michael O’Boyle	Nicolas Bratza
Sekretārs	Priekšsēdētājs

LR Ārlietu ministrijas tulkojums