Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. – 1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03.2005.

5.

Pirmā padomju okupācijas laika izrāde: vietējie kvislingi jeb sīkas marionetes Kremļa diktatoru baisajā ēnā. “Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas” IX kongresa atklāšana 1940. gada 17. decembrī Rīgas pilī

Atgādinot J.Staļinam, ka teritoriālo problēmu risināšana jāatliek uz pēckara miera konferenci, A. Varners ieteica uzsvērt arī to, ka britu valdība nedomā nopietni apstrīdēt Padomju Savienības pretenzijas uz Besarābiju, Bukovinu un Baltijas valstīm. A.Varners arī atzina, ka Krievija drīzumā iegūs šīs teritorijas, un ir pilnībā skaidrs, ka Lielbritānija to nekādi nevarēs aizkavēt.

Latvijas diplomāti turpina cīņu

K.Zariņš, kā nojauzdams jaunās Anglijas nostādnes Baltijas valstu jautājumā, 1944.gada 1.februārī piesūtīja tai savu memorandu. Tajā viņš rakstīja: “Ziņojumi no kaujas lauka liecina, ka Krievijas armija atkal ir ļoti tuvu Latvijas un pārējo Baltijas valstu robežām. Padomju Savienības līderi un prese cenšas pastiprināti propagandēt uzskatus, ka Baltijas valstis ir likumīga PSRS sastāvdaļa. Atgādinu, ka Padomju Savienības akcijas Baltijā 1940.gadā nav starptautiski atzītas. Latvijas Republikas starptautiskais statuss nav mainījies.”
Anglijas valdības oficiālo nostāju 1944.gada beigās pret Baltijas valstīm raksturoja arī ārlietu ministra A.Īdena atbilde parlamentā uz deputāta H.Viljamsa pieprasījumu. Tā bija lakoniska: “Viņa majestātes valdība nav atzinusi kādas citas valdības Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā tikai tās, kas tur pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam.”
Anglijas valdība 1944.gada nogalē publiski neatzina Baltijas valstu inkorporācijas faktu par likumīgu. Šī nostāja gan nesakrita ar to līniju, ko slepenajās sarunās Maskavā ieturēja britu diplomāti. Pat V.Čērčils 1944.gada beigās bija gatavs panākt vienošanos ar J.Staļinu par Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes sfērās. To labi apliecina V.Čērčila nostāja Maskavā 1944.gada oktobrī, kad viņš bija ieradies uz sarunām ar J.Staļinu. Tieši V.Čērčils, diskutējot ar J.Staļinu, iesniedza viņam papīra lapiņu, uz kuras bija atzīmēts procentos izteikts ieteikums sfēru sadalījumam Balkānos. Pēc britu premjera domām, abas lielvalstis varētu vienoties par šādu pēc kara kārtību reģionā: Grieķijā britu ietekmei jābūt 90%, padomju – 10%, Dienvidslāvijā – 50% pret 50%, bet Rumānijā un Bulgārijā pārsvars būtu PSRS. J.Staļins šādu priekšlikumu akceptēja.
Latvijas sūtnim Londonā K.Zariņam nebija zināma šāda V.Čērčila nostāja. Neilgi pirms Jaltas konferences 1945.gada 26.janvārī viņš nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram Antonijam Īdenam. Tajā viņš rakstīja, ka jau otro reizi šā kara laikā Latvija nonākusi padomju režīma okupācijā. K.Zariņš aicināja Lielbritāniju iestāties par Latvijas iedzīvotāju vēlmi dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Vēstules nobeigumā sūtnis lūdza A.Īdenu triju sabiedroto lielvalstu konferencē nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu, kas liegtu Latvijai tās tiesības uz savu valstiskumu.
Arī Latvijas sūtņi citās zemēs pirms Jaltas konferences mēģināja ietekmēt lielvalstu lēmumus par labu savai valstij. 1945.gada 27.janvārī sūtnis Šveicē Jūlijs Feldmanis, Beļģijā Miķelis Valters un Igaunijā Vilis Šūmanis nosūtīja telegrammu britu premjeram V.Čērčilam. Tajā viņi uzsvēra, ka pirms lielvalstu tikšanās protestē pret PSRS veikto Latvijas okupāciju un aneksiju. Sūtņi pievērsa V.Čērčila uzmanību tam, ka pirmās padomju okupācijas laikā tika veikts nežēlīgs terors un mierīgo iedzīvotāju masu deportācijas. Bailēs no padomju režīma jau apmēram pusmiljons Latvijas iedzīvotāju ir devušies bēgļu gaitās un pašlaik atrodas Vācijā un Zviedrijā. Tas kārtējo reizi apliecina, ka latvieši nevēlas PSRS režīmu. Sūtņi savā telegrammā atzīmēja, ka arī latviešu nācijai ir tiesības uz Atlantijas hartas principu attiecināšanu, izlemjot tās likteni.
Arī ASV tāpat kā Lielbritānija 1944.gada beigās, kad jau bija jūtamas kara beigas un nacistu drīza sakāve, centās noformulēt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. Šajā laikā Valsts departamentā tika izstrādāts memorands, kurā bija uzsvērts, ka ASV jāizvairās no divām galējībām šajā jautājumā: Baltijas problēma nedrīkst būt par nopietnu pamatu domstarpībām starp ASV un PSRS, ASV nedz juridiski, nedz morāli nedrīkst atbalstīt Baltijas valstu sagrābšanu. Valsts departaments uzskatīja, ka Baltijas valstu nākotne jāizšķir, risinot pēckara pasaules noregulējuma jautājumus miera konferencē.

Pirmā padomju okupācijas laika vaibsti: Sarkanās armijas parāde Liepājā 1940. gada 7. novembrī Foto no “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999.

Nāves spriedums Baltijas valstu neatkarībai

Jaltas konferencē 1945.gada februārī jau otro reizi kara laikā tikās F.Rūzvelts, J.Staļins un V.Čērčils, lai apspriestu aktuālas triju lielvalstu sadarbības problēmas kara beigu posmā un pēckara periodā. J.Staļins Jaltas konferencē noraidīja F.Rūzvelta priekšlikumu apspriest Baltijas jautājumu, bet netieši šis jautājums tomēr figurēja valstu līderu savstarpējās sarunās. Tā PSRS pieprasīja jaunveidojamajā Apvienoto Nāciju Organizācijā balsstiesības visām padomju republikām, ieskaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju. ASV un Anglijas piekrišana šādam lēmumam leģitimētu Baltijas valstu inkorporāciju PSRS sastāvā. Tāpēc rietumvalstis šādu priekšlikumu noraidīja. PSRS piekāpās šā spiediena priekšā, bet prasīja balsstiesības Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Lietuvas PSR. Arī šādu priekšlikumu ASV neatbalstīja, bet piekrita balsstiesības ANO piešķirt Ukrainai un Baltkrievijai.
Jaltas konferencē tika pieņemta “Deklarācija par atbrīvoto Eiropu”, kas uzsvēra katras tautas tiesības brīvi izvēlēties sev pārvaldes formu. Bet uz Baltijas tautām un Austrumeiropu, kurās jau atradās PSRS armija, tas neattiecās. Bija skaidrs, ka J.Staļins šeit nepieļaus nekādu demokrātisku tautu izvēli jeb referendumus.
Anglijas pozīcija pēc Jaltas uzskatāmi parādās 1945.gada 11.aprīlī sagatavotajā Ārlietu ministrijas dokumentā “Baltijas valstis”. Tajā uzsvērts, ka, jau gatavojot angļu-padomju līgumu 1942.gadā, Lielbritānija principā piekrita neiebilst pret Baltijas valstu iekļaušanu pēc kara Padomju Savienības sastāvā. Šāda vienošanās gan neparādījās 26. maija līgumā, bet PSRS kopš tā laika ir pārliecināta par abu valstu pilnīgu saprašanos šajā jautājumā. Tajā pašā laikā Lielbritānija nav atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, un mums nevajadzētu tagad, kara beigās, nākt ar kādiem jauniem publiskiem paziņojumiem. Uz jautājumu, kādas valdības Baltijas valstīs Anglija pašlaik atzīst, atbilde ir: tikai tās, kas tur darbojās līdz 1940.gada jūnijam. Anglija neatzīst PSRS veiktās izmaiņas Baltijas valstu starptautiskajā statusā un uzskata, ka to var izlemt tikai pēckara miera konference.

Arī Potsdamā dominē politiskais aprēķins

Jaltas kompromisa rezultātā visa Austrumeiropa un Baltijas valstis nonāca PSRS kontrolē. ASV un Lielbritānija pēckara periodā vienīgi paturēja sev tiesības neatzīt par likumīgu Baltijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Tas uz ilgiem gadiem starptautiskajās attiecībās, īpaši rietumvalstu un PSRS attiecībās, saglabāja t. s. Baltijas jautājumu.
K. Zariņš, ieguvis informāciju par gatavošanos jaunai sabiedroto lielvalstu konferencei, 1945. gada 5. jūlijā nosūtīja vēstuli Lielbritānijas ārlietu ministram A. Īdenam. Tajā viņš rakstīja, ka, izlemjot teritoriālos jautājumus pēc kara, noteikti jāatceras Latvijas valsts un tās tautas traģiskais liktenis. Latvija no 1939. līdz 1945.gadam tika okupēta trīs reizes, tāpēc tās tauta cer, ka Lielbritānija iestāsies par taisnīgumu un tiesiskumu visām valstīm pēckara pasaulē.
Potsdamas konferencē, kas notika pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā no 1945.gada 17.jūlija līdz 2.augustam, nekādi lēmumi Baltijas valstu jautājumā netika pieņemti. Konferences priekšvakarā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Londonā nosūtīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijai vēstījumu, kurā, uzsverot Baltijas valstu trīskārtējo okupācijas faktu kara laikā, lūdza atbalstīt savu tautu ilgas un prasības pēc neatkarības. Diemžēl arī šajā reizē Lielbritānijas valdība deva priekšroku nevis morāles principiem, bet gan politiskam aprēķinam. Baltijas valstu sūtņu aicinājums netika uzklausīts. Arī Potsdamas konferencē uzvarētājlielvalstis Baltijas valstu jautājuma atrisināšanu atstāja pēckara miera konferencei, kas nekad netika sasaukta.

Turpinājums sekos